Dāņu dokumentālā animācija "Bēgšana / Flee" (režisors Jonass Pohers Rasmusens) nojauc robežas starp filmu veidiem. Tā jau ir ieguvusi Eiropas Kinoakadēmijas balvas gan kā gada labākā dokumentālā, gan animācijas filma; 4. martā filmu “Bēgšana“ demonstrēs kinofestivāla “ArtDocFest / Riga” programmā. Kā Latvijas publika varētu uztvert šo darbu par afgāņu zēna bēgšanu no Kabulas 90. gados, uzminēt mēģina domnīcas “Sabiedriskās politikas centrs – Providus” direktore un vadošā pētniece Iveta Kažoka.
Viena no dokumentālo filmu festivāla ArtDocFest / Riga šāgada īpaši labajām ziņām – martā Rīgā rādīs dāņu filmu Bēgšana / Flee, daudzu kinofestivālu laureāti un šobrīd Oskara balvas nominanti ārzemju filmu, dokumentālo filmu un animācijas filmu kategorijās. Spriežot pēc Vikipēdijas, tāda nomināciju kombinācija Oskaru balvas vēsturē agrāk nav piedzīvota…
Atzīšos – nezinu, kā Bēgšanu uztvers Latvijas skatītājs. Skaidrs tikai tas, ka vidējam latvietim, it sevišķi vecumā virs 35 gadiem, saslēgšanās ar šo animāciju būs citādāka, nekā vidējam prestiža kinofestivāla žūrijas loceklim. Iemesls –
dīvainas, mazliet pat mistiskas paralēles ar mūsu pagātni un tagadni.
Šīs paralēles sākas neilgi pēc filmas sākuma, kad tiekam iemesti 90. gadu sākumā. Nupat sabrukusi Padomju Savienība. No precēm tukši veikali. Televīzijā bezgalīgi meksikāņu seriāli, videokasetēs Žans Klods van Damme, pleijeros – Roxette, A-ha, Ace of Base. Liela ažiotāža ap pirmo Makdonaldu. Pa Baltijas jūru kuģo prāmis Estonia, savienojot mūsu nabadzību ar sapni par Rietumiem. Varbūt prestiža kinofestivāla žūrijai visi šie filmas elementi veido bagātīgu, kolorītu, nedaudz eksotisku filmas faktūru, bet mums te, Latvijā, tā ir reāla dzīves pieredze.
Tas, ko uzzinām – šo realitāti mazā Maskavas dzīvoklītī gadiem ilgi izdzīvojusi arī pārbijusies afgāņu ģimene, kas iestrēgusi pusceļā no Afganistānas uz Eiropu, bet Maskavā bail iet uz ielas, jo... korumpēta un brutāla policija, jo nav kārtībā dokumenti, jo deviņdesmitie.
Filmas centrā ir Amins Navabi, pusmūža vīrietis, kurš bērnībā slēpās Maskavā un šobrīd dzīvo Dānijā. Ārēji veiksmīgs, izcila izglītība, labs darbs, iejūtīgs dzīvesbiedrs, tikai kaut kādu iemeslu dēļ režisors Džonas Pohers Rasmusens jau no pirmajiem kadriem nespēj Amina animēto formu iecentrēt kadrā. Amins jūtas nevietā un ir nevietā.
Ko gan tu slēp, Amin? Kas tev kaiš?
Filma Bēgšana ir atbilde uz šiem jautājumiem. Amina atmiņu sākums mūs ieved eksotiskās Afganistānas ainās, bet turpmākais ir pazīstams. Neparasti pazīstams. Rezonējot ne tikai ar Latvijas pagātni, bet arī tagadni, kad Latvijas, Lietuvas un Polijas robežu ar Baltkrieviju izmisīgi cenšas pārvarēt cilvēki, kuri pēc savas izcelsmes, motivācijas un izmisuma pakāpes ir līdzīgi Amina ģimenei.
Dīvaini, bet šī Oskaram nominētā filma par bēgšanu pirms 30 gadiem mums palīdz šodien atbildēt uz jautājumiem par to, kādēļ TIE TUR cilvēki pie mūsu robežas tā dara. Kādēļ viņi nevarēja palikt tur, kur bija, – ceļot savas valsts labklājību? Kādēļ tūristu vīzas? Kādēļ pārkāpj robežu bez atļaujas, nelikumīgi? Kādēļ sasienas ar cilvēku kontrabandistiem? Kādēļ pirmie brauc vīrieši? Cik šāds ceļš maksā? No kurienes tik liela nauda? Kādēļ klusē par savu reālo pieredzi? Kādēļ kukuļo? Kādēļ dažkārt melo? Un kā var rasties tik dramatiska vilkme bēgt, ka cilvēks ir gatavs šim nolūkam pamatīgi riskēt ar savu un savu tuvinieku dzīvību? Un, galu galā, no kurienes tā naivā cerība, ka viņus tur (te?) gaida?
Manā pieredzē šādi jautājumi ir retoriski. Tos parasti uzdod tonī, kur jautājums jau pats ir atbilde, kas ļauj no situācijas novērsties, mazgāt rokas nevainībā. Bēgšanas spēks – tā šādus jautājumus uztver nopietni un uz katru no tiem atbild. Atbild tā, ka negribas pārvaicāt.
Pēc formas šī ir dokumentāla animācija, patiess stāsts. Animācijas izvēle dokumentālistikā nav bieža izvēle, šeit tā attaisnojas. Tā ļauj dziļāk ilustrēt atmiņu subjektivitāti – piemēram, Amins neatceras mātes izskatu savā bērnībā, tādēļ māte tiek attēlota vecāka par saviem gadiem. Ar šādu formu spilgtāks ir kontrasts starp atmiņu naratīvu (animācija) un arhīvu materiāliem (videohronikas). Reti, bet filmā ir arī daži filmēti kadri – uz brīdi izraujot skatītāju no naratīva un liekot piedomāt pie tā, ka šī nav multene, šeit ir pa īstam.
Filma izpilda savu solījumu. Mēs kā skatītāji uzzinām svarīgākos Amina noslēpumus. Tikai knifs ir tāds, ka, uzzinot svarīgāko par to, kas ar Aminu noticis, skatītājs iegūst ieskatu konkrētajā un universālajā bēgšanas stāstā, bet viņam nav laika, lai izzinātu tā galveno varoni.
Amin, kas ir tavas vērtības, attieksmes, kāda ir tava personība? Vai tu esi kaut kas vairāk nekā stāsti par bēgšanu, seksuālo orientāciju, integrāciju un dzīvi uz juridiskas pulvera mucas?
Filmas patiesākais mirklis ir tas, kur Baltijas jūrā bēgļu laivai garām brauc liels pasažieru kuģis (norvēģi? zviedri?), vairākas dienas jūrā pavadījušie bēgļi priekā māj ar rokām cerībā, ka viņus tūlīt izglābs, bet Amins atzīst, ka viņam tajā brīdī ir... kauns. Kauns par to situāciju, kādā nonācis. Šajā brīdī arī skatītājs jūt kaunu un ar citām acīm skatās uz kuģa pasažieru izbrīnītajām sejām un fotoaparātiem. Viens no retajiem brīžiem, kad Amins šķiet dzīvs, kad viņš ir kas vairāk par miglainu personāžu citu un paša stāstā.
Man ir liela cerība, ka reiz šo stāstu uzzināsim dziļāk, formā, kura neprasa tik lielu intensitāti, notikumu un tēmu blīvumu. Šīs cerības pamatā ir novērojums, ka filmas otrais un trešais plāns ir piepildīts ar intriģējošu personāžu ieskicējumiem, kuri daudz ko varētu izskaidrot par pašuzupurēšanos, izmisumu, vilšanos, piemērošanos – visu, kas raksturo gan konkrētu, gan universālu bēgšanas pieredzi. Šis ir tas gadījums, kad serializēts formāts būtu īpaši piemērots, iedotu vairāk telpas un laika, ļautu iet dziļāk. Tā, lai mums kā skatītājiem būtu iespēja ne tikai vairāk uzzināt, bet arī dziļāk sajust.
Diez vai kāds varētu apšaubīt, ka Bēgšana ir svarīga filma, it sevišķi šodien, it sevišķi mūsu reģionam.
Tādēļ to vajag skatīties, ja ir tāda iespēja – vairākas reizes.
Afganistānā šobrīd ir ne tikai Talibans, tur ir arī bads. Pie mūsu pašu robežām ir divi tirāniski, līdz zobiem bruņoti režīmi. Aizvien retāka ir tā sabiedrība, kur katrs iedzīvotājs var justies droši par to, ka bēgšanas stāsts reiz nekļūs dziļi personisks. Kas un kur šajā stāstā esam mēs, šīs filmas skatītāji, te, 2022. gada Latvijā?
Raksts tapis pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. - Aut. piezīme
Dāņu režisora Jonasa Pohera Rasmusena dokumentālā filma Bēgšana skatāma festivāla ArtDocFest / Riga ietvaros kinoteātrī Splendid Palace 4. martā 20:00. Informācija ŠEIT
Bezmaksas seanss Eiropas Parlamenta LUX filmu dienu ietvaros - 19. martā 17:00 kinoteātrī Splendid Palace, informācija ŠEIT.