Kinofestivāla Riga IFF programmā „Nacionālais īsfilmu konkurss” 19. oktobrī Latvijas īsfilmām tiks atvēlēta kinoteātra „Splendid Palace” Lielā zāle. Grandiozi. Kāpēc tad šķiet, ka ar to nepietiek?
Festivāla Riga IFF nacionālā īsfilmu konkursa programmā ir trīs spēles īsfilmas, viena dokumentālā un viena animācijas īsfilma. Tātad jautāt, kur palikušas latviešu spēles īsfilmas, nebūtu visai pareizi. Tās ir. Tomēr jautāt, kāpēc rodas iespaids, ka tās drīz varēs ierakstīt Sarkanajā grāmatā, drīkst.
Lai piedod eksperimentālais, animācijas un dokumentālais kino, bet šoreiz koncentrēsimies uz spēles īsfilmām kā ražošanā sarežģītāko formātu. Cik būtisks ir finansējuma un institucionālā atbalsta faktors? Kāpēc var mazliet apskaust kaimiņus un kāds ir Lietuvas un Igaunijas kolēģu skats no malas? Cik padziļināti filmu skolas pievēršas īsfilmu specifikai režijas studijās? Galu galā – ko īsfilmu veidotāji un programmu kuratori vēlas pateikt?
Pētījuma tapšanas gaitā izvaicāti aktīvi Baltijas īsfilmu skatītāji Lorenss Boiss (PÖFF Shorts programmas direktors) un Rimante Daugelaite (Lithuanian Shorts direktore), runāts ar režisoriem Alisi Zariņu (Normāli cilvēki, Divas Strīpiņas, SavĀdā), Jāni Ābeli (Augstāk par Zemi, 81 metrs) un Annu Ansoni (Klusā daba, Can’t Help Myself). Par kinoizglītību komentē LKA Nacionālās filmu skolas direktors Jānis Putniņš un Hamburgas īsfilmu aģentūras (Kurzfilm Agentur Hamburg) direktore Aleksandra Gramatke, Riga IFF īsfilmu programmas projektu vadītāja un Short Film Conference direktore Lauma Kaudzīte apcer tēmu par potenciālu Latvijas īsfilmu aģentūru, bet Alise Ģelze (White Picture) pastāsta par savu kā producentes skatījumu uz īsfilmu. Un, visbeidzot, īsfilmu kuratora perspektīva paveras no Annas Začas un Léo Soesanto skatpunktiem – abus vieno Riga IFF īsfilmu programmas veidošanas pieredze.
Baltijā pieticīgākie
Pavasarī jau rakstīju par Baltijas īsfilmu klātbūtni Klermonferānas īsfilmu festivālā, kur visas kaimiņvalstis pirmo reizi oficiāli startēja ar vienotu reģiona stendu pasaules nozīmīgākajā īsfilmu tirgū. Lietuvā kopš 2012. gada ir sava īsfilmu aģentūra Lithuanian Shorts, kamēr Igaunijā Filmu institūts atsevišķi gādā par īsfilmu redzamību un attīstību, kūrējot Estonian Shorts, bet kā nevalstiska organizācija pastāv Estonian Short Film Center.
Latvijas dalību vienotajā stendā atbalstīja Nacionālais Kino centrs (NKC), taču kopumā īsfilmu atbalsta mehānismi institucionālā līmenī ir skopāki nekā kaimiņvalstīs. Jā, NKC un Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF) piešķir finansējumu dokumentālo vai animācijas īsfilmu projektiem, bet spēles īsfilmas atbalstīto projektu vidū pavīd retāk. Paraudzīsimies uz skaitļiem. Visu trīs valstu nacionālo filmu centru sniegtā statistika apkopota Baltijas kino nozares pārskatā laika posmā no 2017. līdz 2021. gadam (ieskaitot). Esam līderi producēto animācijas īsfilmu skaita ziņā – kopā 35 (Igaunijā – 29, Lietuvā – 27), bet līderi no otra gala esam spēles īsfilmas kategorijā: Lietuvā – 45 (2021. gadā atbalstītas 10 filmas), Igaunijā – 21 (2021. gadā – 3), Latvijā – 13, un 2021. gadā viena vienīga atbalstīta spēles īsfilma. Pēdējie dati par NKC atbalstītu īsmetrāžas spēlfilmu projektiem atrodami 2014. gadā, iemesls konkursa likvidēšanai – hroniski nepietiekams pieteikto projektu skaits un to vājā kvalitāte.
„Nepietiekamība” ir galvenais arguments kā no institucionālās, tā no nacionālās kino balvas organizatoru puses.
Šāgada sākumā Kino Rakstu diskusijā par Lielā Kristapa rosinātiem tematiem tika pārrunāts arī kvalitatīvu īsfilmu trūkums, cita starpā minot, ka reizēm balvas īsfilmu kategoriju ir grūti komplektēt, neizejot uz kompromisiem – piemēram, iekļaujot studentu filmas vai pat sapludinot visus gada nogrieznī saražotos dažādu veidu darbus vienotā nominācijā Labākā īsfilma. Provokācijas labad vērts pajautāt – varbūt nav jāpaliek pie šīs fakta konstatācijas kā pie attaisnojuma, pieņemot, ka „tā nu reiz ir, un tur neko nevar darīt…”
Vēsāks skats no ziemeļiem
Nepietiekamība – cēlonis vai sekas? PÖFF Shorts programmas direktors Lorenss Boiss saredz tiešu korelāciju – atbalsta mehānisma trūkums atbalsojas spēles īsfilmu kvalitātē un kvantitātē. Viņaprāt, institucionālie attaisnojumi par projektu nepietiekamo skaitu un vārgo kvalitāti kļūst par pareģojumu, tomēr pesimistisku secinājumu vietā tālredzīgāk būtu uzdot pašiem sev jautājumu: „Vai mēs kaut ko darām lietas labā?”
Lielbritānijā dzimušais Boiss nu jau daudzus gadus dzīvo Igaunijā, sastāda arī nacionālo īsfilmu konkursu un atlasa pieteiktās filmas no Baltijas. Viņa novērojums – reģionam ir labi izkoptas animācijas un dokumentālā kino tradīcijas, ko Boiss, mazliet bīstoties no šī vārda, nosauc par "vēsturiskajām paģirām", kas spiežas ārā no abiem filmu veidiem. „Vispārīgi runājot, spēles īsfilmu veidošanas tradīcija reģionā nav tik stipra, un nekad nav tāda bijusi. Par spīti tam, Lietuvā un Igaunijā ir uzziedējušas īsfilmu atbalsta institūcijas, kas diemžēl neeksistē Latvijā.”
Boiss rūgti atzīst, ka Latvijā pēdējo piecu sešu gadu nogrieznī viņš novērojis absolūtu institucionālo roku nolaišanos. „Šajā situācijā padodoties, izveidojas nebeidzams apburtais loks, proti, neviens neraujas veidot īsfilmas, jo tur nav naudas. Nav gribētāju – nav konkurences starp projektiem. Nav īsfilmu, ko sūtīt uz festivāliem, – nav prestiža šim filmu veidam.” Kā izcilas latviešu īsfilmas Boiss min darbus Rīgas ceriņi (Lizetes Upītes animācija, 2019) un Kastrāts kuilis (spēles īsfilma, Lauris un Raitis Ābeles, 2014), bet nosaukt kādu nesenāku labo piemēru viņam ir sarežģītāk. Gadu no gada PÖFF Shorts vērojams niecīgs pieteikumu skaits no Latvijas, mūsu īsfilmas arī retāk ir sastopamas savvaļā (ārpus Baltijas robežām). Šajā kontekstā Lauma Kaudzīte atzīmē, ka īsfilmu vides profesionāļi ārzemēs izrāda pieaugošu interesi par Latvijas īsfilmām, tomēr animācijas slava soļo pa priekšu spēles īsfilmu atpazīstamībai.
Boiss uzskata – prevalējošais uzskats, ka no biznesa viedokļa īsfilmas var likties neizdevīgas, ir aplama pozīcija. Videozvana laikā viņš pie sava darba galda Tallinā intensīvi sit dūri pret koka virsmu, uzsverot, ka īsfilmu industrija, lai gan mazāka, bet eksistē. Turklāt valstīs ar mazāku kino industriju tā vietā, lai atmestu īsmetrāžai ar roku, tā būtu jāsaredz (vismaz) kā platforma talantu attīstīšanai.
Klermonferānas Baltijas stendā līdzās Boisam un Daugelaitei strādāja arī Lauma Kaudzīte. Viņa stāsta, ka kopā ar kolēģi Laimu Graždanoviču ir risinājusi cerīgas pārrunas ar NKC par iespējamu īsfilmu aģentūras izveidi Latvijā. „Šādas aģentūras izveide radītu sistemātisku Latvijas īsfilmu pārstāvniecību starptautiskā un lokālā kontekstā. Nav mazsvarīgi, ka tā uzturētu arī regulāru atbalstu īsfilmu industrijai,” saka Kaudzīte. „Ja ir kāds, kas vēlētos pievienoties šādai iniciatīvai, esam atvērti sarunām.” Arī Anna Zača ilgstoši virzījusi aģentūras ideju un uzsver NKC atvērtību. „Nekad neesmu dzirdējusi neko sliktu par īsfilmām no viņu puses, problēma nav Kino centrā. Šobrīd īsfilmas ir VKKF pārziņā, un tikai tagad studenti sākuši aktīvi pieteikties atbalstam. Īsfilmām klātos daudz labāk, ja par to finansējumu aktīvāk cīnītos producenti, bet Latvijā nav daudz šādu producentu, kurus interesētu jauno talantu atklāšana vai īsfilmas formāts kā tāds.”
Pieredze no Lietuvas pagalmiem
Lietuviešu režisora Vitautas Katkus īsfilmas Ķirši / Uogos (2022) iekļūšana Kannu īsfilmu konkursa programmā ir tikai viens piemērs autores individuālajam novērojumam – kaimiņu spēles īsfilmas savvaļā ir biežāk pamanītas. Garām skrienot, apskatīsim Katkus kolēģa Laurinas Bareiša karjeras ceļu, tādējādi ilustrējot Boisa minēto cēloņsakarību ķēdi. Režisora pilnmetrāžas debija Svētceļnieki / Piligrims (2021) plūca uzvaras laurus Venēcijas kinofestivāla konkursā Orizzonti un tagad jau izvirzīta kā Lietuvas kandidāte Oskaram starptautisko filmu kategorijā, bet pirms tam Bareiša bija nostiprinājis savas pozīcijas īsfilmu pasaulē, pakāpeniski ar Pirts / Pirtis (2017) un Lelle / Dummy (2019) ierotējot A klases festivālu apritē. Pirmā filma tika atlasīta Venēcijā, otrā parādījās Berlīnē, Klermonferānā un citviet. Lūk. Lietuvas kolēģi sniedza atbalsta instrumentus darba tapšanas gaitā, Bareiša veidoja kvalitatīvas īsfilmas, ko pamanīja pasaulē. Ir izauklēts spēcīgs režisors. Paralēles pie mums var vilkt ar brāļiem Ābelēm un Kastrātu kuili, kas tekstā pavīd kā piemērs.
Bet pašā Lietuvā tikmēr kontrasti. Šogad Lietuva bija fokusa valsts Oberhauzenas īsfilmu festivālā, un Rimante Daugelaite lepojas ar darba augļiem, tai pašā laikā kritiski attiecoties pret Lietuvas īsfilmu vides trūkumiem. Viens no tiem ir ekrānstāstu un žanru vienveidība; pērn bijis daudz sadzīvisku īsfilmu par pāriem un ģimenēm. „Es tos saucu par mūsu pagalma stāstiem, kas ir ļoti interesanti mums, bet ne starptautiskai auditorijai. Pēdējā laikā es arī neredzu sevišķi izceļamus režisorus ar īpašu radošo rokrakstu,” saka Daugelaite. Viņa atzīmē, ka vēl viens būtisks aspekts ir darbs ar skatītājiem, kuri dažkārt ir pārlieku konservatīvi un vairāk levitē pilnmetrāžas virzienā.
Tomēr galvenokārt īsfilmu kvalitātes problēmas sakņojas izglītībā.
Lietuvas Mūzikas un Teātra akadēmijai ir ilggadīgas tradīcijas kino pasniegšanā, bet Daugelaite domā, ka buksē studentu izpratne par īsmetrāžas žanra specifiku. Boiss norāda to pašu, sakot, ka no PÖFF un Baltic Piching Forum (BPF) pieteiktajām īsfilmām var skaidri redzēt, vai to autori padziļināti skatās īsfilmas. „Bieži vien liekas, ka viņi paši nesaprot to vidi, kurā strādā,” konstatē Boiss. Daugelaite aicina skolās biežāk rādīt jaunākās pasaules īsfilmas, kas tikai veicinātu izpratni par jaunākajām vēsmām un žanra būtību. Atzinīgus vārdus viņa velta LKA Nacionālās filmu skolas pasniedzējai un producentei Daigai Livčānei, kura spēj pat atvest uz BPF konferencēm un projektu prezentācijām pulciņu ieinteresētu kinostudentu.
Ko skola var iemācīt
Atgriezīsimies pie Baltijas kolēģu kritikas „paši nesaprot vidi, kurā strādā”. Ar jautājumiem par īsmetrāžas un pilnmetrāžas nošķīrumu kino skolu programmās vērsos pie LKA bakalaura un maģistra programmas (kā nu kurais) absolventiem Jāņa Ābeles, Alises Zariņas un Annas Ansones. Visi kā viens saka – kinoizglītībā jūtami dominējot fokuss uz eventuālu pilnmetrāžas veidošanu. (Pretējās domās ir Nacionālās filmu skolas vadītājs Jānis Putniņš, bet par to pēc brīža.)
„Tīri teorētiski mēs apgūstam atšķirību starp pilnmetrāžu un īsmetrāžu, bet, ja tu pats patērē daudz vairāk pilnmetrāžas filmu, tad tas ir arī stils, ko tu kopē. Tur gan man nav iebildumu pret mācību iestādi, bet tieši par to, ko mēs redzam. Mēs esam dabūjuši redzēt ļoti maz īsfilmu, pat ja mums ir uz tām orientētas lekcijas,” saka Zariņa.
Anna Ansone, kura bakalaura studijas beigusi LKA, bet maģistrantūru Ķelnes Mākslas un Mediju akadēmijā, norāda, ka Ķelnes akadēmija regulāri sagādā studentiem festivālu akreditācijas. Ķelne atrodas Ziemeļreinas-Vestfālenes reģionā, kur notiek leģendārais Oberhauzenas festivāls un arī vietējais Ķelnes īsfilmu festivāls. Ansone novērtē, ka ģeogrāfiskais tuvums un skolas ciešā sadraudzība ar Oberhauzenu ir priekšrocība, bet mēs Latvijā neesam diži sliktākā situācijā, un labo praksi ar studentu braucieniem uz festivāliem varētu izvērst. Šogad prāvs bariņš Filmu skolas studentu viesojās Kannās, vienīgi, lasot viņu atstāstus, rodas iespaids, ka īsfilmu seansi festivāla skrējienā netika iekļauti.
Ansones absolvēto Ķelnes akadēmiju kā labo piemēru piemin arī Aleksandra Gramatke, Hamburgas īsfilmu aģentūras direktore. Taujāta par īsfilmas specifikas apgūšanu Vācijas kinoskolās, viņa skaidro, ka universitātes, kas vairāk tendētas uz mākslu, lielāku uzmanību pievērš īsfilmai kā patstāvīgai mākslas formai; tā strādā jau minētā Ķelnes akadēmija un Hochschule für bildende Künste Hamburg. Tikmēr Ludvigsburgas Film Academy Baden-Württemberg, Minhenes University of Television and Film un Hamburg Media School ir iestādes, kas apzināti orientē studentus kļūt par pilnmetrāžas darbu veidotājiem. Gramatke stāsta: „Pat, ja studiju procesa laikā studenti veido īsfilmas, šajās universitātēs tās tiek uztvertas kā izmēģinājums. Bet, ja eksaminācijas filma ir īsfilma, tai drīzāk piemīt vizītkartes funkcija – pierādīt, ka autors būtu spējīgs izveidot arī pilnmetrāžas filmu.”
Lai arī šķiet, ka īsfilmu festivālos vācu filmu netrūkst, arī tur netek vien piena un medus upes. Gramatkes vadītā Kurzfilm Agentur tika radīta ar mērķi nostiprināt reputāciju īsfilmai kā patstāvīgai mākslas formai. „Diemžēl vēl aizvien daudzas kino finansēšanas institūcijas uztver to tikai kā jauno talantu spēles laukumu. Tomēr fakts, ka daudz interesantu īsfilmu nāk no Vācijas, ir izskaidrojams ar to, ka mums ir plašs filmu skolu piedāvājums, turklāt ir spēcīga neatkarīgo īsfilmu veidotāju vide.”
Gramatika un pieredze
Kam tad īsti nepiekrita Jānis Putniņš? Apgalvojumam, ka Nacionālā filmu skola (turpmāk tekstā – Filmu skola) primāri gatavojot tikai un vienīgi lielajai pilnmetrāžas skatuvei. „Studentiem neviens negarantē, ka viņi varēs savā karjerā tikt pie pilnmetrāžas spēlfilmas, un mācību process ir orientēts uz īsmetrāžas spēlfilmu veidošanu. Bet daudziem, protams, ir mērķis pēc skolas pabeigšanas taisīt pilnmetrāžas kino, no tā viņus nekādi nevar atrunāt. Un tas arī nav nepieciešams, vajag uzstādīt visaugstākos mērķus. Bet ir skaidrs, ka ceļš uz pilnmetrāžu iet caur īsmetrāžas spēlfilmu,” atgādina Putniņš.
Kopā ar studentiem viņš arī skatās īsfilmas: „Laimīgā kārtā daudzi klasiķi savas karjeras pirmsākumos vai studiju gados ir izveidojuši izcilas īsfilmas. Piemēram, Polaņskis vai Džeina Kempione.” Studiju process, Putniņa vārdiem, ir „iziešana cauri dzirnavām”, un caur Projektu Banku piesaistītais pūļa finansējums studentu filmām kalpo gan kā atbalsts, gan kā rūdījums. „Tā summa, sadalot uz projektiem, nav baigi liela, sanāk ap 200-300 EUR projektam, bet es domāju, ka tas ir ļoti labs treniņš producentiem un filmu veidotājiem, lai saprastu, cik daudz pūļu jāiegulda, lai savāktu nepieciešamo finansējumu.”
Filmu skola iedod stipru pamatu. „Ja grib eksperimentēt, lūdzu, bet vispirms ir jāiemācās filmu pamatgramatika,” saka Putniņš. Vienlīdz svarīgs aspekts, ko skola gluži nevar iemācīt, bet Putniņš nepagurstoši uzsver, ir, pirmkārt, dzīves pieredze, bez kuras nav iespējams taisīt filmas. Otrkārt, nepieciešama pašiniciatīva. „Viss ir no viņiem pašiem atkarīgs, kāda būs viņu nākotne. To var salīdzināt ar astronautu atlasi – tikai daži nokļūst līdz tam, ka var doties kosmosa lidojumā. Līdzīgi ir ar kino, tas domāts nenormāli uzņēmīgiem cilvēkiem,” saka Putniņš, atzīmējot, ka saista lielas cerības ar daudziem Filmu skolas absolventiem un absolventēm.
Īsfilma kā atspēriens. Producentes skatpunkts
„Latvijā īsmetrāžas formāts īsti nav novērtēts,” domā producente Alise Ģelze, kura pašlaik strādā gan ar īsfilmām, gan īsfilmās startējušo režisoru debijas spēlfilmām. Viņasprāt, straujais lēciens no studiju laika īsfilmām uz debijas pilnmetrāžu bieži ir sasteigts. „Pēc studijām ir jāuztaisa vēl vismaz divas trīs īsmetrāžas un jāpatrenē roka,” saka Ģelze, kuras producētais Tīnas Zariņas īsfilmas Limo projekts oktobra sākumā saņēma Baltic Pitching Forum balvu, bet režisore sākusi arī darbu pie scenārija debijas spēlfilmai Limuzīns katastrofas nakts krāsā. Alise Ģelze producējusi Armanda Zača arī īsfilmu Resistance is Futile (2022), un pašlaik norit darbs pie Zača pirmās pilnmetrāžas filmas All My Friends Soon Will Be Dead, līdzīgs sadarbības scenārijs veidojas ar režisori Annu Ansoni – abas viņas īsfilmas ir pārliecinājušas Ģelzi, ka pilnmetrāžas filma ir loģisks režisores nākamais solis, tāpēc jau sācies darbs pie Ansones debijas spēlfilmas Summer Blues. Savukārt kopīgais Zariņas un Zača gadījumā ir izlološanas aspekts, proti, producente autorus ņem paspārnē jau viņu īsfilmu projektos, un iemesli tam ir dažādi – izkopt autoru darbu ar aktieriem, saprast režisora un producenta savstarpējo ķīmiju, arī identificēt kļūdas un izaicinājumus, no kuriem spēlfilmā būtu jāuzmanās. Īsāk sakot – sniegt brīvu vaļu treniņam.
„Es kā producente skatos uz īsfilmu kā ceļu uz debijas filmu. Man nav interesanti taisīt tikai īsfilmas, jo ir ļoti minimāla varbūtība, ka ar īsmetrāžu kaut ko spēsi atpelnīt,” saka Ģelze, piebilstot, ka lielākā problēma ir tieši izplatīšanas jautājums. Cita specifika, cita vide, citi cilvēki. Īsfilmu producēšanu viņa nosauc par izcilu nišu jaunajiem režisoriem. „Eiropā ļoti daudzi jauni producenti savu jaundibināto studiju kredītus ir sākuši krāt tieši ar ļoti veiksmīgām īsfilmām.”
Lūk, divas vērtīgas idejas – saredzēt īsfilmu kā Boisa pieminēto tramplīnu talanta attīstīšanai un kā aramzemi jaunajiem producentiem. Kā VKKF Filmu nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja Alise Ģelze pievieno vēl vienu priekšlikumu saistībā ar mazbudžeta filmu mērķprogrammu, kuru šogad bijis grūti nokomplektēt: „[Komisijā] ierosināju, ka nākamgad šī mērķprogramma varētu attiekties gan uz mikrobudžeta spēlfilmām, gan uz īsfilmām. Respektīvi, skatāmies visu, kas ir uz galda,” un ja nebūs stipras pilnmetrāžas kandidatūras, naudu varētu piešķirt vairākām īsfilmām, tādējādi paplašinot mērķprogrammā atbalstāmo pieteikumu spektru.
Noticēt īsfilmai. Kuratora skatpunkts
Ilgstoši īsfilmu formāta vēstnese un aizbildne Latvijā ir bijusi Anna Zača – sākusi ar radošās direktores amatu īsfilmu festivālā 2ANNAS, bijusi viena no Riga IFF dibinātājiem un īsfilmu sadaļas Short Riga aizsācēja un kuratore astoņu gadu garumā. Zača atzinīgi atceras 2ANNU darbu kā „īsfilmu rokenrolu”, piebilstot, ka tieši viņi savulaik atklājuši brāļus Ābeles.
Tagad, nolikusi Short Riga mandātu, Anna ar pilnu atdevi pievērsusies animācijai, vadot Latvijas Animācijas asociāciju, tomēr no viņas uzmanības loka nepazūd arī citu veidu īsfilmas. Daudzu gadu garumā Zača klauvējusies gan pie Filmu skolas, gan pie kino izrādītāju durvīm, labi un atsaucīgi partneri izrādījās Latvijas Televīzija un TET+, tomēr viņas piedāvāšanās nākt pie Filmu skolas studentiem ar jaunāko un interesantāko īsfilmu seansiem neesot uztverti ar pietiekamu entuziasmu. „Kamēr vēl strādāju Short Riga, esmu vairākkārt piedāvājusi skolai parādīt īsfilmas, bet īpaši neviens mani nav aicinājis to darīt. Uzaicinājums veidot lekciju kursu nācis tikai tagad, kā animācijas nozares speciālistei.” Tomēr Anna neizslēdz iespēju, ka situācija var mainīties: „Skolai jāļauj atrast savu ceļu un attīstīties. Nevar sagaidīt, ka jau pirmajos gados tā būs perfekta izglītības iestāde gan īsfilmai, gan pilnmetrāžai.” Tomēr Anna Zača atzinīgi izsakās par Pētera Krilova pūlēm, kurš ne tik daudz virzījis studentus konkrētā žanrā vai formātā, drīzāk aicinājis saprast, ko autori vēlas pateikt un kura forma vēstījumam vislabāk der. „Viņš bija pirmais akadēmijas kontakts, kas bija atsaucīgs, iesaistījās un aicināja mani uz sarunām. Kopā domājām, kā palīdzēt īsfilmai Latvijā.” Atceroties senākus laikus, Annai Začai ir pamatotas aizdomas, ka tieši Krilovs Tamperes filmu festivāla direktoram Jukkam Pekkam Laakso iespiedis rokā filmas Kastrāts kuilis DVD. „Filma jau bija pieteikta, bet šādā veidā par to tika fiziski atgādināts,” un 2015. gadā Tamperē filma ieguva Grand Prix.
Strādājot 2 Annās un Short Riga komandā, Zača pati medījusi latviešu īsfilmas, prasot tās kino studentiem, bet nekad nešķirojot filmu skolas vai studentus. Laika gaitā sākusi manīt sava darba augļus – autori paši zvanīja un interesējās par filmu iesniegšanu. Zača atminas arī par sūrajām pūlēm, cenšoties iegūt Eiropas kinoakadēmijas (EFA) balvai kvalificējošā festivāla konkursa statusu. „Zināju, ka šī statusa iegūšana nozīmēs arī vairāk iespēju Latvijas īsfilmu veidotājiem. Tas sniedz iespēju nevis vienai, bet astoņām filmām tikt apskatītām kā potenciāli kvalificējamām,” saka Zača. Sniegt pēc iespējas lielāku redzamību un vietu latviešu īsfilmām – tā viņa saredzēja savu lomu, veidojot Short Riga nacionālo programmu.
Latvijas īsfilmu veidotājiem Zača novēl drosmi saredzēt īsfilmu kā izpausmes formu, kurā brīvi bez aizspriedumiem, bailēm un kompleksiem atrast savu rokrakstu.
Drosmi, atvēlot Splendid Palace Lielo zāli īsfilmām, viņa novēl arī citiem industrijas pārstāvjiem kopumā, un atceras, kā savulaik Lizetes Upītes animācijas īsfilmas Nakts pastaigas (2018) pirmizrādē skatītāji aizpildījuši visus Mazās zāles krēslus uz sešu minūšu garas filmas seansu.
Riga IFF īsfilmu programmas mandāts tagad nodots franču kino žurnālista un festivālu programmu kuratora Leo Soesanto rokās. Iepriekš strādājis Kannu Kritiķu nedēļā un Starptautiskajā Roterdamas filmu festivālā, viņš piekrita Riga IFF piedāvājumam, garantētās programmēšanas autonomijas un ziņkārības vadīts. „Baltijas kino tagad pieredz aizraujošus pārmaiņu laikus,” domā Soesanto. Šogad iesniegto nacionālo īsfilmu kvalitāti viņš vērtē augstāk, nekā pērnajā gadā, kad viņš bija Short Riga žūrijas loceklis. „Šogad esam atraduši to, ko es meklēju kinomākslā, – oriģinālu māksliniecisko balsi, konkrētas un lokālas situācijas rezonēšanu universālā līmenī.” Tiesa, viņš atzīmē, ka skaidri pamanījis līdzekļu nepietiekamības atbalsošanos vispārējā īsfilmu piedāvājumā. „Bet labākajām filmām ir izdevies to pārvarēt.”
Motivācijas un likumsakarības. Autoru skatpunkts
Un ko paši kino veidotāji? Domīgi, bet spriedumos izlēmīgi. Ar īsfilmām bruģē ceļu uz pilnmetrāžām, tomēr novērtējot īsfilmu potenciālu.
Annas Ansones Klusā daba (2022) pabija Oberhauzenā un Short Riga nacionālajā konkursā, nākamais viņas darbs Can’t help myself (2022) pieredzēs Latvijas pirmizrādi 19. oktobrī Riga IFF Nacionālo īsfilmu konkursa programmas seansā, tā jau izrādīta arī Kannu kinofestivāla īsfilmu industrijas forumā The Short Film Corner. Režisori uzrunājot, urdīja vēlme noskaidrot, vai viņa vēlas palikt īsmetrāžas lauciņā vēl pāris gadus. Jā, vēlas. Patlaban gan raksta pilnmetrāžas debijas spēlfilmas Summer Blues scenāriju, bet noteikti turpinās veidot arī īsfilmas.
Iemesli, kādēļ uz sarunu aicināju Alisi Zariņu un Jāni Ābeli, ir relatīvi līdzīgi – pētnieciska zinātkāre par abu režisoru apzināto vai nejaušo lavierēšanu, pa vidu garām filmām veidojot arī īsas. Uzreiz arī viskodolīgākā atbilde no Alises: „Visi pabēdājas, ka nav īsfilmu, bet tad to īsfilmu turpina nebūt vai viss turpina iet tajā lielajā putrā – Latvijas Kods / studenti / daži pilnmetrāžas kino profesionāļi, kuri ir entuziastiski arī par īsfilmām.”
Savulaik par lomu Alises Zariņas īsfilmā Normāli cilvēki (2015) Guna Zariņa saņēma Lielā Kristapa balvu kā labākā aktrise. Nākamās Zariņas īsfilmas – Divas strīpiņas (2020) un SavĀdā (2021) – ir režisores studiju darbi Kultūras akadēmijas maģistrantūrā. „Man ļoti gribētos to, ko esmu akadēmijā darījusi, izveidot kā nosacītu triloģiju par sievietes ķermeni. Tas ir viens. Otrs – tas tomēr ir finansējuma jautājums. Vai es gribētu taisīt īsfilmas ar adekvātiem budžetiem? Jā. Bet, ja īsfilma nozīmē, ka tā ir filma ar studentu filmas budžetu, tad nē,” saka Zariņa.
Zariņa uzskata, ka daža laba studentu filma Lielajā Kristapā (par tām, starp citu, ir labs lasāmgabals no Lienes Lindes – apskats par 2020. gada studentu filmām ŠEIT) ir inovatīvāka par Latvijas Koda īsfilmām. „Latvijas Kods, manuprāt, ir ļoti laba iniciatīva, kas tomēr rada nepareizu priekšstatu par īsfilmām plašākā kontekstā, jo šīs taču tiek radītas televīzijas formātam, nosedzot tikai mazu žanra daļu,” pauž Zariņa. Turpināt veidot īsfilmas mudinātu apziņa, ka kādam to darbu vajag un ka filma nepazudīs, sasniedzot tikai festivālu auditoriju.
Tikmēr rādās, ka Jāņa Ābeles 81 metrs sasniedz gan vietējo festivālu auditoriju (19. oktobra nacionālo īsfilmu seansā), gan Tallinas kinogājēju publiku – atklājot rudens repertuāru, apskaužami daudzos seansos kinoteātris Sõprus demonstrē Ābeles filmu pirms regulārajiem seansiem.
Šādu iniciatīvu mēģināts ieviest arī pie mums, bet ideja nobremzējusies pie organizatoriskiem jautājumiem,
piemēram, kā vienā seansā apvienot dažādu producentu un autoru darbus, kā dalīt biļešu ieņēmumus un kā slēgt līgumus.
Jautāts, kāpēc savulaik viņa debijas īsfilmai tik ātri sekoja pilnmetrāžas debija 7 miljardi gadu pirms pasaules gala (2018), Ābele atbild, ka bija ideja un bija grūdiens. Īsfilmas Augstāk par zemi (2015) iegūtais Grand Prix festivālā Tous Courts garantēja tehnikas īres apmaksu un iespēju filmēt Francijā, turklāt balvas izmantošanas derīguma termiņš neļāva lieki čammāties. Un vēl – „cik ta’ ilgi briedīsi,” daļēji retoriski jautā Ābele.
Tagadējais mudinājums atgriezties pie īsā formāta nācis no vairākiem paziņām, tostarp no franču režisora Emanuēla Murē, kurš dalījies savā pieredzē, ka viņam šāda atgriešanās devusi lielāku brīvības sajūtu. Vēl viens skubinājums bijis iemēģināt roku dokumentālajā žanrā pirms Testamenta uzņemšanas, jo gan Alise Zariņa, gan Jānis Ābele pašlaik strādā pie saviem nākamajiem projektiem garajā formātā – spēlfilma Nospiedumi un daudzsēriju spēlfilma Asistente Zariņai, dokumentālā filma Testaments Ābelem. Visi darbi top ar NKC atbalstu.
Saturiskie un konceptuālie misēkļi
(Apvienots kritisks vēstījums par galvenajiem īsfilmu klupšanas akmeņiem.)
- Zini, kas ir stulbi? [Zariņa]
- Nu?! [Požarska]
- It kā tāda oficiāla uzstādījuma nav, bet ļoti bieži maģistra vai bakalaura filmas ir gandrīz pusstundu garas, un tas ir absolūti neveikls un nevienam (piemēram, festivāliem) nevajadzīgs formāts. It kā garumā būtu vērtība un ar īsāku filmu nevarētu skolu beigt.
Alise Zariņa gan atzīst, ka arī viņas īsfilmas ir par garu, lai viegli iekļūtu starptautiskos festivālos. „Bet, ja man patiešām būtu sajūta, ka formāts, uz kuru mēs tiecamies, ir tas 10 minūšu formāts, tad tas būtu cerīgāk.”
Garums ir ne vien tehnisks, bet arī saturisks arguments – spēles īsfilmām spēcīgi sitas cauri pilnmetrāžas ambīcija. Viedokļus apkopo Jāņa Putniņa teiktais: „Ir jātiek no tās sērgas vaļā – katrs scenārijs, kuru studenti mēģina uzrakstīt, tiek būvēts, balstoties uz pilnmetrāžas spēlfilmas principiem.” Tas norāda, ka pašos pamatos pārprasta īsfilmas būtība – tā nav vienkārši īsa filma vai „kaut kas tāds, kas varētu būt epizode no garākas filmas,” kā ironizē Anna Ansone.
Nākamā kaite – novirzīšanās no galvenās tēmas, īsfilmu pārblīvēšana ar vairākām apakštēmām un risināmajiem jautājumiem. Pārlieku daudzšķautņains darbs riskē būt neveiksmīgi izstāstīts stāsts.
„Man liekas, ka īsfilmai ir jākoncentrējas uz vienu lietu, vienalga, kas tas ir – viens stāsts, viens formas triks,” domā Alise Zariņa.
Pārlieka nopietnība ir nākamā sarunās izceltā tendence, un Jānis Ābele aicina, gluži pretēji, dauzīties! Nopietnība mēdz izpausties arī tehnisko un saturisko ieceru pārspīlētā vērienā, kas bieži atduras pret (īs)filmu producēšanas realitāti. Protams, neviens te neapgalvo, ka pieticība grezno, bet no vienkāršības vai vienkāršošanas nav jābīstas.
Tālāk – nepietiekama kino iespēju apzināšanās. Putniņš vairākkārt uzsver to, ka viss uz ekrāna kaut ko nozīmē. „Semantiskajiem elementiem ir dažāda jauda. It kā tas skan ļoti vienkārši, bet studentiem tā ir klasiskākā kļūda. Tāda selektīvā domāšana – tas un tas kaut ko nozīmē, bet tas, kas man nav svarīgi, tas neko nenozīmē.” Viņš norāda arī uz nepieciešamību pēc lielākas konkrētības, neizslēdzot poētisko kvalitāti.
Lorenss Boiss arī min, ka PÖFF Shorts pieteikumu vidū novēro daudz amatierisku iesniegumu. Kritika gan tiek mīkstināta, sakot, ka ne bez vainas te ir nepietiekamais finansējums. Arī Alise Zariņa norāda, ka pie maza budžeta kaut ko var nākties upurēt, un visbiežāk tas ir bijis scenārija izstrādei, filmēšanai vai filmas pabeigšanai veltītais laiks. Visbeidzot Anna Zača izceļ nemitīgo imitēšanas māniju, īsfilmās acīmredzami cenšoties atdarināt pasaules kino klasiķus.
(Šo kritiku var uztvert kā špikeri vai kā priekšlikumus. Kritiķi pazemīgi nepretendē uz būšanu labākiem par citiem.)
Ledus ir sakustējies. Un tālāk?
Tēma vēl ir mīcāma un no citiem aspektiem pētāma; droši vien arī citiem kinovides ekspertiem būtu daudz sakāmā par nacionālo īsfilmu problemātiku. Šis raksts ir vien pamesta ierosme, centiens uzklausīt īsfilmu veidotājus un lietotājus. Starp viedokļiem manāmas līdzības, pretrunas un dažreiz strīdi, arī izjautātajiem ekspertiem skatījums uz īsfilmu ir dažāds – vieni ir atdevīgi formāta adepti, citi īsfilmu saredz kā pakāpienu uz pilnmetrāžu. Vienojošais viedoklis – spēles īsfilma ir pienācīgi nenovērtēta, bet nepieciešama Latvijas kino komponente.
Var domāt, ka atsevišķa finansējuma konkursa atjaunošana spēles īsfilmām vai nacionālas īsfilmu aģentūras izveide atrisinātu visas ķezas. Klasiķa Ostapa Bendera vārdiem runājot: „Benzīns [nauda] jūsu, idejas mūsu [kino veidotāju]”. Tas, protams, būtu liels atspaids, bet nozīmīgu lomu spēlē arī īsfilmu vieta kino izglītībā, scenāriju konsultācijas (Riga IFF īsfilmu Test screenings, BPF un tamlīdzīgi), tāpat īsfilmu pieejamība.
Nebūt ne mazsvarīgs un prātā paturams arguments – īsfilmas nereti ir iekļaujošāka vide par pilnmetrāžas pasauli.
Filmu industrijas pētnieks Stīvens Folovs pētījumā par sieviešu reprezentāciju īsfilmu industrijā konstatē, ka kino industrijas amatu korē (režisore, producente, scenāriste) īsfilmās sievietes atrodamas ievērojami biežāk nekā pilnmetrāžas filmās.
Ko var darīt tagad? Iet uz Riga IFF nacionālo īsfilmu konkursa skati 19. oktobrī un citiem īsfilmu seansiem. Ieplānot 2ANNAS nākamgad. Kā lai pagūst visu? Jā, Latvijas kino rudens un pasaules kino piedāvājums jau tā ir bagātīgs. Bet ik pa laikam noskatīties kādu īsu filmu nav nemaz tik laikietilpīgi.
Riga IFF īsfilmu programmas Nacionālā konkursa skate 19. oktobrī plkst. 19:00 kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē un TIEŠSAISTĒ
