Aktieris Kārlis Arnolds Avots ir vizuāli izmainījies – ieguvis vikinga faktūru (tai skaitā garus matus) un tādu kā starojošu mieru. Harmoniski, par sevi pārliecināti cilvēki ir sastopami tik reti... Arī tālab uzaicināju Kārli uz sarunu, lai iztincinātu gan par viņa pieredzi, filmējoties grandiozā starptautiskā projektā – kompānijas "Amazon / MGM" vikingu sāgas seriālā „Bloodaxe / Asinscirvis” –, gan arī par sajūtām, atgriežoties Latvijā pēc ilgākas prombūtnes Īrijā, kur notika filmēšana.
Intriģēja arī Kārļa pārvērtības kopš tā brīža, kad gada sākumā agrā rīta stundā satiku viņu Rīgas lidostā, – toreiz Kārlis lidoja uz Londonu “piemērīt kostīmu un grimu” kādam noslēpumainam projektam. Informācija par to, ka viņš apstiprināts lielai lomai kādā seriālā, vēl nebija publiska. Šķiet, arī viņš pats tobrīd vēl nebija simtprocentīgi pārliecināts, ka ticis pie lomas; Kārlis bija noslēpumains un pacilājoši satraukts. Tagad šis piedzīvojums ir noslēdzies – uzņemta seriāla pirmā sezona. Iespējams, būs arī turpinājums.
Kārlis savā radošajā pieredzē jau paguvis strādāt atšķirīgās kino tradīcijās – gan Latvijas filmu nozarē, gan nu jau arī amerikāņu kompānijas seriālā ar daudzmiljonu budžetu. Viņš jau ieguvis vairākas starptautiskas balvas – gan par lomu Viestura Kairiša filmā Janvāris, gan par darbu seriālā Padomju džinsi, kas pierādīja Latvijas kvalitatīvo daudzsēriju filmu starptautisko konkurētspēju. Joprojām neatklāta intriga ir Latvijā veidotā Viestura Kairiša filma Uļa, kuras pirmizrādi vēl gaidām, – Kārlis Arnolds Avots tur spēlē Latvijas basketbola leģendas Uļjanas Semjonovas lomu, viņš ir arī filmas idejas autors un viens no scenāristiem.
Katra no šīm veiksmēm un radošajām uzvarām ir fanātiska darba rezultāts. To nākas secināt no sarunas ar Kārli, kurā viņš atklāj arī daudz interesantas un, manuprāt, jebkuram jaunam aktierim noderīgas informācijas, aicinot domāt plašāk un strādāt starptautiski.
Parunāsim par Latvijas nabaga aktieri pasaules plašajos ceļos. Par to, kādas ir Latvijas aktieru reālās iespējas strādāt starptautiski – filmēties lielos, globālo kompāniju producētos projektos -, par tavu pirmo pieredzi, kad esi jau apvārtījies, iegājis plašākos ūdeņos. Cik ilgi biji prom, filmējot seriālu Bloodaxe?
Piecus mēnešus.
Un kas ir noticis šajā laikā?
Nu, vispār jau negribētu teikt, ka Latvijas aktieris ir kāds nabadziņš…
Labi, oponē.
Es tev oponēšu, jo šajā laikā esmu sapratis, ka mums vispār ir ļoti labi aktieri. Nezinu, vai visi tā strādā, kā mani kolēģi teātrī, bet tie Latvijas aktieri, ar kuriem esmu strādājis… viņi visi ir ļoti profesionāli. Jā, iespējams, atšķiras veids, kā aktieri Latvijā gatavojas filmas uzņemšanai un kā mēs gatavojāmies seriālam Bloodaxe. Ir daudz dažādas lietas, ko tur dara citādāk, jau sākot ar pirmo lasījumu, kur visi sēž ap lielu galdu un jau būtībā zina tekstu, pārzina materiālu. Visi jau uzreiz ir gatavi savas lomas interpretācijai – uzreiz jau tēlo un raud. Līdzās sēž producenti, šovranneri, un uzmana procesu – tas bija mazliet pārsteidzoši. Mums Latvijā tomēr ir pierasts lēnām izlasīt, saprast, izanalizēt, un tikai tad mēs sākam aktierēt – kopā ar režisoru. Tas nenotiek pirmajā lasījumā. Latvijā sāk ar to, ko sauc par cold reading, – neitrālu iepazīšanos ar materiālu.
Lai gan, kad uz Dailes teātri atbrauca strādāt Džons Malkovičs, arī viņa pirmā prasība bija, lai aktieri uzreiz zina tekstu no galvas. Un tāda pati pieeja ir ārzemēs – tu atnāc uz pirmo lasījumu, un tur jau visi aktierē, gan bļauj, gan raud, ja vajag. Jā, teksts ir priekšā un tajā var ieskatīties, ja vajag, bet visi jau ir gatavi spēlēt no galvas.
Viens no Bloodaxe aktieriem ir Jespers Kristensens no Dānijas – slavens, spēlējis ļaundari vairākās Džeimsa Bonda filmās. Bloodaxe viņam ir karaļa loma, turklāt viņa varonis lēnām sajūk prātā. Un to visu viņš pārliecinoši izspēlēja vienā no pirmajiem scenārija lasījumiem.
Pie tā lielā galda?
Jā, jau pie tā galda. Jā, un tas bija diezgan traki, jo man bija jālasa vairāki dzejoļi. Angļu valoda gan ir mana otrā valoda, bet tie dzejoļi ir grūtāki par Šekspīra sonetiem. Pat briti vai īri, kuriem devu tos lasīt, atzinās, ka nesaprot, par ko tas dzejolis ir. Es biju baigi uztraucies, jo dienu pirms tās kopīgās lasīšanas man iedeva jaunu dzejoli. Biju ļoti, ļoti sagatavojies – iemācījies agrāk iedoto tekstu – un pateicu, ka jauno dzejoli vēl neesmu paspējis sagatavot un varbūt nebūšu pārliecinošs, bet kompensēšu šo nepilnību ar citu dzejoli, ar kuru man bijis vairāk laika strādāt. Tad visi sāka smieties, stress pazuda, es to otro – garo dzejoli, kas bija divas ar pusi lapas garš, – nomaucu no galvas, un visi aplaudēja. Tā bija mana pirmā mazā / lielā uzvara.
Tavs varonis Egils ir arī dzejnieks, bet šie Egila dzejoļi, tā visa ir radošā fikcija, vai ne?
Jā, viņš ir skalds. Viņš ir dzejnieks, jā.
Kurš gadsimts tas ir?
Desmitais gadsimts. Egils ir bijis arī Latvijā, viņš pusgadu tirgojās ar kuršiem, pēc tam izdomāja viņus nogalināt un apzagt, bet dabūja trūkties, nonāca gūstā, tur viņš sastapa dāni, viņu kaut kādā veidā atbrīvoja, tomēr galu galā Egils apzaga kuršus, devās atpakaļ pie savējiem… Un tas ir tikai sākums.
Vai ir kādi dokumentāli pierādījumi šiem Egila piedzīvojumiem?
Tās ir islandiešu sāgas, sava veida liecība vikingu laikmetam. Būtībā Egils Islandē ir kā Lāčplēsis Latvijā. Skaldi (dzejnieki) tajā laikā bija slavenākie cilvēki – tie, kas radīja leģendas par citiem cilvēkiem –, līdz ar to viņiem bija liels spēks, un viņi varēja to izmantot. Islandē ir pat Egila alus, viņš ir leģendārs varonis. Arī islandiešu aktieri aktīvi cīnījās par to lomu.
Strādājot ar Egila lomu, man radās pārliecība, ka mēs varam, ja gribam. Mēs varam spēlēt lielos, starptautiskos projektos, īpaši tādos, kur nepieciešams skandināvu akcents. Manuprāt, mums pat tas sanāk sakarīgāk, jo mums mēle kustas līdzīgi – mēs rullējam R burtus, mēs varam L burtus samīkstināt. Valodas koučam bija pat lielāks darbs ar austrāliešiem vai britiem, kuri ir pieraduši neizrunāt R burtu, bet skandināvu valodās tas ir. Tas patterns, pieeja, kā mēs taisījām akcentu, bija visiem vienots, britiem un austrāliešiem vajadzēja mācīties tos R burtus izrunāt .
Vai pareizi saprotu, ka seriāls, protams, būs angļu valodā, bet angļu valoda būs bagātināta ar skandināvisku akcentu?
Jā, tieši tā – pats projekts bija multikulturāls pasākums. Filmēšanas grupa no Īrijas, bet producenti un lielie hi-end bosi – visi no Amerikas. Aktieri bija gan austrālieši, gan briti, gan skandināvi – norvēģi, somi –, un es no Latvijas. Tā ka bija ārkārtīgi daudz dažādu akcentu, tomēr visiem tika izstrādāts viens pamata akcents, pamata noteikumi, kā izrunāt, kā runāt. Katram gan beigās skan citādāk, citi vispār to akcentu pazaudēja, bet tas nav galvenais. Galvenais – pārliecināt, ka tu vari to nospēlēt.
Ejam atpakaļ pie galda. Tātad tu, šausmīgi uztraucies, sēdi pie galda un lasi no galvas skaldu dzejoli, kas ir sarežģītāks par Šekspīra sonetiem. Vai ir iespējams, ka kāds, kurš izturējis milzīgu konkursu un ticis pie lomas, tomēr neizceļas šajās galda tūrēs un arī turpmākajā procesā, var tikt izraidīts no spēles? Zaudēt lomu?
Jā, seriāla filmēšanas laikā milzīga nozīme ir tā sauktajam showrunner. Rakstot scenāriju, viņš var konkrētā aktiera lomu izvērst vai, tieši otrādi, kādu ne tik veiksmīgu varoni novākt. Viņš uzmana arī, kas patīk un kas nepatīk producentiem, kas patīk seriāla faniem. Ir tādi fanātiski Vikingu seriāla fani jau no 2013. gada, un viņu viedoklis ir būtisks, jo tieši viņi ir īstie vikingu seriālu cienītāji. Jā, 2013. gadā History Channel pirmoreiz piedāvāja Maikla Hērsta radīto seriālu Vikingi, ir vesela cilvēku grupa, kas ir filmējušies jau šajā seriālā kā ekstras un filmējās arī Bloodaxe. Vīrieši joprojām audzē vikingu bārdas, viņi precas savā lokā, jau ir sadzimuši vikingu bērni, viņi ir redzējuši visus Vikingu varoņus un seko līdzi tam, kā attīstās šī vikingu pasaule, skatās, kāds ir katra konkrēta aktiera pienesums lomā… Faniem ir liela ietekme.
Tikpat labi, ja aktieris slikti spēlē, viņš var saņemt konkrētās epizodes scenāriju un izlasīt, ka viņa varonis apēd ābolu un mirst… Tas nozīmē, ka darbs seriālā aktierim ir beidzies.
Tātad tevi var novākt, bet ar dramaturģijas palīdzību…
Jā, bet man sanāca tā, ka ar katru reizi ainu kļuva arvien vairāk. Cik man zināms, otrajā seriāla sezonā Egilam būs vēl lielāka vieta…
Cik sērijas uzfilmējāt?
Astoņas sērijas, un pirmo sēriju mums jau parādīja – to parasti nedara, tātad tā ir laba zīme. Acīmredzot šova vadībai tiešām patīk, un ir pārliecība, ka tas aizies. Redzēsim, jo šobrīd Netflix pieder tiesības uz History Channel klasiskajiem Vikingiem (2013–2020), kurus viņi nopirka savam katalogam, un arī uz turpinājumu Vikings: Valhalla (2022–2024), tas ir Netflix seriāls. Savukārt Bloodaxe ir Netflix konkurenta Amazon produkts, tātad – ja cilvēkiem patiks Bloodaxe un viņi gribēs noskatīties šī seriāla priekštečus, tad viņiem tos būs jāmeklē Netflix, un tas, protams, no biznesa viedokļa Amazon ir ļoti neizdevīgi. Tur notiek tādi milžu kari un vairāksolīšana par tiesībām uz Vikingiem.
Tu lietoji anglicismu šovranneris. Kas tas ir – producents, dramaturgs?
Mūsu seriālā tas ir Maikls Hērsts – leģendārs scenārists un producents, kurš radījis arī seriālu The Tudors, savulaik sarakstījis scenāriju filmām Elizabete / Elizabeth (1998) un Elizabete: Zelta laikmets / Elizabeth: The Golden Age (2007), ar Keitu Blānšetu galvenajā lomā. Viņš ir šīs vikingu pasaules autors, arī Bloodaxe idejas un scenārija autors, arī viens no izpildproducentiem. Bet faktiski galvenais šoreiz bija Maikla dēls Horācijs Hērsts, viņš ir klāt visā filmēšanas laikā.
Filmēšanas laukumā bija arī citi producenti, īsti vikingu fani, katru dienu skatījās uzņemto materiālu, sekoja līdzi varoņiem. Ar viņiem var runāt kā ar režisoru, jo viņi tik ļoti ir iekšā materiālā un šajā pasaulē. Viņi arī vēro, lai aktieris nemainītu tekstus – neko tādu nedrīkst darīt bez apstiprināšanas, nevar darīt ko citu, nekā rakstīts scenārijā. Es tekstus nemainīju, bet ļoti daudz improvizēju un interpretēju ainas. Uzrakstītā darbība ir viena lieta, taču filmēšanas laukumā ir cita vide. Tur tu esi šeit un tagad, un var notikt kaut kas tāds, kur tu jūti, ka vari par tēlu kaut ko vairāk izstāstīt. Tad tu vienkārši izdari, šovranneris noskatās un saka, vai viņam patīk vai nepatīk. Tā ka var strādāt arī, neizslēdzot improvizāciju.
Atgriežamies vēlreiz pie tā garā galda un pirmā lasījuma. Kas notiek tālāk?
Pēc pirmā lasījuma bija jāmācās jāt ar zirgu. Tam sekoja cīņas mācības – visi satikās īpašā vietā, tādā kā baznīcā, kur ieklāts īpašs mīksts grīdas segums. Tur strādājām ar triku meistariem – stunt komandu, ar kaskadieriem, kuri darbojušies filmā Gladiators (2000) un daudzās citās lielajās filmās. Vispirms apguvām kino cīņu ābeci, pēc tam jau arī konkrētas cīņas epizodes. Es visu ļoti ātri izdarīju, noderēja mana pieredze sportā – iemācījos jāt, skriet un cīnīties, tāpēc man līdz filmēšanas sākumam bija arī brīvākas dienas. Kopumā visa šī fiziskā sagatavošanās aizņēma trīs nedēļas.
Kāda ir atmosfēra šādā pasākumā – liela seriāla filmēšanā, kas ilgst teju pusgadu? Kā tādā bērnības nometnē, kur visi dzīvo un darbojas kopā?
Nē, visi kopā īsti nedzīvojām. Daži dzīvoja pilsētiņā netālu no Dublinas, citi Dublinā – kur nu kurš bija izvēlējies vai kur nu aģents savam klientam bija izsitis vietu.
Filmēšana ar to ir tik interesanta, ka ļoti īsā laika brīdī var ar cilvēkiem sadraudzēties un nonākt dzīvās un tuvās attiecībās. Dzīvē šāda tipa attiecību izveidošana prasītu gadus, bet filmēšanas grupā drīz vien uztici savas vājības nesen iepazītam kolēģim, esi ļoti personisks un atklāts ar viņu, dalies savā dzīves pieredzē, būšanās un nebūšanās.
Arī mūsu filmēšanas grupa nebija izņēmums, un katram no mums, protams, tie bija milzīgi svētki, ka bijām tikuši pie lomām un paņemti seriālā. Konkurence un konkurss uz lomām šādā projektā ir ārprātīga.
Domāju, ka Bloodaxe rezonanse būs ļoti liela, – kā man stāstīja viens no filmas izpildproducentiem, Vikingi vēl joprojām esot viens meklētākajiem nosaukumiem Netflix katalogā.
Patlaban top arī Bloodaxe konkurenti – House of Dragons nākamā sezona, tas ir HBO Max seriāls. Ja nemaldos, viņi patlaban ražo divus spēcīgus šāda žanra seriālus, otrs ir A Knight of the Seven Kingdoms.
Droši vien, ritot laikam filmēšanas laukumā, mainās arī attiecības starp aktieriem.
Jā, protams. Visi aktieri ir ļoti jūtīgi. Kā Mihails Gruzdovs mēdza teikt – aktieri ir jūtīgi kā suņi un, ja kādu vairāk paslavē, tad kolēģis var arī kaut kā greizsirdīgi reaģēt…
Gan jau arī lomu dramaturģija atstāj iespaidu uz attiecībām ārpus kadra… Vai tomēr nē?
Jā. Es gan nevaru stāstīt, kas tur notiek, bet...
Nestāsti, es Vikingus arī neesmu redzējusi. Jāatzīstas, ka šī tipa seriāli nav mans universs, bet interesanti ir runāt par pašu procesu.
Vikingi esot Īlona Maska visu laiku mīļākais seriāls…
Burvīgi, jums ir izredzes – lidot kosmosā ar Tesla… Nu labi, muļķīgs joks. Pastāsti par to dramaturģiju, kāda valda starp aktieriem darba procesā – ne uz ekrāna, bet aizkadrā.
Nu, dramaturģija ir mainīga, ļoti mainīga. Sākumā visi vienkārši ir priecīgi par notikušo, par to, ka izvēlēti lomām. Darba process ir ļoti sarežģīts, prasīgs. Vienu no galvenajām lomām spēlēja aktieris no Austrālijas, un viņam vispār nebija iespēja šo piecu mēnešu laikā aizlidot no Īrijas uz Austrāliju. Mēs esam tādā kā nometnē, un tas vienā brīdī jau kļūst diezgan grūti, arī psiholoģiski.
Jā, tu šķietami piepildi savu lielo sapni, bet esi tik tālu prom no savas zemes, no mājām.
Un vēl valoda… Mana angļu valoda ir pietiekam laba, tomēr, runājot angliski, esmu cits Kārlis Arnolds Avots, nekā tas Avots, kurš runā latviešu valodā. Es pagaidām nespēju būt pats, ja runāju citā valodā, kaut arī šo citu valodu nemitīgi stiprinu.
Būtībā tā ir kaut kāda jauna loma – Kārlis Arnolds Avots, kurš runā un domā angļu valodā…
Būtībā tas ir cits cilvēks, kas dzīvo citu dzīvi un ļoti ilgojas būt Latvijā, lai gan, no otras puses, visu laiku sapņojis par tādu iespēju – filmēties lielos starptautiskos projektos.
Parunāsim par teātri un kino. Tavs pamats tomēr ir teātris, lai gan tu kā jauns aktieris jau esi daudz filmējies arī Latvijā. Kas ir tavi kolēģi tajā lielajā vikingu projektā – kino vai arī teātra aktieri?
Kinoaktieri. To var sajust uzreiz, tā ir īpaša specifika. Kinoaktieri ļoti precīzi strādā ar kameru, ir ļoti tehniski, un ļoti labi to dara, bet teātra pieredze iedod pavisam citus pavedienus. Un tā bija ļoti noderīga vikingu seriālam, kur ir izteikta dzīvības un nāves tēma.
Arī tā jau minētā dzejoļa lasīšana būtībā ir teātra aina, ko es izpildu. Man teātra pieredze palīdzēja īpaši tad, kad sapratu, ka filmējot kopplānu, tālo plānu, es varu izmantot savu lielās skatuves pieredzi, varu spēlēt ar visu ķermeni. Es nepārtraukti iesaistīju visu ķermeni, darīju visādas muļķības, ko biju izdomājis un ko man ļāva darīt. Kinoaktieri vairāk darbojas ar pleciem, ar galvu, un tajā brīdī, kad ir kopplāns, nav tik ķermeniski aktīvi. Es mēģināju riskēt ar dažādām ekstrēmām lietām, būt ļoti ekspresīvs, bet dažbrīd arī nespēlēt absolūti neko. Egils ir mainīgs un līdz ar to neparedzams. Mēģināju viņu tādu izveidot. Citiem aktieriem bija jābūt stoiskākiem, izturētākiem.
Bet manu kolēģu aktieru meistarība ir fenomenāla. Viena no aktrisēm filmēšanas laukumā izmežģīja potīti, un viņa jau bija apstiprināta lielai lomai Apple TV seriālā… Aktierim ir jāprot visas šīs nelaimes izmantot kadrā, un es redzēju, kā viņa tēloja epizodē, kur viņas varone uzzina par brāļa nāvi. Aktrise bija tik nokaitināta par izmežģīto potīti, un es redzēju, kā viņa prata izmantot to brīdi un sāpošo potīti – filmas ainā viņa bija līdz kaulam dusmīga, līdz kaulam vāja, apraudājusies, apsmējusies – tas viss bija ļoti, ļoti spēcīgi.
Tu to visu skatījies, mācījies un liki aiz auss?
Jā, lai gan man jau tāpat ir paveicies ar skolu.
Kas ir tava skola - Latvijas Kultūras akadēmija?
Skola – tas ir pedagogs. Man ir Mihaila Gruzdova un Indras Rogas skola. Latvijas Kultūras akadēmija, jā, – tā ir mana skola, bet es nenoliedzu nevienu citu skolu, jo Dailes teātrī strādāju gan ar Pētera Krilova aktieriem, gan Māras Ķimeles aktieriem un citiem – ar visām skolām.
Manuprāt, mēs tiešām esam spējīgi strādāt starptautiski, tikai kaut kā neesam bijuši gana ambiciozi tieši kā aktieri. Es nerunāju par kino kopumā – protams, tagad (pēc Oskara) tas būtu muļķīgi, bet kā aktieri mēs neesam orientējušies uz starptautiskiem projektiem un sadarbībām. Uz ceļiem, kuri liekas aizauguši un tālu, un nesasniedzami, bet tā nepavisam nav. Vienkārši vajag sevi nokalibrēt – es skatījos tajā virzienā un gāju tam pretim, un ir pilnīgi skaidrs, ka ikviens varētu būt manā vietā.
Tomēr valodas jautājums ir nopietns šķērslis – ne visi Latvijas aktieri spēj brīvi planēt angļu valodas telpā. Tas ir viens no ierobežojumiem, kas gadiem ilgi traucējis un nekur jau nav izzudis.
Es runāju par savu paaudzi, un mums tomēr angļu valoda ir pietiekami laba. 20 un 30 gadu vecumā valodu var mācīties un pulēt, vēlāk tas īsti nestrādā.
Tad ir par vēlu.
Tad ir par vēlu, nevar izdzīt akcentu. Norvēģu aktieris, kas arī filmējas Bloodaxe, mums stāstīja par laiku pirms interneta un to, kā mēģinājis piepildīt savu Holivudas sapni. Viņš tiešām brauca uz Losandželosu un nesa amerikāņu producentiem vēstules ar Līvas Ulmanes rekomendāciju, – viņš personiski pazīst šo norvēģu zvaigzni. Un viņš tika pie lomām Amerikā, bet varēja spēlēt tikai noteiktus tipāžus, jo tā arī nav spējis tikt vaļā no sava norvēģu akcenta un kādā brīdī sapratis, ka to nespēs nekad – viņš vairs nav jauns, viņam nav laika. Strādājis arī ar valodas kouču, bet tā arī nav varējis neitralizēt akcentu.
Tas ir milzīgs izaicinājums arī mums. Laiku pa laikam spēlējam dažādus Austrumeiropas varoņus, jo ir ārkārtīgi sarežģīti iegūt tādu amerikāņu angļu valodu – generic American English. Lai arī mums pašiem varbūt šķiet, ka runājam tādā pietiekami tuvā amerikāņu akcentā, tomēr, ja blakus ir amerikānis, viņš vienmēr sajutīs, ka tā nav viņa angļu valoda.
Un tu esi no sava akcenta ticis vaļā?
Es neesmu, bet protu kaut kā nomaskēt.
Nu labi, lielajā seriālā tev bija pseido-skandināvu akcents, bet ko tālāk?
Tālāk redzēs…
Es jau ļoti ceru – tā vismaz man draud un sola –, ka 2026. gada oktobrī, kad seriāls iznāks uz ekrāniem, mana dzīve izmainīsies.
Šis seriāls varētu kļūt par manu reprezentāciju Amerikā un pavērt man logu uz ASV.
Tagad, kad esmu atgriezies Latvijā un teātrī darbu būs mazāk, man vienkārši jāmēģina neitralizēt tas akcents pēc iespējas vairāk. Īrijā bija ļoti sarežģīti to izdarīt, jo kā jau minēju, tur bija multinacionāla komanda un tik daudz akcentu, ka nav iespējams klausīties un kalibrēt.
Tev noteikti ir valodas treneris, vai ne?
Jā, man palīdz viens aktieris no Ņujorkas. Un vēl man ir viens brits no Šekspīra teātra. Kad biju Francijā, festivālā Series Mania ar seriālu Padomju džinsi, iepazinos ar Keitu Hārvudu, ietekmīgu producenti, un viņa man pieslēdza savu draugu režisoru, kurš man palīdzēja sagatavoties.
Valodai ir liela nozīme arī lomu piedāvājumā. Man ir bijuši vairāki kastingi, un pamatā piedāvā vai nu skandināvu vai krievu lomas – pārsvarā rietumnieciski domājošus un uz pārmaiņām orientētus krievus.
Vai tu runā krieviski? Daudzi tavā paaudzē nerunā.
Krieviski runāju ļoti nepārliecināti, bet es visu varu iemācīties. Ja man jānospēlē aina, es varu pārliecināt.
Patlaban tu gaidi lielā seriāla pirmizrādi. Ko darīsi Rīgā? Būsi atpakaļ Dailes teātri, vai tomēr mēģināsi filmēties citos starptautiskos projektos?
Pēc līguma es nedrīkstu vairāk par trim epizodēm (sērijām) citos seriālos spēlēt. Tomēr joprojām provējos, nupat tiku apstiprināts vēl vienai lomai. Tā nav tik liela, kā Egila loma Bloodaxe, turklāt redzēs, vai vispār varēšu to spēlēt. Jautājums ir, vai Amazon man atļaus griezt matus – jo jaunā projekta pasūtītāji, grib, lai es nogriežu, bet Bloodaxe producentiem ir tiesības to aizliegt.
Līdz kuram gadam amerikāņiem ir tiesības uz taviem matiem, ja drīksti to teikt?
Es nezinu, vai drīkstu…
Vai veto tiesības uz taviem matiem ir nopirktas uz visu mūžu?
Nē, bet uz diezgan daudziem gadiem… Šobrīd es gaidu ziņu, kad tiks dota zaļā gaisma seriāla otrajai sezonai. Pagaidām nav zināms, vai gaidīs pirmizrādi, vai tomēr sāksim filmēt ātrāk.
Un tad dosieties atpakaļ uz “nometni” Īrijā?
Jā, uz to pašu vietu. Ir tāds satraucošs periods, jā, bet producentiem ir liela pārliecība, ka viss būs.
Laikam esi pirmais Latvijas aktieris, kam ir loma lielā, starptautiskā projektā. Vēl var pieminēt Juri Žagaru un viņa darbu amerikāņu kompānijas Paramount+ seriālā Aģentūra / The Agency: Central Intelligence (2004). Kāds ir Bloodaxe budžets?
Aptuveni 80 miljoni dolāru.
Kopā 80 miljoni, tātad vienas sērijas budžets ir 10 miljoni. Un Latvijas kino gada budžets ir 6 miljoni. Nu, apmēram tāda proporcija.
Jā, es zinu. Īrijā patlaban ļoti aktīvi filmē lielos amerikāņu seriālus, Apple TV Īrijā būvē savu studiju. Tur ir stabila cash rebate sistēma, atbalsts no Īrijas valdības.
Kas tev vēl palicis prātā no piecu mēneša darba perioda, kas ir tas sausais atlikums? Es neprasu par stāvokli kontā, bet par profesionālām prasmēm. Ko tu esi iemācījies?
Praktiski – esmu iemācījies jāt ar zirgu. Pirms tam biju ļoti atturīgs, jo man ar zirgiem bijusi slikta pieredze, bet beigās man pat nebija nepieciešams dublieris, lai gan pēc apdrošināšanas noteikumiem visiem aktieriem tādus vajadzēja. Es biju vienīgais aktieris, kuram dublieris netika izmantots, – un viņi arī nevarēja atrast tik garu, jo Īrijā cilvēki ir krietni īsāki.
Bet vispār sausais atlikums ir mierīga pārliecība. Iepriekš man bija tāda nepiesātināma vēlme kaut ko apliecināt vai pierādīt, ka es esmu pietiekams, ka es to varu izdarīt. Tagad – tās ir jaunas sajūtas. Manī ir radusies pārliecība, ka es esmu pietiekams un es esmu labs, un tas iedod citu pārliecību un citu pievilcību kameras priekšā. Es ticu savam darbam, jo zinu, ka citādi neviens neriskētu un nedotu man šādu lomu, uz kuru konkurēja vismaz 1000 starptautisko aktieru no profesionālām aktieru aģentūrām.
Konkurence ir liela, un es vienmēr kā cilvēks esmu bijis jūtīgs un ievainojams, kaut mazākā kritika mani varēja iedragāt. Tagad es kaut kā esmu ieguvis šķietami vēsāku prātu un ticību savam darbam.
Tagad uz dažām dienām braukšu uz savas aģentūras Subtitle Talent Agency rīkoto festivālu Lielbritānijā, kur pulcējas nozīmīgākie pasaules aktieratlases speciālisti – kastinga režisori, kuri atlasa aktierus starptautiskiem projektiem. Aktieri ir iesaistīti tā dēvētajos speed dating – tiekas ar dažādiem režisoriem, prezentē sevi, mēģina atstāt pārliecinošu iespaidu. Šādā festivālā jau esmu bijis, tieši tur mani redzēja arī viens no labākajiem Īrijas kastinga režisoriem Franks Muzēls, kurš atlasījis aktierus Vikingiem un to turpinājumiem. Tas bija pirmais solis ceļā uz lomu Bloodaxe. Liela nozīme ir tam, ka aizbraucu tieši tajā gadā, nevis gadu iepriekš, kad Franks meklēja aktierus Netflix vikingu seriālam Vikings: Valhalla. Jau vēlāk viņš teica, ka noteikti būtu atradis man vietu arī tajā seriālā, bet tā nebūtu tik zīmīga loma, kā Bloodaxe.
Starp citu, Valhallā spēlēja Frīda Gustavsone, ar kuru satikāmies 2025. gada Berlīnes festivāla Shooting Stars pasākumā.
Jā, es jautāšu arī par Shooting Stars. Mēs katru gadu piesakām kandidātus un cīnāmies, lai kādu jauno aktieri tur iedabūtu; izdodas reti. Iespējams, tā ir ilūzija, ka šie varētu būt tie vārti, kur pamanīs jaunu un talantīgu aktieri no Latvijas.
Nu, daži tur ir pamanīti, bet pamatā ne no Austrumeiropas.
Kas tad ir būtiskākais, lai jaunu aktieri pamanītu starptautiskie spēlētāji?
Tikt pie sava aģenta un aģentūras. Ja nav aģenta, tad ir jāmēģina tikt visur, kur var, – kaut vai Tallinas Melno nakšu aktieru programmā, protams, arī Shooting Stars Berlīnē. Ar šo pasākumu palīdzību var izdoties satikt savu aģentu, kurš gribēs tevi pārstāvēt. Man paveicās, biju ticis pie aģenta neilgi pirms Shooting Stars pasākuma un varēju mazliet vieglākā sajūtā uz to festivālu braukt, vairāk izbaudīt un draudzēties, nebūt tik sasprindzis, kāds biju iepriekš.
Pie aģentūras gan es arī tiku, pateicoties Berlīnes festivālam, – filmu tirgū tika rādīts seriāls Padomju džinsi. Uz šo pasākumu bija atbraucis manas filmas partneres, somu aktrises Amu Milovas aģents, un tā mēs satikāmies. Festivāli ir galvenā vieta, kur var saņemt ilgi gaidīto zvanu. Būtībā man paveicās, bet es tai veiksmei pats gāju pretī.
Jā, arī Shooting Stars nemaz nebija tik viegli ieņemama pozīcija – tas prasīja vairākus gadus.
Jā. Citādi jau nekas arī nenotiktu, neviens jau te neatnāks ar vikingu un citu lomu piedāvājumiem.
Piekrītu un cienu tevi par apbrīnojamo mērķtiecību un darbaspējām.
Es nezinu, kad man atnāca tā atklāsme, bet patiesībā, arī runājot par akcentiem un valodām, es gribētu aicināt domāt izglītības un mūsu Kultūras akadēmijas kontekstā. Mēs mācām aktierus, kam mēs viņus gatavojam? Vai nevarētu ieguldīties un mācīt topošajiem aktieriem gan valodas, gan arī spēju operēt ar akcentiem? Tā pati vācu valoda… Es to nemāku. Man ir bijuši labi lielu lomu piedāvājumi no Vācijas, bet pārdzīvoju, ka skolā neiemācījos vācu valodu.
Domāju, Latvijas kultūras akadēmija pamatā sagatavo aktierus Latvijas teātriem.
Jautājums – vai tas ir viss, ko mēs gribam? Daudzi jaunie aktieri pabeidz akadēmiju un netiek paņemti teātros… Kāds būtu tavs ieteikums aktieru izglītības pilnveidošanai? Vairāk valodu, varbūt arī kino specifikas apgūšana?
Pilnīgi noteikti, jo arī kinematogrāfiskā atzara manā aktierizglītībā faktiski nebija. Visā studiju laikā mums bija varbūt divas nedēļas vai mēnesis, kad kaut kā izlūdzāmies darbu ar Pēteri Krilovu un mazliet pastrādājām šajā virzienā. Tas arī viss, runājot par kino pieredzi studiju ietvarā. Tikai vēlāk, apgūstot cīņu prasmes un filmējoties, esmu uzzinājis daudz noderīga.
Un valodas zināšanas ir vislielākā nepieciešamība, arī nepārtraukta sadarbība ar audiovizuālajiem kursiem, ar režisoriem, jo tas ir brīdis, kad aktieris var izveidot savu rullīti, savu pieteikumu, un tas ir pats svarīgākais – aktierdarbu ainu kompilācija, kas pārstāv un raksturo konkrēto aktieri. Šos rullīšus – šovrīlus – patiešām skatās, to saka visi kastinga režisori.
Ja tu netiec pie lieliem darbiem, kur izspēlēt galveno lomu, vai zīmīgām ainām, kurās var parādīt savu amplitūdu, tad obligāti jāņem studentu darbi, tur var nospēlēt visu. Svarīgi ir arī selfteipi, kur aktieris pats sevi nofilmē un sūta savu piedāvājumu aktieru atlases speciālistam. Nav nepieciešams īpašs budžets – taisi dabiskā apgaismojumā, uz neitrāla fona, vajag tikai digitālo kameru, un – rādi, ko vari! Tas var būt tavs ceļš uz lielo kino.
Kā tu veido šos pašierakstus – selfteipus? Filmē ar telefonu?
Arī tur ir savi knifi. Es vēl nevienu selfteipu neesmu filmējis ar aifonu. Lielākā daļa to dara, bet es labāk atradīšu kādu cilvēku, kuram ir maza Sony kamera, filmēšu dabiskā apgaismojumā, padomāšu par detaļām.
Mums jāmēģina būt visur par centimetru labākiem, lai mēs pie tās lomas tiktu.
Ir daudz apstākļu, kas nespēlē mums par labu, tāpēc visur citur jāizdara maksimums.
Esmu gatavojies vienai Bloodaxe monologa ainai visu dienu – piefilmēju pilnu atmiņas karti un galu galā dabūju to, ko gribēju. Beigās gan nevarēju izvēlēties, kuru versiju ņemt. Es tik ļoti gribēju to lomu, ka biju gatavs darīt visu. Un to var pamanīt, kamera ļauj to pamanīt. Un tu vari pārliecināt.
Visu var izdarīt, it īpaši mūsu laikā, kad nav jālido uz Losandželosu vai Londonu, jāstāv rindā ar vēl kādiem septiņiem aktieriem un jādomā – tie visi ir mani konkurenti… Var pats iekārtot savu darba vidi, iefilmēt ainu un aizsūtīt, un būt sasniedzams no jebkuras pasaules malas.
Pēc tam, kad aktieris iziet cauri šiem pašfilmējumiem, ir taču arī kaut kāda fiziskā tikšanās – aktieru atlase –, vai tomēr nē?
Ne vienmēr. Vienā projektā, kur filmējos ar Katrīnu Zetu Džonsu, Kill Jackie, es aizsūtīju pašfilmētās ainas, un pēc tam man bija tāda chemistry reading – tas bija jocīgi. Zoom sesija, kur piedalījās producenti, šovranneris, režisors, un mums ar iespējamo partneri bija jāspēlē aina zoom formātā. Tādā veidā testēja mūsu saderību, kā mēs izskatāmies kopā un tamlīdzīgi.
Kāpēc tieši tu tiki pie Egila lomas Bloodaxe? Kāda ir tava versija?
Es biju atbilstošs tai lomai, viņi meklēja tieši tādu raksturu – karakteru. Kā vēlāk man pačukstēja, es esot bijis viens no pirmajiem aktieriem, kas tika apstiprināts lomai. Biju izlasījis visu to Egila sāgu, biju tik daudz izdarījis – un nospēlēju lomu, ko Latvijas kino vai teātrī nevarētu dabūt. Es tāds vēl nebūšu bijis. Nevaru sagaidīt, kad seriāls nonāks arī pie latviešu skatītājiem.
Tu jau esi fiziski izmainījies…
Jā, esmu arī fiziski mainījies, bet vēl nebiju spēlējis tādu raksturu – villain tipa lomu.
Un kā tu juties tajā ļaundara ādā, ja Egilu var tā dēvēt?
Es gan īsti viņu nesauktu par ļaundari… vismaz aktieris savu varoni tā nesauc, kad spēlē. Tādas lomas vienmēr ir šarmantākas, šādi pretrunīgi varoņi kaut kā parasti nozog skatītāju mīlestību. Un es saprotu, kāpēc tā ir, – laikam slikti cilvēki mēdz būt godīgāki un spējīgāki. Un šādas lomas aktierim dod tik daudz brīvības, tu esi daudz, daudz brīvāks. Var izvērsties savā interpretācijā un artistiskumā, pirms tam izstudējot, teiksim, Gerija Oldmena lomas dažādās filmās. Tās ir visgaršīgākās lomas.
Droši vien veici pamatīgu izpēti, noskatījies visas iespējamās filmas ar simpātiskajiem ļaundariem?
Es skatos daudz, man katrai lomai ir sava kladīte – ir gan Uļai, gan Egilam… Prasu ieteikumus, pats meklēju. Skatos filmas, ko esmu jau redzējis, bet nebiju pievērsis uzmanību konkrētajiem varoņiem. Tad taisu ekrānšāviņus no kaut kādiem mirkļiem, kadriem, līmēju šīs bildes kladēs un vēlāk vienkārši interpretēju savā veidā to, kas man patīk.
Skatos ne tikai filmas – piemēram, Discovery Channel skatījos, kā uzvedas hiēnas.
Tādā veidā es attīstu kaut kādu lomas zīmējumu – no visādām fiziskām darbībām. Egila loma to ļāva darīt, tas ir materiāls, kur aktieris var izpausties, un es ar to tiešām biju apsēsts – it īpaši pirmos mēnešus.
Kad tāda klade ir pilna un pētījums izdarīts, tad jau vairs nav miljons variantu, kur aizklīst ar savu varoni. Tev vairs ir tikai iespēja – vienkārši spēlēt, garšīgi spēlēt.
Un cik mēnešus tu līmē šādas kladītes?
Es jau Rīgā biju to izdarījis, un, kad aizbraucu uz Īriju, dzīvoju absolūtā izolācijā kādus divarpus mēnešus. Tas ir ārprātīgs posms, to zinās pateikt visi – režisori, aktieri, kas ir iekšā filmēšanas procesā. Tu vairs nevari normāli neko ne palasīt, ne paskatīties citas filmas vai seriālus, kas nav kaut kādā veidā saistīti ar to lomu. Filmējoties es ilgojos pēc tā laika, kad varēšu vairs nemeklēt kaut kādas īpašības vai kvalitātes vai izcilības brīžus, kurus varētu aizņemties un izpildīt pa savam. Jā, un tagad es esmu tādā posmā. Bet es jau zinu, kas man jāaizdara otrajā sezonā, lai vēl tālāk aizietu ar to visu.
Tu izskaties pēc laimīga, radoši laimīga cilvēka…
Es esmu! To man teātrī arī saka…
Bufetes Baibiņa teica, ka šāds es biju pirmajos divos mēnešos, kad sāku strādāt Dailes teātrī.
Redzi, mums ar Baibiņu domas sakrīt. Parunāsim par teātri. Ko tu tagad tur darīsi?
Spēlēšu vecās lomas, kuru man ir gaužām maz, un, iespējams, [Jurim] Žagaram ir viena ideja manai monoizrādei. Tā būs nosacīti saistīta ar kino.
Latvijas teātros patlaban ir daudz izrāžu, kas sakņojas filmās… Un, ko tev piedāvā Latvijas kino? Tu teici, ka kontrakta nosacījumi tev ļauj filmēties spēlfilmās, neatkarīgos projektos, Latvijas filmās.
Ir pāris idejas… Ar Juri Kursieti gribam attīstīt vienu projektu kopā, pagaidām tas ir idejas statusā. Mēs jau sūtām viens otram kaut kādas references, un tamlīdzīgi.
Jau kādu laiku gribam pastrādāt kopā ar Aiku Karapetjanu, bet īsti vēl nav skaidrs, kas tas varētu būt. Konkrētu piedāvājumu tagad nav. Jāsameklē miljons Padomju džinsu otrajai sezonai.
Šobrīd pirmizrādi vispirms festivālos, tad arī Latvijā gaida filma Uļa, kur tu esi gan idejas autors, gan scenārija līdzautors un spēlē leģendāro Uļjanu Semjonovu jaunībā. Vai pēc vikingu sāgas tev šī filma jau nešķiet tāla vēsture?
Nē, mēs vienkārši Uļu ļoti ilgi filmējām. Pēdējās pāris dienas nofilmējām tikai pagājušā gada vasarā.
Kā tu uz šo projektu tagad skaties? Vai esi redzējis pabeigto filmu?
Es ļoti gribu redzēt filmu, bet protams, reizē arī baidos skatīties. Man tas ir ārkārtīgi personīgs darbs, tāda man nav bijis – tik personīgas attiecības ar filmu… Un es nezinu, vai otrreiz jebkad dzīvē man tāda iespēja būs dota. Cik esmu runājis ar cilvēkiem, visus ārkārtīgi interesē un intriģē šis projekts. Visi grib redzēt, visi grib zināt, kas tas ir.
Piedod, kas šajā gadījumā ir „visi”?
Esmu runājies ar amerikāņu un britu producentiem, viņi saka – tāda filma pie viņiem vispār nevarētu tapt. Kad stāstu par Uļu, dažs labs ir pat apraudājies. Un cilvēki ir ļoti ieintriģēti. Domāju, ka Uļa ir universāls stāsts, interesants ne tikai lokāli, bet arī starptautiski. Tas, kā viņa kļuva par čempioni, ne tikai sporta karjeras, bet arī sevis atrašanas ziņā, ir īpaši. Un es pie tādiem stāstiem vēl joprojām kaut kādā nesaprotamā veidā turos. Arī mans Egils, ko spēlēju šajā vikingu sāgā, arī viņš ir cilvēks, kurš mēģina atrast savu vietu uz pasaules. Tā ir eksistenciāla loma. Tas ir man vistuvākais temats. Tāpēc noteikti arī Uļa paliks uz mūžiem man vispersoniskākā loma.
Man patīk Mihaila Čehova teiciens, ka neviena loma vēl nav nospēlēta tā, kā tā būtu jānospēlē, un katra nākamā, katra nenospēlētā loma būs tava labākā.
Uļa, manuprāt, ir filma par citādību…
Jā. Ja tā būtu filma tikai par basketbolu, tas būtu daudz neinteresantāk. Producents Guntis Trekteris ir filmu man atsūtījis, bet es pagaidām izvēlos neskatīties. Toties tikko noskatījos Tīklā. TTT – leģendas dzimšana…
Līdzīga tēma, ļoti atšķirīgi stilistiski risinājumi.
Jā. Tās ir absolūti dažādas filmas ar lieliskiem aktieriem. Dzintars Dreibergs palīdzēja ar basketbola ainām arī Uļā.
Esam runājuši jau stundu, man tā šķita ļoti interesanta stunda. Ko vēl tu piebilstu par savu brīnišķīgo piedzīvojumu šī gada garumā – filmēšanos vikingu sāgā?
Esmu sapratis un ļoti novērtēju, ka tieši Latvijā kļuvu par aktieri, un arī to, ka esmu bijis uz lielās Dailes teātra skatuves – šo pieredzi novērtēja arī filmēšanas laikā. Esmu iemācījies vairs nesūkstīties un neknapināties – neteikt, ka nāku no mazas valsts un esmu nenormāli pateicīgs par man dāvātajām iespējām. Būtībā tas ir nenormāli stilīgi un spēcīgi, ka nākam no mazas valsts, ar to tieši ir jālepojas! Mums vienkārši nekas cits neatliek, kā piedāvāt izcilu kvalitāti.
Komunicējot ar cilvēkiem, īpaši amerikāņiem, ir jāprot uzlikt masku, pat pirms vēl kaut ko esi izdarījis. Ja tu sāc no tādas piezemētas pozīcijas, tu nevienu vispār neinteresē.
Visiem vajag, lai tu esi mazliet “tāds”, lai tu esi īpašs… Un, kad ar tevi sāk runāt, varbūt pat vajag aiziet prom sarunas vidū, jo tev ir „jābūt kaut kur citur”. Tad tev parādās pavisam cita cena. Es mazliet sāku saprast to fišku.
Viens aktieris man teica, ka pārliecība ir ārkārtīgi suģestējoša. Tā tas ir. Un viens cits aktieris izstāstīja tādu brīnišķīgu metaforu, kas man ļoti patīk, – patiesībā aktieru atlase ir tāda krimināla notikuma vieta, kur visi kastinga režisori ir izmeklētāji un mēģina saprast, kurš ir tas īstais slepkava. Ienāk viens aktieris, viņam mazliet asiņainas rokas; ienāk otrs, viņam mazliet kurpe aptraipīta ar asinīm… bet tev ir jābūt tam cilvēkam, kurš ienāk istabā, vienkārši izmircis asinīs, un pasaka – es viņus f**king visus nogalināju!
Man tas tik spilgti palika prātā – nezaudējot pazemību, pieklājību un ieinteresētību citos cilvēkos, tomēr ir jāuzsver arī sava vērtība un pārliecība.
