Izcilā kinorežisora Herca Franka (1926-2013) 90. jubilejas laikā „Kino Raksti” atgādina, ka Franks bija arī viens no teorijā spēcīgākajiem Latvijas dokumentālistiem, publicists un rakstnieks ar tēlainu domāšanu un spēju kinoteorijas elementus pārvērst precīzās metaforās – kā, piemēram, šī, kurā Franks dokumentālā kino pamatelementu – faktu – salīdzina ar vērsi un ar konkrētiem piemēriem apraksta piecus variantus, kā dokumentālists var izrīkoties ar šo vērsi. Iedzīt aizgaldā vai kautuvē, izmantot cirka priekšnesumam vai korridai... Un piektais paņēmiens, kurš autorā izraisa vislielāko cieņu...
Fragments no Herca Franka uzstāšanās Starptautiskajā dokumentālā kino simpozijā Dubultos, 1985. gads.
...Senajā Ēģiptē viens no dieviem bija Apijs – vērsis. Senie ēģiptieši viņā redzēja dievišķīgu dzīves enerģijas, spēka un skaistuma sakopojumu, kas spēj dzīvot cauri gadsimtiem. Tas pacēla šo vērsi virs ikdienišķā zāles ēšanas līmeņa un ēģiptiešu iztēlē padarīja par Dievu. Es jums piedāvāju tādu pašu metamorfozi.
Ņemsim faktu – viņa majestāti Faktu, kuru mēs pielūdzam, –
ņemsim šo faktu, kurš pats dodas mums rokās un kurš mums patiesīgi jāiemūžina nākamajiem gadsimtiem, ņemsim to un iztēlosimies kā vērsi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka 1985. gads ir Vērša gads... Lūk, un man šķiet, ka pēc mūsu „spēles noteikumiem” apiešanās ar faktiem ļoti atgādina attiecības ar vērsi.
Pirmais no šiem paņēmieniem – vērsi var vienkārši iedzīt AIZGALDĀ un izlikties, ka viņa vispār nav. Tā rīkojamies ar faktiem, kas paši nāk pretī, bet mēs tos nesaprotam, nezinām, ko ar tiem darīt, un tāpēc norobežojamies. Man pašam tā gadījās, veidojot filmu Līdz bīstamai robežai – vistraģiskākais stāsts filmā neiekļuva, jo man toreiz nepietika autora un cilvēka dvēseles spēku, lai saprastu, kā uz ekrāna izmantot šo traģēdiju. Es ietinu operatora uzņemtos negatīvus papīrā, uzrakstīju uz tā “1984. gada 13. maijs, morgs”, un viss.
Otrais paņēmiens – CIRKS. Šajā gadījumā mēs faktu – vērsi atzīstam, mēs pat sajūsmināmies par to, bet mūs nepavisam neinteresē fakta būtība un īpatnības. Mēs to esam iedzinuši savā kinosižetā un labas mūzikas pavadījumā piespiežam riņķot pa apli kā, teiksim, dresētu zirgu. Es domāju, katrs no mums atradīs savā biogrāfijā tādas filmas vai epizodes, kur mūzikas skaņās vienkārši ritmizēti fakti, neiedziļinoties to būtībā; tātad izturamies pret faktu kā pret kastrētu vērsi, pakļaujot to savam rupjajam spēkam.
Ir gan vēl rupjāks paņēmiens, trešais mūsu sarakstā – KAUTUVE. Te, tikko satikuši faktu, mēs ieslēdzam strāvu, gāžam vērsi gar zemi, nolaižam asinis un tālāk jau štancējam no tā kinodesas, malto gaļu, bifštekus – visu, ko vien gribam. Tādā filmā autoru neinteresē realitāte, bet vienīgi tas, ko viņš no tās grib uztaisīt. Atceros, reiz kinematogrāfistu savienības plēnumā Maskavā kāds ukraiņu pirmrindas kolhoza priekšsēdētājs stāstīja, kā pie viņiem atbraukusi dokumentālās televīzijas brigāde – desmit cilvēku! Ieradās fermā, paskatījās un teica:
“Mēslus novākt! Dakšas aizvākt! Traktoru nolikt šeit! Slaucējas pārģērbt baltos halātos!”
Pēc tam viņi ātri uzmeta uz papīra, kas šīm slaucējām būtu jāsaka, un trīs četru minūšu laikā uzfilmēja sižetu... Un no tā iznāca maltā gaļa kādam raidījumam. Šie kinokulinārijas izstrādājumi var būt īsi vai gari, viņu daba no tā nemainās. Dzīva asins tur neriņķo.
Ceturtais paņēmiens – starp citu, visizplatītākais – ir KORRIDA. Šajā gadījumā mēs, savā amatā diezgan prasmīgi režisori-toreadori, cīņai īpaši atlasītos vēršus tāpat nogalinām, bet... skaisti! Mēs, protams, reizēm riskējam paši tikt nogalināti, un nereti tas arī notiek, kad neprotam tikt galā ar slepkavīgo dzīves īstenību. Bet parasti jau ne mazāk prasmīgie redaktori – pikadori ar skaistiem vārdiem atvaira nelaimi.
Tomēr jebkurā gadījumā – tā ir divkauja, cīņa, mēs ar vērsi satuvināmies, cik vien iespējams, un tikai pašā pēdējā brīdī ķeram šķēres vai montāžas presi un nolaižam asinis. Jā, tomēr tā ir cīņa, un filmās, kas veidotas ar korridas paņēmienu, plūst asinis. Atšķaidītas, bet asinis.
Ja turpinām analoģiju, vislielāko cieņu manī izraisa piektais paņēmiens – RODEO. Te mums pretī brāžas mežonīgi, neiejāti vērši, un drosminieki skrējienā lec tiem mugurās, cenšoties noturēties, cik vien ilgi var. Šajā gadījumā vērsi nedresē, nenogalina, neievaino. Te mēģina saprast to un tikt ar viņu galā, saplūst vienā veselumā!
Te vajadzīga drosme, drošsirdība un liela māka!
Un tieši te, manuprāt, slēpjas patiesā būtība spēlei ar faktu – vērsi.
Protams, manis uzskaitītie paņēmieni tīrā veidā ir reti sastopami, parasti mūsu darbos ir no visa pa druskai. Un tomēr, spriežot pēc jaunākajām filmām, arvien retāk mūs velk uz kautuvēm vai korridām, bet arvien biežāk – uz rodeo, viscienījamāko paņēmienu. Un, jo ilgāk mēs spēsim noturēties uz saviem vēršiem, jo pilnasinīgākas būs mūsu filmas.