KINO Raksti

Anjēze Varda. Autentiskā pieticība

23.01.2018

Sākam jau pierast, ka Latvijas kinorepertuārā atrodamas ASV Kinoakadēmijas balvām nominētas spēlfilmas, taču šogad situācija ir vēl lieliskāka – Rīgā joprojām var noskatīties arī filmu, kas nupat nominēta “Oskaram” kā viena no piecām labākajām pilnmetrāžas dokumentālajām filmām – franču režisores Anjēzes Vardas “Sejas, ciemi / Visages, Villages / Faces, Places” (2017).

Franču nouvelle vague vecmāmiņa Anjēze Varda (Agnès Varda) ir eksplozīvs un burvīgs maiguma un radikalitātes, enerģijas un mātišķa siltuma sajaukums, pārsteidzoša un dzīves ziņkārīga sieviete, kas ar patiesu aizrautību runā par feminismu, haosu pasaulē, bezdarbu, vecumu, arī nāvi. Savā 89 gadu vecumā Varda arvien vēl ir atvērta pasaulei – lai tā nāk un notiek tieši caur viņu, lai var ar savām rokām ņemt un nojaukt spriedzi starp skarbi reālo un fantāzijas pēļiem.

Pērn septembrī Anjēzi Vardu sagaidījām Sansebastjanā. Gaidījām dikti un visi, arī tie, kas par šo amizanto dāmu zināja tieši neko. Rakāmies arhīvos, montējām video, sekojām līdzi gaisa plūsmām virs Francijas debesīm, līdz kameras puiši ziņo – ir klāt, Anjēze ir klāt, būs festivāls!

Redzot cilvēku pūļus pie viesnīcas durvīm un vēlāk preses telpās, ielās, zālēs, uz paklājiem, kur tie drūzmējās, lai kaut uz mirkli pabūtu tuvāk Vardai, šķiet neticami, cik maz par viņu pat mediju pārstāvji zināja vēl pirms nedēļas, kad atklājot goda balvai izvirzītās personības, Sansebastjanas kinofestivāla direktors ņēmās runāt par jauniem formātiem un jauniem ceļiem, tālāk no komerciālā, tālāk no zvaigznēm, lai tādējādi liktu roku uz dziļāku vērtību pulsa, kamēr vēl pulsē un ir... Zālē klusums.

Plaukstā guļošos ekrānos pavīd google lapas – Anjēze Varda? Jā, ar Moniku Beluči uzreiz viss bija skaidrs.

Lai nu kā, Anjēze Varda tika gan pie visnotaļ pelnītās goda balvas Sansebastjanā, gan arī atveda dāvanas – dokumentālo filmu Sejas, ciemi / Visages Villages. Pirmizrādīta Kannās, godalgota Toronto, Sansebastjanā sākotnēji ielikta jauno formātu kino programmā un pēc tam pārcelta uz goda pjedestāla, Anjēzes Vardas pagaidām vispēdējākā filma vēl kādu brīdi skatāma arī Latvijā.

Pēc autobiogrāfiskās filmas Anjēzes pludmales / Les Plages d'Agnès (2008) kino tautas mēļoja, ka nu jau būs gana, ka Varda dosies pelnītā atpūtā. Bet te uzrodas J.R., tāds pats traks cilvēks ar kameru, tikai trīsreiz jaunāks, un abi dodas ceļojumā pa Francijas ciemiem, īsti nezinot kur un kā, bet ar skaidru kāpēc – meklēt parastus cilvēkus un piešķirt tiem vērtību.

No J.R. busiņa izritinās milzu foto portreti – lauksaimnieki, strādnieki, pēdējie raktuvju ļaudis, ostas strādnieku sievas. Cik ciemu, tik katrā pa klēpim seju, kas kā svētdienas palagi izklājas uz namu sienām un ļauj skaidri saredzēt to, kas aizmiglots vai pavisam pazudis skatam.

Vecums aizmiglo arī Vardas skatu, bet līdzās ir J.R., kas piešķir asumu acīm, vienlaikus ļaujot kino leģendai skaisti novecot. “Es zinu, ka esmu veca, bet mans vecums man kalpo kā radošā viela. Materiāls, ar ko strādāt, rodot arvien jaunas formas dzīvei, tās izziņai un nodošanai citiem. Vienmēr jātiecas izdomāt dzīvi no jauna” (šeit un turpmāk Anjēzes Vardas citāti no teiktā Sansebastjanas festivāla preses konferencē).

Anjēzes Vardas pirmā dzīve sākas Briselē 1928. gadā. Jau tolaik Beļģijā netrūkst pasaules pilsoņu, kas arvien straujāk cenšas ielauzties Eiropas iespēju starta punktos, starp tiem arī Vardas tēvs, grieķis, kas Briseles skudru pūznī ierodas no Mazāzijas plašumiem. Vardas māte toties ir francūziete. Un pati Arlete Varda (ar režisora vārdu jau nepiedzimst) – abiem pa vidu.
Ilgi gan Briselē Varda nepaliek un dodas uz Parīzi studēt mākslas vēsturi. Drīz pēc tam jaunā mākslas zinātniece ar Luvras diplomu sāk strādāt Parīzes Tautas teātrī par oficiālo fotogrāfu, vienlaikus nopelnot dienišķo maizi un izkopjot savu subjektīvo skatījumu uz formu un saturu, kurā ik dienas triecas foto objektīvs.

Vairāk par fotogrāfiju Vardai gan patīk kustīgais attēls – kino. Pirmo reizi foto kameru pret kino uzņemšanai paredzēto Varda nomaina, kad dodas apciemot draugu Francijas zvejnieku pilsētiņā Seti La Pointe Courte rajonā. Gūtos iespaidus Varda nolemj neatstāt acī un kamerā, bet likt filmā – 1954. gadā Anjēze pabeidz skumju mīlas stāstu franču mazpilsētā, nosauc to par La Pointe Courte un 26 gadu vecumā iešūpojas franču jaunajos viļņos.
No Vardas pirmajiem kino darbiem līdz jaunākajam veikumam, kas nonācis uz kinoekrāniem, pagājis jau vairāk nekā pusgadsimts. Starp šajā laikā tapušajiem Vardas meistardarbiem, šķiet, Kleo no 5 līdz 7 / Cléo de 5 à 7 (1962) ir viena no zināmākajām filmām, kas pavisam pamatoti iekļaujas franču tālaika kino visvairāk apbrīnoto un citēto, viedokļos, ietekmēs un vēlākos formveides un klišeju izstrādes procesos izmantoto filmu oreolā.
Tajā pašā gadā, kad Varda uzņem Kleo, Fransuā Trifo piesaka savu bohēmiskās rakstnieku dzīves portretējumu Žils un Džims / Jules et Jim (1962). Gadu vēlāk Žaks Demī, arī režisors un viens no spilgtākajiem franču kino viļņotājiem, piedevām vēl pašas Anjēzes vīrs, izrāda Eņģeļu līci / La Baie des anges). Un vēl tikai divus gadus pirms brīža, kad Vardas filmas varone sāka spoguļoties Parīzes ieliņu skatlogos, filma Līdz pēdējam elpas vilcienam / À bout de souffle (1960) piesaka Žanu Liku Godāru un nosauc vārdā to, ko šodien zinām kā La Nouvelle Vague.

Kaut arī uz viena viļņa ar Godāru un Trifo, Anjēze Varda gan tiek pieskaitīta tā sauktā Kreisā krasta (Rive Gauche) režisoru grupai, kurā ietilpst arī jau minētais Žaks Demī, arī Alens Renē un Kriss Mārkers.

Nosacītajā Kreisajā krastā darbojās gados vecāki režisori, kuru kino, kaut arī jauns un provokatīvs, tomēr nebija tik kliedzošs un protestējošs, kā Cahiers du cinéma sabiedroto veikums otrpus upei. Vairāk par pašapliecināšanos te dominēja komandas, kolektīva un (tiesa gan, mākslai nekaitīgās devās) pat politiski kreiso partijas gars. Paralēli fonā notiekošajām pārmaiņām literatūrā un tēlotājmākslā, Kreisā krasta režisori intensīvi pievērsās tieši tehniskajiem eksperimentiem – jaunievedumiem formā un pašā filmēšanas procesā.

Anjēze Varda (centrā) filmas "Kleo no 5 līdz 7" (1962) uzņemšanas procesā

Anjēzes Vardas iegrupēšana vienos vai otros krastos gan ir visai nosacīta, jo pati režisore sevi nebūt neuzskata par vienu no „jaunajiem”. Varda līdz kino vispār nonāk ne pārāk apzinātā veidā, gluži vienkārši trāpot pareizajā kontekstā, īstajā vietā un laikā. Un kaut arī ierakstīta kā teju vienīgā sieviete–režisore starp franču 20. gadsimta kinovalodas veidotājiem, vislabāk jūtas pati savās struktūrās un definīcijās.

Anjēzes Vardas kino ir izteikti subjektīvs dokumentālisms – gan tradicionāli dokumentālajās filmās, gan spēlfilmās, gan abu šo formātu sintēzē – un vienlaikus autobiogrāfiska fikcija par aktuālo un apkārt esošo laiku un cilvēkiem. Piemēram, Kleo no 5 līdz 7 piedāvā divas stundas sabiedrības portreta. Reālā laika spogulis divu stundu garumā (filmas precīzais garums ir 90 minūtes) rāda sievieti, Parīzes mīlētu un mīlošu dziedātāju Kleo, kas šo ierobežoto laika posmu pavada, gaidot ārstu slēdzienu par viņas nojaušami ne visai labvēlīgo veselības stāvokli.

Tomēr filma nav par Kleo, tā ir par laiku. Par atšķirību starp visādu pulksteņu objektīvo laiku un to laiku, kādu tveram sajūtās.

Zināms taču, ka piecas minūtes līdz atejošam vilcienam ir vienmēr pārāk maz, bet, ja piecas minūtes jāgaida rindā, kad apkārt viss skrien un notiek, sajūtās varam izdzīvot ne vienu vien stundu un diennakti.

Un vēl filma ir par Parīzi, par tā laika Parīzi un tās Parīzes laiku. Šī dokumentālā ass, kas filmā Kleo pagriežas pret pilsētu un tās cilvēku sejām, pret noteiktu sabiedrības slāni un pat konkrētām personām, ir viens no tiem elementiem, kas ļaus tapt dokumentālā kino hibrīdu formām režisores vēlākajos darbos. Kleo ietver arī citas pamatformas, no kurām Varda būvē savu autorkino – formālas ambīcijas bez izteikta pedantisma, bezrūpīga rakstīšanas un stāsta veidošanas brīvība; mirkļa spēle, kurā netrūkst jautrības un negaidītu pavērsienu; interese par to, kā pasaule un tajā notiekošais atspoguļojas mūsos pašos.

Vardas filmas ir arī nepārtraukti un nenovēršami saistītas ar ķermeni un jo īpaši sievietes ķermeni. Tomēr Vardas kino nekādā ziņā nebūtu pieskaitāms feministiskajiem mēģinājumiem ienest daiļā dzimuma vārdu un varu kinozālēs un ekrānos. Viņas filmās nav virspusēja kareivīguma un cīņas par sieviešu tiesībām sabiedrībā, bet gan patiesa interese par sievietes dzīvi un problēmām sociālajā, seksuālajā un pat politiskajā griezumā.

Sievietes ķermeņa – ārējā un iekšējā – izpētei Varda velta arī vairākas īsfilmas un video projektus, tostarp īsfilmu, kino pamfletu Sievietes atbilde. Mūsu ķermenis, mūsu dzimums / Réponse de femmes. Notre corp, notre sexe (1975), kas rāda sievietes ķermeni kā neizpētītu visumu pretī idealizētās sievišķības mītiem. Bet, ja kādam rodas vēlme sarindot filmas sieviešu un vīriešu plauktiņos,

Varda ir pirmā, kas norāda šo bezjēdzīgo dalījumu – sieviešu, feministu un vīriešu kino. Tas gluži vienkārši ir kino, kas meklē savu valodu, tā ir kino rakstniecība, kas izpaužas atšķirīgās formās un saturos.

Turpinot par Vardas formālajiem hibrīdiem, režisore kā savus – pašas veidotus un izmantotus – atzīst tikai divus žanrus: dokumentālo spēlfilmu un dokumentālo filmu ar tēliem. Visas filmas ir dokumentālas, jo visas stāsta par reāliem notikumiem reālā vidē. Pie pirmā žanra darbiem pieskaitāma savdabīgā klejojumu filma (ne gluži klasiska road movie) Klaidone / Sans toit ni loi (1985), pie otrā – Vardas meistardarbs, kas devis iemeslu ne vienai vien režisores dzīves un darba apraksta metaforai  – Lasītāji un lasītāja / Les glaneurs et la glaneuse (2000), kas Latvijā, kinoforumā Arsenāls, tika demonstrēta ar nosaukumu Vārpu lasītāji un es, jo atsaucas uz senseno tradīciju uzlasīt labības laukā palikušās vārpas un saskata šī aroda pārmantojumu mūsdienu sabiedrībā – atkritumu konteineru, izgāztuvju un novārtā atstātu vai „ne līdz galam izmantotu” dārzu plantācijās. Tas pats arods, tikai mūsu laikmeta paliekās. Uzlasīt citam nevajadzīgo, pāri palikušo vai novārtā atstāto un, bruņojoties ar maisiem, bakstīkļiem un pārliecību „atrasts nav zagts”, iet cīņā par izdzīvošanu un pret mūsdienu patēriņa kultūras izšķērdību.

Anjēze Varda filmā "Vārpu lasītāji un es" (2000)

Filmā Varda intervē eklektisku cilvēku loku – lielveikalu klaidoņus, čigānus vīnogu laukā, vidusšķiras anarhistus, vīna ražotāju, kas ir arī psihologs, un advokātu, kurš, ģērbies arhaiskajā amata tērpā, koordinē šādas uzlasīšanas juridiskos parametrus Francijas likumdošanā. Un Varda ir tur klāt, uz vietas: „Es iešu ar savu mazo kameru caur krāsainiem kāpostiem”. Vardas trofejas – sirds formas kartupeļi – aizmirsti un neapēsti saasno uz režisores plaukta. “Būt par kinorežisoru ir gandrīz tas pats, kas būt izcilam lasītājam vai lasītājai – tam vai tai, kas savāc visus reālās dzīves gabaliņus un pēc nelielas pielabošanas, ko veic ar kameru un montāžu, mums šo dzīvi atdod atpakaļ gatavu jaunam izmantojumam, ar jaunu jēgu.”

Anjēzei Vardai radošajā darbā allaž patikuši izaicinājumi. Ja tie nerodas paši, tad viņa tos mākslīgi rada, meklē un atrod. Grūtības un šķēršļi ved pie jaunām struktūrām, liek pārplānot un salikt pa jaunam jau iepriekš radīto. Vardu saista viss trauslais un izzūdošais, kas no jauna pacelts un pārlikts kolāžās un vārdu spēlēs, tātad savā ziņā iegūst jaunu spēku un būtību. Varda savā darbā aizstāv to, ko pati dēvē par “autentisku pieticības skolu” – dokumentālo kino, kurā režisors ir tikai starpnieks starp tēliem un publiku. “Es varētu pelnīt vairāk naudas, bet es negribu tirgot produktus. Tāpēc nevis taisu reklāmas filmas, bet radu brīvu kino. Ar jēgu”.

Tieši tāpēc režisore, uzzinot, ka ir izvirzīta arī ASV Kinoakadēmijas goda balvai, sākotnēji esot gribējusi to noraidīt. “Es esmu lepna un man ir prieks par šo ziņu, jo tas nozīmē, ka kāds mani atceras un kādam arvien vēl patīk mans kino. Taču tas man šķiet kā joks, jo Oskarus taču pasniedz slaveniem cilvēkiem, kas taisa lielo naudu. Es esmu viss pretējais, es esmu kinorežisore nozares perifērijā”.

Anjēze Varda pastāvīgi pretojas etiķetēm un jautājumiem par politiski korekto vai nekorekto. Viņa nepārtrauc gūt baudu no filmēšanas procesa, no ziņkārības par apkārt notiekošo un vienlaikus arī nezaudē profesionālu interesi par to, ko tad īsti kinomākslā darīt ar attēlu un skaņu. Ne mirkli nav zudis viņas debitanta azarts, nemitīgi mainoties un attīstoties. Šobrīd Varda ir ne vien fotogrāfe un kinorežisore, bet aktīvi darbojas arī vizuālās mākslas jomā, veido video projekcijas un mākslas projektus Eiropas un pasaules mākslas galerijām, biennālēm, mekām un festivāliem.

Un lūk, pateicoties J.R. un pašas Anjēzes darītgribai, vismaz gadu vai pusotru kino pasaule no jauna met loku pa Vardas radošajiem laukiem un varbūt pat iešūpos kādu jaunu vilni nākotnes ceļos. Filma Sejas, ciemi ir izcils Anjēzes Vardas autentiskās pieticības paraugs. Līdz dzīslai cilvēcīga filma, rotaļīga, pilna naivuma un dzīves ironijas, tomēr ieskanas arī pa kādai melanholiskai notij par laika aizrautajiem un mirušo klātbūtni dzīvo atmiņās. Normandijas pludmalē Varda atminas savu mīļoto Žaku Demī un Ženēvas ezera krastā cer satikt otru vēl dzīvo nouvelle vague dinozauru Žanu Liku Godāru. Varda stāsta, ka Godārs bez īpaša uzaicinājuma esot ņēmies uzrakstīt filmas noslēguma ainu, bet pati no sirds cer atkal ieraudzīt Godāra acis aiz tumšajām brillēm. kā tas viņai izdevies pirms 55 gadiem, filmējot Kleo. Šis ir viens no tiem emocionālajiem momentiem, kuru dēļ filmu, Vardas kino un vispār kino ir vērts skatīties uz lielā ekrāna. Šogad, pēc pusgada un vienmēr.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan