Riga IFF. Attēlu arhitektūra

Jau otro gadu Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā ir arhitektūrai veltītu filmu programma – šogad trīs filmas, kuras vedina domāt gan par “arhitektūras filmu bumu” dokumentālajā kino, gan par dažādiem principiem šo filmu veidošanā – no “pieredzēt, nevis mācīt” līdz “nekādu īpašnieku / nekāda PR”.

Kadrs no Riga IFF programmas "Architect's Cut" filmas "Cilvēka patvērums"

Saistība starp kino un arhitektūru radās, tiklīdz parādījās pirmās filmas pirms apmēram 120 gadiem, kaut vai pašā primitīvākajā nozīmē – filma tiek uzņemta kādā vietā un tās darbība notiek kādā vietā. Arī attēla iekadrējums vai mēroga un gaismas noteikšana ir vietas radīšana. Arhitektūra rada telpu, un vai tad to pašu, ja tā padomā, nedara arī kino?

„Filmas arhitektūra rada un uztur īpašus mentālus stāvokļus; filmas arhitektūra ir šausmu, dusmu spriedzes, garlaicības, melanholijas, laimes vai ekstāzes arhitektūra (..),"[1] raksta Juhani Pallasmā. Patiesi, te var atcerēties, piemēram, Tarkovska, Renē vai Bergmana filmu radīto iespaidu. Vienlaikus, protams, ir filmas, kas nespēj radīt nekādus stāvokļus.

Tas gan neattiecas uz tādiem spēlfilmu klasiķiem kā Antonioni un Hičkoku, kuriem varētu mierīgi dot pajumti jebkura festivāla programmā Kino un arhitektūra.

Mikelandželo Antonioni vienmēr interesējusi arhitektūra – telpas apraksti, vēlme inscenēt telpu bieži ir viena no viņa rakstīto kritiku un arī interviju tēmām. Atsauce uz arhitekta profesiju vairākās režisora filmās ļoti tieša – Piedzīvojumā / L'avventura (1960) Sandro uz barokālas ēkas fona Sirakūzās izrāda apņēmību atkal pievērsties projektēšanai (vēlāk gan viņš apzināti uzgāž tinti kāda arhitektūras studenta zīmējumam), bet filmā Profesija: reportieris / Professione: reporter (1975) protagonista draudzene (filmā viņai nav vārda) ir arhitektūras studente, un tas ir labs motīvs abu varoņu klaiņošanai pa slavenajām Gaudi ēkām Barselonā.

Kadrs no filmas "Profesija: reportieris" (1975)

Bet par arhitektūru filmās var runāt arī citā nozīmē. „Antonioni ir attēlu arhitekts,” raksta Pallasmā[2], un tam varētu arī piekrist, pie reizes gan sev atgādinot, ka terminam „arhitektūra”, līdzīgi kā jēdzienam „paradīze”, tomēr vēlamas robežas (nesen, šķiet, kāda veikala bukletā pavīdēja vārdu savienojums „krūšturu arhitektūra”...).

Antonioni daudz filmējis reālā ainavā, tā kalpo kā līdzeklis, lai atklātu personāžu pasaules, pārsvarā vientulības izjūtu saskarsmē ar reālo pasauli. Hičkoks savukārt, ja tā salīdzina, krietni lielāku uzmanību pievērš detaļām, viņu interesē slēgtas telpas – vilcieni, pagrabi, istabas (filmas Logs uz pagalmu / Rear Window (1954) un Slepkavības gadījumā zvaniet M / Dial M for Murder (1954) pamatā notiek vienā dzīvoklī);  skaidrs, ka nav iespējams aizmirst arī dušas kabīni (Psycho, 1960).   

Stārhitekta fenomens

Arī dokumentālais kino nav vienaldzīgs pret arhitektūru, gluži otrādi – pēdējās desmitgadēs vērojams „arhitektūras filmu” bums. Tieši dokumentālās filmas arī jau otro gadu iekļautas festivāla Riga IFF atsevišķajā arhitektūras programmā. „Kino, iespējams, ir kļuvis par vienīgo vērā ņemamo arhitektūras kritikas formu mūsdienās,” Kino Rakstos pirms gada rakstīja Ieva Zībārte.

Vairākas pēdējos 20 gados tapušās filmas liek domāt par „stārhitekta / starchitect” fenomenu, ne velti arhitekta vārds jau kā zvaigzne mirdz šo filmu nosaukumos – Philip Johnson: Diary of an Eccentric Architect (1996), First Person Singular: I.M. Pei (1997), Frank Lloyd Wright (2004), Sketches of Frank Gehry (2005), Rem Koolhaas: A Kind of Architect (2008), How Much Does Your Building Weigh, Mr Foster? (2011). Varbūt zīmīgi, ka, manuprāt, ļoti cilvēcīgā filma par arhitektu Luisu Kānu, ko par tēvu uzņēmis viņa ārlaulības dēls (šim faktam stāstā ir nozīme), saucas pavisam vienkārši un bez jebkāda uzvārda – Mans arhitekts / My Architect (2003).

Kadrs no filmas "Frenka Gērija skices" (2005)

Filmās par arhitektiem, it kā to vienojošā tēma būtu gan radīšanas mūza, gan vienlaikus vienveidības lamatas, sastopamas daudzas klišejas – kā top projekts, pirmās skices, drudžainas sapulces, kā arhitekts domā, kā viņš brīžiem sagurst utt. Labs „arhitektu filmas” tipveida paraugs bija Riga IFF 2018 programmā, īpašajā arhitektūras programmā izrādītā filma par dāņu brīnumbērnu, tagad stārhitektu Bjarku Ingelsu – Slavas virsotnē / Big Time: Historien om Bjarke Ingels (2017). Filmas režisoru un Ingelsa draugu Kasparu Astrupu Šrēderu izglāba (kaut, protams, te ironijai nav vietas) paša galvenā varoņa dzīves dramaturģijas pavērsieni, atsedzot divus fundamentālus dzīves pīlārus – nāvi (Ingelsam sāp galva, ir aizdomas par nāvējošu slimību) un mīlestību (viņš beidzot atrod laiku satikties ar sievieti un iemīlas, gaidāmas kāzas). Filmas beigās jau tas, vai filma ir laba, man likās mazāk svarīgi, kā tas, vai viss būs labi pašam Ingelsam. 

Beka un Lemuāna

Arhitektūrā, līdzīgi kā jebkurā citā jomā, ir iedzīvojušās klišejas, kas nodeldē ne tikai vēstījumu, bet arī to, uz ko tas attiecas. Domājot par šogad festivālā Riga IFF solītajām arhitektūras filmām un vispār par tēmu, cik un ko interesantu iespējams atrast dokumentalitātē (kas taču ir par dzīvi, tātad procesu, kura iedabā ir atkārtojamība), nāk prātā kāds režisoru pāris. Ila Beka (dzimis Itālijā) un francūziete Luīza Lemuāna, manuprāt, ar savām arhitektūras filmām ir pierādījuši, ka naratīvam nav jābūt tēmas vai jau ierastu paņēmienu vergam, un apliecina, ka dokumentālajā kino, tajā skaitā „arhitektūras filmās”, tāpat kā pašā arhitektūrā, acīmredzot arvien iespējams atrast jaunu formu. Vai vismaz leņķi.

Ila Beka un Luīza Lemuāna

Kolhāss. Mājas dzīve / Koolhaas Houselife (2013) ir Bekas un Lemuānas pirmā kopīgā filma, savukārt Bezgalīgā laime / The Infinite Happiness (2015) ir pagaidām abu jaunākais kopdarbs. Abās filmās darbība un stāsts fokusējas uz vienu māju – Kolhāss. Mājas dzīve ir stāsts par privātmāju Bordo, kas būvēta 1998. gadā pēc slavenā nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāsa projekta, savukārt Bezgalīgā laime atklāj vienas mājas un tās apmēram 500 iemītnieku dzīves Kopenhāgenas priekšpilsētā, kur 2006. gadā uzcelts jau minētā dāņu arhitekta Bjarka Ingelsa projektēts un ļoti slavens daudzdzīvokļu nams, saukts par Astoņnieku (tam ir cipara 8, tātad arī bezgalības zīmes forma).

Šogad Viļņā nolasītajā lekcijā Ila Beka, stāstot par savām filmām, atsaucas uz itāļu arhitekta Bruno Zevi domu, ka nav konkrēti definēta paņēmiena, kā reprezentēt arhitektūru, un gandrīz vienīgais veids, kā to izdarīt, ir „pieredzēt telpu / experience the space”. Abi režisori neilgi pēc iepazīšanās, sēžot lidostā un redzot, kā tīrītājs mazgā ēkas logus (šis motīvs parādīsies vairākās viņu filmās), izdomājuši manifestu, jo gribējuši „atšķirties no tā, kas ir simtprocentīgi visās citās filmās”. (Tiesa, režisoriem izdodas atšķirties no tā, „kas ir citās filmās”, taču ne no tā, kas vēlāk būs jau redzēts viņu pašu veidotajās. Visiem principiem ir sava cena.)

Kadrs no Bekas un Lemuānas filmas "Gehry's Vertigo" (2013)

Un, lūk, daži principi, kas svarīgi Bekas un Lemuānas dokumentālajās filmās par arhitektūru:

Cilvēki, cilvēki, cilvēki! # ikdienas dzīve # ķermenis / kustība # nekārtība / netīrība / tīrīšana / uzturēšana # spontantitāte / humors / ironija # brīvā runa # negadījumi / negaidīti notikumi # slikts laiks / lietus # fragmentācija / attēla spēka dekonstrukcija # de-identifikācija # mūzika kā raksturs, ne fons # nekādu arhitektu / nekādu īpašnieku / nekāda PR # pieredzēt, ne mācīt # telpas emocijas / telpiskā poētika.

Šajos režisoru tandēma noformulētajos principos, šķiet, ir kaut kas universāls un cilvēcīgs, tie labi noder, arī domājot par citām „arhitektūras filmām”.

Riga IFF 2019

Ja nu kādā no trim ļoti atšķirīgajām 2019. gada Riga IFF programmā Architect’s Cut iekļautajām filmām varētu ļaut sev saskatīt kādu elementu no Bekas un Lemuāna paņēmieniem, tad tā būtu režisoru Borisa Misirkova un Georgija Bogdanova filma Tautas pils / Palace for the People (2018). Ideoloģiski šis ir stāsts par vienu ēku – sociālisma laika pili, kaut fiziski tās ir piecas dažādas milzu izmēra celtnes dažādās bijušo sociālisma bloku valstu pilsētās – Maskavā, Belgradā, Berlīnē, Sofijā un Bukarestē.

Kadrs no filmas "Tautas pils"

Režisori katru sadaļu, kas veltīta konkrētajai ēkai, vēl ieraksta kādā lingvistiskā šķērsgriezumā, kas ļauj līdzīgām ēkām iegūt katrai savu intonāciju: pils, atmiņa, federācija, laiks, komunisms. Valoda, kā jau teica kāds filozofs, ir mūsu mājas, un varbūt tāpēc sieviete, kas ar kafijas krūzi staigā pa milzīgajām Belgradas Federācijas pils zālēm, pārsvarā klusē. Šajā filmā visvairāk runā pati piecu objektu pompozā arhitektūra (Berlīnes pils gan ir nojaukta) – bezgalīgie gaiteņi, lepnās kolonnas, savecējusī gaisma, arī "laika miesa – putekļi", kā reiz rakstīja Brodskis. Mazliet vārds tiek dots arī bijušajam vai apkalpojošajam personālam. „Kad atnācu, viss te spīdēja,” nostalģiski stāsta apkopēja, kas Sofijas Nacionālajā kultūras pilī strādā jau no 1985. gada.

Kadrs no filmas "Tautas pils"

Filmas režisori gan tā īsti neuzklausa nevienu – kāds izmet pa frāzei, bet drīz stāstu dzen uz priekšu gan šodien uzņemtie, gan (tiesa, ļoti interesantie) vēsturiskie kadri. Ieraugot spuldžu tīrītājus, pulksteņu meistaru un visvairāk jau apkopējas, jāatceras Beku & Lemuānu. Filmā Kolhāss. Mājas dzīve jau pats dokumentālais kino kā žanrs ļauj skatītājam leģitīmi iekļūt Bordo katalogu privātmājas iekšpusē, taču filmas lielākā veiksme ir protagoniste – mājas apkopēja Gvadalupes kundze. Un tiešām, kurš gan cits, ja ne apkopēja vislabāk varētu zināt katru mājas stūrīti. Gvadalupes kundzes nepārtrauktā rosība, novērojumi un izbrīns ("kā šī māja vispār turas!") atsauc atmiņā reiz jau komiķa Žaka Tatī filmā Mans tēvocis / Mon oncle (1958) eleganti atmaskoto modernisma absurdo pusi (lūk, vēl viens režisors programmai Kino un arhitektūra).  

Kadrs no filmas "Kolhāss. Mājas dzīve"

Politiskie režīmi ir mainījušies, laiks pagājis, taču četras no no piecām tautas pilīm aizvien funkcionē. Tāpat kā mēdz jautāt, kur paliek mūzika, kas izskan, var jautāt, kur paliek arhitektūra, kad nojauc ēku – piemēram, savulaik dārgāko un modernāko celtni Vācijas Demokrātiskajā republikā, Republikas pili Berlīnē. Kamēr ēkas zelta laiki dzīvo cilvēku atmiņās, fotogrāfijās un dokumentālo filmu kadros, tās mīkstie, dzeltenie krēsli atraduši vietu baznīcā – pārāk ērti un atgādina par grēcīgumu, taču jaunajai paaudzei patīkot.

Nekādu principu

Par jauno paaudzi un Bekas & Lemuānas principiem (vai precīzāk, par to neesamību) bija jādomā, skatoties arī otru Riga IFF šāgada arhitektūras programmas filmu. Pagājušajā gadā Riga IFF arhitektūras programmā bija iekļauta Mata Tairnauera filma Pilsone Džeina: cīņa par pilsētu / Citizen Jane: Battle for the City (2016).  Lai arī viņas kaismīgais oponents, Ņujorkas pagājušā gadsimta 30.–50. gadu “lielais konstruktors” Roberts Mozess Džeinu nicīgi nosauca par mājsaimnieci, viņa bija žurnāliste, kura kādā brīdī uzsāka sabiedrisku cīņu par cilvēcisku pilsētu, panākot pamatīgas izmaiņas. Filma bija informatīvi blīva, un, tā vien likās, saturēja daļu no pašas Džeinas enerģijas un ticības labākai nākotnei.

Iniciatīvas spēks, sabiedrības iesaistīšana pilsētu plānošanā un plaša mēroga pārmaiņas šķietami ir arī režisora Andersa Ēklunda filmas Spēles īstajā pasaulē / Gaming the Real World (2018) dzinējspēks. Formāli šis ir veiksmes stāsts par to, kā populārās datorspēles Minecraft izveidotāji Mojang sadarbībā ar geimeriem, mācībspēkiem un dažādām iedzīvotāju iniciatīvas grupām ļauj cilvēkiem dažādās pasaules valstīs iesaistīties labākas vides plānošanā un padarīt sapni par īstenību.

Kadrs no filmas "Spēles īstajā pasaulē"

Mūsdienās arhitekti un pilsētplānotāji, skaidrs, vairs nestrādā kā vecos filmu kadros Luiss Kāns vai citi meistari ar baltiem uzročiem, stāvot pie rasējuma ar cigareti vienā rokā un zīmuli otrā; visticamāk ikdienā viņi saliekušies saspringti lūkojas datorā, tā nu tas ir. Filmas Spēles īstajā pasaulē skatītājam nākas krietni ilgu laiku vēl ienirt arī tur, datorspēļu nekinematogrāfiskajā estētikā, taču visvairāk gribētos acis vienkārši pievērt, tikai tas nav iespējams, sekojot nepārtraukti pozitīvajam datorspēles idejiskajam vēstījumam.

Viens no Bekas & Lemuāna principiem ir “Nekādu arhitektu / Nekādu īpašnieku / Nekāda PR”; nekādu tādu principu acīmredzot nav bijis šīs filmas veidotājiem. Datorspēles un arhitektūra kā jauns un ietekmīgs medijs, kas jau maina pasauli, ir mesidžs, kas tā žilbina, ka gribas atgriezties kāda filmas personāža raksturotajā pasaulē – pie “parastām filmām”, kas ir “samērā pasīva pieredze”, pie filmām, kuras neizskatās pēc datorspēļu reklāmām, pat ja to mērķis ir cēls.

Nesteidzināt notikumus

Dāņu režisors Boriss Benjamins Bertrams filmā Cilvēka patvērums / The Human Shelter (2018) dažādos pasaules kontinentos grib izzināt ne tik daudz par kādu māju, bet gan — ko nozīmē “justies kā mājās”. Filmā iesākas ar baltu sniega ainavu Kautekeino, Norvēģijā. Šeit baltā treilerī dzīvo tēvs un meita, kas gana ziemeļbriežus. Balta izklausās viņu valoda, baltas rādās viņu domas. Viņi dzīvo saskaņā ar dabu.

"Var teikt, ka man ir četras mājas," rāmi stāsta vīrietis – "ziema, pavasaris, vasara un rudens."

Ļoti gribas, lai šī baltā filma nebeidzas, taču mūsdienu dokumentālais kino ir fragmentārs, tā izrādās tikai viena epizode, naratīvam jāsteidzas uz citiem pasaules punktiem un jāatspoguļo problēmas, kādas šobrīd ir pasaulē, piemēram, sāpīgais bēgļu jautājums. Neko jau arī nevar pārmest – kino ir kļuvis par mediju, kas ne tikai izgaismo, bet arī palīdz cilvēkiem pastāstīt, liek mums just līdzi, neļauj pievērt acis. Ja tas ir izdarīts gaumīgi, ja runā metaforas un filma ir dzīvotspējīga ne tikai tur apskatīto problēmu līmenī, tad filmu var un vajag skatīties.

Kadrs no filmas "Cilvēka patvērums"

Vairāki Bekas & Lemuānas principi – “Cilvēki, cilvēki, cilvēki! # ikdienas dzīve # ķermenis / kustība” vai arī “pieredzēt, ne mācīt # telpas emocijas / telpiskā poētika” ir dzīvi arī Bertrama filmā, vismaz dažās epizodēs. Kāda no tām veltīta vīrietim Ugandā, viņš jau sen sapņojis dzīvot kokā, tur arī ir iestellēta viņa mītne.

Uzcirties svētku tērpā, vīrs smaidīgs nokāpj pa trepēm no sava koka un vēlāk laimīgs dejo ar kādu meiteni.

Man vienmēr dokumentālajā kino izšķiroša likusies režisoru spēja nesteidzināt notikumus, bet mācēt gaidīt, skatīties, klausīties. Nezinu, kā bija patiesībā, bet, lai arī sižetiski filmas veidotāji jau atrodas citā pasaules malā, viens filmas varonis, islandietis, pēdējā epizodē lēni noformulē to, par ko vispār ir filma, ja ne arī pati dzīve un arhitektūra. "Tu vari vairāk justies kā mājās arī savā ķermenī un prātā, ja tavā mājā ir mierīgi un labi," viņš saka. Filmas beigās skats uz tukšo Islandes ainavu ir tāds, kas iederētos arī kāda cita režisora, piemēram, Antonioni spēlfilmā.

Programma "Architect's Cut" Riga IFF seansu plānā:

Spēles īstajā pasaulē – 20. oktobrī 19:00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Tautas pils – 23. oktobrī 19:00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Cilvēka patvērums – 24. oktobrī 19:00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Atsauces:

1. Pallasmaa, Juhani. The Architecture of Image. Rakennustieto Publishing Helsinki, 2007. p. 7 [↩]
2. Turpat, p. 6 [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi