Noslēdzot „Jura Podnieka gadu”, kad izcilajam dokumentālistam aprit 75 (5.12.1950–23.06.1992), kinozinātnieks Agris Redovičs sakārtojis un apgāds „Latvijas Mediji” izdevis grāmatu „Juris Podnieks. Dienasgrāmatas (1975–1981)”. Atvēršanas svētki notika tieši vienu dienu pirms jubilejas datuma, LKA Latvijas Kino muzejā pulcējās Podnieka laikabiedri un arī viņu nekad nesatikušie, skanēja atmiņu stāsti un pārspriedumi, bet visvairāk visa kā, protams, ir grāmatā. Un šis ir tikai pirmais sējums – par laiku, kad svaigi diplomētais operators sāk pirmos patstāvīgos darbus, arvien mērķtiecīgāk realizē tieksmi režisēt un tuvojas savai pirmajai pilnmetrāžas filmai.
1978
Juris Podnieks – Armīnam Lejiņam, 27.05.1978.
Iz RIGA STOĻICA, izrakstīc 27. ziedmēnesī
Atbildvēstule no Pašā Centra
Skaidrojumi
Atbildvēstule
a/ atbildi prasoša
b/ pilna atbildības sajūtas
c/ atbilstoša Pašā centra struktūrautentiski vadošajai politikai
Nejaukt ar Atbilžvēstuli, t. i., vēstuli ar autentiskām bildēm.
KAMAR DŽOBE
Visredzamākajam PROVINCSCENĀRIJMUGURKAULAM no RIGASREŽISOPERAPGAISMOTĀJA
mojens!
...un, ja Tu man jautā, es nezinu, ja nejautā, tad nojaušu.
Tikko atgriezos no priekšbeidzamās kinoepopejtūres Bebrenē. Kur jau gandrīz gadu izsekojam skolotājam-pirmgadniekam Igoram Ivanovam. Ķinis nu būs beigts[1]. Atlicis vēl iznest uz baltekrāna latv. val. sacerējumu, ko vienlaikus filmēsim Riga TV Studio un Bebrenē uz vietas. Realizēju arī savu ideju Leļļu teātrī (neatceros, vai tiku teicis). Filma – 1 (viens) kadrs 280 m par tēmu, kā puika (~3,5 g. v.) izdzīvo savu pirmo pasaku. Kooperējos ar Hercu, jo viņam bija brīva tēma[2]. Tagad jāķeras pie diriģējošajiem dvīņiem[3].
Tomēr vēl starpā gribu izmēģināt uzfilmēt tēlnieku CēsJansonu[4] brīdī, kad pie viņa iebrauc prakses studenti. Vecais ir fantastisks runātājs un stāstītājs. Mēģināšu saņemt rokās visu importtehniku – ARIFLEXS+NAGRA/KABEĻ+reportāžoperatora meistarība, un sinhroni visu to uzfilmēt, 30 minūtēs safilmējot 900 m – resp., atbilstoši notiekošajam ~ vispār vēl jādomā. To Tev visu stāstu ar nolūku, lai informētu par savu smadzeņu stāvokli un potenciālo pelēkvielas virzību.
Tavu radošo labilitāti esmu gatavs tikai apsveikt. Laikam katra atsacīšanās no ierastā un ieprogrammētā tomēr vairāk ir virzība, nekā sevis ierastā pagarināšana vēl vienas filmas scenārijmetā.
Par pašreizējo situāciju RIDOKU aprindās daļēji arī būtu vienis prātis. Bet? Bet! Bet. Ir viens tāds bet, ko esmu aptvēris ne pārāk kā sen. Nešaubos, ka Tev tā nebūs jaunatklāsme, jo šo ceļu esi staigājis daudz krietnāk un ilgstošāk. Respektīvi – mana visīstākā pārliecība ir tā, ka nevienam Noginam, Ragem, Epneram vai Braunam, Ļepeško vai PROCENKO nav vajadzīga, tāpat kā arī visai pad. tautai, nav nepieciešama nopietna dokumentāla filma. Nav un nekad nebūs. Protams, ja runa ir par laikmeta spoguli (nejaukt ar Dzeršanas spoguli![5]) un eksistējošo patiesību kā reālu pamatu filmai. Tāpēc 1960.–1967. gados Jūs mēģinājāt izbraukt ar pajūgu – reālapstākļi + tēls simbols. 1967.–1974. gados visi priecājās par caurdabūto patiesības lāsi (Valmieras meitenes, daļēji Apcirkņi, Lomi u. c.[6]) vai asaru (Kauliņš, P. Upītis, Dzīvs[7] un arī vēl dažas). Saproti mani. Es nekritizēju un neslavēju, bet cenšos aptvert un secināt (uz papīra varbūt nedaudz shematiski un naivi). Kas tad vēl. Jadviga[8] ar savu nevienam (domāju augšā minētos) nevajadzīgo pašatklāsmi – mazohistisko sevis un citu izvērtējumu, Zona[9] ar nevienam nevajadzīgās vides realitāti vai daļējās patiesības pašplūsmes Liepāja[10], jeb grandioz skandalioz aptverošā puszemeslode + otras puses kosmonautikas Ceļojumā uz Z.[11] Vēlreiz lūdzu, saproti mani. Es negribu atvainoties, bet baidos kļūt naivs Tavā priekšā.
...un tomēr es secinu, ka būtība šajās pusfilmās slēpjas viņu puspatiesībās, kaitinot skatītājus un autorus. Jo tā ir atzīšanās sev pusvarēšanā. Tieši šis “pus” ir samierinošais apstāklis starp mums un jau augšā minētajiem.
Es saprotu, kāpēc Tu pieminēji Iliču ar viņa cālēnu[12]. Tā ir patiesība, kurai atrasta veiksmīga vide un forma, nepieskaroties tieši cilvēku likteņiem (konkrētiem). Tātad pieļaujama. Bet ja ir vēlēšanās runāt par cilvēka likteni, reālu un dzīvu? Mūsu korifeji, Hercs un tagad jau arī “gandrīz” Laimīte[13] dara to ar labpatiku un viltīgu aprēķinu, bet sekojoši:
a/ prasība pēc patiesības tiek aizstāta ar patiesīgu uzvedību filmēšanas laikā;
b/ reālīstenība tiek aizstāta ar noslēpumaino daudznozīmību + bērnu dienu fotouzņēmumiem un tekstdomiņām;
c/ kadriem jābūt tik izteiksmīgiem un noskaņainiem vai štimungainiem, lai demonstrācijas laikā, neredzot reālo, to varētu aizvietot ar vispārējo daudzslāņaino neko.
Man zem tā visa būtu patiesībā jāparakstās, jo, kā pats zini (hē, hē), neesmu pats sliktākais Rīgas operatorkultūrisma pārstāvis. Nedrīkstu teikt, ka esmu krustcelēs vai lūzumbrīdim nobriedis, jo, kā jau minēju, darbu nasta sakrauta arī uz priekšdienām lielu lielā. Bet, lai mainītos, laikam ir jāapstājas un jānopurinās kā sunim pēc peldes.
...un tomēr šīs apraibinātās papīrlapas nebūtu smērētas, ja es arī neizjustu ko līdzīgu Tavām domelēm.
Pēc visa mūsu darba onanējošās specifikas mani vēl līdz šim brīdim nav pametusi gribēšana atstāt ko īstu, ne piepaceltā nozīmē, bet gan zemiski – reālistiski – patiesa sava laika un savu izjūtu (ne Epneriski) atstāšanā. Tas, protams, ir pietiekami egoistiski teikts, lai Tu tam varētu noticēt. Šādi es saprotu Tavus lielos mērķus. Pats sev smaidot gribu teikt, ka varbūt tā ir mana ģēnija pašiedomība, kas sākas ar vārdiem ...nu es nākšu un stāstīšu Jums par savu laiku caur savu aci un savu galvu. Es to drīzāk saprotu kā savu darbu, kuram es tāpat kā visi normāli ? vīrieši veltīju apm. 96 % darbojošos smadzeņšūnas un laika. Ja ir vajadzīga “kardināla izraušanās”, kā Tu to raksti, tas, pirmkārt, no savas paša domāšanas staignāja. Putekļus mutē jūtu, bet ceļa vēl neredzu.
Tāpēc vien (bet nevis tikai Tava lieliskā rakstura vai interesantās personības šarma apburts) esmu gatavs dibināt ar Tevi slepeno verdošo apvienību ar veco labo nosaukumu “...roka roku... stumj pie kases (vai grāvī?) lodziņa. Abas saņem rokā”. Tātad slepensavienība Rokuroka ar pastāvēšanas termiņu līdz pilnīgai viens otra nomazgāšanai. Rakstu, kā izrādās, ar kāpinātu burtu lielumu, jo labā roka gurst. Esošas idejas rakstīt ar kreiso roku (vai kāju) nepiedienas manai latviskajai dabai, un to atlikšu uz nākamreizi.
Uz sadzirdēšanos. Uz saredzēšanos. Uz sarakstīšanos.
Uz Tavu veselību Zeme
Uz Tavu veselību
Uz Zemes
U... U... U... U... Z
T-vs Juruks
P. S. Nākošo vēstuli sūtīšu ar sistēmu Skanošā vēstuļplate pa pastu. Lūdzu iegādāties labas kvalit. atskaņotāju – Elektronika – цена 670 руб. Kvēlākie sveicieni no filozofradiolas visai ģimenei.
1. jūnijs
Rīta izrāde.[14]
Puisēns sēž tajā pašā vietā.
1. cēl. Baltais. Bērni smejas. 5–6 metri.
Atbrauc.
12. jūnijs
Pie rektora durvīm 11.40
1. Šodien viņš pirmo dienu pēc Japānas darbā[15], un uzreiz Valsts eksāmeni.
Būtu jāuzzin:
1. Vai varu piedalīties eksāmenā?
2. Vai rīt būs mēģinājums Ave Sol?
3. Kad ir mēģinājums Beverīnai un Dziedonim?
4. Kā izskatās eksāmens kordiriģentiem?
5. Kādā veidā uzņem jaunos diriģ. iestājoties?
6. Perspektīvie plāni uz Jāņiem.
7. Perspektīvie plāni līdz septembrim.
8. Kā ar ārzemju braucieniem – Grieķija?
9. TV – video vai tiešais raidījums.
17. augusts
(..)
Anša Epnera Klusā daba ar Alberta Bela “Būri”[16]
1. Prologa daļa.
a/ braukšana (žiguļi) lidošana (Strūve) meitene ar arheoloģiju.
2. Situācija a/ meža ceļš, b/ izsaukums, c/ sievas raudas.
3. Darbība a/ stiepšana, griešana, b/ pratināšana, c/ Dindānsekss.
4. Būrī.
a/ apmulsums, b/ pēc palīdzības, c/ izmisums, d/ pielāgošanās (fiziskā), e/ durvju vēršanas mēģinājums, f/ sevis stiprināšana, g/ pielāgošanās (garīgā), g/ pašvērtēšana, i/ saaugšana ar dabu, j/ sasniegšana.
5. Pretnis.
a/ darbonis, b/ sekss mans sapņotājs, c/ bēglis – noziedznieks, d/ urbānistikas nīdējs, e/ skauģis, f/ bruņots recidīvists g/ grēku nožēlotājs.
6. Meitene ar arheoloģiski-seksuālām nosliecēm.
a/ koķete, b/ sieviete, c/ mežsarga meita.
7. Kapteinis Strūga.
a/ sapņotājs, b/ milicis, c/ izmeklētājs, d/ oper. darbinieks.
8. Pārējie a/ smokingdraugi, b/ mietpilsoņsieva, c/ natūrvecāki.
9. Problēmas a/ žiguļošana, b/ mietpilsonība, c/ sevdzīvošana, d/ atšķirtība no dabas.
a/ Pati interesantākā situācija “būris”
vājākā vieta – mietpilsoņfilozofijas problēmas un shematiskais sadzīviskums
b/ Neizprotamas lietas
a/ sievas pratināšana un asaras,
b/ zvaniņsalons,
c/ Dindāna status kvo un darbības pamatojums,
d/ meitenes funkcija,
e/ Strūgas gaišredzība un visurbūšana.
Divas laivas
a/ interesants detektīvs bez pretņa rīcības pamatojuma,
b/ filozofiski abstrakta situācija novesta līdz mietpilsoņfilozofijai.
Sieviete smiltīs[17] jeb Brenčs II[18]
1. oktobris
Brāļi Kokari un viņu kinospogulis.
1100 m brāķa – mēģinājumi. Strādāts par velti trīs nedēļas. Bet vai par velti? Nē!
Beidzot piekļūstu kaut kādai koncepcijai.
Filma jāveido sastāvoša no divām daļām.
1. No ievada caur mēģinājumu, konservatoriju, Beverīnu un Latviešu Tautas gājienu.
2. Abu Brāļu detalizēta darbošanās, izpēte, balstīta uz paradoksiem personībās, savdabīgajām darba metodēm, attiecībām ar citiem cilvēkiem un sevi.
Kāpēc tik daudz muz. izglītotu cilvēku absolūti pakļaujas šīm personībām?
Ko viņi ir atnākuši saņemt, dodamies uz kora mēģinājumu?
Kas ir svarīgākais abiem brāļiem?
Kam vajadzīga šī dziesma?
Koris – atšķirīgu personību, raksturu, profesiju, temperamentu kopa.
Filmas varoņi – 2K
Beverīna – Cepurītis.
Ave Sol – Vajātāja, Inženieris, kundze, Brahmane.
Dziedonis – Puika un jaunie, Čakšs, Leņins.
Dilaila – Madonna ar bērnu, Jumtiņuzace, Šteinbergs.
Ļoti nopietni jāsagatavojas pirmās kora epizodes filmēšanai.
No Dāvja[19] transfokātoru!
Derīgie 60 m
Rīt filmēšana, mēģinājums sākuma epizodei.
1. Ienākšana 1+3+4+Gido+5+Imants+2+1; pēdējais nokavējas 6 min., vēl viens ½ st.
2. Imants uzaicina sākt un iesāk. Starpkadrs – koris rosās.
3. No aizmugures uzbr. korim, kas tiek pārtraukts.
4. Neapmierinātas grupas portrets.
5. Imants norunā un liek atsākt.
6. Gido atsāk, bet tiek pārtraukts.
7. Imants neapmierināts.
8. Gido izbrīnējies.
9. Imants liek vēlreiz, skaidrodams.
10. Gido sāk dziedāt un atkal tiek pārtraukts.
11. Imants vēlreiz liek atsākt vienu balsienu. Grupa ar Gido atbild, vēlreiz – vēlreiz.
12. Paveras durvis – sekretāre. Atbrauciens. Imants nosaka (turpiniet) un iziet. Gido nonāk lejā un turpina to pašu skaņu.
13. Gido mēģina.
14. Koris atkārto jau garāk.
15. Kadrs no loga uz kori un otrādi.
1979
Juris Podnieks – Armīnam Lejiņam, 25.02.1979.
(uz Philippine Plaza Manilā blankas)
Cambay, my dear Arminoncle!
Kā redzi, esmu attaisnojis Tavu un citu biedru uzticību, atgriezies Dzimtenē[20]. Lai pastāstītu, kā man gājis, būtu vajadzīgas 8–10 stundas pie glāzes Campary un augļiem. Bija viss. Bezdelīgligzdiņu zupa, operācija bez skalpeļa, ūdens peldes +26 grādi C, Ķīnas kora draudzīgie rokasspiedieni, mandeļacainas filipīnietes (15 $) utt. Rīgā esmu uzturējies 4 dienas, ja sāk rēķināt no 8. janvāra. Divas reizes biju mūsu zemes sirdī. Nodevu Vissavienības briesmoņiem Brāļus Kokarus un safilmēju latvju zvaigzni Mariusu Lijiepu, brāļu tautas apkampienu suminātu. Vakar atgriezos no Pavasarkišiņiņevas, kur, izvadot stronciju no organisma, pabiju kopā ar Latvju dok. kino tēviem, Taviem laikabiedriem, klasiķiem I. Laureātu un U. Ziemsvētkvecīti, savas necilās filmas piespricējot viņu monumentāldarbiem.
Tagad nu pietiks. Jāsāk ceļojums uz sevi.
Cik labi, ka Tu neesi Rīgā un man neiznāk ar Tevi satikties. Tāds liels miers. Neviens neurda ar domām par lielākiem mērķiem un sevis sadalīšanu sīknaudā. Dzīvoju ar domiņām, domāju par idejiņām, daru sīkumdarbiņus. Tikai tikšanās ar dažām personībām izsit ārā no šī siltumklimatiņa. Filipīnās man kā īlens kabatā bija Im. Ziedonis, Maskavā iepazinos ar Andr. Tarkovski un Ņik. Mihalkovu, un vēl kādu Vladimiru Ivanoviču, par kuru stāstīšu atkal citreiz. Tā parunāju ar šiem cilvēkiem un jūtu savu sīkumtirdziņu, tādu atvilktnes domāšanas stilu, kur visa ir tik daudz un tas pieder man. Nē. Tie nav kompleksi. Tu zini, esmu pietiekami vitāls un lokans, lai te gaustos. Tikai tukšdomība un smadzeņu plikpaurainība brīžiem atgādina par sevi. Varbūt es pēkšņi iekritu tādā pretīgā pašanalīzē tamdēļ, ka apkārt tāds tukšums (labestības pilns).
Tu uzrakstīji labu rakstu par U. B.
Bet ko Tu vēl esi izdarījis no tā, par ko runājām virtuvē? Mēs ar Tevi arī esam pasākuši labi parunāt.
Pārlasīju uzrakstīto un sapratu, ka esmu galīgā purvā. Gribējās pačalot un paspīdēt ar iespaidiem, bet viss aizgāja tik šķībi.
Kaut arī esmu pabeidzis “scenāriju” par modernās pieccīņas puikām[21], kaut arī saņemu piedāvājumus strādāt vai ražot nemitīgi, man skaidrs ir viens. Ir jāpieliek pirmais punkts. Nevis lai nožēlotu iepriekšējo, bet gan lai sāktu kaut ko jaunu un savādāku. 1980. gads – tā varētu būt tāda zināma robežas zīme. Protams, kā parasti, īstas skaidrības, “kas” tas būs, es nezinu. Tikai pēc šiem braucieniem un tikšanām esmu sapratis, ka punktam ir jābūt. Vairāk ticu arī iekšējām nojautām, jūtu atkal kādu atsperi iekšā savelkamies. Var jau būt, ka palikšu vārdos... cerība tikai savai strēlnieka dabai.
Labi. Ja gribi redzēt kaut ko no Filipīnām vai arī manu riebīgo mūli, ziņo, kad būsi stoļicā. Tu jau zini, ka reti atstāju pēdas uz papīra, un tā tad vēlēšanās ar Tevi pogovoriķ kak s čelovekom ir diezgan izteikta. Prijezžai, gostjem buģeš.[22]
Turpmākajā savā dzīvē galvenokārt uzturēšos Rīgā, mēģinādams kaut cik sevi savākt kopā. Virs galvas savilkušies daudzi parāddarbu mākoņi un neizdarīto pienākumu pērkoņi.
(..)
Sveiki! Tavs Juruks, scenārijrežisoriperatorelis
26. februārī, mazā istabiņā
1980
11. februāris[23]
Liepiņš Augusts Mārtiņa d., 1895. gada 19. martā
Limbažu raj., Igates c. Liepās.
1916. g. 3. Kurzemes pulks.
Vecās Igates pusmuižas apkārtne izskatās nolupusi, dubļaina un nepievilcīga. Arī Augusta Liepiņa māja ir unikāla savā neraksturībā Latvijai. Pati balta ar dzelteniem logu rāmjiem un slēģiem un krievu zilo verandu, un zilu solu. Bet saimniece, kas parādās lievenī uz šuneļu rejām, sagaida mūs kā vēlamus radus. Vecais vīrs tagad jau visai nevarīgs izsteberē pāri slieksnim un nosēžas man blakus uz zilā sola. Strēlnieks? Strēlnieks, 3. pulkā dienējis. Nāves salā pusgadu utis barojis un gāzes odis. Stāsta viņš lēni un negribīgi. Pārējo atcerēties neņemas. Bet tad ierunājas saimniece. Par agro mīlestību uz zilacaino Augustu 1916. g. Par lūgšanu dievam, lai saglabātu viņu pie dzīvības, "kaut ar vienu kāju, bet lai pārnāk". Kā skrējusi pretī atvaļinājuma dienās. Uz spārniem, uz spārniem. "Viņš jau bija tāds lēnīgs, bet es noteikta." 1922. g. apprecējāmies. Grūtie pirmie gadi. Milzīgie darbi – 18 hekt., 8 govis, 2 zirgi, un viss divatā, vēlākajā laikā. Bezpalīdzība un nabadzība. Pamestības sajūta šodien. Kolhozam neesi vajadzīgs – sveiki! Kur meklēt taisnību? Pa kuru ceļu lai iet, lai viņu atrastu? Maizi nevar, cik grib, nopirkt. Govs mirst badā!
Filmēsim abus, bet runāsim ar sievu!
(..)
22. februāris
Rozītis Toms Mārtiņa d., 1898. g., mājas Rozītes.
1916. g. 6. Tukuma pulks, strēlnieks-rakstvedis.
Rīgas fronte.
Petrograda, Ukraina – saimniecības daļā.
Rozītis esot Vrangeli redzējis. Ar šādu ziņu maldāmies pa sniegaino ceļu starp Pabažiem un Saulkrastiem. Labākās ziņas var saņemt veikalā. Tā arī ir. Te nu trīs laipnas sievas ņemas mums stāstīt, kā nobraukt uz Rozītēm, tad vēl viens strēlnieks dzīvojot uz Vidrižu ceļa Muldās, un Skuja Ernests esot Saulkrastos uz Murjāņu ceļa. Rozīšu māju atrodam precīzi. Vīru dažkārt vecene mēdzot ieslēgt, bet šoreiz tā nav un atrodam to uz lievenēm. Skrienam pēc kameras. Pirmais jautājums "Vai esat bijis latviešu strēlnieks?" Esot gan. Un kamera apstājas. Ejam dziļāk caur virtuvi, kas stipri nekurināta, uz dziļāko istabu, kur sprēgā uguns metāla krāsnī. Vīram iet pagrūti, jo labā puse esot kā paralizēta. Tos strēlniekus jau tagad sākot gan aizmirst. Stāsta par dienesta sākumu Latvijā, Petrogradā 1918. g. – vīna revīzija, eseru apspiešana, tāpat arī anarhistu dumpis. Vēlāk jau Harkovā un Ukrainā par saimniecības pārzini. Sinhroni epizode par kazaku notveršanu stepē un tikšanos ar Krišjāniešiem. Latvijas laikā viņš strādājis patērētāju biedrībā un par partijas instruktoru ciemā. Bet tagad, kad kolhoza dēļ esot bijis te jārok grāvji, dabūjis to paralīzi. Lād kādu tur agronomi.
1. aprīlis
Riteni izgudroja pirms manis. Es piedzimu vēlāk. Pirmo reizi šo 2πR apskatīju pa īstam, kad mutē man ielika mānekli ar riņķīti galā. Bet tāda muļķošana nevienam īsti nepatīk. Sviedu prom un sāku ēst no šķīvja. 2πR – arī šķīvis bija ritenis, un ar to varēja braukt uz Leiputriju. Laika ritenis griezās. Es sāku staigāt, iemācījos skriet, un riteņi manī vairs neizsauca īpašu interesi. To visapkārt bija tik daudz. Skriešana man sagādāja baudu. Ātrums, manevrēšana, bremzēšana, mazas avārijas. Kājas attīstījās, kā teiktu Dailis Rožlapa[24], uz smadzeņu rēķina.
Treneris Ainārs Leja[25] centās manam skrējienam rast mērķtiecību, nospraust distanci. Viņš mani mācīja cīnīties, kāpināt tempu, kad spēki ir izsīkuši. Es neizturēju. Pārāk vilinoša likās iespēja skriet brīvi dzīvē iekšā. Tēvs[26] laikam saprata, ka šādā skrējienā es pārāk ātri iepazīšos ar kolonijas priekšnieku Kiršteinu[27]. Viņš man uzdāvināja pirmo riteni, stīpu 2πR, ko stumt sev pa priekšu, un atveda uz kinostudijas garajiem gaiteņiem.
Braukšana te bija jautra. Stīpa klabēja un šķindēja, apkārt rosījās cilvēki, un es pilns līksmes riņķoju jaunajā vidē. Ko tu te meklē? – apturēja mani kādas divritenī sēdošas acis ar riteņbrillēm uz deguna. Tava ripa trokšņo tik stipri, ka es nedzirdu tevi pašu. Es nobremzēju, lai atbildētu, bet divriteņa īpašnieks, pie tik straujas bremzēšanas nepieradis, aizdrāzās tālāk. Smagi elsdams, viņam sekoja kāds tandēmritenis ar diviem apņēmības pilniem vīriem, sinhroni pedalējot. Es piespiedos pie apmales un mēģināju aptvert notiekošo. Mana mīļā ripa šajā niķeļspožajā riteņdistancē izskatījās visai pelēka un nožēlojama. Ja es ar tā varētu… ar divriteni, ar vēju sejā uz šī lielā ceļa. Kur nu! Garāmbraucējiem pat acis nebija laika pacelt uz puiku ceļmalā. Grupa pēc grupas uzmērķēti, sāncensības apmāti – man traucās garām. Ei, vai varēsi palīdzēt uzpumpēt riepu? man aizmugurē sauca kāds liela auguma vīrs ar fotoaparātiem uz krūtīm. Es varēju. Tā mēs sākām braukt kopā. Varbūt tā nebija pārāk ātra braukšana, bet mana vadītāja meistarību varēja izjust ikvienā manevrā. Viņš man mācīja pirmos braukšanas noteikumus, mācīja tvert apkārt esošo arī tad, kad ātrumā ieprogrammēti bijām tikai vienam – mērķim.
Īsajos starpfinišos es sapazinos ar saviem kolēģiem – riteņizpalīgiem. Mēs, visi puikas, veicām vienu darbu, un visos mājoja viena apslēpta vēlēšanās – mēģināt pabraukt pašam. Tikai brīvu riteņu nebija. Divas reizes es izmēģināju roku uz savu Skolotāju riteņiem, kamēr tie atpūtās pēc veiktās distances. Seglos noturējos, bet figūras veikt, tur bija vajadzīga Lielā riteņskola – pirmā patstāvīgā distance no gribēšanas līdz varēšanai – viens spirāles aplis arī 2πR. Jāveic vai jāizstājas.
Skolā kā jau skolā. Tur mācīja diametru, perimetru, līdzsvaru, mācīja ar abām rokām vienlaicīgi veidot apļus pretējā virzienā. Kādā mācību braucienā sastapu briļļainu vīru uz spoža divriteņa. Viņā jau uzreiz sazīmēju Lielo Čempionu un godbijīgi padevu ceļu. Viņš lūdza mani apstāties un teica, ka meklējot jaunu stūrmani savam triomaratonam. Vai es varēju kaut mirkli šaubīties? Es pārlecu viņa trioritenī un minu, cik spēka. Meistars stūrēdams viltīgi smaidīja, uzmundrināja, bet, kad es sāku iekaist, it kā starp citu noteica – šo apli nostūrē pats. Tev vienalga reiz tas būs jādara. Pirmais aplis – ar bailēm un pašpārliecinātību. Viens. Aplī. 2πR.
Laika ritenis ir pagriezies tālāk. Nu jau esmu izbraukājis dažādas distances gan tandēmos, gan kvartetos, gan monoritenī. Mans stiprums bija mani līdzbraucēji. Es biju lepns un priecīgs, kad viņi māja man no pjedestālu augstuma, jutu viņu uzmundrinājumu savās finiša taisnēs. Ekipāžas mainījās, bet kopīgā distance saliedēja atkal no jauna. Bija brīdis, kad šī riteņbraukšana sāka jau palikt vienmuļa, un es aizdomājos par braukšanu ērtajās četrriteņauto mašīnās pa lielo autoralliju ceļu, kura laikā bija jāveic otrais vai nez kurais aplis.
Nevarēju.
Laikam neveikts vēl palicis kāds lielāks attālums, kas neļauj pārkvalificēties, īstenībā attālums no sevis līdz sevīm (2πR). Es zinu, ka toreiz pirmajā mono braucienā Meistars man neuzkrītoši sekoja, lai jebkurā starpgadījumā pabalstītu un līdzsvarotu. Pirmā brauciena bailes var pārvarēt, tikai pirmo reizi braucot. To viņš zināja labi. Tagad to sapratu arī es. Laikam pienāks laiks, kad man būs pienākums šo sajūtu dāvāt kādam citam.
Man būs 30 gadu. Tas ir apaļš skaitlis. Vajadzētu piebremzēt un atskatīties, kas gan ir darīts derīgs šajā pirmajā desmitaplī. Bet nav jau laika. Kājas ir iejūgtas pedāļos. Vienai kustībai seko otra, noslēdzot apli – 2πR.[28]
