KINO Raksti

Debija var mainīt pasauli

15.10.2015

ANNA VEILANDE KUSTIKOVA, AGNESE LOGINA. Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” programmā ir daudz spēles īsfilmu, un starp tām arī dažas oficiālas debijas – Nacionālā Kino centra debitantu konkursā atbalstītas. Filmas recenzē īsā žanra speciālistes no kuratoru apvienības “Short Riga”.

2014. gadā Nacionālais Kino centrs aizsāka debijas filmu konkursu, kas paredzēts, lai veicinātu jaunu režisoru ienākšanu kino vidē. 2015. gada vasarā notika jau otrais šāds konkurss, bet tikmēr pirmā konkursa filmas jau pamazām satiek skatītāju. Par trim spēles īsfilmām (Spoguļvīrs, Notikums Kālija parkā un Tukšās zemes ritmi) raksta īsfilmu festivāla Short Riga kuratores Anna Veilande Kustikova un Agnese Logina; par ceturto filmu šajā aprakstā izvēlēta spēles īsfilma Lācars, arī savā ziņā debija – Latvijas Kultūras akadēmijas daudzsološā režijas studenta Kristiana Riekstiņa kursa darbs, kas spoži aizsāk viņa kinokarjeru.

LĀCARS

rež. Kristiāns Riekstiņš, spēles īsfilma, 28’, 2015

Anna Veilande Kustikova

Filmas tapšanas laikā Kristiāns Riekstiņš ir Latvijas Kultūras akadēmijas 3. kursa students, tomēr viņa darba kvalitāte ļauj novietot to vienā plauktiņā ar maģistru diplomdarbiem. Tik tiešām meistarīgs un precīzs darbs gan ar aktieriem, gan operatoru, tāpat montāžā, un tas ļauj baudīt filmu no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Filmas stāsts ir drosmīga, riskanta un neierasta izvēle, taču arī tas apstrādāts bez banalitātes un notur intrigu. Galvenā varone Zane (Ieva Segliņa) ir žurnāliste, kuru uzmeklējis kāds vīrietis, vārdā Matīss (Mārcis Lācis); viņš lūdz Zanes palīdzību, apgalvojot, ka ir augšāmcēlies no mirušajiem un meklē savu sievu.

Režisors, izmantojot visus kinematogrāfa līdzekļus, notur intrigu, rada ticamības sajūtu (tā gan brīžiem saļodzās, jo filma taču ir mistērija). Šķiet, ka režisors pat būtu gatavs pilnmetrāžai, tomēr šeit arī rodas problēma. Stāsts, neskatoties uz amata prasmi, tomēr ir mazliet par bezpersonisku, režisora personība tajā nemaz nav jūtama (tā, protams, nav problēma, ja vien jaunais talants neplāno nodarboties ar autorkino). Studentu darbos bieži vien jūtams, ka režisoram nav ko teikt, un tas visbiežāk liek beigt filmas skatīšanos ar jautājumu – kādēļ tā veidota? Šoreiz tāds jautājums nerodas, rodas vēlme redzēt, kā Kristiāna Riekstiņa rokraksts un personība parādīsies viņa nākamajos darbos. Ir dzimis jauns talants, jāgaida, kad paaugsies!

NOTIKUMS KĀLIJA PARKĀ

rež. Pēteris Ķimelis, spēles īsfilma, 21’, 2015

Agnese Logina

Visnotaļ klasisks stāsts par vecāko brāli un jaunāko brāli (aktieri Toms Treinis un Uga Lūsis), par vecākā brāļa nevēlēšanos dalīt savu laiku un uzmanību ar mazo brāli. Diemžēl filmas saturs pie tā arī apstājas, nesniedzot neko lielāku kā jau iepriekš zināma stāsta jaunu pasniegšanu. Darba galvenā vērtība ir operatora darbs, kas romantizē filmā redzamās pamestās vietas, kamerai slīdot pāri pamestajai Liepājas metalurga rūpnīcai un ļaujot mums ieskatīties, kā tur izskatās šobrīd. Tieši šajā vidē notiek filmas, manuprāt, visvērtīgākā aina. Brāļi ir ielauzušies pamestajā rūpnīcā un klīst pa visu lielo teritoriju, līdz nonāk kādā telpā, kas izskatās pēc pamestas konferenču zāles; vecākais brālis uzkāpj uz skatuves un, aktīvi žestikulējot, saka runu izdomātā valodā. Šī aina, kas uz pārējo ainu fona izceļas ar abu varoņu pēkšņo atvērtību, ir ārkārtīgi atsvaidzinoša un dzīva, paliekot atmiņā arī pēc filmas noskatīšanās.

Jāsaka, viena no filmas problēmām ir mūzikas izvēle. Ir saprotams, ka mūzika iecerēta kā elements, kas pauž autora nostāju, taču šī noskaņa – proti, ironiski lecīgs viedoklis par cilvēku degradāciju -, nebūt nesader ar pašu filmu, tāpēc rada nepatīkami mulsinošu iespaidu.

Tāpat īpaši jāizceļ kāda filmas detaļa, kas ļauj to ielikt plašākā kontekstā, proti, filmas producente Madara Melberga, kā iepriekš Jura Poškus filmā Kolka Cool, atkal ko tirgo kādā mazā veikaliņā (un jāatceras, ka viņas pirmā kinoloma ir naktskluba bārmene tā paša Poškus filmā Monotonija). Ļoti ceru, ka laika gaitā studijas FA Filma darbus varēs atpazīt arī pēc tā, ka producente Melberga vienmēr parādās kā pārdevēja, – šādi sīkumi filmu pētīšanu padara vēl interesantāku un saistošāku.

Notikums Kālija parkā, kopumā ņemot, ir korekta debijas filma bez īpašām neveiksmēm, taču arī bez īpaši veiksmīgām detaļām, atskaitot iepriekš minēto ainu konferenču zālē. Rodas iespaids, ka filmas autoram īsti nav ko teikt par šo tēmu, un kā skatītāja varu vien novēlēt, lai nākamai filmai izdodas atrast tēmu, kas pašam rūp – iespējams, tāds temats būtu veiksmīgāk pārvēršams saistošā īsfilmā.

TUKŠĀS ZEMES RITMI

rež. Reinis Spaile, spēles īsfilma, 28’, 2015

Anna Veilande Kustikova

Mūžīgā tēma – identitātes meklējumi – šajā īsfilmā tiek izspēlēta Latvijas mazpilsētas lauku ainavā, tik tikko padsmit gadus sasniegušu puišu ikdienas ainās. Filmas noskaņu un pēcgaršu veido garie dabas kadri, kā arī daži meistarīgi operatora veikumi.

Jāatzīst, ka režisora centieni ir apsveicami, tēmas un vides izvēle ļiek gaidīt emocionālu līdzpārdzīvojamu un vizuāli baudāmu pusstundu. Tomēr filmas garums (28 minūtes) ir tās klupšanas akmens, izmantojot savdabīgu montāžu. Metaforiski runājot, šķiet, kāds ir atteicies slīcināt kucēnus jeb nefunkcionālās ainas, kas nedz rada noskaņu, nedz arī papildina stāstu.

Apjukušā, siltumu un atzinību alkstošā puikas Arvīda lomu atveido Vits Ādams Olte. Darbs ar mazajiem aktieriem vienmēr bijis sarežģīts, kur nu vēl debitantam, taču šajā gadījumā tas ir bijis veiksmīgs un režisoram kopā ar aktieriem izdodas radīt vēlmi līdzpārdzīvot; tikai ar laiku šī vēlme tiek mazliet atšķaidīta ainās, kas neatklāj un nevirza dziļāk galveno varoņu iekšējā pasaulē.

Lai arī šim darbam ir daudz trūkumu, jūtama režisora vēlme runāt ar skatītāju un spēja to darīt, izmantojot kino valodas līdzekļus. Katrā ziņā es gaidīšu un arī citiem ieteiktu gaidīt nākamo Reiņa Spailes veikumu.

SPOGUĻVĪRS

rež. Agnese Laizāne, spēles īsfilma, 21’, 2015

Agnese Logina

Viks (Jurģis Spulenieks) ir jauns jurists, kuram ir problēmas ar pašnovērtējumu – kaut arī tēmu pārzina un ir profesionāls, Viks netic pats saviem spēkiem. Viņa dzīvē ienāk Spoguļvīrs (Artūrs Dīcis), vīrietis, kas izstaro pašpārliecinātību, spēku, zināšanas un tīru vīrišķību – visu, kā Vikam trūkst. Taču Spoguļvīru redz tikai Viks, un Spoguļvīram nāk līdzi citi spoguļvīri, kuri pamazām, palēnām pārņem Vika dzīvi, aizstājot viņu un viņa trauslo, bet tomēr individuālo personību. Sākotnēji aizstāšana notiek tikai izšķirošos brīžos, piemēram, kad jāaizstāvas tiesas prāvā vai Vika romantiskās intereses tiek aizslaucītas vējā, un, sirdssāpju vadīts, viņš veic kādu drastisku soli. Taču laika gaitā spoguļvīri pārņem Vika dzīvi, un viņa paša tur vairs nav, zaudējot sevi un savu personību mačo tēlam.

Filmas Spoguļvīrs pamatā ir stāsts par identitāti, liekot domāt, ka tieši cilvēciskās kļūdas un trūkumi – tas, ko pats cilvēks sevī nicina, taču citi, visticamāk, pat nepamana –, tieši šīs īpašības ir tās, kas cilvēku padara par individualitāti. Doma, protams, nav nekas jauns, gluži otrādi – spēles ar identitāti ir tik bieži apspēlētas kino vēsturē. Bet tas, ka tēma ir jau izmantota, nenozīmē, ka pie tās nevajag atgriezties, ietērpjot jaunā, laikmetīgā veidolā – un tieši to Spoguļvīrs cenšas panākt. Vērtēt filmas gala rezultātu kategorijās “izdevās sasniegt iecerēto” vai “neizdevās” šķiet pārāk pliekani un negodīgi, tāpēc recenzijas ietvaros vēlos pieskarties vairākiem aspektiem šīs filmas sakarā.

Pirmais ir tēmas aktualitāte. Kaut arī Spoguļvīrs nepasaka neko fundamentāli jaunu un, visticamāk, neieies latviešu kino vēsturē kā jaunas kinovalodas aizsācējs, tas ir laikmetīgs stāsts par jaunu vīrieti, kuram ir problēmas ar sevis apzināšanos. Raksturīgi, ka veids, kā Viks sevi redz pats, ir ļoti atšķirīgs no tā, kā Viku redz apkārtējie; jo vairāk viņam tic priekšnieks, jo mazāk Viks pats tic saviem spēkiem. Interesanti ir arī tas, kā Viks ar visu savu nedrošību tik ļoti iegrimst pats savā pasaulē, ka pat nepamana – Linda, meitene, kura viņam tik ļoti patīk, jau sen ir kopā ar citu puisi.

Vēl viena interesanta iezīme filmā ir spoguļvīru tēli, kam vajadzētu būt pārpasaulīgām, nereālām būtnēm, jo tās iegriež Vika pasauli pavisam citā virzienā. Taču tas, cik ļoti nekritiski Viks pieņem Spoguļvīra pirmo parādīšanos savā dzīvē un pēc tam pat ne reizi neapšauba Spoguļvīra (ne)esamību, liekas nepārliecinoši. Šķiet, tā arī ir vājākā filmas daļa – liekot saprast, ka Spoguļvīrs ir Vika alter ego, filma nepārliecinoši risina tālākās attiecības. Ko Viks domā par Spoguļvīru, vai viņam tas šķiet īsts, dzīvs cilvēks? Ja tā, kāpēc viņam neliekas pārsteidzoši, ka Spoguļvīrs var tāpat vien iekļūt Vika dzīvoklī? Un kāpēc viņš neapšauba to, ka Spoguļvīrs nāk komplektā ar arvien vairāk jauniem vīriešiem, kas aizņem vietu Vika dzīvē gan metaforiski, gan fiziski, aizpildot viņa dzīvokli? Savukārt, ja Viks saprot, ka Spoguļvīru redz tikai viņš pats, kāpēc viņš turpina padoties Spoguļvīra prasībām?

Otrs punkts, ko gribu īpaši izcelt, ir Spoguļvīram līdznākošo tēlu fiziski sajūtamā klātbūtne. Šie šķietami metaforiskie tēli tomēr izceļas ar pārlieku lielu fiziskumu – laikmetīgās dejas klātbūtne filmā viņus paceļ citā, tēlainākā, līmenī, taču tas, ka viņiem čaukst drēbes, ka šie vīrieši ir savstarpēji pavisam dažādi auguma ziņā, tādas ārpus-kino realitātē balstītas nejaušas izpausmes mazina filmas centienus sasniegt metaforiskus līmeņus.

Kopumā ņemot, Spoguļvīrs ir interesants darbs kaut vai tādā ziņā, ka tiek risināta tēma, kas latviešu kino parādās salīdzinoši reti – cilvēka šaubas pašam par sevi, kas sāk izpausties kā neesošu tēlu redzēšana. Kaut arī šādas realitātes/nerealitātes apšaubīšanas spēles pasaules kino ir ļoti plaši izplatīta tēma (Martina Skorsēzes Shutter Island un Kristofera Nolana Inception ir starp pirmajiem vārdiem, kas nāk prātā), ir pilnīgi nepieciešams šādus stāstus lokalizēt. Viena lieta, ja vīrietis sevi apšauba, ejot pa anonīmām Amerikas ielām, un pavisam kas cits, ja viņš piedzīvo savas uztveres izmaiņas Bastejkalnā.

Spoguļvīrs ir filma, kas rosina cerības, ka arī nākamajās filmās režisore un viņas pulcinātā komanda risinās tēmas, kas skar kino un realitātes attiecības, turpinot jaukt prātu skatītājiem, liekot domāt līdzi un apšaubīt to, ko viņi redz.

Raksta titulfoto: kadrs no filmas "Notikums Kālija parkā"

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan