Pasaules literatūras vēsture zina pietiekami daudz gadījumu, kad izcils un lasītāju iemīļots romāns top pārcelts filmā un pilnībā izgāžas. Ne mazums ir arī tādu piemēru, kad viduvējs, lai arī populārs literārs sacerējums kļūst par pamatu lieliskam kinodarbam. Bet ir arī grāmatas, kuras nekad neviens nav mēģinājis ekranizēt. Uz šī fona jauno Jāņa Ābeles filmu "Jelgava ‘94" nevar aplūkot, aizmirstot faktu, ka tā ir tapusi, balstoties ārkārtīgi populārā Jāņa Joņeva romānā.
Autors: Ilmārs Šlāpins
Šajā rudenī pusotra mēneša laikā uz kinoekrāniem iznāks četras jaunas Latvijas spēlfilmas, un tik intensīvs grafiks nav piedzīvots pat Simtgades programmas laikā. Vai skatītājs būs jau pieradis iet uz katru jaunu Latvijas filmu, vai varbūt šīs filmas rādīs pavisam citu pasauli, kurā atkal jāiemācās orientēties? Vai šo četru tik dažādo filmu režisori, apmēram vienas paaudzes puiši, šobrīd ir sāncenši vai komandas biedri? Nu, vismaz Kino Rakstu aicinājumam uz sarunu visi atsaucās ar prieku, un tā ap vienu galdu Kaņepes kultūras centrā sēž Juris Kursietis, Andris Gauja, Dzintars Dreibergs un Jānis Ābele.
Autors: Kristīne Matīsa
Gandrīz ikvienas latviešu dzimtas stāsts slēpj sevī daudz vairāk spēcīgas, nesakonstruētas dramaturģijas un paradoksālu sižetu, nekā vidēji statistisks “izdomāts” scenārijs filmai vai seriālam – to pēc paša pieredzes var apgalvot režisors Pēteris Krilovs, kurš savu filmu kontekstā rūpīgi pētījis vēstures dokumentus dažādos pēckara periodos, arī tajos, kurus aktualizē dokumentālā filma “Spiegs, kurš mans tēvs” vai Simtgades seriāls “Sarkanais mežs”.
Autors: Pēteris Krilovs
Režisores Ilonas Brūveres filmogrāfijā ir īss ieraksts par kinožurnāla "Māksla" 1990. gada 1. numuru – 12 minūtes garu filmiņu ar nosaukumu "Atmiņas par cirku" (Rīgas dokumentālo filmu studija). Es sāktu tieši ar to, ja man būtu jāraksta režisores daiļradei veltīts raksts (bet es to nedaru. Kāpēc to darīt ir bīstami – skat. nākamajā rindkopā! Es rakstu tikai subjektīvas piezīmes.)
Autors: Vilnis Vējš
Dokumentālās filmas „Spiegs, kurš mans tēvs” intriģējošais „titulvaronis”, dubultaģents Imants Lešinskis bija ļoti spilgta un harizmātiska, lai gan, protams, neafišēta parādība Latvijas padomjlaiku vēsturē. Literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kura padziļināti pētījusi padomju Latvijas kultūras sakarus ar trimdas latviešiem, pat pieļauj, ka Lešinskis ilgus gadus avīzes „Dzimtenes Balss” pielikumā "Svešuma balss" ar pseidonīmu publicējis fantāzijas romānus turpinājumos…
Autors: Eva Eglāja-Kristsone
