26. martā noslēdzas Kopenhāgenas dokumentālā kino festivāls CPH:DOX, kur nupat Latvijā pirmizrādītā Vides Filmu studijas „Atbrīvošanas diena” piedzīvoja Dānijas pirmizrādi. Līdzīgi filmai, CPH:DOX ir kā svaiga gaisa malks, teju vai reibinošs savā atbrīvotībā un atvērtībā, tas paplašina dokumentālā kino robežas līdz pat audiovizuālam baletam, operai un trillerim. Aculiecinieka stāsts.
Vecie Eiropas dinozauri – Kannas, Berlīne, Venēcija – pārņemti ar zvaigžņu putekļiem un filmu biznesu; IDFA un Leipcigas IFF – dokumentālā kino mekas – ieslīgušas sāncensībā un svarīgas bezgala; un tam iepretī CPH:DOX – salīdzinoši jaunulis, dibināts 2003. gadā. Kopenhāgenas filmu festivāls ne tikai izskatās laikmetīgs – ietīts sponsora, dāņu lietišķā dizaina monstra Norman Copenhagen sudraba folijā, izgaismots ar neona uzrakstiem akreditāciju centrā, pašreklāmas rullītī koķetējot ar maksimāli estetizētiem popmūzikas videoklipiem. Vispirmām kārtām CPH:DOX ir laikmetīgs programmā, ieskaitot mūzikas un vizuālās mākslas personības Anohni kūrēto retrospektīvu Disrupt Their Lives.
Kopenhāgenas festivāls paplašina dokumentālā kino robežas līdz pat audiovizuālam baletam, operai un trillerim. CPH:DOX iestājas par neatkarīgu un inovatīvu kino, kā arī lepojas ar izvērstu laikmetīgā ne-spēles, eksperimentālā, un mākslas kino (lasāms kā art cinema, nevis spēlfilmas) izlasi, vieskuratoru statusā piesaistot māksliniekus, kuru vārdi zvērinātiem sinefiliem, mākslas baudītājiem un melomāniem droši vien ar zīda diegiem izšūti uz spilvendrānām krustiņdūrienā – Harmoniju Korīnu, Benu Riversu un Benu Raselu, Ai Veivei, šogad Anohni, paplašinot kino programmu ar kino izstādēm un videoinstalācijām, meistarklasēm, sarunām, multimediāliem un starpžanru priekšnesumiem, kas var notikt arī neplānoti. Tā arī es gluži nejauši, ejot ārā no ekspozīcijas Welcome Too Late telpām, uzgrūdos rindai cilvēku, kuri skandināja aizkustinošākos no visiem mūzikas instrumentiem – trijstūrus. Kunsthall Charlottenborg foajē bija pilns skatītāju, kurus pievilinājusi intriģējošā norise, vienaldzīga nepalika arī kādas filmas košā delegācija, kuras dīva, koši dzeltenām bizītēm un garā kažokā, skanīgi iedziedājās, radot vēl vienu slāni jau tā neparastajam notikumam.
Rūpīgi konstruēts skaistums
CPH:DOX programma ir plaša un ārkārtīgi interesanta, turklāt skatītāju ērtībām filmām tiek pievienotas kategorijas un tēmu “tagi” – mākslinieki un autori, politika, hīti, zinātne, u.c. Festivāla seansi notiek neskaitāmos kinoteātros visā Kopenhāgenā, ieskaitot majestātisko Nordisk Film ēku blakus rātslaukumam. Mana dzīvokļa saimnieks zina stāstīt, ka vācu okupācijas laikā nama pagrabos notikusi pratināšana, bet, kamēr vēl to nezinu, apziņa, ka atrodos pasaulē vissenākās joprojām eksistējošās kinokompānijas (dibināta 1906. gadā) galvenajā ēkā, ir pacilājoša.
Tieši Nordisk Film Dagmar kinozālēs sāku nojaust, ka CPH:DOX mani pārsteigs.
Kékszakállú iesākas gluži kā daudzas Dienvidamerikas filmas – ar zilām debesīm, spožu sauli, baltām ēkām, baseina šļakstiem un meiteni, kas garlaikota bauda sauli. 20 minūtes pēc filmas sākuma parādās titri, kuri vēsta – argentīniešu filmas tapšanu iedvesmojusi Belas Bartoka opera El Castillo del Barba Azul (Zilbārža pils) kuru dzirdam filmā. Trīs jaunas sievietes pielaiko tērpus, pārlapo ģimenes foto albumu, patveras no tveices baseinā, visām darbībām notiekot skaisti un lēni, kā iestudētām.
Citāds, bet tāpat izsmalcināts un rūpīgi konstruēts skaistums mani sagaida arī zviedru dokumentālās filmas Lida pasaules pirmizrādē (pavisam festivālā 52 filmas piedzīvo pasaules pirmizrādi). Režisore Anna Eborna piecu gadu garumā sekojusi astoņdesmit gadus vecās Lidas ikdienai, kas atgādina Garās dzīves iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī. Lida dzīvo pansionātā Zmejevkas ciemā Ukrainas austrumos, no pusdienām pietaupa gardāko savam sirdsāķītim, arīdzan pansionāta iemītniekam, ar draudzeni regulāri dodas uz kapiem meklēt nesen aizgājušo kapavietas, sildās saulītē uz soliņa pie ārdurvīm un, režisores uzrunāta, labprāt kavējas atmiņās par pieredzēto – par bērnību Ukrainā, kara laiku un gājienu vienpadsmit gadu vecumā uz Vartenau, izsūtījumu uz Komi, dzīvajiem un mirušajiem bērniem, no kuriem pirmais tolaik septiņpadsmitgadīgajai meitenei, nomocītai smagajos meža darbos, dzimis priekšlaicīgi un nodzīvojis vien pāris dienas.
Lida ir viena no pēdējām pēctecēm zviedru kopienai, kam Katrīna Pirmā savulaik lika izceļot no Hījumā, apsolot auglīgas zemes laukus Ukrainas austrumos. Viņa runā divsimt gadu vecā zviedru valodā, kas vien attāli līdzīga modernajai zviedru valodai, un atšķirību vēl vairāk pastiprina Lidas – lieliskas stāstnieces – balss tembrs un izteiksme. Viņas stāsti reizēm kļūst līdzīgi indiāņu teikām, savijoties atmiņām un mitoloģijai, bet Annai Ebornai tas nav nekas svešs – viņas pirmā pilnmetrāžas filma, Venēcijas festivālā izrādītā Pine Ridge, tapusi indiāņu rezervātā. Ieskatam iesaku apmeklēt filmas mājaslapu, kur kā sākumlapa redzama vienkārša aina kādā degvielas uzpildes stacijā, kuru apmeklē pircēji, pie durvīm kādu gaida suns, bet šīs ikdienišķās darbības negarlaiko pat ilgākā laika sprīdī. Uz jautājumu, kā režisore spēj ikdienas norišu vērojumu parādīt tik saistošu, Anna Eborna atbild, ka viss atkarīgs no ieceres un nodoma. Izlemt, vai tajā brīdī esi mākslinieks, žurnālists, vai arī kinoveidotājs, un atkarībā no tā noskaņoties filmēšanai. Liela daļa no filmas uzņemta ar 16mm kamerām Bolex un Aaton, kas attēlam piešķir vēl papildu tēlainību un dziļumu.
Karls, Asta, Benjamins
Kopenhāgenas sinematēka izvēlēta kā vieta, kur izrādīt vieskuratoru programmas. Karls, Asta, Benjamins – kinozāles nodēvētas par godu dāņu kino leģendām Karlam Teodoram Dreieram, Astai Nīlsenai un Benjaminam Kristensenam. Mazākā, Benjamina zāle ar 42 skatītāju vietām ir ideāli piemērota Anohni atlasītajām filmām. Blakus vairākiem Endija Vorhola darbiem programmā iekļauta arī, piemēram, Nagano Čiaki 1973. gada Mr. O’s Book of the Dead, kurā buto jeb “dance of utter darkness” dejotāji Kazuo Ono vadībā veic viņiem vien izprotamus rituālus un gājienus.
Savukārt Čārlza Atlasa 1987. gada Hail The New Puritan ienirst subkultūras pasaulē, ko caurstrāvo izcilā dejotāja Maikla Klārka horeogrāfija, Trojana scenogrāfija, Lī Boverī neiedomājamie kostīmi un post-punk grupas The Fall skaņdarbi. Interesanti, ka arī pats Anohni sadarbojies ar režisoru Čārlzu Atlasu filmā Turning, kurā atspoguļota abu kopējās perfomances tūre Eiropā.
Ja vēl pēc šī ir saglabājušās šaubas par CPH:DOX programmas inovatīvo dabu un festivāla kapacitāti pārsteidzošu projektu aktualizēšanā un radīšanā, tad minēšu zvaigžņotākās sadarbības. Pirmkārt – mākslinieku grupas Superflux iestudētās Mærsk operas trīs cēlienu adaptācija kino ekrānam; meditatīvie okeāna lainera un ainavu filmējumi dziedājumu un libreta pārstāstu pavadījumā vēsta par kontraversālo Kopenhāgenas operas tapšanas procesu. Zibenīgi izpārdotas tika biļetes uz dāņu mākslinieka Jesper Just un grupas Sonic Youth eksbasģitāristes Kimas Gordonas kopprojektu – audiovizuālu baletu Interpassivities majestātiskajā Royal Danish Theater.
Mazākas formas priekšnesums On The Violence of Images and Sound aktualizēja jautājumu, cik liela ietekme uz kino ir tā skaņai. Kristians fon Borries un Dāņu kamerorķestris izpildīja divus dažādu pavadījumus Žana Vigo 1930. gada īsfilmai À propos de Nice, samontētai ar aculiecinieku videomateriāliem no traģiskā notikuma pagājušajā gadā šajā pašā piekrastē, kad smagais auto ietriecās pūlī. Kā pirmais tika atskaņots fragments no Ričarda Štrausa bezrūpīgā Rožu kavaliera valša, tad neliela interlūdija, kuras laikā fon Borries dziedāja Franca Šūberta dziesmu Der Doppelgänger / Dubultnieks, un sekoja otra filmas izrādīšanas reize, šoreiz diametrāli pretējā noskaņojumā, izteikti dramatiskas mūzikas pavadījumā – Antona Vēberna seši skaņdarbi orķestrim.
Kategorijā “mūzika” un sērijā “skaņa un redzējums” (sound and vision) Dānijas pimizrādi vēl pāris dienas pirms Latvijas pirmizrādes piedzīvoja Uģa Oltes un Mortena Travika Atbrīvošanas diena. Līdzās filmām par Frenku Zappu, Džo Kokeru un pavisam aizkustinošam veltījumam laikmeta lieciniekam – audiokasetei – Casette: A Documentary Mixtape, kurā redzami Henrijs Rollins, Run DMC un citi grandi, Atbrīvošanas diena ir kā vilks aitas ādā – maskējas par mūzikas dokumentālo filmu, lai gan patiesībā ir asprātīgs un svaigs menedžera-kuratora darba vērojums.
Kino ir darbības vārds
Lai pavisam dekonstruētu dokumentālā kino robežas, festivāla programmā iekļauta dokumentāla fikcija Where is Rocky II, kas sākas kā detektīvs, pārtopot teju vai asa sižeta filmā, un visbeidzot apgāž visus iepriekšpieņemtos secinājumus par filmas žanru, kā personāžus ieviešot divus scenāristus, kuri, paši būdami kadrā, turpina attīstīt filmas scenāriju.
Pjēra Bismuta filmas ideja ir tikpat ģeniāli absurda, kā tās kompozīcija.
Pasaulslavenais amerikāņu mākslinieks Edvards Rušē (Ed Ruscha) 70. gados radījis mākslīgu akmeni (šeit arī filmas nosaukuma skaidrojums), un šis akmens it kā paslēpts Kalifornijā, Mohaves tuksneša reģionā, kas pazīstams ar saviem klinšu krāvumiem. Detektīva uzdevums – atrast minēto objektu, lai gan līdz galam nav skaidrs pat tas, vai akmens nav tikai mīts (plašāks konteksta skaidrojums The Guardian publikācijā ŠEIT).
Neliela norāde filmas atslēgai – režisors Pjērs Bismuts ir viens no Mišela Gondrī filmas Gaišo atmiņu mūžīgais starojums / Eternal Sunshine of the Spotless Mind scenārija autoriem. Savukārt Edvardam Rušē pieder izcils citāts, kuru redzam filmas ievadā kā raksturojumu daudziem Amerikas kinoindustrijas procesiem, – jau 1979. gadā mākslinieks paudis pārliecību, ka “Holivuda ir darbības vārds” (un pāris gadus vēlāk šo frāzi iemūžina arī savā mākslas darbā).
Turpinot Rušē, arī CPH:DOX ir darbības vārds, kas apzīmē drošu virzību pretī kino attīstības dažādajiem scenārijiem. Festivāls pat lieto jēdzienu “transcinema” – vai esat gatavi tam, par ko drīzumā var pārtapt kino?
