KINO Raksti

Jau atkal tas sieviešu jautājums

07.03.2019

Kinoteātrī “Kino Bize” 2019. gada 8.-10. martā notiek pirmās „F-Rated kino dienas”, un šis nosaukums ir atsauce uz salīdzinoši nesen ieviestu filmu vērtēšanas kategoriju. „F” šajā gadījumā nozīmē „female”, un šī kategorija ir vēl viens veids, kā skatīties uz populārā kino saturu, kas nonāk uz mūsu ekrāniem. Pēc šīs skalas vērtējot, f-reitingu var iegūt tās filmas, kuru režisore un/vai scenārija autore(s) ir sieviete(s). Turklāt, ja filmā nozīmīgu ekrāna laiku aizņem sievietes un viņu stāsti, filma var saņemt pat trīskāršu F-reitingu.

Jaunā vērtēšanas kategorija F-rated tika prezentēta 2014. gadā Bātas kinofestivālā (Anglijā), kur ar to iepazīstināja festivāla direktore Holija Tarkīni. Kā raksta reitinga veidotājas savā mājaslapā, viens no iemesliem šādas kategorijas ieviešanai bija nodoms pievērst uzmanību lomām, kas maina realitāti. Jo „realitātē sievietes nav tikai smukulītes, princeses, stulbas blondīnes, zāģējošas sievas vai upuri. Viņas ir inženieres, varones, jaunu ceļu gājējas, ķirurģes un līderes. Mums ir nepieciešams pamatīgi vairot skaitu šādām lomām, kas rāda sieviešu īsto vietu dzīvē, lai godīgi atspoguļotu 50% sabiedrības”.

Doma par F-Rated kino dienām radās jau sen – kad sāku ievērot, ka 8. marts, Starptautiskā sieviešu diena, arī mūsdienu Latvijā arvien vairāk iezīmē reakcionāru pieeju dzimumu līdztiesības jautājumiem. Savulaik, kad studēju Amsterdamā, manas draudzenes 8. martā universitātes ēku izdaiļoja ar izdrukām par zinātnes vēsturē svarīgām sievietēm (piemēram, Rozalinda Franklina, kuras atklājumi bija neaizvietojami DNS izpētē), kuras ir nepelnīti aizmirstas, viņu vārdos nav nosauktas studiju telpas un studiju programmas. Toties Latvijā lielveikali 8. martā piedāvā atlaides seksīgai apakšveļai, virtuves inventāram un matu kopšanas līdzekļiem;

pagājušajā nedēļā radio pārraidē dzirdēju sarunu starp diviem dīdžejiem, kuri ieteica klausītājiem-vīriešiem uz 8. martu savām partnerēm izdiedzēt sīpolus uz palodzes. Virtuves vajadzībām.

Ideja par F-Rated kino dienām brieda vairākus gadus, kamēr beidzot, pateicoties (minimālam, bet svarīgam) VKKF atbalstam, mēs šogad varam pirmo reizi īstenot sieviešu kino dienas. Tajās tiks izrādītas filmas, ko veidojušas sievietes par sievietēm, par karu, par pasauli, par pieaugšanu un par dzīvi kā tādu.

Kāpēc tas vispār ir svarīgi?

Jā, nudien. „Tās taču ir izdomātas problēmas”, „pie mums nekā tāda nav” un tamlīdzīgas frāzes esmu dzirdējusi ļoti daudz, nemaz nerunājot par atslēgas frāzi – „tās ir problēmas citur, Latvijā ar sieviešu līdztiesību, it sevišķi filmu nozarē, problēmu nav”. Pie mums neviens nekādas robežas nepārkāpj, pie mums sieviešu iecerēts kino tiek norakts (nereti jau pašos projekta pamatos) tāpēc, ka tas ir objektīvi sliktāks, nevis tāpēc, ka to veidojošas sievietes, un pie mums nav nekāda iemesla uztraukties par #MeToo blāzmām, jo mūsu cilvēki ir sirdsšķīsti un nevainojami (tas nekas, ka pat kaimiņu Lietuvā jau ir bijuši divi publiski gadījumi par šo tēmu).
Tomēr viss ir pavisam, pavisam vienkārši – šī ir vīriešu pasaule, un vairāku desmitu gadu laikā veiktie dzimtes studiju pētījumi to iezīmē arvien skaidrāk.

Šī ir vīriešu pasaule tādā ziņā, ka viens vidējais aritmētiskais vīrietis ap 25-30 ir kļuvis par visu lietu mēru, un tas pat nav pārspīlējums.

Kā raksta Mērija Olsona (publikācijā par liecībām, ka radiācija dzimumus ietekmē atšķirīgi), lai vienkāršotu aprēķinus, kādā brīdī ir izgudrots tāds mistiskais “reference man” – varētu teikt, tāds supervaronis, kura īpašā spēja ir reprezentēt visu cilvēci, kaut arī viņš ir diezgan šauras nišas pārstāvis – vienkārši viens 25-30 gadus vecs eiropeīdās rases vīrietis, kurš ir aptuveni 1,68 m garš un sver 70 kilogramus. Tomēr šis Etalonvīrs ir tēls, kas aizstāj visus cilvēkus zinātniskos un medicīniskos aprēķinos. Un ikdienā tam, ka cilvēku dažādība tiek aizstāta ar vienu vidējo aritmētisko, kurš īsti nereprezentē pat ne lielāko daļu cilvēces, ir īstas un nereti letālas sekas – piemēram (kā analizēts The Guardian rakstā The deadly truth about a world built for men), sievietes biežāk cieš auto sadursmēs, jo automašīnu drošības testu aprēķini ir veikti, par modeli izmantojot vidējo vīrieti (kurš ir lielāks, garāks un būdīgāks, nekā vidējā sieviete), tāpēc reālas sadursmes rezultāti nereti ir negaidīti traumējošāki tieši sievietēm.

Kadrs no Signes Baumanes īsfilmu sērijas "Pupu mizas par seksu"

Kāds tam visam sakars ar kino? Negribu ieslīgt pārāk garā un azartiskā uzskaitījumā, bet nereti pārņem sajūta, ka kultūrā arī ir tāds Etalonvīrs, kurš projicē visas cilvēces pieredzes caur savu unikālo, bet visai šauro prizmu. Taču atgriezīsimies pie pamatiem – cilvēki ir dažādi. Un dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves pieredzes. Viens no mākslas uzdevumiem un īpašajām iespējām ir sniegt iespēju iepazīties ar dažādu cilvēku dažādām dzīves pieredzēm, vienlaikus sniedzot iespēju paplašināt katram savu skatījumu... bet nekas no tā nenotiek, ja mēs redzam vienus un tos pašus stāstus, kas atkārtoti jau neskaitāmas reizes. Dažāds, iekļaujošs kino nav bubulis – kā genders, Soross vai kultūrmarksisti (starp citu, no šeit uzskaitītā tikai Soross ir īsts. Bet, tā kā viņš man diemžēl par šo rakstu nemaz netaisās maksāt, es par viņu tālāk nerunāšu.)

Latvijas procenti

Iemesls, kāpēc mēs vispār par šo runājam, kāpēc mums kā ūdeni vajag F-Rated kino dienas, kāpēc gadu no gada tiek celts skandāls, kad kārtējo reizi balvu sezonu mašinērija ignorē sievietes-režisores, – iemesls šim visam ir tas, ka sievietes kino pasaulē ir reprezentētas neticami vāji. Atgriežoties pie pirmajās rindkopās minētā F-reitinga, kino industrija dažādās valstīs pamatīgi buksē visās no aptvertajām jomām – gan sieviešu-režisoru piesaistē, gan sieviešu-scenāristu nodarbinātībā, gan sieviešu stāstu stāstīšanā uz lielajiem ekrāniem.

Varētu nosprauslāt un teikt – ko tur daudz, tā jau ir tikai Holivudas / Bolivudas / Nolivudas problēma, pie mums nekā tāda nav. Jo īpaši šobrīd, kad kinoteātros visā Latvijā uz urrā iet filma Blakus, kas iekļauta arī F-rated programmā – kā jaunu sieviešu radīts kino, kas ir pat komerciāli veiksmīgs un pieejams, vienlaikus saglabājot augstu kvalitātes latiņu.

Kadrs no Alises Zariņas filmas "Blakus"

Taču, piemēram, Eiropas parlamenta darba vajadzībām veidotā pētījumā par sievietes vietu Eiropas kinoražošanā autori atsaucas uz statistikas datiem no cita, daudz detalizētāka pētījuma par dzimumu vienlīdzību kino vidē 2012.-2016. gadā – tur Latvija ieņem godpilno pēdējo vietu Eiropas Savienībā, jo šajā periodā Latvijā vidēji tikai 5% no pilnmetrāžas filmām, kas izrādītas kinoteātros, veidojušas sievietes (tiesa, pētījuma autori uzsver, ka Latvijā, līdzīgi citām valstīm ar nelielu un nestabilu kino industriju, dati no gada uz gadu var radikāli atšķirties – piemēram, atsevišķi ņemtā 2015. gadā statistika ir vairāk nekā iepriecinoša, jo kinoteātros nonāca tikai viena pilnmetrāžas spēlfilma – Lailas Pakalniņas Ausma). Starp citu, pētījuma statistikas līdervalstī Zviedrijā, no kuras daudziem ir bail, jo tur taču “lietas ir aizgājušas par tālu”, šajā periodā sievietes režisējušas 30% filmu – nemaz ne tik biedējoši daudz.

Protams, jāņem vērā, ka nākamā perioda kopskats būs krietni iepriecinošāks – no 16 filmām, kas tapušas programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, tieši pusei režisores ir sievietes,

un es no visas sirds gribu ticēt, ka vienlīdzība, kas sasniegta šajā programmā, turpināsies arī nākotnē. Galu galā tieši šobrīd Latvija pierāda pasaulē stipri apšaubīto tēzi, ka sieviešu režisēts kino var būt arī komerciāli veiksmīgs – starp 2018. gada apmeklētākajām filmām Latvijā ir gan Annas Vidulejas Homo novus, gan Ināras Kolmanes Bille, gan Madaras Dišleres Paradīze ‘89. Tomēr tas ir arī mūsu industrijas lielākais un āķīgākais jautājums – vai dzimumu vienlīdzība ir Latvijā iespējama arī tajos periodos, kad kinovide darbojas ikdienišķajā izdzīvošanas režīmā, ne tikai īpašos papildu finansējuma apstākļos?

Tikmēr pasaulē dati ir tiešām skumji, un, kamēr Holivuda būs vadošā kino industrija pasaulē, kas, kaut ar krītošu ietekmes vektoru, tik un tā diktē noteikumus visām citām kino industrijām, Holivudas problēmas būs arī mūsu problēmas. Piemēram, sievietes Holivudas filmās bieži vien nerunā, pat ja tomēr parādās uz ekrāna. 2018. gadā publicētā pētījumā par to, cik Holivudas kino patiešām ir vai nav iekļaujošs, tika apskatītas 1100 filmas, kas tapušas no 2007.-2017. gadam, un pētnieki secināja – 2017. gadā apskatītajās populārajās filmās tikai 31,8 procenti no sieviešu tēliem vispār runā.

No šī paša pētījuma paņēmu arī šo tabulu, kas visnotaļ pārskatāmi parāda atšķirību starp objektīvo realitāti un ekrāna realitāti – sieviešu reprezentācija uz ekrāniem ir par 19% mazāka, nekā reālais sieviešu populācijas procents. Citiem vārdiem sakot, uz katru sieviešu tēlu populārajā kino ir 2,15 vīriešu tēlu. Protams, varētu teikt – kāpēc gan to uzskatīt par problēmu, ja galu galā kino ir kino, un dzīve ir dzīve; kāpēc lai mēs skatītos uz ekrāna to, kā dzīvē jau ir gana (piemēram, runājošu sieviešu). Tomēr nevar noliegt, ka uz lielā ekrāna redzētiem stāstiem ir sava nozīme tajā, kā mēs veidojam savus priekšstatus par dzīvi, par pasauli. Un ja šie priekšstati vienkārši izdzēš pusi no populācijas, tā ir pietiekami liela problēma, lai par to gadu no gada runātu, kamēr beidzot kaut kas mainīsies uz labu.

Galu galā sievietes arī maksā par kinobiļetēm – tad varbūt godīgāk būtu, ja viņas, ejot uz Holivudas filmām, maksātu pusi cenas?

Un – kā gan cīņā par skatītāju uzmanību var uzvarēt labākais kino, ja krietna daļa cilvēces populācijas nemaz nevar piedalīties šajā sāncensībā?

Nopietni runājot – protams, mēs (Latvijā) nevaram mainīt Holivudu, kā tirgus mēs esam krietni par mazu, lai ietekmētu tās veidotos produktus. Tomēr tas, ko mēs varam un ko vajadzētu darīt, ir – skatīties un vērtēt Holivudas radīto saturu daudz kritiskāk.

Revolūcija reklāmā

Vairākus gadus būdama pietuvināta īsfilmu festivāliem, esmu novērojusi, ka tā ir viena no retajām vidēm, kur problēmu ar dzimumu līdztiesību un proporcionālu sadalījumu ir krietni mazāk. Proti, īsfilmu festivāli ir lieliska vieta, kur novērot – talants parādās visdažādākajās formās, dzimumos, orientācijās un etniskajās izcelsmēs. Viena no jaudīgākajām īsfilmām, ko redzēju, piemēram, 2014. gadā, bija kādas jaunas, neatkarīgas Saūda Arābijas režisores metaforisks stāsts par brīvību, ko viņa bija uzņēmusi Katarā, kur tolaik dzīvoja. Šādi stāsti, kas parāda, kā top kino par spīti daudziem apstākļiem, atkal un atkal ļauj pārliecināties par to, ka talants nekādi neiedzimst hromosomās vai etniskajā piederībā. Taču iespēja attīstīt savu talantu joprojām gan iedzimst hromosomās, un nereti var novērot, kā daudzsološu īsfilmu režisores tā arī neiegūst savu iespēju veidot pilnmetrāžas filmas.

Kadrs no Nīnas Peilijas filmas "Sedermazohisms"

Viena no brīnišķīgākajām iniciatīvām, kas tapušas, lai aktualizētu sieviešu-režisoru iespēju izkopt savus talantus un uzaudzēt muskuļus lielākiem projektiem, ir režisores Almas Harelas (Alma Har’el) aizsāktā iniciatīva Free the Bid (jo darbs reklāmā režisoriem mēdz būt fundamentāli svarīgs pakāpiens karjeras attīstībā). Īsi sakot, princips ir sekojošs – reklāmas pasaulē, kur katrai vajadzībai ir nepieciešami vairāku ideju piči, kompānijas, kuras reklāmu veidošanai piesaista aģentūras, apņemas, ka vismaz vienu piču no trim veidos sieviete. Šobrīd Free the Bid mājaslapā jau ir atrodama informācija par vairāk nekā 1000 režisorēm, kuras pieejamas un gatavas dažādiem projektiem. Harela savu ideju pārvērta realitātē pavisam nesen – 2016. gadā –, un šo pāris gadu laikā iniciatīva Free the Bid vairākās globālās korporācijās ir rezultējusies ar 400% pieaugumu sieviešu-režisoru nodarbinātībā. Pati Alma Harela saka – galvenais sasniegums ir tas, ka tagad arī reklāmas industrija zina: sievietes ir šeit un sievietes ir gatavas strādāt, un radošas sievietes ir viens no spēcīgākajiem neizpētītajiem radošajiem avotiem pasaulē.

Un, protams, šīs iniciatīvas rezultātā ir ievērojami pieaudzis sieviešu reprezentācijas procents reklāmas industrijā, līdz ar to dažas reklāmas, varētu vismaz tā cerēt, ir kļuvušas tuvākas realitātei.

Pati Alma Harela, starp citu, savu karjeru sāka, veidojot mūzikas videoklipus un reklāmas. Viņas kinodebija, dokumentālā filma Bombay Beach (2011), atnesa Harelai tūlītēju uzmanību un Traibekas festivāla balvu kā labākajai dokumentālajai filmai. Bombay Beach, starp citu, ir patiešām neticami skaista un elpu aizraujoša filma, un viens no maniem profesionālajiem sapņiem kā kuratorei ir atrast veidu, kā to kādreiz beidzot parādīt Rīgā. Nākamā Harelas filma LoveTrue (2016) ieguva labākās dokumentālās filmas balvu Karlovi Varu festivālā, savukārt šāgada janvārī Harelas pirmā spēlfilma, Honey Boy, piedzīvoja pirmizrādi Sandensas festivālā, kur Harela saņēma žūrijas specbalvu par “vīziju un prasmēm” režisoru kategorijā. Vārdu sakot, Alma Harela ir viena no tām režisorēm, kurām ir noteikti vērts sekot līdzi – tas, ar ko viņa nodarbojas, ir tik fundamentāli svaigs un pārsteidzošs, ka tam, iespējams, vēl īsti nav vārda.

Un kā ar stāstiem?

Nepietiek ar to, ka lielā daļā populārā kino sieviešu ir uz pusi mazāk nekā vīriešu, nereti šie tēli ir arī fascinējoši stereotipiski. Reiz es atradu lielisku testu, kuru gan diemžēl nekādi vairs nevaru atrast vēlreiz, bet tā nosaukums bija Vai esmu īsta meitene vai vīrieša fantāzijas auglis?, un

testā bija iekļauti citāti no īstām filmām un grāmatām, kas lika domāt – to autors, iespējams, nevienu dzīvu sievieti savā mūžā nav saticis.

Pastāv divi izplatīti tēlu veidi, tādi kā sievietes tēla šabloni kinofilmās. Pirmais no tiem ir Manic Pixie Dream Girl, aptuvenā tulkojumā „maniakālā sapņu laumiņa” – universāls līdzeklis filmas sižeta virzīšanai, kas ļauj galvenajam varonim sasniegt laimi un pārvarēt dažādas grūtības ceļā uz to. Manic Pixie Dream Girl ir enerģiska, pievilcīga, neparasta, ārkārtīgi oriģināla, bieži bērnišķīgi rotaļīga, un viņas vienīgais mērķis filmā (un pašas dzīvē) ir iedot dzīves jēgu un dažādas atklāsmes par to filmas galvenajam varonim. Šo ironisko terminu izveidojis kritiķis Nātans Rabins, rakstot par filmu Elizabettauna / Elizabethtown (2005) un Kirstenas Danstas pārdabisko varoni, kura atdzīvina filmas galveno varoni viņa depresijas periodā. Maniakālajai laumiņai ir daudz paveidu un   variāciju – piemēram, Sirsnīgā draudzene, Hiperkompetentā asistente, Fankluba meitene un tamlīdzīgi –, bet tai nekad nav pašai savu mērķu un uzdevumu filmas telpā, tikai nemitīgs atbalsts vīrietim.

Kadrs no Signes Baumanes īsfilmas "Nepatikšanas"

Otrs tēls, kura popularitāte arvien pieņemas spēkā, ir Strong Female Character jeb Stiprā sieviete; sevišķi daudz tādu ir supervaroņu filmās (viens no acīmredzamākajiem piemēriem ir Melnā atraitne Atriebēju sāgā). Šo tēlu raksturo fizisks spēks un fiziska spēja sevi aizsargāt, visa tēla esence ir tieši fiziskajā būtībā – jo ar to taču it kā pietiek. Viņa ir sieviete, ko dzīve nevar salauzt. Par šo tēlu brīnišķīgi uzrakstījusi Sofija Makdugala, un es pie šī raksta atgriežos katru gadu, lai saprastu, ka nekur tālu neesam tikuši. Kritizējot šabloniskās un vienkāršotās supersievietes, Makdugala raksta: “Šerloks Holmss var būt izcils, vientulīgs, lecīgs, bohēmisks, dīvains, drosmīgs, skumjš, manipulatīvs, neirotisks, iedomīgs, nekārtīgs, izvēlīgs, māksliniecisks, pieklājīgs, rupjš, erudīts ģēnijs. Sieviešu tēli var būt tikai stipri.”

Viena no spēcīgākajām rindkopām atrodama Makdugalas raksta noslēgumā, ko labprāt citēju pilnībā: “Ko es gribu Stiprās sievietes vietā? Es gribu sieviešu un vīriešu tēlus kino attiecībā 1:1, nevis 1:3. Es gribu daudz sarežģītu sieviešu protagonistu, kuras var būt vai nu stipras, vai nu vājas, vai arī ne stipras, ne vājas, jo viņas ir kas vairāk par stiprumu un vājumu. Episkas šāvējas un cīņu mākslas ekspertes, protams, bet arī interesantas sievietes, kuras ir kautrīgas un klusas, reizēm samierinoties ar apkārtējo stulbumu, jo realitātē bieži vien nav praktisku alternatīvu. Un kopā ar galvenajām varonēm es gribu redzēt sievietes tikpat daudzās un dažādās otrā plāna lomās un raksturlomās, kā tas tiek ļauts vīriešiem, – sievietes palīdzes, mentores, komiskās varones, sāncenses, sliktās...”

Izdzīvošanas jautājums, nevis kaprīze

Pat ja skatāmies uz kino tagadni un nākotni ar saulainām brillēm, būtu laiks pamanīt, ka kino industrijas aina strauji mainās (Kino Rakstos par to – aktuālajā pētījumā Gadsimta cīņa ir sākusies. Arī Latvijā, 25.02.2019.)  . Proti, cilvēki vairs neiet uz kinoteātriem tik daudz, cik gāja agrāk, vismaz ne uz lielajiem multipleksiem, un lielās Holivudas studijas ir gatavas upurēt dažādas vērtības, lai tikai noturētos uz popularitātes viļņa un nezaudētu varu pār skatītāju prātiem un maciņiem.

Lai uzturētu dzīvību kinoteātros, filmas kļūst arvien lielākas, arvien apjomīgākas, arvien saistītākas – gandrīz viss, kas nonāk uz multipleksu ekrāniem, ir daļa no arvien pieaugoša supervaroņu seriāla uz Scape zāles izmēra ekrāniem visā pasaulē.

Un kas notiek ar tiem cilvēkiem, kurus šis uzrunā arvien mazāk? Pati privāti vienmēr esmu bijusi aizrautīga supervaroņu fane, man vienmēr patikušas filmas ar sprāgstošām mašīnām un tukšām frāzēm par vērtībām, bet pēdējo gadu supervaroņu filmu sprādziens aizbiedē un atstumj pat krietnu daļu žanra fanu. Tāpēc intriģējošs ir jautājums, kā klāsies jaunajai Atriebēju sērijai, kas uz ekrāniem nonāks šī gada aprīlī; tomēr personīgi man prognozes neliekas daudzsološas – šie stāsti gluži vienkārši vairs nav interesanti.

Un kāpēc lai būtu? Straumēšanas platformas var uzskatīt par apdraudējumu tradicionālajai kinodemonstrēšanai, taču tā vienlaikus ir iespēja iepazīties ar tādu saturu, kas daudziem multipleksiem liekas pārāk riskants, pārāk (ne)komerciāli izaicinošs, nemaz nerunājot par alternatīvos kanālos pieejamo seriālu apjomu un saturu – te nāk prātā, piemēram, Netflix radītais daudznozīmīgais seriāls Sense8, kas vienlaikus ir iekļaujošs, provokatīvs un avangardisks. Šis ir tikai viens no daudzajiem piemēriem, kas raksturo laikmeta tendenci – audiovizuālie darbi (pilnmetrāžas filmas, īsfilmas, video māksla, seriāli un raidījumi) kļūst arvien dažādāki ne tikai formā, bet arī saturā, tie uzrunā arvien lielāku un atšķirīgāku cilvēku grupu. Un mūsdienās, kad kinoteātriem un filmām ir jāsacenšas arvien lielākas konkurences apstākļos, lojāla skatītāju grupa, uz ko paļauties, ir arvien lielāks ieguvums.

Kadrs no Nīnas Peilijas filmas "Sedermazohisms"

Līdz ar to es gribētu apgalvot, ka „sieviešu jautājums” nav tikai dažu traku karotāju kaprīze, bet arvien svarīgāks aspekts, kas būtu jāņem vērā, veidojot kino, ja tu negribi radīt filmu tikai sev vien. Lai gan vienmēr būs tirgus arī seksistiskām un aprobežotām filmām, tas, spriežot pēc pēdējo gadu datiem, paliek arvien šaurāks. Protams, to nevar izskaidrot tikai ar sociālo aktīvismu, pieprasot augstākas kvalitātes audiovizuālo materiālu, kas nav pazemojošs lielai daļai sabiedrības, bet skaidrs ir viens – dažādāks, iekļaujošāks kino nozīmē arī dažādāku publiku, nemaz nerunājot par to, ka tas palielina veselīgu konkurenci, uzlabojot vispārējo filmu kvalitāti.

Noslēgumā – „reklāmas pauze”

Atgriežoties pie raksta pirmās rindkopas – šajā nedēļas nogalē Rīgā, kinoteātrī Kino Bize notiek pirmās (un ļoti ceram, ka ne pēdējās) F-Rated kino dienas. Rādīsim labu, kvalitatīvu, dažādu un sieviešu veidotu kino. Piektdien, 8. martā, ir animācijas diena, un kā pirmo rādīsim ļoti neparastās autortiesību anarhistes Nīnas Peilijas filmu Sedermazohisms / Seder-Masochism (2019). Filma, kaut arī ir pilnīgi brīvi pieejama oficiālā mājaslapā, regulāri tiek rādīta kinoteātros par ieejas maksu (tikai telpu īres nosegšanai!), un filma pati par sevi ir savāds, netipisks un atmiņā paliekošs stāsts par... nu, par Dievu. Pirms filmas – Ievas Vieses-Vigulas saruna ar Līvu Zolneroviču un Lolitu Tomsoni par neatkarīgajām mākslinieku kustībām pret kapitālisma žņaugiem un jūdaismu. Savukārt 8. marta noslēgumā būs iespējams noskatīties trīs mākslinieču animācijas filmas piektdienas vakaram – spilgti, oriģināli, pārliecinoši īsformāta darbi no Martinas Skarpeli (Itālija), Kintisas Lundgrēnas (Igaunija) un Signes Baumanes (Latvija/ASV).

Sestdienu sāksim ar latviešu dokumentālo kino: Unas Celmas īsfilmu Olu kundze (2000), ko vesela kinoskatītāju paaudze nemaz nav redzējusi, un Elitas Kļaviņas nesen iznākušo debijas filmu Zorjana Horobraja (2019), būs iespēja arī satikt abas režisores. Dienas noslēgumā ieplānota režisores Tatjanas Božičas filma Laimīgi mūžīgi mūžos / Happily Ever After (2014, Nīderlande) – autobiogrāfisks un atbruņojošs pētījums dokumentālās filmas formā par to, kāpēc autorei nevienas attiecības tā arī nav izdevušās.

Kadrs no Tatjanas Božičas filmas "Laimīgi mūžīgi mūžos"

Svētdiena, F-Rated noslēdzošā diena, sāksies ar Alises Zariņas debijas filmas Blakus seansu, tiekoties ar daļu no filmēšanas grupas. Starp citu, Alise ir arī viena no F-Rated komandas, tāpēc vēl jo lielāks prieks, ka pirmajās F-Rated kino dienās varam rādīt viņas pirmo pilnmetrāžas filmu – ir svarīgi ne tikai runāt par pārmaiņām, bet arī pašiem tās aktīvi veidot. Pēc Blakus skatīsimies Šēnefeldes bulvāri / Shoenefeld Boulevard (2014), vācu neatkarīgo filmu par kādas meitenes pieaugšanu un no tā izrietošajām sekām. Bet F-Rated noslēgumā – lieliska, unikāla iespēja redzēt leģendārās režisores Kiras Muratovas filmu Astēniskais sindroms / Астенический cиндром (1990) uz lielā ekrāna Rīgā (tas, starp citu, spriežot pēc oficiāliem avotiem, vēl nekad nav noticis).

Filmu atlasē nav pieļauti kvalitātes kompromisi, drīzāk izmaksu kompromisi –

reizēm ir sajūta, ka šis īpaši jāpaskaidro tiem, kuri satraucas, ka neesot taču iespējams uztaisīt kvalitatīvu filmu programmu, kas apmierinātu dažādas gaumes, vajadzības un prasības pret kino, ja pieņem nosacījumu, ka tām visām jābūt sieviešu veidotām. Bet var, ja pacenšas. Un mēs ļoti ceram, ka pirmās F-Rated kino dienas atradīs atsaucīgu publiku – ne tikai tāpēc, ka tomēr kaut kā tās pasākuma izmaksas ir jānosedz. Vairāk tāpēc, ka arvien pieaug sajūta – pārmaiņas pašas par sevi tomēr nenotiek, tās ir jāveicina, kamēr tiek sasniegta kritiskā masa. Reizēm “veicināšana” izpaužas tā, ka ir jānāk un jāatbalsta tematiskās kino dienas – līdz kādu dienu tas vairs nebūs nekas īpašs, bet ikdienišķa kinorepertuāra veidotāju izvēle.

F-Rated kino dienu programma kinoteātrī Kino Bize - ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan