KINO Raksti

“Liekam būt”. Gatavs izšaut

23.01.2021

"Padomju gangsterfilma" - šādu vēsturiski neiespējamu žanra apzīmējumu Aloiza Brenča spēlfilmai "Liekam būt" (1976) piedāvā kinokritiķe Ieva Augstkalna, vēlreiz noskatoties restaurēto filmu un rakstot recenziju "Kino Rakstu" kritikas meistardarbnīcu ietvaros.

Sastapšanos ar kriminālžanra meistara Aloiza Brenča filmu Liekam būt (1976) nevarētu dēvēt par pirmreizēju. Drīzāk tā ir jauka atkalredzēšanās pēc laika, kas pavadīts, studējot filozofiju.

Rakstot bakalaura darbu par kriminālfilmu žanru Rīgas kinostudijā, reiz uzdūros 1979. gada rakstu krājumam Runā kinematogrāfisti, kur tālaika Rīgas kinostudijas direktors Heinrihs Lepeško rakstīja[1]: “Kāpēc gan notiek tā, ka cilvēks, zinādams, kas ir labs, dara to, kas ir slikts? Šis Sokrata jautājums joprojām nav zaudējis aktualitāti. Un mums ar mākslas līdzekļiem jācenšas uz to atbildēt,” bieži mēdz teikt Aloizs Brenčs.” Šis citāts man tik stipri aizķēries prātā, ka tagad ik reizi, skatoties Brenča filmas, atkal uzplaiksnī atmiņā un izraisa virkni citu domu. Varbūt toreiz par to es nespēju domāt plašāk kā pašas konstruētajos kinoteorijas rāmjos, taču tagad šī atkal-tikšanās ar Brenča, manuprāt, labāko kriminālfilmu ļaus režisora uzstādīto jautājumu apskatīt no cita rakursa, kuru iepriekš atstāju aiz kadra.

Vītauts Tomkus (Voldemārs Vīters) un Astrīda Kairiša (Irēna). Foto: Ludmila Tjurina, no Rīgas Kino muzeja krājuma

Kriminālfilmas 70. - 80. gados aktīvi ražoja visas padomju kinostudijas, taču tieši Rīgas kinostudija industrijas uzplaukuma periodā nereti tika identificēta pēc šāda veida filmām. Žanra īpatsvars Latvijas filmu produkcijā tiešām bija liels, faktiski kopš 1973. gada, kad iznāca filma Šahs briljantu karalienei, kriminālfilmas tika uzņemtas katru gadu, atsevišķos gadījumos tika ražotas pat divas vai trīs gadā[2]. Visvairāk kriminālfilmu laika posmā no 1973. līdz 1987. gadam uzņēma režisors Aloizs Brenčs. Viņa filmu dominance šajā žanrā 70. gados bija patiešām jūtama, proti, no 1973. līdz 1981. gadam tika saražotas 10 kriminālfilmas, no tām seši bija Aloiza Brenča darbi. “Protams, var sacīt: ja nebūtu režisora Aloiza Brenča, diezin vai kinostudija uzņemtu kriminālfilmas, vismaz ne tik daudz,” atskatoties uz paveikto, 80. gadu sākumā secināja Elmārs Riekstiņš.[3]

70. gados Brenčs pārsvarā pievērsies detektīvfilmu veidošanai (piemēram, Šahs briljantu karalienei (1973), Gaisma tuneļa galā (1974), Paradīzes atslēgas (1975), Dāvanas pa telefonu (1977)), taču viņa filmogrāfijā bieži tiek īpaši izcelta trillera žanra filma Liekam būt. Jāatzīst, man pašai to gribētos dēvēt par gangsterfilmu, taču šāds apzīmējums būtu pārāk radikāls, ņemot vērā, ka jēdzienu salikums “padomju gangsterfilma” izklausās pēc apšaubāma oksimorona un galvenā varoņa kriminālās darbības grūti asociēt ar klasisku gangsterfilmu. Tomēr ir pāris nianses, kas filmā Liekam būt, manuprāt, liecina par šī žanra klātesamību.

Šī filma, kurā režisors pievērsies noziedznieka psiholoģiskā portreta veidošanai, atšķirībā no citām Brenča filmām, ietur atkāpi no detektīvfilmu žanra – te neparādās detektīvžanru definējošais process, proti, nepārtraukts izmeklēšanas naratīvs. Filmā ir gan iekļautas pāris ainas, kuras liecina par paralēli notiekošu izmeklēšanu, taču kopējā naratīva struktūrā tām ir sekundāra loma. Brenčs šajā kontekstā pamanās mazliet pat ironizēt – epizodē, kurā šampanieša rūpnīcas sargam (Ēvalds Valters) tiek jautāts par naktī notikušo laupīšanu, viņš nespēj pārliecinoši atbildēt, vai uzbrucējam bijušas ūsas, vai tomēr nē, it kā tas būtu kāds noziedznieku definējošs raksturlielums.

Vītauts Tomkus un Ēvalds Valters

Var jau būt, ka tā patiesībā ir norāde uz blēdi un Voldemāra draugu Teksi (viņam gan nav nekāda sakara ar ielaušanos rūpnīcā), kura atveidotāju Hariju Liepiņu visnotaļ daiļo kuplas ūsas (starp citu, arī filmā Dāvana vientuļai sievietei (1973) Liepiņa spēlētajam Zero tādas ir). Ūsas ievēro arī Voldemārs pirmajā satikšanās reizē, un pēc viņa replikas, ka “šis ūsas uzaudzējis”, Teksis lepni atbild: “Jā, mode!” Nevar noliegt, ka šajā epizodē mazliet jūtama humora deva, pat ja tā radusies nelielas pozitīvās arogances rezultātā.  

Brenčs intervijās norādījis, ka filma Liekam būt nav detektīvfilmu žanrā veidota,

drīzāk tā atbilst formulējumam “psiholoģiska drāma”[4]. Režisors vairākkārt filmā uzsver Voldemāra vecāku pāragro nāvi, kas vīrieti stipri ietekmējusi, turklāt šis fakts kļūst par raksturu pastiprinošu un vienlaikus attaisnojošu apstākli. Kā uzsver žanra kino pētnieks Tomass Leičs, gangstera atsvešinātība no sabiedrības kā sociālā kopuma nereti asociēta ar pilsētas modernā imigranta tēlu, kura kriminālās aktivitātes tikušas skaidrotas ar atrautību no ģimenes un kopienas, kurā tas uzaudzis.[5]

No šī viedokļa raugoties, Liekam būt ir filma, kas apliecina žanra iespēju paplašināt savas robežas, jo nevarētu teikt, ka Voldemārs Vīters (lomā lietuviešu aktieris Vītauts Tomkus) ir skatītājiem empātiski nepieejams, līdzīgi kā, piemēram, Tonijs Kamonte filmā Seja ar rētu / Scarface (1932). Varoņa iekšējās cīņas un traumatiskās dzīves pieredzes atsegšanai Brenčs filmā atvēlējis īpašu epizodi Tbilisi atrakciju parkā, kur galvenais varonis ieklīst spoguļu istabā. Tur realitāte izmainās un, slēpjot gan bērnības, gan cietuma atmiņas, kļūst nestabila, pat bīstama Vīteram. Pagātne, tagadne un nākotne Voldemāra acu priekšā sakūst vienā galvu reibinošā veselumā, kuru tas, sasitot spoguli, šķietami atšķetina. Voldemārs skatītājiem liek noticēt, ka nekādā veidā nevēlas atcerēties pagātni, bet koncentrēties uz tagadni un nākamību.

Taču ir kāda problēma, un tā iezīmējas jau pašos pirmajos filmas metros, kad skatītājs Voldemāru iepazīst kā vienu no ieslodzīto kolonnas. Gluži bez aizķeršanās viņš nosauc savu vārdu, dzimšanas gadu, pantu, par ko ticis notiesāts uz septiņiem gadiem. Šī ir pirmā un vienīgā reizi filmas naratīvā, kad galvenais varonis sevi identificē kā personu, turklāt pēc iznākšanas no ieslodzījuma neseko mēģinājums reanimēt savu vārdu. Tā ir gluži kā rēta, kuru nevar izdzēst pat taksometra vadītājas Irēnas (Astrīda Kairiša) teiktais: “Nekas, nekas. Var vienmēr iesākt no jauna, ja vien nav apnicis dzīvot un nejūties pasaulē lieks.” Būtībā jau filmas sākumā ir skaidrs, ka Voldis, ja vien akceptējam, ka pastāv līdzība starp šīs filmas raksturu un klasisku gangstertēlu, “pēc definīcijas” ir lieks sabiedrībā un tās sociālajā kārtībā, kurā viņš nespēj iekļauties.

Taču filma turpinās, jo dzīvot viņš vēl grib.

Jāteic, ka Voldemāra attiecībās ar viņa dzīves sievietēm – Irēnu un māsu Dagmāru (Helga Dancberga) – iezīmējas vēl pāris aspekti, kas atbalsojas arī gangsterfilmās. Šajā žanrā galvenais protagonists iemieso magnētiska un suģestējoša patriarha aprises[6], viņš kontrolē katru, pat vismazāko savas dzīves detaļu un jo īpaši to, kas saistīts ar viņa tuvākajiem cilvēkiem (piemēram, māsu). Tas arī izskaidro Voldemāra attieksmi, kad, atgriežoties no ieslodzījuma, viņš savu draugu (varētu pat teikt – bandas) kompānijā uzzina, ka māsa bez viņa ziņas un piekrišanas apprecējusies. Voldis pieprasa, lai māsa šķiras no vīra, un dusmās retoriski jautā: “Tu gribi dzīvot pret manu gribu?!” Šī epizode atkal atsauc atmiņā Hovarda Houksa filmu Seja ar rētu, kur Tonijs, saniknojies par drauga Džino attiecībām ar Tonija māsu, aukstasinīgi novāc viņu no ceļa, pirms abi paspējuši paziņot par savām laulībām.

Helga Dancberga un Vītauts Tomkus

Šo Vītera raksturu papildina viņa neatlaidīgā vēlme rast komunikāciju ar Irēnu. Lai gan, protams, melodramatisko sižeta līniju varētu asociēt ar filmā visnotaļ ievērotajiem ideoloģiskajiem uzstādījumiem (stāsta sākumā cietuma darbinieks Voldim novēl labu darbu un ģimeni), to varētu skaidrot arī kā gangstertipa tēla pašapliecināšanās procesa daļu, kurā nepieciešams apstiprināt tā autoritāti.[7] Precīzāk tas iezīmējas epizodē, kurā Voldemārs ar draugiem uzdzīvo restorānā un dejot uzaicina kādu dāmu no blakus galdiņa, taču pēc aicinājuma pievienoties viņa kompānijai saņem kurvīti. Jāatzīmē, ka ne ar vienu no sievietēm Voldemārs nespēj attiecības atrisināt līdz galam, jo tās gluži vienkārši iekļāvušās tajā sociālās kārtības monumentā, ar kuru Vīters pēc būtības nemaz nevar sadzīvot.

Filmas sižetā ietverti vairāki citi varoņi, kas dramaturģiski pastiprina Voldemāra darbības disharmoniju attiecībā pret sociālo kārtību. Piemēram, Voldemāra draugs Arnis (Uldis Dumpis) uzskatāmi tiek reprezentēts kā kriminālās pasaules pozitīvais piemērs – viņš spējis atmest vecus un nelegālus iztikas pelnīšanas paradumus un iekļauties likumīgas sabiedrības rāmjos. Arnis tiek pretnostatīts Bomim (Juris Pļaviņš) un Teksim, bet zīmīgi, ka viņi abi gūst pārsvaru Voldemāra ideoloģiskajā cīņā par to, kā vispār dzīvot un ko ar savu dzīvi iesākt tālāk. Interesanti, ka epizodē, kurā Bomis un Teksis pēc septiņiem gadiem atkal satiek Voldi, viņi iedzer un uzsauc tostu: “Par saimnieku!”. Tādējādi tiek apliecināta gangsterfilmās vienmēr tik būtiskā bandas definīcija, kur “banda” nav tikai bariņš draugu, kas brīvos brīžos nododas kriminālām aktivitātēm, bet gan varas organizācija, kas pieprasa neapšaubāmu lojalitāti un vadoņa ietekmes atzīšanu.[8]

Juris Pļaviņš, Harijs Liepiņš, Vītauts Tomkus

Šajā epizodē izgaismota vēl viena gangsterfilmām raksturīga šķautne, kura, iespējams, noved pie kontraversāli citādas Arņa interpretācijas iepretim tam, ko padomju ideoloģiskais skaidrojums šim tēlam piedēvējis. Respektīvi, brīdī, kad izceļas konflikts starp Arni un Bomi, viņš Voldim paziņo: “Šis tavs draugs apzaga pats savus bērnus!” Būtībā Arnis, lai arī tobrīd savu dzīvi iekārtojis citādi, patiesībā nemaz nav novērsies no autoritātes. Viņš neuzgriež Voldim muguru, gluži pretēji – iespējams, viņš ir vislojālākais no visiem. Turklāt pievēršanās ģimenes dzīvei uzsver šī tēla piederību bandai, ņemot vērā, ka gangsterfilmu žanrā ģimenei ierādīta svēta vieta. Šo apstākli vēl vairāk uzsver fakts, ka Voldemārs ir Arņa dēla krusttēvs, un šāda sakarība asociatīvi noved visai tieši pie Frānsisa Forda Kopolas triloģijas Krusttēvs (1972, 1974, 1990).

Filmas beigās, kad Arnis atsakās piedalīties noziegumā, starp viņu un Voldi izceļas strīds, kura kulminācijā Voldemārs izmisīgi atzīst, ka “vēlas dzīvot kā cilvēks, bet bez naudas nevar”. Šī frāze atsedz gangsterfilmām un to protagonistiem raksturīgo liktenīgumu un neizbēgamību, kam Voldemārs metas pretī. Būtībā viņa liktenis ir nolemts un blakusapstākļi tikai paātrina šo procesu.

Atšķirībā no citām kriminālfilmām, kurās atrisinājums saistīts ar noziedznieka aizturēšanu, sodīšanu un nozieguma atklāšanu, šajā gadījumā tas ir krasi citāds.

Filmas beigās varonis iet bojā, jo, sekojot gangsterfilmu naratīva tradīcijai, galvenā varoņa nāve ir vienīgais iespējamais situācijas atrisinājums. Voldemārs Vīters ne tikai jūtas lieks, bet arī dzīvot vairs nevēlas.

Šajā filmā Brenčs diezgan bieži atļaujas pietuvoties noziedzniekam tuvplānos (filmas operators Rihards Pīks), ļaujot skatītājam pat fiziski nonākt tuvāk Vīteram, taču filmas fināla ainā tuvplāni izpaliek. Kamera lēnām attālinās no galvenā protagonista, ieņemot miliča Leo skatpunktu un panākot padomju kino sistēmas prasību pēc identificēšanās ar normu.[9] Skatītājiem nav lemts ieskatīties dziļāk Vītera psiholoģijas struktūrās, Brenčs nepārprotami liek saprast, ka stāsts ir beidzies un pistole pie Voldemāra Vītera deniņiem bijusi jau no sākta gala, tikai gaidījusi brīdi, kad izšaut.

Aloiza Brenča spēlfilma Liekam būt (1976) restaurētā kvalitātē bez maksas skatāma portālā filmas.lv ŠEIT.

Raksts tapis ar VKKF mērķprogrammas Nākotnes kultūras piedāvājums atbalstu.

Foto: Ludmila Tjurina, no LKA Rīgas Kino muzeja krājuma

Atsauces:

1. Kravalis, Zigfrīds (sast.). Runā kinematogrāfisti. (1979) Rīgas kinostudija XX Vissavienības kinofestivālā Rīgā 1977. gadā. Rīga: Liesma, 5. lpp. 
2. Pērkone, Inga. Latvijas klasiskais kino. Estētika. 1970.-1980.gadi. No: Pērkone, Inga (sast.). Inscenējumu realitāte. Latvijas aktierkino vēsture (2011). Rīga: Mansards, 220. lpp. 
3. Kravalis, Zigfrīds (sast.). Runā kinematogrāfisti (1981) 36. lpp. 
4. Ošiņš, Ivars. Lieta nav pabeigta. Zvaigzne, Nr. 22 / 1976 
5. Leich, Thomas. Crime Films. (2004) United Kingdom: Cambridge University Press, p. 108 
6. Turpat, 109. lpp. 
7. Turpat, 103. lpp. 
8. Turpat. 
9. Pērkone, Inga (sast.). Inscenējumu realitāte. Latvijas aktierkino vēsture (2011). Rīga: Mansards, 224.-225. lpp. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan