„Dārgais Hanss” starp kultūrtelpām

Krievu režisora Aleksandra Mindadzes jaunākā filma, kuru „RigaIFF” savā konkursa programmā demonstrē ar nosaukumu „Dārgais Hanss”, patiesībā ir stāsts par diviem varoņiem – ne vien vācieti Hansu, bet arī krievu Pjotru, kā tas uzsvērts filmas oriģinālnosaukumā „Милый Ханс, дорогой Петр”. Un šī divējādības tēma, izlocīta gan kā dvīnis, gan kā pretmets, gan atspulgs, gan dubultnieks, ir ne vien būtiskākais filmas stāsta uzbūves princips, bet arī pavadīja filmu tās tapšanas laikā un atspoguļojas „Dārgā Hansa” vēl gan ne īpaši garajā ekrāna dzīves vēsturē.

Filmas darbība notiek kādā vārdā nenosauktā PSRS pilsētiņā 1941. gada maijā. Ribentropa – Molotova pakts, cita starpā, paredzēja arī abu valstu sadarbību, un rezultātā četri vācu inženieri – šīs filmas galvenie varoņi – ir ieradušies Padomju Savienībā, lai, palīdzot attīstīt padomju industriju, te radītu perfektu stikla lēcu.

Dārgais Hanss sākas kā kamerdrāma – filmas pirmā epizode uzņemta ļoti garā plānā ar nekustīgu kameru, pilnībā paļaujoties uz aktieru prasmēm un klātbūtnes spēku kadrā. Visi četri vācieši pie galda kopā ēd pusdienas, stīvi un pieklājīgi atkārtojot šim ikdienas rituālam piederīgos žestus un frāzes, līdz pēkšņi un spēji uzvirmo katrā no viņiem uzkrājies stress, dusmas un bailes. Jo viņi ir svešā zemē starp pilnīgi svešiem cilvēkiem, uzdevuma izpilde nesekmējas, viņus nemitīgi novēro, un katra privātās problēmas arī šajā zemē viņus negrib laist vaļā.

Mindadze ir izvēlējies četru izcilu vācu aktieru ansambli; Hansa lomas atveidotājs Jākobs Dīls gan ir salīdzinoši mazāk zināms, bet vienīgās sieviešu lomas atveidotāja Birgita Minihmajra ir viena no šābrīža vācu teātra un kino lielākajām zvaigznēm. Viņas līdz šim ievērojamākā balva kino ir Berlīnes kinofestivāla Sudraba lācis kā labākajai aktrisei par lomu Marenas Ādes filmā Visi citi / Alle anderen 2009. gadā, bet

Latvijas kinoskatītājs varētu atcerēties, ka viņa savulaik spēlējusi arī Aleksandra Hāna Jāņu naktī (2007).

Taču jābrīdina, ka filmā Dārgais Hanss, lai gan šādas tādas sieviešu un vīriešu savstarpējo attiecību līnijas tiek ieskicētas, nav tradicionālu mīlas stāstu – tie paliek kaut kur perifērijā. Tāpat kā Minihmajras atveidotā Grēta, kad pamazām filmas stāstījuma centrā izvirzās Hanss, kurš ārprāta lēkmē pārkurina stikla kausēšanas krāsni. Notiek avārija, kuras rezultātā iet bojā cilvēki, taču vienlaikus viņam izdodas radīt tik ļoti nepieciešamo stikla lēcu.

Drezīna spogulī

Filmas oriģinālnosaukumā minētais Pjotrs ir Hansa pārinieks – avārijas liecinieks. Kaut šis tēls filmā parādās samērā epizodiski, viņš ir būtisks kā reference Hansa iekšējai odisejai un viņa ārēji redzamajām kustībām. Jāuzsver, ka Mindadze savā filmā nesniedz vienkāršas atbildes, nekārto notikumus visiem viegli saprotamās cēloņseku ķēdēs, bet gan rada poētisku cilvēku kopas portretu – viņi ir iesprūduši laikā un viņiem nav izvēles iespēju, jo neapturamais vēstures rats griežas. Šī neizskaidrojamība, kuru daži filmai pārmet, bet kas pasvītro Dārgā Hansa kā mākslas darba spēku, sasniedz kulmināciju epizodē, kad filmas varoņiem, drezīnā dodoties uz darbu, pa blakus sliedēm pretī brauc tieši tāds pats vagons un viņi tajā ierauga paši sevi.

Interesantā kārtā, kā to uzsver vairāki Krievijas kinokritiķi filmai veltītajos aprakstos, par spīti vācu aktieriem un viņu svešajai valodai, tie funkcionē kā krievu spoguļattēls. Jo, stāsta uzmanības centrā noliekot svešas tautas pārstāvjus, atkrīt nepieciešamība būt precīzam detaļās, varoņu personīgās psiholoģijas uzbūvē vai atsaucēs uz reālām biogrāfijām. Nekas nenovērš mūsu uzmanību no galvenā stāsta, kuru ir iespējams pacelt simboliska vispārinājuma līmenī.

Krievijā nedod naudu...

Ka šī filma patiesībā ir ne tik daudz par vāciešiem, kā par Krieviju 1941. gada pavasarī, saprata arī Krievijas Federācijas Kultūras ministrs Vladimirs Medinskis, jo filmas sagatavošanas periodā 2013. gadā, kad projektam jau bija nodrošināts ievērojams finansējums no vācu puses, Krievijas Federācijas Kultūras ministrija tam atbalstu atteica, aizbildinoties, ka Mindadze sagrozot vēstures faktus.

Lielā Tēvijas kara 70. jubilejas priekšvakarā Medinskis baidījās, ka Mindadzes demonstrētā vēstures interpretācija varētu ievērojami atšķirties no kara veterānu skatījuma uz notikušo.

Turklāt PSRS un Vācijas sadarbība pēdējos gados pirms Otrā pasaules kara ir Krievijā nevēlama vēstures tēma. Pēc Krievijas intelektuāļu un kino darbinieku protestiem finansējumu filmas tapšanai tomēr piešķīra Krievijas Kino fonds.
Taču to, ka filma – lai arī ar vācu kino zvaigznēm un divu vācu TV kompāniju līdzdalību – ir par Krieviju un krieviem, sajūt arī publika.

Krievijā filma Dārgais Hanss ir saņēmusi visas ievērojamākās kino balvas,

Riga IFF mājaslapā norādīts sekojošs uzskaitījums – Krievijas Nacionālās kinomākslas un zinātnes akadēmijas balva Zelta Ērglis par labāko scenāriju un Nika par labāko scenāriju un labāko filmu, Krievijas Filmu kritiķu ģildes balva Baltais Zilonis par labāko filmu, labāko scenāriju, labāko režiju, labāko operatora darbu (Oļegam Mutu) un labāko aktiera darbu (Jākobam Dīlam).

Toties Vācijā Dārgais Hanss līdz šim nav bijusi distribūcijā. Tā ir demonstrēta divos kinofestivālos, un vācu valodā rakstošajā presē par to ir bijušas tikai pāris garāmejošas atsauksmes, ja neskaita vienu iznīcinošu bloga ierakstu. Ja neņemam vērā Sanpaulu, Roterdamu un Čikāgu, pārējie šīs filmas festivālu uznācieni drīzāk pieskaitāmi postpadomju telpai – Ļistopad Minskā un Kino pavasaris Viļņā -, kur Mindadzes uzvārds nav svešs jau gadu desmitiem.
Proti, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, vēl toreizējā Padomju Savienībā, Mindadze kļuva slavens kā kinodramaturgs, vienpadsmit scenārijus sacerot režisora Vadima Abdrašitova filmām. Tiem no mums, kam pavisam agrīnā kino socializācija noritēja pēdējos PSRS gados, varbūt atceras filmu ar tik dīvaino nosaukumu Plumbum (1986, Zelta medaļa Venēcijas kinofestivālā), kas ir viens no slavenākajiem šī režisora un scenārista tandēma darbiem.

Režisors Aleksandrs Mindadze

Pirms gandrīz desmit gadiem Mindadze arī pats pievērsās režisora arodam, un Dārgais Hanss ir viņa trešais režijas darbs. Intervijā žurnālam Искусство кино Mindadze apgalvo, ka festivālu konjuktūru labi pazīstot un varētu uztaisīt arī tādu filmu, kas atbilstu „среднестатистическому фестивалю“. Taču viņam vairs nav atlicis tik daudz dzīves laika, lai ar savām filmām mēģinātu kādam izpatikt. Katra filma – tā ir daļa no viņa, bet kā lai viņš ekranizē kaut ko, kas viņam ir svešs?

... Vācijā nesaprot

Dārgā Hansa recepciju Vācijā arī var skatīt šādā gaismā. Recenzenti, kuriem Mindadzes vārds neko neizsaka, filmai pārmet pārlieku teatralitāti un samākslotību.

Vācu mediji filmas māksliniecisko kvalitāšu vietā vairāk uzmanības veltīja Dārgajam Hansam kā šābrīža Krievijas oficiālās kultūrpolitikas piemēram.

Dārgā Hansa atrašanās tieši Riga IFF programmā tāpēc ir jo īpaši interesanta, jo Riga IFF jau ir devis patvērumu Vitālija Manska organizētajam ArtDocfest – dokumentālo filmu festivālam, kas Krievijā ir nevēlams; ArtDocFest programmā izrādītās filmas dažādu iemeslu dēļ nekad netiks izrādītas Krievijā, kaut arī to autori ir saistīti ar šo valsti vai arī filmas uzņemtas šajā valstī.

Dārgā Hansa praktiski neesošajai ekrāna dzīvei Vācijā pretim stāv krievu recenzijas, kurās Mindadze tiek slavēts kā viens no stilistiski visdrosmīgākajiem krievu režisoriem (ļoti garie, statiskie plāni!), ar savu unikālo kino redzējumu. Mani visvairāk fascinēja, kā Mindadze attīsta savu stāstu tieši ar attēla palīdzību, nevis tikai paļaujoties uz dialogiem. Optiskās lēcas tēma atrod savu turpinājumu arī filmas materiālajā līmenī, tā ka pat kameras objektīvam var piedēvēt antropocentriskus vaibstus, un visbrīnišķīgākajos brīžos tas pārstāj funkcionēt tikai kā semiotiskās jēgrindas nesējs.

Bet tad kā gan šī – Krievijas skatītājam adresētā ne-festivālu filma, kuras vācu aktieri arī Latvijas kino apmeklētājam visdrīzāk neko neizsaka – skatīsies Rīgā? Es priecātos, ja tie Kino Rakstu lasītāji, kas filmu noskatīsies Riga IFF ietvaros, savus iespaidus vai nu pievienotu šī raksta komentāros vai arī iečivinātu Tviterī! (Tad tikai, lūdzu, nepiemirstiet mirkļbirku #RigaIFF!).

Filmas seansi –
otrdien, 18. oktobrī, pl. 16:30 Splendid Palace Lielajā zālē
ceturtdien, 20. oktobrī, pl. 21:30 Splendid Palace Lielajā zālē

Raksta tapšanā izmantota Ņinas Zarhi intervija ar Aleksandru Mindadzi, kas publicēta žurnāla Искусство кино 2015. gada augusta numurā. Tāpat pateicos par padomu Dmitrijam Rancevam!

Нина Зархи – Александр Миндадзе. Гротеск и есть правда, 2015, Nr. 08 - ŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi