Filma "Blakus". Māksla salauzt žanru

Katram latvietim ir nācies atbildēt uz kaitinošo jautājumu: “Kur tu šogad svinēsi Jāņus?”. Uz šīs striktās sociālās konvencijas fona Alisei Zariņai ar komandu ir izdevies brīnums – organisks, ticams, smieklīgs un aizkustinošs stāsts par mīlestību, izvēlēm un pieaugšanu.

Āris Matesovičs (Kaspars) un Anta Aizupe (Luīze) filmā "Blakus"

Ceļojumi mēdz būt dažādi. Mūsdienu cilvēks pieradis pie tā, ka atpūtas brauciens, izglītojoša ekskursija vai piedzīvojumu pilns pārgājiens ir normāla mietpilsoņa dzīves sastāvdaļa. Agrāk ceļojumos devās pārgalvji vai izmisuma dzīti laimes meklētāji, bet divdesmitais gadsimts ceļošanu padarīja par komerciāli veiksmīgu tūrisma industriju, kuras tīklos esam tā vai citādi iepinušies mēs visi. Tiesa, nekur nav pazudusi arī globālā migrācija, kas kopš cilvēces pirmsākumiem diktējusi izdzīvošanas un kultūras procesus. Ceļā aizvien vēl dodas kara skartu teritoriju bēgļi, studenti, augstas raudzes profesionāļi un pasaules līmeņa mākslinieki.

Ceļš kā metafora ir iekodēts tik dziļi mūsu kolektīvās apziņas stereotipos, ka no tās izvairīties nav iespējams nevienā mākslas jomā. Un kino nav izņēmums.

Ceļa filmas jeb road movies ir specifisks kino žanrs, kurā forma nereti ir arī galvenā sižeta līnija. Atsevišķas šī žanra pazīmes var atrast jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, taču klasisku formu tas ieguva pēckara amerikāņu kino – žanra specifiku noteica aizraušanās ar automašīnu piedāvāto brīvības un autonomijas sajūtu, ASV lielceļu bezgalīgās un krāšņi vienmuļās ainavas, bītņiku un vēlāk hipiju ideāli, kas prasīja izraušanos no ikdienišķās dzīves un sabiedrisko normu valgiem. Ceļa filmas mēdz iedalīt tajās, kuru varoņi dodas uz konkrētu vai nekonkrētu mērķi, un tajās, kuru varoņi bēg no nepatikšanām – personiskām vai kriminālām. Kā atsevišķu grupu var ieraudzīt filmas, kurās notiek atgriešanās mājās vai pie kaut kā svarīga – mīļotā cilvēka, ģimenes, pašam pie sevis. Dramaturģisko prototipu iedibināja jau Homēra Odiseja (atgriešanās) un mīts par argonautiem (ceļš uz mērķi).

Ceļa filmu raksturīgs elements ir garās, nereti skatītāju garlaikojošās ainas ar garām slīdošu koku, lauku, kalnu, tuksnešu skatiem. Tās pilda noteiktu funkciju, ne tikai ļaujot skatītājam fiziski sajusties kā nogurdinošā ceļojumā, iegrimt meditatīvu pārdomu apziņas plūsmā un atbrīvot prātu, bet arī laužot klasisku kino dramaturģijas klišeju ierobežojumus, kas prasa nemitīgus konfliktu atrisinājumus, varoņu raksturu lūzumus, sociālu vai politisku drāmu. Šādi formāli risinājumi lielāko daļu ceļa filmu reducē līdz kulta filmu statusam – ja par kulta filmām saucam tās, kuras cilvēki skatās kādu citu iemeslu dēļ, nevis tāpēc, ka ir interesants sižets vai aizraujoša darbība. Šķiet, labai ceļa filmai brīžiem ir jābūt garlaicīgai, citādi tā viegli nonāk tradicionālā žanra kino noteikumu varā un ieguļas spriedzes, detektīvfilmu vai romantisku drāmu nišā.

Formāli par ceļa filmu varētu nosaukt jebkuru Džeimsa Bonda sēriju, to varonis atrodas nemitīgā kustībā, taču viņa pārvietošanās ir ātra, tās loģiku diktē pakaļdzīšanās, divkauju un rēbusu risināšanas nosacījumi, aģents 007 neļaujas ceļa varai pār sevi, faktiski iznīcinot ceļu kā garīgas izaugsmes instrumentu. Īstā ceļa filmā varonim tiek dots laiks “pabūt ar sevi divatā” – vai kopā ar līdzbraucēju, ceļā sastaptu nozīmīgu personu (vai vairākām, secīgi sastaptām personām) – lai sagatavotos tam, ko ceļš izdarīs ar viņu pašu.
Šim tēlam dramaturģijā noteikti ir atrodams īpašs apzīmējums, tas nav ne antagonists, ne triksters, bet tāds kā klusējošais guru, kas ar savu klātbūtni vien vai dažām nesvarīgām frāzēm izdara kaut ko nozīmīgu galvenā varoņa tēla attīstībai. Džima Džārmuša filmā Mironis / Dead Man (1995) galveno varoni ceļā uz nāvi un tās pieņemšanu pavada noslēpumains indiānis. Vima Vendersa filmā Alise pilsētās / Alice in den Städten (1974) mazā, nejauši sastaptā meitene iemāca varonim spēju mīlēt un atrast jēgu dzīvē. Denisa Hopera filmā Bezrūpīgais braucējs / Easy Rider (1969) varoņiem ceļā pievienojas pašiznīcinošas iekšējās brīvības iemiesojums Džeka Nikolsona izpildījumā. Pat Mikelandželo Antonioni filmā Zabriskie Point (1970) varoņu Marka un Darias satikšanās ceļā vienam ar otru notiek kā šāds spoguļpieskāriens, kas maina viņus abus, taču katru atsevišķi. Arī tad, ja ceļā nav noticis nekas īpašs, tas maina varoni. Filmā noietais vai nobrauktais maršruts var mest loku un noslēgties aplī, taču virzība vienmēr ir lineāra – tā ir svarīga ceļa metaforas sastāvdaļa.

Visu šo nosaukto iemeslu dēļ man ļoti negribējās Alises Zariņas filmu Blakus saukt par ceļa filmu. Tajā gan var atrast ierastus kinematogrāfiskos paņēmienus: mašīnas, šosejas, bēgšanu un atgriešanos, taču tie tiek izmantoti mazliet citu mērķu sasniegšanai. Formāli par svarīgu atšķirību var uzskatīt arī filmas struktūru – trīskāršu atgriešanos vienā un tajā pašā situācijā (un vietā), katros Jāņos atsākot risināt attiecību un identitātes problēmas šķietami no tā paša punkta, kurā šī risināšana pārtrūka iepriekšējā reizē. Taču gada laikā varoņi ir mainījušies, pieauguši, nobrieduši – mēs īsti nezinām, kas ar viņiem noticis, taču varam to nojaust, pateicoties detaļām dialogos, apģērbā, apkārt esošos atribūtos, viņu psiholoģiskajos portretos. Šāda struktūra drīzāk ir raksturīga komēdijām (visradikālākajā formā tā izmantota Harolda Reimisa kulta filmā Murkšķa diena / Groundhog Day, 1993), bet

ceļa filmas ļoti reti izmanto humoru kā izteiksmes līdzekli.

Otra zīmīga atšķirība ir galveno varoņu attiecību tēma (tās dēļ filmu Blakus itin viegli varētu ielikt romantisko komēdiju plauktiņā, kas, domājams, arī krietni uzlabotu iespēju “pārdot” to plašākam skatītāju lokam). Ceļa filmās lielākoties darbojas viens galvenais varonis vai vīriešu pāris, retāk – divas sievietes (kā Ridlija Skota filmā Telma un Luīze / Thelma and Louise, 1991). Vīrieša un sievietes pāris ir tipisks apakšžanram, kurā varoņus saista kopīgs noziegums vai to virkne, bēgšana no policijas utt. (Artura Penna filmā Bonija un Klaids / Bonnie and Clyde (1967) vai Olivera Stouna filmā Dzimuši slepkavas / Natural Born Killers, 1994)

Filmā Blakus Kaspars (Āris Matesovičs) un Luīze (Anta Aizupe) bēg tikai pašā sākumā – viens no iepriekšējām attiecībām, otra – no traumējošas apnicības, kas valda darbā un mājās. Visu tālāko filmas hronometrāžu viņi pavada, meklējot ceļu vienam pie otra. Interesanta ir filmas “nacionālā īpatnība” – ikgadējā aizmukšana no pilsētas uz kādu vairāk vai mazāk nepazīstamu “lauku Jāņu” svinēšanas vietu patiesībā ir ļaušanās visai striktai sociālai konvencijai. Katram latvietim ir nācies atbildēt uz kaitinošo jautājumu: “Kur tu šogad svinēsi Jāņus?”

Un te sākas tas brīnums, kas kinomākslā vispār ir retums, bet latviešu kino (mazā izlases kopuma dēļ) vēl jo vairāk. Filmas veidotājiem – režisorei (Alise Zariņa), scenārija autorēm (to Alise Zariņa rakstīja kopā ar Martu Elīnu Martinsoni), māksliniecei (Dace Sloka) un, nenoliegsim, operatoram (Jānis Andrejevs) – ierobežotiem līdzekļiem izdevies kaut kādā pārsteidzošā veidā savilkt visus galus kopā un radīt organisku, ticamu, smieklīgu un aizkustinošu stāstu par mīlestību, izvēlēm un pieaugšanu.

Filmā niansēti ir skartas tik daudzas tēmas, ka būtu grūti un arī negodīgi izcelt kādu vienu kā galveno.

Kaut kādā ziņā tā ir smalks noteiktas paaudzes – šodienas divdesmitpiec-trīsdesmitgadnieku – portretējums. Tā ir paaudze, kas izvairījusies no dramatiskiem un traģiskiem likteņa pavērsieniem, tā ir kaitinoši mīļa un inteliģenti asprātīga, tai ir iespējas un laiks pievērst uzmanību sīkumiem un skaistajam (šis moments gan arī raksturīgs klasiskajām ceļa filmām – varonis vienmuļajā ceļā spēj saskatīt būtisko un īpatnējo detaļās un cilvēkos, kuros nebūtu to pamanījis, ja dzīvotu ierasto, ikdienas pārņemto dzīvi). Tā ir paaudze, kas nopietni izturas pret daudzajiem izvēles brīžiem, kurus citi pārvar un pārkāpj, pat nepamanot. Pateikt vai nepateikt, palikt vai aiziet, piedot vai nepiedot, pieaugt vai nenovecot – tie visi ir grūti un svarīgi jautājumi, uz kuriem ir jāatbild ik brīdi.

Ceļa filmas bieži tiek saistītas ar izplūdušu eksistenciālisma filozofijas definīciju – cilvēks, kas nostādīts atkailinātā, iztukšotā, kosmiskas vientulības piepildītā pasaules ainavā, nonāk šādu saasinātu “eksistenciālu” izvēļu priekšā. Šajā ziņā galvenā varone filmā tomēr ir Luīze, kuras nespēja izšķirties par vienkāršu, taču tajā pašā laikā liktenīgu soli filmas finālā liek līdzjust un domāt ikvienam skatītājam, neatkarīgi no tā, vai tas ir vīrietis vai sieviete.

Filmā ir vairākas veiksmes, pirmkārt, galveno lomu tēlotāju izvēle – viņu aktierspēle ir tīra un atbruņojoša.

Citkārt to izdodas panākt ar veiksmīgu neprofesionālu aktieru atlasi, taču nedrīkst aizmirst, cik svarīgs ir režisora “darbs ar aktieriem” – ļoti bieži tas mēdz sabojāt arī izcilu profesionāļu spēli.

Otrkārt, filmā Blakus nevar nepamanīt prasmīgu scenāriju un dialogus, kas latviešu kino pēdējās desmitgadēs ir galvenais klupšanas akmens. Precīza, ticama, asprātīga un smalka valoda filmā ir trausls rīks, kam neder ne “dabiska” vai “dokumentāla” sarunvaloda, ne pārskaistināts literārs stils. Ticamību rada atbilstība filmas tēliem, situācijai, detaļām. Un tieši detaļas, rekvizīti, vide, citiem vārdiem sakot, filmas mākslinieka darbs ir trešā veiksme. Zinot to, cik ierobežota budžeta apstākļos notikusi filmēšana, atliek tikai minēt, vai lielāks finansējums būtu filmu padarījis labāku vai tieši otrādi – neglābjami sabojājis. Pasaule, kurā notiek Blakus darbība, ir pazīstama, tā nenoliedzami ir mūsdienu Latvija, taču tajā pašā laikā ir uzburta pavisam jauna, aizraujoša, interesanta un skaista filmas pasaule, kas ne uz brīdi netraucē, bet gan palīdz sekot varoņu attiecību un iekšējo, psiholoģisko notikumu gaitai.

Ir jāpaiet zināmam laikam, lai Blakus iegultos latviešu un, cerams, pasaules kino kontekstā – tas ļaus saprast, vai Alisei Zariņai ir izdevies salauzt tradicionālo ceļa filmas žanru, vai arī piešķirt tam jaunu attīstību un nozīmi. Neskatoties uz to, vai filmai ir vai nav gaidāma komerciāla veiksme, kritiķu un godalgu atzinība, tai nenoliedzami ir visas izredzes kļūt par kulta filmu – kā spilgtam ātri pārejoša laikmeta atspulgam. Gan daudzo mirdzošo epizodisko lomu tēlotāju dēļ (Ģirta Jakovļeva un Vizmas Kalmes duets, Gata Malika, Ulda Rudaka varoņi ir ko vērti paši par sevi), gan arī filmas “sezonālā rakstura” dēļ varam cerēt, nē, varam būt pilnīgi pārliecināti, ka vēlēsimies to skatīties atkal un atkal uz katriem nākamajiem Jāņiem.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi