Sīkstā dzīvība

ELVITA RUKA. Festivāla „Riga IFF” seansu plānā viskonsekventāk iezīmējas dokumentālā kino programma „ArtDocFest” – no 17. oktobra katru vakaru 21:00 kinoteātra „Splendid Palace” Mazajā zālē jaudīgas filmas, kas Krievijā līdz ekrānam nemaz nenonāktu.

Septiņas dokumentālās filmas, ko Rīgā piedāvā no Maskavas daļēji izraidītais Artdocfest [1], visas savā ziņā ir par karu. Tie ir gan notikumi Ukrainā, gan kara sekas Abhāzijā un Čečenijā, gan karš par cilvēku prātiem televīzijas, narkotiku un stereotipu veidā. Tomēr apbrīnojami, cik sīksts šajās grūto tēmu filmās atklājas cilvēks – viņš turpina dzīvot, mīlēt, izklaidēties un radīt mākslu. Jā, tā ir īpaša spēja un augstas raudzes dokumentālistu galvenā misija – atklāt vissāpīgāko, nenokaujot prieku par dzīvi. Kopš Vitālijs Manskis 1999. gadā uzņēma filmu Privātās hronikas, mans uzticības kredīts viņa kino gaumei ne reizi nav pievilts. Arī šis, viņa otrais trimdas festivāls Rīgā apliecina augstus profesionālos un cilvēciskos kritērijus. Tas nozīmē – katra filma iedarbosies gan emocionāli, gan intelektuāli un uzrunās auditoriju ar aktuālām tēmām un neatkarīgu viedokli.

Vitālijs Manskis

Groznijas blūzs

Jau nosaukumā ietvertais muzikālais termins norāda, ka šī ir ļoti skaista, bet noteikti smeldzīga filma. „Kad labam cilvēkam ir slikti, tad rodas blūzs,” atceros īso muzikālo definīciju un pārfrazēju to politiski – „Kad labai zemei ir tik daudz naftas, tad karš ir neizbēgams”. Bet, kad ir karš, tad visas definīcijas zaudē jēgu un labais ar slikto mainās vietām tādā ātrumā, ka var pazust gan saprāts, gan dvēsele.

Šīs filmas tēma man ir īpaši tuva, jo, rādot grandiozās izmaiņas Čečenijas politikā un ārējā izskatā, tā apliecina arī manis novērotos paradoksus šajā zemē [2]. Cīnīdamās par neatkarību, tā kļuvusi par viena klana karaļvalsti, kas drupas atjaunojusi tik biedējošā ātrumā un histēriskā spožumā, ka dzīvais cilvēks tur jūtas apmulsis, pazudis un iebiedēts vēl vairāk nekā iepriekš – teju vai pierastajos kara apstākļos un izdzīvošanas režīmā.

Tieši par to uzdrīkstas runāt šīs filmas varoņi un veidotāji – par brīvību, kas vēl vairāk iedzīta stūrī un pazaudējusi cilvēcisko seju. Izcili skaistie kadri atjaunoto Grozniju demonstrē kā milzīgi spožu, teatrālu butaforiju, kas žilbina un biedē vienlaikus. Fiziskās drupas un kara darbība ir pagātnē, te valda ar asinīm pirkts ārējs spožums, bet katrs brīvdomīgs cilvēka solis ir gandrīz varoņdarbs. Ārējie ienaidnieki nav redzami, taču tas bailes un nedrošību padara vēl lielāku.

Filmas centrā ir četras vitālas sievietes, cilvēktiesību aktīvistes, kas kā odziņas ver uz diega savas bažas par taisnīgumu šajā zemē. Viņas nebaidās runāt gan tāpēc, ka vienkārši ir ļoti enerģiskas (tipisks čečenu sievietes tips), gan tāpēc, ka dažādu iemeslu dēļ dzīvo bez ģimenes. Arī pašas atzīst - kad nav jābaidās par tuvāko, tad var risināt citu problēmas. Cilvēki joprojām pazūd, un neatkarības sapnis ir pārvērties savā pretmetā. Taču, par spīti standarta demokrātijas trūkumam, no čečenu tautas var mācīties gan milzīgo pašapziņu un lepnumu, gan ģimenisko saliedētību un cieņas pilno hierarhiju. Arī dzīves līmenis, nacionālās dejas, tērpi, tradīcijas un dabas skati nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu skatītāju, tādēļ uz čečeniem nav iespējams skatīties kā uz upuriem vai zaudētājiem. Tāpēc arī filma notur uzmanību līdz pēdējam kadram – te nav ne grama no standarta žēlošanās, bet gan kaismīga vēlme aiz spožās fasādes nepazaudēt cilvēciskumu.

Atgriežoties pie definīcijām, jāatzīst, ka viena provokatīva klišeja šai tēmai derētu: „Baudiet karu, jo miers būs briesmīgs!”. Kaut arī filmas autori nepārstāv kādu kaismīgi karojošu viedokli, šābrīža mieru Čečenijā viņi tomēr atklāj kā skaistu, bet ļoti bīstamu. To apliecināja arī notikumi, kas savērpās pēc filmas reklāmas ievietošanas tīmeklī. Kaut arī Šveices režisora Nikolā Belluči filma jau ar panākumiem demonstrēta vairākos ievērojamos festivālos, līdz darbības vietai tā vēl nebija nonākusi. Klips tūlīt izraisīja rezonansi Čečenijā, un viena no galvenajām varonēm tika nolaupīta no savu radinieku mājas. Artdocfest direktors Vitālijs Manskis uzstājās telekanālā „Dožģ” un vērsās pie Ramzana Kadirova ar aicinājumu atbrīvot nolaupīto filmas varoni. Filmas reklāma tika izņemta no interneta, un festivāla direktors piedāvāja kardinālu risinājumu – ja Kadirovs to pieprasīs, filmu festivālā var nerādīt. „Ja mums jāizvēlas – demonstrēt filmu vai glābt tās varoni -, tad mēs, protams, glābsim cilvēku,” apliecināja Manskis. Vienošanās nosacījumi plašākai publikai nav zināmi, tomēr nolaupītā sieviete ir atbrīvota. Kas notiks tālāk, nav prognozējams, jo, kā TV ekrānā sacīja Manskis – „nebūsim naivi – šeit pat putni nečivina bez saskaņošanas ar prezidentu”. Lūk, arī atbilde, kāpēc šīs programmas filmas varēsim skatīt Rīgā – mēs vēl čivinām!

Domino efekts

Arī šī filma sasaucas ar manu personisko pieredzi separātiskajā Abhāzijā un ir apzīmogota ar ticamības provi. Šķiet, dokumentālista dvēsele uzreiz saskata vietas dzīvo sajūtu un uztver vēstījuma kodu. Poļu kinematogrāfisti Elvīra Neviera un Pjotrs Rosolovskis, tāpat kā mēs savā Abhāzijas iepazīšanā [3], uztvēruši kinematogrāfiski ietilpīgo amplitūdu starp abhāziem raksturīgo dzīvesprieku un nogurdinošo esību neatzītas valsts statusā. Dzīves svinēšana uz divdesmit gadus nenovāktām drupām un izmisīga vēlme draudzēties ar pasauli – tas ir brīnišķīgs fons cilvēciskam stāstam. Lai arī katrs indivīds cenšas dzīvot savu pašpietiekamo dzīvi, viņam tik un tā ir vēlēšanās, lai pasaule atzīst viņu, atzīst viņa neesošo valsti, atzīst viņa cilvēcisko un nacionālo patiesību… Tieši tāpēc šādas filmas ir svarīgas, un būtiski, ka tās nepārstāv kādu karojošu politisko viedokli – ir tiesības Abhāzijai uz neatkarību vai nav.

Šīs filmas stāsts centrā liek nesen precētu pāri. Jaunā sieva Natālija ir vitāla operdziedātāja no Rostovas, viņas krievu temperaments plūst pāri malām, bet pūrā ir kolorīts, dzīvespriecīgs meitēns. Rafaels ir vecāks kungs, Abhāzijas patriots un sporta ministrs, kurš jau trešo reizi nez kāpēc apprecējis tieši krievieti. Viņa māsa to izskaidro vienkārši – „krievietēm galvenais ir mīlestība, bet mums, kaukāzietēm, - gods”.

Precētais pāris gana atklāti kameras priekšā izspēlē gan savu ģimenes dzīvi, gan separātiskās republikas dīvainības. Te nav tiešu runu par politiku, bet ir dzīvespriecīga ģimenes drāma ap politikas sekām. Grūtniece operdziedātāja, kas visu filmas laiku valkā kleitas ar dīvainiem izgriezumiem un no tiem izlīdušām krūštura lencēm, raudādama lamā aprobežotos abhāzu ierēdņus, ka tie viņu neņem nopietni. Viņa uzskatāmi demonstrē lielkrievu šovinismu, kas uzspēlētajā aizvainotas sievas izpildījumā izskatās aizkustinoši smieklīgs un nekaitīgs. Nepārtraukti smēķējošais ministrs iepretim sievas ekspansijai demonstrē kaukāzieša cienīgu vīrieša mieru. Gribi braukt atpakaļ pie sava Putina – nu, tad brauc arī! Viņš kā vīrietis ir aizņemts ar darbu, Pasaules domino čempionāta rīkošanu galvaspilsētā Suhumi, taču pasākumu atzīst tikai dažādas dīvainas valstis un to pārstāvji. Vienas sievietes histērija viņa stabilitāti nevar sagraut, tāpat kā pasaules noraidošā attieksme nespēj samaitāt Melnās jūras glāsmainos viļņus un saulrietus.

Par spīti postažai apkārt, vide ir kinematogrāfista acij tīkama. Skaisti apaugušas drupas uz ekrāna vienmēr būs gleznainākas nekā tikko uzcelts bezpersonisks debesskrāpis, bet uz sēkļa uzskrējis kara kuģis, kam apkārt peldas padomju nostaļģiju mīloši atpūtnieki, tikai vairos darbības šarmu. Dīvaini, bet Abhāzijas sajūta filmā ir cilvēciski sirsnīgāka un saprotamāka, nekā atjaunotās Groznijas spocīgais spožums. Politiski Abhāzija ir strupceļā, nulles punktā, jo nekādi brīnumi nenotiks un sava valsts tai, visticamāk, nebūs nekad. Taču cilvēciski tur ir siltāk, un tas jaušams arī no ekrāna. Lai arī ļaudīs iezogas nogurums un rezignācija par gaisā pakārto statusu, tomēr viņi vitāli turas pie dzīves. Ne velti filmas beigās aizmukusī grūtniece, skaļi spiegdama, būs atpakaļ ar visu bēbi. Kūrorta sezonā…

Muzejs „Revolūcija”

Šai Natālijas Babincevas filmai ir vienkāršs un tomēr daudznozīmīgs uzstādījums – revolūcija gan rada mākslu, gan pati par tādu kļūst. Situācija, kad viens spēks agresīvi nomaina citu, atraisa milzīgu enerģiju, bet tā rada virkni blakusefektu, kam nav tieša sakara ar politiku. Manās dokumentālistes gaitās ir sastapts lielisks pāris no Moldovas, kas ļoti ilgi nevarēja ieņemt bērnu. Kad viņi nonāca revolucionāru pirmajās rindās, iebrūkot parlamenta ēkā Kišiņevā, bērns tika ieņemts tajā pašā naktī – uz barikādēm. Kad notika nākamā bruņotā saķeršanās ar varas pārstāvjiem, klāt bija otrs bērns. „Revolūcijas adrenalīns ir vislabākais līdzeklis pret neauglību,” viņi abi spožām acīm apgalvoja.

Adrenalīns un kopības sajūta atraisa visa veida enerģiju, arī radošo. Tāpēc skaidrs, ka tik milzīgs enerģijas uzliesmojums kā Ukrainas Maidana protesti vienkārši nevarēja neradīt mākslu! Interesanti, ka tā ir tik daudzveidīga un liek aizdomāties par pašas mākslas jēgu. Ciniski sakot – revolūcija un karš ir lielisks materiāls dažādas mākslas tapšanai; pēkšņi tajā parādās patiesa enerģija, nevis impotenti konceptuāli murgi… Arī pašus protestus, to organizāciju, noformējumu, dažādās aktivitātes ar pilnām tiesībām var nodēvēt par lielisku hepeningu vai lielformāta performanci, aizmirstot, ka tā ir spēlēšanās ar uguni. Tā var aiziet galējībās, kad mākslinieks vairs nespēj radīt, ja nav tik milzīga un adrenalīnu saturoša kairinājuma – vajag nākamās asinis…

Taču mākslinieki ir dažādi, un filma atklāj visplašāko spektru – arī revolūcijas apdziedāšanā ir amatnieki, konceptuālisti, intelektuāļi, huligāni, anarhisti, patrioti, ideālisti… Vieni apglezno karavīru ķiveres, citi taisa ready-made objektus, no nolauztām ceļa zīmēm veidojot vairogus, vēl kāds izlīmē asprātīgi provokatīvus plakātus, cits padara sašautu māju par vides objektu, vēl kāds pierunā vienības Berkut kareivjus attēlot slavenu klasiķu gleznas, bet citi aktīvisti vāc to visu kopā, steigšus organizējot muzeju vai laikmetīgās mākslas izstādes mierīgās Eiropas galerijās. Mākslas tirgū pēkšņi ir parādījusies dzīva gaļa, patiess enerģijas lādiņš, ko jāsteidz izmantot – vēstījuma, aktualitātes, mākslas fakta vai vienkāršas spekulācijas vārdā. Tikmēr pats Maidana laukums ir reāla vide izpildītāju mākslai un dzīvajām performancēm, kas iegūst pilnīgi citu – nevardarbīga ieroča – spēku un piepildījumu. Esmu pārliecināta, ka ikviens pianists ar trīsām atcerēsies, kā spēlējis sejā prezidentu aizstāvošajai vienībai Berkut, bet tie daudzie desmiti cilvēku, kas vērsa spoguļus viņu sejās, vairs neteiks, ka visa laikmetīgā māksla ir nevienam nevajadzīga māžošanās. Paradoksāli, bet mūsdienu revolūcija un māksla izrādās ļoti tuvas kā saturā, tā arī formā. Vienīgais neatbildētais jautājums – vai māksla par ideāliem spēs cīnīties arī turpmāk, kad ārējais kairinājums būs zudis?

Doņeckas lidosta

Taču māksla atkāpjas, kad notiek reāls karš – ar degošiem tankiem, spridzinātām mājām, ievainotiem, sagūstītiem, nogalinātiem cilvēkiem. Andreja Erastova Doņeckas lidosta ir programmas īsākā filma, taču tik talantīgi veidota, spēcīga un koncentrēta, ka būtu konspektējams ik vārds. Pēc žanra tā ir pētnieciskā žurnālistika, kad divu nesamierināmi karojošu pušu pārstāvji post factum izstāsta katrs savu notikušā versiju – kā separātisti ieņēma Doņeckas lidostu, kā Ukrainas desantnieki ar mainīgiem panākumiem centās to atgūt, kādus zaudējumus cieta un kāpēc nonāca gūstā. Filmas spriegumu un dramatisko piesātinājumu nosaka aptuveni divdesmit varoņu tekstuālā un emocionālā konfrontācija, kas notiek uz asiņaina kara darbības fona. Nekas no 242 dienu šausmām nav jāiztēlojas, viss ir redzams…

Filmas meistarība slēpjas perfektajā interviju montējumā, kur jaušamas radiostacijā Brīvā Eiropa uztrenētās prasmes (filmu producējuši un veidojuši šī kanāla profesionāļi). Katrs no kareivjiem pasaka vien pāris teikumus, taču dramaturģija tiek uzbūvēta pēc visiem drāmas likumiem. Visi šie skaistie, varonīgie, drosmīgie vīrieši pirmajās frāzēs šķiet harizmātiski un pievilcīgi. Jā, katram ir sava karojošā pārliecība, par kuru viņš ir gatavs ziedot dzīvību, bet gandrīz neviens nav klasisks urla, monstrs vai deģenerāts. Viņi visi zib pamīšus, visiem ir sava motivācija un kvēla pārliecība, visiem var noticēt. Kara adrenalīnu un cīņas sparu abas puses demonstrē gluži līdzīgās frāzēs. Te runā un izpaužas arhaiskais vīrieša-cīnītāja tips, kas uz mūsdienu uniseksa fona ir pat fascinējošs. Jā, karš vienmēr ir bijis neatņemama vēstures daļa, un karotāju gēni nekur nav pazuduši. Kamēr visi interviju varoņi ir līdzvērtīgās pozīcijās, antipātijas izraisa vien dažas frāzes, īpaši separātistu līdera Motorolas agresīvais cinisms. Lielākā daļa no citu kareivju sacītā liekas pieņemama – jā, tāda ir viņu pārliecība un, ja viņi ir gatavi par to mirt, tad tā ir viņu izvēle…

Taču kara un filmas dramaturģija visu saliek savās vietās. Te nav runa par politiskajām, bet tikai par cilvēciskajām simpātijām, kas filmas beigās ir zaudētāju – Ukrainas karavīru pusē. Pirmkārt, viņi neapšaubāmi atklājas kā gaišāki cilvēki – vārdos, smaidā, acu skatā, jā, arī ideālos un motivācijā. Jau no izceltajām titula frāzēm ir panākta galvenā dramaturģiskā konfrontācija – Motorola definē, ka „neviena kritušā ukraiņa viņam nav žēl, ne astoņpadsmitgadīga jauniesauktā, ne veca nacionālista”, kamēr ukraiņu karavīrs atzīst – „man priekšā ir tāds pats cilvēks kā es, kurš tieši tāpat baidās un negrib mirt; protams, ka ir žēl…” Kodolīgāku humānā un anti-humānā pretnostatījumu grūti iedomāties. Otrkārt, ukraiņu karavīri kauju beigās objektīvi bija grūtākā situācijā, viņiem bija daudz vairāk kritušo un ievainoto, nebija komandieru un apgādes. Tomēr cīņas bija ilgas un nežēlīgas, puiši bija gatavi nāvei. Kā ar smaidu atzina viens no viņiem – „palikām nomirt, bet izrādās – esam dzīvi…”

Andrejs Erastovs Doņeckā

Šī filma vistiešākajā veidā ir par karu un sīksto dzīvību. Ukraiņu karavīri cīnījās nevienlīdzīgā kaujā, kur katrs metrs bija „īss attālums dzīves garumā”, bet emocionālais noskaņojums – „tu vienkārši atbrīvojies no vēlmes dzīvot un dari savu darbu”. Te pati dzīve noliek priekšā klasiskāko dramaturģijas konfliktu – dzīvot vai mirt? Kad separātisti ukraiņu paslēptuvē izraisa sprādzienu, tad visi ir samalti vienā dzīvo, mirušo un ievainoto masā – kā asiņaina kotlešu gaļa. Ko šajā situācijā darīt dzīvajiem? Mirt varoņa nāvē vai tomēr padoties un, iespējams, saglabāt dzīvību? Šī ir tāda mēroga izšķiršanās, par kuru pat rakstot uzmetas zosāda.

Ja šī būtu lielbudžeta kara drāma, tad Doņeckas lidostas fināls būtu ideāls scenārista risinājums. Jo visam šim asiņu vājprātam pa vidu kāds tēvs grib dzīvot – viņam kabatā ir dēlēna rakstīta zīmīte Tēti, es tevi mīlu!, un viņš ceļas, lai ietu un padotos, lai būtu dzīvs tēvs savam dēlam un lai viņa biedri, jaunie puiši, arī reiz tiktu pie bērniem, nevis kļūtu par šāviņu sašķaidītiem ķermeņiem lidostas betona gruvešos. No visas šīs Motorolu, Konsulu, Dušmaņu, Maestro, Pugaču, Tūristu, Skorpionu un citu kaujinieku plejādes tieši Spartietis man kļūst par filmas spēcīgāko varoni. Viņš izvēlas dzīvību mīlestības dēļ, kas šajā brutālajā konfliktā vieš pašu galveno – cerību, ka labais cilvēkos ir dzīvs un saprāts tomēr uzvarēs!

Apžilbinātie

Uz pelēkas, anonīmas daudzdzīvokļu mājas fona skan bijušo un esošo narkomānu balsis. Dzīvokļu ir daudz, kādā spīd gaisma, cits ir tumšs, un neviens nezina, cik laimīgi vai nelaimīgi ir šo mitekļu iemītnieki. Tā ir austriešu režisores Ivetas Lekeres alegorija par Pēterburgas un vienlaikus jebkuras sabiedrības tumšo pusi – mēs visi esam līdzās un nez vai apjaušam narkomānijas patiesos apjomus. Augsne tās uzliesmojumam Krievijā ir deviņdesmito gadu sākums, kad laimīgā padomju tauta zaudēja orientierus un metās galējībās. „Tas, kā dzīvojām agrāk, izrādījās nepareizi, bet kā ir pareizi, neviens nezināja… Brīvība parādījās, bet mēs nepratām ar to rīkoties. Mums atņēma morāli, un kāds izlēma ar to labi nopelnīt”. Anonīmās balsis ievada filmas Apžilbinātie kolektīvo stāstu; to turpina individuāli varoņi – Aleksejs un Žanna, kas pieder pie retajiem izdzīvotājiem no narkomānu „pirmā iesaukuma”.

Smaidīgā tumšmate, kas redzama plakātā, filmā parādās vien īsu mirkli - kā apskretusi fotogrāfija no neatgriezeniski pazaudētas dzīves. Filmas Žanna ir cita – pa pusei paralizēta, izdēdējusi, sadurstīta, nemitīgi smēķējoša un inficēta ar HIV. Viņa vairs nav anonīma balss, viņa ir pavisam tuvu – kā galvenā varoņa Alekseja Siāmas dvīnis, kā viņa posts un dzīves piepildījums. Arī Aleksejs ir ilggadējs narkomāns ar stāžu un HIV, bet saglabājis spēju kontrolēt savu atkarību. Viņš strādā sociālo darbu, palīdzot citiem narkomāniem, un uztur Žannu, kas citādi nespētu eksistēt.

Filmas veidotāji seko savstarpēji atkarīgajam pārim, kas dzīvo mazā dzīvoklītī kopā ar Alekseja māti, un atrod gan maigumu, gan humoru, gan dzīvesprieku. Smagā tēma dod manevra iespējas, jo arī šī pāra dzīvība ir sīksta un viņi ir vajadzīgi viens otram. Viņos ir jaušams izmisīgs dzīvības spēks, kas liek priecāties par katru jaunu dienu. Viņu nemitīgā kašķēšanās ir kā fona troksnis, caur kuru vīd patiesa pieķeršanās. Lai cik šokējoša, izpostīta un traģiska varētu šķist abu varoņu, īpaši Žannas esamība, viņiem abiem piemīt ekrāna harizma – viņi notur uzmanību. Ne velti Žanna atzīstas, ka vienmēr centusies labi izdarīt darbu, dot vairāk, kā prasīts… Gan skolā, kur bija teicamniece, gan kā lielceļa prostitūta, meklējot līdzekļus kārtējai devai. Skarbi, bet patiesi – arī narkomānes karjerā viņa darbojusies ar pilnu atdevi…

Filmas veidotāji nemoralizē un nešausminās, viņi necenšas skatītājus šokēt vai iežēlināt. Režisore šajā bēdu ielejā ir ieraudzījusi arī gaismu. Pirmkārt, tā ir Alekseja mātes beznosacījumu mīlestība un vienkāršā sirsnība – viņa dēlu un tā piedzīvotāju pieņem tādus, kādi tie ir, un vienkārši baro. Otrkārt, tā ir pāra liktenīgā saderība. Viņi palīdz viens otram dzīvot, lai gan paši skatās acīs nāvei. Viņi ir tik ļoti nevajadzīgi pasaulei, ka kļūst par visu viens otram – smeldzīgs, tomēr ļoti spēcīgs stāsts, kas līdztekus intīmajam atklāj vispārīgo.

Ļaujiet man vienkārši būt

„Krievija ir gejiem un lesbietēm visnedraudzīgākā valsts – ja nerunājam par tām, kur citādos nošauj vai pakar uzreiz,” filmā starptautisku atzinumu internetā lasa un komentē kolorīts tandēms – parodiju mākslinieks Jevgēņijs Cojs un viņa proletāriskais dzīvesbiedrs, autobusa vadītājs Maksims. Abi ir sirsnīgs geju pāris, kurā brutālais elements ir kā vairogs maigajam; abi ir pilnīgi dažādi un tomēr saderīgi, viņu nemitīgie strīdi lieliski ilustrē parunu „kas ķīvējas, tas mīlējas”. Taču ne par to ir stāsts…

Filmas autors Matvejs Trošinkins visai tuvu un intīmi atklājis abu varoņu raksturu šķautnes un sadzīves detaļas, tomēr reducēt filmu tikai uz geju tēmu nozīmē to nenovērtēt. Filmā atklājas daudz plašāks simbolu un alegoriju slānis, kas runā gan par mākslinieka neapskaužamo likteni tirgus apstākļos, gan par tā sauktās ‘’normālās’’ sabiedrības liekulību, gan par prāta un neprāta trauslo robežu. Geji ir visur pasaulē un nepavisam nav mana iemīļotā tēma ne dzīvē, ne uz ekrāna, bet te geju pāris izspēlē ne jau savu, bet visas patērētāju sabiedrības un Krievijas popkultūras neprāta šarmu.

Žeņa ir mākslinieks, viņš ir trausls, viņš ir emocionāls, viņam ir radošās mokas, ar viņu kādam ir jāauklējas… Viņš neiedziļinās sabiedrības attieksmē pret gejiem vai neizvirza kādas prasības. Viņš grib tikai radīt un saņemt aplausus, kas viņam pienākas, un lai ir kāds, kas viņu pasargā no ārpasaules grūtībām. Maksims tam ir kā radīts – pats kā skapis, rīkle kā pērkons, ko domā, to sper ārā uzreiz. Viņa monologi ir tik kaismīgi un racionāli, ka izklausās kā īsta mačo runa – tieša, lakoniska un bez aplinkiem. Viņš nežēlojas, bet bliež faktus – „Kur tad tie geji saradās, ja Padomju Savienībā viņu nebija? Pēkšņi sadzima – 110 000 Maskavā vien… To tikai idiots var iedomāties! Protams, ka viņi bija, tikai slēpās!” Šis pāris neslēpjas, bet ikdienā sevi arī neafišē. Viņi ir simpātiski ar to, ka nav kareivīgi noskaņoti un nemāca dzīvot citus. Vienīgais, ko viņi grib – lai viņus liek mierā…

Paradokss ir tas, ka Žeņa ir sabiedrības pieprasīts mākslinieks, viņš pārsteidzoši plastiski un muzikāli parodē Krievijas popzvaigznes – pārsvarā sievietes. Publika maksā, lai viņš skuj kājas, liek mākslīgās krūtis, lako nagus, iespīlējas kleitās un izklaidē viņus – normālos. Un pēc tam brīnās – kā, viņš ir gejs? Publika ir dažāda, un visiem ir jautri, dejas, spiedzieni un līdzi jušana ātri vien no deju zāles pārmetas uz skatuvi, visi ir sajūsmā un lec kankanu… Ja repertuārs ir nopietnāks, tad tauta aizgrābti dzied līdzi mīlas dziesmas vai izkūst pseidokultūras kičā, ko pēc viņu pieprasījuma izpilda par sievieti pārģērbies vīrietis. Izklaides orgasmā neviens nepiesauc morāli – ne savu, ne svešu -, bet vēlāk, iztrakojušies un izgulējuši paģiras, gandrīz visi kļūst par karojošiem geju nīdējiem. Kur te konsekvence? Kur vairāk bīstamības – vienā gejā uz skatuves vai simtos pareizās orientācijas īpatņu, kas paši ir neprognozējami savās vērtībās un uzskatos? Ja publika pieprasa, kāpēc nosodījums vēršas pret izpildītāju?

Par spīti nenovērtētajam žanram, Žeņa ir patiess mākslinieks. Viņa parodijas ir ne tikai izklaide, bet arī smeldze par šo laiku, valsti un modeli, kādu tā piedāvā dzīvošanai. Īpaši spilgti tas atklājas epizodēs, kur Žeņa uzstājas psihiatriskajā slimnīcā. Tā ir viņa labdarība, Žeņa te ciemojies vairākkārt, un viņam ir savi fani. Īpaši aktīva ir kāda kundzīte, kas dievina viņu katrā no tēliem un ikvienu uztver kā īstu. Velkot nost Veras Serdjučkas silikona krūtis, Žeņa labsirdīgi komentē savu pielūdzēju un secina – „Ja jau jāsajūk prātā, tad labāk dzīvot saulainā pasaulē, nevis drūmā”. Šai frāzei nevar nepiekrist, un šādā uzstādījumā visi jautājumi par politiku un seksuālo orientāciju kļūst lieki. Ja dzīvosim saulainā pasaulē, tad neviens citādais mūs nedz uztrauks, nedz izraisīs agresiju.

Ikonoskops

Varētu domāt, ka Vitālija Manska filma par televīzijas vēsturi skatītāju tikai izklaidēs un ar karu nemocīs… Tā arī ir, ja karu uztveram vien bruņota konflikta un asiņu izpratnē. Taču režisors mūs apspēlē un piedāvā izsmalcinātu, brīnišķīgu filmu par karu daudz plašākā tulkojumā – par televīziju kā gara pavēlnieci. Filma ir veidota ļoti asprātīgi un piesātināti, tā ir informatīvi un vizuāli bagāta, taču liels režisors nevar iztikt arī bez kāda lielāka vēstījuma jeb zināmas morāles. Ikonoskops pats to pasaka priekšā, jo šim aparātam, kurš pirmais radīja iespēju nosūtīt attēlu no viena punkta uz citu, ir tā pati sakne, kas vārdam ikona.

Sabiezinot krāsas un nedaudz dramatizējot, to arī varam kopīgi secināt – ikonoskopa pēctecis televizors savā nepilnus simt gadus ilgajā vēsturē ir ieņēmis Dieva attēla un paša Dieva vietu. Agrāk ģimene pulcējās pie mājas altāra un lūdzās pie ikonām, tagad televizors to izkonkurējis un mainījis visas cilvēces paradumus un vērtības. Televīzija izgājusi strauju un triumfa pilnu attīstību, ko filmā apliecina unikāli fakti, arhīvu materiāli un dzīvie liecinieki.

Televīzija ir karš par cilvēku prātiem un sirdīm, tomēr tas ir karš, kurš atkarīgs arī no paša skatītāja. Kā piesātinātās un azartiskās filmas beigās secina optimistiskā aizkadra balss – „vissvarīgākā televizora detaļa ir poga, ar kuru to izslēgt”. Ironiski, bet pirmais to pateica jau šīs brīnumainās ierīces izgudrotājs, kurš nekādi nevarēja paredzēt nākotnes televīzijas mērogus. Veselīga un pašironiska attieksme pret televīzijas visvarenību ir filmas autoru galvenais trumpis. Viņi saglabā ideālu līdzsvaru starp celšanu uz pjedestāla un zaimošanu – tieši to, kā šobrīd pietrūkst viņu dzimtenei Krievijai.

[1] Festivāls arī šogad formāli notiks Maskavā, taču daļa no filmām vai autoriem Krievijā ir nevēlami – šīs filmas tiks izrādītas Rīgā.

[2] Veidojot dokumentālās filmas Čečenija savām acīm un Mansurs, tulkojumā uzvarētājs, kopā ar filmēšanas grupu apmeklēju Čečeniju 2004. un 2006. gadā, bet 2008. gadā ar režisori Aiju Bley bijām grandiozā Groznijas kinofestivāla goda viešņas. 

[3] 2010. gada pavasarī veidoju divu sēriju reportāžu raidījumam Vides Fakti, bet 2011. gada rudenī kopā ar Aiju Bley vācām materiālu grāmatai; pateicoties neskaidrajam politiskajam statusam, Abhāzijas iespaidi publicēti grāmatā par Gruziju Sarunas ar dūjām.

Raksta foto: kadrs no filmas "Ikonoskops"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi