„Īrs / The Irishman”. Aizgājušo laiku ēnas

Mārtina Skorsēzes jaunākā spēlfilma “Īrs / The Irishman” īsā laikā kopš iznākšanas saņēmusi vairākas prestižas balvas un prognozes, kas liecina – „Oskara” balvu dalīšanā ar šo filmu būs jārēķinās. Tomēr kas īsti ir šī filma, kas pirmo nedēļu skatāma straumēšanas platformā "Netflix", – vai patiešām kinovēstures leģendu triumfāla atgriešanās, vai neizdevies pensionāru mēģinājums uzvilkt bikses, kas tik labi izskatījās pirms 30 un 40 gadiem?

Pirms vēl Skorsēzes jaunā filma bija iznākusi uz ekrāniem un kļuvusi pieejama platformā Netflix, to jau apvija trīs intriģējoši fakti. Pirmkārt, režisors finansējumu filmas uzņemšanai spējis atrast tikai Netflix paspārnē, un tas nozīmē, ka šī filma pamatā būs skatāma tikai šajā straumēšanas vietnē (un vēl tikai dažos kinoteātros ASV un Eiropā). Otrkārt, bija zināms, ka

filmā izmantoti ārkārtīgi dārgi digitālie “atjaunināšanas” efekti, lai galvenie aktieri – visi jau krietni pāri 70 – spētu savus varoņus tēlot arī jaunākā vecumā.

Trešā lieta, kas īsu brīdi pirms filmas pirmizrādes izplatījās medijos un sociālajos tīklos ar orkāna jaudu, bija režisora Mārtina Skorsēzes izteikums kādā intervijā, ka viņš šobrīd tik populārās komiksu filmas neuzskata par kino, bet gan par atrakciju parku. Tā kā dzīvojam laikā, kad visiem, ne tikai Skorsēzem, ir tiesības un iespējas paust publisku viedokli, šis izteikums izraisīja lavīnveida pretreakciju gan no komiksu filmu faniem, gan no šo filmu veidošanā iesaistītajiem profesionāļiem. Skorsēzem nācās rakstīt paskaidrojuma vēstuli, kāpēc viņš domā tā, kā viņš domā, šī vēstule 4. novembrī tika publicēta laikrakstā The New York Times.

Roberts de Niro, Mārtins Skorsēze un Als Pačino filmas "The Irishman" pirmizrādē. Foto: AFP

Polemika par šo jautājumu nav beigusies joprojām, interneta vietnēs var lasīt pat ļoti nopietnu kinozinātnieku un kritiķu tekstus, kuros viņi ārkārtīgi detalizēti analizē režisora rakstīto. Taču laimīgā kārtā pasaulē nav tāda likuma, kas noteiktu, ko mēs drīkstam domāt vai nedomāt par komiksu filmām, tāpēc, manuprāt, šis ir gadījums, ko tautas valodā apzīmē kā “no mušas izpūst ziloni”. No otras puses, varbūt tas viss bija ārkārtīgi viltīgs mārketinga triks, kā piesaistīt filmai papildus uzmanību, īpaši jau no komiksu filmu aizstāvju daudzskaitlīgās auditorijas.

Es ļoti respektēju gan režisoru Mārtinu Skorsēzi, gan viņa aktierus, taču...

filmu Īrs, kas neapšaubāmi ir uzņemta profesionāli un, pieņemu, ar vislabākajiem nodomiem, es kā skatītājs, kas joprojām vāri tic kino brīnumam, uztvēru kā neveiksmi. Un tur pie vainas lielā mērā (lai arī ne tikai) ir pirmie divi iepriekš minētie intriģējošie fakti un pastarpinātā veidā arī trešais – jo tie visi trīs kaut kādā ziņā ir 21. gadsimta, digitālā laikmeta un moderno tehnoloģiju radīti izdzimumi. Vēl pirms dažiem gadiem digitāla cilvēku atjaunināšana izskatījās mākslīga un novērsa uzmanību, tāpat arī Netflix un komiksu filmas savu uzvaras gājienu sāk tieši pēdējā desmitgadē.

Ja Skorsēze izvēlējās savu filmu uzņemt par Netflix naudu un aktierus digitāli atjaunināt, tad varam pieņemt, ka viņš, par spīti savam cienījamajam vecumam, ir gana progresīvs un atvērts visam jaunajam, ko tehnoloģijas var piedāvāt filmu uzņemšanā. Par to liecina arī filma Hugo (2011), ko gan daudzi uzskata par ne visai veiksmīgu parādību Skorsēzes filmogrāfijā, taču tur, atšķirībā no viņa svaigākā veikuma, tehnoloģiskās iespējas kalpoja stāstam un šķita dabiska filmas sastāvdaļa, jo ar savu bērnišķīgo fantāzijas lidojumu bija tāda kā Meljesa replikācija 21. gadsimtā.

Kadrs no filmas "Hugo" (2011)

Tikmēr Īrā, kas ir tik ārkārtīgi vecmodīga filma gan žanriski, gan saturiski un būtībā replicē daudz izcilākas paša Skorsēzes lentes, šī digitālā anturāža un acīmredzami neierobežotais budžets ne tikai neiederas, bet vienkārši kaitina un nogalina jebkādu iespējamo emocionālo iesaistīšanos stāstā.

Ja neskaita Atkritējus / The Departed (2006), kas nav gluži šim žanram piederīga filma, Īrs ir Skorsēzes pirmā atgriešanās gangsterfilmu žanrā pēc gandrīz 25 gadiem. Un šie gadi, manuprāt, nozīmē diezgan daudz.

Gangsteru filmas mūsdienu pasaulē kaut kādā ziņā ir kļuvušas anahroniskas, tās nav ne interesantas, ne aktuālas

un, ja vien tas nav kaut kas radikāli jauns formas ziņā, tad pēc Krusttēva, Reiz Amerikā un tā paša Skorsēzes veidotajām filmām tas nespēj pateikt neko jaunu. Jo gangsteru stāstu pamatā ir visai aprobežotu vīriešu pasaule, kur valda kaut kādi aizvēsturiski ģimenes goda likumi; viņi īsti neko nedara, tikai zog, izspiež naudu, dzer un ik pa brīdim viens otru novāc, tajā pašā laikā jūtoties ārkārtīgi svarīgi un vareni. Un galu galā viņus visus nošauj vai notiesā uz mūža ieslodzījumu. Šīs filmas, kas to visu zināmā mērā glorificē, ir, mūsdienu valodā runājot, vistīrākie toksiskā maskulīnisma paraugi. Un tas, kā zināms, šobrīd augstu nekotējas.

Taču es nekādā ziņā nevēlos noliegt šo agrāko filmu vērtību. Savulaik sajūsminājos gan par Krusttēvu / The Godfather (1972, Frānsiss Fords Kopola), gan Labajiem puišiem / Goodfellas (1990, Mārtins Skorsēze), bet Reiz Amerikā / Once Upon A Time in America (1984, Serdžo Leone) vispār palikusi atmiņā kā gluži maģisks kinematogrāfisks piedzīvojums.

Roberts de Niro filmā "Reiz Amerikā" (1984)

Un nupat pirmoreiz noskatījos Skorsēzes filmu Ļaunās ielas / Mean Streets (1973), kas man likās ne tikai neapšaubāmi labākā no režisora veidotajām gangsterdrāmām, bet nenovērtēts kino šedevrs visplašākajā nozīmē. Savukārt Īrs ir tāda glancēta, bezdvēseliska amalgama no tā visa, kas reiz ir bijis, nostalģiskas pagājušā laika dzīres, kur

dzīrotāji jau ir pa pusei ģindeņi, bet vēl cenšas saskandināt apsūbējušos kausus. Un tieši ar to arī sevi nodod.

Salīdzināšana ar iepriekšējām Skorsēzes veidotajām mafijas filmām, manuprāt, ir gaužām nenovēršama, un Īram par labu tā nenāk – visvairāk tieši salīdzinājumā ar Ļaunajām ielām, kas tiek uzskatīta par Skorsēzes un arī Roberta de Niro “lielo izlaušanos” Amerikas kino industrijā.

Atšķirībā no Īra, Ļaunās ielas ir uzņemtas par minimālu budžetu un stāsta nevis par pusgadsimtu ilgām mafijas attiecību peripetijām, bet par dažām nedēļām vai mēnešiem Ņujorkas zemākā ešelona gangsteru dzīvē. Šī vecā filma, būdama raupja un brutāla, joprojām ir ārkārtīgi jauneklīga un dzīva, tā enerģiski pulsē un brīžiem sasniedz vienkārši fantastisku sirreālisma pakāpi. Hārvijs Keitels un de Niro ģeniāli nospēlē savus varoņus Čārliju un Džoniju; viens ir ambiciozs, taču pārāk cilvēcīgs mafijas pakalpiņš, bet otrs – bērnišķīgi bezatbildīgs neprātis. Par spīti viņu trūkumiem un netīkamībai, skatītājā tomēr ar laiku rodas kaut kāds līdzpārdzīvojums. Arī faktam, ka filmas stāsts ir daļēji autobiogrāfisks, ietverot Skorsēzes atmiņas par bērnību un jaunību Mazās Itālijas rajonā Ņujorkā, ir nozīme filmas autentiskuma sajūtā.

Kadrs no filmas "Ļaunās ielas / Mean Streets" (1973)

Filmā Ļaunās ielas de Niro visu laiku ir vienā ietērpā – tumšā ādas jakā, bet Īrā viņa varonim Frenkam ir uzšūti 102 kostīmi. Tieši tikpat uzkonstruēts un izskaitļots liekas arī viss pārējais. Arī Ļaunajās ielās ir milzum daudz neatšķiramu itāliska paskata varoņu un nesaprotamu dialogu, taču, ja šajā gadījumā to var uztvert kā tādu vienotu audiovizuālu partitūru, kur nebūt nav tik svarīgi visu saprast, bet drīzāk uztvert kā šīs dzīves vibrāciju, tad viss tas pats Īra trīsarpus stundu garumā liekas ļoti smags pārbaudījums. Turklāt jaunajā filmā ne ar vienu varoni nav iespējams identificēties vai just kādam līdzi –

visi viņi ir vienkārši mērgļi, maitasgabali vai uzpūtīgi egomaniakāli klauni, kuri, cerams, pēc iespējas ātrāk ņems nelabu galu.

Filmā Ļaunās ielas pavisam ātri kļūst skaidrs, ka Čārlijam ļoti rūp Džonijs, bet Džonijam Čārlijs ir vienīgais cilvēks, uz kuru viņš var paļauties. Filmā Īrs mums it kā filmas gaitā būtu jānotic, ka starp de Niro tēloto mafijas rokaspuisi Frenku Šīranu jeb nosaukumā minēto īru un Ala Pačīno varoni, arodbiedrības līderi Džimiju Hofu, izveidojas sirsnīga un gadiem ilgi kopta draudzība, kas Šīranam uzlikto Hofas novākšanu padara jo īpaši emocionāli smagu. Taču šāds priekšstats par viņu tuvo draudzību un emocionālo saikni nerodas, tie ir divi veči – pastulbs algotnis un pārspīlēti bravūrīgs krāpnieks –, kuri kaut ko bezgalīgi runā un runā, bet par ko īsti – nav skaidrs, un arī ir vienalga. Un, lai cik labi viņi tēlotu, lai cik meistarīgi būtu atjauninātas viņu sejas, mēs, pirmkārt, tur redzam nevis šos konkrētos personāžus, bet gan leģendāros aktierus de Niro un Pačīno, kas, iespējams, cenšas nospēlēt sava mūža pēdējās nopietnās lomas.

Roberts de Niro un Als Pačino filmā "īrs / The Irishman" (2019)

Otrkārt, nekādi digitālie triki nespēj noslēpt viņu ķermenisko vecumu un vecišķās kustības – ar uzkumpušām mugurām, stīvām ekstremitātēm un mākslotu žiperīgumu gaitā viņi cenšas izlikties jauni un veikli. Un tas izskatās mazliet žēlīgi.

Turklāt de Niro varonis ir tik aprobežots, ka aktieris būtībā viņam atvēl ārkārtīgi limitētu emocionālo izpausmju arsenālu. Aktierisko kvalitāšu ziņā viņš šķiet pilnīgi nemainīgs – gan atjaunināts, gan neatjaunināts, gan pavecināts. To grūti salīdzināt ar Roberta de Niro izcilākajās lomās demonstrēto aktierspēju milzīgo diapazonu – teiksim, Džonija spridzeklīgo neprātību tajās pašās Ļaunajās ielās vai Džimija iegrimšanu paranoidālā ļaunumā Labajos puišos.

Taču, runājot par aktierdarbiem, gribētos atzīmēt vienu izņēmumu starp šiem senioriem –

patiešām pārliecinoši spēcīgi savu tēlu šajā filmā iemieso teju jau desmit gadus kā pensijā aizgājušais Džo Peši. (Skorsēzem esot izdevies viņu pielauzt filmēties tikai pēc vairākiem neatlaidīgiem lūgumiem.) Starp daudzajiem Peši tēlotajiem ekspresīvajiem bandītiem un mafiozi tēliem viņa Rasels Bufalīno izceļas ar klusinātu, apvaldītu viedumu un reizē tēraudcietu autoritāti.

Džo Peši un Roberts de Niro filmā "Īrs / The Irishman" (2019)

Šur tur dzirdēts, ka emocionālākā epizode filmā esot Frenka zvans Hofas sievai pēc viņa nošaušanas, bet, manuprāt, aina cietumā, kur Frenks un pavisam savecējušais Rasels mēģina ēst vīnogu sulā mērcētu maizi, ir daudz aizkustinošāka un reizē arī simboliski finalizējoša. Visa šī vara, nauda, sevis svarīguma apziņa un svešu likteņu lemšana izrādās tikai nevērtīga ilūzija, kam esi ticējis gadiem ilgi, līdz attopies cietumā bez zobiem, ar trīcošām rokām un bez neviena, kas paturētu tavu roku nāves brīdī.

Iespējams, Peši ir tik pārliecinošs tieši tāpēc, ka visu savā dzīvē jau ir nospēlējis un viņam vairs nekas nevienam nav jāpierāda.

Es nekad neesmu atbalstījusi pārprastā feminisma uzstādījumus par Behdelas testa piemērošanu kino vai dzimuma kvotu ieviešanu filmās un starp to veidotājiem. Galīgi ne. Taču šajā filmā pat mani mazliet aizskāra sieviešu tēlu marginalizācija, kas viskrāšņāk izpaudās Frenka sievu nomaiņā – ja visā milzīgajā tekstu daudzumā gadās palaist gar ausīm to vienu teikumu, kurā viņš pasaka, ka ir aizgājis no sievas, tad pēkšņā aktrišu maiņa sievas lomā var likties diezgan neizprotama, turklāt nekas cits nemainās – tā pati māja, tās pašas četras meitas…
Jāsaka, tālāk skatoties, mani labu brīdi nodarbināja jautājums, kas tad notika ar pirmo sievu pēc šķiršanās un bērnu (acīmredzamās) atņemšanas.

Anna Pakvīna filmā "Īrs / The Irishman" (2019)

Nespējot sajust ne mazāko līdzpārdzīvojumu vai pat visniecīgākās simpātijas / antipātijas pret filmas galveno varoni, izkūp arī iespēja nopietni uztvert šo dzīves pēdējā cēliena rezignāciju, nostaļģiju un vēlmi pēc indulgences, kas, es pieņemu, ir bijis šīs filmas virsuzdevums. Tā vietā filma atstāj vienkārši senilu paštīksmināšanās iespaidu – ka to uzņēmis pensionārs par pensionāriem, kas visi vienā balsī kliedz: “Mēs vēl varam izdarīt kaut ko vērtīgu un paliekošu!”.

Mēģinājumi atgriezties pagātnē – ziedu laikos, kad visi bija jaunāki, skaistāki un enerģiskāki – ir kārdinoši, bet parasti ne visai veiksmīgi un glaimojoši. Tāpat kā mēģinājumi uzvilkt tās bikses, kas toreiz, pirms 20 gadiem, tik labi izskatījās.

Roberts de Niro "jaunībā" filmā "Īrs / The Irishman" (2019)

To jau nu Skorsēzem vajadzēja saprast pēc savu kolēģu pieredzes. Ne Frānsiss Fords Kopola varēja pēc 17 gadiem atgriezties ar trešo Krusttēvu tur, kur viņš bija nonācis ar pirmajām divām daļām, ne Olivers Stouns 23 gadus vēlāk varēja atkārtot Volstrītas panākumus. Viss plūst, viss aiziet.

Taču ar to es nekādi negribu teikt, ka Skorsēzem, de Niro vai Pačīno būtu jāiet pensijā.

Galīgi ne. Viņi visi ir ārkārtīgi talantīgi cilvēki, un strādāt vajag gan veciem aktieriem, gan veciem režisoriem – tikai varbūt labāk izvēlēties kaut ko, kas nav nolējums no pašu slavas dienām.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi