Labākās filmas par sportu… nav par sportu. Teiksim tā – nav par reportāžās fiksējamo procesu un statistiku, bet ir par emocijām un spēku vai nespēku, par neparastiem rakursiem un psiholoģiskām drāmām, vienkārši sakot – par dzīvi. Iesildoties olimpiskajām spēlēm, ir vērts ieskatīties Latvijas kino vēsturē un pavisam nesenā pagātnē, kur var atrast ļoti dažādas un ievērības cienīgas parādības. Kino Rakstu izlasē – desmit ļoti atšķirīgas „sporta filmas”, ne obligāti hronoloģiskā secībā.
Īsfilma par dzīvi (2014, Laila Pakalniņa, 2’)
Ciešā kontekstā ar šī raksta ievadu – tikai divas minūtes gara (tātad patiešām īsa) dokumentāla filma tajā žanrā, ko režisore Laila Pakalniņa vienmēr īpaši pratusi, – dzīvē ieraudzīta mirkļa pacelšana jaunā dimensijā. Īsfilma par dzīvi ir mikrosižets par Nīcas futbola komandas pārdzīvojumu pēcspēles soda sitienu laikā, dramaturģiski precīza pērlīte, kas pirmizrādīta Oberhauzenes īsfilmu festivālā un pēc tam apskrējusi vai pusi pasaules; režisore īpaši lepojas ar filmas dalību starptautiskajā futbola filmu festivālā CINEFOOT Brazīlijā.
Filma pieejama portālā filmas.lv ŠEIT.
kinožurnāls Sporta apskats 2/3 (1980, Andris Slapiņš, 21’)
Šis stāsts par olimpisko spēļu vēsturi un Latvijas vietu tajā ir pārsteidzoša liecība operatora un režisora Andra Slapiņa pārgalvīgajai drosmei un nacionālajam pašlepnumam. Visdrūmākajā padomju stagnācijas laikā, tuvojoties 1980. gada Maskavas olimpiskajām spēlēm, Andris Slapiņš izveido kinožurnālu, kurā pilnīgi ignorē jebkādus padomju ideoloģijas uzstādījumus, – it kā nebūtu nekāda dzelzs priekškara arī tālaika vēstures skatījumā, cenšoties noklusēt kādreiz neatkarīgās valsts sasniegumus, it kā nebūtu nekādu dogmu par to, ka „Latvijai visu vērtīgo atnesusi tikai padomju vara”.
Slapiņš mierīgi ritina olimpiskās vēstures pavedienu un katrās spēlēs izceļ tikai un vienīgi latviešu dalību, turklāt vienā kopīgā un nepārtrauktā Latvijas stāstā sakausējot visus vēstures periodus. Kinožurnāla apakšvirsraksts ir …atmiņas par spēlēm. 1896–1980, un stāsta pavediens ietver gan 70 sporta biedrības „cariskās Krievijas dižpilsētā Rīgā”, gan pirmo bronzas medaļu, ko arhitekts Haralds Blaus nopelnījis vēl nenodibinātajai Latvijai, šaudams pa māla baložiem 1912. gadā Stokholmā; filmas autori paspējuši arī nofilmēt skrējēju gargabalnieku Artūru Motmilleru, kurš kopš 1924. gada trīs reizes pārstāvējis Latviju olimpiskajās spēlēs, kinožurnālā atskan starpkaru Latvijā populārais šlāgeris „Ak, kaut man Daliņa kājas būtu…”. Un turpat blakus arī Inese Jaunzeme, Jānis Lūsis un citi no 50.–60. gadu spēlēm, un kinožurnāla aizkadra tekstā nekautrējoties atskan „…PSRS basketbola komandas sastāvā ir trīs latvieši…”.
Pilnīgi neticami, ka Slapiņam 1980. gadā ļauts iesākt kinožurnāla skaņu celiņu skaidrā franču valodā, citējot Pjēra de Kubertēna Odu sportam, un lepni paziņot, ka līdz 1976. gadam olimpiskajās spēlēs piedalījies apmēram pusotrs simts Latvijas sportistu, pa šiem gadiem kopā izcīnot astoņas zelta medaļas, 20 sudraba un septiņas bronzas godalgas…
Kinožurnāls pieejams LNA Kinofotofonodokumentu arhīva lapā RedziDzirdiLatviju.lv ŠEIT.
Karalienes bruņinieks (1970, Rolands Kalniņš, 81')
Lai cik dīvaini tas izklausītos, sportiskākais starp 20. gadsimta spēlfilmu režisoriem Latvijā bijis vienmēr elegantais džentlmenis Rolands Kalniņš, kurš jaunekļa gados pats aizrāvies ar sportošanu un vēlāk saskatījis sporta tēmās daudz kinematogrāfiska materiāla. Novatoriskākā no Rolanda Kalniņa „sporta filmām” ir Karalienes bruņinieks, kas nosaukumā apspēlē pieņēmumu par vieglatlētiku kā „sporta karalieni” un stāsta par jaunu sportistu Marģeri Gobu – viņam grūti apvienot profesionālā sporta izaicinājumus un attiecības ar jauno sievu Ēriku (lomā Līga Liepiņa), kuras neapmierinātību uzkurina dzēlīgā mamma (lomā Dina Kuple), bet viscaur pozitīvais treneris Zvans (lomā Valdemārs Zandbergs) cenšas noturēt Marģeri uz veiksmes skrejceļa, spēkojoties ar negatīvi iekrāsotiem sporta funkcionāriem.
Filmas novatorisms sakņojas faktā, ka Rolands Kalniņš riskējis, galvenās lomas atveidošanai pieaicinot nevis profesionālu aktieri, bet profesionālu sportistu – Juris Grustiņš 60. gadu beigās bija uzlecoša zvaigzne Latvijas sportā, vissavienības čempions jau junioru konkurencē, vēlāk arī Eiropas čempions, specializējies 3 km un 5 km skrējienu distancēs. Režisors šādu izvēli skaidroja ar nodomu filmā lielu vietu ierādīt dokumentālai sporta videi stadionā, treniņos un sacensībās, kur aktiera falšums būtu uzkrītoši redzams, – un patiešām, operatora Gvido Skultes filmētie kadri bieži koncentrējas uz muskuļu, nevis seju tuvplāniem, vai arī atkāpjas uz plašiem stadiona kopskatiem reālās sporta sacensībās. Vēl izkāpinātāk šādu stilistiku Rolands Kalniņš un Gvido Skulte veidojuši citā „sporta filmā” Vīru spēles brīvā dabā (1978), kur trīs galvenās vīriešu lomas atveido profesionāli desmitcīņnieki no Krievijas, bet sižetu virza diezgan amizanta kinogrupa – Gunārs Cilinskis kā režisors, Ivars Kalniņš kā asistents, kinooperatora lomā iemūžināts izcilais dokumentālists, tieši sporta sižetu speciālists Valdis Kroģis.
Starp citu, filmā Karalienes bruņinieks interesanti vērot kinematogrāfiskus paņēmienus no citām Rolanda Kalniņa filmām – piemēram, Marģeris un Ērika šeit tāpat risina dialogus, kuru tekstu skatītājs nedzird, bet no aktieru mīmikas saprotama sarunas būtība – tāpat, kā savulaik Cēzara un Bellas dialogā filmā Četri balti krekli (1967). Un vīriņš ar starta pistoli un svītrainiem uzročiem šķiet kā izkāpis no filmas Piejūras klimats materiāla (1974)…
Filma pieejama portālā filmas.lv ŠEIT.
Loengrīns no Varka Kru (2009, Viesturs Kairišs, 80')
Lieliska iespēja atsaukt atmiņā dokumentālo filmu par Latvijas kamaniņsporta zvaigzni Mārtiņu Rubeni, kurš Turīnā 2006. gadā izcīnīja Latvijai pirmo medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs. Tomēr šajā Kino Rakstu izlasē filma iekļauta, protams, ne jau sportisko rādītāju dēļ – par īpašu kinematogrāfisku pārdzīvojumu to padara režisora Viestura Kairiša kaislība pret opermūziku, īpaši Riharda Vāgnera operām. Negaidīti harmonisks un iespaidīgs izrādās kamaniņbraukšanas sapludinājums ar operu Loengrīns (1850), Mārtiņš Rubenis pirms starta domās patiešām muzikāli izbrauc trases virāžas, arī citviet filmas attēls un notikumi perfekti sadarbojas ar Vāgnera mūziku (skaņu režija – Normunds Kļaviņš un Aleksandrs Vaicahovskis), bet Mārtiņa galvenais pretinieks, pasaulē titulētākais kamaniņu braucējs Armīns Cīglers ar savu skarbo profilu parādās spriedzes momentos kā īstens „operu ļaundaris”.
Filmā liels svars ir arī Mārtiņa paša biogrāfijai un personīgajai pārliecībai, bet māksliniece Ieva Jurjāne glezno Mārtiņa stājportretu, jo „tikai tādā pozā var parādīt kareivīgumu un iznesīgumu”.
Filma pieejama portālā filmas.lv ŠEIT.
Atgriešanās / Comeback (2020, Vladimirs Leščovs, 8’)
Turpinot ziemas olimpiskā sporta tematiku, Kino Rakstu izlasē labi iederas arī hokejs un pasaulē pazīstamā animācijas režisora Vladimira Leščova gandrīz autobiogrāfiskās atmiņas par maza zēna attiecībām ar šo ārkārtīgi populāro sporta veidu. Atturīgi elegantajā un monohromajā īsfilmā hokeja nūja ir visu dzīves sapņu simbols un hokejisti Kanādas izlases kreklos – ideāli spēkavīri; sapni dēls pārmanto no tēva, un spēle nekad nebeidzas.
Filma pieejama platformā TET TV+ ŠEIT.
Četrdesmit divi (2013, Laila Pakalniņa, 57’)
Starp mūsdienu Latvijas kinorežisoriem sportiskākā nenoliedzami ir Laila Pakalniņa, kura savus rīta skrējienus neizlaiž nevienā pasaules festivālā un jau daudzkārt skrējusi maratonu prieka pēc, bet vienu reizi viņa to darīja ar tīši kinematogrāfiskiem nolūkiem – vienu Rīgas maratonu Laila noskrēja ar mazu kinokameru uz pieres. Tāda kamera skrienot bija arī viņas meitai Annai, turklāt procesā tika iesaistīti vēl vairāki operatori, un tapa dokumentālā filma Četrdesmit divi – zinātāji sapratīs, ka tas ir jau no sengrieķu laikiem pieņemtais kilometru skaits klasiskā maratonā.
Filma ir skats uz šo izturības skrējienu „no iekšpuses” un pamatā bez teksta, jau anotācijā precīzi formulējot – „Vārdi nav pareizais instruments, lai izstāstītu, kā tas ir – skriet Rīgā maratonu. To drīzāk var mēģināt parādīt – tēlus, trokšņus, tekstus, gaismas, absolūti fizisku izpratni par ēnu un sauli, par ūdeni, kustību un arī mieru.” Vienīgi brīžiem filmā atskan maratona komentētāja Paula Timrota skaļā balss mikrofonā, un jau uz filmas beigu titriem viņš saka: „Vai tā nav Laila Pakalniņa, kas tur ar kameru stāv? Tad jau būs kino?! – lēna, kārtīga filma ar gariem montāžas plāniem…”
Filma pieejama portālā filmas.lv ŠEIT.
Sapņu komanda 1935 (2012, Aigars Grauba)
Komandu sporta veidi ir ļoti pateicīga vide kinematogrāfiskai dramaturģijai – dažādi raksturi un spilgti tēli, nemitīga spēles intriga un dažādu konfliktu iespējamība, bet kopīgs mērķis un kaislīgi pārdzīvojumi arī skatītājam. Jaudīgais tandēms – producents Andrejs Ēķis un režisors Aigars Grauba – šajā filmā pievieno savai radošajai sadarbībai raksturīgo latviskā patriotisma noti un sižetu ievieto atkal vienā Latvijai nozīmīgā vēstures periodā, tāpēc Sapņu komanda 1935 kļuvusi par vienu no savulaik populārākajām un nu jau gandrīz klasiskajām Latvijas spēlfilmām. Skatītāju mīlestību veicināja arī Ēķa un Graubas princips izvēlēties filmām stāstus ar (kaut vai relatīvi) laimīgām beigām, un Latvijas basketbola komandas ceļš uz pirmo Eiropas čempionātu Ženēvā labi iederas šajā principā.
Jāpiebilst, ka basketbola spēļu ainas šajā filmā režisējis un horeografējis basketbolā pieredzējušais Dzintars Dreibergs, kurš vēlāk kļuva slavens ar spēlfilmu Dvēseļu putenis (2021), bet šobrīd arī pats uzņem jaunu „basketbola filmu” Tīklā. Leģenda par TTT, pirmizrādi gaidām nākamgad.
Filma pieejama platformā TET TV+ ŠEIT.
Darbaļaužu balets (2007, Roberts Vinovskis, 57’)
Diez, vai kāds vēl atceras, ka šobrīd ļoti pieredzējušais producents Roberts Vinovskis savulaik ir arī dažas filmas režisējis; vēl jo mazāk kāds varbūt atceras, ka Vinovskis augstāko izglītību ieguvis kā filozofs… Dokumentālā filma Darbaļaužu balets ir spilgts apliecinājums režijas un filozofijas saplūsmei – Roberts Vinovskis uz futbolu skatās nevis kā uz masu izklaidi, kur „vienpadsmit nejēgas trenkā bumbu vai miljoni dzer alu pie TV ekrāniem”, bet kā uz iespēju analizēt „futbola un dzīves drāmas līdzību”. Šajā filmā galvenie varoņi ir nevis sportisti, bet filozofi, lingvisti, neiropsihologs un futbola treneris – katrs no viņiem par futbolu ir domājis dziļāk un citādāk, tāpēc kopā pamazām veidojas stāsts par to, „kas futbols ir vai varētu būt”.
Filma pieejama platformā Latvijas Filma ŠEIT.
Patrīcija (2024, Inese Kļava un Dāvids Ernštreits, 74’)
Jaunākais darbs šajā izlasē, pavisam nesens pierādījums, ka dokumentāla filma arī kinoteātros var iekarot skatītāju uzmanību. Šāgada martā pirmizrādītais studijas Mistrus Media stāsts par slēpotāju Patrīciju Eiduku tapis divu pieredzējušu profesionāļu sadarbībā – Dāvids Ernštreits, ilgus gadus būdams sporta speciālists Latvijas Televīzijā, veidojis jau vairākas filmas par sportistiem un citiem varoņiem, bet režisore un montāžas režisore Inese Kļava jau sen pazīstama ar savu prasmi savākt lieliskā filmā gandrīz jebkādu dokumentālu materiālu.
Ja vajadzīgs vēl kāds iedvesmojums šīs filmas skatīšanai, der izlasīt režisora Uģa Oltes dzirkstošo recenziju tepat Kino Rakstos, kur cita starpā piebilsts arī par „sporta filmām vispār” – „Ja šī filma spēs aizbēgt no sporta tēmas pašpietiekamības (sports ir labs, sportisti ir varoņi; par spīti grūtībām, beigās pienāk uzvara) un atklās kādu vispārinājumu par to, kā ir būt cilvēkam, – uzskatīšu to par veiksmi.”
Filma pieejama platformā TET TV+ ŠEIT.
Divas svilpes (2007, Ilona Bičevska, 12’)
Un noslēgumā par pašu sākumu – jebkura sportista ceļš pretī medaļām sākas skolā, pie tāda vai citāda sporta skolotāja. Enerģiskā producente Ilona Bičevska, savulaik studējot Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinā, uzņēma dokumentālu īsfilmu par saviem sporta skolotājiem Andu Krievu un Jāni Umbraško, kas skolā strādājuši kopš 1980. gada un mācījuši arī Ilonas vecāko brāli.
Nesabīstieties no šīs ekspozīcijas – protams, no tāda izejas punkta varētu uzņemt arī kaut ko ārkārtīgi patētisku un nenormāli garlaicīgu, bet ne jau Ilona Bičevska! Viņas kopdarbs ar operatoru Miku Meirānu ir amizanta skicīte par diviem dažādu raksturu kolēģiem, par kabinetu pagrabā un diezgan slinkiem skolniekiem, bet galu galā – par misiju, kas tikai izskatās pēc rutīnas.
Filma pieejama ŠEIT.
