Vestards Šimkus un kinomūzika

Pirmdien, 7. decembrī, kinoteātrī „Splendid Palace” pulksten 20:00 notiks īpašs filmas „Ausma” seanss – tajā piedalīsies filmas mūzikas autors Vestards Šimkus, kurš pirms seansa teiks ievadvārdus un arī muzicēs, improvizējot par filmas tēmām. Kino Rakstu sarunā Daira Āboliņa un Vestards Šimkus apspriež komponista brīvību no sevis paša, divas pretējas pieejas kinomūzikas sacerēšanai, Larsa fon Trīra nodarījumus klasiskajai mūzikai un citas tēmas.

Vestards Šimkus un LNSO ieraksta mūziku filmai "Ausma", 2015. gada februāris

Filmas Ausma pasaules pirmizrādē Tallinā 18. novembrī Vestards Šimkus nepiedalījās, jo muzicēja vienā no valsts jubilejas koncertiem Latvijā. Filmas Latvijas pirmizrādē Vestards nevarēja būt, jo atradās Florencē. Tāpēc 7. decembrī pulksten 20:00 kinoteātrī Splendid Palace būs īpašs seanss arī pašam Vestardam Šimkus, kad komponists pirmo reizi redzēs filmu Ausma uz lielā ekrāna, bet viņa mūzika skanēs abpus ekrānam – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra izpildījumā ar pašu komponistu pirmo reizi pie diriģenta pults (filmā no ekrāna) un dzīvajā izpildījumā pirms seansa, improvizējot par filmas tēmu uz tikko uzskaņotā Splendid flīģeļa.

Godalgotais, starptautiski atzītais, enerģētiskais pianists Vestards Šimkus pirmo reizi sevi apliecinājis kā kinomūzikas komponistu, šajā statusā debitējot Lailas Pakalniņas filmā Ausma. Padomju laiks pamazām mūsu apziņā sāk iegūt biedējoša mīta apveidus, ar savu mitoloģiju un tēlu sistēmu, ko režisore lieliski izmanto, veidojot filmu, un kas kalpojis par iedvesmu arī komponistam. Padomju laika dziesmas, muzikālu motīvu parafrāzes, naivisms un simfoniskums, ironiskas un patētiskas intonācijas – tāda ir amplitūda Vestarda Šimkus mūzikai filmā Ausma. Šī filma kā estētiska provokācija ir atvērusi radošas slūžas cilvēkiem, kas pie tās strādāja. Vestarda Šimkus mūzika nav fons skarbajai padomju sāgai, bet drīzāk muzikāli ļoti ieinteresēts komentārs ar spilgtu rokrakstu. Latvijas kino jau daudzu gadu garumā nav bijis kinomūzikas, kas komponēta ar tādu vērienu, izmantojot pilnu simfoniskā orķestra sastāvu.
Jā, kinomūzika draud kļūt par Vestarda Šimkus jauno muzikālo kaislību...

Vestards Šimkus: - Kinomūzika ir bijusi manā uzmanības lokā jau diezgan ilgi, bet es to esmu pētījis vairāk no ārpuses – dažādus brīnišķīgus veikumus, ko radījuši izcili komponisti. Esmu novērojis, kā mūzika strādā kopā ar ekrānā notiekošo, un tas mani vienmēr ļoti fascinējis. Nagi niezējuši izmēģināt lomas šajā lauciņā, un man ir prieks, ka tas pirmo reizi notika pie tādas filmas kā Ausma.
Daira Āboliņa: - Ko tas no jums prasīja? Tā ir jauna dimensija?
Paradoksāli, bet es atklāju ārkārtīgi lielu brīvību šajā procesā. Zinātāji varētu teikt - kāda tur brīvība? Tur taču nemitīgi jāpielāgojas filmas veidotāju vēlmēm, jāpiemēro mūzika precīzam ainas garumam un tamlīdzīgi.

Bet tā ir brīvība daudz plašākā nozīmē, tā ir brīvība man no manis paša – no kaut kādiem stereotipiem, no savām iestrādnēm, kā es parasti mūziku komponēju...

Šeit pēkšņi nāk impulss no malas, kuram man ir jāpiemērojas, līdz ar to es atklāju sevī kaut kādas muzikālas idejas, par kurām agrāk nemaz nebūtu iedomājies. Lailas Pakalniņas redzējums un vēlmes mani nemaz neierobežoja, drīzāk stimulēja manu iztēli.
Jā, bet Lailas Pakalniņas filma ir interesantā žanrā; viņa pati to sauc par “padomjlaiku pasaku”, kas varbūt nav īsti taisnība... Bet tas ir laiks, pirms jūs vēl vispār bijāt dzimis. Un katram laikam ir sava mūzika...
Jā, tas ir manu vecāku laiks. Un vecāki ir pavadījuši ļoti daudz laika ar mani sarunās, stāstīdami un skaidrodami sakarības un lietas, kas toreiz ir notikušas.
Uz to provocēja darbs pie filmas?
Nē, nē, tas mūsu sarunās ir bijis apspriests temats, cik vien sevi atceros. Pie virtuves galda bieži vien tiek pārspriesti dažādi sabiedriskie procesi ar atsaucēm uz padomju laikiem, salīdzināšana ar mūsdienām. Jā, Lailas Pakalniņas filma Ausma norisinās it kā kaut kādos nekonkrētos padomju laikos. Tomēr tā vēsta par absolūti izkropļotu vērtību sistēmu, kas var būt tikpat ļoti degradēta jebkuros laikos. Ar to, manuprāt, šī filma ir tik aktuāla. Pārējais viss, kas šajā filmā redzams, tiešām ir tādi tēlaini, diezgan poētiski impulsi, kas vienkārši stimulē iztēli un dzen arī kaut kādu mūzikas stilistiku. Mūzikas skanējumu, kas bijis raksturīgs, teiksim, padomju laikiem pēc Otrā pasaules kara. Neapšaubāmi, Dmitrija Šostakoviča vai Alfrēda Šnitkes mūzika runā vienā valodā ar šādu kino estētiku. Pilnībā izvairīties no šo divu izcilo, ģeniālo komponistu ietekmes, protams, būtu ne tikai neiespējami, bet droši vien arī nemaz ne tik vajadzīgi.


Jūs runājāt arī par to, ka filma rāda izkropļotu realitāti. Vai šo destruktivitāti bija svarīgi ienest mūzikā, vai gluži otrādi?
Destruktivitāte ir tad, ja konkrētās kino ainas to pieprasa. Es diezgan nesaudzīgi izturējos pret klavierēm, piemēram, vai pret attiecīgiem metāla pūšamajiem instrumentiem un … runa nav par temperamentu, bet pēc iespējas nepastarpinātāku konkrētās ainas noskaņojuma atainošanu mūzikā. Vispārīgāk runājot, kinomūzika var izpausties divos veidos - pēc iespējas precīzāk censties ilustrēt, to kas notiek uz ekrāna, vai arī censties atainot konkrētas ainas zemtekstu, necenšoties izskraidīt līdzi visam, kas notiek uz ekrāna. Abas pieejas, manuprāt, ir ļoti interesantas, un filma Ausma stimulēja mani kaut kādā veidā sintezēt abas. Tāpēc, ka, no vienas puses, šai filmai ir unikāla nokrāsa un, varētu pat teikt, diezgan mūsdienīga, minimālistiska, askētiska un skarba vizuālā stilistika, bet, no otras puses, ir šīs atsauces uz padomju kino un tā vizualitāti. Līdz ar to es centos apvienot muzikālo minimālisma plūdumu ar grandiozu simfoniskā orķestra skanējumu.
Laila Pakalniņa filmas kontekstā bieži atsaucas uz Sergeju Eizenšteinu, un Eizenšteins, kā zināms, arī bija muzikāls cilvēks...
Jā, nu, viņi visi izrunāja Eizenšteina vārdu un piesauca viņa nepabeigto filmu Tērču pļava, un neapšaubāmi, skatoties šo filmu, es redzēju diezgan pamanāmas atsauces uz padomju kino estētiku, bet tajā pašā laikā vizuālā noskaņa ir pavisam ārpus laika. Veidot šo skanējumu mūzikā, tas bija izaicinājums, bet es teikšu godīgi, strādājot pie šīs filmas, man ne brīdi nebija jādara kaut kas, kas manī jau nedzīvotu, un man tas nāca ļoti dabiski.

Man tiešām nebija jākomponē nekas ”pret spalvu”, līdz ar to es kopumā ļoti izbaudīju šo procesu.


Filmu mūzikā bieži tiek izmantots princips - galveno varoņu tēmas. Piemēram, Andra Keiša muzikālā tēma... Tā tas Ausmā ir?
Vadmotīvu stils nāk no Riharda Vāgnera opermūzikas laikiem, un praktiski visu 20. gadsimtu kinomūzikā valdīja vāgneriskais vadmotīvs ar milzīgu simfonisko orķestri, kurš piespēlē konkrētu tēmu konkrētam tēlam. Nu, tā domāšana daudziem - gan kino skatītājiem, gan kino veidotājiem - vēl joprojām ir galvās... Tomēr šis plūstošais minimālisms vai pat tādā jaunā vienkāršībā, jaunā garīgumā sakņota filmu mūzika padara šo piegājienu par neobligātu, vairāk mēģina paust visas filmas zemtekstu.
Ausmas mūzikā tēmas būs, un vairākas, taču es mēģināju līdz nepazīšanai pārvērst vienu un to pašu tēmu.

Tāpēc mums ir Andra Keiša vai Viļa Daudziņa tēmas, bet tajā pašā laikā šīs tēmas pilnībā pārvēršas un nozīmē pilnīgi kaut ko citu.

Jā, nezinātājs droši vien nevarētu atpazīt, ka tā ir viena un tā pati tēma. Es vairāk mēģināju skatīties uz ritmu, kas šajā ainā notiek, kas tur burtiski matemātiski risinās. Teiksim, viens bērns skrien pretī “saulainajam komunismam”, tad skrien nākamais, nākamais, nākamais, līdz jau vesels bars, tad milzīgs pūlis... Tad es saprotu, ka tā ir daudzbalsīga fūga, kur skan viena tēma, tad tā tēma skan citā balsī, kaut kas cits skan arī iepriekšējā balsī, un tad vēl un vēl. Tad šis uzslāņojums veidojas lielāks un lielāks, līdz pārvēršas mežonīgā orģijā. Tas ir viens piemērs, kā kadrā redzamā signāla sirēna, kas gaudo, izaug par kaut kādu gaudojošu orķestriālu haosu, tas savukārt pāraug trakojošā pūlī, kas metas medīt ienaidniekus. Tā katra aina stimulēja meklēt atbilstošu muzikālu raksturojumu.

Kadrs no filmas "Ausma". Foto - Ivars Burtnieks
Vai šī jūsu pieredze un mūzika nav tāda, kas raujas būt arī kaut kas atsevišķs? Ārpus filmas dzīvojošs skaņdarbs?
Nē, tāda doma man nav bijusi. Pagaidām. Bet, atskaņojot visas šīs epizodes kopā, varētu izveidoties pat kaut kas līdzīgs instrumentālai svītai. Tur ir atsevišķi simfoniski numuri, kas tiešām varētu tikt atskaņoti koncertos.
Jautājums nekorekts, bet, Vestard, vai jums patīk Lailas Pakalniņas filmas?
Ja par manu kino gaumi runājam, tad... Mēs visi zinām, ka liels daudzums kinofilmu tiek ražotas konkrētai mērķauditorijai. Tā sauktās bērnu filmas, sieviešu un vīriešu filmas...
Mani ļoti saista filmas, kuru veidotāji ir centušies radīt kaut kādu nelielu, paši savu universu ar savām stila īpatnībām un, lietojot šos stila līdzekļus, mēģinājuši pastāstīt kaut ko sev ļoti nozīmīgu, kas brīnumainā kārtā izrādās nozīmīgs daudziem... Nu, vismaz man noteikti. Filma Ausma noteikti pieder pie šādām filmām. Tā var patikt vai nepatikt, bet tā ir stilistiski ļoti smalki, manuprāt, perfekti nostrādāta, oriģināla filma par ļoti būtisku tēmu un mākslinieciski tiešām ļoti, ļoti izdevusies. Man ir ārkārtīgs prieks, ka tā ir tieši tā filma, kurai es varēju rakstīt savu mūziku, savu pirmo filmas mūziku.

Kadrs no filmas "Ausma"
Mazliet paplašinot mūsu tēmu – vai ir pasaulē filmu mūzika, kuras dēļ jūs esat iemīlējis filmu, kurā tā skan?
Jāatzīst, bieži vien ir tā, ka ne visai labām filmām mēdz būt izcila mūzika un otrādi. Tomēr nav tā, ka izcilas mūzikas dēļ es varu iemīlēt filmu. Nē, tā tas nav. Es iemīlēšu šo mūziku un klausīšos to atsevišķi un par filmu aizmirsīšu. Cita lieta, ja izcilā filmā vai nu mūzikas nav, vai arī tā ir pavisam nenozīmīgi izmantota. Un konkrētajā filmā, iespējams, tas pat ir labi un mākslinieciski attaisnojami. Bet tā tad arī nav mūzika, ko es atsevišķi no filmas klausītos.
Piemēram, Holivudas izklaides industrija ražo arī šausmīgi sliktas filmas, mēs to visi lieliski zinām, bet filmu mūzikas ziņā tur valda diezgan liela izsmalcinātība, pie filmu radīšanas strādā lieliski komponisti, kas lieliski pārzina dažādu instrumentāciju paņēmienus un dažādus trikus, ar kuriem panākt ļoti veiklu un daudznozīmīgu mūziku. Un tajā pašā laikā šī mūzika tiek radīta filmām, kas ir diezgan bezvērtīgas.
Jūs vienmēr dzirdat filmās mūziku?
Godīgi sakot, kinomūziku es pirmo reizi pamanīju ne tik sen. Līdz tam, skatoties izcilas pagājušā gadsimta filmas, tā izteikti ilustratīvā mūzikas maniere, kas kalpoja, lai izceltu katru detaļu un paspilgtinātu notiekošo... taču visas redzamās darbības bija aktīvas jau pašas par sevi, tāpēc mēs to mūziku nepamanām. Ir teiciens, ka laba filmu mūzika ir tā, ko nevar pamanīt... Es tam nepiekrītu. Ja tu kaut ko negribi pamanīt, tad varbūt to tur arī nemaz nevajag! Brīnišķīgu emocionālu iedarbību var panākt arī bez mūzikas, varbūt tas pat būs autentiskāk un tīrāk. Galu galā, ikdienas gaitās ejot, mums nez vai visu laiku skan fonā vāgneriski romantiska mūzika. Un man jāsaka - filmu mūziku es sāku pamanīt tad, kad manā uzmanības lokā nonāca 21. gadsimta estētikai raksturīgas filmas, kur mūzikai ir paralēls plūdums, kas veido kaut kādu citu filmas slāni, pat nesaistītu ar filmas sižetu. Pēc tam es faktiski mūziku sāku pamanīt visās filmās.


Kādi ir tie laimīgie gadījumi, kad jūs akceptējat attēla un mūzikas vienotību filmā un to baudāt kā veselumu?
Godīgi sakot, šādi gadījumi nāk prātā ļoti maz. Cita lieta – ir gadījumi, kad mūzika ir tik nevainojami piemērota filmai, tik dziļā līmenī iedarbojas un strādā uz klausītāju un skatītāju, ka kopējais rezultāts ir fantastisks un bez šīs mūzikas faktiski filma neeksistētu. To es personiski varu attiecināt uz Andreja Tarkovska filmām, kur gan Baha, gan Eduarda Artemjeva mūzika patiešām veido kaut kādu tādu paralēlu substanci, kas faktiski kļūst par vēl vienu tēlu šajā filmā.
Tas ir Stalkers un Spogulis?
Spogulis un Solaris visvairāk. Es nebūšu oriģināls atzīdamies, ka arī man ir sajūta - Tarkovskis ar savām filmām ir spējis pavēstīt kaut ko personīgi man ļoti nozīmīgu.

Pirms dažiem gadiem es saņēmos un nolēmu noskatīties visas Tarkovska filmas hronoloģiskā secībā. Pēc kārtas.


Un, pirmo reizi skatoties Spoguli, es aptvēru, ka atsevišķas ainas no šīs filmas jau kaut kur esmu redzējis. Es tās biju piefiksējis agrā bērnībā, ejot caur vecāku virtuvi, kad tur bijis ieslēgts televizors, kur rāda Spoguli. Es nezināju neko par to, bet ar acu kaktiņu esmu piefiksējis atsevišķas sapņu, vīziju ainas. Un tagad, skatoties šīs ainas filmā, es saprotu, cik būtiski tas ir ietekmējis to, kā izskatās sapņu ainas visu manu dzīvi! Protams, skaņas, ko Eduards Artemjevs radījis ar elektroniskiem līdzekļiem... Tā pat īsti nav mūzika, bet gandrīz fiziski sajūtamas skaņas, kas kopā brīnišķīgi strādā.


Un kādas jums ir attiecības ar jaunāko Holivudas kino? Vai jūs tur atrodat kaut ko savai būtībai piemērotu?
Mani visvairāk kaitina filmas, kas mēģina uzdoties par to, kas tās nav. Holivuda neapšaubāmi ir profesionāla izklaidētāja un ar to lepojas. Bet es personīgi mākslā izklaidi nemeklēju. Mūziku es klausos tāpēc, ka tā mani interesē, un kino es skatos tāpēc, ka gribu kaut ko vairāk saprast par šo pasauli. Holivudas naivie mēģinājumi vēstīt par kaut ko būtisku izskatās diezgan smieklīgi. Ja es atrodu laiku, kad no ikdienas ieiet filmas realitātē, tad tai ir jābūt tādai filmai, kas saista manu uzmanību no kadra uz kadru, un tam nav nekāda sakara ar asu sižetu. Tas ir saistīts ar to, ka lieliskas mākslinieciskas idejas tiek realizētas kadru pa kadram. Godīgi sakot, man pat filmu estētika dažkārt izsaka kaut ko vairāk, nekā konkrētais sižets. Sižeti pasaulē ir tik, cik viņu ir. Es esmu pat diezgan nekritisks pret nekomerciālo autorkino, jo tas man liekas tik ievērības cienīgs laikmetā, kad pat akadēmiskas mūzikas koncertos mēs bieži vien dzirdam jaundarbus, kas izklausās pēc Hansa Cimmera Holivudas filmām, un laikmetā, kad respektējami kino profesionāļi ar nopietnām sejām diskutē par Holivudas putekļiem.
Jums patīk tas satricinājums, ko laba filma atstāj?
Ir tik daudz, kas redzēts... Piemēram, es ļoti atzinīgi vērtēju Larsa fon Trīra daiļradi. Pat tās filmas, kuras tiek raksturotas kā neizdevušās, ar pārāk lielu atvēzienu, līdz ar to cilvēki principā tās uzskata par neveiksmīgām. Daudzi varbūt par tādu uzskata Nimfomāni un, neapšaubāmi, tur varbūt ir vairāk seksa un vardarbības nekā jebkurā briesmīgākajā pornofilmā. Tas ir skaidrs. Bet, no otras puses, Larss fon Trīrs ir cilvēks, kurš vēlas paust ļoti svarīgas lietas. Tikai viņš ir apsēsts ar domu, ka cilvēki sakņojas savā seksualitātē; viņš ir tik ļoti apsēsts ar to, ka nespēj paskatīties tam pāri, un tas ir viņa spožums un posts reizē. Taču tas, ko viņš spēj savās filmās paust, jebkurā gadījumā ir ļoti vērtīgs un globāli nozīmīgs.
Un tas, kā viņš izmanto mūziku - bieži vien ar operisku vērienu, kas ir ļoti reti sastopams.
Jā, nu jāatzīst, ka šajā ziņā viņš ir ļoti daudz pāri nodarījis klasiskajai mūzikai...
Trīrs grēko?
Nē, viņš negrēko, viņš dara pāri ļoti apzināti, un pats to izbauda.

Pēc filmas Antikrists noskatīšanās Hendeļa operu Rinaldo ir diezgan pagrūti skatīties.


Un Tristanu un Izoldi pēc Melanholijas?
Melanholija, starp citu, ir viņa vissaudzīgākā un visromantiskākā filma, un es teiktu, ka Tristans un Izolde necieta gandrīz nemaz. Starp citu, tas sakrita ar laiku, kad tapa mans Vāgnera klaviermūzikas albums, kurā iekļāvu savu transkripciju fragmentam no operas Tristans un Izolde. Es noskatījos Melanholiju un, godīgi sakot, tas drīzāk stimulēja manu iztēli veidot savu variāciju šai mūzikai! Šis ir tas gadījums, kad es varu teikt - Trīrs ir trāpījis desmitniekā. Man personīgi tā ir mīļākā no viņa filmām.

Vestards Šimkus un Daira Āboliņa 2015. gada novembrī
Kā iedarbosies uz cilvēkiem filmas Ausma mūzika? Cilvēki raudās vai smiesies?
Filmas Ausma mūzika noteikti nav domāta raudāšanai. Līdzpārdzīvojuma ziņā tā ietur samērā lielu emocionālu distanci. Kaut gan tur ir spēcīgi emocionāli momenti, kas ir tik klusināti, tik ļoti smalki, burtiski uz dzirdamības robežas. Saraudināšana droši vien ir pēdējais, ko tie varētu panākt. Gaiša apcere būtu precīzāks apzīmējums. Kas attiecas uz smiešanos, humora izjūta ir ļoti subjektīva un, ja kaut kas patiešām ironiski absurds notiek uz ekrāna, tad es esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai tas adekvāti tikt sasniegts arī mūzikā.
Vestard, cik dienās Jūs uzrakstījāt mūziku filmai Ausma?
Tas ir noslēpums.

Raksta foto: Vestards Šimkus diriģē LNSO, ierakstot mūziku filmai "Ausma", 2015. gada februāris

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi