“Pāri visam kempa gaume ir baudīšanas, atzinības forma, nevis spriedums. Kemps ir dāsns. Tas grib izbaudīt. (..) Cilvēku ar labu gaumi tas padara priecīgu, kurpretim iepriekš viņš riskēja būt hroniski frustrēts. Kemps palīdz gremošanai.” Ar šādiem kultūrteorētiķes Sjūzenas Sontāgas ceļavārdiem apbruņojies, Rūdolfs Deinats laižas atmiņās un teorētiskos pārspriedumos par leģendāro filmu “Rīgas sargi” (2007).
Apmēram pirms gada Satori diskusijā par 2025. gada prieku un vilšanos filmu nozarē man gadījās izmest īpatnēju paziņojumu, nosaucot savulaik “visu laiku skatītāko” Latvijas filmu Rīgas sargi (2007) par kempa / camp šedevru. Kino Raksti to pamanīja un nolēma noskaidrot, kas slēpjas aiz šīs bravūrīgās, tīri intuitīvās, tobrīd pilnīgi noteikti teorētiski nepārdomātās, bet varbūt arī precīzās hiperbolas.
Ievadam tāpat jāpiebilst, ka šis kino gads zināmā mērā ir simbolisks, jo kādreiz šķietami nešķiramais režisora un producenta duets, Aigars Grauba un Andrejs Ēķis, ir nepārprotami izvēlējušies katrs savu ceļu un gandrīz vienlaicīgi novembrī (kad pirmizrādi 2007. gada Lāčplēša dienā svinēja arī Rīgas sargi, pirmie iedibinot tradīciju lielas un vēsturiskas filmas izlaist uz ekrāniem tieši šajā laikā) kinoteātros nonāk nu jau viņu pašu kā režisoru individuālie kino lolojumi. 19 gadus pēc abu izcīnītā Rīgas sargu triumfa Andrejs Ēķis vismaz laika līnijā pavirzījies mazliet tuvāk Baigas vasaras notikumiem, uzņemot nopietnu, nuārisku vēstures detektīvu Tumšā robeža, kamēr Aigars Grauba aizlēcis vairākus desmitus gadu uz priekšu, uzņemot filmu par… sevi? Jumprava: Lielais notikums ir ne tikai leģendāras 80. gadu grupas dziesma, bet arī šī jancīgā autobiopika nosaukums. Savukārt šī raksta autors pa šo garo laika sprīdi ir piedzīvojis visaptverošu kinoskatītāja metamorfozi, taču par to mazliet vēlāk.
Lai nu kā, uzstādījums analizēt Rīgas sargus kā kempa paraugu, visticamāk, vispirms paredz skaidrojumu, ko šis termins nozīmē. Pastāv dažādas interpretācijas par šī vārda patieso lingvistisko izcelsmi, un viena no versijām to saista ar 17.gs. dokumentēto franču izteicienu “se camper”, kas nozīmē “lepna, izaicinoša poza” vai “izrādīties”. Un vismaz virspusējā līmenī patiešām pārspīlējums un pompozitāte ir tas, kas varētu raksturot kempa estētiku.
Dažādi kultūras teorētiķi ir izteikuši savas versijas un skaidrojumus gan par apzināto, gan neapzināto kempu, tāpat meklējuši šī stila atšķirības no spirituālā līdzinieka – kiča – un, protams, vērtējuši kempa nozīmi kvīru kultūrā. Viens no strukturētākajiem apskatiem atrodams kultūrkritiķes Sjūzenas Sontāgas esejā Piezīmes par kempu / Notes on Camp (1964), kurā autore 58 punktos definē šīs estētikas pazīmes. Sontāga gan sākotnēji atzīst, ka runāt par kempu, kas pēc būtības ir intuitīvs apzīmējums, nozīmē arī “nodevību”; proti, kempa estētika un redzējums drīzāk piederas šauriem, izredzētiem lokiem – kliķēm, kas principā tikai savstarpējā mijiedarbībā izveido estētiskos “likumus”, kuri nav pieejami tiem, kas vienkārši “nesaprot”. Tomēr Sontāga izvēlējās būt "nodevēja" un ar izvērstiem skaidrojumiem uzskaitīja kempa pazīmes; starp tām ir mākslīgums, teatralitāte, dekoratīvisms, ekstravagance, pārspīlēta ambīcija un nopietnība, dzimumu robežu izplūšana, “sliktas gaumes” slavināšana, naivums un tā tālāk, sarakstu noslēdzot ar galīgo kempa definīciju – tas ir labs tieši tāpēc, ka tas ir briesmīgs.
