Dusmas un nespēja Andra Gaujas filmā “Nekas mūs neapturēs”

Atbilde uz to, kas notiek filmā, meklējama tās pirmajā ainā, taču saprotam mēs to tikai pašās beigās, un tas neapšaubāmi ir veiksmīgs scenārija vai montāžas risinājums. Filmas galvenais varonis, tēvs un skaņu ierakstu studijas producents dīķī sacenšas ar savu meitu – kurš ilgāk izturēs bez elpas zem ūdens.

Tēvs (Ralfs Dambergs, lomā Andris Keišs) padodas un ļauj meitai (Alisei, kuru filmā lieliski spēlē Dārta Stepanova) atkārtoti uzvarēt. Meita pieprasa, ka par šo uzvaru viņai pienākas balva – iespēja piedalīties skaņu ierakstā tēva studijā, bet Ralfs sadusmojas un paziņo, ka tas nav iespējams. Vēlāk mēs redzam, ka meita aizbēg no mājām un ar savu rīcību faktiski izjauc ieraksta procesu.

Kā tas paskaidro visu filmu, to es pateikšu recenzijas beigās, bet lasītājs pats var izlemt, lasīt tālāk vai ne.

Neskatoties uz to, ka filmas reklāmās un režisora Andra Gaujas daudzkur iepriekš paustajā runa ir par kaisli un seksuālu attiecību drāmu, filmu iespējams noskatīties arī kā stāstu par mūzikas producenta konfliktu pilno dzīvi. Ralfs ir izveidojis savu ideālo pasaules modeli – ierakstu studiju dziļi laukos, pamestās vējdzirnavās, kas met mājienus gan uz Dona Kihota bezcerīgo cīņu pašam ar sevi, gan uz tīri freidiski fallisko vīrieša dominances simbolu. Arī vizuāli filmas plakātos uzsvērtā neona sarkanā un zilā krāsa ir atsauce nevis uz filmā vērojamo dūmakaini stiklaino tonalitāti, bet uz Ralfa studijas logo nosacītību (tas netiek akcentēts, taču studijas nosaukumā ir viņa iniciāļi).

Pie Ralfa Damberga uz ierakstiem brauc gan jaunas pašmāju grupas, gan pasaulē zināmi izpildītāji (tiek pieminēta grupa Muse). Viņam – ierakstu producentam – vajadzētu būt noteicējam un karalim, tam, kurš nosaka, ko un kurā brīdī spēlēt, kā tam būs skanēt. Bet pats galvenais – kā uzvedas, spēlē un skan ikviens, kurš šajā studijā ir ienācis.

Diemžēl visu kontrolēt neizdodas, drīz vien mēs filmā redzam, ka mūziķi ir personības katrs par sevi, viņi nepakļaujas iecerētajam attiecību modelim un grauj Ralfa imagināro lietu kārtību. Būtībā tieši taustiņinstrumentālista Urbja spītība (viņu spēlē Kaspars Tobis no grupas Dzelzs Vilks) izraisa konfliktu, kura sekas ir viss pārējais filmā notiekošais. Grupas dalībniece Emma (Elza Gauja – diemžēl nevaram aizmirst faktu, ka tieši viņa ir režisora sieva un aktrise, kuru viņš saticis savā iepriekšējā filmā Izlaiduma gads, 2014) neskaidru iemeslu dēļ sastrīdas gan ar Ralfu, gan ar pārējiem grupas biedriem un izkārto lietas tā, ka visi aizbrauc, bet viņa paliek vējdzirnavās.

(Filmā ir vairākas epizodes, kas liek skatītājam samulst un uzdot jautājumus par to, kas īsti notiek, kurš kurā brīdī ar kuru pārguļ un kāpēc varoņi rīkojas tieši tā, bet tam ir savs pamatojums.) Sākas problēmas.

Šajā brīdī jāpiemin filmas ceturtais galvenais varonis – Ralfa sieva Madara (Kristīne Nevarauska), kas jau no paša sākuma stipri iejaucas notikumu gaitā un parāda sevi kā personu, kurai pieder reālā vara. Viņa ir tā, kas drīkst pārtraukt ieraksta sesiju, lai paziņotu, ka jādodas meklēt aizmukusī meita. Brīdī, kad ierakstu studijas darba process tiek torpedēts, grupa brauc prom, paliek četri varoņi, kuru starpā (un atcerēsimies, ka filmas darbības vide ir noslēgta, nekurienes vidū uzbūvēta ierakstu studija) veidojas jaunas un sarežģītas attiecības.

Mēs zinām klasiskā mīlas trijstūra drāmu, kas aplūkota neskaitāmos pasaules kinematogrāfa meistardarbos. Šīs filmas pieteikuma treilerī iekļautā aina, kurā Ralfs saka “Mīļās meitenes, lieta ir tāda, ka es mīlu jūs visas...”, liek gaidīt, ka filma būs par poliamorijas situāciju, kas arī nav nekas jauns kino pasaulē. Problēmas un jūtu zigzagi, kas veidojas, ja cilvēki vēlas veidot attiecības vairāk kā divu cilvēku starpā, ir interesanta un dažādu psiholoģisku šķēršļu pilna aina. Taču Andra Gaujas filma neiet šī scenārija pavadā. Viņš pats saka – tā esot filma par lepniem cilvēkiem (un runa te ir par visiem četriem – vīru, sievu, mīļāko un meitu).

Īpašu sentimentu piešķir izveidojušās attiecības starp ienācēju Emmu un divpadsmitgadīgo Alisi, kuras brīžiem izskatās vienlīdzīgas tēlu, augumu un lomu ziņā, taču tieši šajās ainās vislabāk vērojams abu aktrišu talants.

Priekšplānā - Alise (Dārta Stepanova), otrajā plānā - Emma (Elza Gauja)

Pārējā laikā varoņu tēlu attīstība ir stagnējoša vai pat drīzāk plakana. No klasisku dramaturģijas principu viedokļa tā ir nepiedodama kļūda – filmas varoņi stāsta gaitā nemainās, viņi neko neiemācās un netransformējas. Principā režisors tā nedrīkstētu darīt, taču viņam ir savs attaisnojums – filma ir par lepniem cilvēkiem. Un lepni cilvēki nemainās.

Es apzināti cenšos izvairīties interpretēt šo filmu kā stāstu par vīrieša un sieviešu attiecībām.

Tas ir pirmais, kas duras acīs un liek domāt par pragmatiski maskulīnā Ralfa konfliktu ar neprognozējamajām un neloģiskajām sievietēm. No šī viedokļa viss ir saprotams – “tās stulbās sievietes pašas ir pie visa vainīgas” (filmai ir visai traģisks fināls).

Taču attiecību problēmas filmā redzamas daudz plašākā leņķī. Tie ir četri cilvēki, kas rīkojas savu priekšstatu ietvaros un nevēlas ne sarunāties, ne saprast viens otru. Ja mēs (kā skatītāji) mēģinām noskaidrot, ko īsti kurā brīdī dara Ralfa sieva Madara vai viņa mīļākā Emma, mums jāiegrimst pretrunīgos un brīžiem spekulatīvos interpretējumos. Filmas sižets mums neko nepasaka priekšā. Dažkārt šķiet, ka viņu dzinulis ir greizsirdība, varbūt vēlme ieriebt tam vai citam; iespējams, arī iekāre vai pašlabuma meklēšana.

Madaras un Emmas tēli ir tīši veidoti kā plakanas un trulas stereotipu projekcijas. No vienas puses, to var pārmest režisoram, taču, no otras puses, tā, iespējams, ir viņa apzināta rīcība, kas rāda pasauli, kurā mēs viens otru neredzam un nesaprotam. Mēs nesarunājamies. Filmas Nekas mūs neapturēs vēstījums ir tieši tāds – mēs otrā redzam tikai klišeju, kuru varam vai nevaram kontrolēt.

Par aktieriem. Jau minēju, ka vairākās ainās lieliski spēlē Dārta Stepanova un Elza Gauja. Kristīne Nevarauska ir perfekta savā sausajā un neizskaidrojamajā tēlā. Sarežģītāk ir ar Andri Keišu – mēs viņu lieliski pazīstam ne tikai neskaitāmās Jaunā Rīgas teātra lomās, bet arī nu jau daudzos pēdējo gadu latviešu kino tēlos. Varētu domāt – nu vai tiešām citu aktieru nav un atkal vajadzēja ekspluatēt to pašu pazīstamo un mīļo seju? (Zināms, ka sākotnēji šo lomu bija paredzēts uzticēt Regnāram Vaivaram, kurš pats ir spilgta personība, režisors un mūziķis. Jādomā, tā būtu pavisam cita filma, ja Ralfu spēlētu Regnārs.)

Andris Keišs kā cilvēks ir lielā mērā pretējs tam tēlam, ko Andris Gauja bija iecerējis parādīt savā filmā.

Viņš ir laipns, gādīgs, iecietīgs vīrietis, kuram grūti ārēji izpaust dusmas un morālu pārākumu pār tiem, kas viņam nepakļaujas. Toties Ralfam filmā tās ir dominējošās emocijas. Viņš nepārtraukti cieš no tā, ka viņu neklausa pārējie. Viņa ideāls ir pasaule, kurā visi pakļaujas iecerētajai shēmai. Un tās ne vienmēr ir problēmas, kas raksturīgas vīriešu un sieviešu attiecībām (es jau teicu, ka negribu piezemēt šo filmu līdz dzimumu stereotipiem un to savstarpējai cīņai).
Loma noteikti bija izaicinājums Keišam kā aktierim, taču liela daļa kļūdu vai nepilnību ir jāuzņemas režisoram, kura uzdevums bija ievirzīt aktieri vajadzīgajā gultnē. Iespējams, arī pats Andris Gauja ne līdz galam pazīst to mehānismu, kā darbojas dusmas kā cilvēka rīcības vadmotīvs. Labākās epizodes Ralfa tēlā ir nevis tās, kurās viņš dusmojas, bet tās, kurās viņš murmina pie sevis – atkārto rīkojumus, pavēles, instrukcijas. Tas ir šis cilvēks – viņš nemitīgi (un brīžiem bezcerīgi) cenšas sakārtot un kontrolēt notiekošo, lai arī notiekošais nepakļaujas viņa rīkojumiem.

Aizkustinošas un mīlīgas ir vairākas citas lomas (vai pat cameo) šajā filmā – Edgars Mākens kā grupas dalībnieks, Juris Kulakovs kā uzmācīgs mūziķis ballītē, kurš nelaikā piesienas ar  saviem jautājumiem producentam; Valts Kleins kā smalko aprindu fotogrāfs, kurš nevietā izrunājas par fotografējamajiem objektiem; Juris Bartkevičs kā buržuāzisks un slinks advokāts; iebraucēji, kas ierodas apskatīt ierakstu studiju grupas Muse vajadzībām.

Filma Nekas mūs neapturēs ir viegli kritizējama, tā ir pilna dzimumu stereotipu un klišeju. Tā nepārprotami turpina režisora Andra Gaujas iesākto tēmu par nekonvencionālu seksualitāti – filmā Ģimenes lietas (2010) tās bija incestuālas attiecības starp brāli un māsu, filmā Izlaiduma gads – skolotājas un skolnieka attiecības. Šajā filmā tās ir poliamoras attiecības, kas vienmēr izraisa dziļākus konfliktus.

Taču apzīmējums “kaisles drāma” nešķiet īsti piemērots, jo filmas veiksmes un sasniegumi ir meklējami citā rakursā. Tā ir filma par to, kā mēs nespējam. Nespējam neko kontrolēt.

P.S. Un ko tad īsti mums pastāsta filmas ievads, kurā Ralfs peldas kopā ar meitu? Ralfs ir cilvēks, kurš vēlas būt noteicējs pār visu. Nu, vismaz pār kaut ko. Viņš speciāli zaudē meitai sacensībā, taču sagaida, ka viņa pakļausies un ievēros aizliegumu ienākt studijā. Viņš ir gatavs piekāpties un būt labs, viņš ir gatavs izdabāt un ļaut justies citiem labi, taču pretim pieprasa pilnīgu pakļaušanos savām pavēlēm. Tā ir viņa izdzīvošanas paradigma. Jebkura pretestība izraisa viņā dusmas. Tā ir nedaudz bērnišķīga, varbūt pat infantila reakcija, taču mēs to labi pazīstam – kaut kādā līmenī tā ir raksturīga ikvienam no mums: “Es taču izdarīju tā, kā tu gribēji, kāpēc tu tagad mani neklausi?” Kāpēc viss nevar notikt labi un pareizi (nu, tas ir – tā, kā es saku), ja jau es esmu bijis labs un pareizs (savā izpratnē)?

Tā nekad nenotiek, un tieši tāpēc tā ir mums visiem labi pazīstama traģēdija.

Filmas foto: Aija Melbārde

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi