KINO Raksti

Fokstrots nav apburtais loks

28.08.2018

Izraēlas kultūras un sporta ministre nav redzējusi traģikomēdiju „Fokstrots”, bet apsūdz to valsts tēla nomelnošanā. Latvijā filmu demonstrē kinoteātris „Kino Bize” savā jaunajā sezonā.

Venēcijas festivāla Sudraba lauvu ieguvusī spēlfilma Fokstrots / Foxtrot (2017) gluži netīši, pateicoties kontraversijai izcelsmes zemē Izraēlā, pasaules acīs kļuvusi par kara filmu. Izraēlas kultūras un sporta ministre Miri Regeva tai veltījusi skarbus vārdus, apsūdzot valsts tēla un armijas nomelnošanā. Situāciju saasina fakts, ka režisors Samuēls Maozs (Samuel Maoz) Izraēlas valdībai uz varžacīm uzkāpa jau ar savu iepriekšējo, debijas spēlfilmu Libāna / Lebanon (2009), kas, pievēršoties četriem tankistiem Pirmā Libānas kara laikā, nežēlīgi apspēlē baiļu un izdzīvošanas instinkta ietekmi uz cilvēcību.

Taču Regevas kundze, kā pati atzīst, filmu nav redzējusi. Ja būtu, tad, iespējams, saprastu, ka Fokstrots nav ne par karu, ne par Izraēlas-Palestīnas konfliktu;

varbūt saprastu arī to, ka viņu ļoti sadusmojusī aina otrā cēliena beigās ar pārpratuma rezultātā nogalinātajiem civiliedzīvotājiem ir nevis politiski uzlādēts komentārs, bet gan spēcīga filmu caurstrāvojošās idejas vizualizācija. Tomēr ministre, uzzinot par filmā atainoto kareivju pieļauto kļūdu, ko autoritātes nolemj slēpt, izmanto to kā kārtējo piemēru, lai pamatotu pašas virzītos grozījumus kultūras nozares finansējuma piešķiršanas kārtībā. Viņasprāt, valsts nedrīkst atbalstīt mākslu, kas valdību vai armiju parāda negatīvā gaismā, - ministrei nepieņemamā kārtā Fokstrots atļaujas norādīt, ka arī Izraēlas armijā iespējamas nesodītas kļūdas un nepārdomāti lēmumi.

Režisors Maozs gan nenoliedz, ka filmai varētu pārmest kritiskās acs klātesamību. Tomēr viņš, lai arī pats pārdzīvojis kara šausmas, patiesībā šoreiz armiju nemaz neaiztiek – viņš pievēršas šī Ēdenes dārza, kā Izraēlu savā runā nodēvējusi ministre, iedzīvotājiem, nevis tā sargiem. Caur filmas trim galvenajiem varoņiem, kuriem katram ir veltīts skaidri nodalīts traģēdijas cēliens, Maozs skatītājam vēsta par savas tautas traumēto mentalitāti, kas liek slēpt joprojām asiņojošās brūces aiz rutīnas un apātijas plāksteriem.

Vienmēr fokusā esošais Mihaels, ko attēlo meistarīgais Liors Aškenazi (Lior Ashkenazi), iemieso valdošo uzskatu, ka cilvēkam, kas pārnācis no kara ar visiem locekļiem, nav tiesību celt pretenzijas. Viņam ir gan veiksmīga karjera, gan laimīga ģimenes dzīve, tādēļ dziļi pagātnē noraktie noslēpumi, kas naktīs neļauj gulēt, ir tikai vājuma pazīme. Apkārtējai pasaulei tie nepastāv.

Fokstrots ir deja, kas vienmēr noved atpakaļ sākumpunktā. Tā ir kustības radīta ilūzija, ka cilvēks kontrolē savu dzīvi un likteni, lai arī patiesībā neviens solis netiek sperts sāņus. Filmas hipnotiskais otrais cēliens kādā nenoteiktā kontrolpunktā uz kāda nenoteikta ceļa tuksneša vidū ir oda šai vienmuļībai. Visu četru kareivju zābaki ir tik ļoti piesūkušies dubļiem, ka viņi vairs pat necenšas celt kājas – un galvas – augstāk. Kā norāda režisors, nav grūti saprast, ka šis smagnējas garlaicības pārņemtais kontrolpunkts ir neslēpta alegorija tai pašai iesūnojušajai sabiedrībai, kas kādā brīdī kolektīvi nolēmusi savas sāpes nevis izsāpēt, bet noslēpt. Vārdi no kareivju lūpām veļas smagi, un pat impulsa radīts satricinošs notikums nespēj piespiest viņus atdzīvoties.

Lai arī šis cēliens šķiet kā daļa no pilnīgi citas filmas, jaunā Jonatana (spēlē Jonatons Širejs (Yonathon Shiray)) ikdiena nevis kontrastē, bet gan tematiski pārklājas ar viņa tēva Mihaela dzīvi. Viņi abi ir iestrēguši rutīnā, kuras fonā neredzams rit karš – gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē.

Varētu domāt – nav nekāds brīnums, ka valdības pārstāvjiem šāds savas valsts portretējums nešķiet pārāk glaimojošs.

Tomēr Fokstrotu var skatīties dažādi. Šī vizuāli un idejiski piesātinātā filma ir traģēdijas un komēdijas tuvās radniecības izcils piemērs. Drūmais fons tikai pastiprina ikdienišķu ainiņu absurdu, ikviena pauze un skatiens uzsver kontrastu starp cilvēku un situāciju, kurā tas nonācis. Šis pretnostatījums starp likteņa neizbēgamības radītu personīgu triecienu un apkārtējās pasaules vienaldzību pret indivīda sāpēm varētu būt sirdi plosošs, taču tā vietā Maozs, kurš ir ne vien režisors, bet arī filmas scenārija autors, nolēmis pret to izturēties ar humoristisku vieglumu. Ar prasmīgi izvēlētu mūziku, veiklām montāžas vietām un sīkām, labi pārdomātām detaļām filma izvilina ne vien rūgtu smaidu, bet pat sirsnīgus smieklus mirkļos, kad piedzīvotais varētu likties pārlieku drūms.

Lai arī no Samuēla Maoza vārdiem bieži plūst tas pats apnikums un tāds kā aizkaitinājums par savas tautas kūtrumu, filma būtībā dod arī cerību. Tā atkal un atkal spēlējas ar skatītāja emocijām, liekot domāt, ka pasaule un liktenis ir šis vienaldzīgais kamielis, kuram cilvēka uzbūvētie un par svarīgiem pasludinātie kontrolpunkti neko nenozīmē, un pašās filmas beigās viņš bezjūtīgi noskatās uz cilvēka pašiznīcināšanos. Tomēr filmas trešais cēliens izlaužas no bezcerības valgiem. Izrādās, ka caur savu sāpju atbrīvošanu ir iespējams sevi sadziedēt un spert ilgoto soli sāņus. Galu galā fokstrots ir tikai deja, nevis apburtais loks.

Dace Čaure ir kinofestivāla 2Annas programmu kuratore un kino entuziaste.

Filma Fokstrots kinoteātra Kino Bize repertuārā - ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan