Neviens nopietns, kino biznesā rukājošs profesionālis vairs nevar atļauties kinofestivālā bohēmiski baudīt filmu pēc filmas, ir jāstrādā – īpaši, ja esi ieradies ar savas topošās filmas projektu „virtuālajā mapītē”. Tā tas bija arī režisorei Kristīnei Želvei, kura turklāt netālu no Karlovi Variem atrada pili, kurā Otrā pasaules kara beigas sagaidīja viņas topošās dokumentālās filmas „Mērijas ceļojums” varone, Latvijas muzeju bagātību sargeņģelis Mērija Grīnberga.
I. Avots Nr. 2 - KARLA IV, 64ºC
Karlovi Vari ir pilsēta, kas tevi apņem kā silta plauksta. Senā kūrorta pilsētiņa Karlsbāde iegūlusi kalnu ieplakā kā piltuvē – pa vidu plūst upīte Tepla (kas to arī nozīmē – Siltā), uz abām pusēm augošā progresijā kārtu pa kārtai rindojas dažādu toņu un arhitektūras stilu impērijas laika nami, un augšējā kārtā – biezs, tumīgs mežs. Kaut ko trauslu un nostalģisku izstaro gan grezno viesnīcu un dziednīcu fasāžu parāde, gan aiz tās kā priekškara aizslēpušies aplupušie īres nameļi ar zīmēm “Na prodej” tukšajos logos, savukārt kūrviesu pulciņi, ģimenes un pārīši (lielākā daļa no tiem runā krieviski), kas vakara promenādes laikā apcerīgi iemalko dziednieciskos termālos minerālūdeņus, bruņojušies ar neiztrūkstošo Karlovi Varu snīpīškrūzīti rokās un labticīgu apņemšanos „vienreiz par visām reizēm” savest kārtībā savu veselību, liek aizkustinājumā izsaukties tāpat kā Remarkam: „Cilvēks ir dižs savos nodomos un vājš spējā tos īstenot!”
Kā uzzinu no termālo ūdeņu pazinējiem, katram no ūdeņiem ir ne tikai savs kārtas numurs un poētisks nosaukums, bet arī atšķirīga temperatūra un ogļskābās gāzes koncentrācija, kas uz organismu iedarbojas atšķirīgi – tāpēc Karlovi Varos lietderīgi esot ierasties ar savām analīzēm, lai dziednīcā saņemtu tieši sev un savām kaitēm atbilstošu ārstniecisko avotu ūdeņu kombināciju.
Es gan šeit diemžēl neesmu ieradusies ar analīzēm, bet ar savas topošās dokumentālās spēlfilmas Mērijas ceļojums projektu, kas iekļauts programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, jo Karlovi Varos ir ne tikai izslavētie siltie termālie ūdeņi, bet kopš 1946. gada arī kinofestivāls. Lai arī Karlovi Vari ir A klases festivāls, tātad vienā svara kategorijā ar Berlīni, Kannām un Venēciju, tam nepiemīt Berlināles kosmopolītiski nevērīgā lietišķība vai Venēcijas indīgais un reibinošais spožums, kas rada sajūtu “Ak, tas ir tik skaisti, bet uz tevi īsti neattiecas, meitenīt!”. Karlovi Vari tiešām apņem un silda, kā saka mana ceļabiedrene, filmas redaktore Asnāte, kura Karlovi Varos viesojusies ne reizi vien kā leģendārā kinoforuma Arsenāls pārstāve.
Šobrīd Karlovi Varu Starptautiskais kinofestivāls tiek uzskatīts par ietekmīgāko Eiropas festivālu, kas fokusējas uz Austrumeiropas, Balkānu un „bijušo Padomju Savienības valstu” kino. Līdztekus trim konkursa skatēm, tematiski sagrupētām filmu programmām un dažāda kalibra un spožuma zvaigžņu uzņemšanai (šogad festivālā zvaigžņoja arī Žans Reno, Vilems Defo un Anomalisas režisors Čārlijs Kaufmans) festivālam ir spēcīgi attīstīta nozares profesionāļu jeb Industry sadaļa – patiesībā jau tieši šīs sadaļas spēks un konkurētspēja nereti nosaka festivāla aktualitāti starptautisko kino notikumu blīvajā konkurencē un hierarhijā.
Tas laiks, kad festivāla apmeklējums vispirms nozīmēja filmu rīšanu no agra rīta līdz vēlam vakaram un meditatīvas sarunas vai bohēmiskus strīdus naktīs, plus vēl sirreālas akcijas un hepeningus tam visam pa vidu, ir…
nē, varbūt ne gluži pagājis, bet pamainījies jeb pārfokusējies – sauksim to tā. Neviens nopietns, kino biznesā rukājošs profesionālis vairs nevar atļauties iepriekšminētajam nodarbību sarakstiņam veltīt nedēļu savas dzīves. Tāpēc paralēli filmu skatēm tumšās vēsās kino zālēs un vīna glāzēm, kuras, paldies Kinodieviem, nekur nav pazudušas, aktīvi darbojas tas, ko pasaulē dēvē par kino industriju – filmu pirkšana un pārdošana, rekrutēšana dažādiem festivāliem, jaunu darījumu kontaktu meklēšana un esošo uzturēšana, kā arī arvien augošās kino nozares armijas mācības – lekcijas, laboratorijas, topošo projektu attīstīšanas darbnīcas un prezentācijas. Vorkšopi, pičingi, mītingi… jūs mani sapratāt, kolēģi, vai ne?
II. Avots Nr.11 – SVABODA, 60ºC
Karlovi Vari festivālā esmu akreditējusies ne kā mediju, bet industrijas pārstāvis, un tas piešķir pasākumam drusku citu draivu. Pasīvo filmu skatīšanos (lūdzu, nedusmojiet, kino kolēģi, es jau nu labi zinu gan, ka intensīva filmu skatīšanās ir smags darbs, bet tas tomēr notiek ierastās psiholoģiskā komforta zonas jeb “man ne no viena neko nevajag” aizsegā) nomaina līgani (neteikšu, ka nepatīkami) saspringuma, adrenalīna un stresa uzplūdi / atplūdi, apzinoties, ka esi ieradies ar savas filmas projektu virtuālā mapītē. Smalkāk izsakoties – prezentēt vai pičot, vienkāršāk – pārdot. Atrast sadarbības partnerus. Tāds nu šoreiz ir mans un Asnātes mērķis un uzdevums, un mums abām tas ir samērā jauns ampluā pēc darbošanās pārsvarā radošās sfērās.
Pēc īsas aklimatizēšanās iesācēja veiksme pirmajā vakarā mūs ieved Karlovi Varu greznākajā ēkā Grand Hotel Pupp uz Dienvidkorejas brīnuma Parka Čanvuka (Park Chan-wook) fascinējošās, kārtu kārtām virtuozi un eleganti satamborētās filmas The Handmaiden vakara seansu (filma šogad būs Baltijas Pērlē), bet jau nākamajā dienā filmu skatīšanos atlieku uz “kad būs brīvāks laiks”, lai dotos uz festivāla Industry programmu kā uz jaunu darbavietu.
Pirmo darbdienu ievada Works in Progress – spēlfilmu projektu prezentācija, kurai pieklājīgā konkurencē atlasīti astoņi filmu projekti postproducēšanas fāzē; viens no tiem finālā saņems 100 000 EUR vērtu grantu filmas pabeigšanai. Šī ir lieliska iespēja iepazīt gan Eiropas filmu studijas un kolēģus, gan valdošās vēsmas, aktuālās tēmas un kvalitātes latiņu.
“Valdošās vēsmas” divos vārdos man būtu - Kristians Mundžiu (šogad festivālā sanāca noskatīties Mundžiu pēdējo filmu, bet par to mazliet vēlāk).
Kristiana Mundžiu (Cristian Mungiu) pārsteidzošā, svaigā uzvara 2007. gada Kannu kinofestivālā ar filmu 4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas, šķiet, joprojām nosaka kamertoni „Austrumeiropas fokusam” – aplupusi postsovjetiska estētika, dokumentāls, atturīgs rokas kameras stils un aktierspēle, personīgs, skaudrs, atkailināts vēstījums. Arī tēmas pasmeltas no Austrumeiropai kopējo, labi atpazīstamo problēmu katla – kriminālās vides attiecības, izvarošanas upura vainas komplekss, homoseksuālu attiecību tabu un izlikšanās kā glābjoša norma (šīs filmas pieteikumā uzzinām arī, ka Kosovā neesot neviena “publiska geja”), citu postsociālisma valstu problēmu buķete – ikdienas korupcija, bardaks medicīnas, tieslietu, sociālās aprūpes sistēmās utt., utjpr. Uz šī “fokusa” fona atšķiras igauņu projekts – gan ar kadra dizainu un estētiku, gan ziemeļniecisko melno humoriņu un pašironiju. Nu jā, bet igauņi, kā dzird, jau vairs neesot Austrumeiropa, bet gan ziemeļvalsts.
Turpmākās divas dienas festivālā notiek gan Eurimage Lab Project Award, kas pievēršas “netradicionālas kinoizteiksmes kopprodukcijām”, gan Pitch & Feedback, kurā pēc projekta prezentācijas uzreiz var saņemt ekspertu novērtējumu, un Docu Talants – platforma projektu prezentācijai, arī lai piesaistītu sadarbības partnerus. Tie visi ir pasākumi, kas orientēti gan uz filmu projekta kvalitātes pilnveidošanu, gan kopproducentu piesaistīšanu.
Zinu daudzu vietējo producentu skeptisko vai pasīvo attieksmi pret kopproducēšanu – „tas nav tik vienkārši, kā izskatās”, “visādas Eiropas birokrātijas”, „mums tam ir par maz naudas”, „nāksies rēķināties ar kopproducenta interesēm un prasībām” utt.
Un tomēr – līdztekus jaunai pieredzei un finansiālajam ieguldījumam tā ir arī garantija, ka tavu filmu parādīs arī ārpus Latvijas, kas pārsātinātā kino tirgus apstākļos Eiropā nav maz. Patiesībā – tas ir ļoti, ļoti daudz.
III. Avots Nr. 7 – RUSALKA, 60ºC
Tam, ka Mērijas ceļojumam ceļabiedri tiek meklēti tieši šeit, Karlovi Varos, ir pamatots iemesls. Otrā Pasaules kara beigu posmā vācu armija, atkāpjoties no Rīgas, izveda sev līdzi 800 kastēs sasaiņotas Latvijas muzeju vērtības. Mūsu filmas varone, 35 gadus vecā Vēstures muzeja darbiniece Mērija Grīnberga, bija vienīgā brīvprātīgā, kas pati pieteicās pavadīt un uzmanīt nenovērtējamo kravu, un vienīgā no pavadoņiem, kas mantas pēc pusotra gada atgādāja atpakaļ – nu jau Padomju Latvijā. Par Mērijas likteni pēc šī “ceļojuma pa Eiropu” stāstām filmā, bet aptuveni gadu viņa kopā ar muzeja dārgumiem pavadīja Čehijā, kas tolaik bija Vācijas teritorija, Dienvidsudetija. Arī II Pasaules kara beigas Mērija sagaidīja 100 km no Karlovi Variem – Trpistas pilī, no kurienes arī sāka mājupceļu pretim savam liktenim Padomju Latvijā. Daudzus gadus pēc sava ceļojuma Mērija Grīnberga, uz Mākslas muzeja trepītēm pīpēdama mūžīgo papirosu, jaunākajām kolēģēm stāstījusi par krāšņajām, gotiskajām Čehijas pilīm, ne ar pušplēstu vārdu nepieminēdama, kādā sakarā tās apskatījusi.
Mūs te atved filmēšanas vietu meklējumi un nākotnes plāni, jo labas veiksmes gadījumā šeit varētu filmēt Čehijas ainas, pievienojot filmas spēles daļai vēsturisko un vides precizitātes nianšu vērtību. Varētu jau meklēt līdzīgu pili Latvijā, bet te, Pilzenes ārēs, ainavas estētika, kā saka Asnāte, tomēr ir pilnīgi cita. Trpistas šaurā bruģētā ieliņa, ap kuru cieši sagūluši apdrupušie mūra nameļi, skrajie magoņu lauki un zemās debesis, un, protams, laika zoba drupinātā, reiz greznā pils ar plašām saimniecības ēkām un barokālu dārzu raisa sajūtas, ka karš te ir bijis vēl vakardien. Tas viss mudina mani uz apceri – kādas sajūtas un emocijas šeit, šajā vietā izdzīvoja sieviete, jaunāka par mani šobrīd; par to, kāpēc un kā viņa pieņēma tādu lēmumu, kādu pieņēma – nepalikt Rietumu zonā, bet atgriezties.
Internetos sasmalstītā skopā informācija par šo vietu liecina, ka Trpistas pilī pēc kara bijis bērnu nams, tad ilgus gadus tā stāvējusi tukša (un attiecīgi izdemolēta un nolaista), tagad nonākusi īpašnieka pārvaldījumā un pamazām sākas restaurācijas darbi – no pils ārskatiem gan tas pilnīgi noteikti vēl nav nojaušams.
Kad vējainā jūlijā rītā snaikstāmies gar pils vārtiem ar uzrakstu “Privātīpašums! Ieeja aizliegta!”, jāsaka – mani nevienu brīdi nepārņem doma, ka daru ko sliktu vai nepareizu. Vārti ir vaļā, kāds zemnieku onkuliņš ar mazu traktoriņu pļauj zāli un nerunā ne angliski, ne krieviski; nu labi, gan jau tūlīt uzradīsies kāds sargs-dārznieks-pārvaldnieks, kas izstāstīs un izrādīs, kas un kā…
Realitāte, kā šad tad gadās, atšķiras no manas vēlmju domāšanas, jo, kad apcerīgi atgriežos no dārza fotografēšanas, sastopu Asnāti sarunā ar aristokrātisku kungu zīmola brillēs un tādā kā bavāriešu stila frakā. Viņš briljantā angļu valodā lasa mums (pelnītu) morāli – ar kādām tiesībām mēs te atrodamies un ar ko šī atrašanās mums draud beigties. Steigšus atvainojos un murminu glābiņa mantru – sak, mēs esam filmmeikeri, mēs meklējam lokācijas…
“Tas, ka jūs esat filmmeikeri, nedod jums tiesības sperties iekšā visur, kur uzskatāt par vajadzīgu!” strikti noskalda pilskungs. Ehhh, un man viņam jāpiekrīt.
Viņa perfektā angļu valoda (jūtams, ka tajā viņš ieguvis labu izglītību), ekstravagantais tērps (vakar atgriezies no modes nedēļas Parīzē) un erudīcija (sākot ar pils vēsturi, arhīvu lietas ieskaitot, un beidzot ar kinofestivāla aizkulišu pārzināšanu) raisa respektu un liek nokaunēties par saviem kinošņiku stila izgājieniem (bez tiem gan arī šad tad pie rezultāta netikt, sevis attaisnošanai domās piemetinu). Bet mūsu stāsts par latvieti, kas viņa pilī reiz glābusi Brederlo gleznu kolekciju, baltvācu sudraba kausus un Dziesmusvētku karogu, pilskungu tomēr atbruņo, un viņš atvēl mums “10 minūtes” pils izrādīšanai, kas beigās izvēršas par veselām 12 minūtēm un atvadu teikumu: “Tā, un kad jūs plānojat sākt to savu filmēšanu?”
Līdz praktiskajai filmēšanai vēl, protams, garš ceļš ejams, bet atceļā es rūpīgi noglabāju savu atmiņu failos tikko redzētās ainas. Esmu bijusi Mērijas vietās, kāds mazais dzīves brīnums atkal ir noticis, kāds apsolījums piepildījies.
IV. Avots Nr. 8 – KNIŽE VÁCLAVI 64ºC
Nobeigumā laikam tomēr mazliet jāpiemin arī kino – tas ir, festivāla filmas. Tā kā šoreiz filmu skatīšanās notika fragmentāri “no darba brīvajā laikā”, bez mērķtiecīgas programmas sastādīšanas, fokusējoties uz kādu no konkursa skatēm, man nekas cits neatliek, kā tikpat fragmentāri pieminēt savus “zibšņus”, nepretendējot uz kopainas vai konteksta analīzi.
51. Starptautiskajā Karlovi Varu kinofestivālā Latvija bija pārstāvēta ar divām filmām – pagodinošajā Variety Critics' Choice programmā bija iekļauta Renāra Vimbas Es esmu šeit ar anglisko nosaukumu Mellow Mud, bet dokumentālo filmu konkursa skatē – Latvijas līdzproducētā Vitālija Manska lente Radinieki / Close Relations. Filma ir režisora personisks stāsts – šķiet, pirmais tik ļoti personiskais kopš Privātajām hronikām (1999), kas Manski iecēla Krievijas kinodokumentālistu Olimpā.
Radinieki ir stāsts par režisora „paplašināto ģimeni”, kura dzīvo Ukrainā un sava ģimenes loka mērogā šobrīd izdzīvo „visu to, kas tagad notiek Ukrainā” – uzskatu un politisko viedokļu sašķeltību, padomju režīma un tā seku atkailinātu pārskatīšanu, kara briesmu un nāves tuvumu, bailes un neziņu par valsts un savu tuvo cilvēku rītdienu... Garas, brīžam smieklīgas, brīžam pļāpīgas, brīžam panaivas, bet ļoti godīgas un cilvēcīgas radu “virtuves sarunas” par politiku mijas ar emocionāli jaudīgām, skaudrām dokumentālā novērojuma epizodēm, kuru kulminācija, vismaz manās acīs, ir skatītājam anonīma ukraiņu kareivja bēru procesija cauri pilsētas centram. Ilgs gājiens vienā kadrā, kas sākas ar vientuļu pusaugu zēna figūru uzreiz aiz katafalka un palēnām pieaug varenā straumē –
Ukrainā tā notiekot, ka kritušo kareivju bēru procesijām spontāni pievienojas arī nejauši garāmgājēji.
Ja uzreiz pārlecam pie balvām, Radinieki nav apbalvoto filmu skaitā. Tā kā Kristāla Globusa laureātes neredzēju un dokumentālo filmu konkurence tiešām bija ļoti spēcīga, reflektēt par žūrijas lēmumu, protams, nevaru. Vien izteikt cerību, ka tas ir konceptuāls un mākslinieciski pamatots, atbilstošs šīs konkrētās žūrijas prioritātēm un redzējumam, un ka nav taisnība kādam manas kolēģes žurnālistes īsam vispārīgam komentāram: „Nuja, Ukraina jau vairs nav aktuāla, visi jau pieraduši”…
Pieminēšanas un pārdomu vērta noteikti ir arī jau pieminētā Kristiana Mundžiu jaunākā filma Izlaidums / Graduation, kas pirmizrādīta šogad Kannu kinofestivālā un saņēmusi balvu par režiju. Es, zvērināta Četru mēnešu... fane, to noskatos ar dalītām jūtām. Esmu sev apsolījusies vairs ne reizi šajā rakstā nepieminēt “Austrumeiropas fokusu” un “postsociālisma faktūras”, bet, piedošanu, tie tur ir! Draugu būšanas jeb sadzīves korupcija visos līmeņos, pusmūža varoņa dubultā dzīve blokmājas dzīvoklītī starp sievu un mīļāko – izmisušu vientuļo māmiņu ar slimu puisīti –, viens kompromiss ved pie nākamā,
un tas viss gaišākas nākotnes vārdā – ne jau savas, protams, bet bērnu, un ne jau Rumānijā, protams, bet Anglijā.
Ieturēts Mundžiu rokraksts, kustīga rokas kamera, bet stingra un atturīga; dokumentālā kino intonācijas bildē, vidē, aktierspēlē... Tomēr jau ar pirmajiem kadriem uzdotais nemainīgais “Austrumeiropas ciešanu kamertonis” dramaturģijā un aktieru sejās nomāc, un, lai cik vīzdegunīgi tas neskanētu, sāk apnikt. Varbūt par daudz, varbūt par biežu, varbūt man, austrumeiropietei, par personisku, – es tagad taisnojos sev un jums, lasītāji.
Pavisam cits kamertonis (un cits žanrs, protams) skan festivāla atklāšanas filmā – ungāra Atilas Tila (Attila Till) Kills on Wheels, ko, atsaucoties uz saturu, atļaušos neveikli latviskot kā Pasūtījuma slepkavas ratiņkrēslos. Jūtīgo, delikāto tēmu par cilvēkiem ar kustību traucējumiem filmā izdevies parādīt bez jebkādas sentimentālas paštīksmināšanās vai žēlošanas, brīžam pat balansējot uz relatīvās „politkorektuma robežas”, bet tajā jūtams autoru ieguldītais godīgais, gudrais izpētes darbs, tas, ka viņi tikuši ļoti tuvu klāt šo cilvēku sajūtām – gan fiziskām, gan emocionālām –, un pratuši tās iemiesot oriģinālā, pamatotā vizuālā risinājumā. Atstāstot filmas saturu, būs ļoti grūti iztikt bez spoileriem jeb maitekļiem, tāpēc teikšu īsi – sen nebiju skatījusies filmu, kur visi filmas gaitā radušies jautājumi beigās tiek atbildēti un saslēdzas pārliecinoši realizētā koncepcijā. Starp citu – cilvēkus ratiņkrēslos mēs katru dienu redzējām arī festivāla auditorijās, un šāds fokuss man šķiet ļoti pareizs un atbalstāms.
Par festivāla Kristāla Globusa saņēmēju arī kļuva ungāru filma – Šabolca Haidu (Szabolcs Hajdu) It’s Not the Time of My Life – filma, kas radusies no teātra izrādes, kurā aktieri izspēlējuši „sadzīves etīdes par savu dzīvi”. Izrādes veiksme mudinājusi režisoru pārcelt to filmā, kas uzņemta 14 dienās, Haidu pats bijis „režisors, aktieris, vīrs un tēvs”. Tā kā redzēju tikai filmas treileri, manas asociācijas par šo simpātisko darbu sasaucas ar Jaunā Rīgas teātra izrādēm, žanru, ko dēvē par „jauno vienkāršību”, un itāļa Nanni Moreti pašrefleksīvajām personiskajām filmām „pirmajā personā”.
Tomēr prātīgāk laikam būs teikt, lai par Karlovi Varu godalgotajām filmām vairāk jums pastāsta kāds cits. Vēl labāk, ja mums būs iespēja tās noskatīties Baltijas Pērlē vai Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Kas nozīmēs arī to, ka Karlovi Varu „Austrumeiropas fokusa” ārstnieciskie termālie ūdeņi mūs apņems kā silta plauksta arī Rīgā. Un vēl viens mazais dzīves brīnums būs noticis.
