Portālā „BNE IntelliNews” publicēta Latvijā dzīvojošā rakstnieka un žurnālista Maika Koljēra (Mike Collier) recenzija par Jura Pakalniņa filmu „Ģenerālplāns”. Kino Raksti piedāvā artistiskās recenzijas oriģinālu un tulkojumu latviski.
Vispirms atruna: es ierunāju anglisko diktora tekstu filmā Ģenerālplāns, jaunajā Baltijas valstu dokumentālistu darbā, kura mērķis ir parādīt Kremļa finansēto NVO darbības mērogus un ietekmi šajā reģionā. Es esmu arī pazīstams ar vairākiem žurnālistiem, kas piedalījās filmas veidošanā, – un, pat neņemot vērā nekādus citus apsvērumus, viņi pelnījuši visaugstāko uzslavu par to, ka vispār spējuši uzņemt filmu Baltijas valstīs, kur līdzekļi jebkāda veida kino dēkām ir ārkārtīgi ierobežoti. Tā ir jau pirmā radikālā atšķirība no Putina Krievijas.
Zvaigznes un dīvaiņi
Ģenerālplāns sākas ar Krievijas un Baltijas attiecību vēstures kopsavilkumu, ieskaitot tiešu un nepārprotamu Krievijas “atbrīvotājas” lomas noliegumu, runājot par Otrā pasaules kara beigām, tad pievēršas krievu disidentu, piemēram, uz Baltiju pārcēlušos Gaļinas Timčenko un Artēmija Troicka viedokļiem, un ķeras pie filmas galvenās tēmas – šī reģiona promaskavisko aktīvistu darbības (viņu skaitā ir Maksims Reva, Aleksandrs Gapoņenko un Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka).
Kamēr pakāpeniski uzkrājas pierādījumi par labu apgalvojumam, ka visā pasaulē ik gadu prokrievisko NVO atbalstam tiek iztērēti aptuveni 100 miljoni EUR, paralēli plaši tiek izmantoti kadri, kuros redzama patiesi episka Uzvaras dienas parāde Maskavā, vienkāršu Baltijas krievu 9. maija svinības Rīgā un atgādinājumi par Ukrainas Maidanu; vērojama arī pašu aktīvistu rosība, kas lielākoties izpaužas kā plakātu vēcināšana, visa nekrieviskā apsaukāšana par fašistisku un pseidokonferenču rīkošana.
Šur un tur parādās pa kādai “runājošajai galvai”, ieskaitot tādas augstākās klases zvaigznes kā Anna Aplbauma un Anderss Fogs Rasmusens (kuram pieder filmas nosaukumā izmantotais apzīmējums “ģenerālplāns”, tikai attiecināts uz Eirāzijas Savienības projektu, nevis slepenām operācijām Baltijā), godājamus otrā plāna lomu izpildītājus, tādus kā Edvards Lūkass un Ļevs Gudkovs, kā arī, jāatzīst, tādas Rietumos neievērojamas figūras kā Džulians Lindlijs-Frenčs, kurš ārpus omulīgās ģeopolitisko konferenču aprites nav pazīstams un kura ieguldījums, visticamāk, neko nedos skatītāju pievilināšanai.
Maltas vanags un Oza zemes ragana
Varbūt tāpēc, ka filmā par atlīdzību tika izmantots mans paša vokālais talants, pēc 3. marta pirmizrādes Latvijas Nacionālajā bibliotēkā gribot negribot uzmācas domas, ka es laikam nebūt neesmu vienīgais.
Tā sīko pakalpiņu ierinda, ko Ģenerālplāns nostāda mūsu acu priekšā kā pierādījumu Kremļa netīrajām spēlēm, uzkrītoši atgādina lētus, uz vienu dienu nolīgtus statistus, kas grozās fonā kādā no Holivudas lielbudžeta filmām.
Katrs, kurš noskatījies brāļu Koenu jaunāko filmu, ārkārtīgi baudāmo Sveicināts, Cēzar! / Hail, Caesar!, zinās apliecināt, ka kino statisti reizēm pamanās nonākt arī priekšplānā – īpaši, ja viņi ir naidīgi noskaņoti slepeni komunisti un attiecīgajā laikā šur un tur dīvainās vietās uzpeld krievu zemūdenes. Taču visi šie reālās dzīves aktieri ir apbrīnojami nošņurkusi kompānija bez mazākajām personīga šarma pazīmēm, un viņu brutāli prokremliskā nostāja ir saredzama pa lielu gabalu.
Boriss Špīgels, mākslīgi uzstutētās organizācijas Pasaule bez nacisma priekšsēdētājs, izskatās pēc sviedraina Sidnija Grīnstrīta dubliera Maltas vanagā, slimīgi resnā Gutmana lomā. Gapoņenko ir tipisks otrās šķiras bandītfilmas gangsteris, kurš jau pirmajās desmit minūtēs dabū ribās automāta kārtu, bet Maksimam Revam vajadzētu spēlēt bandas locekli kādā sen aizmirstā 50. gadu filmā par sapīpējušos tīņu nemieriem Tallinas ielās. Un Eiropas Parlamenta deputāte Ždanoka būtu lieliska Oza zemes burvja Ļaunās Raganas triku dubliere ainās, kad jālidinās uz slotaskāta.
Bieži vien viņu piedzīvojumi ievirzās neplānoti komiskā gultnē – teiksim, kad simpatizējošs parlamentārietis “sargā” Revu no Latvijas policijas, stāvošā automašīnā piesedzot viņu ar savu augumu.
Neveiklā poza, kādā abi otrās šķiras nacionālisti rezultātā nonākuši, Krievijā itin viegli varētu kalpot kā iemesls arestam par homoseksualitātes propagandēšanu sabiedriskā vietā.
Kādā citā ainā divi “antifašisti”, kā viņi paši sevi apzīmē, soļo pa ielu, kādu gabalu pa priekšu demonstrācijai. “Kur palika tie fašisti?” jautā viens. “Nezinu... un negribu zināt,” atbild otra. Piedodiet, bet ja jūs esat antifašisti, tad fašistu atrašanās vieta jūs tomēr varētu interesēt...
Īstā nauda ir citur
Būtiski, ka tas nav tēls, ko šiem sīkajiem statistiem būtu uzspieduši filmas veidotāji; šķiet, ka tas veidojas gluži organiski. Taču tā ir arī viena no Ģenerālplāna problēmām – diezgan grūti paraudzīties uz šiem nelaimes putniem, kas apdzīvo tikpat kā no Greiema Grīna lappusēm izkāpušu lētu īrētu biroju, nospeķotu naudaszīmju aplokšņu un pastāvīgas policijas uzraudzības pasauli, kā uz nopietniem draudiem, kas būtu spējīgi ietekmēt kaut vai vislētticīgākās krievu vecmāmuļas domas. Ja 100 miljoni EUR patiešām tiek tērēti šāda raiba neveiklu dīvainīšu pulciņa uzturēšanai, tad gribot negribot jādomā, ka Kremlis savu naudu izmet vējā.
Nu protams, īstā nauda ir citur. Krievijas oficiālo mediju kadri no 9. maija svinībām Maskavā ir patiesi episki savā vērienā un realizācijā – kaut kas vidējs starp Viljama Vailera Ben-Huru un Lēnijas Rīfenštāles Gribas triumfu. Nav grūti saprast, kā tas var iespaidot plašu auditoriju un uzkurināt to līdz nacionālistiskai histērijai. Tieši tas pats attiecas arī uz pašiem Krievijas oficiālajiem medijiem un to nebeidzamo spīdoši pasniegtas dezinformācijas lavīnu.
Summas, ko Kremlis izdala šiem Baltijas mēroga reģionālajiem kājniekiem, ir niecīgas, salīdzinājumā ar finansiālo atbalstu, ko Maskava, kā tiek uzskatīts, izsniedz aizdevumos tādām organizācijām kā Francijas Nacionālā fronte un citām Rietumu politiskajām partijām, kuru lozungs ir “Ak, kaut mums būtu pašiem savs Putins!” Taču tas, kā atzīst filmas veidotāji, ir nesenāks fenomens, kas izvirzījies priekšplānā tikai Ģenerālplāna divus gadus ilgušās veidošanas laikā.
Kontrpropaganda?
Un tā nu Ģenerālplānam jāizcīna nevienlīdzīga cīņa, taču filma tik tiešām turas godam. To neizbēgami nosauks par “kontrpropagandu”; filmā ir arī pāris apšaubāmu redaktūras lēmumu, teiksim, tendence saspiest visus Baltijas krievus vienā lielā homogēnā grupā, kā arī tiešā tekstā neizteiktā doma, ka ziedu nolikšana 9. maijā jau pati par sevi ir proputinisks akts. Ir cilvēki, kuriem tā ir vienkārši “Krievijas svētku diena”, bet ir citi, kuri tā no sirds piemin tuviniekus, kuri cīnījušies karā.
Vēl viena problēma, ar ko nācies cīnīties Ģenerālplāna veidotājiem, ir filmas varoņu nevēlēšanās iesaistīties sarunā. Un ļoti žēl, ka tā – ne tikai tāpēc, ka tas spiedis autorus piedāvāt pašiem savu skaidrojumu dažādām radikāļu aktivitātēm (padarot pārliecinošākus pārmetumus par kontrpropagandas piekopšanu).
Galvenais, tēlaini izsakoties, – ja šādam personāžam iedod pietiekami garu virvi, viņš pats ar apbrīnojamu veiklību uzmetīs sev kaklā cilpu.
Teiksim, kad Gapoņenko paskaidro, ka ASV karaspēks Baltijā atrodas tādēļ, lai “būvētu koncentrācijas nometnes un nogalinātu visus krievus”, zūd nepieciešamība pēc jebkādiem filmas autoru komentāriem.
Un tomēr, arī bez liela budžeta Ģenerālplāns atradis pats savas, pavisam īstas zvaigznes, un visi šie cilvēki ir krievi. Troickis ir tikpat šarmants un izsmalcināti inteliģents kā vienmēr. Un brīdis, kad Gaļina Timčenko apraujas teikuma vidū, lai iestrēbtu kafiju, šķiet dramatiskāks par parādi ar 1000 raķetēm Iskander.
Pati klusākā no visām ainām – Timčenko vadītā krievu brīvprātīgo žurnālistu brigāde vienkārši sēž un šūpo galvas, prātojot, kā lai pasaka patiesību, – ir tieši tā, kas paliek atmiņā visilgāk. Un arī vispārliecinošākais pierādījums, ka ir ļoti daudz krievu, kuri vēlas redzēt īstus politiķus un īstas ziņas, nevis centrālās aktieru aģentūras atsūtītos teatrālos lētu kumēdiņu rādītājus.
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Recenzijas oriģināls ŠEIT.
Recenzijas autors Maiks Koljērs kopš 2008. gada dzīvo Latvijā, raksta starptautiskiem medijiem, šobrīd ir portāla lsm.lv angļu sadaļas redaktors. Apgādā Mansards 2014. gadā iznākusi Maika Koljēra grāmata Ceturtais lielākais Latvijā Ievas Lešinskas tulkojumā – asprātīga un skarba politiska satīra par Latvijas un pasaules politikas un sadzīves parādībām, kur viens no varoņiem ir „...kādas piejūras pilsētas V--- mērs Anrijs Pletenbergs – mazs, smaidīgs vīrelis ar grandioziem plāniem, tikai diemžēl ilgstošie tiesas procesi un šmaukšanās nodarījuši neatgriezenisku kaitējumu viņa psihei.”
2016. gada februārī iznācis Koljēra stāstu krājums Baltic Byline.
