Kinopasaulē 26. februāris šogad ir tā diena, kas izraisa vislielāko starptautisko ažiotāžu – vakarā gaidāma Amerikas kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija. Latvijai "Oskaru nakts" nacionālā kino kontekstā neko nesola – labākās ārzemju filmas kategorija, uz kuru arī mēs piesakām savējās, diemžēl vēl arvien paliek nesasniegta. Tomēr tieši šīs kategorijas kontekstā runāsim par irāņu režisoru Ašgaru Farhadi, kura filma jau otro reizi nominēta prestižajai balvai – šogad "Komivojažieris", 2012. gadā – "Šķiršanās".
Šogad Farhadi, protestējot pret jaunā ASV prezidenta Trampa izdoto ieceļošanas ierobežojumu septiņu valstu, tostarp Irānas pilsoņiem, nolēmis ceremoniju neapmeklēt. Tieši šis solis, nevis filmas tematika, kā apgalvo ārvalstu mediji, to vidū arī viens no kino industrijas vadošajiem izdevumiem The Hollywood Reporter, varētu palīdzēt Farhadi tomēr saņemt statueti.
Vienalga, vai Komivojažieris ir (vai būs) pirmā no Farhadi filmām, ko skatīsieties, vai arī ir redzēti jau agrāk uzņemtie darbi, šī režisora filmu kopumu veidojošajos elementos ir ļoti saistoši ielūkoties.
Jaunais irāņu kino
Komivojažieris / Forushande ir Ašgara Farhadi septītā pilnmetrāžas spēlfilma. Pasaules festivālu elitē viņa vārds nu jau kādu laiku nav svešs – šogad Kannās balva par labāko scenāriju, Berlīnē Zelta lācis par filmu Šķiršanās / Jodaeiye Nader az Simin (2011), Sudraba lācis par labāko režiju filmai Par Elliju / Darbareye Elly (2009), nemaz neminot nominācijas un atzinības citos festivālos, kritiķu vai profesionāļu balsojumos. Farhadi turpina jaunā (pēc 1979. gada revolūcijas) irāņu kino klātbūtni starptautiskā apritē.
Latvijā ar jauno irāņu kino savulaik iepazīstināja starptautiskais kinoforums Arsenāls, atvedot uz Rīgu Mohsena Makmalbafa, Abasa Kiarostami, Džafara Panahi, Bahmana Gobadi un citu autoru filmas (lielākā koncentrācija – 1998. gada Arsenāla programmā Kamera bez parandžas un 2006. gada programmā Smilts ģeometrija). Smalkais, gandrīz dokumentālais reālisms vēstījumos par bieži vien ļoti ikdienišķiem notikumiem cilvēku dzīvē atklāja vēl neiepazītu pasauli un īpašu attieksmi pret kino.
Kā tas mēdz būt stingra politiska režīma valstīs, balanss starp vietējo varas institūciju vai kultūras jomas pārvaldītāju uzliktiem ierobežojumiem un mākslinieku brīvās izpausmes vēlmēm ir bijis nopietns izaicinājums ne vienam vien no irāņu kino režisoriem – kaut vai salīdzinoši nesenais gadījums ar savulaik Latvijā pabijušo Džafaru Panahi, kuru 2010. gadā Irānas varas iestādes apsūdzēja par pretvalstiskas propagandas ideju sludināšanu filmās, tāpēc viņam piesprieda aizliegumu izbraukt no valsts un 20 gadus uzņemt kino (detalizēts peripetiju stāsts ir daudz garāks un dramatiskāks).
Farhadi līdz šim tamlīdzīgā situācijā nav nonācis, viņa filmas atzītas gan starptautiski, gan savās mājās, jau sākot ar pirmo spēlfilmu Dejojot putekļos / Raghs dar ghobar (2003), kas Irānas galvenajā kinofestivālā Fajr saņēma īpašo žūrijas balvu.
Rakstot šo rakstu, aizdomājos arī par kādu savas biogrāfijas detaļu – 2003. gadā, kad kā kinoforuma Arsenāls programmētāja pirmo reizi devos komandējumā uz Irānu, Fajr festivālu un Irānas filmu tirgu, Farhadi tur rādīja savu pirmo filmu, savukārt Panahi mājas ballīte bija kā Rietumu sala Austrumu okeānā. Pārkāpjot viņa dzīvokļa slieksni, sievietes varēja atbrīvoties no apgrūtinošā lakata uz galvas, kas vismaz man tik un tā nemitīgi slīdēja nost no matiem.
To, kas man no šiem braucieniem vēl arvien saistās ar Teherānu, ieraudzīju Komivojažierī – pilsētas balti pelēcīgā tonalitāte ziemas sezonā, braukšanas kultūra, kā arī skaņa – ielu trokšņi ar nemitīgiem automašīnu signāliem un cilvēku saucieniem. Likās, ka Farhadi spējis uz ekrāna parādīt kaut ko ļoti īstu, vismaz manu atmiņu kontekstā.
Pāri un attiecības
Tas, kas režisoru Farhadi interesē visvairāk, spriežot pēc viņa filmu tematikas, ir cilvēku savstarpējās attiecības. Pēdējās trīs filmās – Komivojažieris, Pagātne / Le passé (2013) un Šķiršanās –, kā arī filmā Uguņošanas trešdiena / Chaharshanbe-soori (2006) tās ir pāru attiecības. Izejas punkts katrā filmā ir cits – Komivojažiera centrā ir precēts pāris, kuru attiecību harmoniju izjauc vardarbīgs notikums; Pagātnē tas ir pāris, kuri vairs nav kopā un dzīvo dažādās valstīs – sieva Francijā, vīrs Irānā, viņš atbrauc uz Franciju, lai nokārtotu šķiršanās dokumentus. Filmā Šķiršanās jau pats nosaukums pasaka priekšā būtisku notikumu sižetā, savukārt Uguņošanas trešdienā precēts pāris izdzīvo sarežģītu attiecību posmu, kas saistās ar neuzticību.
No minēto četru filmu naratīviem vienīgi Komivojažierī pārmaiņas rada fizisks pāridarījums, kad no uzbrukuma cieš galvenā varone Rana, citās filmās galvenie varoņi iziet savstarpēju attiecību pārmaiņu ceļus, piedzīvo notikumus, kas pārbauda viņu morālās vērtības, un šķietama atrisinājuma vietā atstāj vietu vēl daudziem jautājumiem. Tas ir raksturīgs elements Farhadi filmās – atrisinājums ir, bet tas nav viennozīmīgs, interpretācija iespējama no dažādiem skatpunktiem.
Un tā vien šķiet, ka atrisinājums ir vēl sarežģītāks, nekā būtu tad, ja tā nebūtu nemaz.
Arī filmā Par Elliju attiecības ir galvenā tēma – attiecības starp draugiem, vīru un sievu, romantiskas attiecības starp līgavu un līgavaini, uzmanības izrādīšana meitenei. Tomēr visas šīs attiecību formas piemeklē pārbaudījums, kad Ellijas – filmas titulvarones – vairs nav. Tad, kā Mikelandželo Antonioni filmā Piedzīvojums / L’avventura (1960), mainās visa iepriekšējā situācija – Ellijas prombūtne piespiež filmas varoņus no jauna vienam otru iepazīt, attiecību preparēšanai pievienojot arī tradicionālo uzskatu un pieņemto normu jautājumu.
Kā Farhadi teicis kādā intervijā, viņu interesē Irānas vidusšķira, kas Irānā ir relatīvi jauna parādība, - kā šie cilvēki adaptē modernās vērtības tradicionālajā dzīvesveidā.
Tāpat kā Villijam
Filma Komivojažieris ir pirmais Farhadi darbs, kura naratīvā tiek iesaistīta kāda cita mākslas forma – šajā gadījumā teātra izrāde, kurā piedalās filmas galvenie varoņi Rana (Tarane Alidosti) un Emads (Šahabs Hoseini). Trupā iestudētās Artūra Millera lugas Komivojažiera nāve / Death of a Salesman (1949) darbības notikumi sabalsoti ar varoņu ikdienas dzīves norisēm, pakāpenisko atsvešināšanos, nespēju saprasties, cerību sabrukumu. Millera lugas izvēle nebūt nav nejauša, ne tikai ņemot vērā tās īpašo vietu 20. gadsimta amerikāņu dramaturģijā. Farhadi ir studējis teātra režiju un starp daudzajiem apgūtajiem ārvalstu autoriem tieši Millera dramaturģiju atzīst par īpaši nozīmīgu savā profesionālajā izaugsmē (intervija www.rogerebert.com). Viņu saistījusi lugas Komivojažiera nāve varoņu neviennozīmība un iespēja tajos saskatīt ne tikai melnās un baltās krāsas, bet arī daudz pustoņu. Fakts, ka luga tiek iestudēta Irānā un iestudējumu apstiprina arī cenzūra, tiek iekļauts filmas darbībā. Protams, lugas varone prostitūta Irānā var tikt attēlota tikai pilnā apģērbā ar lakatu galvā, un komentāri par šo paradoksu ielikti arī filmas varoņa tekstā, ne tikai atstāti skatītāju vērībai.
Filmā Ranas un Emada attiecību starpā notiek lūzums pēc tam, kad Ranai uzbrūk viņas pašas mājās. Šis notikums ir emocionāli traumatisks (tā norise netiek rādīta), un ar to jātiek galā ne tikai Ranai, bet arī Emadam, jo Rana nevēlas iesaistīt notikušajā policiju, kas palīdzētu vainīgo notvert, bet vēlas, lai to izdarītu viņas vīrs.
Paralēli uz mazā teātra skatuves attīstās ceļojošā tirgotāja Villija Lomana stāsts – viņš nav apmierināts ar sevi, savu darbu, ģimenes attieksmi, bieži aizslīd iedomātā pasaulē. Līdzīgs ir Emada stāsts - viņš šaubās un ne līdz galam piekrīt sievas vēlmei, tomēr pakļaujas viņai un meklē cilvēku, lai atriebtos. Un līdzās ir Linda, Villija sieva, – Rana, kura nav apmierināta ar savu vīru, bet paliek ar viņu, pastāvot tomēr pie sava.
Vienotā pasaulē
Šeit atkal nonākam pie neviennozīmīgajiem jautājumiem – vai atriebība vispār ir iespējama, vai tā dziedē un spēj labot notikušo; kurš ir vairāk upuris – cietušais vai varmāka, un tā tālāk. Atrisinājumam būtu jābūt vienkāršam, bet ne Farhadi izpildījumā.
Filmas sākuma epizode ļoti precīzi raksturo tālāk notiekošo – ēka, kurā mīt Rana un Emads, draud sabrukt, sienās parādās plaisas, krīt apmetums, tajā vairs nav droši, un tikpat trauslas stāsta turpinājumā kļūs abu attiecības. Tās kļūs par kaut ko citu, ne patvērumu.
Komivojažierī Farhadi filmējis vairākus aktierus, kas spēlējuši pie viņa iepriekš – arī šis ir princips, ko režisors turpina ievērot. Tarane Alidosti bijusi gan Ellija (Par Elliju), gan spēlējusi Uguņošanas trešdienā un Skaistajā pilsētā / Shah-re ziba (2004). Arī Šahabs Hoseini jau nospēlējis būtiskas lomas Farhadi filmās – Šķiršanās (par kuras aktieru ansambli saņemts Berlīnes Sudraba lācis), Par Elliju, bet Kannu festivālā par Komivojažieri ieguvis labākā aktiera balvu. Tāpat arī citi Komivojažierī vai citās Farhadi filmās redzētie aktieri lielākās vai mazākās lomās pārceļo no vienas filmas citā, papildinot iespaidu par vienotu Farhadi filmu pasauli.
