Berlināle 2019. Sākums

Ierodoties Potsdamas laukumā, gāju pret straumi. Pretī nāca Hanna Šigula, Toms Tikvers, Fatihs Akins, vesela rinda slavenu vācu producentu un kino industrijas darboņu – visi smalki sapucēti, smokingos un spīgulīšos. Viņi gāja uz Berlināles atklāšanu. Tikmēr es gandrīz četras stundas pavadīju dokumentālā kino režisora Tomasa Heizes pasaulē.

Režisora Tomasa Heizes (Thomas Heise) filmu izvēlējos tās poētiskā nosaukuma dēļ – Dzimtene ir vieta, kuru veido laiks / Heimat ist ein Raum aus Zeit. Izmantojot savas ģimenes arhīvu – vēstules, dienasgrāmatas u.c. –, Heize izseko Austrijas un Vācijas vēstures notikumiem simt gadu garumā caur privātu piezīmju prizmu. Filmas vizuālo rindu veido gari, lēni filmējumi no vietām, kuru saistība ar paša režisora aizkadrā runāto tekstu tikai pavisam retos gadījumos ir tieši nolasāma.

Kadrs no filmas "Dzimtene ir vieta, kuru veido laiks", © Ma.ja.de

Visiespaidīgākajā filmas daļā 22 minūšu garumā pāri ekrānam slīd 1942. gadā no Vīnes deportēto ebreju saraksti. Tai skaitā lappuse pēc lappuses, kur kā transportēšanas galamērķis norādīta Rīga. Vēlāk filmas realitātē ienāk arī ievērojamas vācu kultūras personības – dramaturgs Heiners Millers un rakstniece Krista Volfa, režisora ģimenes draugi. Šīs gandrīz četras stundas melnbaltajā Heizes filmas vidē, citos vēsturiskajos laikos (filma noslēdzas 2014. gadā) bija estētiski iespaidīga pāreja no ikdienas pienākumiem uz nedēļu Berlināles režīmā.

Zelta cimds

Festivāla konkursā ir viena filma, par kuru runā visi un vienaldzīgo nav. Tas ir Fatiha Akina jaunākais darbs Zelta cimds / Der goldene Handschuh, Heinca Strunka (Heinz Strunk) apbalvotā romāna ekranizācija. Šis romāns balstīts reālos faktos par sērijveida slepkavu Frici Honku – viņš 70. gadu sākumā leģendārajā Hamburgas St. Pauli rajonā slepkavoja padzīvojušas un nodzērušās prostitūtas, kuras satika sava rajona krodziņā Zelta cimds, bet viņu līķu daļas gadiem slēpa savā dzīvoklī.

Kadrs no filmas "Zelta cimds", © Boris Laewen / 2018 bombero int./Warner Bros. Ent.

Režisors Fatihs Akins tika pamanīts 2004. gadā, kad viņa melodrāma Pret sienu / Gegen die Wand ieguva Berlīnes kinofestivāla galveno balvu Zelta lāci. Savukārt pagājušajā gadā viņa režisētais trilleris Aus dem Nichts ar Diānu Krīgeri galvenajā lomā saņēma Zelta globusu kā labākā ārzemju filma (Elīnas Reiteres raksts Kino Rakstos par šo filmu un režisoru - ŠEIT).

Kino mārketinga mašinērija nepiekūst Zelta cimdam karināt klāt birku „šausmu filma“, bet šausmu, no kā baidīties, gan šajā filmā nav.

Ir estetizēta neglītuma piesātināta vide un neglīti cilvēki, kuri, ja meklējam iedvesmas avotus, liek domāt par Čārlzu Bukovski, Onorē Domjē, Viktora Igo Parīzes Dievmātes katedrāles kuprīti vai Brauninga frīkiem. Ir izcili aktieri – no galvenās lomas atveidotāja Jonasa Daslera (Jonas Dassler) ķermeniskajām pārvērtībām vien aizsitas elpa. Zelta cimds ir izdevies kino veidojums, kurā režisors ļoti meistarīgi izmanto spriedzi starp to, kas redzams uz ekrāna, un hors champs (ārpus kadra) atstāto notikumu daļu, pilnībā paļaujoties uz skatītāja iztēli, kas ir daudz radošāka un aizpilda kameras neuzfilmētos baltos laukumus.

Taču, kaut Zelta cimda mākslas departaments ir nostrādājis izcili (filmas mākslinieks Tamo Kuncs ir kāda mana drauga paziņu lokā un stāstījis, ka šis nav bijis nekāds patīkamais darbiņš), uz ekrāna notiekošo darbību ir pretīgi skatīties. Smiekli par izcili atveidotajiem tēliem, precīzajām situācijām un asprātīgajiem dialogiem regulāri iesprūst kaklā. Vairums kolēģu uzskata, ka Akins neprasa just līdzi šim varonim-monstram, taču kā lai interpretē īsu kadru filmas finālā, kad Honke savu šķielējošo briesmoņa skatienu vērš tieši kamerā, uz skatītāju?

Kadrs no filmas "Zelta cimds", © Boris Laewen / 2018 bombero int./Warner Bros. Ent.

Vistuvākais, ar ko salīdzināt, droši vien būtu Larsa fon Trīra Māja, ko uzcēla Džeks, kuru gan vēl neesmu redzējusi. Katrā ziņā gan Trīrs, gan tagad Akins ir gadījumi, kad pats skatīšanās akts ir arī ētiska rakstura izšķiršanās, bet tas nav jautājums, uz kuru varētu atbildēt absolūti viennozīmīgi. Bet pie šīm pārdomām mēs vēl atgriezīsimies – Zelta cimds būs Rīgā.

Džārmena Dārzs

Vēls piektdienas vakars milzīgajā Delphi kinoteātrī. Dereka Džārmena filmas Dārzs / The Garden (1990) restaurētās versijas pirmizrāde, un zāle ir pārpilna jauniem cilvēkiem, kurus interesē šī tik savdabīgā kino klasiķa daiļrade! Mans prieks bija neaprakstāms. Taču tas apdzisa Dārza divdesmitajā minūtē, kad blakussēdētāji sāka vilkt ārā no kabatām mobilos telefonus un rullēt cauri instagramam, līdz aizvien lielākos pulkos sāka pamest zāli.

Seansa beigās sēdēt bija palikusi apmēram puse no sākotnējā filmas apmeklētāju skaita.

Kaut par līdzīgiem gadījumiem vismaz pēdējo 15 laikā biju jau regulāri dzirdējusi no kolēģiem, tomēr brīnījos, ka šādu nespēju akceptēt alternatīvu pieeju kino darba veidošanā tik uzskatāmi demonstrē arī Berlīnes kinofestivāla apmeklētāji – jaunie kinoprofesionāļi. Pēc seansa man priekšā sēdošās krievu studentes mēģināja saprast, kas tas bija, ko viņas tikko redzēja uz ekrāna. Garāmejot dzirdēju teikumu: „Šis režisors nestāsta stāstu.“

Kadrs no Dereka Džārmena filmas "Dārzs", © Liam Daniel – Basilisk Communications – Edition Salzgeber

Laikam neatliek nekas cits kā piekrist Polam Šrēderam, amerikāņu kinorežisoram, Skorsēzes filmu Taksists / Taxi Driver (1976) un Saniknotais vērsis / Raging Bull (1980) scenāristam un ietekmīgās grāmatas Transcendentālais stils kinomākslā / Transcendental Style in Film (Ozu, Bresson, Dreyer, 1972) autoram. Viņš, kas kinoindustrijā nostrādājis jau 40 gadus, nesen kādā intervijā, gan runājot par aktuālo Holivudas kino, teica – visvairāk šajos gados ir mainījusies kino publika. Daudzi tagad uzsverot, ka 70. gadu Holivuda bijis vislaimīgākais amerikāņu kino periods, bet Šrēders norāda – tā tas varbūt bija, bet tikai līdz zināmai robežai. Talantīgu kino režisoru tagad varbūt ir pat vairāk, taču 70. gados bija daudz labāka kino publika, jo viņi kino ņēma nopietni. Un, ja kaut kur ir skatītājs, kas tavas filmas gatavs nopietni uztvert, tad arī režisoram  ir pavisam viegli veidot nopietnu kino.

„Nav tā, ka mēs – kino veidotāji – esam pametuši savu publiku. Nebūt nē. Drīzāk publika ir atsacījusies no mūsu kino.“

Pie jautājuma par filmas un skatītāja attiecībām atgriežos svētdien, paralēli Berlīnes kinofestivālam notiekošās Berlīnes kritiķu nedēļas diskusijā. Tur spāņu režisors Alberts Serra, kura daiļradi pieskaita tā sauktajam 21.gadsimta lēnajam kino, apgalvo, ka tikai filmas, kas spēj izaicināt skatītāju, liek skatītājam sajust, ka kino veidotājs viņu ciena. Un tikai tad skatītājs sāk pret šādu filmu izjust empātiju. Un man te jau atkal jādomā par Zelta cimdu, kas skatītāju izaicina, varbūt līdz pat fizioloģiskam riebumam.  Tracis, kas sacelts ap šo Akina filmu, liek domāt, ka žūrija šo darbu nu nekādi nevarēs ignorēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka līdz šim izrādītā šāgada Berlināles konkursa programma ir vairāk nekā bāla. Ceram uz festivāla otro pusi.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi