Kāds labums no „Klases salidojumiem”?

Latvijā ir iznākusi jauna komēdija, taču nebaidieties, viss nav nemaz tik slikti! Turpmākajās rindās apsolos atrast vismaz četrus plusus Andreja Ēķa radošās komandas jaunajam cepumam, dāņu franšīzes „Klassefesten” otrajam rimeikam ar nosaukumu „Klases salidojums 2”, un arī sniegt atbildi uz virsraksta jautājumu.

Taču vispirms – kas īsti ir Klases salidojums 2 (KS 2) un vai no tā jau var ko secināt? Tālajā 2011. gadā tālajā Dānijā pēc Klaudijas Boderkes un Larsa Meringa uzrakstīta scenārija režisors Nilss Norovs uztaisīja nepretenciozu komēdiju par cilvēcīgu stulbumu ikdienišķajā. Filmai bija ikdienišķs un nepretenciozs nosaukums Klassefesten – Klases salidojums.

Kadrs no filmas "Klassefesten" (2011)

Neskatoties uz kritiķu nopūtām par vieglā žanra populismu un humoru zem jostas vietas, filmai bija tik labi panākumi, ka tiesības uz rimeiku nopirka gan somi, gan igauņi, gan latvieši, un šiem pārstrādājumiem arī bijuši lieliski panākumi attiecīgajās valstīs. Pērn pirmais Klases salidojums Andreja Ēķa radošās komandas izpildījumā kļuva par mērenu kases grāvēju tepat Dievzemītē (gandrīz 81 000 skatītāju 2019. gadā), tagad mums ir arī savs sīkvels Klases salidojums 2. Bēres (oriģināls – 2014. gadā), un,

ja viss tā turpināsies, tiksim aplaimoti arī ar trešo daļu Klases salidojums 3. Kristības (oriģināls – 2016).

Filmas ir par trim ikdienišķiem, ne pārāk intelektuāliem, ar cilvēciskajiem plusiem un mīnusiem apveltītiem pusmūža onkuļiem, kuri cilvēciski saprotami spriedelē un uztraucas par spermas kvalitāti, sēklinieku skūšanu, hemoroīdiem un visām tām pārējām lietām, kas, pats par sevi, kritiķiem no augstās kultūras aprindām nekad negadās un līdz ar to kā apspriešanas tēmas nav pieņemamas, toties ierindas cilvēkam rada vēlmi ierēkt.

Juris Kaukulis, Imants Strads un Ainārs Ančevskis filmā "Klases salidojums 2"

Tātad – filma tautai, nevis elitei, bet tas jau drīzāk labi, nekā slikti. Tautā jau katrs ir „pats sev kritiķis”, un kases grāvēji pārsvarā rodas no tā, ka cilvēki savstarpēji dalās ar iespaidiem, nevis lasa visādus tur oficiālo kritiķu pārspriedumus.

Jocīgā kārtā pašlaik internetā, šķiet, valda salīdzinošs klusums attiecībā uz Klases salidojumiem – rakstot šīs pārdomas, man izdevās saguglēt tikai divas recenzijas par KS 1, un, spriežot pēc visa,

šī būs pirmā interneta recenzija par KS 2, par spīti tam, ka filma jau divas nedēļas ir kinoteātros. Kāpēc tā?

Izteikšu minējumu, ka cilvēki no zemās kultūras aprindām (izņemot mani) recenzijas parasti neraksta, kamēr augstās kultūras aprindām ir ieaudzināts teikt par filmām labu vai neko. Tāpēc viņi šobrīd diskrēti izliekas, ka slauka lūpas zīda nēzdogā, kas izvilkts no žaketes ārkabatas, un tātad nevar parunāt. Un vispār jau viņus var saprast. KS 2 varētu saukt par stulbuma kalngalu, tikai kalna gals asociējas ar kaut ko pozitīvu, sasniegumu, augstu klasi, virsotni… respektīvi, jēdzieniem, kas šajā gadījumā neiederas.

Tomēr šo situāciju varētu lieliski izmantot visa Latvijas filmu nozare, un tieši par to arī ir runa virsrakstā. Latviskie KS ir kā gadījums iz mācību grāmatas, ko latviešu kinoindustrijas darbiniekiem vajadzētu pētīt, cītīgi izdarot piezīmes savos blociņos. Gribētos, lai jaunā kinocensoņu paaudze savos laptopos atvērtu dāņu un latviešu versijas vienlaikus un tās noskatītos vizuālā stereovariantā – mūsdienās tas ir viegli izdarāms. Lai arī latviskā versija ir sešas minūtes garāka, katra aina ir nospiesta gandrīz viens pret vienu no oriģināla. Atslēgas vārds – gandrīz.

Lai naratīvā māksla strādātu, tās pirmais uzdevums ir filmas vai izrādes laikā pārliecināt skatītāju, ka uz ekrāna vai skatuves notiekošais ir attiecīgās izdomātās vides leģitīma realitāte. Skatītājam jājūtas tā, ka šajā konkrētajā pasaulē elfi vai divmetrīgi kaķcilvēki ar zilu ādas krāsu ir norma. Tas nozīmē, ka visgrūtāk ir uzņemt filmas par ikdienišķo, jo to mēs pārzinām labāk nekā Tolkīna Viduszemi vai Kamerona Pandoru, kur mums var viegli iesmērēt da jebkādu nesalīmi, un mēs tai varbūt arī noticēsim, jo tā taču ir fantāzijas pasaule.

Tieši šajā aspektā parādās latviešu kino un teātrī visbiežāk sastopamais erekcijas disfunkcijas paveids – nespēja tikt galā ar skatītāja suspension of disbelief.

Šī problēma visuzkrītošāk parādās aktierspēlē, un šeit KS komanda bradā pa grābekļiem, kas krietni situši pa pieri arī citiem latvju filmdariem. Cik bieži jums ir bijusi sajūta, ka uz ekrāna redzamais latviešu aktieris IR tēls, nevis TĒLO tēlu? Paskatieties KS dāņu un latviešu versijas vizuālajā stereo, un kļūs skaidrs, par ko ir runa. Protams, es te sprēgāju nevis kā izglītots eksperts, bet tikai kā popkornu rijošs izklaides patērētājs, taču PATIEŠĀM – noliekot blakus dāņu aktieru sarunu un latviešu aktieru sarunu praktiski identiskā ainā ar teju identisku operatora darbu, dāņi izskatās pēc cilvēkiem, kas sarunājas. Latvieši izskatās pēc mēmā kino aktieriem, kuriem pierubīta skaņa.

Kadrs no filmas "Klassefesten 2. Begravelsen" (2014)

Kadrs no filmas "Klases salidojums 2" (2020)

Starp citu šeit, dāmas un kungi, es gribētu pieminēt divus latviskā KS 2 plusus un uzteikt Jura Kaukuļa aktierdarbu. Atšķirībā no pārējiem, Kaukulis nekādos aktiermākslas kursos laikam nav gājis, tāpēc viņa tēls ir vienīgais, kura uzvedībai var daudzmaz noticēt. Kaukuļa tēlotais mūziķis Toms pārsvarā izskatās pēc mūziķa Jura… atvainojiet, Toma –, nevis pēc divdimensionāla komēdijas tēla amatierteātra izrādē. Tieši ar to, manuprāt, tik veiksmīgi izcēlās Kriminālās ekselences fonds, kurā arī profesionālo aktieru skaits bija reducēts līdz absolūtajam minimumam un katrs cilvēks principā tēloja sevi. Līdz ar to arī mazāk samākslotības.

Kāds ir otrais pluss? Nu, kā cilvēks ar cieņu pret grupu Dzelzs Vilks es novērtēju pašironiju, kas neizbēgami rodas situācijā, kad veiksmīgs un cienījams rokmūziķis tēlo popmūziķi, kas ir mazāk veiksmīgs un cienījams. 

Kadrs no filmas "Klases salidojums 2"

Aizbildinājums “tā tak komēdija, atslābsti un izbaudi jokus!” ir tieši tas – tikai slinks aizbildinājums. Kad KS latvisko sniegumu kāds kritizē ar frāzi “dzīvē tā nenotiek”, kritika nav par to, ka konkrētā situācija dzīvē nav iespējama. Šī frāze nozīmē vienkārši to, ka skatītājs nav noticējis elementārai nepieciešamībai – šim konkrētajam tēlam šajā konkrētajā situācijā ir emocionāla un cilvēciska motivācija tā rīkoties.

Nesen Kino Rakstos apcerēju citu sīkvelu, Māra Martinsona filmu Jaungada taksometrs 2. Abas filmas ir no tās pašas sugas, ar vienādi zemu nospraustu lidojuma augstumu, taču Taksometra pozitīvā atšķirība ir atelpa starp jokiem un mazliet dziļāk ieskicētas tēlu cilvēciskās īpašības. Klases salidojuma sniegums pārāk koncentrējas uz jokiem un dara to ļoti štancētā veidā un konveijera tempā, kas vienkārši neļauj humoram kārtīgi plūst.

Mēs visi lasām ziņas internetos, mēs labi zinām, ka dzīvē notiek daudz trakākas lietas, nekā spējam iedomāties. Mēs vienkārši gribam noticēt tam, ka ekrānā redzamais personāžs ir tiešām spējīgs uz to trakumu, ko mums rāda. Bet, ja tā nav, tad stāsta vietā vienkārši virknējas dažādas neticamības un nesalīmes.

Humora pētījumi pēdējo gadu desmitu laikā lieliski pierāda, ka – jā, humoru, tāpat kā šausmas, spriedzi un mīlestību, ir jāprot pasniegt, un – jā, ir iespējams visas augšminētās lietas izanalizēt un atrast tajās algoritmus. Cilvēki ar augstām pierēm un jaudīgiem datoriem ir izvētījuši tūkstošiem filmu un grāmatu, atraduši humora matemātiku, sižetu struktūras, stāsta shematiku un uzbūves principus. Literatūrzinātnieki apgalvo, ka ir ierobežots smieklīgo tēlu skaits, ir ierobežots joku skaits, un to triku skaits, ar kuriem piesaistīt un noturēt uzmanību, arī ir ierobežots.

YouTube ir pilns ar mācību videomateriāliem un Amazon.com ir pilns ar mācību grāmatām par to, kā taisīt jokus un kā organizēt sižetu.

Sākot ar veco antropologu Džozefu Kempbelu un beidzot ar jaunāku laiku gudriniekiem, kā Skots Sedita, Maikls Heigs, Ēriks Edsons, Roberts Makkī… saraksts ir gandrīz nebeidzams. Ņem un lasi, un tik cep izcilus blokbāsterus citu pēc cita.

Protams, viņi visi tikai māca un māca, bet katrs skolotājs zinās teikt – mācīt jau tu vari, tikai tas nenozīmē, ka kāds arī iemācīsies. Tas ir, apzināties algoritma esamību ir viena lieta, kamēr meistarība humora pasniegšanā ir kas cits. Kā tanī vecajā anekdotē par numurētajiem jokiem – nepietiek nosaukt joka numuru, smieklīgums slēpjas tajā, kā to numuru pasniedz. Un ir vienalga, vai joki ir izsmalcināti vai prasti, – kā vieniem, tā otriem algoritms ir tas pats.

Joki zem jostas vietas var patikt vai nepatikt. Man personīgi patīk. Esmu pats rakstījis gan par vemšanu, gan smirdošām zeķēm, gan par iekrišanu ar purnu pa priekšu špakteļmasas baļļā. Uzskatu, ka tas var būt gan smieklīgi, gan inteliģenti, viss atkarīgs no tā, kā pasniedz.

Jo humors nav licence būt stulbam, humors ir smalka būšana.

Lai arī dāņu oriģinālus mēle nepagrieztos saukt par komiskās mākslas šedevriem, tie ir kvalitatīvs sava žanra produkts, kas sniedz, ko sola – vienkāršu, neambiciozu, ar seksu un pirdieniem piepildītu vieglo izklaidi. Latviskā versija savukārt rada sajūtu, ka to radījusi mākslīgā intelekta programma, kas režijā un scenārijā vadās pēc Google meklētāja izsviestām atbildēm uz jautājumu what is funny, bet visam pa virsu – varbūt filmā cilāto tēmu iespaidā – seko izteikti vīrišķīgajai loģikai “a man lielāks / pārspīlētāks nekā tev!”

Gints Grāvelis (Ficuks) filmā "Klases salidojums 2"

Dāņu Torbens uzrodas dārgā melnā mersedesā ar šoferi un kūpina cigāru; latviešu Ficuks piebrauc milzīgi garā, baltā limuzīnā, kuram pa logiem un bagāžnieku nāk laukā nevis cigāra, bet dūmu mašīnas tvaiks. Dāņiem vecpuišu ballīte notiek boulingā, bet latvieši tusējas Casino Olympic, kur pie spēļu galda homoerotiski laiza kāsi. Kāsi! Spēļu zālē, kuras apsardze viņus nodotu mentiem viens un divi!

Saprotiet mani pareizi, kāsi pirms aizkūpināšanas nolaizīt ir prātīgi, tad nenodeg tik ātri.

Taču lai die’s nogrābstās, ja darbības mērķis ir to kāsi arī pīpēt – šo lietu gan ārpus Kanādas un Nīderlandes dara intīmākos apstākļos.
Un pats trakākais – filmā pēc kāša parādīšanas visiem apkārtējiem (ieskaitot kazino darbiniekus pie tā paša galda) tas tiek noslēpts, lai no jauna uzpeldētu trešajā cēlienā, citā pilsētā, un pat ne tas kāsis, bet kaut kāds cits. Totāla nesalīme.

Kadrs no filmas "Klases salidojums 2"

Dāņu Andreass ir drusku tāds kā raspizģajs un braukā ar vecu, nojātu mazdu, bet bērēs parādās ar melnu uzvalku un šlipsi, zem kuras apkaklīte ir vaļā. Tas ir loģiski un iespējami, un es ticu viņa raspizģajismam. Savukārt kad latviešu Andris apliek neaizpogātai apkaklītei pārspīlēti vaļīgu sarkanu tauriņšlipsi, mugurā uzvelk rūtainu žaketi, bet pārvietojas ar Polski Fiat 126 un parkodamies vienmēr notriec miskasti vai apstādījuma kociņus, tas nav nekas vairāk, kā bāls Mistera Bīna un ikoniskā Leyland Mini 1000 plaģiāts.

Un vēl, pie velna, vai tiešām starp Latvijas divām lielākajām pilsētām – Rīgu un Daugavpili – mūsdienās ir jābrauc pa zemes ceļu? Un vistas klejo pa milzīga labības lauka vidu?

Dāņu zaķis šajā situācijā ir loģiskāks, bet letiņu loģika laikam bija – Google rāda, ka vistas ir smieklīgākas par zaķiem, un lētākas arī.

Katrs, kurš ir kaut ko lasījis par humora teoriju, sapratīs, kas ar to visu domāts – komiskais tēls allaž neiederas, allaž uzvedas neatbilstoši, caur ko tad arī rodas humors, un tā tālāk. Taču cik tālu drīkst aiziet neatbilstība, lai mēs turpinātu filmas ilūziju uztvert kā patiesu paralēlo realitāti?
Torbenam nomirstot, dāņu filmā ir īss skumju brīdis, un tas ir dabiski. Ir emocijas. Torbens varbūt bija maita, tomēr čoms. Letiņi savā filmā vienkārši turpina močīt, nevis kā cilvēki, bet kā no papīra izgriezti komēdijas tēli bez jūtām.
Dāņu Tomam režisors dod iespēju būt ticamam ar savu cilvēcīgi saprotamo vēlmi dabūt labu recenziju par savu albumu. Latviskajam Tomam tā ir vairāk neveselīga apsēstība.

Manuprāt, humorā, tāpat kā seksā, daudz ko nozīmē taimings. Lai sasniegtu pilnu jaudu, bez priekšspēles neiztikt. Šī analoģija īpaši labi strādā, novērojot, kā dāņi un latvieši ar scenārijā gandrīz identisku dialogu vedina uz ainu, kurā tiks atvērts zārks, lai ar ragiem apveltīts vīrs varētu izpētīt un salīdzināt sievas mirušā mīļākā krāniņu ar savējo.
Jāatzīst, ka joka būvēšanā dāņiem atradās lielāks falliskais kaktuss, taču ne jau vienmēr izmēram ir nozīme, svarīga ir priekšspēle. Un atšķirīgās priekšspēles rezultāts ir tāds, ka dāņu Nilsam ir daudz vieglāk noticēt, nekā latviešu Nilam.
Turklāt ainas kulminācija, kurā smalki saģērbtai dāmai salauž degunu ar strauji atvērtām durvīm, oriģinālā ir absolūti ticama un iespējama, kamēr latviskajā sniegumā atgādina Maksu Linderu ar skaņu.

Kadrs no filmas "Klases salidojums 2"

Tā arī ir tā galvenā atšķirība, kas padara oriģinālu par galvas tiesu pārāku. Oriģināls ir cilvēcīgs un saprotams, humoru tajā atbalsta un tam ļauj uzplaukt cilvēcība, nevis uz auklas uzvērtas karikatūras. Savukārt latviskā versija rada iespaidu par bērnu, kas ar flomīšiem pārzīmējis tanti no žurnāla vāka un, kad tas atrādīts skolotājai, vēl pievelk tantei zem deguna ūsas.

Uzmanīgākie lasītāji varbūt būs pamanījuši, ka līdz šim esmu uzskaitījis divus filmas plusus. Kādi tad ir vēl?
Trešais – mīļie, Latvijā tomēr ir skaistas vietas! Ainavas un viesu nami noteikti ir filmas forte, uz to ir prieks paskatīties.

Ceturtais – kritiķi jau var klusēt zīda nēzdogā vai spļaut etiķi un sērskābi, cik grib, tikai gala beigās viņi tā arī paliek, savu cieto kritiķa garoziņu grauzdami (un tāpēc laikam arī ir tik kašķīgi un neapmierināmi). Turpretī pirmā Klases salidojuma panākumi liek domāt, ka filmas autori smuki ieslaucīs sev kabatā ne vienu vien tūkstoti eiro. Un vai tas nav lieliski, ka pašmāju kultūras darbinieki spēj savu riecienu arī nopelnīt, nevis tikai dzīvot no visādiem kultūras pabalstiem? Ir lieliski, ir!

Kadrs no filmas "Klases salidojums 2"

Ir tāds sens teiciens – ja nepatīk, uztaisi labāk. Es, kā jau noprotams, nevaru apgalvot, ka man patīk, taču varu tikai plātīt rokas – es par šito recenziju dabūšu vien grasīšus, jo pasīvi sēžu uz pakaļas un gaidu, kad man kāds pados priekšā kaut ko gudri pakritizēt. Savukārt Andreja Ēķa radošā komanda uz pakaļas nesēž, viņi kurbulē franšīzi, un uzminiet nu, kuram ienākumi lielāki.
Es tikai gribētu lūgt – ne kā kritiķis, bet kā komēdiju fans – lūdzu, izturieties pret trešo daļu ne tik slinki, kā pret pirmajām divām! Jei bogu, pat žultainiem kritiķiem dziļi sirdī taču gribas skatīties un priecāties.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi