KINO Raksti

Spriedzes filmu anatomija

21.07.2016

No 21. jūlija kinoteātrī „Kino Bize” sākas „retro-festivāls” – klasisku spriedzes filmu jeb „bojeviku” parāde. Par žanra būtību, spilgtākajiem paraugiem un loģisko pagrimumu raksta programmas sastādītājs Arturs Zavgorodnijs.

Cilvēce izgudroja kinokameras vairāk nekā pirms simts gadiem, un tad neviens pat iedomāties nespēja, cik svarīga reiz kļūs kinematogrāfija. Kopš tā laika kino ir pieredzējis ievērojamas tehniskas un stilistiskas metamorfozes. Kino ir mūsu dzīves spogulis, un tas ir ne tikai dzīves spogulis, bet arī dzīves atmiņas. Pamatojums šādam spriedumam – pasaulē ir daudz tādu filmu, kuras aizmirst būtu grūti.
 
No visiem kinožanriem visplašāko auditoriju piesaista asa sižeta grāvējs - bojeviks. Kāpēc? Grāvēju autori parāda, ka dzīve var būt briesmīgi bīstama, nomācoša, asiņaina, bet vienlaikus arī lieliska un nevainīga. Kā likums, šādās filmās darbība nebeidzami vijas ap galveno varoni.

Grāvēju sižets tiek galvenokārt izklāstīts darbībās (angl. val. - action), kuras individuāli veic filmas varonis, ne sarunās.

No tā izriet, ka action ir obligātais un vadošais žanra elements, lai gan tas vienmēr pastāvējis arī kā citu žanru (nuārs un vesterns) sastāvdaļa. Spriedzes kino kā neatkarīgs, pilnvērtīgs žanrs nostiprinājās tikai 70. gados ar filmu Franču sakarnieks / The French Connection (1971) un Netīrais Harijs / Dirty Harry (1971) parādīšanos. Šādu kino var droši uzskatīt par tautas mākslu.

Kadrs no filmas Netīrais Harijs / Dirty Harry (1971)
Spriedzes filmas ir visciešāk saistītas ar Holivudu. Savā būtībā tās, un jo īpaši grandiozie kases grāvēji, arī ir īstā Holivuda. Tāpēc jāatzīst – pārsteidzoši, ka kinoakadēmiķi ir atstājuši šo žanru bez kritiska izvērtējuma.

Alkas pēc pasakas

Cilvēki skatās action, lai redzētu sprādzienus, piedzīvojumus, vardarbību un kaudzi iespaidīgu vizuālo efektu – to, kam nav iespējams pietuvoties ikdienas dzīvē. Prātā nāk leģendārais Terminators / The Terminator (1984), vai žanra karalis Cietais rieksts / Die Hard (1988) un Robokops / Robocop (1987) – kinolentes ar filozofiju, fantāziju un psiholoģiju. Neraugoties uz to, būs tikai taisnīgi apspriest filmas, kas atkailina žanru līdz pamatiem un ilustrē tā skeletu. Grāvēji, starp citu, tāpat kā fantastika, tiecas parādīt ilgotā piepildījumu. Tādas neprātīgas alkas pēc pasakas, spilgtu emociju meklējumi fiziskas cīņas atainojumā, ķermeņu sacensībā un, visbeidzot, cilvēku savstarpējās medībās.

Jutekliskais uzbudinājums no grāvējiem tik ļoti jauc un pārņem prātu, ka skatītājs pat nemana, cik ātri iztukšojas gaisīgā popkorna turza un glāze ar putojošo dzērienu. Grāvējs, atšķirībā no romantiskas komēdijas, piesaista dažāda vecuma, dzimuma un sociālekonomiskā stāvokļa publiku. Action-filmu radītāji visbiežāk ieskicē viegli uztveramu konfliktu, kas ļauj visiem skatītājiem saprast stāstu un sajūsmināties par triku taisīšanu. Action-filmas bez action ir kā komēdija bez jokiem un smiešanās. Labā un ļaunā cīņas universālā tēma te vērojama atjautīgā tvērumā. Nav nekādas noslēpumainības, nekāda samudžinājuma, tikai vienkārši izklāstīts stāsts, spriedze un demonstratīvs attēlojums. Citiem vārdiem, sirsnīgs sižets kļūst par attaisnojumu anarhiskam, spraigi virzītam priekšnesumam.

Kadrs no filmas Terminators / The Terminator (1984)
Attiecībā uz 80. un 90. gadu sākuma grāvējiem jāteic – tā ir neaptverami milzīga lāde ar sprādzienbīstamu apslēpto mantu. Katra no šīm kinolentēm ir daudzu atmiņas par tālo bērnību, bet jaunākajai paaudzei – acij un noskaņojumam tīkams kino. Kopumā raugoties, kino entuziastiem un kino estētiem visas četras tālāk aplūkotās filmas ir brutālu grāvēju kvintesence, un atsevišķi to kadri un citāti ir iesavināmi lietošanai atbilstošās situācijās.

Svarīgi piebilst, ka šāda kino realitāte ir skatītājam īpaša un neparasta atrašanās hipersociālos, ne dabas dotos nosacījumos. Uz ekrāna skaidri iezīmējas triāde “labais-ļaunais-skaistums”.

Skaidrs, ka cilvēki nemaksā par reālismu, kad dodas uz skaļu grāvēju. Viņi maksā par eskeipismu.

Turklāt action parazitē uz idejas par “mītu” kā simbolisku un poētisku domāšanas veidu. Izpratne par to, ka grāvējs ir triumfāla mīta ilustrācija, ir žanra veiksmes atslēga. Holivuda iemieso jaudīgu mītu par neuzveicamu, tomēr neapšaubāmi ievainojamu uzvarētāju. Skatītājam piespēlē cilvēku nevainojama un bezbailīga drosminieka tēlā, kam jāmetas sava ienaidnieka pasaulē, lai pārņemtu viņa īpašības un domāšanu, tā gaitā nepazaudējot savas morālās vērtības, bet finālā pienākas uzvaras līksme.

Grāvēju varonis ir pašiecelts likuma sargs, kuram, plaši raugoties, ir tikai viens mērķis – sodīt noziedzniekus un nodrošināt taisnīgumu.

Atzīmēšu, ka no šejienes nāk gan izdaudzinātais happy end, gan ideoloģiskas individualitātes pasludināšana. Papildinot iepriekš sacīto – vardarbības un moceklības tēmas atkārtojas, bet vīriešu ķermeņu un ieroču fetišiskais veidols fizisku un psiholoģisku mocību laikā šajā mītā kļūst par kareivja simbolu.

Kadrs no filmas Cietais rieksts / Die Hard (1988)

Mērķus rada action

Sarunā par grāvējiem parādās likumsakarīgs jautājums. Ja cilvēki iet uz action spilgta action dēļ un viņiem nerūp sižets, vai tādā gadījumā mēģinājums iedziļināties žanra būtībā nemazina tā rašanās iemesla nozīmi?

Pirmkārt, vēlme sižetu un action vērtēt katru atsevišķi – tā ir bezjēdzīga nodarbe. Uzdevumi stāstā var būt izpildīti vizuāli spilgtās ainās – tādās, ko dēvē par atrakcijām. Tā notiek visos grāvējos, kur fiziskā darbība un triku māksla palīdz kopējā sižeta virzībai. Action pakāpeniski rada mērķus, izslēdz personāžus (piemēram, antivaroņus), nosaka mērķus un tā tālāk. Apstākļi pastāvīgi mainās un epizodes ar mežonīgu action pārgroza notiekošo. Vienkāršāk izsakoties, darbība attīstās kā atrakciju mija.

Izvēles jautājums – vai cīņas ainas tiks iekļautas stāstā (Ātrums), vai arī tās dzīvos kā atsevišķi personāži (Komando). Filmā Ātrums publika aizrautīgi skatās uz Sandru Buloku un Kianu Rīvsu autobusā ar bumbu, bet neviens nevēlētos skatīties, kā viņi sēž, atzvēlušies dīvānā. Skaidrojums – mums patīk action, kas virza stāstu un varoņus, un attiecīgi satrauc arī mūs.

Starp citu, animācijas un vizuālo efektu (CGI – computer-generated-imagery) attīstība klasiskas spriedzes filmas padarījusi par absurdu karuseli. Piemērs – Maikla Beja Transformeru sērijas, kur haotiskās montāžas un kadrā notiekošā pārbagātības dēļ ir grūti saprast, kurš, ko un kā dara. Un tas var tikai aizkaitināt skatītāju. Agrīnajos grāvējos iedvesmas avoti bija muskuļainais Arnolds Švarcenegers, vārdos skopais, bet lecīgais Silvestrs Stallone un šķelmīgais stoiķis Brūss Viliss, savukārt mūsdienu grāvēji reti piedāvā publikai izteiksmīgas ikonas, kam rastos vēlēšanās līdzināties. Tie drīzāk akcentē personāža ķermeņa fiziskās īpatnības, kas parastam cilvēkam nekādi nav sasniedzamas.

To laiku varoņi ir slaveni ar savu spēju gūt uzvaru pār pretiniekiem, iekšēji būdami supermeni, bet no ārpuses – pavisam parasti ļaudis.

Grāvēju varonis ir cilvēks, kas iestājas pret visu pasauli. Piekritīsiet taču, ikvienā no mums mājo zvērs ar dumpinieka garu, gatavs izlīst laukā.

Loģisks panīkums

Rezultātā vizuālo un skaņu efektu ļaunprātīga izmantošana šodien pārsātina kino, tāpēc rīt, lai ieinteresētu publiku, būs nepieciešams kadrā iedabūt vēl vairāk krāšņuma. Maz ticams, ka šāda primitīva formula var progresēt līdz bezgalībai, tādēļ žanrs jau pieredz panīkumu. Vēl vairāk – mūsdienu varoņi ir teju neuzveicami, tādēļ skatītājs pārstāj satraukties par viņu bailēm un risku, par sižeta līnijām, kas neaizrauj, par nožēlojamo ainu uzbūvi un šaušalīgo montāžu – tie ir trūkumi, kas gremdē visu žanru. Jaunās formas kino galvenokārt pievēršas mākslīgu telpu un realitāšu radīšanai, kas dažkārt ir nepamatota, bet tradicionālais action kino ir ieinteresēts mākslinieciskos tēlos un praktiskā vizualizācijā.

Un tā, aicinu palūkoties uz četriem grāvējiem, kas pelnīti jādēvē par žanra būtību iemiesojošiem paraugiem.

Ieslodzīto reiss / Con Air (1997) – traka ekstravagance

Pirmā filma režisora Saimona Vesta karjerā – kinolente Ieslodzīto reiss – sanākusi tieši tāda pati, kā pirmā filma Maikla Beja karjerā Sliktie zēni / Bad Boys (1995) un Braiena Singera Parastie aizdomās turamieThe Usual Suspects (1995) – azartiska un atmiņā paliekoša.

Ieslodzīto reiss ir asa sižeta filma par to, kā sagrābj lidmašīnu, kurā ved visbriesmīgākos noziedzniekus.  Starp neskaitāmi daudzajiem psihopātiem, kuri vainojami ne vienas vien dvēseles pazudināšanā un neviena vien ķermeņa izkropļošanā, ir Kamerons Pou (Nikolass Keidžs), kas atbrīvojies no piespriestā ieslodzījuma un spilgti atšķiras no vietējās publikas. Keidža ģimeniskais tēls ir atvaļināts kaujinieks, kuru ļaunais liktenis iemetis cietumā kaut kāda plenča dēļ, kas piesējies viņa sievai.

Kadrs no filmas Ieslodzīto reiss / Con Air (1997)
No estētiskā viedokļa ir skaidrs, ka filmas veidošanai tika pieprasīts allaž atjautīgais masu izklaidētājs Maikls Bejs.  Vests acīmredzot izrādījās lētāks, un viņš neiekrita ar seju dubļos – uzdāvāja kinematogrāfam nebūt ne sliktu action. Patiesi eksplozīvs gabals ar zibenīgi raitu sižetu, asiem dialogiem, karstām apšaudēm un slikto zēnu baru. Jāatzīst, it visi nolādētā reisa pasažieri ir dedzīgi un nežēlīgi slepkavas, kā tāda hiēnu un čūsku kaudze, tāpēc nevienam šaušalīgais ceļojums nešķitīs salds. Īstens kārums riktīgu un izaicinošu 90. gadu action cienītājiem.

Žanra šablons kā uz delnas: galvenais varonis ir īsts varonis, kas nokļuvis gadījuma upura un pilnīgu juku stāvoklī, un tieši uz viņu vien var likt cerības, ka, paveicot kaut neiespējamo, viņš atrisinās radušos situāciju. Fināls visiem skaidrs. Tā teikt, žanra likumi.  Un tomēr ne katrs asa sižeta grāvējs pēc teju 20 gadiem var lepoties ar negaistošu interesi. Atbilde jau nav sarežģīta.

Panākumus nenodrošina gigantisks karuselis ar šaudīšanos un spridzināšanu (kaut arī tas), bet autoru izpratne, ka action filmai neklājas nomākt un pārblīvēt skatītāja prātu.

Notiekošajam ir jāpārsteidz, un pretīgais atkritumu kalns jānokopj ievainojamam, bet pašpārliecinātam vīriešu kārtas cīnītāja tēlam (ja reiz par to ieminējos, mums taču ir arī Kolumbiāna / Colombiana (2011), Svešais / Alien (1979) un Ņikita / La FemmeNikita (1990) – spriedzes filmas, kurās sieviete aizēno vīriešu virskundzību. Šajā action garda ir pati piedāvātā kino ēdiena pasniegšana, jo svilinošo maltīti vislabāk pasniegt karstu un vēlams ar asinīm, aizdaram pievienojot arī pašironiju, ko visu Vests patiesi dara.

Klints / The Rock (1996) – viltība un uzvara bagātīgās atrakcijās

Kā mēdz sacīt, pateici “A”, saki arī “B”. Pieminēji Maiklu Beju – saki Klints. Asa sižeta spriedzes filmu ir daudz, bet labās var uz pirkstiem saskaitīt. Viens no Nikolasa Keidža lieliskajiem action ir grāvējs Bez sejas / Face/Off (1997), kurā Džons Vu ilustrē ideju par realitātes un personības iedabu, bet cits – Klints ar godu, drošsirdību un amerikāņu patriotismu.

Maikls Bejs pierādīja, ka ir neapšaubāms žanra meistars: ugunīgi sprādzieni un pakaļdzīšanās automašīnās – tā ir viņa tēma. Bejs ir radījis pirmšķirīgu grāvēju ar drāmu, dzēlīgu humoru un rūpīgi izstrādātiem tēliem. Eds Hariss kārtējo reizi apliecinājis sevi kā izcilu dramatisko aktieri, bet Šons Konerijs un Nikolass Keidžs iemiesojuši visai simpātiskus tēlus ar komiskuma un tēviņu brutalitātes devu. Filmā Keidžs bioķīmiķa lomā un pārī ar večuku Koneriju bīstama noziedznieka statusā sīvi pretojas profesionālām militārpersonām Eda Harisa vadībā, kurš draud palaist indīgas raķetes un iznīcināt ASV pilsoņus.

Kadrs no filmas Klints / The Rock (1996)
Maikls Bejs – cik daudz ir šajā vārdā un cik maz ir viņa filmās! Viņa pērkona grāvieniem līdzīgās filmas var arī nepatikt, bet to analīze ir ārkārtīgi svarīga. Šo kinolenšu trūkums – trakoti aktīva montāža, kas arī iemaitāja Klinti, tādēļ brīžiem skatītājs nevar izbaudīt “treknās” ainas, kuru filmā ir pārpārēm. Beja stils – tūkstotis kadru minūtē, mūžam drudžaina kustība, indīgas krāsas un nerimstoša dārdoņa. Viņa filmas – vārgs sižets ar nejēdzīgi skaistiem, bet tukšiem personāžiem, un tādēļ visa darbība šķiet kā milzīgs, muļķīgs un neveikls robots no Transformeru franšīzes, kam nākt pie prāta nav pat niecīgāko izredžu.

Beja darbi ir kinematogrāfiska vīzdegunība, kurā viss skanīgi tarkšķ un vērienīgi sprāgst palēninājumā. Tādu stilu dēvē par “Bayhem”. Ja tulkojumā no angļu valodas “mayhem” ir miesas bojājumu izdarīšana, tad “Bayhem” ir kino mākslas kropļošana.

Šis ir galvu reibinošs vulgāru, ņirbošu un agresīvu kadru karuselis paviršā montāžā. Un tomēr Klinti var uzlūkot kā unikālu filmu, ko ir svarīgi apspriest. Nenoliedzami, Maikla Beja filmām ir māksliniecisks autora rokraksts. Prātā nāk leģendārais un elitārais filmu apkopojums The Criterion Collection, kurā kanonizēti diženie pasaules kinematogrāfisti - Hičkoks, Eizenšteins, Tarkovskis... un (ak, tu brīnums!) Maikls Bejs, kura Klints (1996) un Armagedons (1998) ieņēmušas vietu pie izredzētajiem.

Vispār jau pašlaik ir vērts noskatīties un saprast grāvēju Klints, kuram šogad aprit 20 gadi, – filma, kuras personāži uzzīmēti mazliet smalkākām līnijām nekā Švarcenegera pifpafiņu varoņi. Šeit nav dziļi izstrādātas fabulas, bet režisors pārsteidzoši prasmīgi to izstiepj divu stundu garumā. Kāpēc? Tāpēc, ka Maikls Bejs ir slīpēts reklāmas speciālists, kurš visai ciešos laika rāmjos spēj saprotami izklāstīt jebko. Viņš novieto kameru neierastās vietās, tāpēc skatītāja acis ieskatās neierastos stūrīšos, bet citkārt tās vēro visu vienlaikus – mūsu skatiens pievērsts burtiski it visam.

Komando / Commando (1985): vardarbīgi postījumi un aizraujoša satīra

Arnolds Švarcenegers vienā no savām labākajām lomām jau no pirmajiem kadriem liek saprast – ar viņu joki mazi. Kad viņa varonis – bijušais “komando” (amerikāņu īpašo uzdevumu vienības kareivis), pulkvedis Džons Metrikss – nes pamatīgu baļķi plecā un motorzāģi rokā, tas vieš paļāvību. Der pieminēt, ka Klinta Īstvuda Netīrais Harijs ir Džona Metriksa un citu žanra varoņu prototips un arhetips. Vienam ir varenais 44. kalibra Magnum, bet otram – vesels ieroču arsenāls.

Visa kinolente ir caurcaurēm action. Kaut kādā ziņā Komando ar savu smieklīgo budžetu ir žanra parodija. Vienkāršs, tolaik vēl nenovalkāts stāsts: ir galvenais varonis, kuram ir maza un ļoti jauka meitiņa, bet ienaidnieki ir viņas nolaupītāji. Sižeta vienkāršība un atainojuma eskeipisms neapšaubāmi ir atrakciju kino raksturojošie pamatjēdzieni. Komando ir postmoderns mačo gabals un sīvs reālisma antipods.

Dzīvnieciska vardarbība ir žanra konstante Komando un it visās asa sižeta filmās. Un tomēr attaisnota tiek tikai galveno varoņu cietsirdība.

Varoņi uztver nāvi kā līdzekli mērķa sasniegšanai, viņuprāt, slepkavība ir nenopietna padarīšana, itin kareivīga un morāli sekla.

Interesanti, ka neīstenotais sižeta turpinājums tika pārrakstīts un pārvērtās leģendārajā action Cietais rieksts, ko uzņēma 1988. gadā un kas dāvāja pasaulei jauno supervaroni Džonu Makkleinu.

Piekritīsiet taču, Arnolds Švarcenegers nav izcils aktieris. Kulta Terminators ir veiksmes stāsts tādēļ, ka Švarcs iekaro simpātijas ar ķermeni un akmens seju. Tieši tādēļ Komando ir piezemēta Kamerona lolojuma versija. Visi atceras īso, bet izteiksmīgo frāzi: “Es atgriezīšos”, un viņš atgriezās filmā, kurā strupu melnā humora frāžu ka biezs: “Netraucējiet manu draugu – viņš ir nāvīgi piekusis”, “Izlaid tvaiku”, “Vai tu mums kaut ko atstāji? – Tikai līķus.” Kurš redzējis, sapratīs. Marka L. Lestera grāvēju var pelnīti salīdzināt ar Pāri spēku robežai / Over the Top (1987), kurā spēlē Silvestrs Stallone.

Šī ir tāda filma, kurā varonis redz, ka sliktie puiši apšņāpuši vadiņus viņa kravas mašīnai, lai traucētu dzīties viņiem pakaļ, tāpēc Metrikss ieliek nolādētā auto kloķi neitrālajā ātrumā un pārgalvīgi traucas lejup no kalna, vēl kaut kā pamanoties izvairīties no katra koka. Un galu galā šeit viss noteikti uzsprāgst, dažbrīd pat divreiz. Ārnijs sit, šauj un dedzina visu, kas stājas viņam ceļā. Ievērības cienīgi ir tas, ka grāvējos parasti ievij arī mīlasstāstu, bet Komando tā nav, jo šis ir kino skarbiem un nelokāmiem večiem.

Kadrs no filmas Komando / Commando (1985)
Komando sajūsmina visas paaudzes, jo grāvēja būtība ideāli piestāv varenajam Ārnija tēlam – īstai kara mašīnai. Bet pati filma paliek kā muļķības un azarta apoteoze un klasisks šablons žanra valodas apgūšanai. Spriediet paši, vai Komando primitīvisms ir savdabīga ģenialitāte vai kinematogrāfiska glupība.

Ātrums / Speed (1994) – maniakāls satraukums

Retro-festivāla noslēdzošā filma ir Jana de Bonta Ātrums. Šī grāvēja sižets attīstās zibenīgā tempā no sākuma līdz beigām. Lūk – terorists, lūk – viņa šaušalīgais nodoms, lūk – lifts, kurā ierāvušies viņa upuri, gaidīdami savu liktenīgo stundu. Ievaddaļa izkārtojas strauji un mērķtiecīgi, neatvairāmi savaldzinot skatītāju, bet tālāk stāsts traucas vēl ātrāk, jo darbība pārceļas uz pilsētas autobusu ar parastiem pasažieriem: viņi ir bandinieki spēlē starp labo (Kianu Rīvss) un ļauno (Deniss Hopers). Autobusam jānesas ar ātrumu 50 jūdzes stundā (80 km/h), bet to vada lieliskā, komiskā un ne sevišķi veiksmīgā Enija (Sandra Buloka). Vispār jau šī sižeta galvenā līnija sastopama daudzos grāvējos. Tēma – terorisms un atmaksa. Tomēr autobusa sagrābšana, turklāt vēl attālināti – tā ir maniakāla izsmalcinātība un lietpratīgs izpildījums.

Kadrs no filmas Ātrums / Speed (1994)
Vai Ātrums ir talantīgākais spriedzes gabals pasaulē, un tā elitārumu nevienam nebūtu pa spēkam pārspēt? Nedomāju vis, bet desmitnieku savā krājkasītē filma tomēr pelnījusi. Buloka ir saspringti pievērsusies stūrēšanai, bet pa to laiku Rīvss ar izmanību un atjautību cenšas padarīt nekaitīgu neprātīgā ātrumā braucošā autobusa apakšdaļā iestiprināto spridzekli. Uz ekrāna itin kā paveras uzvelkamais mehānisms – gudrs un izdomas bagāts trilleris ar slazdu liftā un enerģisku pakaļdzīšanos autobusā. Cienījams action, spriedze un specefekti. Filma pārsteidz ar samezgloto vēstījumu un baiļpilno gaisotni.

Grāvējs gan tāds kamerformāta, jo personāži lielākoties uzturas autobusā, tomēr nav iespējams skatīties Ātrumu bez trauksmaini gailošas uguntiņas skatītāju un galveno varoņu acīs. Beigās, gaiņājot gumijas sviluma smārdu, atliek vien smagi nopūsties un notraukt sviedru lāses no pieres. Tiem, kuri uzauguši ar 90. gadu asa sižeta filmām, vai tiem, kuri vēl nav neko tādu redzējuši, Ātrums ir ieteicams no visas sirds.

No krievu valodas tulkojusi Asnāte Vasiļjeva

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan