KINO Raksti

Drosmīgi, asprātīgi un absurdi stāsti

15.12.2015

Apvienība "Short Riga" turpina apskatīt Latvijas jauno režisoru īsfilmas, kas trešdienu vakaros skatāmas LTV 7 ēterā. Šeit arī ir apkopotas pēdējās filmas līdz gada beigām, kuras vari paspēt noskatīties. Vispirms – iepazīsties ar recenzijām!

16.12.

Kristiāns Riekstiņš – Lācars. Īsfilma. (Latvijas Kultūras akadēmija)
Dāvis Dreimanis – Rebeka. Īsfilma. (Latvijas Kultūras akadēmija)

Rebeka

Rež. Dāvis Dreimanis, 2015, LKA, spēles īsfilma, 19’

Raksta Agnese Logina

Filma Rebeka vēsta par Hariju - viņam ir kāzu salons, finansiālas problēmas un draugs Leo, kurš reizēm mēdz piedāvāt neordinārus risinājumus. Šoreiz, lai izvairītos no tā, ka Harija kāzu salons Rebeka bankrotētu, Leo piedāvā izmantot negaidītu iespēju: atrast ēkas saimnieka pazudušo dēlu, par kura atrašanu piesolīta liela summa. Taču, kā jau tas mēdz gadīties šāda sižeta filmās, Harijs un Leo nav vienīgie, kurus uzrunā iespēja viegli nopelnīt – protams, ja pusaugu zēna atrašana un noturēšana pie sevis uz pāris stundām var tikt uzskatīta par vieglu peļņu, jo varoņiem ar to nebūt neiet tik raiti.
Rebeka ir drosmīga filma, visvairāk ar to, ka mērķtiecīgi iet žanra kino virzienā – Dāvis Dreimanis ir uzņēmis kriminālkomēdiju, un, atšķirībā no Jurija Skorobogatova, kuru arī interesē kriminālās aprindas, Dreimanis šo vidi padara daudz sirsnīgāku un komiskāku. Tātad Rebekai ir divi pamata izaicinājumi – pirmkārt, noturēt žanra prasības; otrkārt, noturēt vieglo toni un komiskos elementus. Jāatzīst, ka filma (ar pāris paklupieniem) to visu arī veiksmīgi realizē.
Pirmkārt, kā filmas pamata veiksme būtu jāmin tās ļoti precīzā vide. Lai vai kur sižets mūs aizved, katrs kadrs ir pārdomāts, katrā ainā ir precīza mizanscēna, kurā nav nekā lieka – ja mēs esam mājās pie aizdomīga, jauniņa kontrabandas preču tirgotāja, vide ir tieši tāda, kas pārliecina, ka šim tēlam līdzi just nevajag. Kāzu salons ar tā izcilajām tapetēm, Harija un Leo mašīnas izvēle, kriminālo aprindu villas interjers – katra vide ir precīzi definēta ar dažādiem fona elementiem, kas pārliecinoši aiznes skatītāju uz konkrētu situāciju.
Uz šī fona, kur vide ir precīzi izvēlēta un nav nejauša, darbs ar aktieriem izceļas īpaši labi. Rebeka ir sapulcējusi lieliskus aktierus: galvenajā lomā – Andris Keišs, Leo lomā – Kaspars Gods, kriminālās autoritātes Niko lomā redzams Egons Dombrovskis, tāpat filmā piedalās Gints Grāvelis un Kārlis Tols. Aktierspēle vilties neliek, visi tēli ir labi izstrādāti, saprotami, skaidri definēti un atmiņā paliekoši, kas liecina par labu režisora un scenārista darbu.

Kadrs no filmas "Rebeka"

Taču, kaut arī tikko minēju, ka scenārista darbs filmas tēlu radīšanā ir tiešām pamatīgs, filmas stāsts tomēr brīžiem šķietami ķeras. Šķiet, ka, baidoties pateikt par daudz, filmas veidotāji izvēlas pateikt par maz, tāpēc brīžiem darbības liekas nesaprotamas, neskaidras, un filmas scenārijs pārlieku paļaujas uz elipsēm naratīvā, ko skatītājam vajadzētu pašam aizpildīt. Piemēram, rubīna kāzu aina ir nesaprotama, nav skaidrs, kāpēc Harijs tur ir un kāpēc viņam pēkšņi, ēdot torti, ir jāatbild, ka “kāzas būs” – kas precēsies, kad, kur? Tāpat attiecības ar Elzu nav līdz galam skaidras, un darbība Niko villā brīžiem liekas pārāk samudrīta, kaut arī skapja epizode ļoti asprātīga.
Ir skaidrs, ka Rebeka noteikti kļūs par publikas mīluli, jo filmai ir potenciāls ar savu vieglo, humorpilno pieeju un kriminālās dzīves atspoguļojumu uzrunāt plašu cilvēku loku. Precīzā vide, pārdomātais muzikālais pavadījums, lieliskie aktierdarbi un patīkami vieglā, rotaļīgā pieeja bankrota tēmai Rebeku padara par filmu, kas paliek atmiņā.

Par filmu Lācars lasi ŠEIT

23.12.

Trauslā sirds

Rež. Astra Zoldnere, spēles īsfilma, 2014, 15’

Trauslā sirds ir absurds stāsts, kas norisinās Ziemassvētkos morgā – galvenajai varonei priekšnieks palūdz pastrādāt arī pašā svētku vakarā, jo citiem ir ģimenes, savukārt viņa ir viena, tātad mierīgi var pavadīt svētkus morgā.... Par šo tēmu varētu uzņemt traģēdiju vai vismaz sirdi plosošu drāmu, bet Astra Zoldnere izvēlējusies izveidot filmu, ko grūti ielikt žanru rāmjos un izskaidrot ar birkām.
Trauslā sirds nebeidz pārsteigt skatītāju, un pārsteigumu iemesls ir filmas pārdomātais scenārijs, kas smalki balansē uz komēdijas, drāmas, traģēdijas un groteskas robežām, radot pavisam neparastu īsfilmu par neparastu tēmu, kas neieslīgst pašžēlojošā sentimentālismā, melodramatiskās asarās vai traģēdijas cienīgos apcerējumos par cilvēku un nāvi. Gluži otrādi, filma ir pārsteidzoši viegla.
Lai arī skaidrs, ka daudziem nepieņemama liksies filmas tēma, tā realizēta pietiekami smalki un pietiekami distancēti – Trauslā sirds nav filma, kas pretendē uz reālistisku morga darba atspoguļojumu, tāpēc dejojošie līķi un citi pārsteidzoši elementi filmu padara par aizraujošu un pārsteidzošu pieredzi.

Kadrs no filmas "Trauslā sirds"

Skatoties kontekstā ar studentu filmām, Trauslā sirds ir pārdomāts un labi izstrādāts darbs, tāpēc liekas interesanti, ka filma ir iekļauta šajā trešdienu vakaru programmā. Taču tas nenoliedzami ir labs lēmums, it sevišķi tieši pirms Ziemassvētkiem, kas, cerams, skatītājus pārāk nešokēs un ļaus novērtēt smagu tēmu apskatu caur rotaļīgu prizmu. Pat neņemot vērā to, ka šoreiz tā rotaļīgā prizma ir stipri groteska un šokējoša.

Lielās spodrības gaismā

Rež. Rinalds Zelts, spēles īsfilma, LKA, 2015, 20’

Lielās spodrības gaismā, pirmkārt, ir ļoti skaista filma. Jau no pašiem pirmajiem filmas kadriem skaidrs, ka šajā gadījumā mums ir darīšana ar pārpasaulīgu un pārlaicīgu vidi, ar lielisku operatora darbu, ar filmu, kas paliks atmiņā arī savu estētisko kvalitāšu dēļ. Filma vēsta par Ričardu Beitānu, kurš pie jūras iepazīstas ar meiteni, vārdā Jadviga. Laika gaitā viņam jāiet pie meitenes vecākiem uz viesībām, taču šīs viesības izvēršas daudz dramatiskākas, nekā būtu gaidāms.
Tāds ir filmas satura izklāsts, taču filma pati pamanās pārkāpt neskaitāmas robežas, lai izstāstītu šo stāstu par Ričardu un Jadvigu vizuāli ekspresīvā veidā, mazāk paļaujoties uz vārdiem un dialogiem filmas darbības virzīšanā. Runājot par filmas vizuāli ekspresīvo valodu, jāsāk ar vides definēšanu, kas rada pārpasaulīguma iespaidu, neļaujot to sasaistīt ar konkrētu fizisku telpu. Var atpazīt dažādus vides elementus - piemēram, telpa LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, Užavas bāka, Rīgas brīvosta –, taču ar montāžas palīdzību šīs dažādās vietas kļūst neatpazīstamas, dodot iespēju kamerai radīt tādu pasaules ainu, kurā ir tikai Ričards un Jadviga, un spēlējoties veidot pat tādu kā pasaules malas sajūtu uz ekrāna.

Kadrs no filmas "Lielās spodrības gaismā"

Varbūt tāpēc, ka filmas vidē un telpā nav skaidru atsauču ne uz laiku, ne uz fizisku telpu – nav skaidrs, kuros gados notiek darbība, nav skaidrs, kur notiek darbība, un tam arī nav nekādas nozīmes -, filmas varoņi ir vispārliecinošākie brīžos, kad viņi ir vieni. Diemžēl dialogi šajā filmā ir viena no vājākajām vietām, kas krasi kontrastē ar varoņiem brīžos, kad viņi darbojas individuāli. Piemēram, aina, kurā Ričards iet pāri laukam un redz mazo zēnu pie akas, atklāj šo tēlu un viņa rīcības motīvus ļoti precīzi arī bez jebkādas mutiskas komunikācijas, savukārt viņa sarunas ar Jadvigu liekas pārspīlētas, samākslotas un kokainas.
Filmai ir arī problēma ar ritmu, uz otro pusi tā sāk likties pārāk gara un pārāk lēna un tas iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc filmas dramatiskais pavērsiens nav ne uz pusi tik dramatisks, kādam tam vajadzētu būt, bet vairāk komisks. Tas savukārt rada pārrāvumu filmas gaitā, kas līdz tam smalki balansēja uz realitātes / pārpasaulīguma robežas, skatītājam ļaujot pašam izlemt, vai uz ekrāna notiekošais ir jāuztver metaforiski vai kā kaut kas realitātē balstīts.
Lielās spodrības gaismā paliek prātā arī ar mazliet sirreālām ainām - Ričarda dzīve kā bākas uzraugam, nemitīgā melnās vielas spļaušana, groteskās viesības pie Jadvigas vecākiem – tas viss saista skatītāja uzmanību un nosēžas atmiņā.

30.12.

Gonzales

Rež. Vents Grīnbaums, spēles īsfilma, 2013, 8’

Filma par kāda vīrieša sastapšanos aci pret aci ar savām bailēm; izklaidējošs stāsts par to, kā viena puiša dzīvi kājām gaisā apgriež nejaušs zvans, kurā piedāvā kartupeļus. Puisis kļūst par savu mīļāko spriedzes filmu varoņu iemiesojumu, pārņemot pat Rembo matu sakārtojuma veidu, un ar radikāliem paņēmieniem atrisina savas bailes.
Izmantojot dažādus asa sižeta spriedzes filmu motīvus un tur atstrādātus naratīva elementus, Gonzales kļūst par īsu, komisku, ārkārtīgi pārspīlētu filmu, kas festivālos nereti publikai uzlabo garastāvokli, taču tālāk par komiskā efekta radīšanu diez vai tiek. No vienas puses, filma varētu nopietnāk pieķerties vīrieša un baiļu tēmas apskatam, taču no otras puses, Gonzales ar savu nepretenciozo dabu un pārspīlēto risinājumu izvēlas palikt komēdijas žanrā, un tas filmai piestāv krietni labāk, nekā kāda aiz ausīm pievilta dziļāka doma.

Kadrs no filmas "Gonzales"

Ir grūti uzrakstīt ko vairāk par šo filmu, ņemot vērā tās garumu, izpildījumu un nepretenciozo vēstījumu, bet viens ir skaidrs – šī ir filma, kas garlaikoties neliks, tā liks smieties un izcelsies ar savu ārkārtīgi pārspīlēto stilu un vizuālo risinājumu.

Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze

Rež. Signe Birkova, eksperimentālā īsfilma, 2014, 39’

Raksta Anna Veilande Kustikova

Pirmajās minūtēs filma šķiet gluži vienkāršs stāsts, tikai varbūt stāstīts mazliet citādāk, tomēr jau drīz rodas cerība, ka mani pārsteigs kaut kas negaidīts un neredzēts. Ar katru nākamo ainu īsfilma arvien vairāk līdzinās tam murgam, ko mēs visi kaut kad esam nosapņojuši; šoreiz tajā noris sievietes (galvenajā lomā Rēzija Kalniņa) cīņa ar saviem dēmoniem, sociālām struktūrām un likstām.
Runājot par stilu, kinovalodu un citām “īstu kino” veidojošām sastāvdaļām, pirmkārt jāuzsver, ka šajā filmā, neskatoties uz tā saukto eksperimentālo (jeb patiesībā - vienkārši citādāko, nekā Latvijā ierasts) piegājienu, nekā inovatīva un avangardiska nav - visi režisores paņēmieni ir rūpīgi atlasīti no jau sen atklātiem kinovalodas instrumentiem un salikti kopā diezgan garā īsformāta spēlfilmā.
Sākot šādas īsfilmas recenziju, atmiņā ataust pāris frāzes, kas parasti jebkuram kritiķim nemainīgi sēž muguras smadzenēs, bet bieži vien nenokļūst rakstītajā tekstā: “ņemot vērā lokālo situāciju…”, “skatoties uz šo darbu plašākā ģeogrāfiskā / vēsturiskā / starptautiskā kontekstā…”, varbūt vēl “lūkojoties uz režisora radošo biogrāfiju…” un vēl, lai atdzīvinātu recenziju, “subjektīvi reflektējot…”. Tomēr man šķiet, ka dažkārt darbu var kritiski aplūkot arī bez jebkāda konteksta, un šis prieks un bauda diemžēl vai par laimi tiek tieši skatītājam, kas pārslēdz TV kanālus, plāno randiņu, vai mūsdienās vienkārši iet tur, kur tīmeklis rāda.

Kadrs no filmas "Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze"

Es gan esmu tāda, kāda esmu – ar manu pēdējo gadu īsfilmu pieredzi var sacensties tikai tīņu Youtube video skatīšanās pieredze. Līdz ar to es šo darbu redzu desmitiem dažādos aspektos, un ja katrā no tiem man būtu jāizsaka vērtējums ar + vai -, beigās visdrīzāk paliktu 0. Tomēr nulle ir labs sākumpunkts. Vienkāršiem vārdiem sakot, šī īsfilma neatstāj vienaldzīgu un liek domāt, bet diemžēl man tā liek domāt par kino nozari Latvijā un kino skatītāju, nevis par filmā apskatīto tēmu.
Tādām filmām vienkārši jābūt. Ja mums tepat Latvijā būtu pietiekami daudz darbu ar birku “eksperimentāls kino”, tad šo īsfilmu varētu ar kaut ko salīdzināt, bet tagad šķiet - ir jāpaskaidro, ka šāda filma mūsdienās patiesībā nevar tikt saukta par eksperimentālu vai novatorisku; tā ir pieradinātā eksperimentālā kino Latvijas versija.
Protams, Signes Birkovas filma atšķiras gan aktierspēles nozīmē, gan kino valodā un stāstījuma veidā, tā būvēta ar neskaitāmām atsaucēm, izmanto pasaules eksperimentālajā un autorkino jau apstiprinātus paņēmienus, turklāt dara to ļoti labi. Bet vai “labi” man kā kino pazinējai ir “labi” arī skatītājam, tas laikam būtu galvenais jautājums. Īsfilmas metaforas un kodi, atsauces un mīklas vispār jau liek justies diezgan izklaidētam un erudītam, tomēr diez vai viss tas notiek ar skatītāju, kurš nav redzējis Larsa fon Trīra darbus vai nepazīst pēc sejas Latvijas kino industrijas pārstāvjus - šis skatītājs neiegūs kino krustvārdu mīklas risināšanas prieku.         
Man šķiet, ka pie šīs Latvijas kino vēsturē retās parādības - eksperimentālā kino - nepieradušajiem Signes Birkovas radītās 39 minūtes varētu būt gan intriģējošs, gan mulsinošs, gan jautrs, gan nogurdinošs kino skatīšanās piedzīvojums. Vienaldzīgs nepaliks neviens, kas to noskatīsies no sākuma līdz galam. Un skatīšanās laikā vai arī pēc noskatīšanās katram arī radīsies savs viedoklis un pēcgarša, ko ietekmēs atvērtība netradicionālajam (lokālā spēlfilmas mērogā) un spēja identificēties ar galveno varoni. Kā arī skatītāja dzimums, diennakts laiks, veselības stāvoklis un vēl pāris mainīgie, kas tieši šīs īsfilmas baudīšanu ietekmēs. Tiem, kas skeptiski izturas pret t.s. eksperimentālo kino, šo filmu arī vajadzētu noskatīties, jo visi šie izteiksmes līdzekļi jau mazliet iesakņojušies mūsu visu apziņā un ir viegli nolasāmi.
Bet, atbildot uz jautājumu, kam filma domāta, varbūt vērts atcerēties, ka pagājušā gada Lielajā Kristapā tā tika nominēta sešās kategorijās, bet ieguva vienu balvu - t.s. sagatavotā kino skatītāja jeb kritiķu apvienības FIPRESCI īpašo balvu.

Raksta foto: kadrs no filmas "Rebeka"

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan