Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 7. jūnijā atklās videomākslinieces Katrīnas Neiburgas izstādi Sologāmija. Kino Raksti nolēma, ka jābeidz brīnīties, kāpēc Neiburgas darbi vēl joprojām nav iekļauti Latvijas kino diskursā, un jājautā pašai māksliniecei par viņas attiecībām ar dažādām kustīgā attēla izpausmēm.
Ievada vietā
Šķiet, vēl nekad visā kinomākslas pastāvēšanas laikā viedokļi par to, kā definēt kino, nav bijuši tik konfliktējoši kā šobrīd. Mūsdienās neviens no kādreiz tik stabilajiem kino parametriem – materialitāte (filmlente), aparatūra (kinokamera'un kinoteātris kā izrādīšanas vieta) vai institūcija (filmu studija) – vairs nevar kalpot par neapšaubāmu orientieri. Kinopētnieks Larss Henriks Gass, kurš kustīgo attēlu mākslas un kino attiecībām veltījis vairākas publikācijas, teiktu – vienīgie faktori, kas šobrīd raksturīgi tikai un vienīgi kino, ir skatītāja pakļaušanās kinofilmas laika pieredzei un kino kā unikāls domāšanas veids[1]. Šajā situācijā uz kino diskursa skatuves kopš apmēram 2010. gada parādījusies kustīgo attēlu māksla, kuru līdz tam skatīja tikai laikmetīgās mākslas kritikas tradīcijā. Kustīgie attēli nāk ar jaunu piedāvājumu – jautājumam par to, kas var būt kinomāksla, atbildi meklēt nevis celuloīdā vai filmas projekcijas principā, bet domājot, kas ir kino kā sociāla un vēsturiska institūcija.
Ieskicējot kustīgo attēlu mākslas un kino attiecības muzeju un galeriju kontekstā, par pagrieziena punktiem uzskata divas izstādes – franču kino teorētiķa Raimona Belūra (Raymond Bellour) kūrēto izstādi Passages de l`image 1990. gadā Pompidū centrā (kopā ar kuratorēm Katrīnu Deividu / Catherine David un Kristīni van Ašši / Christine van Assche) un Rūtas Noakas / Ruth Noack un Rožē Bērgela / Roger M. Buergel kūrēto documenta 12, kas notika 2007. gadā[2] (Kino Rakstu saruna ar Rūtu Noaku par šo izstādi un citiem kustīgo attēlu tematiem – ŠEIT.).
Pompidū centra 1990. gada izstāde gan nebija pirmā, kas piedāvāja kinodarbus sastatīt kopsakarībās ar citiem attēliem un darīt to muzeja rāmējumā, šeit unikālais bija vēlme demonstrēt attēla iespējas transformēties starp dažādiem medijiem un prezentācijas formātiem. Būtiski ir tas, ka šai izstādei izvēlētie mākslinieki (Tjerī Kunzels, Kriss Mārkers, Maikls Snovs, Bils Viola, Džefs Vols un citi) savu darbību bija sākuši vai nu videomākslā vai arī avangarda kino. Taču tā kustīgo attēlu mākslinieku paaudze, kas uz muzeju un galeriju skatuves uznāca 90. gados, vairs vispār nebija bijuši saskarē ar videomākslu – piemēram, Pjērs Hjū, Duglass Gordons, Deivids Klērbuts. Šī paaudze, tieši otrādi, savus darbus veidoja ciešā sazobē ar naratīvo kino, un tāda iespaidošanās balstījās faktā, ka šai mākslinieku paaudzei jau bija pieejama labāka projicēšanas tehnika – iespēja, pateicoties digitalizācijai, demonstrēt darbus uz lieliem ekrāniem kinoteātrim līdzīgos apstākļos pietuvināja kustīgo attēlu mākslu kinomākslas pieredzes modelim, jo vēsturiski līdz tam izmantotā projicēšanas tehnika (monitori) publikas un mākslinieku apziņā tika saistīti ar televīziju, nevis kino.
Savukārt 2007. gada izstāde documenta 12 kustīgo attēlu mākslas darbus ienesa no muzeju vides (atpakaļ) kinoteātrī – atšķirībā no līdz tam ierastās prakses, ka videodarbi pieejami visu izstādes laiku dažādās vidēs, šajā izstādē videodarbus demonstrēja tradicionālu kinoseansu ietvaros.
Latvijas kontekstā vēsturiski iegājies lietot jēdzienus „videomāksla” un „video instalācijas”, un par nopietnu šī formāta parādīšanos Latvijas mākslā varam sākt runāt, sākot ar 80. gadu otro pusi un 90. gadu sākumu, kad ne tikai tehnoloģijas kļūst pieejamākas, bet briest arī protests pret valdošo iekārtu un kustīgā attēla robežām.
Atskaites punkts Latvijas videomākslai ir 1986. gads, kad video formātā tika dokumentētas Hardija Lediņa pirmās akcijas un performances (operatori Gvido Zvaigzne un Zigurds Vidiņš),
savukārt Kristapa Ģelža video Mūra nojaukšana, ko pirmo reizi demonstrēja 1988. gadā Rietumberlīnē, izstādē Rīga – latviešu avangards, uzskatāma par pirmo videoinstalāciju Latvijas mākslā. Kā ievērojamākos Latvijas videomāksliniekus 20. gs. nogalē var minēt Daini Kļavu, Viesturu Graždanoviču, Mārtiņu Ratniku, Juri Pošku; redzamākie šī laikposma videoinstalāciju autori – līdzās Kristapam Ģelzim arī Ojārs Pētersons, Indulis Gailāns, Juris Boiko, Anita Zabiļevska. 21. gadsimta sākumā savukārt jāizceļ Gints Gabrāns, Rasa un Raitis Šmiti, Kristaps Epners un Ieva Epnere; uz šo laikposmu attiecināma arī māksliniece Katrīna Neiburga, kura sevi pārliecinoši piesaka videomākslas jaunajā paaudzē, kad priekšplānā nonāk tieši sociālās telpas analīze. Darbi Kas meitenēm somiņās?, Satiksme (2003), arī jau vēlāk veidotais Preses nams (2012) un Garāžas (2016) patiesībā ir filmas, kurās spilgti dominē dokumentālas un mākslinieciskas kvalitātes, tās ir iespējams vērtēt daudz plašāk par kustīgā attēla mākslas kontekstu, tomēr Latvijas kino vēsturē Neiburgu neredzam. Te vietā atgādināt – kā raksta Līga Miezīte-Jensena[3], 80.–90. gadu mijā videomāksla Latvijā izpelnījās zināmu pretestību mākslas vidē, to īsti nepieņēma ne tā sauktās īstās mākslas, ne īstā kino pārstāvji. Pa šiem gadiem vizuālās mākslas vide kustīgo attēlu mākslu ir akceptējusi kā vienu no saviem elementiem un izpausmes formām, bet kino jomā tā tomēr nav. (Varam tikai minēt, vai šis noraidījums gadījumā nesakņojas faktā, ka daļa no spilgtākajiem 80.–90. gadu videomākslas autoriem nāca no kinoamatieru kustības.)
Katrā ziņā – videomāksla un jauno mediju māksla var kalpot par saskares punktu mākslai un kino, bet vai mēs par to runājam pietiekami?
Elīna: – Ideja par šo sarunu radās jau pagājušā gada rudenī, kad regulāri vadīju nodarbības jaunajiem kinokritiķiem, un viņi izteica vēlmi vienu sarunu veltīt kustīgo attēlu mākslai Latvijā. Laima kā videomākslas speciāliste mums sagatavoja nelielu darbu izlasi, mēs tos kopā analizējām un nodarbības beigās brīnījāmies, kāpēc Katrīna Neiburga vēl joprojām nav iekļauta Latvijas kinomākslas diskursā. Kā tu pati sev sakārto tās daudzās kustīgo attēlu un citu savu mākslas izpausmju jomas, kurās esi darbojusies? Vai tev tur ir kāda hierarhija?
Katrīna: – Visvairāk es tomēr esmu videomāksliniece, lai vai ko mēs ar to izprotam. Bet tas man ir pielipis no laikmetīgās mākslas, kur to tā sauc, un es nezinu, kāpēc to neapzīmē par kinomākslu. Kamera kā instruments man patīk vislabāk, un tieši kustīgais attēls, nevis fotogrāfija, piemēram, – kopš senseniem laikiem, kad es nokļuvu Zviedrijas Karaliskajā akadēmijā mācīties tieši videomākslu, kas notika pat diezgan nejauši, kaut savu pirmo videodarbu es tad jau biju uzfilmējusi un ar to iestājos. Senāk, kad man bija kādi divdesmit gadi, es visu laiku staigāju ar videokameru rokās un visi materiāli, kurus es filmēju, pēc tam šādā vai tādā veidā tika izmantoti un rādīti. Lielākoties tie nebija definēti kā gabaldarbi, kā filmas, – tu vienkārši staigā pa ielām, visu laiku kaut ko piefiksējot, un meklē brīdi, kad tev tas noderēs. Un tā tie krājās – bezgalīgi gari filmējumi. Vienā brīdī interesanti šķiet veci cilvēki, citā brīdī – kanalizācijas lūku vāki, bet tu visu laiku esi vizuālo materiālu plūsmā, tādējādi trenējot aci un meklējot to, kas tevi aizrauj.
Tolaik es daudz nodarbojos ar vīdžejošanu, kas vēl nebija tik populāra, bet man tā bija absolūta sirdslieta. Visi materiāli, kas nenokļuva kādā nopietnā vietā vai telpā, bet palika kaut kur mētājoties, varēja būt labs materiāls vīdžejošanai. Un tieši pateicoties tam, mani pamanīja Stokholmas augstskolā un piedāvāja tur vadīt vīdžejošanas kursu. Es atšķīros no citiem vīdžejiem ar to, ka strādāju ar dokumentālu materiālu, visu materiālu vīdžejošanai mēģināju atrast dzīvē, kamēr citi taisīja kaut kādus digitālus rakstus datorā. Mēs ar Pēteri Ķimeli izveidojām programmu Real Data Jocking, kuru piedāvājām apgūt tiem mūsu pāris studentiem Karaliskajā akadēmijā. Šajā programmā mēs atjaucām kaut kādus plūstošus interneta datus ar saviem materiāliem, tā bija vīdžejošana interneta vidē. Mēs ar to ļoti izcēlāmies un kopā ar Raiti un Rasu Šmitiem kādu laiku braukājām pa Jauno mediju festivāliem. Kopš tiem laikiem kustīgais attēls ir viena no lietām, kas man palīdz izteikties.
Ļoti labi var redzēt, ka es, nomainot kameru, mainu rokrakstu. Sāku filmēt ar īstu videokameru, kur bija maza DV kasetīte. Tu to varēji ātri nomainīt, ar to varēja veidot ātras kameras kustības, ātri iezūmēt. Kad es pēc kāda laika pārgāju uz filmēšanu ar fotokameru, ar kuru var arī ļoti kvalitatīvi filmēt, bet zūms un fokuss nav vairs tik ātri, mani materiāli ir tā kā vairāk pārdomātāki un kompozicionāli izsvērtāki.
Arī tagad, kaut es daudz daru arī citas lietas (piemēram, šai izstādei es veidoju laimes akmeņu bruņu kleitu) resp., tādas īsti materiālas lietas un domāju par scenogrāfiju, kā tas tiks iekārtots, es sevi vienalga galvenokārt redzu kā videomākslinieci, kuras galvenie ieroči ir kamera un mans ķermenis.
Laima: – Kad es sava maģistra darba ietvaros pētīju videomākslu Latvijā, ievēroju, ka vizuālās antropoloģijas metodi izmanto tieši mākslinieces sievietes. Tā tas ir gan Latvijas fotogrāfijā, gan video, gan kino. Tāpēc gribu jautāt – kā tu to sajūti un kāpēc tas tā ir? Kāpēc mākslas kontekstā tieši sievietes pievēršas antropoloģiskai pētniecībai?
Katrīna: – Labs jautājums. Dažreiz man ir sajūta – lai gan pēdējos gados esmu aizgājusi citā virzienā, man tomēr bieži licies, ka dzīvē var visu atrast un man nav jāizdomā nekas no jauna. Par jebkuru tēmu, par kuru es gribētu runāt, varu atrast materiālu tieši dokumentalitātē. Tagad gan mani interesē arī mitoloģija un izdomāti tēli, šobrīd veidoju arī maskas un nosacītas vides, bet kopumā, liekas, man tas tā ir bijis vienmēr – dokumentalitāte un īstā dzīve mani ir interesējusi vairāk.
Arī tad, ja skatos citu režisoru filmas, tā ir lieta, kas mani visvairāk aizrauj, – visparastākā, visgarlaicīgākā dzīve, kur viss notiek lēnām, kā tas īstenībā arī notiek; tur man nerodas aizdomas, ka tā jau nu nevarētu būt, jo tieši tā arī dzīvē ir. Varbūt tas ir tas sievietes skatiens – ka viņai pietiek ar dzīvi. Protams, to nevar teikt par visām sievietēm.
Esmu arī domājusi, kāpēc netaisu pilnmetrāžas filmu, – es esmu sprinta cilvēks, man nepatīk maratoni; nevaru iedomāties, ka varētu gadiem ilgi strādāt pie vienas tēmas. Visas tās pašas tēmas un domas daudz ātrāk un daudz vienkāršāk var pateikt arī šādi – videomākslas formātā. Un vēl man liekas uztraucoši un bīstami, ka es varētu tik daudzus cilvēkus iesaistīt savu vēlmju izpildīšanā. Man tas šķiet ārkārtīgi egoistiski, tur jābūt ļoti pārliecinātam. Varbūt tāpēc vīrieši parasti ir tie lielie režisori.
Mans dēls tagad mācās Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā filmu skolā, kinooperatoru specialitātē, un mēs daudz par to runājam – kāda ir atšķirība. Mani īsti nevar pārliecināt, ka pilnmetrāžas filma būs nopietnāk vai pārliecinošāk, ka tā kaut ko vairāk dos. Man tas liekas ļoti noslēgts, hermētisks darbs, kas ir tikai režisora skatpunkts (un skatītāja, protams), kamēr man ļoti svarīgi ir domāt arī par telpu, kurā darbs tiek rādīts. Jo var taču sadrumstalot video un ļaut skatītājam pašam to montēt, staigājot apkārt telpā, piešķirt tam visam dievišķo dzirksti – ka tā ir nejaušība, nevis milzīgs, manis veidots konstrukts. Varbūt es vienkārši neesmu par sevi pārliecināta, tomēr man arī pašai, kad apmeklēju izstādes, tas liekas daudz plūstošāk un interesantāk, mani arī pašu aizrauj videomākslas skatīšanās – es varu stundām ilgi sēdēt galerijās un skatīties. Man gan vienmēr licies svarīgi, lai videomākslas darbs ar ikvienu kadru spēj paķert skatītāju. Es tikai eju garām ekrānam, bet tas kadrs, ko tobrīd demonstrē, – tam ir jāspēj mani piesaistīt. Tāpēc gandrīz katram kadram ir jāliecina par šī notikuma tēmu, uzreiz jābūt skaidrībai, un vizualitātei ir jānostrādā uz skatītāju.
Elīna: – Tātad tas nebūtu nekas slikts, ja es izstāžu zālē, ejot garām tavam darbam, apstātos un noskatītos tikai piecas minūtes? Man, nākot no kino jomas, ir princips, ka katrs kinodarbs jānoskatās no sākuma līdz beigām, tikai tad esmu tiesīga izteikties. Bet galerijas situācija, man šķiet, norāda – tas nemaz nav paredzēts, ka videomākslas darbs jānoskatās no sākuma līdz galam. Ir jau tādi ārkārtīgi garie darbi, kurus nemaz nav iespējams noskatīties, – kā Venēcijas biennālē pirmizrādītais Kristiana Mārklija videodarbs Pulkstenis / The Clock (2010), kas bija kinoklasikas darbu montējums divdesmit četru stundu garumā. Un vēl jau ir darbi, kas ilgst dienām un nedēļām. Tu tātad neņemtu ļaunā, ja skatītājs no tavas filmas noskatītos tikai piecas minūtes?
Katrīna: – Es drīzāk teiktu, ka videodarbam ir jāspēj apstādināt cilvēku, kas iet garām, taču tas nav dzelžains nosacījums. Protams, ir patīkami, ja cilvēks tavu darbu noskatās no sākuma līdz beigām. Taču jāņem vērā, ka man ir arī tādi darbi, kur nav ne sākuma, ne beigu, – piemēram, Kas meitenēm somiņā? (2002). Ir darbi, kuri varētu ritināties bezgalīgi, jo tajos galvenais ir koncepts, un atkarībā no tā, cik ļoti šī tēma tevi interesē, tu vari smelt. Jautājums ir tikai, cik vizuāli interesanti tev tas liekas, un cik ļoti pamatīgi un ilgi tu vēlies informēties par filmas tēmu.
Savukārt Preses namam (2011) ir ļoti izteikts sākums un beigas. Bet tāpēc jau pie darbiem anotācijās uzraksta klāt garumu, lai cilvēks var izvēlēties, vai viņš ir gatavs nosēdēt to laiku. Mani darbi ir cilvēcīgi, man šķiet. Tas apstādina cilvēkus, un viņi paskatās, ko tie ekrāni rāda. Darbiem ir arī dažādi satura līmeņi, un, atkarībā no cilvēka ieinteresētības un informētības pakāpes, viņš var saskatīt vairāk vai mazāk.
Laima: – Man liekas ļoti interesanti, ka tavi darbi, lai gan vairums no tiem radīti konkrētai vietai, izstādei un projekcijas veidam, tajā pašā laikā daudzi lieliski strādā arī kinozālē, katrs pats par sevi. Tie paši Mazsālītie garie gurķi (2017) vai Satiksme (2003), vai Preses nams (2012) – brīnišķīgs darbs, par kuru būtu jārunā.
Elīna: – Manuprāt, Preses namam būtu jābūt kaut kādā Latvijas kino kanonā, tā ir augstvērtīga filma šī vārda klasiskajā nozīmē. Tā gan ir problēma ar videodarbiem vispār – ja es nāku kā kinokritiķis, tad es tos vērtēju kinovēstures kontekstā, ar atbilstošiem kinokritikas rīkiem un industrijas standartiem, kur ir citādi priekšstati, kādai jābūt narācijai un kādai jābūt attēla kvalitātei. Preses nams, piemēram, ir trīs kanālu projekcija, tātad – trīs daļās sadalīts ekrāns jeb dalītais ekrāns. Bet to ieviesa jau Abels Ganss savā 1927. gada lielfilmā Napoleons / Napoléon, tā ka nevar apgalvot, ka, piemēram, dalītais ekrāns būtu kinomākslai svešs elements.
Laima: – Kādi ārzemju autori tevi cauri gadiem ir iedvesmojuši?
Katrīna: – Tādu ir ļoti daudz. Mans lielais pārsteigums bija Džons Kasavītiss – pirms daudziem gadiem es viņu skatījos ļoti daudz. Vēl – beļģu brāļi Liks un Žans-Pjērs Dardēni, kas veido ļoti drūmas, dokumentālas, sociālo jautājumu pētniecības piesātinātas filmas. Tāpat Lorāns Kantē, Larss fon Trīrs, Pedro Almadovars. No nesen redzētā – Žustīnes Trijē Kritiena anatomija, Šona Praisa Viljama Saldā pēcsajūta, kur ir jūtama absolūta brīvība izmantotajos paņēmienos un stilos. Savukārt no klasiķiem – Zvjagincevs, Haneke un Tarkovskis.
Elīna: – Tava filma Garāžas (2016), piemēram, ir tapusi ar NKC atbalstu kā kinoindustrijas darbs, to producēja Tasse Film, īsta filmu studija. Vai tur bija citādāka pieeja ražošanai un izplatīšanas ceļi?
Katrīna: – Jā, tā filma iekļuva vairāku kinofestivālu programmās, un man tā bija jauna pieredze – braukt uz kinofestivālu prezentēt savu darbu.
Garāžas radās tāpēc, ka bija sajūta – ir atrasts labs materiāls, no kura vajadzētu izveidot īstu dokumentālo filmu. Bet es laikam līdz galam neesmu apmierināta ar rezultātu. Man šķiet, vajadzēja būt brīvākai un drosmīgākai, jo ir vietas, kur jūtams tāds kā stīvums. Varbūt tas radies no tā, ka likās – nu, tagad ir jātaisa īsta dokumentālā filma... Esmu runājusi ar Dāvi Sīmani, kurš saka – ja tu savu darbu izrādi galerijā, tad tā ir videomāksla, bet, līdzko to izrāda kinoteātrī, tā tas ir kino.
Nezinu gan, kā tas ir citās valstīs, bet Latvijā, man liekas, kinovide ir ļoti noslēgta un ļoti pārliecināta par saviem likumiem, kanoniem un noteikumiem, tāpēc man arī nekad nav īsti bijusi vēlme tur iederēties.
Man patīk brīvība; lai nav jāstrīdas un jāmēģina kādam pierādīt, ka arī tas ir kino.
Atceros, tieši par Preses namu bija tādas runas – tā esot ļoti laba filma, tikai kāpēc tie trīs ekrāni, tas esot par daudz, tad jau nekas nevar sanākt ar demonstrēšanu... Tad man likās – ko nu tur daudz līst iekšā, tie lauciņi ir sadalīti, viss ir izdomāts un viss ir pārāk nopietni.
Elīna: – Te saduras divi priekšstati par to, kas ir un kāds drīkst būt kino. Bet man šai tēmai gribētos tuvoties no otras puses – kinematogrāfijas diskursā jau vismaz pāris gadu desmitus tiek apgalvots, ka kino ir miris un vienīgais, kas mums tagad atliek, ir apraudāt kino nāvi. Tomēr tieši videomāksla ir viens no veidiem, kā ieraudzīt, ka kino ir vairāk nekā dzīvs, tikai transformējies – citādās izpausmes vietās, citās formās, dažādās tehnikās. Un vieta, kur to vislabāk var ieraudzīt, ir īsfilmu festivāli, kur var atbrīvoties no ļoti normatīviem un konservatīviem priekšstatiem, kas ir vai kas drīkst būt kino.
Laima: – Jā, tā ir. Tas pats jautājums par filmu garumu, kas te jau tika minēts. Es arī esmu pilnībā par to, ka filmai nav jāsasniedz noteikts garums, lai to uzskatītu par kvalitatīvu, – katram mākslas veidam, katram projektam ir savs garums, cik daudz laika vajadzīgs, lai izstāstītu konkrētu stāstu. Un tajā brīdī, kad mēs ierobežojam un pasakām, ka filmai ir jābūt, piemēram, 90 minūtes garai, tā ir radošuma nāve.
Katrīna: – Jā, man tieši par Garāžām bija jāizvēlas, vai filma būs 35 vai cik tur minūtes gara. Tas likās ļoti dīvaini, jo man nekad nav bijis jāizvēlas, cik gari būs mani videodarbi. Es varu brīvi darboties, un kad tas darbs ir beidzies, tad tas beidzas.
Laima: – Man ir bijis tas gods mācīties gan Latvijas Kultūras akadēmijā, gan Mākslas akadēmijā, un – visu cieņu Kultūras akadēmijai, bet ir milzīga atšķirība starp abu augstskolu pieejām jautājumam par to, ko nozīmē vizuālie izteiksmes līdzekļi, kustīgo attēlu māksla. Lai gan tas vispār ir ļoti sarežģīts jautājums.
