Ivara Tontegodes jaunās spēlfilmas „Anna LOL” pirmizrāde notika 31. oktobrī, ceļu pa kinoteātriem tā uzsāka decembra sākumā. Kino Raksti plānoja recenzēt arī šo kinodarbu, taču filmas uzņemšanas laikā sāka izplatīties runas par profesionālās ētikas pārkāpumiem darba procesā, tāpēc vispirms bija jāizpēta, kas īsti noticis. Mākslas darbu nevar vērtēt autonomi no tā tapšanas apstākļiem, jo vislielākā vērtība vienmēr ir cilvēks un neviena filma neatsver to, ka tiek traumēti cilvēki, kuri ar to nonāk jebkādā saskarsmē. Ceru, ka pētījums par darba ētikas pārkāpumiem šīs filmas tapšanas procesā rosinās Latvijas filmu nozares spēlētājus radīt risinājumus, kā samazināt šādu gadījumu iespējamību nākotnē.
Filmas Anna LOL ievadā iemirdzas elektrizēti sarkans brīdinājuma uzraksts, ka tajā būs stroboskopiskas gaismas un intensīvas, simulētas seksa, narkotiku un vardarbības ainas, tāpēc esot ieteicams būt piesardzīgiem. (Uzreiz jāpiebilst – ņemot vērā to, ka filmas stāstā nozīmīga vieta ir pašnāvību tematikai, es būtu sagaidījusi, ka filmas finālā, pirms sāk slīdēt beigu titri, būtu izlasāms aicinājums tiem skatītājiem, kuriem ir domas par pašnāvību vai arī kurus filmā redzētais satriecis tiktāl, ka nepieciešama speciālista palīdzība, vērsties pie profesionāļiem.)
Tāpat kā filma brīdina par saturu, man vispirms jāreflektē par šī raksta tapšanas apstākļiem un problēmām ar informācijas iegūšanu.
2021. gada martā kino vidē sāka izplatīties runas par darba ētikas pārkāpumiem Annas LOL filmēšanas laukumā. Tajā brīdī filmas producente Guna Stahovska lūdza filmēšanā iesaistītos parakstīt vienošanos, ka viņi informāciju par filmēšanas procesu neizpaudīs publiski vai ar filmas projektu nesaistītām personām. (Parasti šāda tipa līgumos filmu nozarē aizliedz filmēšanā iesaistītajiem līdz pirmizrādei izpaust informāciju par filmas sižetu vai tamlīdzīgi.) Daži filmas grupas dalībnieki šo līgumu parakstījuši; bijuši arī tādi, kas atteicās parakstīt.
Es mēģināju kontaktēties ar plašu cilvēku loku, kas tādā vai citā pozīcijā vienā vai otrā kameras pusē ilgāku vai īsāku laiku bija iesaistīti filmas tapšanā. Bija tādi, kas atsaucās, bija arī tādi, kas neiznāca uz sakariem; daži piekrita runāt par filmas estētiskajiem risinājumiem, taču lūdza respektēt to, ka viņi nevēlas atcerēties filmēšanas laukumā notikušo. Kopumā intervēju divpadsmit filmēšanas grupas dalībniekus (tostarp divas reizes šī raksta vajadzībām runāju ar Ivaru Tontegodi; sarunas ar režisoru kopumā ilga vairāk nekā četras stundas).
Starp iespējamiem sarunbiedriem sākotnēji neparādījās Annas LOL titullomas atveidotāja, neprofesionālā aktrise Enija Selecka – viņa pēc darba beigām nekontaktējās ar filmēšanā iesaistītajiem, saikni saglabājot tikai ar producenti Gunu Stahovsku. Enija nepiedalījās nevienā no filmas pirmizrādēm – ne Tallinā, Black Nights festivāla ietvaros, ne Rīgā –, noskatīties filmu viņa bija gatava tikai decembrī. Tomēr neilgi pirms šī raksta pabeigšanas Enija piekrita sarunai ar Kino Rakstiem, uzsverot, ka šī ir pirmā un pēdējā intervija par Annu LOL, ko viņa sniedz medijiem. Pēc tās Enija pilnībā novilks svītru aiz šiem pagātnes notikumiem un grib dzīvot tālāk bez nepieciešamības atcerēties lietas, kas saistītas ar šo filmu. Esmu ļoti pateicīga Enijai, ka viņa piekrita sarunai, – arī tāpēc, ka viņa bija tas atslēgas cilvēks, pēc kura stāsta citu iesaistīto grupas cilvēku atklātās detaļas par pārkāpumiem filmēšanas laukumā izveidoja skaidru kopainu. Tā kā Anna LOL filmiskais inscenējums koncentrējas uz Enijas Seleckas atveidotās Annas skatpunktu, tad arī Enija filmēšanas laukumā bija visu laiku. (Interviju ar Eniju Selecku lasiet šī raksta noslēgumā.)
Filmēšanas gaita
Rekonstruējot filmas Anna LOL tapšanu, interesanti atzīmēt, ka tā sākotnēji bija iecerēta kā seriāls Latvijas Televīzijas platformai 16+, taču LTV izsludinātajā seriālu konkursā 2020. gada pirmajā pusē projekts neguva atbalstu. Tāpēc ieceres Anna LOL radošais kodols (režisors Ivars Tontegode, scenāriste Marta Sofija Trence, operators Mārtiņš Jurevics) ideju ātri transformēja filmas formātā, lai paspētu to iesniegt Nacionālā Kino centra izsludinātajā mazbudžeta spēlfilmu projektu konkursā, kas bija īpaši iezīmēta atbalsta programma COVID-19 apstākļos. Konkurss noslēdzās 2020. gada septembrī, Anna LOL izrādījās viens no diviem konkursā atbalstītajiem projektiem, un novembra beigās tika uzsākta filmēšana, vispirms ar desmit filmēšanas dienu bloku. Pandēmijas dēļ filmēšana saskaldīti turpinājās 2021. gada februārī, tad no aprīļa līdz jūlijam, tad atkal novembrī. Katru mēnesi bija 1–3 filmēšanas dienas, kopā filma uzņemta 21 filmēšanas dienā.
Filmā Anna LOL galvenās lomas atveido Enija Selecka, Rasa Pavilona, Sofija Frančeska Putniņa, Artūrs Aigars, Aleksandra Juhņēviča, Envija Vernere; neviens no šiem jauniešiem nav profesionāli mācīti aktieri. Visiem filmēšanā iesaistītajiem bija vismaz astoņpadsmit gadu (izņēmums ir epizodes, kuru darbība notiek skolā).
Kino Rakstu intervētie filmēšanas dalībnieki iezīmē haotisku procesa kopainu. Lai gan režisoram Tontegodem esot lieliskas idejas, ko un kā viņš gribētu redzēt savā filmā, taču trūcis izpratnes, kā to varētu realizēt. Haotiskā darba stila pamatā varētu būt arī tas, ka režisors no savas puses nebija ieguldījis pietiekamu darbu filmēšanas sagatavošanā. Reizēm filmēšanas grupa no rīta ieradās lokācijā un tad gaidīja ierodamies režisoru, lai vispār saprastu, kur konkrēti tiks uzstādīts filmējamais kadrs; plānā norādītās konkrētajai dienai paredzētās epizodes nereti turpat uz vietas tika aizstātas ar citām. Protams, improvizācija filmēšanas laikā ir dabiska parādība, taču darbā pie šīs filmas tā bija norma. Lai gan pastāvēja Martas Sofijas Trences rakstītais scenārijs, regulāri pēkšņi radās jaunas epizodes un uzdevumi. Tāpat nereti iepriekšējā vakarā tika atceltas nākamajā dienā iecerētās filmēšanas (pat ja tie bija par masu skati ar trīsdesmit dalībniekiem) vai arī uz nākamo dienu pēkšņi ieplānots filmēt objektus, kurus tehniskie departamenti nevar sagatavot tikai pāris stundu laikā.
Uzņemšanas dalībnieki sarunās ar Kino Rakstiem stāsta par regulāru alkohola lietošanu filmēšanas laukumā; par to ir dažādas liecības. Piemēram, režisors uzstājis, ka vienai aktrisei epizodē jādzer īsts alkohols, nevis kaut kas tāds, kas to vizuāli atgādina. Citai aktrisei tas bijis nepieciešams, lai viņa spētu veikt paredzamos uzdevumus, jo īpaši intīmo ainu filmēšanā.
Režisoram Tontegodem filmā Anna LOL izšķirošs bijis autentiskuma aspekts, taču jākonstatē, ka viņš, lai to realizētu, ir aizgājis daudz par tālu. Visas intimitātes ainas filmā ir simulētas, taču uz iesaistītajiem aktieriem tās atstājušas satriecošu iespaidu. Kā to intervijā Kino Rakstiem ironiski formulēja Enija Selecka, Annu LOL var vērtēt arī kā dokumentālo filmu. Tas sakrīt ar Jurija Djakonova stāstīto sarunu šovā pie Dž. Dž. Džilindžera Sarunas par jūtīgām tēmām – par simulētās izvarošanas ainas filmēšanu, kur Djakonovs atveido Annas partneri (sarunu šova epizode ŠEIT, attiecīgais fragments no 34. minūtes, publicējam mazliet īsinātu atšifrējumu). “Mēs izrunājām ar režisora asistentu secību, kur es kad iešu un ko es darīšu, – pavelc maiciņu uz augšu un vēl kaut ko. Mēs to darām Un, kad tas notiek, es jūtu, [ka gribu], lai tas viss beigtos pēc iespējas ātrāk, jo es negribu traumēt meiteni. Man pašam [tā] ir traumatiska pieredze, es eju ar to maiciņu un jūtu, ka viņai ir instinktīvs, normāls reflekss vilkt to uz leju. Un es domāju – ja būs jātaisa vēl viens dublis... Es labāk tagad paturēšu viņas rokas. Rezultātā, kaut es biju domājis, ka es viņu traumēšu, bet man vēl dienas trīs pašam bija sajūta, ka arī es esmu traumēts, ka es tagad esmu izvarojis cilvēku. Un vēl apkārt bija cilvēki, kas to filmēja.” (Jāatceras, ka Jurijam Djakonovam ir ievērojama filmēšanās pieredze, tai skaitā intīma rakstura epizodēs.)
Mākslas darba radīšanas procesā būtisks ir nošķīrums starp realitāti un inscenējumu – atveidot situāciju tā, it kā tā būtu notikusi pa īstam, nav tikai profesionalitātes rādītājs, kuru no Annas LOL aktieriem nemaz nevar pieprasīt. Inscenējums kā notikums, kas notiek tikai fiktīvi, darbojas arī kā aizsargmehānisms aktieriem, kuriem jāiet cauri psiholoģiski smagām un sarežģītām fiktīvo varoņu pieredzēm. Tomēr izskatās, ka Annas LOL gadījumā būtiskāk bijis uzņemt filmu, nevis nodrošināt aktieru labbūtību un tiesisko aizsargātību – tostarp turpinot filmēšanu brīžos, kad aktrise jau novesta tādā stāvoklī, ka patiesībā nevēlas darbu turpināt. Par režisora un titullomas atveidotājas saspringtajām attiecībām filmēšanas laukumā liecina arī Jurijs Djakonovs: „Aktrisei [Enijai Seleckai] ar režisoru bija izveidojusies ļoti specifiska dinamika... Viņi jau tādā konfliktā, gan labā, gan sliktā nozīmē. Man šķiet, ka Ivars viņu gribēja dabūt ārpus šīs realitātes, kaut kādā specifiskā prāta stāvoklī. (..) Viņai tur [projektā] vispār bija grūti.”
Pēc Anna LOL pirmizrādes Tallinas kinofestivālā notika jautājumu un atbilžu sesija ar Rasu Pavilonu un Enviju Verneri. Atbildot uz jautājumu, kāda bija sajūta, filmējot simulētā seksa ainu, viena no viņām teica – neesot zinājusi, ka konkrētajā dienā tikšot filmēta intimitātes epizode (avots – Letterboxd); to pašu man stāstīja arī Enija Selecka. Kinovidē tas ir ļoti nopietns darba ētikas pārkāpums, ja aktrisei netiek dots laiks mentāli sagatavoties tik smagas un izaicinošas ainas realizēšanai, tāpat nav iespēju iepriekš konsultēties ar psihologu vai jebkuru citu atbalsta personu.
Vēl vairāk – saskaņā ar Kino Rakstu pētījumu un Enijas Seleckas teikto, viena no simulētā seksa ainām, pretēji ētikas principiem un nozarē ierastajai praksei, tikusi filmēta t. s. atvērtajā setā – līdzās aktieriem filmēšanas laukumā atradās nepiederošas personas.
Ņemot vērā to, ka filmā Anna LOL ietvertas vairākas simulētu seksuālo aktu ainas, tai skaitā viena simulētas izvarošanas aina (uzfilmētas tika divas, bet izvarošanas epizode, kas notiek biljarda kluba bārā, nav iekļauta filmas finālversijā), medijos jau izskanējis jautājums par obligātu intimitātes koordinatora piesaistīšanu šādu ainu filmēšanā. Šīs profesijas pārstāve Ieva Norvele skaidro, ka viņas uzdevums filmēšanas laukumā ir palīdzēt aktieriem saskatīt, kur ir viņu personiskās robežas, un filmēšanas gaitā kontrolēt, lai tās netiktu pārkāptas. Šīs profesijas pārstāvji vienlaikus ir arī starpnieki starp dažādiem filmas tapšanā iesaistītajiem departamentiem, viņi veicina skaidru, darba videi atbilstošu komunikāciju par intīmām ainām un tēmām. Intimitātes koordinators ir vidutājs, kurš filmēšanas laukumā izjauc ierasto varas hierarhiju, jo tā bieži iesaistītajiem traucē sniegt informētu piekrišanu vai koncentrēties uz savu radošo darbu. Tāpat pie intimitātes koordinatora darba uzdevumiem pieder konsultācijas līgumu izstrādei ar intimitātes ainās iesaistītajiem aktieriem, ļoti precīzi formulējot, kas un kā ir atļauts (tādējādi arī filmas producents tiek pasargāts pret potenciālajiem riskiem, kas var rasties pēc filmas pirmizrādes). Intimitātes koordinators projektam jāpiesaista vienmēr, kad to prasa aktieris, taču viņu nodarbināšana būtībā ir jautājums par visu filmēšanas procesā iesaistīto drošību.
Filmas producente Guna Stahovska argumentē, ka Annas LOL filmēšanas laikā nodarbināt intimitātes koordinatoru vēl nebija ierasta prakse Latvijas filmu nozarē. Pirmā ar šādas profesijas pārstāves piesaistīšanu tapusī filma ir Dž. Dž. Džilindžera Ekstāze, kuru filmēja 2023. gadā. Filmas Anna LOL uzņemšanā strādāja horeogrāfe Anete Tambaka, tāda bijusi operatora Mārtiņa Jurevica vēlme - viņš uzskata, ka gan horeogrāfs, gan kinooperators, kas Annas LOL gadījumā filmē ar rokas kameru, profesionāli izprot kustības nianses. Jurevics uzsver – lai panāktu maksimālu plūdenumu kadrā, cilvēku kustībai pat vissmalkākajās detaļās ir ļoti liela nozīme.
Redzot haotisko filmēšanas procesu un regulāros darba ētikas pārkāpumus, atsevišķi profesionāļi drīz pārgāja strādāt pie citiem projektiem, tāpēc uzņemšanas grupā bija liela kadru mainība. Tā kā Anna LOL bija mazbudžeta projekts, tad cilvēki no tā aizgāja arī tad, ja parādījās iespēja strādāt kādā labāk apmaksātā filmas vai seriāla filmēšanā. Taču vienai daļai profesionāļu šis projekts varēja būt vienīgais ienākumu avots pandēmijas periodā; tas varēja būt papildu faktors, kāpēc viena daļa no grupā nodarbinātajiem cilvēkiem neiebilda režisora prasībām. No filmēšanas grupā palikušajiem lielākā daļa bija vēl salīdzinoši jauni un nepieredzējuši kinodarbinieki, kas sevi vēl nebija pierādījuši kolēģu acīs un izveidojuši savu reputāciju. Vairāki no viņiem uzsver, ka šobrīd, ar savu tagadējo pieredzi un zināšanām, viņi būtu iebilduši režisoram vai pat atteikušies turpināt darbu projektā.
Jāņem vērā, ka filmas uzņemšanas laukums ir ārkārtīgi specifiska darba vide, kur valda ļoti stingra varas hierarhija – noteicējs ir režisors, viņu ierobežot var tikai producents un varbūt operators. Filmēšana ir darbs paaugstināta stresa apstākļos, jo viena filmēšanas diena Latvijā, atkarībā no filmas budžeta un sarežģītības, nereti izmaksā vairākus desmitus tūkstošus eiro. Jebkāda aizkavēšanās filmēšanas laukumā nozīmē izmaksu pieaugumu, šo stresu papildina kolektīvais spiediens, kad uz kādu no filmēšanā iesaistītajiem gaida visa filmēšanas grupa (vismaz trīsdesmit un vairāk cilvēku), lai beidzot varētu uzņemt ieplānoto kadru.
Tiesa, režisors Ivars Tontegode Kino Rakstiem apgalvoja, ka neviens neesot ticis spiests darīt to, ko nevēlas. „Režisors nevienu ne uz ko nevar piespiest,” saka Tontegode. Es gan apšaubītu, ciktāl tik kardinālas brīvās gribas izpausmes filmēšanas laukumā vispār ir iespējamas, ja tur valda tik stingra varas un ietekmes hierarhija. Vēl jo vairāk – producents nolīgto darbinieku tad varētu iesūdzēt, pieprasot atmaksāt zaudējumus, kas radušies dezertējušās personas darbības rezultātā. Arī jaunie aktieri domājuši, ka atteikties nevar un iesāktais jāpabeidz arī tad, ja filmēšanas laukumā notiekošais jau sen izkāpis ārpus personiskās drošības un komforta zonas.
Izpētes noslēgumā izvaicājot producenti Gunu Stahovsku par augstākminētajiem faktiem, izrādījās, ka viņa konkrētajās filmēšanas dienās vai nu nav bijusi uz laukuma, vai par minēto pārmetumu neko nezina un apšauba, vai kas tāds varētu būt noticis, vai arī apgalvo, ka nav par to neko dzirdējusi. Taču tieši producents ir tā persona, kurš, saņemot finansējumu projekta realizēšanai un nolīgstot filmēšanas komandu, apņemas ievērot normatīvo aktu prasības un ir galvenais atbildīgais par jebkuru nelikumību vai pārkāpumu.
Strādājot pie šī pētījuma, varēju tuvplānā novērot, kā mainās filmu nozare – tas, ko kinodarbinieki vēl spēja akceptēt 2021. gadā, 2024. gada nogalē jau ir absolūti nepieņemams. Tas atbilst LR Tiesībsarga 2018. gadā rakstītajam informācijas brošūrā Nevēlama seksuāla rakstura rīcība darba vidē: „Seksuāla rīcība, kas ir bijusi pieņemama pagātnē, var kļūt nevēlama.” Tas sniedz cerību, ka ir iespējama attieksmes maiņa pret darba ētikas pārkāpumiem filmēšanas laukumā un kultūras vidē vispār pieaug izpratne par to, ka režisora / mākslinieka vīzija nav akceptējama, ja tā tiek realizēta, traumējot procesā iesaistītos darbiniekus.
Filmu nozare mainās uz augšu un kļūst neiecietīgāka pret profesionālās ētikas pārkāpumiem arī tādā ziņā, ka Annas LOL tapšanā iesaistītās personas vairs nav gatavas klusēt, saprotot, ka klusēšana pasargā nevis pašus, bet gan tikai un vienīgi visaugstākajās varas pozīcijās esošos filmēšanas grupas darbiniekus. Taču jāņem vērā, ka kinodarbinieku gatavībai runāt par notikušo būtisks pagrieziena punkts ir filmas pirmizrāde – galarezultāts, kas redzams uz ekrāna, filmēšanā iesaistītajiem palīdz izprast un definēt savu lomu konkrētajā kinoprojektā.
Bet kā mūsdienās lai veido transgresīvu mākslu, netraumējot filmas tapšanas procesā iesaistītos cilvēkus? Vispirms jau atzīstot, ka īsti profesionāļi ir tikai tie, kas spēj radīt labu (arī transgresīvu) mākslu, balstot to ētiskās darba metodēs.
Redakcijas komentārs
Situācijas, kad filmas tapšanas laikā, rupji pārkāpjot darba ētikas normas, tiek traumatizēti procesā iesaistītie, nedrīkst atkārtoties. Tāpēc filmu nozarei jādomā, kā ieviest trauksmes celšanas shēmu, veicināt izpratni par intimitātes koordinatora darba uzdevumiem, par darba devēju (pasūtītāju) un ņēmēju (izpildītāju) tiesībām un atbildību, tai skaitā arī aktuālās likumdošanas ietvaros. Šie ir jautājumi, kuru sistēmiskajā risinājumā būtu jāiesaistās nozares profesionālajām organizācijām – dažādu jomu ģildēm, asociācijām un Latvijas Kinematogrāfistu savienībai. Apzināties darba ētikas standartus, celt prasības producentiem un protestēt, ja standarti netiek ievēroti, – uzlabojumi šajā jomā izdotos labāk, ja diskusija norisinātos arī kinoprofesionāļu nevalstisko organizāciju līmenī, ne tikai tad, ja to kā prasību savu pilnvaru ietvaros uzstādītu kāda valstiska institūcija no augšas, piemēram, Nacionālais Kino centrs.
Sava daļa iniciatīvas jāuzņemas arī LKA Nacionālajai filmu skolai un citām mācību iestādēm, kas sagatavo jaunus kadrus Latvijas audiovizuālajai nozarei, lai studenti jau mācību procesā tiek iepazīstināti gan ar darba ētikas vadlīnijām, gan juridisko bāzi, kas regulē darba attiecības (labi apzinoties, ka ne visas reālās dzīves situācijas ir iespējams paredzēt). Lai palīdzētu arī tad, kad jaunie kinoprofesionāļi uzsāk patstāvīgas darba gaitas, varbūt vajadzētu domāt par mentoringa sistēmas ieviešanu.
Manuprāt, mums kā sabiedrībai kopumā ir jāizglītojas par to, ko nozīmē informēta piekrišana (informed consent), jo šis jēdziens, kaut radies ASV saistībā ar pacientu tiesībām ārstniecībā, mums katram var palīdzēt pastāvēt uz savu autonomiju un pašnoteikšanos. Informēta piekrišana nozīmē, ka mēs savus lēmumus esam pieņēmuši no brīvas gribas un bez spaidiem, būdami informēti par dažādiem no mūsu darbības izrietošiem aspektiem, tā ietver arī iespēju mainīt viedokli. Filmēšanas situācijā, īpaši intimitātes epizodēs, tas paredz, ka aktieris zina visdetalizētākajos sīkumos, kas konkrēti notiks epizodes filmēšanas laikā, cik lielā mērā nepieciešama atkailināšanās un no kādiem leņķiem kamera viņu filmēs.
Annas LOL īsrecenzija
Mūsdienu mākslas kritikā mākslas darbu vairs nevērtē kā autonomu no tā tapšanas apstākļiem. Tomēr ir daži Annas LOL estētiskie aspekti, kurus es tomēr gribētu izcelt šajā rakstā.
Filmas titulvarone Anna (kura, tāpat kā savulaik filmas scenārija autore Marta Sofija Trence, mācās vidējā līmeņa izglītības iestādē ar mākslas novirzienu) uzzina, ka viņas draudzene Anastasija izdarījusi pašnāvību. Paralēli brūk Annas vecāku laulība, un pieaugušo neapdomīgo izteicienu dēļ jauniete aiziet no mājām, mēģinot dzīvi turpināt, dreifējot starp draugiem, ballītēm, sporādisku skolas apmeklējumu, nejaušām naktsmājām un toksiskām attiecībām. Līdzās alkohola un psihotropo vielu lietošanai režisors Annas piedzīvoto notikumu virknē iekārto zīlēšanas salona un BDSM kluba apmeklējumu, arī izvarošanas ainu. Turklāt, filmā nenošķirot realitātes un iedomu līmeņus, Anna redz (vai atceras?) savu mirušo draudzeni, atceras vai iedomājas intīmas attiecības ar viņu, tādējādi radot arī skatītājā nedrošību par notikumu īstenības koeficientu. Fragmentārisms, kas raksturo Annas pasaules uztveri, tomēr ne vienmēr attaisnojas no naratīva uzbūves viedokļa. Tādām izaicinošām epizodēm kā BDSM kluba un drag šova apmeklējumam tomēr būtu gribējies saskatīt attaisnojumu tēlu attīstības līknē, citādi rodas aizdomas, ka šīs epizodes filmā iekļautas, pašmērķīgi vēloties šokēt skatītājus.
Vērtēt uz ekrāna redzamo intimitātes ainu inscenējumu filmā Anna LOL aicināju intimitātes koordinatori Māru Sleju. Viņa komentē: “Skatoties patiesi var pilnībā just līdzi visiem tēliem un vispār nav šaubu, ka "viss notiek pa īstam", kas ir stāsta lielākais ieguvums. Bet galvenais jautājums: vai filmējot visas ainas, netiek traumatizēti paši aktieri un ainu filmēšanā iesaistītā komanda. Ja tā ir bijis, tad lai vai cik labs ir bijis stāsts no malas skatoties kā skatītājam, uz filmēšanas laukuma nenodrošināta intīmo ainu droša filmēšana nav pieņemama nekādā veidā."
Medijos jau rakstīts par Annas LOL līdzībām ar Matīsa Kažas jauniešu drāmu Neona pavasaris – abās filmās ietverts divu jaunu sieviešu attiecību stāsts, kas iztirzā līdzīgas problēmas līdzīgā noskaņā. Skatoties no strukturālās uzbūves puses, Anna LOL sasaucas arī ar Lienes Lindes režisēto Melno samtu (2024). Abas filmas vieno t. s. afektu dramaturģija – kadri un epizodes uz ekrāna kārtojas, sekojot nevis loģiskai cēloņseku ķēdei, bet gan galvenās varones subjektīvo izjūtu, asociāciju, atmiņu virknējumam.
Filmas Annas LOL vizuālā rinda un skaņu celiņš pulsē šābrīža Latvijas astoņpadsmit-divdesmit gadus veco jauniešu dzīves tempā un izjūtā. Vispirms jau tāpēc, ka ierosme filmai, kā jau minēts, ir gūta Trences dzīves notikumos, kas viņas dzīvē norisinājās pirms desmit gadiem, kad viņa pati mācījās Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā (RMMT); scenārijs rakstīts pirms pieciem gadiem. Varu vien ieteikt iepazīties ar recenzentes Antras Raugules iezīmētajām filmas Anna LOL estētiskajām ierosmēm platformā LSM, tāpat piekrītu viņai, ka filmas stiprā puse ir tās vizuāli audiālā forma .
Līdzās Mārtiņa Jurevica precīzajam operatordarbam būtisku filmas laiku aizņem sociālo tīklu vizuālajā estētikā veidoti kadru montējumi, kuru autores ir trīs filmas aktrises – Anna Fogele, Rasa Pavilona un Enija Selecka. Viņām tika iedota mini DV formāta kamera un lūgts filmēt jebko, kas šķiet interesants. Atsevišķos gadījumos mini DVD filmējumos piedalījās arī Mārtiņš Jurevics. No desmit stundu garā izejas materiāla atlasītie kadri filmā aizņem apmēram 1/3 – ¼ daļu ekrāna laika (filmas montāžas režisore – Gunta Ikere).
Tāpat arī Annas LOL skaņu celiņš ir tapis horizontālā sadarbībā starp skaņu režisoru Arti Lūsi un RMMT audzēkņiem – viņi ieteica mūziku, kuru paši klausās, vai arī pēc Lūša aicinājuma sacerēja muzikālās kompozīcijas konkrētām filmas epizodēm. Tieksme pēc autentiskuma filmas skaņā apliecina arī fakts, ka izejmateriālus jauniešu ballīšu ainām ierakstīja paši tehnikuma audzēkņi savu ballīšu laikā. Filmas titros izteikta pateicība 24 RMMT audzēkņiem.
Autentiskuma efekts, kas tādējādi panākts uz ekrāna redzamajā galarezultātā, ir ļoti iespaidīgs. Lai gan medijos Anna LOL galvenokārt figurē kā Ivara Tontegodes filma, sarunā ar Kino Rakstiem decembra vidū režisors uzsvēra, ka sevi šajā projektā redz galvenokārt kā mentoru. Savā ziņā viņš filmēšanas laukumā esot turpinājis tās attiecības, kādas viņam bijušas kā pasniedzējam RMMT, kur viņš, vadot diplomdarbus, asistējis studentiem, lai attiecīgo projektu ieliktu tam nepieciešamajā formā. (Jāpiebilst, ka Ivars Tontegode kopš 2024. gada vasaras vairs nestrādā RMMT.)
Kā Tontegode uzsvēra 2021. gada maija preses relīzē, kad filmēšana bija uzsākta, “atļauja lasīt un izmantot šo dienasgrāmatu ir liela Martas uzticēšanās viņam kā filmas režisoram un savam tālaika skolotājam, nododot viņa rokās šādu personīgu materiālu.” Taču par to, ka filmas scenārijam ir līdzautors, kas titros minēts vārdā „Ruuda Silman”, Marta Sofija Trence uzzināja tikai šāgada 31. oktobrī, lasot titrus filmas pirmizrādē. Producente Guna Stahovska skaidro, ka zem šī segvārda apkopota visa kolektīvā autorība – visdažādāko filmas tapšanā iesaistīto cilvēku ieteikumi scenārija uzlabošanai.
Filma Anna LOL ne tuvu neizskatītos un neizklausītos tik interesanti un autentiski bez daudzveidīgā jauniešu ieguldījuma filmas tapšanā. Pēdējo gadu laikā arī kinomāksla aizvien vairāk atkāpjas no autorkino paradigmas, kas implicē, ka filmas visu māksliniecisko sasniegumu avots ir tikai un vienīgi režisors, turklāt regulāri parādās kinodarbi, kurus veidojuši autorkolektīvi. Tādējādi tiek uzsvērts kolektīvās autorības nozīmīgums, kur vairākiem iesaistītajiem bijušas vienlīdzīgas tiesības, pieņemot lēmumus par mākslas darba finālversiju. Šajā kontekstā gan jābrīnās, kāpēc filmas Anna LOL režisora statusā titros tomēr figurē tikai Ivars Tontegode, ja varbūt ne tikai pie scenārija, bet pie visas filmas ir strādājis „Ruuda Silman”?
Rezumējot
Ārkārtīgi žēl, ka filma par tik ļoti būtiskām un Latvijas jauniešiem aktuālām tēmām, turklāt izstāstīta viņiem tuvos estētiskos risinājumos, ir tapusi tik neakceptējamā veidā (personīgi man, zinot filmas tapšanas apstākļus, atsevišķas filmas epizodes kļuvis nepanesami skatīties). Annas lomas atveidotāja Enija Selecka, vaicāta, vai vēlas, lai filmu turpina izrādīt, atzīst – viņa ir gatava nest šo upuri, jo Anna LOL skartās problēmas ir svarīgas viņas paaudzes cilvēkiem un vēl jaunākiem.
Tāpēc es tagad vēl jo lielākas cerības lieku uz tiem Rīgas Mākslas un Mediju tehnikuma absolventiem, kuri pēc tam uzsāk studijas LKA Nacionālajā Kino skolā, Baltijas Filmu un Mediju skolā Tallinā vai citās radošajās augstskolās. Ja Latvijas kino nākotnei būs tāda estētiskā jauda, kādu demonstrē jauniešu ieguldījums filmā Anna LOL, tad nākotne solās būt aizraujoša.
Enija Selecka:
pirmā un pēdējā intervija par filmu “Anna LOL”
Ivara Tontegodes spēlfilmā “Anna LOL” lielāko daļu lomu atveido neprofesionāli aktieri, titullomā filmējās dziedātāja, TV3 šova “X faktors” dalībniece Enija Selecka. Uzsākot filmēšanu 2020. gada novembrī, viņai bija astoņpadsmit gadu, drīz apritēja deviņpadsmit. Filmas pirmizrādi 2024. gada rudenī Enija neapmeklēja, intervijas medijiem pēc filmas iznākšanas nesniedza. Decembra beigās Enija piekrita sarunai ar Kino Rakstiem par to, kā notika filmas uzņemšana, uzsverot, ka viņa vēlas novilkt līniju aiz sava dzīves laika ar “Annu LOL”, tāpēc šī ir pirmā un pēdējā intervija, ko viņa sniedz medijiem par šo filmu.
Elīna Reitere: - Kopš Annas LOL filmēšanas ir pagājuši četri gadi. Tāpēc vispirms gribētu zināt, ko tu tagad dari? Ko esi darījusi pēc Annas LOL filmēšanas beigām?
Enija Selecka: - Tagad es strādāju ar dzīvniekiem. Tajā brīdī, kad beidzās filmēšana, man bija divdesmit gadi, es kā pilnvērtīgs pusaudzis izbaudīju Rīgu, atpūtos, mācījos, apmeklēju tālākizglītības kursus. Tomēr neteiktu, ka es kaut ko baigi īpašu būtu darījusi, jo pēc filmēšanas mazliet tā kā ielīdu savā čauliņā. Man tikai pēdējā laikā dzīvē sācis kaut kas mainīties.
Kā tu vispār tiki pie Annas lomas filmā Anna LOL?
Precīzi neatceros, bet Ivars Tontegode bija mans skolotājs Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, un kādā brīdī viņš mani uzrunāja.
Zinu, ka tu tagad esi noskatījusies filmu. Kādas ir tavas domas pēc noskatīšanās, kādi iespaidi?
Man viss filmēšanas process bija tāds ļoti, ļoti... kā lai pareizi pasaka... nervus kutinošs. Līdz ar to šīs filmas skatīšanās… ja pavisam godīgi, es pat negribēju to redzēt. Zinu, ka arī daudzi profesionāli aktieri neskatās filmas, kurās paši filmējušies.
Bija viens filmas posms, kuru es pārtinu, to es tiešām, tiešām negribēju skatīties. Bet filma ir uztaisīta ļoti skaisti. Un tā ir par tēmām, kas ir aktuālas mana vecuma cilvēkiem, tās skar arī tos, kam tagad ir sešpadsmit, un jaunākus. Tā ir par lietām, kas tiešām nav izrunātas un nav saprastas. Tātad – filma ir skaista, un filma ir par tēmu. Tas ir tas, ko es varu par šo pateikt.
Kad piekriti piedalīties filmā, cik detalizēti tu zināji, kas būs jādara filmēšanas laukumā?
Es nezināju. Biju pateikusi Ivaram [Tontegodem], ka negribu filmā būt kaila un negribu skūpstīties ne ar vienu džeku. Es biju piekritusi filmēšanai, domājot, ka man tas nebūs jādara. Filmēšana tiešām bija sen, un es nevaru tagad precīzi pateikt, vai man tika kaut kas vismaz apstāstīts, bet atceros, ka pie scenārija mani nelaida, to man nerādīja. Scenārija daļas es saņēmu pa dienām; tur bija kaut kādas vadlīnijas, bet pamatā Ivars gribēja, lai mēs paši veidojam dialogus, ieliekam tajā savus tekstus. Viņš gribēja dokumentalitātes piesitienu. Bet es jau arī nezināju, kā tam jābūt, jo man tā bija pirmā pieredze ar tik lielu projektu. Man nupat bija apritējuši deviņpadsmit gadu, vēl jau tāds tīnis.
Vai filmēšanas laikā bija kādi pārsteigumi? Piemēram, filmu vērtēšanas portālā Lettboxd atsauksmi ierakstījis cilvēks, kurš to noskatījies Tallinas kinofestivālā, un stāsta, ka sarunā pēc seansa viena no aktrisēm atklājusi – par intīmās epizodes filmēšanu viņa uzzinājusi no rīta, ierodoties filmēšanas laukumā.
Manā gadījumā tas bija vēl vēlāk – es to uzzināju tieši pirms ainas filmēšanas. Varbūt tas notika tāpēc, ka viņi zināja – es šādās ainās negribu filmēties –, tāpēc novilka līdz pēdējam brīdim, kad man to pateikt. Tā es tiku nostādīta bezizejas situācijā, jo visa filmēšanas grupa taču stāv un gaida...
Strīdi man ar režisoru filmēšanas laukumā bija lieli un skaļi, balsis pacēlām ļoti bieži, jo man bija jādara ļoti daudzas lietas, ko es negribēju darīt. Tā sakot, visu laiku kāpu pāri savām robežām.
Filmā ir sarežģītas ainas – simulētas izvarošana, intimitātes epizodes. Vai tu juties droši, tajās filmējoties?
Nē. Ja dari kaut ko, kas sagādā tik anormāli lielu diskomfortu, tu tajā brīdī vispār nemaz negribi tur atrasties. Taču, ja man ir jāizdara kaut kas, ko es ļoti negribu darīt, tad es to izdaru un pēc tam cenšos izslēgt no apziņas. Tāda rūgta piegarša. Jāņem gan vērā, ka mēs jau parasti vairāk izjūtam negatīvo, nevis pozitīvo un kruto, bet filmēšanā bija arī foršas lietas.
Kas bija tās krutās lietas?
Darbs kopā ar filmēšanas grupu un ar citiem aktieriem. Es biju galvenā aktrise, tas bija kaut kas ļoti interesants – pat man kā cilvēkam, kas tobrīd jau desmit gadus bija regulāri stāvējis uz skatuves, dziedājis televīzijas konkursos. Bet kino ir pavisam cita pieredze. Nezinu, vai to var redzēt uz ekrāna, bet tajos brīžos, kad nebija jāfilmē intīmās ainas, es ļoti izbaudīju savu laiku uz laukuma.
Kā saprotu, tev netika dots laiks, lai gatavotos intīmo ainu filmēšanai, bet kā tu tomēr mēģināji sevi tām noskaņot?
Pirms nākamās filmēšanas pazibēja teksts, ka „būs izvarošanas aina”. Šie trīs vārdi tad arī bija visa informācija, kas man tika iedota. Viss. Bija tikai viena intimitātes aina, kuru mēs varējām iepriekš sagatavot – Annas vienas nakts sakars ar svešu sievieti. Trīs dienas pirms filmēšanas es tikos ar šīs lomas atveidotāju, mēs kopā ar horeogrāfi gājām cauri ainai, kā un ko mēs darīsim, un tanī brīdī man bija lielāka kontrole par lietām, ko nevēlos darīt. Tā aina bija jāfilmē pēdējā filmēšanas dienā, un man tobrīd jau bija kategorisks „nē” pret pilnīgi visu, bet es sapratu, ka tagad vienkārši jāpabeidz filmēšana. Bija tādas lietas, ko horeogrāfe gribēja, lai es daru, bet man bija pretenzijas, un es teicu, ka to vairāk nedarīšu, viņiem jāsamierinās ar minimumu, ko es iedošu. Jums tas ir minimums, bet man tas ir maksimums. Man to nepatika darīt, bet es biju gatava izdarīt un aizmirst.
Kas tev palīdzēja uz filmēšanas beigu posmu kļūt pašapzinīgākai, ja tādu vārdu drīkst lietot?
Apziņa, ka filmas uzņemšana beidzas un man tas vairs nebūs jādara.
Producente man teica, ka tavām vajadzībām filmēšanas beigu periodā ticis piesaistīts psihologs.
Tas bija mums abiem ar Ivaru, kaut kas līdzīgs pāru konsultantam, jo mēs viens ar otru filmēšanas laukumā vairs vispār nespējām sarunāties. Viņš nevarēja izdabūt no manis to, ko gribēja, lai es daru, jo man vienā brīdī viss aizslēdzās, – tā teikt, pietiek mocīt cilvēku. Mēs bijām uz kādām četrām kopīgām sesijām, un vēl katram pa vienai atsevišķi. Konkrētāk gan es vairs tagad nepateikšu.
Vai būtu bijis labāk, ja psihologs būtu pieaicināts ātrāk?
Es no tā psihologa nekādu lielo jēgu neredzēju. Bija gan forši beidzot izteikt kādam visu no A-Z, jo citādi tu runā ar cilvēku, bet viņš tevi tāpat īsti līdz galam nedzird. Kaut ko jau sadzird, bet… Es gan tagad vairs nemaz neatceros, kurā filmēšanas brīdī mums tas psihologs bija, jo filma tika uzņemta, sākot ar beigu epizodēm, un tad atpakaļ uz sākumu, tāpēc man viss ir sajaucies lielā murskulī.
Kādas bija sajūtas, sadarbojoties ar profesionāliem aktieriem? Jurijs Djakonovs, Artis Robežnieks, Anita Kvāla…
Protams, tas ir pavisam citādāk, nekā ar neprofesionāļiem. To jau var redzēt, ka cilvēks ir profesionāls – viņš ir atnācis un zina, kas viņam jādara, un viņš to izdara, turklāt izdara labi.
Man ļoti interesanta liekas tieši pašu jauniešu, tai skaitā RMMT audzēkņu iesaistīšana filmas veidošanā. Tāpat tas, ka jūs – trīs aktrises – pašas filmējāt materiālu filmas vajadzībām.
Mani pierunāja , bet es ar mini-DV kameru filmēju tikai vienu dienu, jo par to nemaksāja. Un es negribēju darīt vēl kaut kādas ekstra lietas filmas dēļ.
Filmā var redzēt, ka varoņi lieto ļoti daudz alkohola. Kā jūs apguvāt prasmi izskatīties uz ekrāna kā piedzērušies?
Filmēšanas laukumā tika lietots alkohols. Es nezinu, vai kādā brīdī nesāku stāstīt kaut ko par daudz…
Es zinu par konfidencialitātes līgumiem – producente tos ir nosaukusi par apliecinājumiem –, kas visiem filmēšanā iesaistītajiem bija jāparaksta par to, ka nedrīkst nevienam izpaust neko, kas saistīts ar filmēšanu. Tu to arī esi parakstījusi?
Varu komentēt no sava skatpunkta. Es to līgumu esmu parakstījusi, bet tajā ir arī noteikums, ka viss, kas saistīts ar intīmajām ainām, tiek saskaņots ar mani. Tas netika darīts, līdz ar to šis līgums jau ir pārkāpts, pirms es to esmu pārkāpusi. Es tev šo informāciju stāstu, lai pasargātu sevi pašu.
Man šādu līgumu lika parakstīt pirmajā vai otrajā filmēšanas dienā. Un, tikko es biju parakstījusi līgumu, tā uzreiz bija jāfilmē pirmā no intīmajām ainām. Man bija jāizģērbjas kailai no galvas līdz kājām, filmēja no mugurpuses. Tā bija pirmā reize, kad es kadrā biju pilnīgi izģērbta.
Es zinu, ka mediji jau ir mēģinājuši caur producenti sarunāt interviju ar tevi, jo, skatoties filmu, rodas jautājumi... Jau filmēšanas procesa laikā nozarē paklīda runas, jo kāds no uzņemšanas grupas bija sācis konsultēties ar pieredzējušākiem kolēģiem, vai ir normāli tas, kā strādā Annas LOL filmēšanas laukumā. Jāņem vērā, ka vienai lielai daļai no Annas LOL filmēšanas grupas šis bija pirmais vai viens no pirmajiem lielajiem kino projektiem. Viņi vēl nebija droši par to, kā kas darāms.
Es teiktu, ka tā pati alkohola lietošana notika visur, kur tas atbilda epizodes saturam. Bija sajūta kā īstā ballītē. Visi iekļaujas, tā sacīt. Nevienam gan tas netika uzspiests – ja gribēja, tad varēja dzert. Es arī – cik nu savos deviņpadsmit gados varēju saprast –, es arī centos iekļauties.
Kolektīvais spiediens?
Tieši tā.
Vai filmēšanas laukumā tika lietotas arī psihotropās vielas?
Nē, tās gan noteikti nē.
Vai tu vēl kādreiz gribētu filmēties?
Ja būtu sakārtotas lietas, kas ir saistītas ar darba drošību... Pirms pāris mēnešiem filmējos Evolution reklāmā un tikai tur filmēšanas laukumā ieraudzīju, cik patiesībā kino uzņemšana ir citādāka. Viss ir zināms, kas notiks, visi zina, kas viņiem jādara. To vispār nevarēja salīdzināt ar procesiem Annas LOL filmēšanas laukumā. Un šajā reklāmā man nebija jāizģērbjas.
Viens no pārmetumiem filmas Anna LOL darba procesam ir, ka filmēšanas procesā netika piesaistīts intimitātes koordinators – tā ir jauna profesija, kas rūpējas, lai intīmo ainu filmēšanas laikā tiek ievērotas aktieru nospraustās robežas, ciktāl viņi ir gatavi iet, uzņemot konkrēto epizodi. Jāņem gan vērā, ka Latvijas kinovidē sertificēti intimitātes koordinatori sāka strādāt tikai 2023. gadā, bet jūs filmējāt divus gadus pirms tam. Producente Guna Stahovska apgalvo, ka intimitātes koordinatora funkcijas bija viens no darba uzdevumiem Annai LOL piesaistītajai horeogrāfei Anetei Tambakai.
Varbūt tā arī bija, bet es to neesmu sapratusi. Es Annas LOL filmēšanā sākumā vispār neko nesapratu. No sākuma, piemēram, domāju, ka Ivars [režisors Ivars Tontegode] ir atbildīgs par pilnīgi visu. Biju domājusi, ka viņam visas šīs lietas būtu jāsakārto, jo nezināju, kādas funkcijas ir režisoram un kādas producentam. Es nezināju, ka viņš nav galvenais. Ivars bija tas, kurš man deva ļoti daudz informācijas, un uzvedās visu laiku tā, it kā viņš būtu galvenais.
Bet vispār tas ir koks ar diviem galiem. Domāju, ka filma nebūtu sanākusi tik laba, kāda tā ir, ja tai nebūtu bijis tieši šis režisors. Tomēr tad nebūtu bijušas arī visas tās problēmas, jo viņš bija tā visa centrs.
Un ko darīja producente Guna?
Ja godīgi – es nezinu. Es nezināju, kādi kurai personai ir pienākumi filmēšanas laukumā. Protams, es redzu, ko dara kameras departaments, ko dara gaismotāji un skaņa. Bet es nezināju, par ko kurš filmēšanas laukumā atbild, to man neviens neskaidroja. Un man filmēšanas laikā galva bija pilna ar citām problēmām.
Ir viena filmas epizode, par kuru kinovidē klīst dažādas runas, un to es tomēr gribētu precizēt. Proti, intimitātes epizode Annai ar svešu sievieti pēc ballītes esot filmēta atvērtajā setā – tas nozīmē, ka filmēšanas laukumā atradās nepiederošas personas.
Pirms ainas filmēšanas Ivars izstaigāja laukumu un dzina visus projām, lai pie kadra uzņemšanas nebūtu neviens, kuram tur tobrīd nav jābūt, un lai pie kontroles monitora nesēdētu neviens, izņemot viņu pašu un grima mākslinieci, kurai visu laiku jāseko līdzi, kā mēs izskatāmies kadrā. Bet viņa man pēc tam teica, ka epizodes filmēšanas laikā pie monitora sēdējis arī tās villas īpašnieks, kur mēs šo epizodi filmējām, ar viskija glāzi rokā. Kā es saprotu, viņš bija kaut kāds Ivara paziņa. Es biju šokā.
Jāņem vērā, ka filmēšanas laukums ir ārkārtīgi specifiska darba vide, kurā pastāv ļoti stingra hierarhija. Tā nosaka, ka režisoram vienmēr ir taisnība.
Jā, manuprāt, tieši tāpēc situācija Annas LOL filmēšanas laukumā izvērtās tāda, kāda tā izvērtās. Jo šīs filmas režisors ir šī konkrētā persona. Viņš stumj, stumj, stumj un, ja pieaudzis vīrietis tā stumj un stumj, un stumj, tad ko tu izdarīsi?!
Vairāki filmēšanas grupas darbinieki man ir teikuši, ka toreiz, kad filmēja Annu LOL, viņi bija ļoti nepieredzējuši, tāpēc neiebilda režisoram. Tagad, kad viņi ir strādājuši vēl pie citiem projektiem un iemācījušies, kā jāstrādā filmēšanas laukumā, viņi būtu iebilduši vai pat būtu atteikušies turpināt darbu šī režisora vadībā.
Man ļoti žēl, ka es pati nesapratu, ka man jāiet prom un jābeidz filmēties šajā projektā. Es neredzēju nekādu iespēju, kā tikt no šī visa ārā. Varbūt tas bija arī kaut kāds pusaudža naivums. Bet es ik pa laikam vēl tagad domāju un nesaprotu, kāpēc vienā dienā vienkārši nepateicu tam visam nē. Un viss – lai dara, ko grib. Tāpēc es, tagad skatoties filmu, pārtinu tās vietas, kuru filmēšana man saistās ar īpaši nepatīkamām atmiņām. Man vajadzēs ļoti ilgu laiku, lai es no šīs filmas atkoptos. Manā dzīvē tikai tagad lietas sāk mainīties, es ilgu laiku pēc filmēšanas beigām biju ļoti noslēgusies šo manu piedzīvojumu dēļ. Domāju, pamatā tam bija mani pārdzīvojumi Annas LOL uzņemšanas laukumā. Tā savā ziņā ir dokumentāla filma.
Protams, tas viss notika salīdzinoši sen, es biju jaunāka. Negribu teikt neko rupju, bet manas smadzenes tobrīd bija jau tiktāl... Es līdz galam vairs nesapratu, kas ir normāli un kas nav. Es vienkārši centos fiksi to visu aizmirst.
Klausoties tevī, paliek žēl arī filmas, jo filma nav slikta.
Jā, filma nav slikta, un tā ir par lietu. Tikai žēl, ka to pašu rezultātu būtu bijis iespējams panākt, strādājot bez visādām galējībām. Piemēram, ja būtu bijuši piesaistīti attiecīgie resursi – tad viss būtu izdarīts pareizi un neviens nebūtu emocionāli traumēts.
Es vakar vēlreiz pārskatīju filmu. Tā simulētās izvarošanas epizode, kas tev ir ar Jurija Djakonova atveidoto veikala apsargu, – es to nevaru skatīties. Jo kamera visu laiku koncentrējas uz tevi, tavu sejas izteiksmi... Man liekas, ka es redzu, cik ļoti slikti tu jūties, tobrīd filmējoties. Savā ziņā to nevar saukt par aktiermākslu.
Jā, to skaidri un gaiši var redzēt – man aiz nepatikas visa seja bija vienos pleķos. Nekādas mākslas šajās ainās nebija. Visa aktiermāksla balstījās tajā, ka es vienkārši tiku parauta uz muļķi.
Vai tu gribētu, lai filmu turpina izrādīt?
Teikšu godīgi – es esmu gatava nest šo upuri. Bet tikai tādēļ, ka man ir sajūta – tas ir jāredz cilvēkiem, kas nāk no tādas vides kā Anna. Es pati nāku no pavisam citādiem apstākļiem, mana bērnība bija pavisam atšķirīga, bet tagad saskaros ar ļoti daudziem cilvēkiem, kuriem ir šāda tipa problēmas. Šai filmai ir jābūt tikai tāpēc, lai citi cilvēki redz, ka ne viņiem vienīgajiem tā iet, savā ziņā šī filma ir iespēja viņiem palīdzēt. Un darbs šajā filmā ir ieguldīts liels, arī mans darbs. Uz kinoekrāniem nevar redzēt to, kas reāli notika filmēšanas laukumā. Es būtu gatava nest šo upuri, bet skatīties to filmu es gan vairāk negribu. Un arī visas ar to saistītās ekstra lietas – sniegt intervijas utt. Pēc šīs intervijas es pilnībā atslēgšos no Annas LOL un sākšu beidzot dzīvot savu dzīvi tālāk bez šī visa.
Ceru, ka es šajā sarunā neizklausīšos kā šausmīgi liels upuris, jo es negribu būt upuris. Es izgāju tam visam cauri, bet tad cerēsim, ka citiem tas nebūs jādara. Es esmu diezgan spēcīga personība, kas spēj saprast, kas ir labi un kas – slikti. Ka ir lietas, par kurām vēl ir jādomā, bet ir lietas, kuras var aizmirst.
Bez rakstveida saskaņošanas ar Kino Rakstiem jebkāda raksta / intervijas vai to daļu pārpublicēšana ir aizliegta.
