KINO Raksti

„Janvāris”. Laikabiedru saruna ar šampanieti

14.12.2022
„Janvāris”. Laikabiedru saruna ar šampanieti
Kadrs no filmā "Janvāris" iekļauta dokumentāla filmējuma, 1991. gada 19. janvāris

Draugu "sarunas virtuvē" arī ir pilnīgi legāls kinofilmu apspriešanas un analīzes paņēmiens. Šoreiz gan ne tieši virtuvē, turklāt ar šampanieti, jo šim draugu pulciņam ir pavisam īpaša saistība ar Viestura Kairiša filmu "Janvāris".

“Skatoties kino, racionālisms pat traucē; izskaidrot, kāpēc kāda filma mums patīk, var tikai pēc tās noskatīšanās, kamēr, pakļaujoties filmas atmosfērai, mēs izbaudām to, aizmirstot par visādiem kadru garumiem, rakursiem, montāžu, tas viss ir interpretācijas jautājums post factum. Vizuāls pārsteigums, tāpat kā negaidīts stāsta pavērsiens filmas gaitā, aizvien vairāk mūs attālina no telpas un realitātes,
kurā pēc pāris stundām atgriezīsimies, bet filmas pieredze saglabājas, kļūstot par daļu no mūsu dzīves.
Un tieši tas ir jebkuras mākslas mērķis, jo galu galā, fiksējot kādu realitāti mākslas darbā,
ir iespējams izvairīties no ikdienišķā tukšuma.”

Viktors Freibergs[1]


Vēl nebija pār Janvāri nolijis viss lielais un raženais balvu lietus, kad draugu pulciņa ietvaros saņēmām apkārtvēstuli ar aicinājumu – patriotiskās audzināšanas nolūkā kopā ar ģimenēm doties uz filmas Janvāris seansu, „lai bērni arī redz, kā tas viss notika. Un mūs visus gaida pārsteigums – mūsu Ingūna un Hārdijs vēsturiskā vidē un notikumā!”
Pārāk liels noslēpums tas vairs arī nebija. Jau Barikāžu muzejā un nesen aizritējušajā Laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit varēja aplūkot arhīva foto ar jaunlaulāto pāri, kas pāri barikādēm un garām ugunskuriem mērķtiecīgi soļo gar Augstāko Padomi. Visai sirreāls skats, ko pamanījis ne viens vien toreizējo notikumu dokumentētājs. Šis tālaika jaunais pāris, Ingūna un Hārdijs, ir sena un stipra mūsu draugu pulciņa biedri, un tagad viņi esot arī filmā...

Kopīgās jaunības sajūta

Mēs visi esam apmēram tajā pašā vecumā kā Viesturs Kairišs un kā Jazis filmā, un gandrīz visi bijām uz barikādēm. Es gan nebiju, jo tajā laikā pirmo reizi biju izlauzusies uz ārzemēm un atrados vienā brīnišķīgā Norvēģijas salā, kur mācījos tautas augstskolā.  Uz barikādēm par mūsu ģimeni un dzimteni stāvēja mans tētis; drosmīgie norvēģu čuhņas avīzītes korespondenti aizbrauca uz Rīgu, lai viņu nointervētu, un atveda man rakstu Vi verner parlamentet / Mēs sargājam parlamentu, kur bildē tētis stāvēja, pacēlis roku uzvaras zīmē.

Ir pagājuši mazliet vairāk nekā 30 gadi, draugu pulciņš ir pamatīgi izaudzis un apvēlies – ar otrajām pusītēm un bērniem, dažam labam pat mazbērni –, tāpēc Kino Bizei pēc skatītāju lūguma bija jārīko īpašs seanss, lai viss tabors tur varētu satilpt. Nezinu, ko domāja tie daži specseansa apmeklētāji no malas, kas nejauši bija iemaldījušies turpat, bet šķiet, ka ģimeniskuma sajūtas viņiem nepietrūka. Filma un, protams, izcilais un dokumentālais Hārdija un Ingūnas kadrs tiek uzņemti ar ovācijām, pēcāk visi dodas uz tuvējo Laikmetīgās mākslas centru to apspriest.

Draugu seanss kinoteātrī "Kino Bize", priekšplānā Hārdijs un Ingūna. Foto: Ēriks Božis

Personiskās atmiņas ir tas “atmiņu darbs”, kā nesenā intervijā par citu, akadēmisku tēmu to nosauca kinozinātniece Elīna Reitere; proti – kinopētniecības darbos lielu nozīmi spēlē tas, kādos apstākļos cilvēki skatījušies kādu konkrētu filmu un kāds ir bijis šīs skatīšanās pieredzes konteksts. Šķiet, Janvāra gadījumā apzīmējumu “atmiņu darbs” varam attiecināt arī uz filmas saturu, jo liela daļa skatītāju paši piedalījušies filmā attēlotajos notikumos un katram no viņiem līdzi nāk sava piedzīvojuma pieredze. Taču aizkustinošākais šeit sekojošajā vienkāršās virtuves/dīvāna sarunas fragmentu atšifrējumā ir kopābūšanas prieks un tāda kā svētku pacilātības sajūta par to, ka mūsu paaudzei tagad ir sava filma, par ko spriest un uz ko atsaukties.


– Dzin, dzin, dzin, DZIN, DZIN, DZIN!!!!
– Nesasit glāzi!
– Nu neviens tak neklausās!

– Es gribētu, lai mēs tagad atraujam vaļā šampanieti vai kas nu kuram ir, un lai mēs paceļam glāzes par varoņiem filmā, kuru tikko noskatījāmies. Nav jau bieži tādas reizes, kad tūlīt pēc filmas mēs tiekamies ar filmas galv… ha-ha-ha, būtiskiem filmas dalībniekiem. Un! Ne jau vienmēr tie, kas ir titros pirmajās rindās, ir tie paši svarīgākie. Jo tie ir aktieri, kas izspēlē savas lomas, bet ja tu dabū aktieri, kas izspēlē dzīvi, tas ir daudzkārt vērtīgāk!
Šī filma mūs aicina atcerēties, cik nu kuri no mums bija pie pilnas apziņas…  atcerēties tos brīžus un to, ko mēs darījām tolaik un ko mēs darām tagad. Tas brīdis, kad tu varbūt neparādies titros, bet parādies uz ekrāna VISĀ LIELUMĀ, ir daudz svarīgāks. Tātad, uz Ingūnas un Hārdija pirmizrādi! Urrā!!!

– Urrā!
– Salejam, salejam, autogrāfus varam ņemt. Un – rūgts, rūgts, jaunam pārim rūgts!
– Atnesiet līgavaini!
– Nostājieties abi divi blakus, lai visi var nofotografēt.
– Tagad kopbildes!
– Trīsdesmit gadi! Vai varat aptvert, ka viņi tolaik apprecējās un joprojām ir kopā!? Un es gribētu piebilst, ka viņiem ir vesels bars bērnu…

Laiks bez beigām un sākuma

– Es gribētu iesākt par to laiku. Filmā laikam nav beigu un sākuma. Un man, piemēram, baigi trāpīja – tieši tā es arī jutos, visa tā dzīves bezjēdzība…

– Tā filma ir par mani! Vienīgi kinokameras vietā man bija fotoaparāts, un tieši tā vektora neesamība…

– Kāda vektora neesamība? Tas, ka mēs dzīvojām savu padomju cilvēka dzīvi un nebija perspektīvas?

– Nē, es, piemēram, dzīvoju tādā konkrētā vektorā – naidā! Mani mājās gruzīja par visu iespējamo, es visu laiku dzīvoju tādā kā konfliktā, un visu laiku bija sajūta, ka gribu tikt no šejienes ārā un ienīstu visu, kas te ir. Vienīgā lieta, ka varēja kaut kā draugu vidē nosist laiku… Bet tad tu pēkšņi nonāc tādā limbo stāvoklī un tev liekas – ops!, un ja nu pēkšņi kaut kas var mainīties? Pēkšņi parādās kaut kāds vektors, bet – kurp iet? Ko mainīt? Kā?! Tāds apjukums! Un tad tu vienkārši peldi, un laikam nav vērtības, nav robežu. Tevi straume nes, tu tur kaut ko dari…

Foto: Andrejs Strokins

– Pilnīgi atšķirīga mentalitāte tam laikam un šim. Tagad cilvēki ir pamazām it kā izaudzināti veidot notikumus. Nu, teiksim, organizēt NVO un tā tālāk… kaut vai rakstīt projektus. Bet tas bija laiks, kad notikumu blīvums bija tik liels, ka tu vienkārši skrēji pakaļ un skatījies, kas notiek.

– Interesantākais, ka visu laiku kaut kas mainījās un tu nezināji, ko gaidīt. Es personīgi to nosaucu par absurda sajūtu. 13. janvāra vakarā, kad vēl nebija sabraukušas mašīnas, vēl tikai nāca, un mēs ar klasesbiedriem uz ielas dzērām kaut kādu šņabi, man bija vienkārši absurda sajūta.

– Es uz barikādēm gāju kā uz darbu, burtiski katru dienu!

– Es gan neteikšu, ka gāju katru dienu, mēs dažādas lietas darījām. Bet es zinu, kāda bija sajūta 13. janvāra vakarā, kad vēl īsti to barikāžu nemaz nebija, bet cilvēki bija visur uz ielām. Atceraties?

– Jūs nezvanījāt uz mājām? Tur pateiktu, ka Viļņā šauj cilvēkus un jums jāiet uz Doma laukumu…

– To jau teica pa radio.

– Tur bija tāda nobīde. Filmā, starp citu, ļoti precīzi parādīts tas atslābuma moments, kad visiem pasaka – tagad ejam mājās! –,  un visi – kādās mājās!!?? Un pēc kaut kāda mirkļa sākās šaušana. Mēs sēdējām pie Mazās Ģildes ar desmaizītēm un tēju, un es taisījos braukt uz Liepāju ar nakts vilcienu. Nu, barikādes beigušās, un viss, tālāk īsti nav interesanti, un tad pēkšņi pieskrien vīri un sauc, ka uz Doma laukumu jāskrien, ka sākuši šaut, un visi pūlī vienkārši skrien… Man bija izvēle – vai nu uz to nakts vilcienu, vai uz Doma laukumu, un es stāvu, baltās gaismas lodes lido pāri… un aiznes Slapiņu pirmo un Zvaigzni pēc tam nestuvēs uz Doma baznīcu.

Man 21 gads, es stāvu pie Latvijas radio un domāju – ātri gan tā dzīve pagājusi. Jā, tāda absurda sajūta, ka tu vienkārši tādā teātrī esi.

– Nu labi, bet nenovirzāmies no filmas..

– Es tieši gribēju teikt, ka beidzot ir viena latviešu filma, kur varonis ir nevaronis, un tas ir tik atvieglojoši. Un tur ir labākā seksa aina latviešu kino ever!
– Jā, tā atmosfēra, tās satuntuļotās drēbes, deķi un tumšās tapetes, un tas neskaidrais tumšums ir ļoti labi.
– Un diskotēka, tie pagrabi ar visu gaismas mūziku un piepīpēto, sviedraino atmosfēru – pagrīdes dejas…

– Un es pat parakstos uz Latgales ainām!
– Es arī parakstos.
– Īstenībā Latgales ainas bija ļoti autentiskas, mūsu vecmāmiņas bēres norisinājās tieši tā, tikai vasaras karstumā. Bet ar zirgu.
– Mums bija samosvals

Foto: Vojcehs Starons

– Man arī liekas, ka labi tā Latgale iegāja. Arī tāpēc, ka vienmēr tādos brīžos, kad notiek kaut kas svarīgs, tev liekas, ka it kā jābūt klāt, bet izrādās, ka tu esi pavisam citur, tomēr kaut kā daudz skaudrāk un tiešāk to klātbūtnes efektu dabū. Šajā filmā bija labi tas, ka viss ir tāds margināls. Viņš nav pašā notikumu virpulī, viņš ir visu laiku turpat kaut kur, pie malas.
– Nē, nu, pilnīgi jau tā nevar teikt, viņš taču beigās bija ar kameru pie Iekšlietu ministrijas.

– Bet par ko es esmu, kā saka, šokā – viņi izgrūž milzu naudu un sataisa tās Vecrīgas dekorācijas, lai uzturētu to dokumentālo perfekciju, un

viss tik autentiski, tik autentiski, un tad parādās… Juris Podnieks! (Visi smejas.)

– Tas bija ģeniāli! Igaunis, pilnīgs pretstats Jurim Podniekam. Tas bija forši!
– Kaut kāds hipačs!
– Negaidīti!
– Pēc uzvārda spriežot, tā šausmīgi slavenā igauņu aktiera dēls.

– Mani savukārt nesen Grūbes grupa intervēja par tiem notikumiem. Viņi taisīja intervijas ar cilvēkiem, kas tur bijuši tajā laikā, un es, dabiski, izstāstu par tām Ingūnas kāzām, un ka tā filma parauj vaļā atmiņu serpentīnu. Es viņiem izstāstīju arī, ka Arnolds Plaudis bija mans skolotājs tajā laikā, es daudz dzīvojos pa viņa darbnīcu, kad viņi ar Podnieku taisīja Strēlnieku zvaigznāju[2], un es tieši biju, tāda gan nosacīta, bet Podnieka asistente. (Visi smejas.) Nu, es nebiju kā tā meitene…
– Tu esi tā Anna?
– Nē, nu, tādā statusā es nebiju,  bet apkārt tur ganījos gan. Kaut ko tur lipināju, un ar visiem viņiem, slapiņiem un zvaigznēm mēs tur sēdējām, viņi dzēra, un es tur tāda maza meitenīte ar zvaigznēm acīs.
– Un kas tā Anna ir domāta? Viduleja, vai?
– Par reālo Annu mums nav skaidrs, bet tīri vizuāli galvenais aktieris bija izspļauts Roberts Vinovskis, kurš tajā laikā reāli arī bija Podniekam asistents, mazais puika. Īpaši, kad matus nogrieza, un tas tēls ar to lielo kameru…

– Nu, labi, bet kopsavelkot – tas ir mūsu paaudzes cilvēka stāsts, ar ko tiešām visi asociējas, ieskaitot mani, – īpaši Latgales ziņā. Un tur, protams, ir arī tipiskās lažas, kas latviešu kino vienmēr ir, ar to aktierspēli.
– Bet atzīsti, ka ir mazāk to lažu!
– To es teicu jau no paša sākuma. Tāpēc man arī tā filma labāk patīk nekā iepriekšējās.
– Nemaz nevar salīdzināt!
– Un tās tipiskās lažas ir teatrāla aktierspēle un ne līdz galam izstrādāts naratīvs. Lūk, tas ir tas raksturīgais latviešu kino – iztēles trūkums naratīva ziņā, kur kaut kādā brīdī viss paliek ļoti poētisks un neinteresants. Bet šeit to visu savāc tas, ka ir tie dažādie arhīva materiāli, tie iestarpinājumi, kas vienkārši sagriež filmu gabaliņos, to naratīvu, kas nav tipisks, un aktierspēli, kas nav reālistiska, līdz ar to veidojot tādu kā kolāžu, kas, man liekas, atvieglo un padara visu labāku.

– Man patīk, ka te tas epicentrs ir tā kā malā. Ka visapkārt notiek tā lielā švunka, par ko mēs zinām tagad, bet toreiz vēl nezinājām, un it kā uzmanībai būtu jābūt uz to, bet tu esi kaut kur malā un skaties uz to tukšo lauku. Es atceros, Lailai Pakalniņai bija filma Prāmis[3]. 90. gadu sākums, notiek valsts iekārtas maiņa, visi metas atmaskot padomju zvērības, ceļ augšā Sibīrijas stāstus, visu to, kas bijis aizliegts. Bet viņai ir uzfilmēts prāmis, kaut kādā galīgā nekurienē uz Baltkrievijas robežas, kas ceļ pāri vienkāršos cilvēkus no Latvijas uz Baltkrieviju un otrādi. Reti ceļ, lēni. Un tur nav ne revolūcijas, ne barikāžu, bet ir vieta, kā mēs tagad smejamies, čuhņa, kura ir faktiski mūsu valsts jaunā robeža. Un, tikai atskatoties, ir tā sajūta, nojausma par to, kas būs vai bija. Un tagad nav tā prāmja vairs tur, un neviens pāri neceļ. Un es neatceros, vai viņa kaut kur par to teica, vai es nosapņoju, ka tas prāmis, tas pārcēlājs viņai bija jaunā laika metafora…

– Man arī liekas, tas bija labi, ka Jazis neiet un necīnās par Latvijas brīvību. Tā pazudušā cilvēka sajūta…

– Jā, labi, ka nebija Dvēseļu putenis!
– Nu nē, es Dvēseļu puteni lasu caur sava vectētiņa stāstu, mans vectētiņš bija strēlnieks… Bet kāpēc Janvārim ir tik daudz dažādu starptautisku konkursu balvu, es, godīgi sakot, arī nesaprotu. Mana atbilde uz šo jautājumu ir, ka Ukrainas dēļ.
– Varbūt tiešām beidzot Eiropa ir atklājusi Austrumeiropas reālijas?

– Estētiskā daļa jau bija diezgan interesanta. Viņš citē Tarkovski un ko tur vēl, un tu brīžiem nesaproti, kur ir tas vēsturiskais kadrs un kur šodien filmētais.

– Man bija ļoti prieks par to panku gājienu.
– Man savukārt tas panku gājiens neiegāja. Kaut kā šķiet, ka tas ir no cita laika – Vai viegli būt jaunam?, 80. gadu vidus...
– Drīzāk tā epizode ar ēdienu. Ja tas būtu kaut kāds sirreāls gājiens vai maģiskais, tad nu vēl, bet, tā kā tagad, tad man viņš likās tāds atrauts no pārējās filmas. Tāds karnevāls ar jauniešiem.

– Nu, bet kopumā vienosimies, ka tā filma ir vismaz trīs galvas… kausus, ha-ha-ha!
– Es dodu piecus galvaskausus!
– Gotiskais reitings!
– …pārāka par iepriekšējām – gaumīga, neuzspēlēta, organiska filma.

– Nebija neviena drona skata! (Visi smejas.)
– Jā, tas tāds mīnusiņš…

– Man bija tolaik pilnīgi identiska sajūta – es ar to savu fočīti staigāju apkārt un vienā brīdī domāju – nu, pietiek, ies tajos krievos, un viss. Tāda pilnīga indiference – nu, ja savāks, tad savāks, sados pa seju… Tev nav nekādu ieroču, lai izmainītu savu dzīvi. Atšķirībā no šodienas. Tolaik nebija ne tās saprašanas, ne instrumentu, lai kaut kā savu dzīvi vadītu. Un man vienkārši bija tāda sajūta, ka vajag pauzi… nu, lai tad ņem tajos krievos! Pēdējā brīdī man dakteris pajautāja – tiešām tu to vēlies?! Tieši tāda pati mamma atnākusi līdz, tā saka –nu, beidz, dēls! Tādā ziņā es ļoti identificējos. Tikai es nevaru saprast, kā filmu uztver tie, kas ne tuvu nav bijuši tam laikam.

– Filmu var uztvert kā pieaugšanas stāstu…
– Tas jau ir tas, ar ko mūsu kino pārsvarā nodarbojas. Mēs esam negatava nācija!
– Es te dzirdēju, ka saka: manierīga. Man nekas tur manierīgs nelikās.
– Viens no vājākiem momentiem bija tā galīgi neizskaidrojamā un garāmejošā saskarsme ar autobusa šoferi.
– Jā, tas bija dīvaini.

– Kaut kādas trīs reizes vismaz viņš tā uzsvērti parādījās – nu, vecīt, nāc te paguli! Un tad atkal un atkal viņš noiet garām un kaut ko tur…
– Tāda sajūta, ka Lauris Dzelzītis uz to dienu bija nofraktēts un vajadzēja maksimāli izmantot...
– Kā, tas taču ir “zīmīgais cilvēks”! Jums tā neliekas?
– Nu,  varbūt. Jazim apkārt visu laiku tie tirliņi, tie mākslinieki, bet te parādās kaut kāda solidaritāte…
– Man liekas, tas tieši veiksmīgi. Tā neuzkrītoši, iniciācijas kontekstā tāds personāžs, kurš varoni no viena stāvokļa pārceļ otrā stāvoklī.
– Tādā nozīmē, ka viņi tur pārguļ?! (Smejas.)
– Jazis iekāpj autobusā, un tur notiek ar viņu transformācija, tajā barikāžu būšanā viņš mainās.
– Un tad viņš izkāpj ārā, un tēvs jau pārvērties no interfrontieša par tautfrontieti, un viss ir nostājies savās vietās. (Smejas.)

Jauniešu skats

– Manuprāt, tas tomēr ir jauniešu stāsts. Jazim tā ir pirmā mīlestība, kuru viņš tajā sarežģītajā dzīves periodā iepazīst, un tad viņš to zaudē – nu, tāpēc, ka otrajai pusītei ir lielāks talants vai vērtība citu cilvēku acīs. Tas izjauc viņu attiecības, un tas ir jauniešu dzīvē īpaši aktuāls temats – viņiem veidojas karjeras iespējas, dažiem ātrāk, dažiem vēlāk, un to tu tikai vēlāk dzīvē saproti, atskatoties. Tāpēc to daļu es izpratu.
Vēl man ļoti patika miksējums ar oriģinālajiem videomateriāliem no barikādēm. Filtrs bija izveidots tik labi, viss miksējās tik nepamanāmi, ka vienīgais, kā varēja atšķirt, – pēc galvenajiem varoņiem, kuri parādās vai neparādās kadros. Bet tad ir beigas, kuras likās tādas nepiepildošas. Ir viņa draudzene raudot, ir skats ar abiem jūrā, kas simbolizē kaut ko – varbūt to, ka viņiem viss izdevās un viss tas laiks ir pagājis… bet visa tā simbolika ir tik abstrakta un tik nenoteikta, ka tur vajadzētu vēl kaut kam būt, manuprāt.

– Bet tev tas bija galvenais? Tas jauniešu stāsts?
– Es to izpratu kā jauniešu stāstu.
– Ka viņi satikās? Karjera kā greizsirdības moments, kas izjauc attiecības?
– Jā, tas jauniešiem ir ļoti aktuāli.
– Hm, mūsu paaudzē tas galīgi nav aktuāli.
– Man gan liekas, ka ir. Tās jauniešu grupiņas, kur visi kopā draudzējas un ņemas, un tad viens pēkšņi izraujas un aizlido, un tie citi vai kāds no tiem paliek turpat tajā līmenī. Nu, vismaz kādu laiku. Tas izmaina attiecības, vai tad ne?

– Vēl viena lieta, par ko es aizdomājos – tēva loma puiša dzīvē. Jazis visu laiku prasa viņam – nu kāpēc tu esi tajā komunistiskajā partijā? Un filmā to skaidri nepasaka, atbildes skaidras nav… Tēvs nekad nepasaka iemeslus, kāpēc viņš ir komunists. Varēja taču pateikt – es taisu karjeru, es atbalstu ideoloģiju vai es to daru pozīcijas pēc.

– Un kāpēc šādā filmā tas viņam būtu jāpasaka?
– Man tas būtu bijis vajadzīgs, tas mani interesēja. Es pieņemu, ka viņš to dara ģimenes dēļ, jo tā ir pozīcija.
– Ko viņš dara ģimenes dēļ?
– Nu, viņš ir partijā.
– Tur jau ir par to, ka viņš iet Interfrontē. Tam nav nekāda sakara ar ģimeni…
– Es varētu piekrist, ka šis aspekts ir nepietiekami padziļināti iztaisīts. Varētu ļoti interesanta drāma būt, bet nav.

– Bet nav jau obligāti visam jābūt vienas filmas ietvaros izskaidrotam!

– Es sapratu tā, ka viņš strādā kaut kādā darba kolektīvā, viņam ir kaut kādi draugi, kam jāiet līdzi… Un tas kafijas dzirnaviņu plaukts. Ne jau obligāti tās bija zagtas, rūpnīca jau varēja tajos laikos samaksāt arī graudā.
– Tūliņ mēs tev izskaidrosim, kas bija Tautas fronte un kas bija Interfronte. (..)

– Ļoti dabiski bija, ka tas tēvs ir tāds kluss pelēkais, kurš nav gatavs uz rīcību.
– Un spēlē abās pusēs?
– Viņš nevienā pusē nespēlē, viņš vienkārši ir nekas.

– Būtībā tas ir tas, kas notiek mūsdienu Krievijā. Inertā masa, totālais konformisms. Ja tu jautā, kas bija tā komunistu partija, tad 90% gadījumā tā sastāvēja no pilnīgi inertiem konformistiem, kuri darīja to, ko viņiem pieteica darīt. Un tā ir atbilde, kāpēc Krievijā tagad nenotiek nekādas revolūcijas.

Jaunais pāris

– Ingūna un Hārdij, izstāstiet kā jums vispār ienāca prātā tajā laikā precēties?
– Tas jau filmā arī labi parādīts – vienkārši iet dzīve uz priekšu, tev kāds saka, ka vajag, un tu arī dari…
– Kāpēc precējāmies? Vainīga bija mana mamma.
– Viņa jau bija noskatījusi Hārdiju – to smuko trolejbusa vadītāju, no kura acis nevarēja novērst!

– Jā, es gāju uz citu randiņu, bet vienmēr tas 13. trolejbuss nobrauca garām un es noskatījos uz vadītāju ar kāru aci. Manai draudzenei vīrs arī strādāja par trolejbusa vadītāju, es viņai teicu, lai uzzina, vai tam smukajam ir kāda vai nav. Jā, protams, viņam tur esot kaut kādas meitenes vizināmas, nu, aizņemts čalis.

– Ar savu trolejbusu!

– Es strādāju Laimā, mēs braucām ar draudzenēm uz Siguldu un iepazināmies ar pieciem sešiem čaļiem – tādiem padzērušiem, paģirainiem. Izvelk vilcienā polšu un mēs dzeram no pudeles, man ir astoņpadsmit ar pusi, un Hārdijam izkrīt maisiņš un saplīst šņabis.

– Tad tu pazini, ka tas ir tas smukais no trolejbusa?

– Nu ne taču! Mēs izkāpjam un gaidām vilcienu, lai brauktu uz Rīgu, jo kāda tur vairs Sigulda – šņabis tak saplīsa! Viens cits man tur sita kanti, bet Hārdijs sēž maliņā, viņam aukstas rokas, un es piedāvāju – gribi, es tev sasildīšu rokas? (Visi: „O-o-o-o!!!”)
Sākām runāt, kur katrs strādā, viņš jau zina, ka es Laimā, un tad izrādās, ka viņš brauc ar trolejbusu. Un es tā – ops! – jau tuvāk! Un kāds tev tur numurs tam trolejbusam?

– Trīspadsmitais!!

– Un es viņam saku – tu esi tas, ar ko es gribēju iepazīties! (Visi smejas.) Nu, tā, šovakar mājās braukt nevar! Hārdija draugs zvana manai mammai, ka es šovakar mājās nebūšu… Pagāja mēnesis, un mana mamma pasaka tā – tu ar viņu vairs tikties nedrīksti.

– Mamma mums strikta katoliete bija – vai nu tu viņu preci, vai tu ar viņu netiksies!
– Es aizgāju uz trolejbusu, Hārdijs beidza maiņu…  un es viņam faktiski to mammas ultimātu noziņoju – vai nu tu mani preci, vai mēs netiekamies vairāk.
– Pēc tik īsa laika?
– Nu kā, mēs jau bijām jau mēnesi tikušies!
– Mamma pateica: jālaulājas. Hārdijs nav kristīts, viņš jānokrista. Novembrī Hārdijs tiek nokristīts. Trīs mēneši jāgaida līdz laulībām.

– Kāzu diena bija fenomenāla! Es varu pastāstīt no savas puses, es galu galā esmu māsa… Es biju vedēja un kāzu dienā aizgulējos, trakā steigā skrēju, bet takšus jau toreiz nevarēja tā uz sitiena dabūt. Un tā es nokavēju pie savas māsas uz zagsu! Beidzot braucam uz baznīcu pēc tā zagsa, ejam cauri barikādēm, kur sabūvēti visi šitie te, un mācītājs saka – te jūs cauri netiksiet, es izvedīšu jūs caur pagrabu. Mēs ejam caur pagrabu, un tur ir ūdens līdz potītēm, Hārdijs nes Ingūnu uz rokām, lai nesamirkst kleita… Atpakaļceļā kaut kā tomēr iziet no baznīcas mēs varējām.

– Jā, un tēvs palūr laukā no baznīcas, un visi tie barikāžu sēdētāji ir sataisījuši goda vārtus! Fāters saķer galvu un aizsūta pakaļ uz mašīnu, lai atnes trīs polšus. Un tad mēs gājām, un pie katriem godavārtiem mans tēvs deva polšu, un vīri dziedāja. Un godavārti no dzeloņdrātīm bija sataisīti…

– Es tikai nesaprotu, kāpēc jūs Kairišam šito tikai pēc filmas pastāstījāt?
– Mēs jau nezinājām…
– Tāpat jau skaidrs, ka scenārijam šis nederētu – teiktu, ka pārāk izdomāts!

Pierakstīja Kristīne Briede

Atsauces:

1. Viktors Freibergs. Kinomāna slimības vēsture (2019), Rīga: Aminori, 56. lpp. 
2. Strēlnieku zvaigznājs (1982), režisora Jura Podnieka pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma, scenārija līdzautors Arnolds Plaudis, operators Andris Slapiņš, Rīgas kinostudija. – Red. piezīme. 
3. Prāmis (1994), viena no divām Lailas Pakalniņas dokumentālajām īsfilmām (otra ir Pasts, 1995), kas atnesa režisorei pirmo starptautisko ievērību – tika iekļautas Kannu kinofestivāla skatē Un Certain Regard un saņēma FIPRESCI balvu (1996). – Red. piezīme. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan