Pakalniņas ornamentālā ķīmija

Stabilākā tradīcija ikgadējā 4. maija Latvijas filmu maratonā ir Lailas Pakalniņas jaunākās filmas pirmizrāde – tā tas notiek gandrīz vienmēr jau kopš 2006. gada, tātad šogad tāda kā jubileja. Tradīcijas paplašinājums – jau otro gadu režisores jaunā dokumentālā filma Rīgā ierodas pēc pasaules pirmizrādes Nionā (Šveicē), festivāla "Vision du Réel" konkursa programmā. Un jāsaka – šāgada pirmizrāde „Rumba” ir „skatītājam visdraudzīgākā” Lailas Pakalniņas filma. Pirmkārt (jokojot Pakalniņas stilā), īsa – tikai 20 minūtes. Un otrkārt – patiešām smieklīga komēdija par cilvēka dabu.

Tam, kurš skatās pēc kārtas visas Lailas Pakalniņas dokumentālās filmas, acu priekšā un arī galvā notiek savdabīgs process, kam varbūt ir kāds sakars ar fizikas vai ķīmijas eksperimentiem – cik nu iespējams par tiem atcerēties kopš seniem skolas laikiem. Un patiesībā tādu pašu procesu piedzīvo arī tas, kurš noskatās tikai vienu Pakalniņas filmu – piemēram, jauno Rumbu. Šķietami sarežģītā un raibā pasaule mūsu acu priekšā sadalās diezgan shematiskos pirmelementos, kurus tad iespējams tikai mazliet pārkārtot un salikt pa vietām, iegūstot daudz skaidrāku ainu – strukturētu, ritmisku un, jāsaka, no cilvēces nākotnes viedokļa visai neiepriecinošu, lai gan Rumba pēc visām pazīmēm ir dokumentāla komēdija.

Komika slēpjas faktā, ka cilvēks vienkārši ir smieklīgs un uzvedas smieklīgi – gan tad, kad viņu neviens neredz (vai viņš domā, ka neviens neredz), gan tad, un jo īpaši tad, kad viņš zina, ka redz – kinokamera, fotokamera, planšetes kamera, selfiju taisāmā kamera; jebkas, ko var turēt aizdomās par spēju iemūžināt smieklīgā cilvēka izpausmes un eksistenci. Pat kundzītei, kas ir līdz kaklam ūdenī, pēc ģīmja vien var redzēt, kā viņa tagad tur, dziļi zem ūdens, ieņem savu „labāko pozu”, saņem rokas melodramatiskā žestā un saspringst – jo taču tūlīt tiks fotografēta!

Tomēr bēdīgi tas ir tāpēc, ka cilvēcei, izrādās, ir pavisam tikai kādas trīs-ar-pusi idejas, ko vispār iespējams darīt pie Eiropā platākā ūdenskrituma

(rādīt ar diviem pirkstiem zīmi Victory, nostāties kā pie striptīza stieņa naktsklubā, sabāzt vaigus kopā kārtējam „che-e-e-e-se” un tamlīdzīgi). Un vispār cilvēks, izrādās, ir diezgan mehānisks radījums, kas sastāv no tikai nedaudzām standarta kustībām un darbībām – viņš (jebkurš) iet, sēž, lēkā, vicina rokas, paklūp, šļaksta ūdeni un, protams, fotografē.

Laimīgā kārtā dažiem cilvēkiem tomēr ir arī smadzenes, kas visus šos pirmelementus spēj sakārtot lieliski skatāmā dokumentālajā filmā, un režisore Laila Pakalniņa to var. Lielā mērā tāpēc, ka viņas domāšana jau sen kārto dzīvi pavisam citādās, daudz vispārinātākās ainās un struktūrās, nekā to redz “normāla cilvēka” acs un prāts.

Režisore Laila Pakalniņa un operators Uldis Jancis filmē Ventas rumbu

Spilgts apliecinājums šai citādībai ir režisores Lailas Pakalniņas dokumentālista gaitu sākums 20. gadsimta 90. gados. Viņa vienkārši uzņēma pēc kārtas trīs īsfilmas – Veļa (1991), Prāmis (1994) un Pasts (1995); nekādu konceptuālu smalkumu un teorētisku “uzstādījumu”, vienkārši filmēja tā, kā to redz (vai grib redzēt), kopā ar savu vēlāk pastāvīgo domubiedru komandu (Gints Bērziņš un Anrijs Krenbergs) – jo operators un skaņu režisors ir ārkārtīgi svarīgi “orgāni” dokumentālistes Pakalniņas organismā.
Un – šīs trīs filmas izrādījās tik atšķirīgas no visa, kas tolaik notika Latvijas dokumentālajā kino, ka nostājās atsevišķā pulciņā blakus meinstrīma šosejai, pa kuru brauca visi pārējie dokumentālisti, un kopš tā laika visi šīs filmas dēvē tikai par “Pakalniņas triloģiju”. Pavisam drīz šo filmu kvalitāti apzīmogoja FIPRESCI balva Kannu kinofestivālā, un Pakalniņas citādība tika leģitimizēta.

Kadrs no filmas "Pasts" (1995)

Rumba rāda, ka Lailas Pakalniņas citādība nav gadu gaitā nivelējusies. Piemēram, diez vai cits dokumentālists un vispār filmdaris atļautos tik uzskatāmi demonstrēt iespēju, ka viss svarīgais kādā brīdī (un ilgu laiku) notiek nevis filmas kadrā, ko redz skatītājs, bet gan ārpus tā – jo divi ūdenskrituma apmeklētāji stāv katrs savā kadra malā un fotografē vai cenšas notvert savā kadrā to, kas notiek “tur, ārā”.

Vēl viena būtiska sajūta, kas paliek atmiņā pēc Rumbas, - tik daudzas paralēlās pasaules, kas berzē savas “auras” cita gar citu (jo visiem tūristiem taču gribas nofotografēties Ventas rumbas skaistākajā vietā, un visiem priekšstats par šo skaistāko vietu ir praktiski viens un tas pats – lai cik garš būtu Eiropā garākais ūdenskritums…). Režisores Lailas Pakalniņas un operatora Ulda Janča redzīgums ļauj filmas kadram piešķirt daudzkārt lielāku dziļumu, nekā tas parasti šķiet iespējams, jo telpiskā virknē kārtojas nevis vienkārši priekšplāns, otrais plāns un dibenplāns, bet vismaz trīs atšķirīgas un ietilpīgas pasaules ar saviem stāstiem un varoņiem.

Kinokritiķi jau novērtējuši, ka Lailas Pakalniņas filmas, īpaši dokumentālās, ir vislielākajā mērā “tīrs kino” – tāds, ko nevar izstāstīt vārdiem; tāds, kur filmas loģiku un dramaturģiju veido attēls un attēlu kombinācijas, tādējādi piešķirot būtisku nozīmi montāžai. Filmā Rumba Laila Pakalniņa, turpinot ceļu, ko spilgti demonstrēja jau dokumentālajā filmā Par dzimtenīti (2008), montāžu it kā izklaidējoties noved līdz filigrānai virtuozitātei, žonglējot ar līdzīgiem motīviem, kustībām un situācijām. Tas vēl jo vairāk nostabilizē jau sākumā minēto iespaidu – cilvēks un viņa dzīve sastāv no liela daudzuma līdzīgu elementu, kas virpuļo šķietamā haosā, bet acīgs, asprātīgs un saprātīgs vērotājs no šī haosa izveido strukturētu ornamentu, kam ir ne tikai dekoratīva nozīme.

Kadri no Lailas Pakalniņas dokumentālās filmas "Rumba"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi