Vadoties pēc nerakstītiem vasaras sezonas likumiem, gaidīt no kinoteātru repertuāra ko citu, izņemot piedzīvojumu vai spriedzes filmu sīkvelus-prīkvelus-atjaunotās versijas, ir viena neperspektīva lieta. Bet, ja runa ir par tik ekskluzīvu galveno varoni kā Vīns, šo reto iespēju nedrīkst laist garām! – no 14. jūlija Latvijas kinoteātros Sedrika Klapiša (Cédric Klapisch) filma „Vīns un vējš / Ce qui nous lie” (2017).
Režisoru Sedriku Klapišu (Cédric Klapisch) var dēvēt par mūsdienu franču kino socioantropoloģisko pētnieku, kuru vienmēr interesē, kā jaunas personības savā attiecīgajā sabiedrības grupā līdzpastāv ar apkārtējiem un sadzīvo ar savām dziņām un vēlmēm. Līdzās vienaudzim, režisoram Kristofam Onorē (Christophe Honoré), Klapišs ir paplašinājis priekšstatus par laikmetīgu franču kino, ievirzot jaunā viļņa ietekmes 21. gadsimta gultnē. Savā jaunākajā darbā Vīns un vējš režisors pievērsies daudz sarežģītākām un niansētām stāsta notīm – uzņēmis filmu-veltījumu Viņa majestātei Vīnam. Nesteidzīgu, meditatīvu, cieņpilnu, pacietīgu un ļoti francisku novērojumu par to, kā dzimst mākslā apdziedātākais Dievu nektārs.
Zināšanas par vīnu un tā baudīšanas māksla rit katra francūža dzīslās. Tāpat kā katram vīnam savs laiks un vieta, arī katram režisoram konkrētā karjeras posmā top noteikta tipa filma. Pusmūža vecumu sasniegušais Klapišs, raugoties caur ģimenes lietām uz vīnu un otrādi, dokumentāli izgriezis gadu no reālas Burgundijas vīndarītavas dzīves un ierāmējis to divu stundu garā novērojumā – kā izmainās izdomātu tēlu raksturi un attiecības, attīstās personiska izaugsme, kamēr pagrabā nogatavinās šardonē. Vecākais no trim bērniem Žans (Pio Marmaï) pamet dzimto māju un desmit gadus ceļo pa pasauli. Uzzinot par tēva nāves tuvošanos, viņš atgriežas, lai atkal satiktos ar saimniecības jauno vadītāju, māsu Žuljeti (Ana Girardot), un jaunāko brāli Žeremiju (François Civil), mēģinot glābt ģimenes mantojumu.
Enofīlu jeb vīna pazinēju ievērībai
Kur ir vīns, tur vienmēr satiekas jaunība un briedums, laiks un daba, tur vienmēr fonā ir ģimene un dzimtā zeme. Šo poētisko tēlu virknējums uz ekrāna vienmēr izskanēs pārliecinoši, neatkarīgi no tā, vai būs gleznots dokumentāli reālistiskās vai izskaistināti romantiskās krāsās. Tāpēc vienmēr būs panākumi tādai tematiskai apakškategorijai kā filmas par vīnu (šajā plauktā ir ievietojami arī populāri sižeti ar gastronomiskām ievirzēm), kur galvenā darbība atvieglotā veidā atspoguļo estētiski fotogēniskus vīna ražošanas procesus galveno varoņu attiecību drāmas fonā. Kāpēc?
Nevar noliegt, ka vīna kultūrai vienmēr bijusi mazliet elitāra piegarša, tā prasa domāšanu, jušanu un saprašanu. Kino kategorijās tā varētu būt pielīdzināma, teiksim, ārthausam.
Vīna baudīšana ir noteikts rituāls, ko pavada attiecīgi vizuāli plastiskie kodi. Un mediji, tostarp kino, televīzija un glancētie izdevumi, ir vieni no galvenajiem informatīvajiem resursiem, caur kuriem vīna pasaules glamūrs ieplūst plašākā sabiedrībā.
Tāpēc filmas par vīnu ierindojas izteiktā dzīves stila filmu nišā. Vīna valoda, no vienas puses, ir komercializēti universāla, sliktākā vai labākā kvalitātē pieejama ikvienam. No otras puses, tā ir tik sarežģīta un daudzpusīga, ka tikai dažiem no mums pietiek centības tajā godprātīgi iedziļināties, tāpēc vienmēr paliek par savdabīgu dzīves kvalitātes latiņu, uz ko tiekties. Kino, dokumentālais vai spēlfilma, ir viens no medijiem, kas spēj pietuvināt parastu mirstīgo lielā vīnu noslēpuma atklāšanai (tiesa, reāla saskarsme ar degustējamo objektu ir neaizstājama). Un aizkulišu how it’s made tipa sērijas jau vienmēr ir interesantākās, tādēļ filmas, kur vienu no vadošajām lomām spēlē Vīns, piesaista skatītāju uzmanību.
Vīnu karte kino vakariņām
Viena no skaistākajām un acij baudāmākajām filmām, kur vīns kā simbols ir mīlestības un ģimenes vērtību ekvivalents, ir meksikāņu režisora Alfonso Arau amerikāņu melodrāmas tradīcijās veidotā, saldā kā medus Pastaiga mākoņos / A Walk in the Clouds (1995). Otra – paredzama, bet šarmanta un romantiska komēdija ar izteiktu britu ironiju – Labais gads / A Good year (2006), kur sev neierastā žanrā izcēlās režisors Ridlijs Skots. Dinastisku vērtību intrigas pilnībā atklājas 1959. gada ģimenes drāmā ar tā laika skaistuli Roku Hadsonu Šī zeme ir mana / This Earth is Mine, režisors Henrijs Kings.
Kino klasika atspoguļo Kalifornijas vīnu kultūras aizsākumus un industrijas grūtības sausā likuma laikā,
bet Aleksandra Peina oskarotā traģikomēdija Sānceļi / Sideways (2004), kur divi veci draugi – kādreiz slavens aktieris un neizdevies rakstnieks, toties lielisks vīna pazinējs – dodas ceļojumā pa Kalifornijas vīndarītavām, ir vairākkārt pacēlusi Pinot Noir šķirnes vīnu pārdošanas apjomus un negaidīti samazinājusi noietu Merlot, ko filmas varoņi noniecina.
Atsevišķas uzmanības vērtas ir dažas dokumentālās filmas – orientieri vīna industrijas pasaulē, kas saliek visus punktus uz i, parādot reālās krāsās vīna pasauli, kuru estetizējušas spēlfilmas. Piemēram, Mondovino (2004), kas skar vīna darīšanas mākslas postošās globalizācijas tēmas; Sarkanā apsēstība / Red Obsession (2013) par Bourdeaux vīna likteni Ķīnas tirgus strauji augošajā pieprasījumā; ceļvedis Merlove (2008) – paskaidrojošs ieskats Merlot šķirnes specifikā un industrijā kopumā; tam līdzinās vieglprātīgais, bet izglītojošais iesācēju palīglīdzeklis Vīns apjukušajiem / Wine for the Confused (2004), kur stāstītāja lomā darbojas komiķis Džons Klīzs. Vērts minēt arī filmu Gads Burgundijā / A year in Burgundy (2013), kas tematiski un sižetiski ir vistuvākā Sedrika Klapiša spēlfilmai Vīns un vējš un var kalpot par tās dokumentālo papildinājumu.
No Eirokokteiļa līdz nobriedušam Pinot Noir
Eiropas arēnā Sedriks Klapišs debitēja ar filmu Katrs meklē savu kaķi / Chacun cherche son chat (1996), ar kuru režisors ieguva savu pirmo balvu Berlinālē. Tā ir romantiska quartier movie jeb filma, kuras darbība risinās vienā kvartālā (Parīzes 11. rajonā) – savstarpēji sapazīstas svešinieki, tostarp galvenā varone, kas meklē savu pazudušo kaķi un, loģiski, mīlestību.
Plašākai publikai režisors kļuva pazīstams ar triloģiju par puiša Ksavjē dzīvi, jaunību un briedumu, galvenajā lomā – Romēns Dirī (Romain Duris), kuru vienubrīd bija pieņemts uzskatīt par režisora alter-ego. Pirmā un populārākā no filmām ir Eirokokteilis / L'auberge espagnole (2002), šī Francijas nacionālās Cēzara balvas laureāte stāsta paša Klapiša dzīvē balstītu Erasmus studentu apmaiņas programmas pieredzi; triloģiju turpina Krievu lelles / Les poupées russes (2005) un Ķīniešu mīkla / Chinese Puzzle (2013). Savos darbos režisors vēršas pie skatītāja, nebaidoties atklāt realitāti un konkrēti uzrunāt kādu no sociālajām grupām vai subkultūrām. Līdzīgi, kā filmā Katrs meklē savu kaķi, arī triloģijas virzītājspēks ir jaunatne, studenti, un
filmās attēlotās komiskās, piņķerīgās situācijas ir nevis nepatiesas klišejas, bet dzīves kuriozā realitāte.
Sedrika Klapiša vārds ir saistīts ar tā saucamajām ansambļu filmām – ar tām režisors franču kino kontekstā ieguvis ne mazāku atzinību, kā viņa iedvesmas avots, amerikāņu autorkino meistars Roberts Oltmens. Vārds “ansamblis” piesaka salīdzinoši lielu personāžu skaitu filmā, un viņiem visiem ir līdzvērtīga nozīme filmas kopīgajā naratīvā. Šī žanra filmās nav galvenā varoņa, ir ansamblis, kurā katrs personāžs iezīmē savu dzīvesstāstu. Parasti filmām nav izteikta sākuma un beigu, radot iespaidu, ka attēlotais ir tikai mazs fragments no varoņu dzīves.
Arī filmā Vīns un vējš šīs iezīmes ir manāmas. Vecākais brālis Žans ir gan stāsta aizkadra narators, gan galvenais maskulīnā spēka nesējs, bet filmas gaitā viņa brāļa un māsas tēli kļūst līdzvērtīgi, līdz šo trijotni ar viņiem raksturīgo krustenisko darbības telpu vairs nav iespējams nošķirt vienu no otra. Šie jaunie cilvēki saskaras ar vientulību un bēg no tās, viņi meklē labāku nākotni un savas dzīves vienīgo iespēju, viņi visi ir varoņi Klapiša izveidotajā sociālajā utopijā, ārēji harmoniskajā vidē, kas nereti ir pretrunā ar viņu iekšējiem pārdzīvojumiem.
Atpakaļ pie zemes
Klapišs vienmēr ir bijis režisors-pilsētnieks, kurš caur filmu atzīstas mīlestībā konkrētai urbānai pērlei. Barselona, Sanktpēterburga, Ņujorka, Londona... Ar filmu Parīze / Paris (2009) Sedriks Klapišs skāra savu iemīļoto tēmu par konkrētas sabiedrības vērtībām, domām, ģimenes attiecībām un pilsētu kā galveno filmas tēlu. Viņa stiprā puse ir pilsētvides kultūrvēsturisko stereotipu atveide, režisors meistarīgi prot izvairīties no negatīvās, klišejiskās puses. Filmā pilsētai kā tēlam ir neredzama saite ar nāves un dzīvības tēmu – tās arhitektūra apziņas līmenī tiek izmantota kā kods, kas simbolizē mūžīgumu. Un arī Klapiša pirmā filma ārpus pilsētas sienām, klajos vīnogu laukos, – Vīns un Vējš – demonstrē līdzīgu pieeju. Mūžība ir iekodēta cilvēka attiecībās ar savu zemi, ar vīnogām, cikliskā vīna radīšanas procesā, bet vīns ir pati dzīve.
Klapišs ir radījis savdabīgu realitātes atspoguļojuma stilistiku: realitāte ir lauks, kur var izteikties visplašāk. Kādā intervijā viņš atzīst, ka no realitātes nevajadzētu baidīties – civilizācija rada fantāzijas, jo realitāte nav ideāla, bet tā ir lieliska un interesanta, jāļaujas tiešai saskarsmei ar to.
Šajā jautājumā Klapišs iezīmē krasu atšķirību starp Eiropas un Holivudas filmām, kas top lielākoties tāpēc, lai skatītājs aizmirstu realitāti, kurā tas atrodas. Kaut vai pēc filmu vizuāli tematiskā aspekta (vīndaru dzīve, atmosfēriskas lokācijas ar vīnogulājiem, saimniekmājām un tamlīdzīgi) var salīdzināt Vīnu un vēju ar tipisko Holivudas produktu, a-la Vējiem līdzi stilistikā veidoto Pastaigu mākoņos. Tajā atrautību no realitātes nosaka ne tikai laikmets (20. gadsimta 40. gadi ASV), bet visi mākslinieciskie līdzekļi – no kameras optikas siltajiem filtriem līdz pēcapstrādes efektiem dramatiski pievilcīgu ainavu veidošanai. Un tas viss – lai, ieturot stingrus melodrāmas žanra likumus, panāktu maksimālu atrautību no realitātes.
Līdzīgi ir ar pēdējās desmitgades komerciāli veiksmīgāko “vīnu filmu” Labais gads. „Nobružātā šika / shabby chic” estētikā iekārtotā Provansas muiža ar apputējušām vīna pudelēm pagrabā un saules tveicē aizaugušu dārzu ir viens spožs mākslinieku un operatoru veikums.
Tādēļ skatītāja doma “…pametīšu visu, sakrāšu naudu, pārcelšos uz Francijas laukiem un kļūšu par vīndari!” nemaz nešķiet tik sirreāla, līdz filmas attēla reibinošā pēcgarša piekāpjas realitātes paģirām.
Savukārt Klapiša filmā nekas nav ideāls – vīna un filmu tūrists, izbraukājot filmēšanas vietas, visticamāk, redzēs tādu pašu bildi, kādu redzējis ekrānā, un nebūs vīlies realitātē – tādā, kāda tā ir. Tas apliecina režisora uzskatu par to, ka mūsdienu skatītājs grib atrast realitātē pamatojumu visam, kas tiek rādīts kino.
Viss sākās ar koku
Cikliskums, gadalaiku maiņa, mēneši, nedēļas, dienas, stundas... Agrāk Sedriks Klapišs pētīja cilvēkus pilsētas ielās, noteica specifiskas attiecības starp pilsētu tēliem un varoņu psiholoģiskajām niansēm, bet nu ir pienācis laiks atgriezties pie dabas. Mēdz sacīt – jo vecāks kļūsti, jo ciešāka ir saikne ar zemi; jo īpaši mūsdienu virtuālās pasaules aukstums un netveramība liek atgriezties pirmsākumos, pie taustāmā, pie pamatiem. Jā, vīns ir augstākās klases filozofija!
Filma Vīns un vējš sākas ar priekšspēli – perfektā kadrējumā ierāmēts parādās koks, uz tā fona mainās laikapstākļi un gadalaiki.
Režisors stāsta, ka ilgos meklējumos atrastais ideālais ķiršu koks ticis fotografēts un filmēts katru nedēļu gada garumā, iegūstot rezultātā piecdesmit divas kustīgas fotogrāfijas, kamerai fiksējot vīnogulāju vidi, krāsas, reljefa maiņu.
Darbībai risinoties viena kalendāra gada laikā, vīnogas pārvēršas vīnā un varoņi atgūst uz brīdi pazaudētu vai arī vēl neatrastu vietu savā un cits cita dzīvēs. Paralēlā montāža pārceļ skatītāju trīs varoņu bērnībā, kur valda līdzīgas situācijas, mizanscēnas, atmiņas un sajūtas. Izteiktā gadalaiku maiņa fonā ir kā tilts starp pagātni, tagadni un nākotni, viena cilvēka dažādiem emocionāliem un sociāliem stāvokļiem.
Filmas īpašais ieguvums ir scenāristu, paša Klapiša un viņa kolēģa Santjago Ammigorenas (Santiago Amigorena) dialogu leksiskā daudzveidība. Abi nostrādājuši lielisku pētniecisku darbu, runājot ar īstiem vīndariem, cenšoties pēc iespējas līdzsvarot specifiskas terminoloģijas un reāla profesionāla žargona īpatsvaru ar skatītājam saprotamākām replikām.
Tas piešķir filmai autentiskumu, bet visu laiku balansē uz robežas. Sākumā tu azartiski centies sekot līdzi un piefiksēt īpatnējos apzīmējumus, ko izmanto varoņi, lai vēlāk kādā enofīlu [[1]] kompānijā varētu izcelties ar smalkām zināšanām. Taču uz filmas vidu kļūst skaidrs, ka šī vīna mācība, iespējams, prasa vairāk spēka, nekā skatītājs bija plānojis tajā ieguldīt.
Filma kā rozā kupāža
Nelietojot izskaistinātas klišejas par vīndaru ikdienas romantiku, Sedrikam Klapišam ir izdevies atzīties mīlestībā vīnam un maksimāli ticami atveidot dzīves les rites des passage – stāvokļu maiņas. Un tas viss – ar īpatnēju, reālistisku ainavu un vīndarītāju darba ikdienas vēso atmosfēriskumu. Ja sižeta spraiguma ziņā brīžiem nogurdina pailgi melodramatiski viļņi, to glābj nosvērts franču humors, kā arī skatītāja uztverei atvieglots, bet plašs un pozitīvi didaktisks vīna ražošanas ābeces paskaidrojums.
Savas filmas specifiku režisors raksturo kā divu pieeju hibrīdu – Vīns un Vējš nav nedz pilnīga fikcija, nedz arī absolūts dokumentālā kino piemērs. Līdzīgi ir ar pēcgaršu, ko tā atstāj pēc noskatīšanās. Runājot vīna metaforās, filma ir kā rozā kupāžas – dažādu šķirņu jauktais vīns, kurā baltās vīnogas sajauc ar sarkanām – zināmu dokumentalitātes devu ar kinematogrāfiska vēstījuma daudzšķautņaino konstrukciju un dramaturģisku fikciju. Rozā vīns ir gaumes lieta, tam jātrāpa īstā laikā, īstā vietā, siltā vasaras vakara stundā.
Kino un vīna būtības kopība nav noliedzama. Kā uzver Sedriks Klapišs: “Kad vīndaris nodod gatavu pudeli, tas līdzinās brīdim, kad režisors prezentē filmu. Tā ir autorības koncepcija. To visu var redzēt vīna glāzē. Visu sarežģītību. Laiku un telpu, vēsturi un ģeogrāfiju. Cilvēka un dabas laulību.” Bet, ja vīnziņi iesaka baudīt vīnu kopā ar ēdienu, tad kino pētniekiem atliek šādu gastronomisku duetu papildināt ar trešo, nebūt ne lieko elementu – domā un stilā izsmalcinātu kino lenti. Pirms, pēc, vai vīna baudīšanas laikā – kā sirdij tīk!
