“Lēciens”. Prom no sociālisma ideāliem

Izlaušanās no padomjzemes “maigā tvēriena” kļuvusi gandrīz vai par īpašu kino apakšžanru trilleros ar “aukstā kara” problemātiku. Bēg mākslinieki, baletdejotāji, mūziķi, zinātnieki, rakstnieki, sportisti, bēg dažādu rangu spiegi un diplomāti. Un, lūk, lietuviešu dokumentālistes Giedres Žickītes filmā bēg arī padomju zvejas kuģa radists Simas Kudirka, un saceļ gandrīz vai lielāku troksni, nekā visi minētie zinātnieki un rakstnieki kopā.

Zeme, zeme, kas tā zeme,
Ja tev īstas brīves nav?
Brīve, brīve, kas tā brīve,
Ja tev savas zemes nav.

Uldis Grasis,
trimdas dzejnieks un dziesminieks

Kad padomju ekspedīcijas zvejas kuģa Sovetskaja Ļitva radiotelegrafists, lietuvietis Simas Kudirka 1970. gada 23. novembrī izšķīrās par izmisīgo pārlēcienu uz ASV krasta apsardzes kuģi Vigilant, viņš saprata gan, ka no šī brīža sāksies pilnīgi jauna dzīve. Bija sperts impulsīvs solis pretī brīvībai, daudzkrāsainai dzīvei, palmām, magnetofonam Grundig, prom no padomju īstenības pelēcības, cietuma sajūtas un čekistu aizdomīguma. Viņš neapsvēra savu rīcību, nedomāja par sekām – amerikāņu kuģa borts bija tik tuvu…

Kudirka nezināja, ka tik laipnie un smaidīgie amerikāņu jūrnieki ļaus čekistiem viņu sagūstīt, piekaut, un aizvest atpakaļ uz padomju kuģi. Pārbēdzējs brīvības gaisu paspēja ieelpot vien septiņas stundas. Attapies no sitieniem, Simas Kudirka saprata, ka tagad viņa dzīvei kontūras noteiks citi, taču tālākos likteņa pagriezienus viņš paredzēt nevarēja.

Šī spriedzes piesātinātā notikumu virkne kļuva par pamatu Giedres Žickītes dokumentālajai filmai Lēciens, ko šajās dienās sāk izrādīt straumēšanas platformās Latvijā. Filma jau paguvusi saņemt galveno balvu Varšavas filmu festivālā. Lēciens ir Lietuvas, Francijas un Latvijas kopražojums, viens no operatoriem ir universālais mākslinieks Valdis Celmiņš (viņa kamera tvērusi arī filmēšanai  tik nepadevīgo bijušo ASV Valsts sekretāru Henriju Kisindžeru), bet viens no producentiem ir Uldis Cekulis.

Un es nevaru neizteikt savu apbrīnu par producenta intuīciju un tālredzību, iesaistoties ārvalstu projektos, kas tik bieži gūst panākumus. Starptautiskā prestiža ziņā Latvijas filmu producentu pulkā Cekulim līdzvērtīgu nav.

Filmas Lēciens ieceres pievilcību stiprināja apstāklis, ka Kudirkas atbrīvošanā iesaistīti arī latvieši. Pirmām kārtām jāmin 1950. gadā ar pašsagādātu zvejas laivu no Zviedrijas pāri Atlantijai atceļojušais dolenietis, ar uzņēmību un cītīgu darbu par ASV zvejas kuģa kapteini kļuvušais Roberts Brieze (trimdas presē viņš daudzkārt pieminēts, bet nekad kā Brīze, ka tagad pie mums sākuši rakstīt). Viņš piedalījās padomju un amerikāņu zvejnieku pārrunās par starptautisko zvejas noteikumu ievērošanu, tādējādi kļūdams par aculiecinieku čekistu nežēlīgajai izrīcībai un amerikāņu jūrnieku nožēlojamai bezdarbībai. Nonācis krastā, Brieze nekavējās par šo incidentu ziņot atklātībai. Rezultātā darbu zaudēja vairāki virsnieki, ieskaitot admirāli, kurš bija atteicies politiskajam bēglim dot patvērumu. Kapteini aicināja uz Vašingtonu, kur viņam bija jāliecina ASV Kongresa izmeklēšanas komisijai, – un, ja ne Brieze, lietu aizmirstu, jo jūrniekiem bija piekodināts klusēt. Kudirka varētu pilnā mērā novergot savu soda laiku, sapni par Ameriku noliekot dziļā aizkrāsnē.

Otrs saskares punkts ar latviešiem bija ārsts Dzintars Paegle Ņūdžersijā – viņa ģimenes mājā Kudirka varēja uz laiku apmesties pēc ierašanās ASV. Prestižo Jeila universitāti beigušais Paegle jau kopš sešdesmitajiem gadiem aktīvi iesaistījās latviešu un citu baltiešu trimdinieku sabiedriskajās aktivitātēs, kas galvenokārt izpaudās protestos pret PSRS okupācijas politiku. Arī Sima Kudirkas gadījumā dr. Paegle bija viens no aktīvākajiem demonstrāciju organizētājiem. Īpaši jau pēc tam, kad veclietuviešu draudzes Eņģeļu Sv. Marijas baznīcas kancelejā Viljamsburgas rajonā, Bruklinā, sadzeltējušā baznīcas grāmatā izdevās sameklēt ierakstu, kur 1906. gadā reģistrētas Simas mātes Marijas Šulskienes kristības. Dokumentāri apstiprinājās, ka viņa dzimusi Ņujorkā – Bruklinā. Piedzimstot Marija automātiski bija iemantojusi ASV pavalstniecību un, tā kā viņa no tās nekad nebija atteikusies, tad līdz ar dēlu bija atzīstama par ASV pilsoņiem. Kā sešus gadus vecu meitenīti vecāki Mariju bija aizveduši atpakaļ uz Lietuvu, kur viņa arī uzaugusi un palikusi.

ASV pilsonības fakts piedeva jaunu enerģiju kustībai par Kudirkas atbrīvošanu. Sākās neskaitāmas sazvanīšanās ar Mariju Šulskieni un viņas vedeklu. Dzintars Paegle un viņa sieva Gražina,  lietuviete, ieguldīja daudz laika un līdzekļu gan šajās sarunās, gan organizējot baltiešu trimdinieku tikšanās ar ietekmīgiem ASV politiķiem. Atmosfēra tika nokaitēta un pirms gaidāmajām tirdzniecības sarunām ar ASV prezidentu Fordu krievi acīmredzot atzina par labāku Kudirku atbrīvot no soda nometnes un arī izlaist no Padomju Savienības, lai šo nepatīkamo lietu izbeigtu.

70. gados Kudirkas vārds bija gandrīz katrā trimdas ziņu lapā. Mūspusē lietas kursā bija tikai tie, kas uzmanīgi sekoja Amerikas Balss raidījumiem.

Tāpēc filmas pieejamība maksas portālos Latvijā gan vecākiem, gan jaunākiem ļaudīm tagad dod lielisku iespēju aizpildīt savus nezināšanas un aizmiršanas robus. Tā ir visu mūsu kopīgā vēsture, kas tiek izgaismota. Pārvarēsim kūtrumu un izbaudīsim mājas kino priekšrocības!

Pērn iepazināmies ar Ginta Grūbes un Jāka Kilmi filmu Spiegs, kurš mans tēvs – stāstu par dubultaģentu Imantu Lešinski un viņa meitu Ievu Lešinsku-Gerberi. Citādi paņēmieni, citādi likteņi, bet vienojošais ir – nonākt dzelzs priekškara otrā pusē un tur iedzīvoties. Izaugušu koku ne vienmēr izdodas pārstādīt. Liekas, ka Simam Kudirkam izdevās ieaugt ilgotajā svešzemē, tomēr 2007. gadā viņš atgriezās Lietuvā – 77 gadu vecumā – un dzīvo vēl tagad.

Baletdejotāji neatgriežas

Savulaik gandrīz vai dievišķotais varas uzurpētājs Vladimirs Ļeņins vairākkārt savos rakstos lietoja apzīmējumu „Krievija – tautu cietums”, ar to domādams, protams, Krieviju pirms boļševiku apvērsuma. Lai gan tieši XX gadsimta sākumā (līdz pirmajam pasaules karam), kamēr Krievija bija zeme ar strauji augošu ekonomiku, tās pilsoņi varēja bez ierobežojumiem doties uz jebkuru valsti un arī atgriezties no tās ar jaunu pieredzi. Toties boļševiku režīms noslēdza robežas, izbraukšana kļuva arvien grūtāka, līdz 1929. gadā tika pieņemts likums, ka ikviens, kurš negrib atgriezties pasaulē pirmajā strādnieku un zemnieku valstī, ir tautas un tēvzemes nodevējs, viņa manta tiek konfiscēta, un gaida viņu nāves sods. Šī kārtība, gan nedaudz modificēta, padomju impērijā saglabājās līdz pat tās galam. „Tautu cietums” turpinājās.

Nevajadzētu gan domāt, ka visi šaipus cietuma žogam to vien darīja, kā kala plānus par bēgšanu prom no šejienes. Dzīvojām savās ikdienas rūpēs, un tikai retais sapņoja par brīvās pasaules ārēm. Situācijas izpratne bija ļoti diferencēta. Sapratām, ka ārzemju braucieni ir pieejami vai nu kompartijas pielipeņiem, vai tiešām izciliem ļaudīm – aktieriem, mūziķiem, sportistiem, baletdejotājiem un citām slavenībām, kam ļāva braukt pa pasauli, demonstrējot padomju kultūras sasniegumus, un šie braucieni tika plaši izgaismoti presē un TV. Turīgie un varai lojālie ļaudis varēja cerēt arī uz nedaudzajām tūrisma ceļazīmēm braucieniem pa Rietumeiropu. Nav šaubu, ka visa šī pasaules iepazīšana vai izrādīšanās pasaulei notika stingrā kompartijas modro sargsuņu – čekistu uzraudzībā. Bet reizēm tos izdevās piemānīt un izsprukt, pieprasot politisko patvērumu kādā no Rietumu valstīm. Slavenību bēgšanas gadījumus padomju propaganda noslēpt nevarēja, tāpēc vainīgos attiecīgi ietērpa nelietīgu nodevēju tēlos, kas izbaudījuši padomjzemes dotās priekšrocības (pirmkārt jau bezmaksas izglītību un profesionālās karjeras iespējas), bet uzspļauj sociālisma ideāliem, cerot, ka Rietumi tos iecels saulītē. Tā, mīlīši, nebūs! Badu jūs cietīsiet un atpakaļ lūgsieties, bet Dzimtene jūs aizmirsīs, no tautas atmiņas izdzēsīs.
Mediji rezonēja uz slavenībām, bet necilākie brīvības kārotāji no tūrisma grupām tā arī palika nevienam nezināmi. Tikai mājās palikušie tuvinieki skuma un pilnā mērā varēja uz savas ādas izjust valsts bardzību pret dzimtenes nodevēja radiniekiem, tā sakot „līdz septītam augumam”.                

Izlaušanās no padomjzemes maigā tvēriena kļuvusi gandrīz vai par īpašu kino apakšžanru trilleros ar aukstā kara problemātiku. Bēg mākslinieki, baletdejotāji, mūziķi, zinātnieki, rakstnieki, sportisti, bēg arī dažādu rangu spiegi un diplomāti. Vairumā gadījumu pareizāk būtu teikt, ka tie ir cilvēki, kas savas mākslas vai citu darbību dēļ nonākuši kādā no Rietumu valstīm un tad nolemj neatgriezties, realizējot gadiem lolotu ideju. Uz viņiem nevar pilnībā attiecināt terminu „pārbēdzējs” (перебежчик), tāpēc krievu presē parasti tiek lietots termins "невозвращенец" – neatgriezies, kas latviski skan pārāk  aptuveni, nenorādot uz politisko kontekstu (atļaušos lietot savu terminu – neatgriezenis).    

Interesanti, ka tieši baletdejotāji kļuvuši par diezgan veiksmīgu spēlfilmu varoņiem, kas izvēlas karjeru turpināt ārzemēs, paliekot tur viesizrāžu laikā.

Divi no viņiem saistīti ar Rīgu. 1974. gadā, kad Ļeņingradas Kirova (tagad Marijas) teātris ar viesizrādēm bija nonācis Toronto, teātra solists, Rīgā dzimušais Mihails Barišņikovs saņēma uzaicinājumu Amerikas baleta teātrī un nolēma kļūt par neatgriezeni. Pēc dažiem gadiem viņš kļuva par izcilās trupas vadītāju un ar panākumiem piedalījās vairākās filmās (mūsdienās arī Latvijas skatītāji iepazinušies ar Barišņikova aktierspēli Alvja Hermaņa iestudējumos). 1985. gada filmā Baltās naktis / White Nights (režisors Teilors Hekfords) viņš tēlo pats sevi – gan izdomātā situācijā, kad lidmašīna ar baleta māksliniekiem ceļā uz Tokiju avārijas dēļ spiesta nosēsties kara lidlaukā Krievijā. Čekisti grib panākt, lai aizbēgušais mākslinieks atgriežas un atkal dejo Kirova teātrī, jo šim faktam būtu skaļš propagandas efekts. Taču galvenajam varonim izdodas izmukt un nokļūt līdz ASV konsulātam. Izcili baleta fragmenti, mērena propaganda un spriedzes kino elementi filmu padara skatāmu.

Ne tik spoži veicies citam Rīgas horeogrāfijas skolas audzēknim, Lielā teātra solistam Aleksandram Godunovam, kurš 1979. gadā viesizrāžu laikā Ņujorkā neatgriezās viesnīcā, izlēmis pamest PSRS uz visiem laikiem. Godunovs cerēja, ka sieva, arī Lielā teātra soliste, Ludmila Vlasova, viņam pievienosies, bet padomju darbinieki steidzīgi iesēdināja Vlasovu lidmašīnā uz Maskavu. Taču lidmašīna ar visiem pasažieriem tika 3 dienas aizturēta Ņujorkas lidostā, ASV pusei un Godunovam uzskatot, ka Vlasova tiek aizvesta piespiedu kārtā. Tikai pēc abu valstu augstāko instanču dialoga lidmašīna tika palaista uz PSRS un Vlasova atkal dejoja Lielajā teātrī. Šis incidents guva atspoguļojumu Sergeja Mikaeljana filmā Reiss 222 (1985), kur baleta mākslinieki bija aizstāti ar ledus baletu un sportistiem. Režisors, kurš savulaik bija guvis lielu popularitāti ar savu filmu Prēmija (1974), šoreiz nodevās primitīvai propagandai, lai parādītu padomju ļaužu nelokāmo uzticību savai sociālistiskajai tēvzemei un neatgriezeņu rīcības bezcerību. (Diezgan liela vieta filmā ir latvietim Vilnim Beķerim ASV Valsts departamenta darbinieka lomā.)

Aleksandrs Godunovs pāris gadus sabija Amerikas baleta teātrī, bet 1982. gadā to atstāja, jo arvien pieauga nesaskaņas ar trupas vadītāju, likteņa biedru Mihailu Barišņikovu. Līdz 1985. gadam Godunovs koncertē ar paša komplektētu trupu dažādās pasaules valstīs, tad baletu pamet cerībā uz kino aktiera karjeru Holivudā. Filmējas, bet bez īpašiem panākumiem. 1995. gadā 45 gadu vecumā atrasts miris savās mājās Rietumholivudā.

Trešā filma par baleta solistiem neatgriezeņiem ir Reifa Fainsa Nurejevs. Baltais krauklis / White Crow (2018) ar Kazaņas baleta solistu Oļegu Ivenko titullomā.

Ļeņingradas Kirova baleta solists Rūdolfs Nurejevs 1961. gadā pēc teātra viesizrādēm Parīzē, kad trupas administrācija „režīma pārkāpumu” dēļ neiekļāva viņu sarakstā viesizrāžu turpināšanai Londonā un gribēja nosūtīt ar avioreisu uz PSRS, lidostā izrāvās un veica izmisīgu „lēcienu brīvībā”, kā to nosauca vēlāk presē, – pieskrēja franču policistam un sauca, ka pieprasa politisko patvērumu. Šis incidents detalizēti parādīts arī filmā. Nurejevs kļuva par pirmo baleta solistu – neatgriezeni un turpināja spožu karjeru uz pasaules skatuvēm.

Simas Kudirka 1970. gadā „lēcienu brīvībā” veica burtiski, tikai bija nevis neatgriezenis, bet pārbēdzējs šī vārda vistiešākajā nozīmē – viņš kā kara laukā šķērsoja frontes līniju. Viņa stāsts bija pat tik ietilpīgs, ka studija Paramount TV viņa dēku un ciešanas uzņēma filmā Simas Kudirkas pārbēgšana / The Defection of Simas Kudirka (1978). Par to Emmy balva režisoram Deividam Louelam Ričam un montāžas režisoram Džonam A. Martinelli. Jāteic, ka notikumi filmā izklāstīti visai korekti, paša Kudirkas stāstītajam pievienojot visai mērenu propagandas devu. Lai pastiprinātu motivāciju izšķirīgajam lēcienam, filmas daļā pirms došanās jūrā iezīmēti sarežģījumi ar čekistiem. Titullomas tēlotājs visai līdzīgs savam prototipam un lomu izpilda cienījami. Miljoniem amerikāņu varēja iepazīties ar lietuvieša Kudirkas dramatisko likteni un tā laimīgo atrisinājumu, un nevar jau noliegt, ka šādas lietas cilvēkiem patīk skatīties.

Tēlo sevi pats

Kad lietuviešu dokumentāliste Giedre Žickīte uzzināja Kudirkas stāstu, viņa uzmeklēja to, sajuta 85 gadus vecā vīra neizsīkstošo vitalitāti, iemantoja uzticību un saprata, ka filma būs. Režisorei izdevās sameklēt krasta apsardzes kuģi Vigilant, uz kura 1970. gadā risinājās Kudirkas dzīvei izšķirīgie notikumi, tika piemeklēts padomju kuģa analogs. Un Žickītei radās iespēja restaurēt notikumus, pašam Kudirkam atveidojot sevi dažādās situācijās uz padomju un pēc tam uz ASV kuģa. Izrādījās, ka Simas ir ļoti artistisks un lieliski spēj imitēt notikumus autentiskā vidē. Tie bija filmētāju un galvenā varoņa veiksmes brīži. Mazāk izteiksmīgas ir ainas Lietuvas cietumā, kur Kudirkam mākslīgi jārada atbilstošās izjūtas, iezogas deklaratīvas frāzes.

Kā izcila jāvērtē unikālo arhīva materiālu atlase un montāža – daudzveidīgie filmējumi prasmīgi harmonizēti. Savienojumā ar tagad jau nosirmojušo tā laika līdzdalībnieku delikāti filmētajām intervijām, arhīva kadri parāda trimdas sabiedrisko kustību jaudu, iekšējo spēku un pārliecību. Tas ir cieņas apliecinājums trimdas politiski aktīvās daļas nepiekāpīgajai un nerimtīgajai cīņai par Baltijas valstu brīvību. Latvijas kinomāksliniekus trimdas 60.-70. gadu pašaizliedzīgie neatkarības centieni pagaidām nav ieinteresējuši.

Līdzīgi kā filmā Spiegs, kurš mans tēvs, arī Lēcienā spriedze atslābst posmā, kas retrospektīvi stāsta par dzīvi Amerikā. Mēs varam tik izstaigāt kādreizējās takas, atcerēties veikalus, kafejnīcas un ielas stūrus, varbūt arī satikt kādu no atmiņu lādes. Var stāvēt ielu krustojumā un brīnīties. Vienalga, darbības nav.

Pēc tam, kad pagātne taustāmi izspēlēta, fiziski pārdzīvota, atmiņu pastaigas ir gurdas.

Kopiespaids tomēr saglabājas enerģisks un možs, kā pēc rīta peldes ezerā, emocionālā ziņā nepārprotami pārspējot kādreiz uzņemto televīzijas filmu Simas Kudirkas pārbēgšana ar labiem aktieriem un pieklājīgu budžetu. 

Tagad mūs neierobežo politiskas barjeras, uz robežām nav ne žoga, ne priekškara. Mēs paši sevi robežojam. Savā prātā. Savā garā. Ir ļaužu vairums vienmēr pakļāvīgs. Tik daži ne. Būs vienmēr robežpārkāpēji, kas riskēs, varbūt mirs. Lai kādu žogu mēs sev celtu, kāds pamanīsies tikt tam pāri, vai caurumu izlauzt, vai tuneli izrakt. Tik prom no nebrīves! Kaut paša celtas. Ir tāda mūsu daba. Un tur nekā nevar darīt.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi