Kaut arī dzīvnieku klātbūtne kinematogrāfijā ir tikpat sena kā pats medijs, gan pasaulē, gan Latvijā joprojām pastāv daudzi ar to saistīti neatrisināti ētiski, juridiski un praktiski jautājumi. Jaunā producente Nadīna Anna Larionova, producējot savu bakalaura darba īsfilmu, pēta šo problēmu kamolu, iepazīstinot arī ar Latvijā pirmo dzīvnieku kastinga aģentūru “Kino Fauna”, tās vadītāju Dainu Matskinu un daudz pieredzējušo kino-kaķi Moho un tā saimnieci Esteri Fimbaueri.
“Nu ko, glābsim kaķi?” – ar šo frāzi pusmūža alkoholiķe Māra uzrunā jaunieti Lindu, pirms abas aizbēg no psihiatriskās slimnīcas un uzsāk savu vienas nakts ceļojumu manā diplomdarba īsfilmā Es neesmu traka. Varbūt mazliet… (režisors Daniils Silovs). Kaķis īsfilmas scenārijā parādījās jau pirmajā melnrakstā, un arī nākamajos sešos mēnešos, kurus pavadījām, attīstot stāstu un gatavojoties filmēšanai, kaķis ieņēma būtisku vietu gan scenārijā, gan producēšanas izaicinājumu sarakstā. Tādēļ arī sava bakalaura darba teorētiskajā daļā likumsakarīgi pētīju dzīvniekus kā kinoindustrijas dalībniekus.
Dzīvnieki filmās bijuši kopš pašiem kinematogrāfijas pirmsākumiem. Vēl pirmskino ērā angļu fotogrāfs Edvards Maibridžs, kurš izgudroja veidu, kā padarīt fotogrāfiju kustīgu, sākotnēji mēģināja fiksēt tieši dzīvnieku kustību (to apliecina arī viņa izgudrotā fotogrāfiju sērijas projekcijas aparāta nosaukums – Zoopraxiscope). Viena no pirmajām kustīgo attēlu sērijām 1887. gadā rāda auļojam zirgu ar jātnieku mugurā[1], un kopš tā laika dzīvnieki uz ekrāna bijuši redzami visu žanru filmās. Mākslas kritiķis Džons Bergers esejā Kāpēc skatīties uz dzīvniekiem? paudis ideju, ka mūsdienu sabiedrības vēlme vērot dzīvniekus ir mēģinājums kompensēt kapitālisma ietekmē zaudētās tiešās attiecības ar dzīvniekiem, kurām bijusi izšķiroša nozīme cilvēces attīstībā.[2]
Lai gan dzīvnieku klātbūtne kino ir tikpat sena kā pats medijs, pasaulē un Latvijā joprojām pastāv vairāki ar to saistīti līdz galam neatrisināti ētiski, juridiski un praktiski jautājumi.
Dzīvnieks kā cilvēka skatiena objekts
Kinovēsturnieks Džonatans Bērts uzskata, ka veids, kā dzīvnieki atainoti filmās, ietekmējis un mainījis sabiedrības skatījumu uz dzīvniekiem un domas par tiem.[3] Kinopētniece un režisore Lora Malvija savā 1975. gadā publicētajā esejā Vizuālais baudījums un naratīvais kino definējusi terminu “vīrieša skatiens” – tas apzīmē vīrieša noteicošo lomu klasiskajās Holivudas filmās, skatītāju novietojot vīrieša pozīcijā un sievietes, kas parādās uz ekrāna, objektivizējot un atainojot kā vīriešu iekāres objektus.[4] Līdzīgi vizuālajā kultūrā var definēt terminu “cilvēka skatiens”, kur dzīvniekam atvēlēta pasīva vērošanas objekta loma – viņš ir neaizsargāts un pakļauts cilvēka uztverei un interpretācijai.[5]
Tieši “cilvēka skatiena” ietekmē ir izveidojies filmās redzamo dzīvnieku iedalījums “labajos” un “sliktajos”. “Labie dzīvnieki” ir mājdzīvnieki un tādi, kas cilvēkus apbrīno un kalpo viņiem, piemēram, suns daudzās un dažādās filmās par kolliju, vārdā Lesija (kopš 1943), turpretī “sliktie dzīvnieki” ir tie, kuri filmās atainoti kā cilvēkam draudīgi, tādēļ izpelnās naidu un nopēlumu, piemēram, haizivs Stīvena Spīlberga filmā Žokļi / Jaws (1975) vai vārnas un kaijas Hičkoka filmā Putni / The Birds (1963).
Šāda dzīvnieku objektivizācija ir bīstama ne tikai tāpēc, ka novecojusi no zinātniskā un sociālā viedokļa, bet galvenokārt tāpēc, ka tā var negatīvi ietekmēt dzīvnieku eksistenci, ja vērtējam tos, raugoties tikai pēc lietderības vai apdraudējuma cilvēkam. Tas ir pretēji ekoloģiski ētiskai ideoloģijai, kura skata visus ekosistēmas locekļus kā savstarpēji atkarīgus, un neviena suga nav priviliģēta pār citām.[6]
Dzīvnieks kā mākslīgi veidots tēls
Filmu skatītāji bieži redz dzīvniekus kā mākslīgi inscenētus tēlus, kas neatspoguļo viņu patieso dabu, jo tā skatītājam varētu likties garlaicīga vai nomācoša. Tāpēc filmās iekļautie dzīvnieki filmēšanas laikā bieži tiek ievietoti mākslīgi veidotos apstākļos, lai dzīvnieku uzvedība skatītājam kļūtu interesanta un izklaidējoša. Savā dabiskajā vidē dzīvnieki nedarbotos atbilstoši filmu veidotāju interesēm – ļaujot tiem dzīvot pēc saviem instinktiem, nebūtu iespējams tik efektīvi piesaistīt “cilvēka skatienu”.[7]
No tā izriet nākamais ētikas jautājums – kādos apstākļos inscenētajā kino cilvēki noliek dzīvniekus, lai panāktu sev nepieciešamo rezultātu, īpaši gadījumos, kad filmas veidotāju interesēs ir panākt dzīvnieku savstarpējas vardarbības vai citas dramatiskas ainas.[8] Atšķirībā no cilvēkiem, dzīvnieku atrašanās kameras priekšā nav viņu brīvprātīga izvēle, tāpēc jebkāda veida diskomforts, stress vai sāpes ir dzīvniekam uzspiestas sajūtas.[9] Arī filmējot dabā, piemēram, uzņemot dokumentālu filmu par savvaļas dzīvniekiem, filmētāji nereti izmanto medību paņēmienus. Lai gan visām šīm praksēm ir būtisks vizuālais aspekts un tām ir ietekme gan uz filmas saturu, gan izveides procesu, sabiedrībā manāmas arvien lielākas domstarpības par šādu prakšu ētiskumu.[10]
Filma veido attieksmi
Filma var kalpot par instrumentu, kas ietekmē skatītāja attieksmi pret dzīvnieku aizsardzības jautājumiem. Piemēram, pēc spēlfilmas Mazulis / Babe (1995) vai animācijas filmas Vistu dumpis / Chicken Run (2000) pieauga kinoskatītāju interese par veģetārismu[11], arī dokumentālā filma The Game Changers (2018) spēja mainīt skatītāju uztveri par gaļas patēriņu, tās dabiskumu un nepieciešamību cilvēka organismam.[12] Tomēr ironiskā kārtā filmas par dzīvnieku aizsardzības tēmām var arī radīt kaitējumu pašiem dzīvniekiem. Piemēram, pēc animācijas filmas Meklējot Nemo / Finding Nemo (2003) iznākšanas strauji pieauga klaunzivju pārdošanas apjomi, un tas ir pretrunā ar pašu filmu, kura vērsās pret zivju iegādi to ieslodzīšanai akvārijos.[13]
Kā apstiprinājis Bristoles universitātē veiktais pētījums, populāras filmas ar dzīvnieku iesaisti ir veicinājušas sabiedrības interesi par filmās redzamo dzīvnieku šķirni, tādējādi palielinot šķirnes popularitāti un iegādes apjomus. Pētījums rāda, ka desmit filmas, kurām bijusi spēcīgākā ietekme uz suņu iegādi, veicinājušas to, ka turpmāko desmit gadu laikā pēc šo filmu iznākšanas reģistrēts par 800 tūkstošiem šķirnes suņu vairāk nekā tika gaidīts, ņemot vērā attiecīgās šķirnes reģistrācijas tendences pirms filmas parādīšanās uz ekrāniem.[14] Tas liek aizdomāties, vai šo modes suņu īpašnieki ir kārtīgi izvērtējuši savas spējas nodrošināt šķirnei atbilstošus dzīves apstākļus un nepieciešamo aprūpi.
Institucionālā dzīvnieku aizsardzība ASV un Eiropā
Pirmā institūcija pasaulē, kas sistemātiski iestājās par dzīvnieku drošības uzraudzīšanu kinoindustrijā, bija Amerikas Savienoto Valstu dzīvnieku labturības organizācija American Humane Society, kas 1940. gadā izveidoja programmu No Animals Were Harmed®. Programma tika izveidota kā reakcija uz sabiedrības neapmierinātību pēc tam, kad filmas Džesijs Džeimss / Jesse James (1939) uzņemšanas laukumā zirgam aizsēja acis, lai uzņemtu ainu, kurā zirgs nokrīt no klints un iet bojā. No 1972. gada American Humane Society sāka piešķirt arī oficiālu sertifikātu No Animals Were Harmed®, ko ievietot filmas atteikuma titros, lai apliecinātu, ka filmēšanas laukums ticis uzraudzīts un neviens dzīvnieks filmēšanas laikā nav cietis. Lai to nodrošinātu, American Humane Society iesaistās projektos vēl pirms filmēšanas uzsākšanas – mērķtiecīgi pārskatot scenāriju, konsultējot sagatavošanās posmā, pārbaudot filmēšanas vietas. Turklāt apmācīti un sertificēti dzīvnieku drošības uzraudzītāji, vadoties pēc organizācijas izstrādātajām vadlīnijām, filmēšanas laikā pieskata notiekošo filmēšanas laukumā.[15]
Amerikas Savienotajās Valstīs ar likumdošanu nav noteikts, ka dzīvnieku labturības organizācija American Humane Society būtu obligāti iesaistāma filmas uzņemšanā, ja paredzēta dzīvnieku līdzdalība, tomēr lielās Holivudas studijas lielākoties pašas izvēlas to darīt, jo tas sniedz publisku garantiju, ka dzīvniekam nav nodarīts pāri, un palīdz izvairīties no riska zaudēt labu reputāciju. Jāatzīmē, ka American Humane Society gan uzrauga dzīvniekus filmēšanas laukumā, taču organizācijas atbildība neaptver to, kas notiek ar dzīvniekiem ārpus šī laukuma – piemēram, kādos apstākļos tos izmitina starp filmēšanas maiņām, kāda aprūpe dzīvniekiem tiek nodrošināta ārpus filmēšanas laukuma, kā tos pārvadā un tamlīdzīgi.[16] Šādu iemeslu dēļ 2012. gadā izcēlās tracis saistībā ar filmas Hobits: Negaidīts ceļojums / The Hobit: An Unexpected Journey uzņemšanu. Lai gan filmēšanas laukumā darbojās No Animals Were Harmed® programmas uzraudzība, dzīvniekus starp filmēšanu maiņām izmitināja nelabvēlīgos apstākļos fermā, kas atradās vairāk nekā 160 kilometru attālumā, tāpēc vairāki dzīvnieki gāja bojā – zirgi, vistas, kazas un vismaz viena aita.[17]
American Humane Society uzrauga dzīvnieku drošību un labturību filmēšanā, nevērtējot filmas saturu,
tāpēc No Animals Were Harmed® zīmogs var parādīties arī filmās, kurās nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem tiek rādīta kā pieņemama. Organizācija skaidro, ka tās mērķis ir aizsargāt dzīvniekus filmēšanas laukumā neatkarīgi no tā, vai konkrētais projekts pauž dzīvniekiem draudzīgu vēstījumu. Ja American Humane Society atteiktos uzraudzīt filmas, kuru vēstījumam tās nepiekrīt, pastāvētu risks, ka šo filmu uzņemšanā iesaistītie dzīvnieki netiktu aizsargāti vispār.[18]
Anglijā un Velsā atbilstoši 2006. gadā izstrādātajam dzīvnieku labturības likumam (Animal Welfare Act 2006), lai izmantotu dzīvniekus izklaides industrijā, jāsaskaņo licence par nolūkiem, kādos dzīvnieki tiks izmantoti. Pastāv arī vēl citi specifiskāki dzīvnieku aizsardzības tiesību akti, kuros ietvertos noteikumus var attiecināt arī uz kinoindustriju.[19] Viens no šiem normatīvajiem aktiem ir 1937. gadā izdotais likums par kinofilmām (Cinematograph Films (Animals) Act 1937), kurā noteikts aizliegums publiski demonstrēt jebkuru filmu (neatkarīgi no tā, vai tā ražota Apvienotajā Karalistē vai citur), ja filmas uzņemšanas process bijis saistīts ar cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem.[20]
Labdarības organizācija The Royal Society for the Prevention of Cruelty to Animals, kas darbojas Anglijā un Velsā, izstrādājusi savas vadlīnijas dzīvnieku labturības un drošības nodrošināšanai filmēšanas laukumā. Lai gan šīm vadlīnijām nav juridiska spēka un to ievērošana nav obligāta, tās sniedz praktiskus ieteikumus filmu veidotājiem. Ņemot vērā, ka atbildība par dzīvniekiem filmēšanas laukumā gulstas uz filmas producenta pleciem, The Royal Society for the Prevention of Cruelty to Animals iesaka filmu producentiem piesaistīt dzīvnieku koordinatorus, turklāt katrā filmēšanā izvērtēt dzīvnieku drošības riskus un, ja nepieciešams, piesaistīt neatkarīgu dzīvnieku labturības un drošības uzraudzīšanas konsultantu.[21]
Eiropas Savienībā nav vienotu standartu, kas noteiktu, kādas prasības jāievēro, filmējot dzīvniekus. Katrā no Eiropas Savienības dalībvalstīm pastāv savi tiesību akti par dzīvnieku aizsardzību, taču ne visus iespējams attiecināt uz dzīvnieku izmantojumu kinoindustrijā. Tikai 12 no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm – Austrija, Beļģija, Bulgārija, Grieķija, Lietuva, Luksemburga, Portugāle, Spānija, Slovēnija, Somija, Vācija un Zviedrija – dzīvnieku aizsardzības tiesību aktos iekļāvušas kādu punktu, kas tiešā veidā regulē dzīvnieku aizsardzību kinoindustrijā, tomēr šie punkti galvenokārt attiecināmi uz tādām filmu ainām, kurās imitēta vardarbība un / vai slikta izturēšanās pret dzīvniekiem.[22]
Dzīvnieku aizsardzības tiesiskais ietvars Latvijas kino industrijā
Latvija ir starp tām valstīm, kur dzīvnieku aizsardzības regulējums nav tieši attiecināms uz kinoindustriju, jo Latvijas Republikas Dzīvnieku aizsardzības likums (pieņemts 1999. gadā) nosaka vispārējos principus dzīvnieku aizsardzības un labturības jomā, taču tajā nav atsevišķa regulējuma par dzīvnieku izmantošanu kino industrijā. Likumā iekļauta nodaļa par sporta, darba un atrakciju dzīvnieku aizsardzību, un šādas prasības netieši var attiecināt arī uz filmu nozari – piemēram, dzīvniekiem aizliegts ievadīt zāļu līdzekļus, kas ietekmē to dabiskās spējas, dzīvnieki jāizvēlas atbilstoši paredzētajam izmantošanas veidam un apstākļiem un tos drīkst izmantot tikai personas, kuras pārzina un ievēro konkrētās sugas turēšanas, apmācības un izmantošanas prasības.
Likumā ir atsauce arī uz citiem normatīvajiem aktiem, kuros minēts, ka labturības prasību ievērošanu uzrauga Pārtikas un veterinārais dienests un Dabas aizsardzības pārvalde, taču šo institūciju atbildības sadalījums netiek skaidri definēts. Normatīvie akti paredz, ka dzīvnieka īpašniekam vai turētājam, ņemot vērā dzīvnieka fizisko slodzi, jānodrošina pilnvērtīga barība, brīvi pieejams ūdens, sugai atbilstoša kustību brīvība vai pastaigas vismaz reizi diennaktī, kā arī atbilstoši apmācības apstākļi, kas nekaitē dzīvnieka veselībai. Tāpat paredzēta pilnvērtīga atpūta –
piemēram, darba zirgiem pēc sešām darba stundām jānodrošina divu stundu atpūta.
Ņemot vērā, ka prasības formulētas vispārīgi un neietver konkrētus kritērijus dažādu dzīvnieku sugu fizioloģiskajām īpatnībām, prasību interpretācija lielā mērā atstāta dzīvnieka īpašnieka vai turētāja ziņā.[23]
Filmu dzīvnieku koordinatore Daina Matskina
Daina Matskina Latvijas kinoindustrijā pazīstama kā filmu dzīvnieku koordinatore, kas izveidojusi arī pirmo dzīvnieku kastinga aģentūru Latvijā – Kino Fauna. Dainai ir maģistra grāds bioloģijā ar specializāciju zooloģijā un dzīvnieku uzvedībā, viņa ir arī zirgu trenere. Savu darbu kā dzīvnieku koordinatore Daina uzsāka 2017. gadā filmas Dvēseļu putenis (rež. Dzintars Dreibergs) uzņemšanā.[24] Pirms Dainas ienākšanas industrijā dzīvnieku koordinēšanas pienākumus uzņēmušies arī daži citi, taču atbildība par dzīvniekiem filmēšanas laukumā agrāk galvenokārt gūlusies uz mākslas departamenta pleciem, konkrētāk, rekvizitoriem, jo tie parasti rūpējās, lai filmas stāstam nepieciešamie dzīvnieki tiktu atrasti, sarunāti un filmēšanas laikā uzraudzīti.
Daina skaidro, ka Latvijā dzīvnieku koordinators nav oficiāli definēta profesija, jo Labklājības ministrijas profesiju klasifikatorā nav iekļauta, tuvākās līdzības varētu būt dzīvnieku kopējs vai producenta asistents. Tāpēc bieži rodas jautājums, kā Dainu nosaukt filmu titros; starptautiski zināmi dažādi apzīmējumi, piemēram, “animal handler”, “animal wrangler” vai “horse master”. Apzīmējumu "dzīvnieku koordinators" Daina lieto, lai citiem būtu saprotams, ar ko viņa nodarbojas. Vaicāta, vai profesijas oficiālas atzīšanas trūkums saistīts ar tās zemo pieprasījumu, vai ir kādi citi iemesli, Daina atbild: “Latvijā ne vienmēr filmu projektos iesaistīti dzīvnieki. Mums nav filmu, kurās dzīvnieki būtu galvenajā lomā, kā, piemēram, 101 dalmācietis / 101 Dalmatians (1996). Parasti Latvijas projektos dzīvniekiem vairāk ir fona vai atsevišķu epizožu loma. Reizēm man arī saka – vajadzētu, lai ir kāds dzīvnieks noskaņai...No nesenām latviešu filmām, kur dzīvniekam bijusi nopietnāka loma, var minēt Sema ceļojumus (2022), kur sivēnam tiešām tāda bija.”
Viens no galvenajiem Dainas kā dzīvnieku koordinatores darba pienākumiem ir konkrētām filmēšanas vajadzībām piemērotu dzīvnieku atrašana. Daina stāsta: “Holivudā, Vācijā vai Anglijā tas ir bizness, un viņi ar to nodarbojas pastāvīgi – trenē, sagatavo dzīvniekus filmēšanai, viņiem ir arī savas komandas, un tikai dažkārt dzīvniekus piesaista no malas. Latvijā situācija ir citāda, koordinēšana lielā mērā nozīmē dzīvnieku saimnieku apzināšanu – tie ir cilvēki, kuriem ir savi dzīvnieki, bet ikdienā viņi nodarbojas ar ko citu. Kad filmēšanai vajag dzīvnieku, viņi vienkārši pieslēdzas. Arī man pašai ir savi dzīvnieki – divi zirgi un kaķis –, bet ar to neko daudz neizdarīsi.”
Papildus dzīvnieku atrašanai, sarunāšanai un sagatavošanai, dzīvnieku koordinatores pienākumos ietilpst sadarbībā ar producentiem rūpēties arī par organizatorisko pusi, kas saistīta ar dzīvniekiem un to saimniekiem, – transporta organizēšanu uz un no filmēšanas lokācijām, nakšņošanas nodrošināšanu, kā arī citi līdzīgi darbi. „Filmēšanas laikā esmu atbildīga par dzīvnieku uzraudzību, labturību, arī par dzīvniekam veicamo uzdevumu, tajā skaitā specifisku triku izpildi.” Starptautiskos projektos bieži tiek prasīts, lai dzīvnieku koordinators sagatavo arī rakstisku dokumentāciju – risku izvērtējumu vai atzinumu, ka filmēšanas laikā dzīvnieks nav cietis un uz laukuma viss darīts pēc vislabākajiem standartiem.
Daina Matskina novērojusi, ka Latvijā dzīvnieku koordinatoru bieži filmas projektam piesaista pārāk vēlu. “Būtu vēlams, ka es iesaistos scenārija lasīšanas posmā, bet bieži tas tiek izlaists un man vienkārši atsūta sarakstu ar to, kas vajadzīgs kadram. Un tad es varu vien pateikt “tā mums vispār nav” vai arī “tas nav iespējams”. Dažkārt jāsagatavo arī kāda konkrēta darbība, kam vajadzīgi treniņi vai mēģinājumi, bet producenti ne vienmēr apzinās, ka tādi būtu nepieciešami. Tad es norādu, ka šāda sagatavošanās ir vajadzīga, un tas nozīmē arī papildu izmaksas.”
Uz jautājumu, vai dzīvnieku koordinatora profesijai ir nepieciešama speciāla izglītība, Daina Matskina atbild, ka elementāras zināšanas būtu ļoti vēlamas. “Klausoties, kas noticis pirms manis… Piemēram, filmēšanas laukumā vajadzīgs zirgs, bet, lai zirgu vadītu, vienkārši piesaista cilvēku no mākslas departamenta, kas ķeras pie grožiem, slēpjas kaut kur zem ratiem... Parādās lietas, kas ir pret drošības noteikumiem. Ja nepārzini dzīvnieku uzvedību, vari radīt tiešām bīstamas situācijas. Tāpēc būtu nepieciešama vismaz kāda atbilstoša izglītība, piemēram, kinoloģijā. Par dzīvnieku koordinatoru īpaši izmācīties nevar, bet zināšanas par dzīvnieku uzvedību un psiholoģiju ir vēlamas. Protams, var būt arī koordinators, kas atkarībā no konkrētās lomas sarunā suņu vai zirgu treneri. Es varu darīt abus darbus – esmu gan koordinators, gan treneris.”
Daina apstiprina, ka dzīvnieku labturības nodrošināšana filmēšanas laikā Latvijā lielā mērā balstīta dzīvnieku saimnieka, producenta un filmas veidotāju atbildībā. Šajā procesā dzīvnieku koordinatoram nereti nākas kļūt par starpnieku starp radošo komandu un dzīvnieka īpašnieku, nepieciešamības gadījumā iejaucoties un aizstāvot dzīvnieka intereses. “Gadās, ka saimnieks ļoti grib, lai viņa dzīvnieks piedalās filmā, un, ja režisors kaut ko prasa, saimnieks piekrīt – labi, darām! Bet es varu pateikt: “Hei, stop, varbūt tas jau ir par daudz.”
Dzīvnieks pats nevar pateikt, vai viņam ir labi vai ne. Tu redzi, ka viņš ir sabijies vai noguris, bet cilvēki filmēšanas procesā mēdz pārāk aizrauties ar rezultātu.
Jautāta, vai praksē ir bijis nepieciešams sazināties ar Dzīvnieku aizsardzības likumā norādītajām institūcijām – Pārtikas un veterināro dienestu vai Dabas aizsardzības pārvaldi, Daina Matskina atbild: “Esmu ieteikusi producentiem sazināties ar Pārtikas un veterināro dienestu saistībā ar kādiem slimību uzliesmojumiem, piemēram, putnu gripu, kad putni nedrīkst būt ārā, vai cūku mēri.” Ar Dabas aizsardzības pārvaldi Dainas praksē līdz šim nav bijusi nepieciešamība sazināties: “Ja saimnieks nevarētu pierādīt dzīvnieka izcelsmi, tad es varētu mēģināt tur pārliecināties, ka dzīvnieks ir reģistrēts un viss ir kārtībā. Bet tādi konkrēti gadījumi nav bijuši.”
Apspriežot tēmu par to, kādai vajadzētu būt vispareizākajai filmu veidotāju pieejai, ja scenārijā parādās dzīvnieki, Daina Matskina uzsver, ka dzīvnieku vajadzības jāņem vērā jau filmēšanas grafika plānošanā. “Mans ieteikums būtu, plānojot filmēšanas dienu, sākt ar dzīvniekiem. Varbūt ne tādos gadījumos, ja filmēt sāk šausmīgi agri no rīta, bet vismaz, lai nebūtu tā, ka dzīvnieki ir pēdējā ainā. Tad, ja viss aizkavējas, dzīvniekiem ir pārāk ilgi jāgaida. Cilvēkam var pateikt, lai pagaida, bet dzīvnieks var kļūt nepacietīgs. Turklāt, ja filmēšana kavējas, visiem gribas visu izdarīt ātrāk, viss notiek steigā, un tieši tad arī rodas pārkāpumi. Jāatceras arī, ka, dzīvniekam jaunā vietā nepieciešams laiks, lai iejustos, tāpēc labi, ja viņš ierodas pusstundu vai stundu agrāk. Ir bijis arī tā, ka astoņos vakarā mūs izsauc, lai ar dzīvniekiem kaut ko izmēģinātu, bet pēc tam jāgaida līdz četriem no rīta un beigās tomēr nepaspēj nofilmēt, mums jābrauc prom.”
Daina uzsver, ka īpaši svarīgi ir ņemt vērā arī dzīvnieku fizioloģiskās vajadzības: “Ar zirgiem ir tā – pirms plānot filmēšanu, jārēķinās, ka viņiem jāēd ik pēc trim, četrām stundām. Nevar vienkārši paēst brokastis un tad visu dienu strādāt. Labāk ieplānot vienu ainu, tad pauzi, tad vēl vienu, lai dzīvnieks var atpūsties.” Tāpat būtiska ir arī aktieru pieredze darbā ar dzīvniekiem: “Pirmkārt, nepieciešams pārliecināties, ka aktierim nav alerģijas pret dzīvniekiem. Otrkārt, pārliecināties, ka aktieriem, kam paredzēta sadarbība ar dzīvniekiem, ir arī kāda pieredze šajā ziņā.
Nepietiek, ja aktieris pasaka "man bērnībā bija suns",
bet filmēšanas laukumā izrādās, ka viņš ar suni nemaz nemāk apieties, un suns to ļoti labi jūt. Tāpēc ideāli būtu satikties pirms filmēšanas un pamēģināt. Īpaši ar bērniem – pat ja bērnam nav bail no suņiem, filmēšanai izvēlētais suns var būt lielāks un kādas bailes tomēr rodas – tāpēc labi, ja ir bijis mēģinājums. Nav tā, ka tu izvēlies atsevišķi cilvēku un atsevišķi dzīvnieku, – vajag, lai viņiem saskan. Ar jāšanu bieži ir tā – aktieris apgalvo, ka to prot, bet vajag pirms tam satikties un pamēģināt, vai arī ieplānot dublieri – nepaļauties, ka “gan jau būs labi”.
Apkopojot pieredzi dažādos projektos, Daina uzsver, ka filmēšanas komandai jārespektē dzīvnieku koordinatoru, treneru un saimnieku ieteikumi. Ja dzīvnieks nav apmācīts konkrētai darbībai, nevajag mēģināt to panākt filmēšanas laukumā. Visu iepriekš jāizrunā ar saimnieku, nepieciešamības gadījumā ieplānojot mēģinājumu un ievērojot norādījumus.
Kinokaķis Moho
Manas diplomdarba īsfilmas Es neesmu traka. Varbūt mazliet... filmēšanas laikā, sadarbojoties ar dzīvnieku kastinga aģentūru Kino Fauna, iepazinos ar kino kaķi Moho un viņa saimnieci Esteri Fimbaueri. Moho ir piecus gadus vecs, filmēties uzsācis gada un dažu mēnešu vecumā un filmējies jau aptuveni sešos projektos.
Uz jautājumu, kas rosinājis domāt, ka Moho varētu kļūt par kinokaķi, Estere atbild: “Kopš dabūjām Moho, ņemam viņu visur līdzi. Es gribēju suni, bet mums mājās tam nav vietas, tāpēc man ir kaķis, kurš domā, ka viņš ir suns. Moho ir ļoti paļāvīgs – dodoties laivu braucienos, viņš ļāvās pilnīgi visam, devās rokās arī svešiem cilvēkiem. Kādā dienā Facebook ieraudzīju sludinājumu, ka ir tāda dzīvnieku kastinga aģentūra, un nolēmu pieteikties.” Filmēšanas laukumā Moho nonāk vidēji divas vai trīs reizes gadā, jo dažādiem projektiem nepieciešami atšķirīgi dzīvnieki. Ar citiem dzīvniekiem viņam saticības problēmu nav – ja otrs ir labvēlīgi noskaņots pret Moho, arī kaķis būs labvēlīgi noskaņots pret viņu.
Esteres un Moho sadarbība ar dzīvnieku koordinatori Dainu Matskinu un režisoru norit tā, ka Daina saskaņo ar Esteri konkrētus datumus un vietu. Daina parasti cenšas sniegt pēc iespējas detalizētāku informāciju par filmēšanu un tās lokāciju, taču ne vienmēr tā ir pilnībā zināma arī viņai pašai.
Esteres pieredzē filmēšana un sadarbība parasti ir veiksmīga, ja komanda saprot, ka Moho ir kaķis. Ja sagaida, ka viņš uzvedīsies kā suns – ienāks pa durvīm, taisīs trikus vai mierīgi sēdēs –, tas vienkārši tā nenotiek. Kaķim nepieciešams laiks, lai iepazītu vidi, un, ja režisors to saprot, sadarbība veidojas ļoti laba. Daina par šo aspektu komandu parasti brīdina, taču citi ne vienmēr uztver, ka laiks adaptācijai vidē attiecas arī uz konkrēto filmēšanas telpu, ne tikai bāzes vietu. Tiesa, kinokaķim Moho līdz šim pieticis ar ierašanos tikai uz pašu filmēšanu, jo kaķim uzticētās lomas bijušas nelielas – otrajā vai trešajā plānā. Ja kopā ar cilvēkiem būtu jāstrādā ilgāk, iepriekšēja iepazīstināšana noteikti būtu nepieciešama.
Par Moho filmēšanas maiņu ilgumu Estere stāsta, ka tas esot ļoti atkarīgs no situācijas – dažkārt pietiek ar piecpadsmit minūtēm, lai visu nofilmētu, bet citreiz nākas gaidīt vairākas stundas. Jo ilgāk jāgaida, jo labāk Moho pierod pie apkārt notiekošā, tas var būt bonuss. Tomēr filmēšanas ievilkšanās var radīt praktiskus izaicinājumus, kā tas bijis pēdējā reizē, – Estere nebija paņēmusi kaķa kastīti, jo domājusi, ka filmēšana aizņems vien pāris stundas, taču tā ievilkusies, un radies satraukums, jo, atšķirībā no suņa, kaķi nevar vienkārši izvest ārā. Šī pieredze likusi aizdomāties – tāpat kā cilvēku aktieriem tiek nodrošināti nepieciešamie apstākļi, arī dzīvnieku aktieru vajadzības (īpaši ilgākās filmēšanās) jāparedz laikus, vai nu lūdzot saimniekam paņemt kastīti līdzi, vai arī to sagādājot komandai.
Runājot par dzīvniekam vēlamajiem apstākļiem filmēšanas laukumā, Estere uzsver, ka
svarīgākais ir miers un iespēja kaķim atkāpties savā drošajā zonā.
Nopietna problēma, ko viņa ievērojusi, ir nepieskatītas ārdurvis – ja telpās cilvēki pastāvīgi nāk un iet, atstājot durvis vaļā, nevar zināt, kurš troksnis dzīvnieku sabiedēs un kur tas bēgs – iespējams, ārā no dzīvokļa vai filmēšanas telpas. Estere arī uzsver, ka tad, kad filmēšanas laukumā ir kaķis, svarīgi nodrošināt klusumu un darboties uzmanīgāk, jo bieži vien kameras vai gaismu aprīkojuma radītie trokšņi rada dzīvniekiem stresu, tāpēc uzmanība un klusums laukumā ir ļoti būtiski.
Vaicāta, vai ir bijušas situācijas, kad ar saimnieci konsultējas un īpaši pielāgo scenāriju vai filmēšanas grafiku, Estere apliecina: “Zinu, ka scenārijs ir ticis mainīts. Režisoram bijušas lielas ekspektācijas – nu tik būs, taisīs trikus –, bet, ierodoties filmēšanas laukumā, režisors saprot, ka scenārijs nedaudz jāpamaina, lai kaķis uzvestos kā parasts, nevis cirka kaķis. Arī filmā Es neesmu traka. Varbūt mazliet... nelielas izmaiņas filmēšanas procesā tika veiktas tīri tāpēc, ka Moho negribēja tik ilgi gulēt gultā. Filmējot kaut kas, protams, izmainās. Pēdējā filmēšanā tika pielāgoti arī laiki, jo paralēli filmējās suns. Lai dzīvnieki nekacinātu viens otru, suni filmēja pa dienas vidu, bet Moho – no rīta un vakarā. Tas ir ļoti labi, ka viņi tā nolēma organizēt, bet varēja arī tā nedarīt, ja būtu pakonsultējušies, vai sunim nav pretenziju pret kaķi un kaķis normāli uztver suņus.”
Noslēgumā vaicāta par ieteikumiem filmu veidotājiem, Estere uzsver – būtiskākais ir atcerēties, ka dzīvnieki ir neparedzami un no tiem nevar prasīt disciplinētu “aktierspēli”. Vēl kāda svarīga nianse – izvēloties aktierus lomām, kurās jātēlo dzīvnieka īpašnieks, jāpārliecinās, vai attiecīgais aktieris vispār ir saskāries ar šādu dzīvnieku. Ne reizi vien filmēšanas laukumā sanācis vērot aktierus, kuri nezina, kā apieties ar kaķi: “Pēdējā filmēšanā sievietei, kurai bija jātēlo kaķa saimniece, acīmredzami trūka iemaņu – komandai nācās viņu mācīt, kā pareizi turēt kaķi. Arī režisoram jābūt izpratnei par konkrētā dzīvnieka dabu un uzvedību – filmēšanā bija aina, kurā dāma gatavo ēdienu un kaķis tam dodas tieši pāri. Realitātē saimnieks nekad neļaus kaķim staigāt pāri ēdienam. Svarīgi arī pārliecināties, ka aktierim nav alerģiju pret dzīvniekiem.”
Nu ko, glābsim kaķi?
Atgriežoties pie manas diplomdarba īsfilmas ainas, kur Māra uzdeva šo jautājumu Lindai, viņa saņēma atbildi: “Glābsim!” Līdzīgu jautājumu varētu uzdot, domājot par dzīvniekiem kinoindustrijā. Iedziļinoties šajā tēmā, kļūst skaidrs, ka runa nav tikai par konkrētu dzīvnieku vai konkrētu filmu – tas ir jautājums par to, kā industrija izturas pret dzīvām būtnēm, kurām nav iespējas piekrist vai nepiekrist dalībai šajā procesā.
Kino spēj mainīt skatītāju attieksmi pret dzīvniekiem, un tas uzliek pienākumu rūpēties par to, kā dzīvnieki tiek izmantoti, atainoti un aizsargāti gan uz ekrāna, gan aiz tā. Ja likumdošanā nebūs izmaiņu, tad atbildība par dzīvniekiem kinoindustrijā turpinās gulties uz filmu veidotāju pleciem, taču šīs problemātikas apzināšanās un izvērtēšana individuālā līmenī var kļūt par pirmo soli ceļā uz kinodzīvnieku drošību.
