Pret “second-hand” realitāti

„Vai jūs varat iedomāties astoņpadsmit gadus vecu puisi vai meiteni sakām draugam – hei, vai atnāksi ar mani šopēcpusdien uz kino, rādīs igauņu filmu ar subtitriem! Ikdienā visticamāk – nē, nekādā gadījumā! Tas ir iespējams tikai kinofestivālā,” smejas Roberto Kueto no Sansebastianas festivāla, kas nupat noslēdzies Spānijā, sadalot balvas – Zelta un Sudraba gliemežnīcas. Šī saruna notika Rīgā - par to, kā festivāli kultivē klišejas, atlasot noteikta tipa filmas; par to, ka arī spāņu kino uztraucas par scenāriju krīzi; par to, kā spāņu jezuīts tulkoja ateista Bergmana filmas; par to, ka skatīties filmu ar subtitriem ir īpašs šiks; par to, kāpēc Sansebastianu interesē Latvijas kino.

Jau 65. gadu septembri starptautisko kino festivālu kalendārā noslēdz Sansebastianas kinofestivāls, pasniedzot FIAPF žūrijas balvas – Zelta un Sudraba gliemežnīcas. Šogad žūrija ar Džonu Malkoviču priekšgalā lēma par labu Džeimsa Franko biogrāfiskajai komēdijai The Disaster Artist, kas veidota kā making-of par reāli eksistējošu, izcili sliktu kulta filmu The Room (2003. gads, IMDB vērtējums 3,6) un tās režisoru Tomiju Vizū. Žūrijas speciālbalvu saņēma spāņu filma Handida, savukārt Sudraba gliemežnīcu par labāko režiju – argentīniešu režisore Anahi Berneri ar filmu Alanis. Kopumā šogad uz kūrortpilsētas eksotisko kinobalvu pretendēja 23 filmas, lielākoties no Francijas, Spānijas un Latīņamerikas, tomēr līdztekus arī, piemēram, Ursulas Antoņakas Beyond Words un japāņu režisora Nobuhiro Suvas The Lion Sleeps Tonight ar Žanu Pjēru Leo galvenajā lomā.

Pagājušogad Rīgā viesojās Sansebastianas atlases komisijas pārstāvis Roberto Kueto, kurš vadīja Riga IFF 2016. gada Feature Film Competition žūriju.

Roberto Kueto (no kreisās) Riga IFF žūrijas vakariņās kopā ar citiem žūrijas pārstāvjiem - Karelu Kūrmā no Igaunijas Filmu institūta un Nacionālā Kino centra vadītāju Ditu Rietumu. Foto: Andrejs Strokins

Kueto ir audiovizuālās komunikācijas profesors Karlosa III universitātē Madridē, viņš pasniedzis atsevišķus kursus un studiju programmas, vadījis seminārus Madrides filmu skolā (ECAM) un vairākās Spānijas universitātēs. Vēl Roberto Kueto ir valdes loceklis žurnālā Cahiers du Cinéma España, agrāk strādājis kā kinožurnālists, sadarbojies ar Hihonas (Gijón) un Sitdžesas (Sitges) kinofestivāliem. Viņa raksti skar plašu kinematogrāfisko interešu loku, tai skaitā neatkarīgo amerikāņu kino, Japānas kino politiku, Āzijas noir, jauno Korejas kino; tie tikuši iekļauti vairākās autoru kolektīvu grāmatās. 

Atvērtais, komunikablais un mūžīgi smejošais spāņu filoloģijas profesors Roberto Kueto ir biežs viesis Baltijas kinofestivālos un labprāt piekrita pastāstīt vairāk par Sansebastianas kinofestivālu un to, kas viņu piesaista Baltijas reģiona kinematogrāfijā.

Roberto Kueto un Sonora Broka 

Sonora Broka: - Vai varat pastāstīt, kāpēc Sansebastianas kinofestivālu interesē latviešu kino?

Roberto Kueto: - Pēdējos gados mēs esam izrādījuši Modri, arī kopražojumu Lomu spēles, un vēl...

Es lasīju, ka jau 1991. gadā Herca Franka filma Reiz dzīvoja septiņi Simeoni saņēmusi balvu kā labākā dokumentālā filma, pēdējos gados Sansebastianā izrādīts arī latviešu-lietuviešu Spēlmanis un Vogelfrei (2007).

Jā, jā! Tā bija speciāla programma, tajā gadā mēs atlasījām filmas no visām eks-komunistiskajām valstīm, bet tas nebija galvenais kritērijs, mēs iekļāvām Vogelfrei, jo filma mums patika. Tas, kas notiek šobrīd – mēs esam pievērsuši vairāk uzmanības Baltijas valstīm, jo tā līdz šim bija mums drīzāk nezināma kino teritorija, man jāatzīstas. Bet 2012. gadā es sāku apmeklēt Varšavas kinofestivāla CentEast filmu tirgu, kur pavīd daudzas Baltijas filmas un projekti;

kopš 2013. gada es braucu uz festivālu Kino Pavasaris Viļņā, kas ir ideāla vieta, lai sekotu līdzi tam, kas notiek Baltijas valstīs, – projektu prezentācijas, kino veidotāji, daudzi jauni kontakti.

Mums šobrīd ir daudz vairāk informācijas par Baltijas filmām, mums tās iesūta, ir izveidojušies tieši kontakti ar producējošajām kompānijām un producentiem. Protams, tas ir daudz labāk, nekā komunicēt ar filmu tirdzniecības aģentūrām, un mazāk ir arī filmu, kas vienkārši paslīd garām, mūsu nepamanītas.

Mūs interesē visa šī Austrumeiropas daļa un īpaši Baltijas valstis, šobrīd tā mums ir ļoti aizraujoša teritorija, ko pētīt. Arī tādēļ, ka – jūs droši vien zināt labāk, te ir jauna kinoveidotāju paaudze, kas dara ļoti interesantas lietas.

Man jāatzīstas, deviņdesmitajos gados mēs nezinājām īpaši daudz par Baltijas kino, varbūt vienīgi Šarūnu Bartu, kura filmas rādīja daudzos festivālos, bet tagad šī jaunā kinematogrāfistu paaudze un pavisam jaunie producenti šķiet ļoti daudzsološi un interesanti. Viņi ir ļoti aktīvi, viņi meklē kopprodukcijas iespējas ar citām valstīm, un tas ir patiešām ļoti, ļoti būtiski.

Viļņā es noskatījos filmu Karaļu maiņa, arī Senekas dienu; abām Lietuvas puses producente ir Uļjana Kim, kas producēja arī Spēlmani, - viņa ir neticama, producējot aptuveni divas filmas gadā. [Visas minētās filmas ir neseni Baltijas valstu kopražojumi, kuros piedalījušās Latvijas studijas Lokomotīve un Film Angels Production.- Red.]

Vai jūs varat raksturot Baltijas valstu kino? Vai varam teikt, ka šī reģiona filmām piemīt kas vienojošs?

Kaut kādas līdzības? Hm, šis ir sarežģīts jautājums... Mums, spāņiem, atmosfēra šajās filmās, zināms uzstādījums šķiet mazliet eksotisks. Spānijā, protams, gaužām maz ko zina par Baltiju, bet savā ziņā ļoti interesants ir tieši balanss starp kādiem izteikti lokāliem elementiem un universālām lietām, tēmām. Parasti, nezinot sabiedrību, nezinot valsti, jūs nevarat pilnībā saprast konfliktu filmā. Tomēr, piemēram, Lomu spēlēs tas, kā viņi risina savas attiecības, ar visām to problēmām, tas viss ir ļoti universāls. Tajā pašā laikā šajā filmā ir ļoti izteikta, kā lai pasaka... savā ziņā ziemeļvalstu kvalitāte, tā distancēšanās, askētisms, kas ir ļoti atšķirīgs no spāņu kino, spāņu mentalitātes. Visticamāk, ja šī filma būtu uzņemta Spānijā, konflikts būtu līdzīgs, bet tas, kā filmas varoņi izturētos, un viss pārējais, būtu pavisam citāds. Mums ļoti interesants ir šis veids, kā vēstīts, kā veidots stāstījums, arī tas, kā filma uzņemta, un arī tā īpašā sajūta, pavisam cita veida humors, nekā esam pieraduši. Jūsu humora izjūta ir smalkāka, vairāk slēpta, paslēpta aiz jebkā, un tajā pašā laikā viss ir tik acīmredzams.

Es runāju ar pāris cilvēkiem pēc filmas Lomu spēles seansa, un Spānijas publika izteicās ļoti atzinīgi – par šo niansēto, smalko veidu, kā pasniegt nopietno, ar nelielu devu humora. Tāpat jāpiemin kaut kas tracinošs (disturbing) visā filmas atmosfērā, arī varoņu uzvedībā. Nezinu, vai tas ir veids, kā jūs parasti izturaties cits pret citu, vai arī tas bija režisora redzējums, ka varoņi ir tik racionāli un tik... Lomu spēles tikpat labi varēja būt arī ziemeļvalstu filma – zviedru, somu, vai kas tāds. Jo visa scenogrāfija, interjers bija augstākās klases, laikmetīgs; filmas varoņi tādi nav, bet viņi nonākuši augstākās šķiras vidē, un arī tas pastiprina kontrastu.

Kadrs no filmas "Lomu spēles / The Pretenders"

Bet tad blakus ir filmas Modris vai Spēlmanis, šajos gadījumos realitāte filmās ir daudz tuvāka īstajai dzīvei šeit. Tomēr arī šo filmu gadījumā mēs varam runāt par līdzībām. Piemēram, Modris – problēmas, par kādām runā šī filma, ir gluži tās pašas, ar kādām šobrīd saskaras Spānija. Jaunieši, bezdarbs, noziedzība, to visu ļoti labi saprot Spānijā, šobrīd pat vairākās jaunās spāņu filmās tiek runāts par pusaudžiem un viņu problēmām līdzīgā sociālajā vidē. Modra gadījumā mēs jutām, ka tā ir ļoti spēcīga filma, tai bija ļoti augsta ticamības pakāpe. Es domāju, mēs varam runāt par šādu tendenci Eiropas kino šobrīd. Jo tā ir sabiedrības otra puse, kam būtu jāatrodas attīstībā, un tādā garā, bet vienmēr būs jūtama kādas sabiedrības daļas marginalizācija. Tas notiek Spānijā, tas notiek visur.

Kadrs no Jura Kursieša filmas "Modris" (2014)

Bet jā, savā ziņā ir interesanti caur filmām uzzināt vairāk par kādu valsti. Es domāju, kino vienmēr ir labs veids, kā atklāt sev citas zemes, valodas, cilvēkus un to, ko viņi dara - tas man patīk.

Tomēr Modris nav pati dzīvespriecīgākā filma, vai nav grūti...

Ļoti interesanti, ka daudzās šobrīd Austrumeiropā producētās filmās tas, kā attēlota šo valstu sabiedrība, ir patiešām drūmi un šausmīgi. Tādēļ savā ziņā jau rodas aizspriedumi – es nevēlos doties uz Austrumeiropu, tai jābūt briesmīgai vietai! Es domāju, tas notiek ne tikai Latvijā, bet visur – jūs skatāties Korejas filmas, un, iespējams, pie sevis šausmināties, cik gan tā ir vardarbīga sabiedrība! Vai arī šābrīža rumāņu filmas - oho, rumāņu filmas festivālos ir patiešām, patiešām depresīvas, un tik ļoti smagas, ka jūs, iespējams, nodomāsiet – es nekad nevēlos nokļūt Rumānijā, tā gan ir šausmīga valsts. Lai gan, protams, tā nav, un

izskaidrojums varētu būt fakts, ka kinofestivāli vairāk izvēlas atlasīt šīs, savas valsts sabiedrību kritizējošās filmas, kas stāsta par sliktām lietām. Un galarezultātā jums var rasties priekšstats, ka pasaule ir šausminošs bestiārijs un visas valstis ārprātīgas..

Tāpēc man šķiet ļoti interesanti atbraukt uz tādu festivālu kā Riga IFF, kur varu gūt plašu ieskatu vietējā kino produkcijā, redzēt filmas, kas nav bijušas izrādītas lielos festivālos, - to kino, kādu skatās vietējais skatītājs. Un tas ir kas pavisam cits. Ir komēdijas, ir filmas par normāliem cilvēkiem, kas dara normālas lietas; var ieraudzīt, ka cilvēki dzīvo normālu dzīvi katrā valstī uz pasaules.

Protams, šīs filmas, visticamāk, netiek atlasītas festivāliem, tāpēc tajos var rasties šis kultivētais, no realitātes attālinātais priekšstats. Tas notiek ar visiem – ar ķīniešu, korejiešu, rumāņu, latviešu, arī spāņu kino. Spāņu filmas, ko jūs redzat kinofestivālos, nav lieli kases grāvēji Spānijā, jo mums vairāk patīk komēdijas, turklāt vietējās komēdijas ar izteikti lokālu humoru, kuru būs grūti saprast skatītājam citās valstīs. Tātad jā, varam runāt par zināmu aizu starp šiem kino novirzieniem.

Iznāk, ka festivāli kaut kādā ziņā kultivē klišejas?

Jā, dažreiz. Ir atsevišķas teorijas, īpaši saistībā ar Latīņamerikas kino Sansebastianā – šīs filmas aizņem lielu daļu mūsu programmas. Ir izveidojies priekšstats par Latīņameriku kā milzu problēmu nomocītu reģionu, daudzas filmas runā par tādu kā koloniālisma ēnu pār Latīņameriku. Atsevišķos gadījumos šīs filmas ir producētas Eiropā, varbūt kopprodukcijas ar Eiropu, un tās ekspluatē ideju par Latīņamerikas reģionu kā trešās pasaules valstīm. Patiesībā šim reģionam tāpat ir arī filmas, kas nav tik smagi, reālistiski stāsti, bet reizēm daži festivāli izliekas, ka šo cita veida filmu nemaz nav. Varbūt tas nav ar nodomu, jo - ja kritērijs ir filmas kinematogrāfiskā kvalitāte, dažreiz šie bēdu stāsti ir ļoti labas filmas, tāpēc festivāli tās atlasa. Bet, kad jūs tās atlasāt, jūs kaut kādā ziņā atbalstāt kādu konkrētu šīs valsts tēlu.

Varbūt šis princips strādā abpusēji – festivāls atlasa filmas, kas tam škiet atbilstošas šai klišejai, un, no otras puses, režisori apzinās, kādām filmām tiks dota priekšroka...

Jā, un, visticamāk, šo apli ir ļoti grūti pārraut, arī tādēļ, ka ļoti daudzi režisori šobrīd pieskaņojas festivālu vēlmēm. Reizēm, kad izrādām kādu filmu sadarbībā ar vēstniecībām vai kultūras institūtiem, viņi labprāt atbalsta filmas izrādīšanu un viesu atvešanu,

bet tad vēstnieks atnāk uz festivālu, ierauga filmu, un seko reakcija – ak, dievs, šī filma rada briesmīgu priekšstatu par manu valsti!

Jā, bet jāsaprot arī, ka viena no lietām, ko kino var paveikt, - tas var vēstīt par realitāti un piedāvāt kritisku skatījumu uz šo realitāti. Nav iespējama situācija, kurā top tikai jaukas filmas par visu ko jauku, un viss tajās ir jauki. Ja domājam par lielajiem, visdižākajiem kino veidotājiem – viņi vienmēr runāja ne jau par tām jaukajām lietām.

Protams, reizēm ir grūti aptvert īsto situāciju kādas valsts kino ainā – tikai tādēļ, ka ir redzēts nedaudz, un priekšstats veidojies no tā mazumiņa. Es pieļauju, tas ir noticis ar spāņu kino – katru gadu jūs redzat Almodovaru vai vēl divus trīs spāņu kino piemērus, kas jūsu acīs veido visu koptēlu, lai gan tā ir ļoti neliela daļa no visām filmām, kas top Spānijā.

Tomēr, ja festivālam jāizvēlas starp Spānijai raksturīgo kino (Latvijas skatītāju izpratnē) un kaut ko jaunu un negaidītu, tad biļešu ieņēmumi skaidri norāda, ka publika vēlas saņemt to, kas atbilst viņu iepriekšējam priekšstatam.

Jā, grib redzēt to, ko viņi jau zina, - pazīstamo, protams. Manuprāt, tā ir viena no kinofestivālu funkcijām, piedāvāt skatītājiem ko atšķirīgu no pierastā, citādi viņi nekad neredzēs ko savādāku. Arī Sansebastiana ir par to – skatieties, ir citāds kino, kaut kas pavisam neredzēts!

Atgriežoties pie latviešu kino – aktuāla ir ideja, ka mūsu vājā vieta esot scenāriji. Vai jums liekas tāpat?

Ahā, Spānijā visi domā tāpat! (Smejas.) Nē, man liekas, katrā valstī tā domā, tā nav tikai Latvijas kino problēma. Un kāpēc tā domājat jūs?

Iespējams, tāpēc, ka tendence veidot jaunus, laikmetīgus stāstus ne vienmēr realizējas veiksmīgi. Modris bija pozitīvs piemērs, bet citreiz vēlme sekot tendencēm kino un aktualitātēm sabiedrībā automātiski nepārvēršas labā scenārijā.

Jā, bet tā notiek ar daudzām lietām, un es nedomāju, ka tā ir kāda specifiska latviešu īpatnība (Smejas). Pirmkārt, uzrakstīt scenāriju ir ļoti sarežģīti un grūti, lai gan tā varbūt nešķiet. Pašlaik ir daudz cilvēku, kas cenšas to darīt, Spānijā notiek daudz un dažādas scenāriju darbnīcas... Protams, to var mācīt, bet, ja jums nav talanta vai labu ideju, no šīs mācīšanas nebūs nekādas jēgas. Var iemācīties tehniku, bet ir jābūt kaut kam iekšā, kādām labām idejām, jebkam interesantam, ko izstāstīt.
Varbūt tāpēc arī pašlaik, kad tiek producētas tik daudzas filmas un rakstīti tik daudzi scenāriji, tomēr tikai neliels procents no tā visa ir labs. Bet tas ir normāli, ne tikai Latvijā, arī Spānijā, Francijā un citur.

Tāpat problēmas rada vairāk nekā simt gadus garā kino vēsture, ar visu to daudzumu stāstu, kas jau tikuši izstāstīti. Ir tiešām grūti nākt klajā ar kaut ko pavisam jaunu.

Kaut gan es domāju – nav obligāti jābūt oriģinālam, bet kaut kam spēcīgam, tādam, kas varētu interesēt skatītājus.

Es esmu arī pasniedzējs Madrides universitātē, mani studenti nāk ar saviem scenārijiem vai scenāriju idejām, un vairumā no tiem es saredzu ļoti bīstamu tendenci – viņi ņem piemēru no citām filmām, nevis lūkojas sev apkārt, savā dzīvē. Tā nav īpaši laba ideja, jo, ja jūs skatāties filmas, jūs redzat realitāti jau caur šīm filmām, tā ir second-hand realitāte. Šajos scenārijos pat dialogi šķiet aizgūti no citām filmām, cilvēki nesarunājas tā, kā viņi to darītu dzīvē. Es cenšos šiem studentiem teikt – daudz labāk būtu uzrakstīt scenāriju par to, ko viņi tiešām pazīst, nevis skatīties filmas. Vienkārši izejiet ārā, aizejiet kaut kur, parunājiet ar cilvēkiem, iepazīstiet kādu vietu – veiciet īstu izpēti konkrētajā lokācijā.
Es konsultēju un pasniedzu scenāriju rakstīšanu daudz dažādās vietās – augstskolās, studijās un citur, es to visu esmu atskatījies!

Viņi domā - okei, mums jāuztaisa filma par narkotiku tirdzniecību, tāpēc tagad skatīsimies visas filmas par narkotiku tirdzniecību, kādas vien tikušas uzņemtas. Un tad viņi četras nedēļas no vietas skatās kaudzi amerikāņu filmu par šo tēmu.

Nē! Nedariet to! Lasiet avīzes, ejiet uz redakcijām, uz policiju – tur, kur tās lietas pa īstam notiek! Taisot filmu Spānijā, jums nevajadzētu skatīties amerikāņu filmas vai ko līdzīgu, lai uzrakstītu par šo tēmu scenāriju, nē!

Dažreiz es domāju, savā ziņā šāda reāla pieeja scenāriju rakstīšanā ir izzudusi, pateicoties scenāriju attīstības departamentiem. Strādājot šādās organizācijās vai sadarbībā ar tām, jūs zaudējat saikni ar īstenību. Toties modernismam piemita šāds autentiskums – jūs redzat, ka šie cilvēki zina, ko viņi dara, par ko viņi stāsta un kas te patiesībā notiek. Un filmā to ļoti labi var just.

Kādus priekšmetus jūs pasniedzat Madrides universitātē?

Vairākus – piemēram, dokumentālo kino, jo es esmu arī dokumentālā kino programmu veidotājs nelielā Madrides kinoteātrī, kas izrāda tikai ne-spēles kino. Demonstrējam dokumentālās filmas katru nedēļu, rīkojam dokumentālā kino festivālu katru gadu maijā. Vēl es pasniedzu arī kino vēsturi, tai skaitā Āzijas kino, ko pats ļoti mīlu. Vēl man ir viens studiju kurss film de l'auteur par lielajiem kino meistariem. Pasniedzu kino vēsturi paaudzei, kas visticamāk, nav redzējusi šīs lielās filmas, jo viņi vēl ir ļoti jauni. Tomēr es uzskatu, ir ļoti būtiski viņiem uzzināt, kas tika radīts pagātnē.

Vai kino Spānijā ir kādā veidā integrēts skolu programmās?

Skolās nē, tikai universitātē. Tiek mēģināts to integrēt arī skolās, sākot pat no jaunākajām klasēm, bet šobrīd tas vēl nenotiek. Ir cilvēki, kas šo ideju atbalsta, Izglītības ministrija ir ļoti atbalstoša – tie, kas varēja ko darīt lietas labā, ir visu jau izmēģinājuši. Tā ir lieliska ideja, bet, kamēr tā nav ieviesta praksē, studenti nav sagatavoti. Es pasniedzu kursus mediju studiju ietvaros, šiem studentiem taču vajadzētu būt ieinteresētiem arī kinomākslā,

tomēr ir pārsteidzoši redzēt, ka pirmkursnieki, nupat kā iestājušies universitātē, nav redzējuši itin nekā no kino, tikai TV seriālus un varbūt jaunākos Holivudas grāvējus.

Turklāt Spānijā visas filmas – gan amerikāņu, gan no jebkuras citas valsts – ir dublētas spāņu valodā, un tas ir briesmīgi – neciešama tradīcija, ko pie mums piekopj, visi jau kopš bērnības skatās filmas spāniski. Un es tagad saskaros ar pilnīgi stulbu problēmu – man jāpārliecina šie pirmkursnieki skatīties filmas oriģinālvalodās ar subtitriem. Ak mans dievs, nevar taču studēt kino un neskatīties filmas oriģinālversijās!

Tā ir nopietna problēma arī kino distribūcijai Spānijā, jo jebkam, kas nav dublēts, būs daudz mazākas izredzes uz peļņu. Un tad, protams, izdevīgāk adaptēt amerikāņu kino, kam pieejams liels distribūcijas tīkls. Bet art-house, neatkarīgais kino, tiek izrādīts tikai lielākajās Spānijas pilsētās – Madridē, Barselonā, Sansebastianā, Seviljā, tur ir kinoteātri ar subtitru projicēšanas iespējām.

Tas droši vien ir jautājums arī par budžetu – vai kāds var atļauties filmu dublēt, vai ne...

Jā, bet jebkurā gadījumā dublēšana ir briesmīga, nedrīkst taču adaptēt visu. (Smejas.) Tā taču iznīcina filmas garu!

Šobrīd mēs Sansebastianā attīstām projektu, platformu ar nosaukumu GLOCAL, tā ideja ir apkopot dažādus Eiropas valstu filmu projektus, kas pārstāv mazās valodas – ne vācu, ne franču, itāļu vai angļu.

Mēs vēlamies atbalstīt filmu uzņemšanu mazajās valodās, un jā, tā varētu būt lieliska iespēja arī Baltijas filmām.

Es tieši biju nodomājusi lūgt jūs vairāk pastāstīt par GLOCAL.

Mēs ceram to pabeigt nākamgad, un tad es varēšu pastāstīt vairāk, kad tas jau sāks nopietni attīstīties. Mēs to uzskatām par ļoti nopietnu soli, jo arī Spānijā ir līdzīga situācija ar vairākām mūsu pašu valodām. Spānijā ir četras oficiālās valodas un vadošā, protams, ir spāņu, kastīliešu valoda. Bet gan Katalonijā, gan basku zemēs ir programmas, kas atbalsta filmu veidošanu vietējās valodās, ir ļoti būtiski rūpēties par to saglabāšanu. Tādēļ no valdības puses nāca šis piedāvājums par atbalstu arī citām Eiropas mazajām valodām, kas nav vairākuma valodas.

Tā šķiet lieliska ideja.

Jā, jā, es arī domāju, ka tā ir! Jo es baudu filmas, pat nesaprotot valodu, bet klausoties skaņā, fonētikā, valodas ritmā, tas ir tik skaisti. Man ļoti patīk skatīties filmas valodās, kuras es nepārvaldu. Tas nekas, ka jūs nesaprotat tās pilnībā, ir taču subtitri, bet filmai saglabājas kāda īpaša kvalitāte, kas to padara vairāk personisku.

Manuprāt, tā ir daļa no filmas – tas, kā tā skan, tās valoda.

Protams, protams, tā ir – aktieru balsis! Katrai valodai piemīt savs ritms, ļoti atšķirīga intonācija, cilvēku kustības runājot, viss ir citādi.

Reizēm, piemēram, amerikāņu filmas, kas ir ierunātas vāciski, skan pat mazliet smieklīgi.

Jā, un iedomājieties, kā tas ir spāniski – tas ir ļoti smieklīgi, neticami!

Tāpat ir mentalitāte, kuru sajūt runas ātrumā un runas veidā, kas mēdz būt ļoti atšķirīgs dažādām valodām.

Jā, pilnībā, jā. Tas ir smieklīgi, jo Spānijā filmu dublēšanu ieviesa Franko diktatūras laikā. Interesanti, ka valstis, kas dublēja kino, bija Vācija, Itālija, un Spānija – Hitlers, Musolīni un Franko... O, es agrāk par to nebiju iedomājies, tas ir tik interesanti! (Smejas.)

Arī Krievija, Padomju Savienība.

Ā, Krievija, jā! Padomju Savienība arī. Tātad savā ziņā tas ir arī mehānisms, lai caur valodu slāpētu nacionālo identitāti un nodrošinātu klausīšanos tikai spāņu vai tikai itāļu, vai vācu valodā. Spānijā bija pat īpašs kontroles mehānisms, dažreiz tika atsevišķas lietas izmainītas tulkojumā, tas ir neticami! Jūs varat salīdzināt oriģinālversijas ar spāņu versijas tekstu, un redzēt, ka dažreiz teksts ir mainīts pilnībā.

Tas ir ļoti komiski – piemēram, visām Bergmana filmām, kas arī tika dublētas spāniski, tulkotājs bija priesteris, zviedru izcelsmes jezuīts. Tātad viņš bija katolis, bet Bergmans savukārt – izteikts ateists...

Tulks darba procesā izdarīja, viņaprāt, nepieciešamās izmaiņas, un jūs skatāties...

Būtībā jūs skatāties citu filmu?

Jā, absolūti! Tādā veidā dažreiz kino tika cenzēts.
Kā jūs to darāt šeit? Redzu, ka festivālā visas filmas ir ar subtitriem. Vai, izlaižot filmas distribūcijā, jūs tām liekat subtitrus vai...?

Lielo studiju filmas mēdz dublēt. Bet festivāla ietvaros mēs demonstrējam filmas tikai ar subtitriem, un arī vēlāk, gatavojot tās izrādīšanai kinoteātros, izmantojam subtitrus – latviešu un krievu.

Un krievu, jā, abās valodās, jums ir daudz krieviski runājošo... Un bērniem – vai bērnu filmas tiek dublētas?

Tieši tāpat – lielo studiju filmas tiek ierunātas, bet mēs izrādām filmas arī ar tulkojumu austiņās, kas gan reizēm ir sarežģīti, jo ne visi bērni to uzņem ar lielu sajūsmu. Savukārt, ja ir subtitri, tie jālasa, bet dažreiz šie skatītāji ir pārāk jauni, lai lasītu.

Jā, tā ir problēma ar bērnu auditoriju, tomēr, es domāju, kādā brīdī viņiem būtu jāpāriet uz subtitru lasīšanu – nu vismaz neilgi pirms universitātes. Spānijā tā ir problēma, jā.

Bet tas ir arī diezgan smieklīgi, jo filmas ar subtitriem, tās ir kā sava veida kultūras atšķirības vai kas līdzīgs – o, tu skaties filmas ar subtitriem, wow, tā ir augstākā klase! Un visi noskatās... Tu esi īpašs, jo ej uz kino skatīties subtitrētu filmu.

Vissarežģītākā ir situācija ar filmām, kas nav vietējās, un to oriģinālvaloda nav angļu, ja jūs, piemēram, vēlaties noskatīties filmu Rumānijā. Katrā valstī ir Holivudas kino un ir vietējā industrija, bet repertuārā nav vietas filmām, kas tapušas citur Eiropā – jo nav vienas vienotas eiropiešu valodas. Tādēļ šo kino ir tik grūti izplatīt Eiropā.

Pirms pāris gadiem es piedalījos kādā Creative Europe sanāksmē Varšavā, kur, protams, bija cilvēki no daudz dažādām valstīm, visi runāja par nepieciešamību institucionāli regulēt filmu izplatīšanu oriģinālvalodās, tajā pašā laikā mēs visi savā starpā runājām angliski, jo tā bija vienīgā iespēja mums visiem saprast citam citu. Tā ir problēma – šīs daudzās Eiropas valodas, tas ir pavisam citādi, nekā Savienotajās Valstīs, kur pietiek tikai ar angļu valodu un ir vienota valodas telpa.

Bet te ir vēl kāda interesanta blakusparādība – piemēram, nesen es runāju ar dažiem cilvēkiem, kuri sākuši mācīties spāņu valodu tāpēc, ka ļoti mīl Almodovara filmas.

Lūk, ja jums patīk kādas valsts kino, un jūs interesē arī pati šī valsts, iespējams, tieši kino pamudinās jūs sākt apgūt šo valodu.

Tad kino savā ziņā darbojas kā vēstnieks?

Jā, pavisam noteikti, kultūras vēstnieka lomā, protams, protams! Šobrīd Spānijā daudzi apgūst japāņu valodu, jo ir aizrāvušies ar anime un mangām. Filmas var mudināt apgūt kādas valsts kultūru, valodu, jebko. Tādēļ, manuprāt, ir būtiski saglabāt filmu oriģinālvalodas, lai gan tas ir liels izaicinājums.

Kā jūs ieteiktu piesaistīt skatītāju kinofestivālam?

Mēs esam apzinājuši apmeklējumu lielākajos Spānijas festivālos – mūsu Sansebastiana ir pats lielākais, tad vēl Sitdžesa netālu no Barselonas, arī Eiropas filmu festivāls Seviljā, vēl daži, un visi šie festivāli konstatēja – par spīti tam, ka kinoteātru apmeklējuma rādītāji Spānijā sarūk, mūsu festivālu apmeklējums pakāpeniski pieaug. Ir interesanti par to padomāt, kāpēc tā ir. Es uzskatu – tāpēc, ka kinofestivāli rada šo atsevišķa notikuma sajūtu, tas ir īpašāk, nekā iet katru nedēļu uz vietējo kinoteātri.

Kā piemēru varu minēt tās pašas Lomu spēles – mums Sansebastianā notika filmas pasaules pirmizrāde, un kinozāle bija pārpildīta, 800 skatītāju vietas. Nav iespējams sapulcināt 800 cilvēkus uz igauņu, lietuviešu vai latviešu filmu kādā no Madrides kinoteātriem, tas ir skaidrs, bet šeit bija pilna zāle un skatītājiem ļoti, ļoti patika filma. Protams, arī režisors bija klāt seansā, tāpēc tas skatītājiem bija kaut kas īpašs – pirmizrāde, tūristi un filma, ko nevarēs redzēt kinoteātros, vismaz tobrīd nevar redzēt.

Tādējādi kinofestivāli rada tādu īpašu „pasākumu kultūru” - šajā nedēļā, visas nedēļas garumā, jūs varēsiet redzēt daudz dažāda kino, kas būs atšķirīgs no tā, ko pierasts skatīties ārpus festivāla. Varbūt tas ir veids, kā strādāt ar Eiropas kino, jo

dažreiz mēs redzam, ka filmas, kas piedzīvo pirmizrādi Sansebastianā, iegūst lielu skatītāju atsaucību, seansi ir pārpildīti un viss notiek, bet tad šīs filmas tiek izplatītas tālāk – Madridē, Barselonā, citviet, un neviens vairs neiet tās skatīties.

Tas ir ļoti skumji. Iespējams, pietrūkst šādas publicitātes, kādu tikai kinofestivāls var nodrošināt, ar savu pasākuma, notikuma raksturu.
Sansebastianas festivālā mēs aktīvi iesaistām jauniešus, mums ir jauniešu žūrija, kas pasniedz savu balvu. Žūrijā ir 200 jauniešu, kuriem mēs izsniedzam festivāla akreditāciju, un pretī sagaidām tikai balsojumu par filmām. Viņi sabrauc uz festivālu no dažādām pilsētām, no Barselonas, Madrides, no visurienes, lai veselu nedēļu pavadītu, skatoties filmas par brīvu. Protams, viņi tiekas ar režisoriem, dalās iespaidos, iegūst tādu kā kolektīvo pieredzi, ejot kopā uz filmām.

Tas ir gluži kā mūzikas festivālos – jūs tur pavadāt nedēļas nogali un vienuviet redzat daudz dažādu grupu uzstāšanos. Jaunieši sabrauc pie mums ar draugiem, skatās filmas, varbūt arī iet kopā izklaidēties pēc seansiem.

Viņi, visticamāk, nekad neietu uz šādu kino savās pilsētās, pierastajos kinoteātros, bet šeit ir pieredze, kurā apvienojas ceļojums un kino skatīšanās. Un šobrīd tas ļoti labi strādā.
Ir skaidrs, ka mūsdienās šis koncepts – katru nedēļu iet uz kino -, iespējams, nestrādā, jo jauno skatītāju ir pārsātinājis dažādu veidu vizuālais saturs un ir jāizdomā kas vairāk, lai viņu piesaistītu. Tad, kad viņi jau ir iekšā kino un skatās filmas, viņiem tas ļoti patīk, bet citādi – vai jūs varat iedomāties astoņpadsmitgadīgu puisi vai meiteni sakām - hei, vai atnāksi ar mani šopēcpusdien uz kino, rādīs igauņu filmu ar subtitriem! Visticamāk – nē, nekādā gadījumā! (Smejas.) Bet šādā kinofestivāla kontekstā, visticamāk, viņiem tas liksies pieņemami un saprotami, un, kad viņi skatīsies šo filmu, tā viņus aizraus. Es bieži aprunājos ar jauniešiem, kas brauc uz Sansebastianu, man patīk ar viņiem parunāt, uzzināt viņu domas par šo konceptu, lai saprastu viņu viedokli. Un viņi saka - wow, tā bija ļoti, ļoti laba filma, tik atšķirīga no tā, ko parasti skatāmies, no Amerikas kino, seriāliem un tādā garā. Festivālu kino viņiem ir pievilcīgs ar savu neparastumu, tas viņiem šķiet ļoti eksotisks. Tāpēc galvenais ir viņus ievilināt kinozālē.

Kāds kino ir visapmeklētākais Spānijā? Nacionālais kino vai tomēr amerikāņu?

Amerikāņu, protams. Spānijā vispār pastāv sāncensība tikai starp nacionālo un ASV kino, pārējās filmas principā neeksistē. Eiropas kino iekļūst kinoteātru repertuārā ļoti reti, varbūt viena, divas filmas gadā – Haneke vai kāds cits labi zināms vārds, savukārt Āzijas filmas Spānijā vispār praktiski netiek izplatītas, mēs tās neredzam. Principā lielākā cīņa par skatītāju notiek starp spāņu un amerikāņu kino.
Reizi pa reizei gadās kāds nacionālais hits, pēdējais tāds bija Astoņi basku vārdi / Eight Basque Surnames / Ocho apellidos vascos (2014) – filma, kuras humors ir saprotams tikai spāņiem.

Stāsts ir par čali no Seviljas Dienvidspānijā, viņš satiekas ar meiteni no basku zemes, tādēļ joku kaskādes tiek būvētas apkārt šīm, ļoti izteiktajām lingvistiskajām un kultūru atšķirībām starp Spānijas ziemeļiem un dienvidiem.  Ja jūs neesat spānis, visticamāk, lielāko daļu joku jūs nesapratīsiet – izrunu, akcentu, visas tās ķibeles, kas notiek filmā. Bet šī filma guva neticamus panākumus Spānijā, tās aktieri bija labi pazīstami no TV seriāliem un kopumā tas bija izteikti vietējs produkts, ne starptautiskai auditorijai. Tomēr ikdienā vairums ļaužu Spānijā skatās amerikāņu grāvējus.

Arī šobrīd ir kāda spāņu filma, kas piedzīvo panākumus kinoteātros – A Monster Calls ar Sigurniju Vīveri. Lai gan režisors ir spānis J. A. Bayona (1975), filma tika uzņemta Anglijā ar blokbāsteru vērienu un Holivudas zvaigznēm, bet par Spānijas naudu, tā ir spāņu produkcija.

KAdrs no filmas "A Monster Calls"

Režisora iepriekšējā filma Impossible (2012) ar Jūenu Makgregoru un Naomi Votsu tāpat bija spāņu producentu darbs, lai gan nemaz neizskatījās pēc spāņu kino. No finanšu viedokļa šīs filmas veiksme kinoteātros ir veiksme arī Spānijai, lai gan projekts ir ļoti netipisks. Bet tas arī saprotams – Spānijas multipleksus ir pārpildījusi Holivudas produkcija, un ir sarežģīti iekļūt šajā tīklā ar ko citu, atšķirīgu. Tomēr tiek uzņemtas arī ļoti interesantas neatkarīgās spāņu režisoru mazbudžeta filmas, tikai bieži jāpiedzīvo ļoti skumjas situācijas, ka šīs filmas ar prieku tiek uzņemtas festivālos, Lokarno, Roterdamā vai citur, bet tās nekad nepiedzīvos iznākšanu uz kinoteātru ekrāniem Spānijā.

Vai kinofestivāli kaut kā palīdz veicināt šo filmu publicitāti?

Jā, protams, festivāli tās izrāda Spānijā, bet tās nenokļūst tālāk, kinoteātru distribūcijā. Tās var eksistēt tikai tādā kā paralēlajā, neatkarīgajā tīklā, ko veido nelieli kinoteātri, kultūras centri, festivāli un tamlīdzīgi. Tāds pats stāsts ir arī par vietējām spāņu dokumentālajām filmām, kuras mēdz būt pat ļoti interesantas, tomēr kinoteātrus neinteresē dokumentālais kino, viņi uzskata, ka tas nav domāts parastajam skatītājam. Madridē ir kinoteātris Cineteka,

mēs mēdzam iekļaut dokumentālās filmas šī kinoteātra repertuārā, jo pārējiem Madrides kinoteātriem nav vispār nekādas intereses par tām. Īpašnieki teica, ka nevēlas izrādīt dokumentālo kino, jo neviens uz to nenāks.

Saprotams, šādam kino ir jārada un jāveido auditorija.

Vai pie jums eksistē kino klubu tradīcija vai kas līdzīgs?

Jā, konkrēti šis ir neliels kinoteātris, ar 20 skatītāju vietām, es tur strādāju pēdējos četrus gadus, un katru nedēļu mēs izlaižam uz ekrāniem vienu vai divas dokumentālās filmas. Tādā veidā esam radījuši sev uzticīgu auditoriju, skatītāji nāk katru nedēļu, turklāt mēs vienmēr organizējam jautājumu un atbilžu sesiju ar režisoru. Tas ir ļoti patīkams kinoteātris ar kvalitatīvas izrādīšanas iespējām, savā ziņā tas pat ir luksuss – pirmizrādīt savu dokumentālo filmu tur.

Jūs vēl arī rakstāt par kino? Savulaik esat publicējies arī žurnālā Cahier du cinéma.

Jā, gan Cahier du cinéma, gan arī citos žurnālos Spānijā. Bet tagad man vairs nav laika. (Smejas.) Rakstīšanā nepieciešams laiks, lai koncentrētos tekstam, un man tāda nav.

Tātad šobrīd jūs strādājat pie festivāliem, lasāt lekcijas un arī vēl sastādāt dokumentālā kino programmu kinoteātrim Cineteka?

Jā, un jūs jau to zināt, ka programmu sastādīšana ir grūts uzdevums – ir daudz jāceļo, visu laiku jāskatās liels skaits filmu. Reizēm, kad domāju, kā man pietrūkst no laikiem, kad rakstīju kritikas, saprotu – tā bija iespēja noskatīties filmu, tad par to padomāt un tad, iespējams, varbūt nākamajā dienā kaut ko par to uzrakstīt. Turpretī, sastādot programmu festivālam, ir jāskatās viena filma pēc otras, patiesībā piecas līdz sešas filmas dienā; kaut ko jau var pierakstīt, bet, protams, nav tik daudz laika pārdomām pēc redzētās filmas. Tāpēc šīs abas aktivitātes ir ļoti grūti apvienot – lai rakstītu, ir nepieciešams klusums, koncentrēšanās, fokusēšanās, jāieplāno laiks šai nodarbei.

Kas bija jūsu galvenās intereses laikposmā, kad rakstījāt kino kritiku?

Es rakstīju par Āzijas kino, jo tobrīd par to Spānijā vēl bija pavisam neliela interese, un maz bija arī publikāciju. Rakstīju par japāņu, korejiešu, ķīniešu kino, par laikmetīgo, jo tobrīd – es runāju par deviņdesmito gadu beigām un gadsimtu miju –, tobrīd vēl diezgan maz no šī kino bija nonācis līdz Spānijai. Arī šobrīd kinoteātros to var redzēt reti, bet ir pieejami daudz un dažādi DVD un, protams, online platformas.
Blakus Āzijas kino ir vēl divi žanri, kas man īpaši tuvi, tas ir film-noir, es esmu daudz par to rakstījis, vairāku valstu izdevumiem, un arī šausmu kino, es mīlu šausmu kino! Kādu laiku es sadarbojos ar šausmu kino festivālu Sansebastianā, diezgan smieklīgs festivāls, ko rīko mani draugi.

Vai kino jūs interesēja jau kopš bērnības?

Jā, kopš es biju mazs. Pirmais kino apmeklējums nebija īpaši apzināts solis, tas viss sākās, jo es gāju katoļu skolā.

Izklausās pēc šausmu filmas..

Jā, tas bija septiņdesmitajos, un Franko diktatūras laikā šajās katoļu skolās bija diezgan strikti noteikumi. Vienīgā patīkamā lieta, kas tur notika, bija kino seansi sestdienās, un mēs visu nedēļu gaidījām sestdienu, jo pārējā nedēļa bija neciešama un garlaicīga.

Otrais faktors, kas mani saistīja ar kino, bija daudzie kinoteātri tolaik. Patiesību sakot, es pat dzīvoju virs kinoteātra, tādēļ mani vecāki bieži veda mani uz kino. Es pavadīju visu savu laiku, skatoties filmas, jo tolaik bērniem nebija īpaši daudz citu aizraujošu iespēju. Es pieļauju – līdzīgi septiņdesmitajos bija arī šeit, Latvijā, stagnācijas laikā, kad viss ir tik garlaicīgs, nav nekādu citu nodarbju. Kino mums bija pati superīgākā lieta, kas varēja notikt. Tolaik eksistēja tā saucamie dubultseansi par vienu cenu, kad varēja noskatīties divas vai trīs filmas vienā un tajā pašā pēcpusdienā, es pavadīju daudzas stundas, skatoties kino, un kopš tā laika, mazliet lielākā vecumā gan, es sāku vairāk domāt par to, ko esmu redzējis, lasīt par kino – žurnālus, grāmatas, jebko. Tāpēc jā, jau kopš mazotnes man ir bijusi intensīva kino pieredze.

Vai ir kādas filmas, kas vēl kopš tiem laikiem palikušas jūsu iemīļotāko filmu sarakstā?

Kopš bērnības? Hm, ir filmas, ko joprojām mēdzu pārskatīt. Es nedomāju, ka tās ir labas filmas, bet dažas no tām es esmu iegādājies DVD formātā un reizēm pārskatu vēlreiz tikai tādēļ, lai atsauktu atmiņā to tālo bērnības sajūtu . Saprotams, dažas no šīm filmām ir tiešām drausmīgas, bet man tās patīk skatīties. Joprojām es skatos arī daudz japāņu monstru filmu – kaiju films. Un, tā kā šis filmas ir tikušas izrādītas Spānijā, es skatos japāņu filmas spāņu valodā, jā. Bērniem tas bija ļoti interesanti. Es biju vēl ļoti mazs, kad mani vecāki mani veda uz šīm filmām, un mani tik ļoti fascinēja visa šī pasaule, ka skatos tās joprojām. Tās ir ļoti smieklīgas, visi šie neveiklie specefekti.

Iespējams, viens no manie spilgtākajiem iespaidiem bija 11 gadu vecumā redzētā Stīvena Spīlberga filma Žokļi / Jaws (1975), šī filma mani iespaidoja tik ļoti, ka es visu to vasaru tā arī ne reizes neiegāju ūdenī.

Ik pa laikam šo filmu atkal noskatos, es uzskatu, ka tā ir klasika, ļoti laba filma. Protams, kad es sāku attiekties pret kino nopietnāk un analītiskāk, lielu iespaidu uz mani atstāja Ingmara Bergmana Septītais zīmogs / Det sjunde inseglet (1957), manuprāt, vienulaik es to skatījos ik gadu. Tāpat vairākkārt skatījos Skorsēzes Taksistu / Taxi Driver (1976) - tā ir vēl viena filma, ko skatos regulāri. Šīs filmas ir kopā ar mani kopš piecpadsmit, sešpadsmit gadu vecuma.

Tad jums ir laba kompānija.

Jā, jā, man ir daži veci draugi. Poļanskis arī ir viens no režisoriem, kura darbiem es sekoju, pirmā, manuprāt, ko redzēju, bija Repulsion (1965), un es tolaik biju vēl ļoti jauns. Bet kopš tā laika es sāku skatīties Polanski, man ļoti patīk lielākā daļa viņa filmu.

Pēdējais jautājums, ko gribu jums uzdot, – kādas nesen tapušas spāņu filmas jūs ieteiktu latviešu skatītājam?

Mums festivālā būs jauna režisora Jonás Trueba  filma La Reconquista, viņš ir pazīstama spāņu režisora Fernando Trueba dēls. Jonas, kurš līdz šim uzņēmis četras filmas, to dara ļoti neatkarīgi, kopā ar draugiem, visai nepiespiestā veidā – es noteikti rekomendētu sekot līdzi viņa darbiem. Tas ir kaut kas mazliet līdzīgs Vudija Alena filmām, vai arī kaut kas pa vidu starp Vudiju un korejiešu režisoru Hong Sang-soo. Ļoti patīkams neatkarīgais mazbudžeta kino. Paskaties uz šīs viņa filmas plakātu, Todas las canciones hablan de mí – tas ir kā Enijas Holas plakāts, tikai šis tilts ir Madridē, Vudijs Alens Madridē. (Smejas.) Un tas ir kas atšķirīgs no tā, ko ierasts redzēt kinoteātros Spānijā.

Vēl ir tāda spāņu filma, kas man ļoti patīk, Fury of a Patient Man, to veidojis spāņu aktieris Rauls Arevalo. Viņš jau agrāk ir viesojies Sansebastianā ar filmu La Isla Minima / Marshland, spāņu film noirbox-office hitu, kura darbība notiek uzreiz pēc Franko nāves, laikā, kad Spānijā notika pāreja uz demokrātisku sabiedrību.

Šobrīd mēs varam runāt par ļoti jaunu, neatkarīgu kinoveidotāju paaudzi, kas cenšas kaut ko paveikt paralēli labi zināmajiem vecāku paaudžu režisoriem, kuriem, pateicoties atpazīstamībai, nav tik grūti piesaistīt finansējumu savām filmām. Tādēļ jaunie spāņu režisori aktīvi meklē kopprodukcijas ar citām valstīm, viņi iet citā virzienā, un man tas atgādina situāciju šeit, Latvijā. Tās ir filmas ar ļoti nelielu budžetu, neatkarīgi projekti, tajā pašā laikā ārkārtīgi interesanti.

Paldies par jūsu laiku, ko veltījāt sarunai!

Es laikam runāju par daudz, man kaut kas tajā jāmaina. (Smejas.)

Foto autors - Andrejs Strokins (Riga IFF)

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi