Aizvadīts 44. Klermonferānas īsfilmu festivāls, kura starptautiskajā programmā tika iekļauta arī Edmunda Jansona animācijas īsfilma "Goda sardze" un šogad pirmoreiz ar kopīgu stendu festivāla īsfilmu tirgū apvienojās visas trīs Baltijas valstis. Kinozāles tumsā skricelētās piezīmes pārtapušas organizētā tekstā – par mūsu un kaimiņvalstu kinematogrāfisko klātbūtni un citām festivāla atmiņām.
Agrs vilciens Klermonferānā nogādā parīziešu ordas. Tāpat kā man, arī daļai no viņiem vēl jāiegūst akreditācija, vēl jāpaspēj orientēties plašajā seansu piedāvājumā, jāiegaumē kinozāļu izvietojums un nosaukumi. Organizatorisko skrējienu palēnina centram cauri ejošais protesta gājiens – cik noprotams, nacionālisti un vakcinācijas pretinieki. Jā, dzīve taču neapstājas.
Kopš pēdējā klātienes laidiena 2020. gadā Klermonferānas festivāls ir izpletis spārnus, iegūstot divas papildu zāles jaunā La Comédie teātra telpās. Pirmās īstās festivāla dienas vakarā pārmaiņas tiek pārrunātas tīklošanās un satikšanās epicentrā – stūra bārā L’Univers. Aumaļām pārbāzts. Arī L’Univers ir mainījies – tagad tur var labi paēst, interjeru papildinājušas stilizētas jūgendstila aprises. Televizora ekrānā ieslēgts piecu stundu garš kamīna video, arī to jāpagūst apspriest.
Šis ir pasaulē lielākais īsfilmu festivāls un otrais vērienīgākais kinofestivāls Francijā uzreiz pēc Kannām.
Klermonferāna atsakās no elitārisma, atverot kinoteātra durvis plašai publikai, ne vien akreditētiem profesionāļiem. Festivālam nav direktora/-es vai radošā direktora/-es; visi komandas locekļi dala vienu hierarhijas pakāpienu. Demokrātiskums izpaužas arī biļešu tarifos – seansa cena ir četri eiro (Parīzē vispār par kinoseansu mierīgi var paprasīt arī desmit eiro), brīvbiļetes tiek piešķirtas bezpajumtniekiem un bezdarbniekiem, arī bērni un viņus pavadošās personas bērnu filmu seansus apmeklē par baltu velti.[1]
Mazai atkāpei – vienureiz pēkšņi biļešu kases darbinieces ar vieglu roku piedāvāja biļetes par brīvu manam festivāla līdzgaitniekam un citiem rindā stāvošajiem. Sistēma esot uzkārusies! Pasākumu rīkotāji zina, ka šī ir nozīmīga tehniska ķibele un pamatots stress būtu tikai normāla reakcija. Bet te šāda attieksme šķita atbruņojoša – sak, dzīvē visādi gadās… „Varbūt tikai nebļaustieties apkārt par tām brīvbiļetēm,” piekodināja festivāla darbiniece.
Arī pati Klermonferāna patīkami atpaliek no citām pompozajām un pastkartēm līdzīgajām Francijas pilsētām. Kamēr Chaîne des Puys vulkānu grēdas ieskauj Klermonferānas robežas un iezīmē ēnas tās apvārsnī, tikmēr pilsētvidē līdzās sadzīvo brutālisma arhitektūra, Michelin riepu ražotnes galvenā mītne, industriālais rajons un šarmantas kafejnīcas blakus kebabnīcām.
Goda sardze, zombiji un demokrātiskais bullis
Kodolīgi izklāstot Klermonferānas kvantitatīvās aprises – nacionālajam konkursam pieteiktas 1867 filmas, izvēlētas 50; starptautiskajam konkursam – pieteiktas 6200, izvēlētas 77 no 55 valstīm[2]. Konkurss ar nosaukumu Labo (27 darbi) tradicionāli starmešu gaismā novieto formas un satura ziņā nepieradinātus darbus – eksperimentālus un avangardiskus, eklektiskus un viegli meditatīvus vai smagi psihedēliskus; dokumentālas, fikciju un animācijas filmas, arī rotaļas ar žanru robežām un hibrīdkino. Labo konkursa kurators Kalmins Borels (Calmin Borel) stāsta[3], ka šajos divdesmit gados kopš konkursa izveidošanas Labo izceļ marginālus darbus, kas atbrīvojušies no klasiskajiem stāstniecības likumiem. Nereti šo filmu veidotājiem nemaz nav kino izglītības, ar drosmīgiem darbiem nāk klajā grafikas dizaineri, arhitekti, horeogrāfi un mūziķi. Konkursam pieteiktos un atlasītos darbus Borels nosauc par telpu eksperimentiem un skaistam eskeipismam.
Festivāls nemeklē individuālus nosaukumus katrai programmai, tikai sanumurē. Manis apmeklētā I 6 programma todien bija ieplānota vēlu, bet zem lakoniskā sešnieka slēpjas arī starptautiskā konkursa programmā iekļautā Goda sardze. Tajā pašā seansā iekļauta filma Ali un viņa brīnumainais jērs / Ali and his miracle sheep (2021, Maythem Ridha, Apvienotās Karalistes un Irākas kopražojums), kas stāsta par irākiešu zēnu, kurš mēro 400 km, lai ceremonijā upurētu savu slimo jēru, tādējādi pieminot teroristu grupējuma nogalināto tēvu. Vēl tur ir Ķīnas filma Bende / The Executioner (2021, Yue Huang), kura šķetina kāda būvuzrauga morāles dilemmu pēc būvnieka izkrišanas pa logu.
Līdzās šīm divām un pārējām programmā iekļautām filmām Jansona filma par sardzi, kas spītē lietum un nogurumam, ir kā atelpa no amata brāļu un māsu cilāto tēmu smagnējuma. Zāle, šķiet, sarosās, skatītāji smejas par sargu ritmisko pazoļu klaboņu un autovadītāju cepuru cilāšanos unisonā. Pēc tam seko vēl kāda tematiski liegāka filma par gados jaunu medus pārdevēju, kas drīzāk uzvedas kā narkobarons (Šveices filma Ar Kelvinu / Avec Calvin, 2021, Arthur Jaquier); Goda sardze jau ir paspējusi sapurināt zāli un ar mundrāku omu izbaudīt seansa noslēdzošo filmu.
Varbūt tā ir sagadīšanās, bet visi seansi, ko man izdodas apmeklēt, noslēdzas uz komiskas nots. Piemēram, ar zviedru filmu Pēdējā laulība / Det sista Äktenskapet (2021, Gustav Egerstedt, Johan Tappert) par pāri, kura laulības krīzei pa vidu, ne saukti, ne aicināti, maisās zombiji. Vienīgi elektriskais žogs spēj aizturēt mošķus… līdz tiek izsisti korķi. Vai, piemēram, Francijas filma par reiz reāli dzīvojušu bulli Pīteru, kuru Berlīnes mūris nošķīris no 36 govīm, – Mazā Berlīne/ Little Berlin (2020, Kate McMullen). Vēsture izklāstīta no Pītera perspektīvas, un šim bullim, kā izrādās, ir Kristofa Valsa balss, jo tieši viņš ir stāstnieks šai amizantajai dokufikcijai. Tiesa, uzstādījums par „demokrātijas zilajām” debesīm buļļa pusē un „komunistu pelēkajām” govju pusē likās pārāk vienkāršots un kičīgs rietumnieku priekšstats.
Kamēr govis un buļļi dala atšķirīgas debesis, tikmēr L’Univers bārā no pēcseansa diskusijas Q&A atgriezusies Goda sardzes komanda – režisors Edmunds Jansons un producente Sabīne Andersone. „Daudz labu jautājumu,” saka Edmunds. Par Sergeja Eizenšteina zīmējumiem kā iedvesmas avotu, vizuālajiem risinājumiem un filmas idejiskajiem pamatiem. Un par to, vai filmas dzeltenzilā tonalitāte apzināti atgādina Ukrainas karogu.
Papildu prieks abiem ir pasākuma noslēgumā veiksmīgi iegūtais milzīgais Klermonferānas plakāts, kuru tajā pašā vakarā paraksta pats festivāla vizuālās identitātes veidotājs un ilustrators Brehts Evenss. Un arī lidmašīnas salonā vēlāk lielajam rullim esot atraduši rūmi.
Baltijas reģiona vēsmas
Pirmais gads ar vienotu Baltijas valstu stendu pasaulē lielākajā īsfilmu tirgū aizritēja raženi – sabraukuši bija pulka baltiešu. Latviju pārstāvēja Laumas Kaudzītes un Laimas Graždanovičas duets, reprezentējot 2Annas, Riga IFF īsfilmu programmu Short Riga un Latvijas Animācijas asociāciju. Kaimiņvalstis pārstāvēja delegācijas no Lietuvas īsfilmu aģentūras Lithuanian Shorts, Tallinas Starptautiskā kinofestivāla sadaļas PÖFF Shorts un Igaunijas Filmu institūta.
Līdzās Goda sardzei starptautiskajā konkursā un Labo konkursā bija atlasīti divi Igaunijas kinodarbi – animācijas filma Sierra (2022, Sander Joon) un ASV un Igaunijas kopražojuma eksperimentālā dokumentālā filma Laime ir ceļš / Happiness is a Journey (2021, Ivete Lucas, Patrick Bresnan). Starp citu, pērn Sierra piedalījās Short Riga organizētajā Test Screenings, veiksmīgi atrodot izplatītāju un nodrošinot filmas pēcapstrādi.
Īsfilmu tirgus ietvaros organizētais Baltijas īsfilmu seanss ļāva iepazīt nesen pabeigtas vai gandrīz gatavas filmas, Latviju pārstāvēja Armanda Zača Resistance Is Futile, Annas Ansones Can’t Help Myself un Rasas Pavilonas animācijas filma Mirāžas formula. Nesteidzoties notikumiem pa priekšu, no plašāka izvērsuma atturēšos, paredzot, ka šie darbi tuvākajos mēnešos būs skatāmi kādā īsfilmu programmā. Nevaru gan nepiebilst, ka šajā tirgus seansā mani apbūra igauņu animācijas režisora Ūlo Pikova (Ülo Pikkov) filma Līdz atkal satiksimies / Till We Meet Again – stāsts par kundzi, kas pēc ilgākas prombūtnes atgriežas mājās. Viņa un pārējie salas iedzīvotāji ir spalviņcilvēki, proti, veidoti no Roņu salā atrastiem materiāliem – galvenokārt no amizantā manierē kopā saliktām piejūras putnu spalvām. Viļņi veidoti kā zāģu asmeņu pretkustība, un viss šis tehniski akurātais un laikietilpīgais darbs ir bezgala naivs un ērmots.
Vienoti dažādībā
Konferencē par Baltijas īsfilmu ekosistēmām visu trīs valstu pārstāvji prezentēja gan katras valsts atšķirīgo īsfilmu vidi, gan savu vīziju par sadarbības turpināšanu. PÖFF Shorts programmas direktors Lorenss Boiss (Laurence Boyce) sacīja: „Par spīti mūsu relatīvi mazajam industrijas izmēram, ja to salīdzina ar citu valstu kino ražotspēju, mēs tomēr palēnām kļūstam atpazīstami un iegūstam reputāciju.” Lithuanian Shorts direktore Rimante Daugelaite (Daugėlaitė) piebilda, ka lielāka redzamība nesusi augļus: „Mēs pamanām, ka nāk arvien vairāk jaunu vietējo projektu, kam ir piesaistīti pazīstami ārzemju iepircēji vai izplatītāji.” Pazibēja jociņš, ka šī trijotne atgādina trīs musketierus, kuri vienoti iziet pasaulē rādīt mūsu reģiona sejas un stāstus, un patiešām – šāda apvienošanās stratēģija ir tālredzīga un saprātīga. „Trijatā mēs esam daudz stiprāki,” teica Laima Graždanoviča. Izveidota arī kolektīva mājaslapa (šeit).
Jāatzīst gan, ka Lietuva un Igaunija biežāk sevi parāda individuāli – jo, pateicoties dažādībai finansējuma avotos un iniciatīvās, viņu kinovide ir auglīgāka un labvēlīgāka īsfilmu ražošanai. Lietuviešiem šis ir jau pēc kārtas desmitais stends Klermonferānā, kopš 2012. gada pastāv īsfilmu promocijas aģentūra Lithuanian Shorts, kas izveidojusi arī reģionā nozīmīgus projektus filmu veidotāju profesionalitātes un ideju attīstībai – Baltic Pitching Forum, Baltic Shorts Residency un Lithuanian Shorts Mentorship.
Protams, Latvijā arī netrūkst īsfilmu notikumu – ir 2Annas un Riga IFF īsfilmu programma Short Riga, abi festivāli rīko arī industrijas pasākumus, turklāt atminos festivālu seansus visnotaļ labi apmeklētus. Savā ziņā vērtīgas ir arī festivāla Process iniciatīvas, lai gan šis eksperimentālā kino festivāls sevi nepozicionē kā a priori īsfilmu pasākumu; tomēr šī raksta kontekstā Process velk paralēles ar Klermonferānas festivāla Labo konkursu, konceptuāli atzīmējot ķeksīšus īsfilmu, analogā kino un radošu eksperimentu ailēs.
Par spīti šai lielos triepienos iezīmētajai rosībai, Latvijā vēl joprojām jūtama īsfilmas nostumšana maliņā.
Sak, entuziastu niša. Karjeras sākumpunkts. Lielā kino pabērns. Iespēja radīt kompresētu versiju (tīzeri) potenciālai pilnmetrāžas filmai… 2016. gada sākumā Anna Zača tepat Kino Rakstos šeit rakstīja – viņas „mēģinājumi atkal ieviest īsfilmu demonstrēšanas tradīciju kinoteātros vai televīzijā beigušies ar paskaidrojumu, ka papīru darbs un finanšu jautājumu risināšana būšot par apjomīgu un sarežģītu.” Zača piebilst, ka, lai gan LTV1 izrāda studentu īsfilmas, tās „bieži nav gluži vienā līmenī ar pasaules īsfilmām mūsdienās, līdz ar to skatītāju viedoklis par to, kas ir īsfilma, vēl kādu laiku paliks ne visai adekvāts patiesajai situācijai.”
Nav šaubu, ka pirmais oficiālais Baltijas stends (NKC atbalstīts no Latvijas puses) ir solis pretī labākai reģiona īsfilmu atpazīstamībai, tikai varbūt lepnais akcents uz vārdu „pirmais” jāpārformulē uz „beidzot” vai pat „sen bija laiks”. Vēl pēdējā pandēmijas neskartajā 2020. gada festivālā Latvijas pārstāvji kautrīgi pieslējās lietuviešu stendam. Sava nebija. Kaimiņi draudzīgi ļāvuši uz viņu letes izvietot informatīvos bukletus un Latvijas īsfilmu reklāmas materiālus. „Sadarbība ir nozīmīga, tomēr jūs jau redzat, ka mēs tomēr esam trīs atsevišķas valstis,” noslēdzot konferenci, teica Boiss. Pulka baltiešu pāris dienas pēc konferences gandarīti aizbrauca. Pirmo reizi Francijā manīju tādu lērumu Rimi šķiltavu.
Gribi pieteikt īsfilmu?
Klermonferānas festivāla ietvaros apmeklēju arī konferences, bet lieki negarlaikošu jūs, atstāstot sarunu par hibrīdfestivāliem – tur netika pateikts nekas tāds, ko Kino Rakstu autori jau nebūtu aprakstījuši; īsfilmu festivālus pandēmija skārusi tieši tādos pašos veidos, kā tas notika ar citiem festivāliem. Šīs diskusijas pienesums bija katra sarunai pieaicinātā kuratora individuālās pieredzes atstāsts – runāja Vienna Shorts, Festival de Nouveau Cinéma un Guanajuato IFF pārstāvji. Atsaukšos vien uz diskusijas moderatores un Kaboom animācijas filmu festivāla direktores Anetas Ozorekas (Ozorek) kopsavilkumu, apkopojot galvenās paneļa dalībnieku izteiktās tēzes. Ozoreka sacīja, ka pati elastības definīcija tikusi pārdefinēta, kļūstot vēl elastīgāka; īsfilmu festivāli jau tā ir samērā adaptīvi, bet pandēmijas laikā tehnisko un organizatorisko jautājumu risināšana šo jēdzienu padarīja vēl staipīgāku. Savukārt Vīnes īsfilmu festivāla direktors Daniels Ebners kā vienu no pandēmijas laika mācībām izcēla sadarbības un koleģiālas apvienošanās nozīmīgumu. Ebners ir viens no līdzdibinātājiem platformai This Is Short. Pērn izveidota, šī īsfilmu straumēšanas platforma ir četru īsfilmu festivālu pūliņu rezultāts – Vīnes un Oberhauzenas festivāli kopā ar Go Shorts (Nīderlande) un Short Waves (Polija).
Panelis par festivālu programmēšanas aizkulisēm pulcēja daudzus interesentus, arī runātāji pārstāvēja cienījamus festivālus – Klermonferānu, Starptautisko kritiķu nedēļu / Semaine de la Critique un Upsalas īsfilmu festivālu. Sākotnēji plānotais tematiskais rāmis ievirzījās citā gultnē, diskusijas dalībniekiem pievēršoties tematam par atlases procesa caurspīdīgumu. Zālē esošie režisori aktīvi cēla jautājošas rokas un saņēma izskaidrojumus un padomus, kā pareizi būt festivāla izvēlētam vai atraidītam. Ja šo lasa kāds, kuram ir svaigs īsfilmas skrīneris un ambīcijas to sūtīt festivāliem, te dažas praktiskas nianses, ko nenogurstoši atkārto festivālu atlases komisijas:
1 – pārbaudi, vai festivāls prasa pirmizrādes statusu un kādu pirmizrādi. Eiropas? Pasaules? Kritiķu nedēļa prasa pasauli. Pārējie nē.
2 – pirms piesaki filmu, pārbaudi konkrētā festivāla atlases rokrakstu, ko visvienkāršāk var izdarīt, apskatoties iepriekšējā gada festivāla katalogu.
3 – apmeklē festivālus un skaties īsfilmas. Cik vien var.
4 – vēlams ārpus filmu pieteikšanas perioda nesūtīt e-pastus ar jautājumu „vai mana filma par X iederētos jūsu festivālā?”. Ja to tomēr dara ārpus filmu iesniegšanas platformām un konkursa kārtības, jāievieto saite uz tīmekļa vietni, lai atlases komisijai nav jākrāmējas ar kaķiem maisā.
5 – „Festivāli jau tikai nopelna uz filmu iesniegšanas tarifiem, noteikti lielu daļu filmu nemaz nenoskatās…” Fara Klemantīne Dramani-Isifū (Dramani-Issifou) no Kritiķu nedēļas, Kristofers Ode no Upsalas un Džūlija Ruso (Rousson) no Klermonferānas bieži sastopas ar šādām aizdomām, bet visi vienbalsīgi apgalvo: „Nē, mēs skatāmies visas pieteiktās filmas.”
6 – neveiksme atlases procesā nav jāuztver kā spriedums par filmas zemo estētisko, tehnisko vai saturisko kvalitāti, varbūt tā vienkārši neiederas šāgada festivālā. „Tas nav personiski tēmēts spriedums,” papildina Ruso. Festivāliem tomēr jāizskata vairāki tūkstoši īsfilmu un jāizvēlas pavisam mazs procents no piedāvātā klāsta.
7 – tev ir tiesības jautāt pēc atgriezeniskās saites, komentāra vai neizvēlēšanās pamatojuma. Tikai vēlams nogaidīt un jautāt pēc festivāla, kad komisija sāk iznirt no e-pastu jūras un organizatoriskiem darbiem. Visi trīs runātāji atzina, ka ir neiespējami atbildēt visiem, tomēr viņi pacenstos atbildēt pieklājīgā manierē un saprātīgā laikā atsūtītam jautājumam.
Sekojot pārrunām par šo tematu, kāds festivāla direktors no zāles pacēla roku un dalījās savā pieredzē – viens festivāla noraidīts un tāpēc rūgtuma pilns režisors uzrakstījis, ka viņa filma esot bijusi labāka par pusi no konkursā izvēlētajām; laba vēlējumu vietā vēstule beidzās ar „See you in court!”[4]
Augšup pavērsti īkšķi: daži no laureātiem
Tamperes īsfilmu festivāls viesiem piedāvā pirtī iešanu, Tallinas Melnās Naktis aicina uz kopīgu rīta peldi Baltijas jūrā, bet Klermonferāna ielūdz uz Ciné Piscine – kinoseansu baseinā. Man tas šoreiz iet secen; vēls brauciens no Klermonferānas jau piepilda Parīzes metro ar ļaudīm, kuriem plecā uzkabināta smaragdzaļa festivāla auduma taša. Tikmēr tur nule kā beigusies apbalvošanas ceremonija, un galvenos medaļu ieguvējus es gribu izcelt.
Nacionālā konkursa Grand Prix laureāte ir filma Karalis Dāvids / Le Roi David (2021, Lila Pinell) par kādas visādi citādi dzīvespriecīgas sievietes finansiālajām un mīlas nedienām. Savukārt par labāko starptautisko filmu atzīta Austrālijas filma Čoms / Mate (2021, George-Alex Nagle), kas seko līdzi slaistam Džo, kuram uz pāris dienām uzticēts parūpēties par pusaudzi Džeku, lai gan pa dzīvi peldošais Džo, saukts par bezcerīgu gadījumu, nav labākais aizbildnis Džekam. Filma par pieaugšanu un pārprastu maskulinitāti. Abas filmas ir spilgti sociālā reālisma darbi, kas pēta trīsdesmitgadnieku paaudzes ieilgušo nestabilitātes fāzi starp jaunību un briedumu. Piezīmēšu, ka abas ir visai garas īsfilmas (attiecīgi 42 un 33 minūtes); vairāki īsfilmu festivālu atlases komisiju pārstāvji neformālās sarunās atzīmējuši, ka arvien vairāk saņem garas (>20 min) filmas, kuras padara programmu veidošanas procesu izaicinošāku. Dažreiz, izvēloties vienu labu 30 minūšu filmu, jāupurē divas labas uz pusi īsākas un samērīgāk jālīdzsvaro filmu skaits programmā.
Par labāko animācijas filmu tika atzīta Čīles filma Bestia (2021, Hugo Covarrubias). Jau izceļojusies pa vairākiem filmu festivāliem, Bestia rudenī sasniedza arī mūsu reģionu, iegūstot PÖFF Shorts 2021 labākās animācijas titulu (žūrijā bija arī Sabīne Andersone). Psiholoģiska un tumša, pat aukstasinīga – tāda ir šī stop-motion tehnikā veidotā filma par slepeno aģenti Bestiju Čīles militārās diktatūras gados.
Labo konkursa Grand Prix ieguvēja Le Boug Doug (2021, Théo Jollet) noteikti nebija klasiska Labo filma, no kuras sagaidāmi analogi eksperimenti vai neordināras perspektīvas (piemēram, runājošs koks, kas domā, ka patiesībā ir cilvēks, kurš saēdies halucinogēnās sēnes, – filmā Cilvēks vai koks/ Man or Tree, 2021). Tomēr šis stāsts par reperu-sīkzagļu bandu Francijā noteikti bija jautrākā no Labo programmā redzētajām filmām. Filmas noskaņā mijas parodijas un anarhijas notis, te sajaukti komēdijas, inscenētu interviju, mafijas filmu un hip-hop mūzikas video estētikas elementi.
Pēdīgi jāmin arī Mans tēvocis Tjūdors / Nanu Tudor (2021, Olga Lucovnicova). Režisore, atgriezusies vecvecāku mājās Rumānijā, dokumentē sarunu ar savu onkuli, kurš bērnībā viņu seksuāli izmantojis. Olga uzsāk sarunu, it kā gremdējoties nostalģijā, bet tā ātri vien
pārtop par stindzinošu konfrontāciju, kurā vainīgais caur nervoziem smiekliem atgaiņājas no jelkādas atbildības: „tu nemaz nebiji tik nevainīga” un „es jau tikai pajokoju”...
Lūk, šī filma, kas pērn ieguvusi Zelta Lāci Berlinale Shorts un plūkusi laurus arī Riga IFF Short Riga sadaļā kā labākā starptautiskā īsfilma, Klermonferānā tika pie titula Gada īsfilma. To ik gadu piešķir Short Film Conference (SFC), kas ir starptautiska organizācija, kura rīko industrijas pasākumus un diskusijas, kā arī veic pētniecisko darbu. Pašreizējo 110 biedru vidū ir festivālu pārstāvji, kuratori, īsfilmu izplatītāji, žurnālisti un citi profesionāļi. SFC ir vieni no galvenajiem iniciatoriem pētījumam par dzimumu reprezentāciju īsfilmu industrijas vidē (gan festivālos izvēlēto filmu veidotāju, gan festivālu darbinieku vidū). Pētījums vēl norit, bet pirmie rezultāti jau pieejami šeit.
Pilns apbalvoto filmu saraksts meklējams šeit. Līdz ar to lieku punktu Klermonferānai, gaidot pašmāju īsfilmu festivālu 2Annas.
