Kannu piezīmes. Tuvojoties Zelta palmas zaram

Nevilšus noklausījos sarunu, kurā kāds vīrietis centīgi aptaujāja sarunu biedrus par to, kurš no Eiropas kinofestivāliem ir viņu favorīts. Sarunu biedri visi kā viens, ilgi nedomājot, sacīja – Kannas! Jautātājs bija manāmi sašutis – te taču uz filmām esot jāstāv garās rindās, nekur īsti nevarot tikt iekšā, bet visu pasākuma organizāciju caurstrāvojot haoss.

Lai arī neviens no šiem apgalvojumiem nav gluži bez pamata, tomēr Kannu kinofestivālam konkurentu nav – šī nemainīgi ir īstā vieta, kur koncentrētā daudzumā skatīties nozīmīgāko režisoru jaunākos darbus, iznākot no seansa, nejauši sastapt, piemēram, Tildu Svintoni, vai redzēt pa pludmali pastaigājamies domīgu Mihaelu Haneki.

Tilda Svintone Kannās, Kristīnes Simsones fotogrāfijā

Uz krietni nopietnākas nots — šejienes filmu tirgū arī notiek daļa no būtiskākajiem darījumiem. Filmu veidotāji slēdz līgumus ar producentiem, sacensības un vairāksolīšanas garā tiek iegādātas izplatīšanas tiesības uz kinopasaulē nozīmīgiem darbiem. Tiesa, filmu izplatītājus no Krievijas šāgada tirgū bremzē kaimiņvalsts Kultūras ministrijas ierosinājums palielināt ārvalstu filmu izrādīšanu licences nodokli līdz 5 miljoniem rubļu (ap 80 tūkstoši eiro). Praktiski tas nozīmētu jaunu cenzūras instrumentu un dramatisku ārvalstu filmu aprites ierobežošanu Krievijas tirgū, jo mazākās kompānijas šādus izdevumus nevarētu atļauties.
Šī diemžēl nav vienīgā socio-politiskā problemātika, kas šogad caurvij festivālu —

pēc Mančestras terorakta arī šeit, Rivjērā, ir dramatiski pastiprināti jau tā drakoniskie drošības pasākumi,

jūtama smagnēja nedrošības sajūta, arī filmu tirgus drošības pasākumu dēļ ir gauss. Festivāla 70. jubilejas svinībās 23. maija vakarā paredzētais salūts tika atcelts, izrādot cieņu Mančestras sprādziena upuriem.

Rūpju rādītājs

Pasaulē valdošā, nospriegotā noskaņa ir jūtama arī festivāla konkursa programmas darbos. Tajos ietverti jūtīgi, individualizēti, bieži arī nekomfortabli sabiedrības vērojumi. Piemēram, austriešu klasiķa un, piedodiet, brīžam arī psiholoģiskā terora meistara Mihaela Hanekes filma Happy End un grieķu režisora Jorga Lantimosa The Killing of a Sacred Deer tika nodēvētas par «buržuāzijas šausmenēm». Hanekes filma, stāsts par kādu pārtikušu ģimeni Kalē, sākas ar vertikālu, telefonā uzņemtu video, kurā... tiek noindēts kāmītis. Lai cik prozaiska un, iespējams, frivola būtu šī aina, tā iezīmē tumšās toņkārtas un vēstījuma centrā esošo varoņu pašpietiekamību, arī klaju vienaldzību pret apkārtējiem un to dzīvēm. Sākot ar nelaimīgo kāmi un beidzot ar darbiniekiem, kuri vienubrīd traumējas neatbilstošos darba apstākļos, citkārt tos sakož mājas mīlulis — suns. Arī asinsradniecība nav šķērslis nekrietnai attieksmei —  dubultā dzīve un stindzinoša vienaldzība pret cilvēcisko dzīvību…

Kadrs no filmas "Happy End"

Pretēji sinopsē rakstītajam, bēgļu tematika filmā Happy End uzvirmo vien nedaudz, taču pietiekami, lai paustu režisora nostāju. Šī iemesla dēļ Haneke preses konferencē atteicās komentēt imigrācijas krīzi un ar to saistītos jautājumus. Savukārt tiem, kas uz šo darbu liek lielas gaidas, jāsaka, ka šī nebūt nav austriešu režisora spilgtākā filma – salīdzinot ar, piemēram, iepriekšējo, zeltpalmoto un oskaroto Mīlestību / Amour (2012), jaunā filma šķiet distancētāka un kā emocionāli, tā dramatiski blāvāka.

Izbūjināts

Smagāku kritienu pēc sava iepriekšējā darba Omārs / The Lobster (2015) Kannu laikā piedzīvojis grieķis Jorgs Lantimoss. Viņa sirreālā, Deivida Linča labākajās īpatnību tradīcijās ieturētā psiholoģiskā drāma The Killing of a Sacred Deer ir problemātisks, taču nenoliedzami kolorīts darbs. Stāsts par kāda ķirurga vainas apziņā balstīto lēmumu savā ģimenē ielaist puiku, kura tēvs miris operācijas laikā, ātri vien kļūst tumšs. Līdz ar svešinieka ierašanos ģimeni piemeklē mīklaina kaite, un tās ārstēšana nostāda ģimeni smagu izvēļu priekšā, visā krāšņumā izgaismojot cilvēciskās dabas nepievilcīgākās puses. Un Lantimosa filmā tās patiesi uzdzen skudriņas — apzināti iestudētie, strupie dialogi cilvēkus parāda kā aukstasinīgus, brutālus aprēķinātājus, kas pašsaglabāšanās dēļ ir gatavi uz neiedomājamākajām darbībām.

Kadrs no filmas "The Killing of Sacred Deer"

Lai arī kinodarba vēstījums ir saistošs, tā izklāsts ir visnotaļ virspusējs un sekls. Lantimosa, līdzīgi kā Nikolasa Vindinga Refna pērn Kannās pirmizrādītā Neona dēmona ambīcija ir pārsteigt, šokēt un, cik nu iespējams, skatītāju izgrūst no komforta zonas, dramaturģiski nopietnākās ainas piespicējot ar absurdu humoru. Tas režisoram ir izdevies, tāpat kā krasa kritiķu polarizācija. Lai arī pēc preses seansa būjinātāju korim nepievienojos, ir jāpiepūlas, lai šo filmu uztvertu par ko vairāk kā sirreālu, patoloģisku dīvainību galeriju bez pārlieka idejiskā dziļuma. Taču tā savu darbiņu izdara — ne katrai filmai izdodas izvēlīgajai festivāla publikai likt pārsteigumā elst un nervozi ķiķināt.

Gaidītā Sofija

Savukārt 24. maija rītā mediji skatījās vienu no programmas lielākajām intrigām — Sofijas Kopolas The Beguiled. ASV pilsoņu kara drāma ir Dona Sīgela tāda paša nosaukuma 1971. gada lentes pārfilmējums. Stāsts par meiteņu skolā uzņemtu ievainotu kareivi ir filigrāns, tikko sataustāma melnā humora caurvīts. Neieslīgstot salīdzinājumos ar Sīgela darbu, jāatzīst vien, ka 1971. gada darbs ir krietni saistošāks. Kopolas filmai, lai arī tā ir vizuāli valdzinoša, jauneklīga un jutekliskas enerģijas caurstrāvota, tomēr pietrūkst tā dziļuma un intensitātes, kāda piemita Sīgela darbam. Taču lūkojoties uz darbu Kopolas filmogrāfijas kontekstā, tas nepavisam nav no vājajiem ķēdes posmiem. Kopola ir lieliska aktieru režisore un no smalkā aktieru ansambļa (Nikola Kidmena, Kolins Ferels, Kirstena Densta un Elle Faninga) spēj izdabūt spožu mijiedarbību.

Kadrs no filmas "The Beguiled"

Līdz festivāla noslēgumam ir palicis tikai mazliet (apbalvošanas ceremonija notiks 28. maija vakarā), preses vērtējumu ziņā Zvjaginceva Loveless nemainīgi ir viena no favorītēm. Arī manā subjektīvajā skatījumā tas ir viens no pilnīgākajiem darbiem šāgada Kannu kinofestivāla programmā, un varam pat nedaudz pafantazēt, cik skaisti būtu, ja filma, kurā spēlē latviešu aktieris, tiktu pie Kannu jubilejas Zelta palmas zara!

Lai arī daudzi, zinot Pedro Almodovara kaismīgo patiku pret autorkino, prognozē uzvaru, piemēram, dienvidkorejiešu režisora Hona Sanso pieticīgi sirsnīgajai, melnbaltajai drāmai The Day After par attiecībām un krāpšanu kā gļēvuma izpausmi, vai japāņu režisores Naomi Kavases rimtajam vērojumam Radiance,

tomēr arī pārsteigumi ir iespējami. Un pāris intrigas arī vēl ir gaidāmas –

Linnas Remzijas drāma You Were Never Really Here — stāsts par kāda vīra pūliņiem izglābt jaunu meiteni no seksuālās tirdzniecības važām —, un Sergeja Lozņicas atkal Latvijā uzņemtais darbs A Gentle Creature; šiem autordarbiem ir visas iespējas balvu spekulācijām piešķirt negaidītu pagriezienu.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi