Niša – visa pasaule

Kinoteātra “Kino Bize” paspārnē 5-8. maijā notiek 3. Rīgas Pasaules filmu festivāls, kura programmu šogad veido Tonijas de Bromhedas filmu retrospekcija, Marka Aitkena lekcija / meistarklase, kā arī etnogrāfiskā kino izlase no visas pasaules. Lai sniegtu mazliet konteksta un palīdzētu orientēties filmu izlasē, Kino Raksti piedāvā nelielu ceļvedi festivāla notikumos.

Rīgas Pasaules filmu festivāls pārējo Rīgas kinodzīves notikumu vidū atšķiras ar savu starpdisciplinaritāti – tas ir drīzāk nišas pasākums, kas visinteresantākais šķitīs pasaules kinomākslā ieinteresētajiem, kā arī tiem, ko aizrauj etnogrāfija. Šī festivāla filmu izlase pilnībā sastāv no dokumentālā kino (un atsevišķiem robežpārkāpējiem, kas sakausē fikciju ar novērojumu). Filmu atlases kritēriji nav saistīti ar ambīcijām parādīt skaļākos pēdējo gadu kinodarbus vai izklaidēt plašāku auditoriju, bet drīzāk veidot ieskatu etnogrāfiskā kino vēsturē un tagadnē. Festivāls pieturas pie tradīcijas – iepazīstināt skatītāju ar nozīmīgiem darbiem, kas ietekmējuši disciplīnas attīstību (tādi šogad ir, piemēram, antropologa Patrisio Guzmana darbs Pērļu poga / The Pearl Button (2015), kā arī Tonijas de Bromhedas filmu retrospekcija). Pārējo festivāla filmu izlasē festivāla kuratori nepieturas ne pie laika, ne vietas ierobežojumiem, drīzāk gluži otrādi, cenšas aptvert iespējami plašu ģeogrāfiskās telpas un tematikas areālu – šogad uz Rīgu atvesti darbi no Vācijas, Rumānijas, Somijas, Čīles, Ēģiptes, Meksikas un Itālijas.

Svarīgi ir arī tas, ka festivāls ir viena no nedaudzajām platformām, kas nodrošina plašākai auditorijai iespēju sarunāties ar mūslaiku nozīmīgākajiem vizuālās antropoloģijas pētniekiem un dokumentālo filmu autoriem

(nav brīnums, ka dienas seansi iepriekšējos gados turpinājās sarunās un spontānās ballītēs līdz pat rīta stundām).

Uz festivālu klātienē ieradīsies pieci no deviņiem filmu veidotājiem, kamēr pārējie ar auditoriju pēc seansiem sarunāsies tiešsaistē. Šīs skype sarunas, kādas nav pieredzētas citos Latvijas festivālos, sniedz iespēju uzdot jautājumus tiem filmu autoriem, kuri lielā attāluma vai citu iemeslu dēļ nav varējuši būt klāt fiziskajā telpā.

Rīgas Pasaules festivāls šogad atradis pats savas mājas. Pirmoreiz norisinājies Kino Bizes tālaika dzīvesvietā Kaņepes Kultūras centrā, pagājušajā gadā tas pārcēlās uz krietni ietilpīgākajām kinogalerijas K.Suns telpām, savukārt šogad Rīgas festivāla programma tiks demonstrēta Elizabetes ielā 37-2 labi noslēptajās kinoteātra telpās. Festivāla programmas kurators jau kopš tā pirmsākumiem ir puertorikāņu izcelsmes pētnieks un teorētiķis Karlo Kubero (Carlo Cubero), kurš vada antropoloģijas katedru Tallinas Universitātē un tur arī pasniedz etnogrāfisko filmu veidošanu. Kubero, kura lauciņš ir Karību jūras reģiona pētniecība, kopā ar kolēģi Enriko Baroni (Enrico Barone) - filmu autoru, kas pārstāv Baltijas Filmu un mediju skolu - sastādījuši deviņu kinodarbu programmu, ko papildinās etnogrāfisko filmu veidotājas Tonijas de Bromhedas filmu retrospekcija, kā arī režisora Marka Aitkena lekcija/meistarklase par dramatiska stāsta veidošanu no dokumentāla materiāla.

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, festivāla programmā nav iekļuvušas filmas no Baltijas reģiona, toties būs skatāms somu autores Katri Lassilas īsmetrāžas darbs Krīta apļi / Chalk Circles (2015), kas pētīs, vai un kā vizuālais poētisms var kalpot kā kinematogrāfiska darba virzītājspēks.

Kadrs no filmas "Krīta apļi / Chalk Circles" (2015)

Mafija un maluzvejnieki

Šī gada Rīgas Pasaules filmu festivāla centrālā ass solās būt etnogrāfisko filmu autores Tonijas de Bromhedas (Toni de Bromhead) filmu retrospekcija. Viņa savu publisko personu sadalījusi divās: viena ir māksliniece, kluso dabu gleznotāja, otra – etnogrāfisko filmu veidotāja. De Bromheda, kas arī pati uz festivālu ieradīsies, vairāk nekā 40 gadu praktiskās un teorētiskās darbības laikā kļuvusi par vienu no etnogrāfiskā kino lielākajiem vārdiem. De Bromheda sākotnēji mācījusies Nacionālajā filmu un televīzijas skolā Londonā, bet vēlāk devusies uz Itāliju, kur uzņēmusi nozīmīgākos savas karjeras darbus. De Bromheda par sicīliešiem sāka interesēties laikā, kad apguva gleznošanu Florencē - šais gados viņa filmēja Sicīlijas imigrantus, no kuriem liela daļa bija noziedznieki. Vēlāk, pārceļoties uz Sicīliju, viņa pievērsās stāsta otrai pusei un sāka veidot filmas par mafijas pretiniekiem. Četrās filmēšanas desmitgadēs viņa uzņēmusi vairāk nekā desmit filmu par Sicīlijas iedzīvotājiem: veikalniekiem, jaunajiem politiķiem, Ziemeļāfrikas narkotiku dīleriem, sīkiem zaglēniem, sociālo centru apmeklētājiem un gangsteriem.

Tonija de Bromheda

De Bromheda ir ne tikai filmu autore, bet arī spēcīga teorētiķe, vairāku grāmatu autore; viņa aizstāv viedokli, ka galvenie stāstnieka rīki dokumentālajā kino ir empātija un emocionāla reakcija, radoša spēle ar materiālu, nevis pārbaudāmi fakti, analīze un objektivitāte, ekspertu autoritāte un jebkādi „objektīvas patiesības meklējumi”, kas jāatstāj žurnālistikai.
(Jāpiemin, ka tādu pašu nostāju par žurnālistikas un dokumentālā kino attiecībām nesen paudis Verners Hercogs, kurš izteicies, ka „dokumentālajam kino ir jāpieprasa šķiršanās no žurnālistikas” [[1]]).

De Bromheda publikācijā „Raugoties 2 virzienos: Dokumentālās filmas attiecības ar realitāti un kino” raksta - tikai akceptējot, ka neviena filma savā veselumā nevar pretendēt uz objektivitāti, diskusija var atbrīvoties no neauglīgās problēmas, kas saistās ar objektīvās patiesības meklējumiem un pievērties „īstām problēmām”, kas saistās ar naratīvu.[[2]]
Rīgas Pasaules filmu festivāla ietvaros tiks demonstrētas uzreiz astoņas de Bromhedas filmas vai to fragmenti, kā arī gaidāma diskusija par filmas veidotāja māksliniecisko brīvību, dokumentālās filmas naratīvu, estētiku un ētiku.

Ūdens cilvēki un Purva cilvēki

Rīgas Pasaules filmu festivāla atklāšanas vakarā tiek demonstrēta čīliešu autora Patrisio Guzmana (Patricio Guzmán) filma Pērļu poga. Šī filma, kas pirmizrādi piedzīvoja 2015. gada Berlinālē, iekļuva arī festivāla galvenajā konkursā, iegūstot Sudraba lāci par labāko scenāriju. Pērļu poga tās autora balsī stāsta par aizejošajām Dienvidamerikas kultūrām, viņu attiecībām ar kosmosu, okeānu un ienācējiem no Eiropas. Lai gan Guzmanu varētu apsūdzēt pārliekā emocionalitātē, kādu viņš piešķir šim stāstam, filmas gaitā atklājoties arvien jauniem un jauniem nežēlības pierādījumiem, var tikai piebalsot viņa jautājumam – vai iespējams, ka izplatījumā ir kāda planēta ar okeānu, kurā atrastos vieta šīm pazaudētajām ūdens tautām? Un, ja kosmosā ir kāda apdzīvota planēta, vai tur notikumi risinājušies tāpat – vai agresīvākās kultūras iznīdējušas miermīlīgākās?

Kadrs no filmas "Pērļu poga / The Pearl Button" (2015)

Rumāņu filma Purva dialogi / Swamp Dialogues (2015) savukārt neveido pārpasaulīgas simbolu sistēmas, bet turas pie zemes - precīzāk, pie purvaina zemes gabala Melnās jūras piekrastē. Autore Ildiko Plaja (Ildikó Plájás) īsās, bieži komiskās epizodēs iemūžinājusi dusmīgus Donavas deltas maluzvejniekus un viņu sievas, kas māca, kā režisorei dzīvot, klāsta savus uzskatus par zivīm, tūristiem un kaimiņiem, sūdzas par valdību, dzer cuiku un dara visu pārējo, kas šādas filmas varoņiem pieklājas. Caur visām šīm reālās dzīves etīdītēm autore mēģinājusi izšķetināt, vai dabas rezervāta statuss Donavas deltā attiecas uz visiem, kā mazajiem, tā lielajiem cilvēkiem. Šīs filmas saistībā gan liekas, ka iepriekšminētajai etnogrāfiskā kino teorētiķei Tonijai de Bromhedai bijusi taisnība, apgalvojot, ka dokumentālajam kino jāatbrīvojas no mēģinājuma noskaidrot „objektīvo patiesību”. Daudz spēcīgāk Purva dialogos izdevusies nevis politiskās sazvērestības līnija, bet gan krāšņie šīs Rumānijas nostūra lepno iedzīvotāju portreti.

Kadrs no filmas "Purva dialogi / Swamp Dialogues" (2015)

Eksperimenti tumsā

Vācu filma Sadzirdēt / Hearsay (2014) iekāpj dokumentālā/fikcijas kino lauciņā, kurš pēdējos gados arvien uzskatāmāk piesaka sevi kā alternatīvu tīrajai formai. Filmas veidotāji izvēlējušies pamatīgu izaicinājumu – ar vizuālā kino medija palīdzību ievest skatītāju to cilvēku pasaulē, kuriem redzes pieredze ir liegta. Filmas veidotāji savā darbā neredzīgajiem varoņiem piedāvā realizēt kādu vizuālu fantāziju - sākot no orķestra diriģēšanas līdz pat butaforiska kosmosa kuģa vadīšanai. Tomēr tikpat interesantas un savādas, cik šīs vizuālās etīdes, ir tumsā noturētās intervijas ar filmas varoņiem, kuri atklāj, kā tas ir – dzīvot bez maņas, kas redzīgajiem sniedz 80% informācijas par pasauli.

Kadrs no filmas "Sadzirdēt / Hearsay" (2014)

Patvērums tuksneša vidū

Meksikas un ASV robežpilsēta Huaresa tiek saukta dažādos vārdos – par Ziemeļu izeju pēc tās novietojuma, par Nākotnes pilsētu – straujā rūpnīcu skaita pieauguma dēļ - un arī par Lopkautuvi un Slepkavību pilsētu, jo nežēlīgi augstais pretdabiskā nāvē mirušo skaits šo vietu padara par vienu no visbīstamākajām pasaulē. Huaresā, kurā apbedīšanas kantori reklamē budžeta bēru piedāvājumu daudzo slepkavību upuriem, nepietiek līdzjūtības visiem dzīves pabērniem. Žurnāliste Alise Draivere (Alice Driver), kas raksta tādiem izdevumiem kā Vice un Al Jazeera, par saviem studiju gadiem šai pilsētā atceras – „Mēs [Huaresā] ikdienas sastapām aklus ubagus ar savērptiem kāju pirkstiem, piecgadīgus košļājamo gumiju pārdevējus, novārgušas sievietes ar asiņainām, strutu pilnām brūcēm, kas izstieptām rokām pieprasīja monētas, vīriešus krustojumos bez kājām, bez rokām, ar caurulēm, kas līda ārā no to vēderiem, un viņu pašu asinīm, pildītām maisiņos, ko tie turēja rokās – tas bija nepārtraukts trūkuma lietus, kas nekad nenorima. Es šai pilsētā biju pavadījusi tikai gadu, bet mani skolasbiedri bija krājuši sevī anonīmu cilvēku vajadzības un vēlmes visu savu dzīvi. Uz cik daudz līdzjūtības cilvēks ir spējīgs, līdz pilnībā izdilst?”[[3]]

Šādu līdzjūtības bankrotu Huaresā visskaudrāk piedzīvo garīgi slimie – cilvēki, kam nepietiek vietas pilsētas vienīgajā oficiālajā psihiatriskajā slimnīcā, un kurus uz priestera, tēva Galvāna dibināto patvērumu bieži atved policija vai pašu ģimenes. Šī patvēruma kailajās sienās ikdienā mitinās 110-120 garīgi slimie. Te nav neviena algota darbinieka, patvēruma vienīgais uzraugs ir Hosuē – bijušais narkomāns, kurš pats 15 gadus pirms filmas notikumiem ticis ievests šai patversmē, zaudējis prātu, bezsamaņā, gangrēnas sagrauztiem pirkstiem. Nu Hosuē rūpējas par pārējiem slimniekiem – risina slimnieku savstarpējos konfliktus, gādā tiem pārtiku; izsniedz zāļu devas, kad tās saziedotas; mierina pacientus slimību saasinājumos, kad zāļu nav; komunicē ar varas iestādēm, kas apšauba šī patvēruma tiesības uz eksistenci, bet reizē izmanto to, lai atstātu cilvēkus, kuriem citur neatrodas vietas.

Kadrs no filmas "Miris, pirms ierados / Dead When I Got Here" (2015)

Filmas Miris, pirms ierados / Dead When I Got Here (2015) autors raksta [[4]], ka, pirmoreiz ierodoties patvērumā, nespējis noticēt tam, ko redzējis. Nepārtraukti neārstētu garīgu saslimšanu uzplaiksnījumi šo vietu pārvēta gluži Beketa traģikomēdijā vai savādā groteskā, bet tomēr pretēji jebkādai loģikai šī vieta darbojās kā neticami veiksmīga kopiena, kurā spējīgākie rūpējas par tiem, kuriem iet grūtāk.

Autors atceras – jo vairāk filmējis, jo mazāk sapratis, bet arvien vairāk aizrāvies ar šo neiespējamo stāstu.

Sapratis, ka safilmētajam materiālam pietrūkst naratīva, kam pieķerties un kas sniegtu filmai dramatisko virzītājspēku, viņš sācis sekot Hosuē, un ar laiku filmas veidotāju un varoņa attiecības pārsniedza vienkāršu sarunu robežas. Tieši filmas komanda bija tā, kas palīdzēja Hosuē atkal sastapties ar meitu, kuru tas nebija redzējis vairāk nekā 20 gadu. Bildes, kas tika ievietotas sociālajos tīklos, aplidoja Losandželosu, un jaunā sieviete, kura kopš bērnības uzskatīja, ka tēvs ir miris, atrakstīja filmēšanas grupai e-pastu ar jautājumu – ko viņas pazudušais tēvs dara šai patversmē Meksikas tuksneša vidū?

Filma Miris, pirms ierados stāsta par gluži neiespējamu izdzīvošanas spēku vietā, kur cilvēka dzīvībai nav tikpat kā nekādas vērtības. Vērīgā kameras acs nenovēršas pat visintīmākajos un tumšākajos cilvēka eksistences brīžos, liekot uzdot sev reizē ētiskas un estētiskas dabas jautājumu - vai tikpat daudz tomēr nevarētu parādīt, nerādot?

Amerikāņu rakstnieks Čārlzs Boldens, kas bijis viens no pirmajiem Patvēruma dokumentētājiem, aprakstot savus iespaidus par filmu Miris, pirms ierados, saka: „tā konfrontē cilvēku ar jautājumu – kāpēc es neesmu darījis vairāk, lai palīdzētu pasaulei? Kāpēc šī pasaule ir tik sasodīti sačakarēta, ka saujiņa prātu izkūkojušo labāk prot pārvaldīt kopienu nekā veselu cilvēku vadīta pilsētas pašvaldība?”[[5]]

Filmas Miris, pirms ierados autors Marks Aitkens 8. maijā sniegs meistarklasi par dokumentālā naratīva atrašanu caur četru dažādu filmu fragmentu analīzi.

Plašāka Rīgas pasaules filmu festivāla programma pieejama ŠEIT.

Atsauces:

1. Diskusija starp Verneru Hercogu un Džošua Openheimeru, Sandensas institūts, 25.01.2016. [↩]
2. De Bromhead, T. (1996). Looking Two Ways. Documentary Film’s Relationship with Reality and Cinema. Aarhus: Intervention Press. [↩]
3. Disappearances have to Disappear, Driver, Alice. Velamag, 2015. [↩]
4. Dead When I Got Here: A Filmmaker’s Adventure in Juarez, Aitken, Mark. Electric Sheep Magazine, 28.05.2013.http://www.electricsheepmagazine.co.uk/features/2013/05/28/dead-when-i-got-here-a-filmmakers-adventure-in-juarez/ [↩]
5. Charles Bowden on the Mexican mental asylum run by its own patients, 12.05.2013. [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi