Izpārdota “Karote”, Milošs Formans un citi Karlsbādē

Jau piecdesmit ceturto gadu jūlija sākumā Karlovi Varu jeb Karlsbādes promenādēs radikāli nomainās publika – pazūd vecmāmiņas ar mazbērniem pie rokas, parādās intensīvās kinofestivāla ikdienas mazliet saņurcīti kinematogrāfisti.

Šogad festivāla ikdienu par vēl intensīvāku pieredzi padara karstuma vilnis, liekot meklēt glābiņu pie slavenā minerālūdens avotiem, kuriem, izvietotiem gar sērainās, seklās upītes malu, ir katram savs numurs un norādīta karstuma pakāpe – no 30 līdz pat 90 grādiem.

Vēlu vakarā satiekam režisori Lieni Lindi, un viņa uzreiz nosauc numuru savam iecienītajam avotam, kura ūdeni lēni nes festivāla krūzītē.

Karlovi Varu festivāls (KVIFF), kurš godam var lepoties ar prestižo A klases kategoriju, ir stratēģiski nozīmīgs Austrumeiropas un pasaules kino satikšanās punkts. KVIFF spēj nemainīgi saglabāt jauneklīgu garu. Līdz ar studentiem, kas plašā skaitā apmeklē seansus, tur tiek pamanīti un īpaši izcelti arī gados jaunie profesionāļi – piemēram, baltkrievu producente Volja Čajkovskaja un Lietuvas kino centra festivālu asistente Dovile Butnorjūte iekļuvušas kinofestivāla avīzē, kur nelielā rubrikā ik dienas kāds no profesionāļiem sniedz ieteikumus attiecīgās dienas programmā un atceras savu pirmo KVIFF apmeklējumu.

Paralēli kino seansiem Karlovi Varos neiztrūkstošas ir dažādas diskusijas – K.V.I.Q. Talks –, tai skaitā par drīzumā paredzamo publiskā finansējuma samazinājumu, atbalsojot aktuālās, ne īpaši uz kultūras atbalstu vērstās noskaņas politikā, kas varētu dramatiski ietekmēt ražošanas procesus filmām, kuru ekrāna valoda nav angļu. Tāpat šeit notiek kopražojumu forums sadarbībā ar Triestes kino festivāla sadaļu When East Meets West un MIDPOINT platformu scenāriju un projektu attīstīšanai.

Karlovi Varu festivālā īpaša uzmanība tiek pievērsta Eiropas Parlamenta LUX balvai, kas paredz vienas filmas titrēšanu visās ES oficiālajās valodās.

Te tika svinīgi nosauktas filmas, kas pretendēs uz nākamā gada balvu, un pasniegta šāgada balva – šoreiz uzvarējusi islandiešu režisora Benedikta Erlingsona filma Woman at War.

Karote ir tikai iemesls

Lai gan, iebraucot Karlovi Varos, uzreiz dodos uz biļešu kasi, Lailas Pakalniņas Karotes seanss ir izpārdots – ar šo Latvijas filmu tika atklāts KVIFF dokumentālo filmu konkurss.

Daļa no filmas "Karote" komandas Karlovi Varos - skaņu režisors Anrijs Krenbergs, Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma, operators Gints Bērziņš, režisore Laila Pakalniņa un NKC festivālu koordinatore Elīna Cire. Foto: Ervins Broks

Karotes pasaules pirmizrāde notiek kinoteātrī Čas Cinema, sinefilu pārpildītā zālē. Pakalniņas filmu faniem šī ir gaidīta atkalredzēšanās ar rūpīgi veidoto melnbalto pasauli, citiem – patīkams jaunatklājums. Norvēģu komponiste Malika Makofa Rasmusena radījusi skaņu celiņu industriālās noskaņās, radot varbūt pat neobligātu papildu jēdzienisko slāni filmas pašpietiekamajam attēlam, kas stāsta dāsni – “bez dialogiem”, kā filmas recenzijā raksta Screen International, bet ar kompozīciju, ritmu, montāžu. Lailas Pakalniņas, Ginta Bērziņa un Anrija Krenberga radītā karotes simfonija, bez šaubām, būs karstākais jaunums virknē starptautisku kinofestivālu.

Arī turpat Karlovi Varos satiktie kinoļaudis runā par Karoti kā par filmu, kuru noteikti jāpaspēj noskatīties.

Pēc pirmizrādes seansa beigām dokumentālā konkursa kurators Martins Horina ir manāmi saviļņots un gatavs uzdot visus jautājumus režisorei pats, zālei neatstājot daudz iespēju.  Viņa jautājumi tomēr arī ir galvas tiesu saistošāki par tiem no skatītāju zāles, piemēram, - jūs fabrikas strādniekiem vaicājāt, vai viņi apzinās sava darba ietekmi uz ekoloģiju? Un, kādēļ filmā nav redzams tieši tas mirklis, kurā tiek radīta karote?

Pirms filmas "Karote" seansa, no labās - programmas kurators Martins Horina, režisore Laila Pakalniņa un tulks. Foto: Ervins Broks

Uzsverot, ka filmai nav bijis uzdevuma būt izglītojošai vai ilustrējošai, Laila Pakalniņa stāsta, ka radošo grupu interesēja tieši milzīgais pretstats – garais un sarežģītais karotes tapšanas process un īsais lietošanas brīdis, kas runā pats par sevi, neradot nepieciešamību pēc komentāra.

Un ka filma ir melnbalta, jo nafta ir melna un karote balta – šī atbilde izsauc milzu smieklu šalti zālē.

Vēl Laila atgādina, ka ikviens – gan filmas veidotāji, gan skatītāji zālē – jau iepriekš zina karotes stāstu, bet filma ir uzņemta tādēļ, ka, līdzīgi kā labā gleznā vienmēr ir vēl kaut kas bez attēla, tāpat arī filmā līdz ar attēlu, gaismu un kompozīciju var ieraudzīt pat dzīvi vai bezgalību. Nepieciešama tikai šī vienkāršā ideja, lai ietu un uzstādītu kameru, tāpēc karote ir vien iemesls, lai radītu filmu.

Kadrs no filmas "Karote"

Krievu “Trainspotting”

Bijušā baletdejotāja Borisa Akopova debijas filma Bullis / Бык nupat kā Sočos notikušajā Krievijas nacionālajā kinofestivālā Kinotaurs saņēma Grand Prix, balvu par labāko operatora darbu un prestižo kinokritikas izdevuma Isskustvo kino diplomu labākajai debijai.

Kadrs no filmas "Bullis"

Kinotaura žūrijas lēmums spēcīgi saviļņoja Krievijas kino sabiedrību, vieniem uzskatot, ka Maskavas kinoinstitūta (VVKI / VGIK) absolventa Akopova debija ir gana spēcīgs pieteikums, otriem – ka nepelnīti novārtā atstātas daudz spēcīgākas, tostarp sieviešu režisoru konkursa filmas. Tomēr Bullis kārtējo reizi arī Karlovi Varu skatītājiem apliecināja – lai arī kādas politiskās kaislības virmotu Krievijā un pat filmu skolas gaiteņos, krievu kino spējis saglabāt nevainojamu profesionālo kvalitāti un pārliecinošu māksliniecisko sniegumu.

Bullis ir tāds kā krievu Trainspotting, jauneklīgas enerģijas piesūcies stilīgs atskats uz laiku deviņdesmitajos, kad sporta sekcijas bija drīzāk treniņnometne bandītiem,

tirgū jāmaksā nodevas jumtam, nesankcionētos pankroka koncertos plūda šņabis un asinis, bet reivos – dažādas ķīmiskas vielas, un jebkuras frizētavas darbinieces sapnis bija angļu līgavainis, kurš aizvedīs līdzi uz greznu dzīvi ārzemēs.

Kadrs no filmas "Bullis"

Bullis, kas turpina Ņujorkā dzīvojošās ukraiņu izcelsmes režisores Darjas Žuk dāsni apbalvotās filmas Kristāla gulbis / Хрусталь (2018) aizsākto tematiku un estētiku, kā arī nenoliedzami smēlies iedvesmu kriminālseriālā Sasisto lukturu ielas un Alekseja Balabanova filmā Brālis, aizrauj un pārliecina.

Kadrs no filmas "Bullis"

Lielu lomu šeit spēlē trāpīgā aktieru izvēle un skrupulozais filmas mākslinieku veikums – 1985. gadā dzimušais režisors spējis radīt maksimāli autentisku mežonīgo deviņdesmito vidi, kur mikrorajonu jaunieši attiecības kārtoja, satiekoties uz masveida izkaušanos nomaļās vietās, un noziedzīgie grupējumi pārvietojās ar rokasgranātām kabatās.

Milošs Formans stāsta par sevi                                                                

Pagājušā gada aprīlī mirušais režisors Milošs Formans, vairākkārtējais Oskara balvas ieguvējs, filmu Melnais Pēteris, Ugunsdzēsēju balle, Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, Amadejs un Nācija pret Leriju Flintu autors, pats kļuvis par ekrāna varoni Roberta Fišera dokumentālajā filmā Dzīve, kāda tā ir: Milošs Formans par Milošu Formanu / Life As It Is: Milos Forman on Milos Forman.

Hroniku materiālus, intervijas un filmu fragmentus vieno stāstījums pirmajā personā,

kurš izved mūs caur režisora dzīves gājumu un vēsturiskajām norisēm, kas radīja kontekstu, ietekmēja viņa karjeru un personīgo dzīvi, sākot no čehu jaunā viļņa formēšanās perioda, līdz pat Holivudas lielbudžeta filmu veidošanai. Filmā pilnībā iekļauta 2000. gada maijā notikusi intervija ar režisoru – šī saruna tika filmēta Formana retrospektīvas atklāšanai Minhenes kinofestivālā.

Kadrs no filmas "Milošs Formans par Milošu Formanu" - Denijs de Vito, Milošs Formans un Džeks Nikolsons

Mājas video fragmenti un Formana atmiņu stāsti piešķir īpašu atklātības un intimitātes krāsu filmai, kur pamīšus virknējas gan kino, gan dzīve, mīla, bērni, radošais izsīkums un vispasaules slava. Nenotikusī Ugunsdzēsēju balles / Hoří, má panenko! pirmizrāde 1968. gada Kannu kinofestivāla konkursā (Formans filmu no konkursa atsauca, solidarizējoties ar franču jaunā viļņa režisoru protestiem), pirmās ģimenes iziršana Parīzē Prāgas nemieru laikā, depresīvais gads pēc kinorežisora debijas Amerikā,  filmas Taking Off (1971) vājajiem komercpanākumiem (šo gadu Formans pavada Chelsey Hotel Ņujorkā, kur viesnīcas īpašnieks viņam atļauj uzturēties bez maksas), un Amadeja / Amadeus (1984) filmēšana Čehijā, nemitīgā drošības dienestu uzraudzībā.

Sēžot uz ielas

Atstāju minerālūdeņu apskalotos Karlovi Varus dienu pirms Signes Birkovas īsfilmas Viņu sauca Haoss Bērziņš starptautiskās pirmizrādes programmā Future Frames: Generation NEXT of European Cinema.
Vakars pirms manas aizlidošanas sākas Future Frames organizētāju, apvienības European Film Promotion pieņemšanā uz leģendārās viesnīcas Grandhotel Pupp jumta terases, kur desmit programmā uzaicinātie režisori sniedz intervijas televīzijai.

Latvijas režisore Signe Birkova Karlovi Varu daudzsološo talantu programmā "Future Frames"

Tur satiktais islandiešu aktieris Ingvars Sigurdsons (Rīgā redzēts Fridrika Tora Fridriksona filmā Visuma eņģeļi / Angels of the Universe (2000) un Benedikta Erlingsona Par zirgiem un cilvēkiem / Of Horses and Men, 2013) man stāsta, ka nekad nav bijis Rīgā, un abi ceram uz labvēlīgu zvaigžņu stāvokli viņa braucienam uz festivālu Riga IFF šoruden.

Vēlāk seko producenta Ulda Cekuļa dzimšanas dienas svinību improvizācija, sēžot uz ielas apmales pretī nelielam pārtikas veikaliņam,

kura pārdevējs pirms bodītes slēgšanas vēl laipni mums atdzesējis mazas, zaļganas augu uzlējuma pudelītes. Turpat pēc augļiem iegriežas arī filmas Bullis radošā komanda un garām pa promenādi dodas pārējie Future Frames jaunie režisori, ar kuriem mums rodas iespēja iepazīties. Vēl priekšā ir dokumentālo filmu piču diena, kur, iespējams, aizsāksies arī kāds ar Latviju saistīts projekts, kā arī Latvijas un Igaunijas kopražojuma dokumentālās filmas Nemirstīgie / Immortal pirmizrāde – man šo filmu izdevās noskatīties jau industrijas seansā.  

Kadrs no filmas "Nemirstīgie / Immortal"

Ksenijas Ohapkinas darbs ir rūpīgi veidots vērojums par kādu nelielu industriālu pilsētiņu Sibīrijā, kas savulaik bija arī galamērķis deportācijām. Mūsdienās šeit tiek aktīvi piekopts vadoņa kults, pat līdz tādam absurda līmenim, kā ievietojot apzeltītu Putina krūšutēlu vitrīnā pie skolas sporta apbalvojumiem. Filma, ko raksturo garās ziemeļu nakts paspilgtināta klaustrofobiska sajūta, fiksē disciplīnas definētu ikdienas rituālu virkni – baletskola, militārās apmācības zēniem –, te top pakļāvīga, pareizi domājoša masa, gatava sekot valsts ideāliem. 

Kadrs no filmas "Nemirstīgie / Immortal"

Mans lielākais iebildums ir droši vien tieši pret filmas neitralitāti – to tīri labi varētu izrādīt arī kādā Krievijas propagandas kanālā, un eiropiešiem, manuprāt, vispār nav cerību šeit nolasīt kādu režīma kritiku.
Otrs iebildums – filmas sākumā ir titrs par to, ka uz šo pilsētu tika deportēti cilvēki, kuriem pēc Staļina nāves bija iespēja atgriezties mājās, bet viņi palika izsūtījumā. Un viss, tālāk šī tēma vispār netiek iztirzāta, liekot skatītājam maldīties minējumos, vai bērni, ko redzam filmā, ir deportēto atvases, vai varbūt jāmeklē kādas citas sakarības.

Kadrs no filmas "Nemirstīgie / Immortal"

Vai un kādi jautājumi radīsies citiem Latvijas skatītājiem, uzzināsim oktobrī, kad gan Nemirstīgie, gan Lailas Pakalniņas Karote piedzīvos Latvijas pirmizrādes Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) ietvaros.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi