Burtiski nostājoties Jura Podnieka dzīves un laikmeta centrā – mazliet reibst galva. Uz kuru pusi skatīties? Kas ir svarīgāks? Dzīvība, nāve, romantika, vēsture un laikabiedri, bet, lai ko tu darītu, kaut kas tiks palaists garām. Viss mijas un pazib 35 minūšu garā 360° projekcijā / videoinstalācijā. Kas notiek tālāk? Viss sākas no gala.
Atzīmējot kinorežisora un operatora Jura Podnieka (1950–1992) 75. dzimšanas dienu, tapusi un līdz 5. decembrim Latvijas Kultūras akadēmijas telpās apskatāma izstāde Podnieka laiktelpa. Šāda apjoma audiovizuāla izstāde par godu režisoram radīta pirmoreiz un cenšas sasniegt gandrīz neiespējamo – vienā telpā, ar projekciju un arhīvu materiālu palīdzību aptvert un ielūkoties Podnieka dzīvē ārpus kinoteātra ekrāniem vai biogrāfijām.
2024. gadā iznākušajā dokumentālajā filmā Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks (režisores Anna Viduleja un Antra Cilinska) skatītājs sekoja konkrētam naratīva instrumentam – Jura Podnieka dienasgrāmatām –, toties izstādē apmeklētājs zināmā mērā pats kļūst par režisora dzīves kinooperatoru. Ieejot izstādes telpā, paveras skats uz centrālo izstādes objektu, viegli caurspīdīga plīvura ietītu 360° projekciju apli, kurā uz riņķi griežas cilvēka dzīve un viss, kas notiek tālāk, būs atkarīgs tikai no tava – skatītāja skatiena. Vismaz tādas bija manas personīgās sajūtas, nostājoties apļa epicentrā. Iespējams, tā ir tā lielā dokumentālistu nolemtība – dzīve skrien tev apkārt, un ir jāizvēlas, pie kura stāsta un kura momenta tavs skatiens apstāsies.
Lai gan izstāde tapusi Jura Podnieka gada projekta kontekstā, galvenais katalizators tās veidošanai bijušas kastes, kas atrastas 2023. gada vasarā Podnieka māsīcas Ināras Zeltiņas Langstiņu vasarnīcas bēniņos, – Jura Podnieka uzņemti fotonegatīvi, diapozitīvi, fotogrāfijas, filmu rullīši, magnētiskās lentes, kasetes un citi materiāli. Gluži kā kāda cita uzņemtā filmā – materiāli tikuši nosargāti tīri nejaušības dēļ, vēlāk tie digitalizēti (digitalizācijas / skenēšanas procesu veica Ieva Ozoliņa), un tagad daļa materiālu iekļauti izstādē.
Domājot par Podnieku kā mākslinieku plašākā nozīmē, ļoti interesanti ir vērot tieši viņa fotogrāfijas un negatīvus. Eksperimenti, portreti, kompozīcijas un jauneklīga ikdienas dokumentācija ļauj pakavēties paša autora skatienā un, iespējams, ieraudzīt daudz tuvāku un daudz pieejamāku režisoru, nekā līdz šim.
Aplis ir noslēdzies
Mākslinieka Kristapa Epnera atrastais aplis ir savā formā vienkāršs, bet ģeniāls risinājums ļoti sarežģītam uzdevumam. Aplis ir kā kameras lēca, ritms, cikls, fokusa punkts, tas ir arī veids, kā vēsturiski tika radīta kustības ilūzija, izmantojot zootropu. Aplis ir arī diapozitīvu projektors (attēlu nomaiņas skaņa brīžiem parādās izstādes centrālajā projekcijā). Skaidrs, ka arī ekspozīcijā izmantotā apļa krāsa nav nejauša. Vai zilais tonis reprezentē tos ūdeņus Zvirgzdu ezerā, kuros Podnieka dzīvība aizpeldēja 1992. gadā?
Pastāv vairākas teorijas par to, ka cilvēks laiku un vēsturi uztver nevis lineāri, bet gan uz fragmentāru un vīzijveidīgu asociāciju pamata. Ne tikai mākslinieciskās tradīcijas, bet arī politiskās, sociālekonomiskās un ētiskās normas saplūst vienā tagadnes punktā (skatītājā), kura skatījums var atbalsoties arī nākotnē. Mēs uztveram un atminamies vēstures notikumus fragmentāru un sapņveida vīziju formā, tās balstītas uz asociatīvo domāšanu un intuīciju. Jura Podnieka dzīve kļūst par vienu no šiem sapņiem.
Izstādes idejas autore un kuratore Anna Viduleja Kultūras Krustpunktu konferences ietvaros 7. novembrī vadīja ekskursiju, kurā uz mirkli kļuva par Podnieka dzīves diriģenti – nostājoties uz krēsla apļa centrā, viņa apmeklētājiem ļāva fokusēties uz mirkļiem un stāstiem, kuri reibinošajā karuselī ņirb visapkārt.
Uz brīdi tā šķiet kā pārpasaulīga vīzija un metafora par režisora dzīvi un to, kādu lomu ieņem palicēji pēc kāda cilvēka nāves. Pazib mirklis, un mēs ielūkojamies Jura 30 gadu dzimšanas dienā, kur it kā sastingušie fotogrāfiju tēli liekas dzīvāki par mums pašiem. Vēl brīdis, un Jura Podnieka rokās jau dziest barikādēs sašautais režisors un kinooperators Andris Slapiņš (1949–1991). Videokameras dokumentēto Slapiņa nāves brīdi biju redzējusi vairākkārt, tomēr tieši šeit visaptverošā projekcija, filmas palēninājums un skaņu montāža atstāj neizdzēšamu iespaidu, kurā mēs kā skatītāji esam kopā ar Podnieku, un neatliek nekas cits, kā to eksistenciāli izturēt. “Viss dzīvē ir no sāpēm un no prāta,” saka Jura krustmāte, leģendārā aktrise Vija Artmane. Podnieka balss mijas ar viņa laikabiedriem, un šīs pārpasaulīgās skaņas kļūst par būtisku izstādes kompozicionālo elementu. “Laikam nevar aizskriet pa priekšu,” atgādina Anna Viduleja un norāda uz stindzinošo dzīves cikliskumu.
Var tikai iztēloties, cik sarežģīta bijusi izstādes projekcijas montāža, kas tapusi sadarbībā ar mākslinieku Viktoru Keino. 360° filmā tiek savienoti kustīgi un nekustīgi attēli, video, audio, filmu un interviju fragmenti, vēstules un balsis, veidojot tīšus un netīšus dialogus, spējot saglabāt emocionālo dramaturģiju un kulmināciju ļoti sarežģītai un pilnasinīgai dzīvei.
Šī metode atspoguļo interesantu tendenci virtuālās realitātes un 360° video veidošanā – imersīvās filmas, kurās tiek izmantota virtuālā realitāte (VR) vai 360° video, arvien vairāk tiek izmantotas kā instruments empātijas un emocionālas identifikācijas izraisīšanai stāstos, kas balstīti uz faktiem.
Atšķirībā no tradicionālās plakanās filmas, imersīvie darbi ļauj skatītājiem skatīties jebkurā virzienā.
Jēlas Universitātes antropoloģe Līza Messeri šo kino- un videomākslas novirzienu sauc par “empātijas mašīnām”. Latvijā šādu darbu prakse nav sveša, īpaši izceļot Žaņa Lipkes memoriālā veidotā “Lipkes bunkura” virtuālās realitātes pieredzi. Esmu pārliecināta, ka tieši empātijā balstīta audiovizuālās mākslas pieredze ir spēcīgs un veiksmīgs instruments, kā runāt par sarežģītiem vēstures periodiem un personībām. Iespējams, izstāde Podnieka laiktelpa ir viena no šīm “empātijas mašīnām”.
Jauns un as-prātīgs
Paralēli izstādes galvenajai projekcijai katrā no telpas stūriem atrodas mazāks aplis, katrā no tiem – intervijas, filmas un to fragmenti, ļaujot palūkoties uz režisoru jau plašākā kontekstā. Podnieka laikabiedri dalās atmiņās un ļauj ieraudzīt režisora paveikto starptautiskā gaismā, tomēr šoreiz gribas izcelt ko citu – Jura Podnieka kursadarbus no laika, kad viņš studēja Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta operatoru fakultātē Maskavā, un mūzikas videoklipu fragmentus.
Mācību darbos iespējams novērot skaidru dominējošu elementu – skatiena meklējumi un mēģinājums ielauzties tālāk, kādā apslēptā pētāmo objektu apziņas nostūrī. Tuvi un ekstrēmi tuvplāni ar fokusu tieši uz cilvēku acīm, iespējams, vēsta par autora vēlmi visu savu turpmāko radošo dzīvi censties ielūkoties tālāk par pieņemto. Spēcīgi tas parādās īsfilmas Vecāks par desmit minūtēm (1978) operatora darbā, bet jo īpaši dokumentālā cikla Mēs (1987–1989) palēninājuma sekvencēs, kur manifestējas visi Podnieka poētikas elementi.
Savukārt mūzikas videoklipu asprātīgais, asais un brīžiem izteikti simboliem bagātais saturs iedod alternatīvu dimensiju Podniekam kā tēlam – tādu, kurā valda humors un tieksme ar laiku pievērsties arī spēlfilmu veidošanai. Īpaši asprātīgas šķiet Podnieka veidotās ielu intervijas 1979. gadā, kur pats režisors parastiem garāmgājējiem uzdod jautājumus par to, kā pietrūkst dokumentālajā kino. Kādam garāmgājējam viņš uzjautā, vai tas dzirdējis par tādu režisoru Juri Podnieku. Dzirdējis esot. Un dzirdēs vēl daudz.
Cilvēks un skatiens
Jura Podnieka žiletes asuma skatiens, cilvēcība un kinematogrāfiskā virtuozitāte, manuprāt, ir Latvijas kino pamatizglītības sastāvdaļa. Mēs varam tikai cerēt vēl kādreiz piedzīvot tādu māksliniecisko vērienu savienojumā ar sociālu un politisku dziļumu. Mana cerība un veltījums nākotnei ir, lai Latvijas Kino muzejā Podnieka ekspozīcija (šī vai kāda cita) kļūst par pastāvīgu sastāvdaļu, lai jebkurš var paciemoties Podnieka laiktelpā brīžos, kad vajag spēku, iedvesmu vai vienkārši iespēju iepazīties ar tik sarežģīto Latvijas vēsturi tās viskritiskākajos brīžos. Šī telpa mūsdienu politiskajā kontekstā, kad Ukrainā notiek Krievijas sāktais pilna apjoma karš, kļūst par ētisku atgādinājumu vēstures nežēlīgajai dabai atkārtoties un cilvēku dabai – aizmirst.
Izstādes imersīvā klātesamība, kur skatītājs ieņem aktīvu līdzdalību materiāla iepazīšanā, šķiet, vērošanas procesu padara daudz demokrātiskāku un intīmāku – mēs tiešām nonākam kādā trešajā telpā, starp laiku un telpu, dzīvību un nāvi. Tomēr svarīgi arī atzīmēt, ka Podnieka dzīves pārbagātībai ir nepieciešams kāds, kurš palīdz tajā orientēties, – īpaši jaunākajai paaudzei, kura tikai sāk iepazīt Podnieka daiļradi vai arī dzirdējusi vienīgi par Vai viegli būt jaunam? (1986). Šai auditorijai svarīgi skaidri pieturpunkti, lai navigētu šajā laikmeta jūrā, tāpēc izstādes organizētāji ir sagatavojuši tiešsaistes materiālu / katalogu ar 40 galvenajiem pieturpunktiem / stāstiem, kurus iespējams vērot centrālajā projekcijā (visa informācija par izstādi un katalogs ŠEIT).
Bagātīgā apjoma dēļ iesaku izstādi apmeklēt divas reizes, jo, lai tīri praktiski noskatītos visus videomateriālus, ir nepieciešamas vismaz trīs stundas. Pirmajā apmeklējuma reizē iesaku veltīt laiku intuitīvai pieredzei, sajust telpu, skaņu un to, kā tieši katra individuālais skatiens vēro Podnieka dzīves 42 gadus. Otrajā apmeklējumā ir vērts veltīt laiku pārējiem piedāvātajiem videomateriāliem, kur no lokālā un privātā līmeņa nonākam jau starptautiskā kontekstā. Dokumentālā kino operators un Jura Podnieka asistents Aleksandrs Demčenko vienā no atmiņu intervijām uzsver, kā mainījies režisora Podnieka skatiens un pasaules uztvere pēc filmas Vai viegli būt jaunam?, uzsākot darba procesu pie daudzsēriju Mēs / Soviets, – no skaidras polarizācijas, no melnā un baltā, Podnieks nonāk pie indivīda jau daudz plašākā kontekstā. Šī ir iespēja ielūkoties režisora īpašajā audiovizuālajā arhīvā un kļūt par tā centrālo skatītāju.
Pēc izstādes apmeklējuma aicinu ielūkoties vietnē filmas.lv, kur par godu Patriotu nedēļai ir iespēja noskatīties īpašu režisora un operatora filmu izlasi – Strēlnieku zvaigznājs (1982), Vai viegli būt jaunam? (1986), Krustceļš (1990), Šūpulis (1977), Ceturtā dimensija (rež. Laima Žurgina, 1977) un daudzi citi darbi, kuri ne tikai atgādina par mūsu valsts un tautas vēsturi, bet arī palīdz dekonstruēt Podnieka laiktelpu.
Nostājoties Jura Podnieka dzīves un laikmeta epicentrā, var sareibt galva, mēģinot satvert laiku, kurš traucas tev garām. Brīdī, kad tas notiek, paliek tikai viena skaidra atziņa. Podnieka pasaulē galvenais ir cilvēks un viņa skatiens.
Izstāde atvērta no 2025. gada 18. oktobra līdz 5. decembrim ceturtdienās, piektdienās un sestdienās 12:00 – 18:00 Latvijas Kultūras akadēmijas telpās Rīgā, Miera ielā 58a (centrālā ieeja, 2. stāvs). Ieeja brīva!