Protams, ne viss, kas ir slikts, ir labs, tāpēc šo apgalvojumu būtu nepieciešams papildināt ar piezīmi, ka šis “briesmīgums, bezgaumība, absurds” ir labs, jo tas ir baudāms – būtisks kempa estētikas elements ir arī paša skatītāja spēja ieraudzīt kempu. Tāpēc kinopasaulē, lai arī kempa estētika pietiekami lielos apjomos tiek izmantota apzināti – piemēram, režisoru Džona Votersa Rozā flamingi / Pink Flamingos (1972), Matu laka / Hairspray (1988), Džima Šermana Rokija Horora šausmu šovs / The Rocky Horror Picture Show (1975), kam piemīt visa veida mērķtiecīgs krāšņs pārspīlējums un ironisks piedauzīgums, – pastāv arī ārkārtīgi daudz filmu, kurās skatītāji paši laika gaitā ievēro kempiskas kvalitātes, autoriem tās nemaz neapzinoties. Šajā sakarā Sontāga min Džona Hjūstona film noir klasikas darbu Maltas piekūns / The Maltese Falcon (1941) kā neapzinātu kempu, kurā nepiespiestā veidā tiek uzturēts ārkārtīgi nopietns tonis – par spīti naratīva absurdajam samežģījumam. Arī Eizenšteina Ivans Bargais / Иван Грозный (1944) Sontāgas uztverē pietuvojas kempa estētikai, taču tomēr to nesasniedz, jo, par spīti jocīgajam pārspīlējumam, filma savu dramaturģisko uzdevumu spēj izpildīt.
Atkāpjoties no šiem negaidītajiem stila kandidātiem, neapzinātais kemps visbiežāk apdzīvo tos 101 grāmatu un globālā tīmekļa sarakstus, kuri veltīti visu laiku sliktākajām filmām. Eds Vuds, Tomijs Vaizo un citi meistari, domāju, ir sapulcinājuši pietiekami lielus atbalstītāju pulkus, lai es varētu izvairīties no viņu daiļrades padziļinātas analīzes. Taču, lai arī kemps acīgam sinefilam lielā daļā gadījumu ir pamanāms nekavējoties (Dž. Dž. Džilindžera filmai Ekstāze burtiski uzreiz, nonākot uz ekrāniem, parādījās savs neoficiālais fanu klubs, un ne jau dziļa, emocionāla pārdzīvojuma dēļ), lielākā daļa neapzinātā kempa klasikas vienību par tādām kļūst tikai laika gaitā. “Laiks var uzlabot to, kas šobrīd šķiet uzbāzīgs un bez fantāzijas, jo mēs tam esam pārāk tuvu; jo tas pārāk cieši atgādina mūsu pašu ikdienas fantāzijas, kuru fantastisko būtību mēs paši vēl neuztveram. Fantāziju mēs daudz labāk izbaudām kā fantāziju, ja tā nav mūsu pašu,” saka Sontāga[1].
Gari citāti un pārdomas par visu vecumveco ir ideāls brīdis, lai notītos no teorētiskās uvertīras, mēģinot spert soli atpakaļ laikā un atklāt, kur tad aug kājas pieteiktajai Rīgas sargu kempifikācijai. Jo diez vai Graubam un Ēķim bija tāds funktieris, kas būtu pielīdzināms Džona Votersa domu gaitai.
Lai arī popkultūrā pastāv kļūdains priekšstats, ka kino piedzima 1895. gadā un nomira 1962. gada nogalē (tā vismaz teica Aki Kaurismeki), tātad sākās ar brāļu Limjēru pirmo komerciālo seansu un beidzās ar Jasudziro Ozu nāvi (vai varbūt Džeimsa Bonda nākšanu pasaulē), varu pilnīgi godīgi pateikt, ka manā fenomenoloģiskajā pieredzē vismaz Latvijas kino vēsture sākās 2007. gadā, kaut kā neiekļaujoties iepriekš minētajā rāmējumā. Protams, protams, iepriekš bija redzēti dažādi Rīgas kinostudijas “zobenu un zābaku” žanra paraugi, tāpat biju, kā jau bērnam pienākas, aizvests uz filmu bērniem par bērniem – Ūdensbumbu resnajam runcim (2004). Taču man un, domāju, vairumam 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā dzimušajiem Latvijas demogrāfiskās bedres zīdaiņiem, kurus amerikāņu tabloīdi kategorizē zem pretīgajiem apzīmējumiem mileniāļi un džen-zī, Rīgas sargi bija pirmā “nopietnā” mūsdienu latviešu filma, kas redzēta kinoteātrī. Dažādiem medijiem, satura veidotājiem un popvēsturniekiem patīk tiražēt domu par skatītāju eksaltēto pārbīli, redzot Limjēru Vilciena pienākšanu, tomēr – neatkarīgi no faktiskās patiesības, pirmreizīgumam vienmēr ir liels spēks, un tas lika nupat Kongresu namā redzēto Graubas un Ēķa eposu šim tobrīd deviņus gadus vecajam kinoapmeklētājam nosaukt par savu mīļāko filmu. Turklāt piemetinot – “labāk, nekā Holivudas action filmās”. Tātad labāk, nekā Holivudas action filmās, no kurām toreiz redzēta bija precīzi neviena, pat televizorā ne.
Mazam bērnam gan īpaši nevajadzētu uztraukties par ačgārniem kino priekšstatiem, it īpaši Holivudas iecelšanu par visu lietu mēru. Galu galā arī 19 gadus vēlākā šodienā pat kāda augsta ranga valsts amatpersona nesenā ierakstā sociālajos tīklos sapņoja par to, kā Latvijas karogs ar mākslīgā intelekta palīdzību iekaros Holivudu. Un tas notiktu gan jau tieši kā Rīgas sargos – Arnoldam Juksim (Ģirts Ķesteris) mačiski aurojot un vicinot sarkanbaltsarkano, skrējienā uz balto burtu zīmi “Hollywood” ainavā, kuru pakāpeniski piepilda digitāli dublēti latviešu kareivji.
Līdzīgas ainas skatoties nu jau otro reizi, tad jau ar biedriem trešklasniekiem Olaines kultūras namā, patriotisma un spektakļa emocijas sita pušu Kongresu nama pieredzi, kolektīvi rēcot par pusdzērušo lāga puisi Jēkabu Roni (Artūrs Skrastiņš), kurš “fikero maini klaini” un visus pārējos vācu “āšlohus”. Protams, zviedza ne tikai sīkie, zviedza varbūt pat visa valsts. Kas jocīgi, jo man gan liktos, ka filma konkrēti veidota sākumskolēniem, vieglajā valodā aicinot domāt par savas dzimtenes mīlestību.
Šķiet, tajā pašā valsts svētku nedēļā bija skolā jāraksta un jānolasa īss veltījums Latvijai dzimšanas dienā. Neatceros, ko sadomāju es (gan jau tad vājš sacerējums bija), taču viens klasesbiedrs bija uzrakstījis vēstures izpētes blāķi, kura centrā darbojās Mārtiņš un draugi, nosargājot Latvijas neatkarību. Tātad puika pasniedza tikko redzēto filmu kā “īstenību”. Ļoti iespējams, šis bija pirmais brīdis, kad pēc piedzīvotā kinematogrāfiskās maģijas ekscesa sāku uz tautas eposu skatītes ar nelielu skepsi.
Nākamo gadu laikā atklājās, ka kinovēsture tomēr nesākās 2007. gadā, un, kaut minimāli iepazīstot Oskaru filmas un entry-level ārthausa kino, mīts par Holivudu Latvijā sagruva gluži kā vācu dzelzs divīzijas kaujas mašīna. Specefekti pēkšņi sāka likties lēti pat sava laika standartiem, sižets un stāsta uzbūve – smagi klišejiska, aktierspēle – banāla, varoņi – dumji; visus šos saskaitāmos summējot, viegli var nonākt pie rezultāta “filmas veidotāji – diletanti”. Pieaugot, mācoties un jaunas lietas atklājot, Rīgas sargi ideāli pakļāvās gan racionālai, gan tīri tīneidžangstīgai kritikai, tātad abiem fundamentāli būtiskajiem parametriem. Jo taču jebkuram izglītotam, normālam pilsonim ir skaidrs, ka filma gvelž vēsturiskas muļķības estētiski vulgārā valodā. Un taču jebkuram patiesību alkstošam jaunietim ir skaidrs, ka Rīgas sargi ir morāli novecojis pseidopatriotisma štrunts.
Turklāt, kā izrādās, atgriežoties pie kinovēstures rāmējuma, estētikas un vēstījuma ziņā šādu elementu īstā vieta meklējama kaut kur ap 20. gs. 30.–40. gadiem, kur šāds kino lieti noderētu kādam autoritāram režīmam. To gan neveikli atzīt, jo galu galā, skatoties no lojāla Latvijas pilsoņa skatpunkta, Mārtiņš ar savu bandu taču ir “mūsējie”. Tomēr – lai nu būtu, jo latviešu kino taču nāks gaiši laiki un varēsim pieminēt Rīgas sargus kā industrijai būtisku atskaites punktu, kura radošo uzstādījumu vairs nevajadzēs atkārtot, jo esam taču to “pārauguši”. Rekur tieši aiz stūra jau savu kārtu gaida Dzintara Dreiberga Dvēseļu putenis, kas tad nu būs tā īstā, kinematogrāfiski augstvērtīgā tautas dvēseles dziesma.
Solītais “putenis” tiešām atnāca, turklāt aizpūšot prom Rīgas sargu populārākās filmas rekordu. Šo filmu vilinošais salīdzinājums, protams, negrozījās tikai ap iekasēto naudu un acu skaitu, bet arī ne mazāk būtisko katarses analīzi. Piemēram, bijušais NBS virsseržants Ziedonis Ločmelis, kurš piedalījies abu kinodarbu uzņemšanā, Delfu TV sarunā ar Jāni Domburu apgalvoja, ka pēc Dvēseļu puteņa puse skatītāju zālē ir noraudājušies, filma liek justies piederīgam šai valstij un padomāt, ko katrs būtu gatavs darīt tās aizsardzības labā, beigās piebilstot – atšķirībā no Dreiberga filmas Rīgas sargus skatītāji uztvēra kā izklaidi. Internetā gan nav tālu jāmeklē, lai atrastu 2007. gada forumus, kuros skatītāji apgalvo tieši to pašu par Rīgas sargiem – piemēram, lietotājs “baiba” 2007. gada 11. novembra 23:54:27 rakstīja, ka “skatitaaaji beidzoties filmai applaudee (ko nekad nebiju pieredzeejusi) un daudzi no tiem pamet zaaali ar asaram aciis..”
Kas tad tā ir par izklaidi parasto, kas liek skatītājam raudāt? Un tagad, ar mūsdienu acīm skatoties, – kas vispār Rīgas sargi var būt par izklaidi, kad atvērti teju visi digitālā kino debesu un elles vārti, ļaujot vēlreiz novērtēt, cik nīkulīgs ir latviešu mazbudžeta eps? Normunds Naumanis savā recenzijā savulaik citēja kādu vārdā nenosauktu kultūras lauka autoritāti:
“Ar šo filmu ir kā ar ticību – ja tu tici, tev patīk; ja sāc domāt un analizēt – tad ir vāks!”
Lai arī šāds apgalvojums principā ir universāli attiecināms uz dajebko, varbūt domāt par šo filmu reliģiskās uztveres paradigmā nav slikta ideja.
Katrā ziņā – es ticu, ka Rīgas sargi ir kemps. Jeb pareizāk sakot, skatīties uz Graubas varoņdrāmu mūsdienās visveselīgāk ir caur kempa prizmu – pakļaut kempa skatienam. Jo ir pilnībā skaidrs, ka nekad vairs nespēšu atgriezt sevī to naivo skatītāju-deviņgadnieku, kurš visgodīgāk varēja novērtēt filmas kvalitātes. Tāpat uzskatu, ka Rīgas sargus ienīst, ķengāt un vēsturiski piekasīties ir visai muļķīga pozīcija, piešķirot pārlieku lielu mākslinieciskās kritikas nozīmi filmai, kura varbūt to nemaz nav pelnījusi. Tomēr skatoties to šobrīd, no pozīcijas “kino apskatnieks, publicists, kritiķis vai vēl sazin kas”, nevaru noliegt, ka ir radusies sintēze starp infantilās baudas un nobriedušās skepses skatīšanās režīmiem. Īsāk sakot – tagad es patiesi izbaudu, ka viss ir nepareizi.
Un viss ir nepareizi, jau sākot ar pašu filmas pamatuzstādījumu. Sontāga min, ka viens no kempa svarīgākajiem raksturlielumiem ir “nopietnība, kas izgāžas”; taču tikai tāda nopietnība, kurā ir “atbilstošs pārspīlētā, fantastiskā, kaislīgā un naivā sajaukums”. Un te mēs satiekam Rīgas sargus – ambiciozu, vērienīgu, uz Holivudas augstumiem tēmējošu filmu, kuras estētiskā un sižetiskā līnija sakņojas kaut kur 20. gs. sākuma propagandas kinoprodukcijā, taču nez kāpēc uzņemta 2007. gadā, brīvā Latvijā. Ir grūti uztvert nopietni filmu, kura ir absolūti akla pret kinovēstures procesiem, kino estētikas un stāstniecības attīstību un arī, iespējams, pašas valsts stāvokli. Skatītāju rekordi gan, protams, apstiprina, ka varbūt pat 16 gadus pēc neatkarības atgūšanas veidot urrāpatriotisku filmu Latvijā bija fundamentāli nepieciešami. Un vispār jau arvien Latvijas kinematogrāfijā ir vērojama tendence nevis veidot vēsturiskus stāstus, kam būtu kritiska attieksme pret notikumu, liekot skatītājam, piemēram, vairāk iedziļināties dažādās varbūt nepatīkamās pretrunās (vispārinu), bet gan fanot par “savējiem”.
Lai kā arī būtu, Rīgas sargi, šķiet, uzlika atskaites punktu patriotiskā kino skalā – tik naivi, ka kļūst jau fascinējoši. Turklāt tādā ziņā Grauba spēlēja ar pilnīgi atklātām kārtīm jau filmas pirmajā ainā, iesūtot apgaroto galveno varoni Mārtiņu (Jāni Reini) baznīcā, lai aicinātu visus interesentus “sist fričus”; tam seko hokeja vārtu guvuma svinēšanai līdzīgs līdzjutēju ķērciens ikoniskās Jumpravas fanfaru pavadībā. Aina, kas gandrīz vai nekavējoties liek sajust šķērmi sentimentālas tirpas, jau uzreiz liekot skatītājam izdarīt izvēli – tu būsi tad ar MUMS, vai arī kaut ko snobiski ņurdēsi? Es snobiski būšu ar JUMS. Kā jau katru hokeja pavasari.
Ja sekojam tālāk Mārtiņa pavedienam, tad jāatzīmē, ka Sontāgas kempa noteikumiem arī viņš atbilst teju perfekti. Proti, kempa varonis jau uzreiz ir “tūlītējs tēls”, tātad tāds, kuram nav absolūti nekāda veida stāstiem tik būtiskās tēla attīstības, viņš vienkārši ļoti intensīvā veidolā “ir tas, kas viņš ir”, – ārkārtīgi stilizēts un pārspīlēts cilvēks ar vienu skaidru, nelokāmu patiesību. Lai gan Rīgas sargos praktiski visi darbojošies personāži ir diezgan šabloniski, taču tiem tā vai citādi parādās šaubas – šajā filmā tās galvenokārt ir šaubas par brīvas Latvijas iespējamību. Mārtiņš ir vienīgais, kuram nevienā brīdī nekādu šaubu nav. Tas redzams ne tikai viņa rīcībā, bet arī dzirdams viņa partneres Elzas (Elita Kļaviņa) aizkadra stāstījumā, kas periodiski atgādina par dižā latvju strēlnieka spēku – acīmredzot, lai pastiprinātu jau tā vienmēr taisnos un pārliecības apdvestos Mārtiņa monologus (šeit jāpiekrīt Naumanim, kurš savā recenzijā Jāņa Reiņa aktierspēli nosauc par varoņdarbu, jo aktieris spējis šos tekstus padarīt dzīvus).
Protams, harizmai jābūt, jo filmā paredzēts, ka, lai arī kur Mārtiņš nonāktu, viņš būs uzmanības centrā, vai tā būtu strēlnieku bataljonu formēšana, izšķirošās taktikas izgudrošana, pretošanās skeptiķim Niedram (Pēteris Krilovs), iemešana pa 100 gramiem ar Kārli Ulmani (Ķestutis Jaksts), – šis cilvēks bez nevienas sliktas īpašības vienmēr būs vadītājs. Jā, starp citu, par šo – Mārtiņš pat nākotnes absolūtajam vadonim Ulmanim māca dzīvot, turklāt abu tikšanās gadās aizdomīgi bieži un savdabīgās vietās. Vai Mārtiņš ir Latvijas pelēkais kardināls? Vai varbūt tomēr Ulmaņa mīlnieks? Katrs, protams, vērtē pēc sava kempiskā skatiena samaitātības pakāpes.
Runājot par piedauzīgiem latviešu mītiem – lai arī pirmšķietami varētu likties, ka šīs filmas veiksmes stāsts ir saistīts ar tās narkotisko patriotisma kultūrdevu, es vēlētos tam oponēt un teikšu, ka skatītāju tonusā uztur nacionālās ārišķības. Kas pavisam labi – šie “Latvijas koda” elementi strādā gan “popkornistam vienkāršajam”, gan “kempistam ironiskajam”, jo abiem, tos uztverot, sariešas asaras acīs, tikai dažādu iemeslu dēļ. Jau ieminējos par Rīgas sargu hokejiskajiem izgājieniem (brīnos, ka neviena komanda nav paņēmusi filmas nosaukumu par savu), un galu galā var jau arī teikt, ka sporta sacensības ir karš, kad īsta kara nav, tāpēc par hokeja paralēlēm varam fantazēt ik uz soļa, kaut vai Mārtiņa baznīcas zvanu torņa cīņā, kas norit īstenā Raita Ivanāna garā.
Bet, lai fanotu par “savējiem” (vai filmas gadījumā – karotu pret vāciešiem), vajag konsekventi iemest, un ne jau ripu vārtos. Dzer Rīgas sargos ik uz stūra, gan prominences, gan ielu muzikanti. Arī taktisko plānu, kas uzvarēs Bermontu un izglābs Latviju, Rīgas sargātāji izspēlē ar šņabja glāzītēm.
Protams, nepārspīlēšu, jo alkoholam šeit arī ir medicīnisks pielietojums, piemēram, Jēkabu Roni filmas beigās tas izglābj. Vai arī tomēr tā bija cigarete? Žēl, ka šī varoņa mazdēlu Vladilenu jeb Beisiku (skat. Likteņdzirnas, 1997) nebija iespējams aizpīpēt prom no nelabā gala. Tomēr zināma radniecība ir manāma – mazdēls spēja palīdzēt kādai Agnesei atgūt redzi, bet vectēvs Jēkabs palīdzēja Elzai atgūt romantiskās jūtas pret Mārtiņu; pietika ar vienu vienīgu makten’ lustīgi latvisku Roņa organizētu krogus danču sesiju, lai savestu abus mīlniekus atkal kopā.
Deju laikā, kā zināms, oficiāli drīkst arī grābstīties, kas citās ainās tiek šad un tad atrādīts Mārtiņa un Jēkaba izpildījumā. Bet tādā ziņā visi dokumenti tīri, filmas beigās arī Elza demonstrē roku veiklību, gandrīz tikpat elegantu, kā scenāristu spēju filmas audeklā ievīt modernā latvieša dzīvesziņas stūrakmeņus – 700 verdzības gadus, mūžseno jautājumu par Latvijas anonīmo vietu uz kartes, kā arī traumējošo “paliksim katrs savā vietā”, ko Ulmanis šoreiz adresē… Niedram?
Šajā kakofoniskajā rindkopā apkopotie “cieši tautiskie” motīvi sevī ietver ārkārtīgi banālu, bet izklaidējošu, es pat teiktu, fantastisku vulgaritāti, kuru Sontāgas izpratnē kempisti spētu novērtēt, jo: “(..) Dendijs turēja iesmaržinātu mutautiņu pie nāsīm un bija gatavs ģībt, kempa pazinējs ieelpo smaciņu un slavē savus stipros nervus.” Ož gan jau pēc naftalīna, jo galu galā kemps ir cieši saistīts ar lietu novecošanu, kas laika gaitā rada nepieciešamo atsvešinātību vai rada iepriekš nebijušas simpātijas. Brīdī, kad darbs ir svaigs, tikko laists tautās, tas tā vai citādi ir aktuāls un konkrētam laikam piederošs, tādēļ tā izgāšanās var sadusmot. Laiks atbrīvo no morālās nozīmības, ļaujot ieraudzīt kempa kvalitātes. Šajā gadījumā filmas forma nes lielu daļu no šīm īpašībām – pilnīgi nopietni domāts mēģinājums veidot holivudisku urrāpropagandu 2007. gada Latvijā jau ir kempa cienīgs gājiens, bet aktieriskais un vizuālais kods sper vēl soli tālāk. Jokaini ir ne tikai skatīties kopējo aktierspēli un mizanscēnas kā reāli piederīgas, es ļoti atvainojos, pirmās pēckara spēlfilmas Mājup ar uzvaru (1947) tonim, bet arī domāt par faktu, ka šāda izvēle vispār tika izdarīta. Brīnišķīgākais gan ir tas, ka viss aktieru ansamblis šos noteikumus izpilda principā nevainojami.
Savukārt filmas pasaule – Cinevillas un zaļo ekrānu Rīga – ir kaut kas tik kempiski mākslīgs, ka dažos ainaviskajos kadros iegūst pārdabiskas aprises. Ar neprofesionālo aci uztveramie digitālie specefekti gan praktiski vienmēr noveco salīdzinoši ātri, it īpaši ņemot vērā tehnoloģiskās attīstības tempus, tāpēc ir grūti pateikt, kā tos uztvēra pieredzējuši skatītāji pirms 19 gadiem. Katrā ziņā tolaik gan Normunds Naumanis, gan Dita Rietuma savā recenzijā tos izcēla kā vienu no filmas stiprajām pusēm. Tātad pieņemu, ka toreiz šie efekti mērķtiecīgi tiecās uz reālismu, taču, ar šīs dienas acīm veroties, to falšums pats par sevi kļūst par stilu.
Tieši tāpēc ir mazliet ironiski vērot vienu no galvenajiem Rīgas sargu antivaroņiem, politiķi Niedru, kuru gandrīz vai metafilmiski spēlē Pēteris Krilovs. Nepārprotiet, Krilovs noteikti nav Niedra, taču Krilovs kā režisors un pedagogs pilnīgi noteikti ir viens no spējīgākajiem estētiskā falšuma atmaskotājiem. Zinot šo, ir mazliet smieklīgi klausīties Niedras tekstus, kas filmas epizodēs noliedz Ulmaņa un Mārtiņa ideālismu, bet zemtekstā tāda sajūta, ka noliedz visu Rīgas sargu filmisko uzstādījumu – tātad Graubas un Ēķa ideālismu. Neaizmirstamais “...jūs pamēģinājāt, un jums neizdevās!” ir teksts, kas domāts Ulmanim, taču tajā tikpat labi varētu ieklausīties tie, kas par visām varītēm gribētu pierādīt, ka Holivudai Latvijā būs būt. Un vispār jau – es zinu, ka Pēteris Krilovs tā konkrēti nekad dzīvē neteica, tomēr šī replika atsauc atmiņā arī kāda caurkrituša filmu režijas studenta akadēmijas gadus.
Pētera Krilova spēlētais Niedra kādā brīdī arī mazliet izsmejoši prasa: “Kuri tad būs tie Rīgas sargi”?” Tas ir neticami, bet šī laikam taču ir vienīgā reize, kad filmā izskan šis episkais vārdu salikums, turklāt minēts ironiskā manierē, kaut kā netieši apstiprinot filmas jocīgo dualitāti. Šis varbūt izklausīsies pēc vispārinājuma pārākajā pakāpē, taču uzskatu, ka Latvijā “Rīgas sargu estētika” patiesībā ir ļoti plaši izplatīta – vai tie būtu šlāgeriskie pilsētu svētki, neaizskaramie dziesmu un deju svētki, odiozais tautas teātris vai vēl kas cits. Un, tāpat kā skatoties filmu Rīgas sargi, tāpat arī šajos notikumos, vērojot un piedaloties, nemanāmi ieslēdzas kempiskais skatiens, jo galu galā to ļauj masu pasākumu estētika, kas apgarotu patētiku jauc kopā ar komerciālu trešu.
Ko es ar to visu gribu pateikt? Rīgas sargi patiesībā ir ļoti sirsnīga, patiesa un forša filma, jo sevī ietver latviešiem raksturīgo plātīgo iztaisīšanos, kura tik bieži rezultējas kļūdainā, dīvainā nobīdē no vēlamā rezultāta – gluži kā Sontāgai patiktu. Principā tā ir ļoti nejauka parādība, taču tā ir mūsu nejaukā parādība, kas tāpēc liekas arī mazliet sentimentāla un mīļa. Bez šī mūžīgā duālisma diez vai būtu iespējams laiski paironizēt. Vai tas ir veselīgi? Tas ir cits jautājums. Un vai visi maz ironizē? Piemēram, burtiski šajās dienās – 2026. gada 11. novembrī tajā pašā Kongresu namā paredzēts koncertuzvedums, kas veltīts Rīgas sargiem. Kā tur bija ar to ticību?
Laika līnijā attālinoties no slavenās filmas triumfa, paliek jautājums, vai Aigaram Graubam un Andrejam Ēķim izdosies savās individuāli nošķirtajās kinogaitās radīt ko tikpat popkultūrvēsturiski paliekošu kā Rīgas sargi. Ņemot vērā kustīgā vizuālā satura pārbagātību – diezin vai. Turklāt, lai arī šajā iztirzājumā uzspiedu savu ārkārtīgi subjektīvo un baudkāro redzējumu, cenšoties savus iespaidus skaidrot ar kempa teoriju, es sāku domāt – vai maz Rīgas sargi tiešām bija neapzinātais kemps? Vai tikai galu galā neizrādās tā, ka Holivuda un box office ir tieši Ēķa jājamzirdziņš un vismaz estētiskā līmenī šī domāšana redzama arī viņa jaunajos vēstures izpētes darbos, kamēr Grauba vienmēr bijis tieši tāds naivā kino meistars, kas tagad vēl uzskatāmāk izpaužas jaunajā Jumpravas filmā...
Balstoties uz šo novērojumu, iedomājos, ka Rīgas sargus tomēr mierīgi varētu vēl paņurcīt ar mūsdienās. Piemēram, Ēķis varētu pievērsties Mārtiņa gaitām Krievijas pilsoņu karā – atgādinu, Rīgas sargos Mārtiņš pats savām rokām, turklāt ar džudo paņēmienu, nogalina tikai vienu cilvēku, taču šajā retrospektīvajā proto-sargu scenārijā aina varētu pavērsties asiņaināka un daudz tumšāka par Bermontiādē redzēto. Savukārt Grauba tādā kempīgi jancīgā manierē varētu pamēģināt uz ekrāna uzvest manis gandrīz nepieminētā Bermonta (brīnišķīgs Ģirts Krūmiņš!) profesionālo karjeru pēc zaudētajām Latvijas brīvības cīņām. Galu galā enciklopēdijas mēļo, ka viņš esot strādājis Vācijā par… kinorežisora palīgu! Un, kā var noprast pēc tā, cik ilgi viens cilvēks var analizēt Rīgas sargu nozīmi viņa dzīvē, kino tomēr aizvien ir ārkārtīgi svarīgs temats.