Elīna: – Nē, man liekas tieši otrādi. Respektīvi, atbilde ir ļoti vienkārša – vai nu ir runa par industriju, vai par mākslu, tieši funkcijas izpratnē. Ja konkrētā kustīgo attēlu veidojuma funkcija ir apkalpot kinoindustriju, pelnīt naudu, izklaidēt publiku, tad tam ir jāatbilst konkrētiem industrijas standartiem, lai to varētu ieplānot kinoteātru seansos, TV raidlaikos un tamlīdzīgi. Tas uzliek savus nosacījumus. Bet man, vēl vakar skatoties Garāžas un salīdzinot kinoindustriju un kustīgo attēlu mākslu, liekas – priekšstatu atšķirība ir arī tajā, kā tas tiek prezentēts. Jo, kad mēs par filmu runājam industrijas kontekstā, tad priekšplānā vienmēr izvirzās nepieciešamība „ražot produktu”, bet, kad runājam par kustīgo attēlu kā mākslas videi un diskursam piederīgu, tad priekšplānā izvirzās naratīvs par mākslinieku, kuram tas ir dzīvesveids – radīt mākslu. Mākslinieks veido savu dzīvi, tā viņš izpaužas. Kā jau tu teici sākumā – tā ir tavas dzīves izpausmes forma, nevis produkts saskaņā ar kapitālisma priekšstatiem. Man liekas, jau tas ir viens no iemesliem, kāpēc šīs abas jomas tiek tik strikti nošķirtas. Vēl arī dažādu augstskolu atšķirīgie uzstādījumi un tas, kā tiek kondicionēti studenti. Bet diskursīvi es neredzu iemeslu, kāpēc mums kā kinokritiķiem un pētniekiem šie kustīgie attēli būtu jānošķir.
Katrīna: – Ar videomākslu nevar neko nopelnīt.
Elīna: – Vairāki tavi darbi ir tapuši ārzemēs, ārzemju galerijām vai mākslas pasākumiem. Ciktāl tas tīri materiāli palīdz tev eksistēt kā māksliniecei?
Laima: – Un vai saturiski kaut kas mainās, atkarībā no tā, vai tas ir Latvijas mākslas pasākumam vai rietumvalstīs pasūtīts darbs? Kur ir lielāka brīvība? Vai pastāv kādas citas atšķirības?
Katrīna: – Liekas, man vienmēr ir bijusi pilnīga brīvība no visām pusēm. Pats izdomā, pats darbojies. Es personīgi varu nopelnīt no tā, ka veidoju video izrādēm un operām, un tad ar savu mākslu varu būt patstāvīga.
Videomāksla ir vismazāk pirktā mākslas sfēra – ja vien neesi kaut kāds absolūts topa mākslinieks, kura darbi ir visās kolekcijās un muzejos. Man, piemēram, tieši šodien nāk ciemos ārzemju mākslas kuratoru grupa. Viņi nāk uz mākslinieka darbnīcu, bet man tādas īsti nav, tāpēc es vienmēr jūtos ārkārtīgi neērti. Iznāk, ka viņi atnāk pie manis ciemos un es viņiem, savā virtuvē sēžot, rādu datorā kaut kādus darbu paraugus... Šādos gadījumos klāt vēl nāk jautājums, kā tu performē un kā tu izsakies. Man tas vienmēr šķiet ļoti mokoši – ja apkārt būtu gleznas un lietas, ko parādīt, tad būtu vieglāk. Un cilvēki nemaz neiedomājas, ka viņi mājās pie sienas varētu turēt ekrānu, kur cilpā visu laiku ietu kāds videodarbs. Kaut kad agrāk, kad taisīju Solitūdi (2005), mēs ar kuratoriem Francijā par to runājām, ka šis ir tāds darbs, ko varētu arī likt mājās pie sienas. Bet tā nenotika.
Iznāk, ka, darbojoties videomākslas ietvarā, nav jātaisa produkts un nav jādomā, vai kāds to pirks un kā lai viņam to iepārdod. Man nav jādomā par to, vai jātaisa darbs ar sākumu un beigām vai, tieši otrādi, – bez tā. Man šādas domas pat neienāk prātā. Mani tas atbrīvo.
Laima: – Vai darbs ar video uz skatuves un darbs ar scenogrāfiju nav zināmā veidā ierobežojošāks?
Katrīna: – Tas ir ļoti atkarīgs no tā, ar ko strādā kopā. Tieši pēdējā laikā esmu nokļuvusi ļoti labā, patiesi brīvā vietā, kur nevis apkalpoju režisorus un veidoju viņiem video vai scenogrāfiju tā, kā viņi to iedomājušies, bet gan esmu klāt visā procesā jau no pašas nulles. Tā tas bija gan izrādē Malleus Maleficarum (2023), gan tagad ar jauno performanci SOS, kuru varēs redzēt Rīgas Cirkā teātra festivāla Homo Novus ietvaros.
Pēdējā laikā sadarbojos ar dāņu performatoru grupu Mør Collective, un ar viņiem katrs darbs ir tāds, kur mēs satiekamies no nulles. Es nejūtu, ka tiktu kaut kā ierobežota, drīzāk ir otrādi – viņiem nav izvēles iespēju, jo es radu to vidi, ko viņi apdzīvos. Arī izrādē Malleus Maleficarum – tur es vispār tiku piesaistīta kā performatore, kas man bija pārsteigums. Bet – kāpēc gan ne? Ilgi domāju, ko es tur varētu darīt, jo nejutos droša performēt; būt uz skatuves un kaut ko tēlot – tas man likās pilnīgi neiespējami. Jā, es performēju savos darbos, bet tad es izlieku to filmējumu izstādē, un man ar to vairs nav nekāda sakara; tādā veidā man patīk darboties. Tomēr laimīgā kārtā es atradu veidu, kā varu darboties šī iestudējuma ietvaros, – būšu viena no raganām. Es brūvēju video!
Tā es absolūti sapratu savu vietu šajā mākslasdarbā – es veidoju raganu pasauli, sadarbojos ar viņām vizuāli.
Iznāk, ka pēdējo gadu darbi – arī opera Vēsā, ko mēs taisījām Valmierā, – visi ir bijuši tādi, kur es esmu vizualitātes radītāja, un man nav nekādu ierobežojumu.
Ir jau arī tas otrs scenogrāfa darba veids, kur tu strādā kādā klasiskā teātrī, ņem visas izrādes pēc kārtas, un režisoram ir pilnīgi skaidrs, ko viņš vēlas. Bet, ja var bez tā iztikt, tad man vislabāk patīk tā, kā es strādāju pēdējos gados. Man svarīgi ir strādāt pie uzvedumiem bez hierarhijas, kur katrs iesaistītais ir darba veidotājs un nav akli jāizpilda kāda cita ieceres, kā tas var gadīties konservatīvākos teātros. Viss ir atkarīgs no komandas. Man personīgi ir ļoti paveicies, ka parasti neesmu bijusi ierobežota savā darbībā - fantāzijas lidojumā
Elīna: – Tas, kā tu darbojies Malleus Maleficarum raganu kopienā, rāda, ka šis tavs darbs ir piederīgs post-kino laikmetam, jo vizualitātes nesēji nebija tikai klasiski ekrāni un klasiska kino situācija, tā nav arī klasiska kino radīšana – tas ir tā sauktais paplašinātais kino. Kad notika kino lūzums – pāreja no analogā uz digitālo kino –, tad galu galā visi attapās, ka nav, ko bēdāties, jo, lai arī kinolente kā standarts ir aizgājusi pagātnē, doma par kino kā kultūras tehniku turpinās, tikai citās formās.
Un cik daudz tajā, ko tu dari operās un performancēs, var saskatīt kaut kādu ģenealoģiju no vīdžejošanas, ar ko tu nodarbojies savas karjeras sākumā?
Katrīna: – Izrāde Malleus Maleficarum bija milzīga uzdrošināšanās no manas puses. Jo es vīdžejošanu biju pametusi malā, bet vienu periodu ļoti nopietni strādāju operā, kur video rādīju tiešajā laikā, izrādes notikšanas brīdī. Protams, tur viss ir pārdomāts un izrādes norises laikā man ir jāizpilda ļoti konkrēti uzdevumi, bet vairākas reizes notika kaut kādi dieva brīnumi, kas nozīmēja, ka nekad nevar paļauties ne uz ko. Ja izrādes laikā notiek kaut kas neplānots, tad tas ir ārkārtīgi nervus stindzinoši. Tāpēc nolēmu, ka to nekad vairs negribu piedzīvot, un ļoti ilgus gadus absolūti neko nedarīju dzīvajā, jo negribēju nervu stresu.
Tāpēc Malleus Maleficarum man bija pārbaudījums visos veidos – es filmēju dzīvajā, pārslēdzos no kanāla uz kanālu, veidoju kompozīcijas, liku efektus… Es darīju tur visu, ko nekad mūžā vairs nebiju gribējusi darīt, jo biju nolēmusi, ka ir jāsaņemas un jāpārkāpj sev pāri, jāiziet no savas komforta zonas. Un izrādījās, ka es izrādes norises brīdī biju patiesi laimīga, – jo tu esi tiešām tā brīža pavēlnieks, tā sajūta ir brīnišķīga. Es atguvu ticību, un man nevienu reizi negadījās neviena kļūda, vismaz ne tāda, kad būtu jāsaprot, ka tagad gan ir ziepes. Lai sevi nomierinātu, es pirms izrādes raganām pateicu – ja man būs kaut kādas nepatikšanas, tad es to skaļi pateikšu, lai arī visa publika to dzird, un tad mēs kopā domāsim un risināsim. Jo notikt var viskautkas un, ja šajā izrādē nav vizualitātes, tad viss vienkārši pazūd. Tāpēc man tā bija milzīga un uztraucoša atbildība. Cilvēks jau nav vainīgs, ja kaut kas tehniski noiet greizi, bet pašam vienalga šķiet, ka tā ir tava atbildība, un tu nespēj sadzīvot ar šo vainas sajūtu.
Reiz bija gadījums, kad mēs ar Pēteri Ķimeli kaut kādam pasākumam veidojām darbu par piemiņu Hārdijam Lediņam, bija iesaistīti ļoti daudzi monitori, kuros rādīja to video, kuru mēs veidojām. Visos video galvenais kadrs bija uzraksts No signal, tas visdažādākajā veidā lēkāja pa ekrānu – pa labi, pa kreisi, zigzagā. Bet pēkšņi mums visi televizori sāka slēgties ārā, un visur sāka parādīties īstais uzraksts No signal, mēs neko tur nevarējām izdarīt! Man bija tāds kauns, ka es palīdu zem galda un visu atlikušo pasākuma laiku nespēju iznākt ārā, jo man likās, ka ir pasaules gals. Man patiesi nav viegli ar tādām stresa lietām, bet tagad es varu ar brīvāku skatu skatīties nākotnē. Man vairs nav bail.
Laima: – Par skatu nākotnē runājot. Ko tu domā par aktuālajām tendencēm vizuālajā mākslā – paplašinātā realitāte / augmented reality, mākslīgais intelekts (MI)…? Kā tu redzi videomākslas vietu un nākotni?
Katrīna: – MI, protams, ir ārkārtīgi interesants, bet jautājums ir, kas beigās būs pa īstam un kas ne. Lai vai cik svarīga un interesanta būs sadarbība ar MI, arī tas ir tikai rīks, tikai tava kārtējā dakšiņa vai nazītis. Ja tam apakšā nav idejas, tad tas darbs vienalga ir garlaicīgs. Vismaz man šķiet, ka to darbos var just, vai šos paņēmienus izmanto kaut kā jēgpilni, vai arī vienkārši tikai tāpēc, ka smuki vai stilīgi izskatās. Es pati tagad arī ar aizrautību skatos visādus brīnumus, ko mani paziņas taisa ar MI, bet šie darbi reti aizskar emocionāli. Es vienalga ticēšu, ka pavisam vienkāršas lietas vienalga darbosies un vienalga būs vajadzīga tā cilvēka domājošā galva un cilvēka cilvēcīgums. Protams, būs neticamas lietas, kad viss iespējamais tiks ģenerēts, bet nāks arī jautājums, vai ieguldītais laiks un nauda atmaksājas. Šāds jautājums man rodas arī tad, kad skatos kādas filmas, kur ieguldīta ārkārtīgi liela nauda, milzīgi cilvēkresursi un laiks… bet man liekas – jā, forši, bet vai es tā režisora vietā būtu tik pārliecināta, ka man pieci gadi savas dzīves ir jāvelta šai vienai lietai un jāiesaista vēl pieci simti cilvēku, kas katru dienu strādā, lai realizētu manu ideju? Vai labāk ir, ja es varu divdesmit minūšu vai piecu minūšu laikā pateikt kaut ko ļoti spēcīgu, varbūt vienā teikumā? Varbūt es neesmu pietiekoši pašpārliecināta par sevi, lai darītu šādas lietas. Bet man ir vieglāk strādāt šādā veidā.
Laima: – Ko tu domā par Tiktoku? Vai skaties, vai arī pati taisi? Kā tu pati redzi vertikālā ekrāna dominanci un ko domā par mūsu ikdienas vizualitātes un video saturāciju?
Katrīna: – Man jūs jāapbēdina – man nav Tiktoka, taču lieku kaut kādus storijus Instagramā, tā ka es kaut ko zinu par vertikālo video. Bet kopumā tas viss mani nefascinē, drīzāk ļoti nogurdina. Ja esmu noskrullējusies pa internetu, kas, jāatzīstas, arī man gadās, tad jūtos ārkārtīgi nogurusi un paģiraina. Es nezinu, vai tas man kaut ko dod. Vai varbūt tomēr noved pie kaut kādām psiholoģiskām problēmām, kā jau bijis rakstīts ne reizi vien, – ka cilvēks visu laiku salīdzina sevi ar citiem, kas sociālajos tīklos sevi prezentē kā ļoti veiksmīgus, skaistākus un visādi labākus. Bet interesanti, ka vispār ir tāda vēlme dalīties ar saturu par savu dzīvi attēlu formā – arī man tā piemīt. Tā gan nav ne kino, ne videomākslas saruna, drīzāk psiholoģiska profila pētījums.
Es gan saprotu, ka arī man sociālie mediji varētu būt brīnišķīga platforma, kur es varētu izpausties. Piemēram, es skatos Kristiāna Brektes receptes, kas veidotas Tiktokam, – brīnišķīgi! Bet tur jābūt arī milzu uzņēmībai. Es atceros, ka mana mamma rakstīja dienasgrāmatu internetā (kas tagad tiks arī izdota grāmatā), un man vienmēr likās, ka viņa sevi izšķiež un tāpēc viņai nesakrājas pietiekami daudz materiāla, ko pārveidot mākslā.
Varbūt arī šādā veidā – liekot video soctīklos – cilvēks sevi izšķiež un nesakrājas materiāls mākslai, jo to visu laiku ber ārā Tiktokā vai kur citur.
Elīna: – Tu savukārt esi visu laiku filmējusi un krājusi šos materiālus nenoskārstai vajadzībai…
Katrīna: – Tas bija senāk, kad es ļoti daudz filmēju. Protams, brīnišķīgi ir tas, ka tagad telefonā ir ļoti laba kamera. Ja redzu ko interesantu, tad to uzreiz uzfilmēju. Tas gan nebūs kino kvalitātē, bet uz skatuves to var ļoti labi izmantot – tas ir 4K, 50 kadri sekundē. Super! Tādas videopiezīmes es taisu daudz, ik pa brīdim tās kaut kur noder. Bet foršāk tomēr bija ar to mazo kameriņu, jo tas bija īpašāk. Ar kameru tu skaties ar citu skatienu. Un ar kameru es tomēr vienmēr gāju attēlu medībās, tā nebija nejaušība kā tagad, filmējot kaut ko ar mobilo telefonu.
Laima: – Vai nav tā, ka mūsdienās tādas medības kā Somiņas vai Satiksme vispār nemaz nebūtu iespējamas?
Katrīna: – Jā, es domāju, ka tie laiki ir pagājuši. Varbūt tikai vairs atsevišķas vietās, piemēram, kad mēs ar Agnesi Krivadi braukājām pa Latgali, patiesību meklējot (2009/2010). Bet vispār cilvēki ir palikuši daudz aizdomīgāki un vairs tā neuzticētos kaut kādiem garāmgājējiem. Un vēl jau ir otrs jautājums, kas mūsdienās ir ļoti svarīgs, – datu aizsardzības regula un visa juridiskā struktūra, kur tagad katram jāprasa atļauja...
Laima: – ... jāparaksta dokumenti, ka atļauj izmantot šo filmējumu filmā vai mākslas darbā...
Katrīna: – Jā, un tā zūd notikuma brīvība. Tu vairs nevari tā draudzīgi bāzties ar kameru uzreiz katram somiņā, vispirms būtu jāparaksta vienošanās par datu aizsardzību un izmantošanu. Nē, arī tajos laikos kas tāds gan jau būtu sabojājis visu atmosfēru, bet tolaik mēs par to vēl nedomājām. Tāpēc arī tagad ir labāk mākslas darbos izmantot sevi.
Laima: – Tu savos darbos daudz izmanto arī savu ģimeni, savu mammu un vecmāmiņu.
Katrīna: – Es izmantoju to, ko man ir viegli izmantot, kas ir man pazīstamas lietas. Vai lietas, kas mani ārkārtīgi interesē. Man vienu laiku bija doma, ka es ļoti gribētu uzfilmēt īstu dokumentālo filmu par savu ģimenes dakteri, jo mani ļoti fascinē tas, ko viņš dara. Es nedomāju, ka tas ir slinkums iet tālāk pasaulē un kaut ko meklēt, ko ielikt filmā. Katram no mums ir mamma, brālis vai māsa, un ir brīnišķīgi taisīt darbus kopā ar cilvēkiem, kuri tev ir tuvi, kurus tu novēro un kas pastāsta par kādu dzīves nogriezni. Runājot par mātēm, meitām, omēm un mazmeitiņām, man tā šķiet milzīga, ārkārtīgi interesanta tēma, kas ir kā milzu balsts. Es ticu kaut kādai saiknei caur sieviešu enerģijām, kas iziet cauri no paaudzes paaudzē. Tāpēc ir tik ļoti dīvaini, kad tev pašai vairs nav virs galvas tās paaudzes... Ir jau, bet ne vairs fiziski klāt.
Elīna: – Tomēr, lai vai kāda būs nākotnes realitāte, tevis veidotajā realitātē centrā vienmēr būsi tu pati un tava dokumentālā klātbūtne. Lai gan mēs nezinām, ko tu darīsi nākotnē, bet vismaz līdzšinējos tavos darbos var runāt par vismaz divām dokumentalitātes formām. Ir klasiskā dokumentalitāte, kur tu ej kā Katrīna Neiburga un runā ar cilvēkiem par dažādām lietām, bet ir arī tādas filmas, kurās tu atveido kādu lomu – kā, piemēram, videoklipā Kūku Marija (2018). Tu vienmēr esi klāt savās filmās. Vai jaunajā izstādē kas būs citādāk?
Katrīna: – Nē, jaunajā izstādē būs ļoti daudz manis – vismaz kādas trīsdesmit manis. Es atkal izmantoju sevi kā tēlu. Jautājums, cik tas ir dokumentāli, bet diezgan patiesi un atklāti, un to es arī augstu vērtēju. To tu kā skatītājs jutīsi. Man patīk runāt par tēmām, kas man ir interesantas un svarīgas. Jā, ir interesanti aizbraukt uz tālām, tālām zemēm un filmēt eksotiku, bet tur tu nespēj iekļūt līdz dziļumiem. Tā ir pilnīgi cita noteikumu sistēma, ja es filmēju sevi nevis, piemēram, Ivetu Poli. Lai gan mums būtu brīnišķīga saskaņa, bet tas ir mans uzstādījums – būšana vienai pašai ar sevi. Un tur tomēr pietrūktu kaut kāda... virsatklātība, kurai es esmu gatava, un kas ir nepieciešama.
Izstādē būs trīspadsmit jauni videodarbi, kas tagad ir uzfilmēti, – tur esmu tikai es un kamera. Vairāk tur nekā cita nav. Man vienmēr ir licies, ka tā ir godīgāk. Jo, ja tu paņem aktieri un mēģini viņam izstāstīt, kā tam vajadzētu izskatīties, tad pilnīgi mainās noteikumi.
Jā, mākslinieki performē ar saviem ķermeņiem. Es sevi arī mierinu, ka, līdzko es sevi nofilmēju, tā es esmu tas tēls, es vairs neesmu es.
Laima: – Tas man lika domāt par Brūsa Naumana vecajiem darbiem viņa studijā. Tas jau uzreiz ir steitments par to, kas ir māksla.
Katrīna: – Jā, Brūss Naumans arī ir mans mīļumiņš.
Laima: – Sologāmija, kā es saprotu, ir arī feministiska izstāde.
Katrīna: – Sologāmija – man iepatikās šis vārds. Sologāmija ir apprecēšanās ar sevi. Man tas liekas pat kaut kas triviāls – katrā padomu grāmatā stāsta, kā tev vajag ar sevi apprecēties, būt kopā ar sevi un saprast sevi. Cilvēks tad pieņem lēmumu izturēties pret sevi tā, kā viņš būtu varējis izturēties pret savu laulāto draugu – ar daudz lielāku cieņu un mīlestību.
Būs arī izdevums – Sologāmijas rokasgrāmata, kur dažādi cilvēki raksta savas personīgās pieredzes vai pārdomas par šo jēdzienu. Man šķiet, tā bija Inga Gaile, kas teica, ka viņai ļoti nepatīk šis vārds, bet man gan tas ļoti patīk un rezonē. Kaut kādā ziņā tas saslēdzas ar manu seno darbu Solitude. Tagad ir izmesta kaut kāda cilpa, varbūt sākas kas jauns. Sologāmija radās, domājot par cilvēku pašu, ko es arī pieminu grāmatas beigās, kur es savas citas saucu Pate vai Paša. Kā tas ir – dzīvot kopā ar tām daudzajām, kas ir tik dažādas, kā viņas savienot, kādas ir tās dzīves situācijas...
Skaidrs, ka tas daudziem ir atpazīstami un varbūt pat dziedējoši – redzēt, ka cits cilvēks ir līdzīgās situācijās, kā viņš tiek ar to galā –, un tā var darīt labu arī citiem. Izstādē būs divdesmit trīs projektori, ļoti daudz projekciju, kā sašķēlies kosmoss. Tas būs ceļojums apmeklētājam, viņš pats varēs veidot savu gaitu cauri izstādei un iet no stāsta uz stāstu.
Ar izstādes finansēšanu gan bija grūti, VKKF mums iedeva trešdaļu no nepieciešamā, pārējais jāmeklē pašam, bet vispār Latvijā nav naudas mākslai – savākt te kaut ko no privātiem sponsoriem ir nereāli. Tāpēc es ļoti priecājos, ka man ir sadarbība ar dāņiem. Jo tie ir ne tikai lieliski cilvēki, tur arī tu zini, ka nebūs tik ļoti jāraizējas par naudu.
Laima: – Te arī ir tā atšķirība starp strādāšanu šeit un ārzemēs.
Katrīna: – Man liekas, kinoindustrija ir daudz sakārtotāka.
Elīna: – Man šķiet, ļoti palīdzējis tas, ka Latvijas filmu nozare ir cieši integrēta Eiropas kino struktūrās. Protams, filmu budžeti, ar kuriem strādā Latvijā, ir salīdzinoši ārkārtīgi mazi un pilnīgi atšķirīgi no Rietumeiropas valstīm; arī Latvijas filmu nozarē ir visādi brīnumi – neapmaksāta darba apjoms utt. –, bet tomēr, šī ir industrija, un tā ir māksla. Es pētu kinoveidotāju karjeras un zinu, ka ir pētītas mākslinieku karjeras Baltijā; skatoties plašākā kontekstā, man šķiet, ka viens no veidiem, kā Austrumeiropas mākslinieks var veidot savu karjeru, ir šāds transnacionāls modelis ar uzturēšanos ārzemju rezidencēs, izstādēm ārzemju galerijās. Tad rietumos nopelna naudu, lai mājās veidotu mākslas darbus, ko savā valstī finansēt nevarētu.
Katrīna: – Jā, bet es nemaz negribu braukt uz rezidencēm. Man ir labi mājās.
Elīna: – Un vēl jau tas jautājums, ka sievietes ar bērniem vai cilvēki, kuri strādā rūpju darbu, nemaz nevar aizbraukt uz rezidencēm. To parasti var atļauties jauni, neprecēti, vientuļi vīrieši.
Katrīna: – Un tas ir arī jāgrib.
Elīna: – Tā kā šī saruna tiks publicēta Kino Rakstos, tad ir skaidrs, ka mēs runājam tikai par vienu daļu no Katrīnas Neiburgas. Varbūt tas nav tik visaptveroši par tevi, kā man to gribētos, bet laikam ar to mums šoreiz jāsamierinās.
Laima: – Jā, tas ir kino – te ir tās robežas.
Katrīnas Neiburgas videodarbi apskatāmi mākslinieces Vimeo kontā ŠEIT.
