Gaidot „Kristapa” lēmumu

Latvijas animācijas ierasti spožajam un bagātīgajam tēlam šāgada “Lielais Kristaps” ir kā tāda vēsa duša – pieteikto filmu nav daudz, nominēto, loģiski, vēl mazāk, toties spēcīgas. Vai tā ir konkurence vai nav? Tomēr, lieki neuztraucoties par šāgada konkrēto situāciju, bet “paskatoties pa labi, paskatoties pa kreisi”, animācijas profesionālais izvērtējums varbūt nu vienreiz ir tā joma, kurā mums nav vajadzības apskaust lietuviešu un igauņu kaimiņus.

Kadrs no filmas "Gaidot Jauno gadu"

Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps šogad balvām izvirzītas četras animācijas filmas. Vladimira Leščova Gaidot Jauno gadu, Kārļa Vītola Minotaurs un Signes Birkovas Pacelšanās sacenšas par labākās animācijas filmas titulu, bet šo filmu autori – par labākā režisora godu. Nominācijā Labākais animācijas filmas mākslinieks kopā ar Leščovu un Vītolu startē Indra Sproģe ar filmu Atraktīva Briežvabole no Carnikavas / Awesome Beetle’s Colors – starptautiski atzīto animācijas Joka pēc alfabēts angļu versiju.
Kopā ar minētajām četrām filmām šogad festivālam pieteiktas vēl divas – Nila Skapāna Marsietis un Jāņa Cimmermaņa Meistara slepenā dzīve, kas nominācijas neieguva.
Tāda ir Latvijas animācijas bilance 2016. gadā. Un kā tas ir – daudz vai maz? Konkurence uzskatāma par spēcīgu, vai arī tādas vispār nav?
Lai saprastu, kā mūsu animācijas gada kopsavilkums izskatās plašākā kontekstā, Kino Raksti fona informācijai apskata arī situāciju Lietuvā un Igaunijā.

Latviešu personiskā mitoloģija

Festivāla programmā filmas tiek izrādītas atsevišķi – Indras Sproģes filma iekļauta bērnu animācijas skatē kopā ar citu gadu laureātēm, bet pārējos darbus festivāla organizatori salikuši seansos pie dokumentālajām filmām, tātad programma nepiedāvā iespēju noskatīties Lielajam Kristapam nominētās animācijas filmas citu pēc citas. Atsvaidzinot atmiņu un raksta gatavošanas laikā tomēr to izdarot, negaidīti ievēroju, ka starp filmām vērojama zināma radniecība. Atraktīvā Briežvabole gan nostājas mazliet atstatus atšķirīgā mērķa un mērķauditorijas dēļ, bet jāpiebilst, ka filmas spēlēšanās ar absurdu un naivismu arī to padara piederīgu vismaz vienai visām filmām kopīgai tendencei – stāsta personiskumam. Subjektīvi pasniegtas, pat jau šķietami gana redzētas tēmas atklāj negaidītas šķautnes – kā alfabēta burtu apguve, tā iemesli Jaunā gada gaidīšanai, Mīnotaura dzīve labirintā un sadursme starp apzināto un neapzināto cilvēkā.

Kadrs no filmas "Atraktīva Briežvabole no Carnikavas"

Signes Birkovas, Kārļa Vītola un Vladimira Leščova filmas katra veidota citā tehnikā, un gan Signei Birkovai, gan Kārlim Vītolam šī ir pirmā (vismaz publiski redzamā) sastapšanās ar izvēlēto animācijas tehniku. Kārlis Vītols filmu gleznojis uz stikla, bet Signes Birkovas Pacelšanās veidota dažādos medijos, kas ietver filmējumu, aplikāciju, objektu animāciju un apstrādātu filmlentu.
Vladimira Leščova Gaidot Jauno gadu gleznota ar akvareļkrāsām, kas atgādina filmā Spārni un airi (2009) izmantotās, un lieto līdzīgas, tikai, iespējams, ironiskākas vizuālās paralēles – toreiz aizejoša vīrieša izžautās bikses pārvērtās par putnu, bet jaunākajā filmā no pleca notrauktas blaugznas pāriet kadrā ar krītošām sakuras ziedlapām. Filma seko ikdienas ainām, kas viena gada laikā risinās kādas sētnieces tuvākajā apkaimē un pamazām atklāj viņas ilgošanos. Leščova animācija no visām nominantēm visvairāk izmanto montāžas principus un panāk šķietamu maģiskā iespaidu, nepārkāpjot racionāli izskaidrojamo.

Kadrs no filmas "Gaidot Jauno gadu"

Signe Birkova rīkojas gluži pretēji un izmanto rituālus objektus, lai aprakstītu neparādāmās norises cilvēka prātā; ar ritmu, tēliem un noskaņu režisore panāk skatītāja atteikšanos no skaidrojumu vai sakarību meklēšanas. Filmas Pacelšanās centrālā personāža "apziņa tiek konfrontēta ar zemapziņu, kur kā melna marionete kovbojs izdzīvo sāpīgu pašattīrīšanās procesu".

Kadrs no filmas "Pacelšanās"

Kārļa Vītola filmā ir varbūt pat mazāk ironijas, nekā režisora darbos citkārt, jo stāsta centrā ir bērnības ilgas un vientulība – Mīnotaurs juniors klīst pa labirinta takām, kamēr lielie viņam apkārt ir aizņemti ar savām mitoloģiskajām darīšanām. Attiecības starp personāžiem paspilgtina arī to līdzība tēliem citās Vītola filmās, piemēram, mazais Mīnotaurs ir viens pats savā kosmosā, tāpat kā robots filmā Mehānisms (2007), un pāri panteonā atgādina līdzīgu tipāžu izvērsto cīniņu filmā Robota vīruss (2014).

Kadrs no filmas "Mīnotaurs"

Visu režisoru izvēlētās tēmas ir personiskas – ilgas, meklējumi un vērojumi vienatnē. Vienlaikus filmu varoņi vai personāži, ar ko tie atrodas kontaktā, pieder vispārīgām, pārcilvēciskām būtnēm – dievībām, mitoloģiskiem zvēriem, rituāliem tēliem (Salatēvs). Iespaids, ko visi trīs darbi atstāj, ir līdzīgs – skatītājs nonāk ļoti tuvu filmas personāžam un sajūt intīmās pārmaiņas, ko tas piedzīvo, pat tad, ja nevar notikušo tieši izskaidrot.

Lietuviešu grēku plūdi

Lietuviešu animācijas vērtēšana notiek līdzīgi kā Latvijā – reizi gadā filmas kopā ar spēlfilmām un dokumentālajām filmām piedalās konkursā par nacionāla mēroga balvu Sudraba dzērve / Sidabriné gervé. Šo balvu 2008. gadā iedibināja audiovizuālo mākslinieku un producentu asociācija AVAKA, organizējot pirmās divas balvas pasniegšanas; kopš 2010. gada balvas pasniegšanu katru gadu organizē Lietuvas Kinoakadēmija. Tiesa gan, atšķirībā no Latvijas, ne tolaik, ne tagad ikgadējo apbalvošanu neievada festivāls ar iespējām visas filmas noskatīties un apspriest.

Lietuvas nacionālā kino balva "Sudraba dzērve"

Animācijas filmas par Sudraba dzērvi var sacensties šādās kategorijās: Labākā filma, labākā animācijas filma, labākā scenārija adaptācija, labākā skaņu režija, labākais oriģinālais skaņu celiņš, labākais oriģinālscenārijs (atsevišķas kategorijas animācijas māksliniekiem un režisoriem nav paredzētas).
Kopš balvas aizsākumiem tai pieteiktas 61 īsmetrāžas un 1 pilnmetrāžas animācijas filma, no kurām nominētas tikušas 25. Konkursam pieteikto filmu skaita amplitūda – sākot no divām (šogad) līdz četrpadsmit (2015. gadā), pie nominācijām katru gadu tiek divas vai trīs. Šogad ar Sudraba dzērves komisijas un Lietuvas Kinoakadēmijas padomes īpašo lēmumu nominantēm tika pievienota arī Agnes Kupšītes animācijas filma Sausums / Sausra, ko režisore veidojusi kā diplomdarbu multimediju dizaina programmā; parasti, tāpat kā Kristapā, studentu filmas konkursā par minētajām balvām nepiedalās.

Kadrs no filmas "Sausums"

Pirmā kopīgā lieta, ko ievēroju visām trim šī gada lietuviešu filmām-nominantēm, ir gaiši pelēki toņi. Otrais vienojošais elements – drūma noskaņa un bibliskas atsauces uz grēku plūdiem un pazudināšanu. Agnes Kupšītes filmā (režisore ir arī leļļu māksliniece un scenogrāfe) nelielā laukumā no zemes izrokas būtnes, kas gatavotas no viena māla. Kad tām cenšas pievienoties arvien jaunas, vecās atrod veidu, kā sev līdzīgos iznīcināt. Kā debesu sods pār smilšu ļaudīm nāk lietus lāses.

Par uzbrūkošu ūdeni jeb plūdiem, kas lēni aprij cilvēkus un lopus,

ir arī Giedres Narušītes Būtsas filma Saltās straumes / Šalti Šaltiniai, kas tapusi, iedvesmu smeļoties no Hermana Zūdermaņa Leišu stāstiem (starp citu, viens no šiem stāstiem ir pamatā Frīdriha Vilhelma Mūrnava 1927. gada filmai Saullēkts: dziesma par diviem cilvēkiem / Sunrise: A Song of Two Humans). Filma veidota kolāžas tehnikā ar raupji plēstām aplikācijām un pavadījumā izmanto etnisku mūziku.

Kadrs no filmas "Saltās straumes"

Vizuāli vispamatīgāk nostrādāta ir Urtes un Johana Oetingeru (Urtė Oettinger and Johan Oettinger) leļļu animācijas filma, kas tapusi sadarbībā starp lietuviešiem un dāņiem. Jau tās nosaukums Noupuolis, ko šeit latviskošu kā Kritiens, ļauj nojaust, ka filmas noskaņa ir vēl drūmāka par iepriekš aplūkotajām. Balts ērglis, kura miesa vējā pamazām drūp, lido pār dūmiem un pelniem klātu tuksnesi, kur mētājas vien pamesti kauli. No pazemes taustās sarkanas stīgas, kas grib viņu satvert un saplosīt. Filmas veidotāji to raksturo kā varenā ērgļa "pēdējo cīņu starp labo un ļauno".

Kadrs no filmas "Kritiens"

Sudraba dzērvi kā labākā animācijas filma ieguva Kritiens.

Igauņi nenošķir nacionālo

Latvijā šis ir trešais gads, kad nacionālā kino balvas pasniegšana tiek saskaņota ar lielāku starptautiskas nozīmes kinofestivālu (Riga IFF), savukārt Igaunijā jau kopš 1997. gada risinās festivāls Melnās naktis, kura ietvaros apbalvo gan vietējos, gan starptautiska mēroga kino sasniegumus. Galvenā festivāla balva ir Zelta vilks.

Ekskluzīvi nacionālā mēroga balva gan tiek pasniegta tikai igauņu pilnmetrāžas spēlfilmai; arī Igaunijas filmu institūta mārketinga vadītāja apstiprināja, ka nepastāv atsevišķs konkurss animācijas filmu vērtēšanai valsts mērogā.

Tiesa, viens no būtiskākajiem Melno nakšu apakš-festivāliem ir festivāls Animētie sapņi / Animated Dreams, kur notiek starptautisks konkurss – tajā animācijas filmas tiek apbalvotas, nepievēršot uzmanību izcelsmes valstij.

Atsevišķu prēmiju par sasniegumiem animācijā katra gada beigās piešķir Igaunijas Kultūrkapitāla fonds. Ik gadu balvai tiek pieteiktas piecas līdz astoņas filmas, un pagājušajā gadā 3500 eiro balvu ieguva Kaspars Jancis par filmu Klavieres / Piano (animācijas pazinēji atcerēsies, ka Jancis ir Vladimira Leščova līdzautors 2012. gada filmā Villa Antropoff).

Kadrs no filmas "Klavieres"

Loģiskāk un perspektīvāk

Ko šis blakusnostatījums var pateikt par situāciju Latvijā un it īpaši Lielajā Kristapā?
Ar prieku varam konstatēt, ka Latvijas animācijai profesionālā izvērtējuma ziņā tiek pievērsta lielāka uzmanība – vismaz animācijai veltīto Nacionālās balvas kategoriju ir vairāk. Kopš festivāls atkal kļuvis par ikgadēju notikumu, balvām pieteikto animācijas filmu skaits būs mazāks, nekā līdz šim ierasts, taču šis skaitlis nav radikāli atšķirīgs no filmu daudzuma kaimiņvalstīs.
Viens ierosinājums spektra bagātināšanai – tā kā,

atbilstoši nolikumam, "festivāla rīkotājiem ir tiesības pieņemt lēmumu izvērtēt tādas Latvijas autoru filmas, kas neatbilst Filmu likuma 3. pantā noteiktajiem kritērijiem”,

teiksim, filmas, ko nav producējis "Nacionālajā kino centrā reģistrēts Latvijas filmu producents", šobrīd būtu īpaši svarīgi, lai festivāla rīkotāju redzeslokā un izvērtēšanā arī tādas filmas nonāktu (piemēram, Kino Rakstos aprakstītā Anetes Meleces Analīze Paralīze).

No otras puses, igauņu piemērs apliecina, ka animācijas (un vispār filmu veidošanas) procesiem nozīmīga ir domu apmaiņa starptautiskā mērogā, un Latvijā šo uzdevumu animācijas laukā ir veiksmīgi uzsākusi programma Short Riga Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF). Lielajam Kristapam ir iespējas izvēlēties, kurp doties ar latviešu kino uz pleca, un virziens, kuru iezīmē starptautiskas žūrijas izveidošana šogad, laikam jau būs tas loģiskākais un perspektīvākais.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi