Piecas filmas no Kannu konkursa

69. Kannu kinofestivāla sestajā dienā prese jau noskatījusies trīspadsmit no konkursa filmām (kopā divdesmit viena). Kinotirgū jau rādīta Renāra Vimbas filma "Es esmu šeit" un Latvijas pieņemšanā zem mūsu karoga kinotirgus 221. paviljonā, ko iekārtojis NKC sadarbībā ar LIAA, jau kuplā skaitā pulcējušies mūsu draugi, kolēģi un sadarbības partneri.
Anita Uzulniece stāsta par piecām spilgtākajām konkursa skates filmām.

Toni Erdmann / Maren Ade

Pārsteidzošā kārtā vācu scenāristes un režisores Marenas Ades (1976) filma Toni Erdmann ar izciliem aktieriem Sandru Helleri (Sandra Hueller) un teātra milzi Pēteru Simonišeku (Peter Simonischek) meitas un tēva lomās uzrunā visspēcīgāk gan auditoriju, gan visus Screen International profesionālos vērtētājus (gandrīz visi tai likuši maksimālās četras zvaigznītes – ekselenti!). Mēģinot iepazīt tuvāk un saprast savu vienīgo meitu Inesi, kas izveidojusies par īstu biznesa sievieti, tēvs Vinfrīds, pensionēts vācu provinces mūzikas skolotājs, ierodas Bukarestē, kur viņai paredzētas izšķirošas sarunas par naftas biznesu. Nelūgts un lūgts, zem visneiedomājamākājām ādām un maskām, Vinfrīds, uzdodoties par Toniju Erdmanu, iekļūst glaunās pieņemšanās un vienkāršo rumāņu mājās.
Vai mūsu bērni ir laimīgi?

Kas ir viņu dzīves jēga, ko elpo un bauda šie apsviedīgie un uzņēmīgie jaunie cilvēki starp 30 un 40, kuri nejūtas brīvi, pat būdami kaili;

vai viņiem vēl pastāv iespēja apstāties un padomāt, baudīt dzīvi galu galā?… Nesaķemmētā estētikā, ar rokas kameru uzņemtā komēdija, kurā iekļaujas tās protagonistu lieliskā saspēle, absurdas un sirreālas situācijas (izrādās, tomēr uz spontānu atbrīvotību spējīgā Inese, dziedot Vitnijas Hjūstones dziesmu – aplausi zālē!), patiesībā runā par modernās buržuāzijas identitātes krīzi.

Marenas Ades iepriekšējā filma Visi citi / Alle anderen (2009, Sudraba Lācis) arī stāstīja par attiecībām un to, kā tās var ietekmēt sociālais statuss (filma rādīta arī Rīgā). Režisores nesaudzīgais skats (bez ilūzijām) uz mūsdienu sabiedrību tiek pat salīdzināts ar austrieti Ulrihu Zeidlu; man gan šķiet, ka viņa vairāk mīl savus varoņus.

Kadrs no filmas "Toni Erdmann"

Paterson / Jim Jarmusch

Paredzams līderis un daudzu mīlulis Džims Džārmušs (1953) startē Kannu konkursā ar filmu Paterson, tā pagaidām kritiķu aptaujā otrajā vietā. Dzenbudisma garā veidotais kinodarbs vēsta par autobusa šoferi Patersonu, kas dzīvo un strādā Ņūdžersijas pilsētiņā Patersonā. Melanholiska izskata puisis (izskatās pēc Boba Dilana, spēlē Ādams Draivers) brīvajos brīžos piezīmju blociņā raksta dzejoļus, viņa sieva Laura (Golshifteh Farahani) gan lūdz viņam tos nokopēt, lai varētu izdot, bet tas vienmēr tiek atlikts. Laura cep mazus kēksiņus, apglezno visu iespējamo ar melniem apļiem un sapņo kļūt par kantrī dziedātāju.

Dzīves rutīna – darbs, pastaiga ar suni līdz tuvējam bāram – nav iedragājusi pāra mīlestību.

Mēs redzam dzejas rindas arī uz ekrāna (Oklahomā dzimušais 73 gadus vecais dzejnieks Rons Padžets), šofera Patersona elks dzejā ir Viljams Karloss Viljamss no – kā jūs domājat? – Patersonas!).

Nostalģija pēc 50. gadiem, kad dzeju rakstīja vienkāršus darbus daroši cilvēki (starp citu, arī latvieši Ņujorkas Elles ķēķī!), kas filmā ienāk ar Amerikas miestiņa ielām, vienstāvu mājām, garāžām, tādi drusku nošļukuši, bet sirdī gaiši un laimīgi cilvēki. Viņi pat tad nezaudē ticību labajam, kad pēc laimīgi pavadītas dienas mīļotais angļu buldogs sastrādājis tādas lietas… Gan jau atkal taps jaunas dzejas rindas – dzīve turpinās!
Filma visiem Džārmuša, poēzijas un mazo lietu cienītājiem. Kaut neatkarīgajam meistaram Džārmušam nepatīkot ne sarkanais paklājs, ne pat fotografēties, kāds Palmas zars jau nu nenāktu par ļaunu arī viņam.

Kadrs no filmas "Paterson"

American Honey / Andrea Arnold

Jau ar saviem agrāk uzņemtajiem darbiem Fish Tank (2009) un Red Road (2006) uzmanību un arī atzinību guvusī britu režisore Andrea Arnolda (1961) piedalās konkursā ar filmu American Honey. Tā tapusi 56 dienās dažādos Amerikas štatos, un tik atbrīvoti un intensīvi veidotu darbu sen nav nācies redzēt. Tas arī ir stāsts par sevis meklēšanu – jauna meitene Stāra (liels atklājums – Sasha Lane!), gribot aizbēgt no savas vienmuļās provinces dzīves, dodas riskantā ceļā uz nekurieni, pievienojoties jauniešu pilnam autobusam, kas it kā izplata žurnālus (neredzam gan viņus to darām). Impulss filmai bijis kāds raksts 2007. gadā The New York Time.

Vētraina naktsdzīve, traki braucieni (šķiet kā hipiju laika renesanse) un ugunīga afēra ar harizmātisko, mazliet vecāko grupas līderi Džeiku (Shia LaBeouf). Nodevība, vilšanās, sāpes – vai tas sagraus vai norūdīs Stāru, to rādīs laiks. Režisores interese par tā saukto proletariātu šoreiz koncentrējusies uz jauno paaudzi, un fināls ir atvērts – kā parasti Arnoldas filmās.

Kadrs no filmas "American Honey"

Mal de pierres / Nicole Garsia

Arī atšķirīgi vērtēto franču aktrises un režisores Nikolas Garsijas (1946) filmu Mal de pierres / From the Land of the Moon varētu pieskaitīt pie trakajām, intensīvajām – ar to tā mani valdzināja un pārliecināja. Marionas Kotijāras (Marion Cotillard) atveidotā Gabriēle ir nepakļāvīga un intensīva jau kopš bērnības, nav līdzējušas arī viņas mātes labi iecerētās (vīrietis taču vajadzīgs!) laulības ar kādu miermīlīgu zemnieku Hosē (Alex Brendemuhl). Kā tāda divdesmitā gadsimta madame Bovarī Gabriēle turpina dumpoties, līdz tiek nogādāta ārstēties smalkā Šveices kūrortā.

Kā atslēga filmai derētu Gabriēles šerpais: „Kas gan teicis, ka es gribu tikt izārstēta?” Kūrortā viņa satiek Indoķīnas karā traumēto leitnantu Andrē (Luis Garrel), kurš gan neļauj jūtām vaļu, jo viņa ir precējusies. Filma uzņemta gredzenveida kompozīcijā, un atklāts paliek jautājums, vai kaislīgais romāns ar Andrē (kurš tomēr izrādās miris?) ir realitāte vai Gabriēles intensīvās fantāzijas auglis. Varbūt Kotijāra būs šāgada labākā aktrise?

Kadrs no filmas "Mal de pierres"

Julieta / Pedro Almodovar

Mātes un meitas, sievietes, kā vienmēr, ir Pedro Almodovara (1949) uzmanības centrā. Līdzīgi kā Bergmana Rudens sonāte vai citas Almodovara filmas, jaunā filma Julieta dod bagātu vielu katra personisko attiecību pārvērtēšanai. Filma veidota pēc trim kanādiešu rakstnieces Alises Monro stāstiem, mātes lomā dažādos vecumos redzam divas aktrises (Adriana Ugarte un Emma Suarez). Arī te stāsts risinās atpakaļgaitā – māte jau ilgus gadus neko nezina par meitu, bet pēkšņi satiek viņas kādreizējo draudzeni – un atmiņu pavediens sāk tīties. Kur kādi meli, noklusējumi, dubultas attiecības izrādās traumējuši mūsu bērnus – varbūt vērts paanalizēt arī savā dzīvē. Almodovars devis tam spēcīgu grūdienu.

Kadrs no filmas "Julieta"

Vēl priekšā astoņas lieliskas filmas piecās festivāla dienās.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi