No “Jelgavas ‘94” līdz “Dvēseļu putenim”. Četri režisori vienā rudenī

Šajā rudenī pusotra mēneša laikā uz kinoekrāniem iznāks četras jaunas Latvijas spēlfilmas, un tik intensīvs grafiks nav piedzīvots pat Simtgades programmas laikā. Vai skatītājs būs jau pieradis iet uz katru jaunu Latvijas filmu, vai varbūt šīs filmas rādīs pavisam citu pasauli, kurā atkal jāiemācās orientēties? Vai šo četru tik dažādo filmu režisori, apmēram vienas paaudzes puiši, šobrīd ir sāncenši vai komandas biedri? Nu, vismaz Kino Rakstu aicinājumam uz sarunu visi atsaucās ar prieku, un tā ap vienu galdu Kaņepes kultūras centrā sēž Juris Kursietis, Andris Gauja, Dzintars Dreibergs un Jānis Ābele.

Kinoteātru repertuārā:
No 20. septembra – Jelgava ’94 (režisors Jānis Ābele)
No 4. oktobra – Oļegs (režisors Juris Kursietis)
No 11. oktobra – Nekas mūs neapturēs (režisors Andris Gauja)
No 8. novembra – Dvēseļu putenis (režisors Dzintars Dreibergs)

No kreisās - Juris Kursietis, Andris Gauja, Dzintars Dreibergs, Jānis Ābele, intervē Kristīne Matīsa. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Matīsa: - Varbūt mums sarunas laikā izgaismosies vēl citi faktori, kas vieno šos četrus režisorus, bet pagaidām iemesls, kāpēc Kino Raksti jūs visus aicināja uz sarunu, ir diezgan mehānisks – vienkārši jums visiem pēc kārtas šajā rudenī ir jaunās spēlfilmas pirmizrāde. Vai šis laiks pēc simtgades viļņa ir labs Latvijas filmas pirmizrādei? Vai jūs domājat, ka tas var noteikt skatītāja attieksmi pret jūsu filmu, pret jebkuru jaunu Latvijas filmu? Piemēram, Andris Gauja jau apzināti un provocējoši liek treilerī titru, ka šī nav Simtgades filma. Vai simtgade būs kaut ko mainījusi situācijā, kurā jūsu filma iznāk uz ekrāniem? Vai varbūt ne tieši simtgade, bet gan Latvijas filmu kopējās masas pieaugums? Sakritība tāda, ka diviem no jums, Andrim un Jurim, iepriekšējās spēlfilmas arī iznāca vienā laikā, rudenī pirms pieciem gadiem, un tolaik vēl bija mazliet tā kā jābaidās, vai divas Latvijas filmas blakus viena otru nenoēdīs. Man liekas, tagad skatītājs ir pieradis pie tā, ka Latvijas filmu var būt daudz un var arī visas skatīties, nav noteikti jāizvēlas tikai viena.

Andris Gauja: - Nu, es te neredzu ne risku, ne sastrēgumu, mūsu filmas ir arī pietiekami dažādas.

Dzintars Dreibergs: - Man liekas interesants aspekts, ka Simtgades filmu skatītājs neparādījās nez no kurienes kā tāds, kas līdz šim uz kino nav gājis. Pēc statistikas jūtams, ka tie ir tie paši, kas līdz šim skatījās citvalstu filmas, vienkārši – tikko viņiem iedeva kino, ko skatīties latviski, viņi izvēlējās drīzāk skatīties to. Un šīs Simtgades pieredzes dēļ skatītājam būs drošāka sajūta arī šajā gadā iet skatīties latviešu kino, redzēt, ka tas spēj izklaidēt un likt aizdomāties.

Andris Gauja: - Jā, tāds latviešu kino uzvaras gājiens šobrīd, tas vienkārši ir trendīgi.

Lielais pavērsiens – latviešu filmas var skatīties, visi ejam un skatāmies! Tāda liela festivāla sajūta.

Kristīne Matīsa: - Protams, masa arī ir svarīga, tas fakts, ka filmu ir daudz un pirmizrāžu virtene nebeidzas. Jo savulaik Rīgas sargi arī it kā nāca ar radikālu pavērsienu – beidzot viena Latvijas filma, kuru visi grib redzēt... Bet filma bija viena, pēc tam viss atkal apstājās. Savukārt pēc simtgades nekas neapstājas, vismaz filmu nozarē nekādu solīto „simtgades paģiru” nav.

Juris Kursietis: - Tas vēl ir jautājums, vai neapstāsies. Man liekas, tās ir divas dažādas lietas – simtgades vilnis un šis, kas tagad rudenī. Pagājušajā gadā, es domāju, daudzi pavilkās uz patriotismu – ir simtgade, tie mums ir svētki, mēs ejam un svinam, skatoties piemērotas filmas. Es domāju, tieši šis rudens parādīs, vai ir kaut kāda pēctecība tai apmeklētībai, kas bija pagājušajā gadā.

Jānis Ābele: - Jā, uz  jautājumu, vai šis ir labs laiks, kad laist ārā filmas, droši vien mēs vislabāk varēsim atbildēt decembrī.

Kristīne Matīsa: - Nu, tad vai jūs jūtat kaut kādu īpašu atbildību? Iznāk, ka jūsu filmas tagad vai nu paņems skatītāju pie rokas un vedīs tālāk pa to ceļu, kur viņš ir iesācis iet, vai arī jūs viņam iebliezīsiet pa galvu ar kaut ko pilnīgi citu, un viņš teiks – ai nē, šitās es labāk vairs neiešu skatīties...

Andris Gauja: - Es domāju, šīm četrām filmām gluži objektīvi ir pavisam atšķirīgi selling points, kas var nostrādāt uz dažādām auditorijām. Piemēram, Jelgava ’94 – spēcīgs literārs darbs un jauniešu auditorija, nav šaubu. Kursietis vienkārši jau nāk ar kvalitātes zīmogu, kritiķiem jau jādomā, kā lai tās kritikas uzraksta atšķirīgas.

Un Dreibergs ir megalomaniaks ar blokbāsteru. (Visi smejas.) Mani Forum Cinemas brīdināja – bet vai tu zini, ka uzreiz pēc tevis nāks blokbāsters?

Kristīne Matīsa: - Tieši tādu vārdu lietoja?

Andris Gauja: - Jā, jā. Latviskāk būtu „dižpārdoklis".
Mums savukārt ir kaislības un attiecības, ja runājam par to selling point. Man droši vien nebūtu jāpārdod tā filma ar lozungu, ka stāsts ir par akliem cilvēkiem, no tā mēs sākam atteikties, jo ir bažas, ka latvietis varētu apvainoties.

Dzintars Dreibergs: - Man liekas, es nepiekritīšu čaļiem. Nedomāju, ka latviešu skatītājs izvēlējās uz kino iet tikai patriotisma dēļ, tikai tāpēc, ka ir 2018. gads. Vienkārši reāli strādāja mārketings, Simtgades filmas tika reklamētas krietni vairāk, nekā katrs no mums atsevišķi to var darīt. Mēs zinām, kāpēc bieži vien nopietna mārketinga Latvijas filmām nav – vienkārši fiziski nav spēka un nav resursu, bet uz simtgadi tas notika un bija diezgan redzami. Un, ja kaut kādā veidā tiek kopīgi pārdots tāds piedāvājums, ka vajag skatīties Latvijas filmas, tad tas vairo iespēju, ka tiešām arī skatīsies.
Un otrkārt – parādījās produkti, kas apzināti tika tēmēti uz masām, lai atnāk ļoti daudz skatītāju. Piemēram, Homo novus tika taisīts tā, lai nāk daudz cilvēku, un cilvēki arī nāca.

Dzintars Dreibergs

Jānis Ābele: - Es nevaru tagad apelēt pie kaut kādiem oficiāliem datiem, bet sarunās dzirdēts, ka Latvijas teātri ir sūdzējušies – viņiem par kaut kādu zināmu procentu pagājušogad tieši krities teātra apmeklētāju skaits. Jo cilvēkiem naudas ir tik, cik ir, un pēkšņi parādās tāds pamatīgi mārketēts vilnis – tāpat vietējais latviešu produkts, tikai kino. Un cilvēki domā – nu, teātrī jaunas izrādes ir visu laiku, jāaiziet tagad paskatīties to kino, kamēr tas ir aktuāls…

Andris Gauja: - Man liekas, šobrīd uz tavu jautājumu vēl nav iespējams atbildēt, vai mēs uzskatām, ka simtgades rezonanse ir ar plus zīmi... Es atceros, Simtgades konkursa izsludināšanas laikā man personīgi bija sajūta – fui, kas tas tāds par ideoloģisku uzstādījumu! Es drīzāk tolaik prognozēju, ka būs kaut kāda bedre, ka tās filmas apkalpos patriotismu kaut kādā nevajadzīgā, spiestā un angažētā veidā, un ka būs nejauka pēcgarša... Bet, redz, nē, Simtgades filmas ir patikušas ļoti daudziem cilvēkiem, iegājušas vēsturē un kļūst par hrestomātiskām.

Kristīne Matīsa: - Un tomēr tu liec treilerī teikumu, ka šī nav Simtgades filma. Ko tu ar to gribi pateikt skatītājam?

Dzintars Dreibergs: - Mārketings! Lai atšķirtos no pārējiem, tas ir ļoti būtiski – spilgts plakāts. Tev jau uz pagājušo filmu bija pilnīgi trakas aktivitātes, ar to tu dabūji skatītāju skaitu, kas bija absolūti neadekvāts tiem finanšu līdzekļiem, kādi tev bija mārketingam. Tu līdz ar to dabūji uz savu filmu cilvēkus, kas ir pats galvenais.

Andris Gauja: - Es teiktu, ka mārketingā un komunikācijā ir tā nopietnā sadaļa, kur mēs runājam par lietu, un tad ir obligātā gegu sadaļa, kas iedarbojas uz cilvēkiem ar humora izjūtu, es vismaz gribētu uz to cerēt...

Kristīne Matīsa: - Tad ko jūs tagad darāt, kad mārketings ir atkal katra paša rokās, kā jūs domājat to skatītāju vilināt? Cik režisoram pašam ir jādomā par to? Vai varbūt jūs ļaujat, lai jums apkārt strādā komandas?

Juris Kursietis: - Protams, ir vajadzīga komanda, bet, man liekas, režisoram ir jābūt katrā posmā klāt, jo tikai viņš īsti zina, kas kur slēpjas un kas ir tā filmas dvēsele. Lai neaiziet kaut kādā absurdā, kad kāds ķeras klāt un īsti nesaprot.

Juris Kursietis

Kristīne Matīsa: - Šajā ziņā brīžiem simtgades mārketingā radās tāda mehāniska sajūta, jo daudzām filmām tika algotas reklāmas aģentūras, un tās reizēm laida kā pa konveijeru – relīzes pamata shēma visām viena, tikai nomaina uzvārdus: „…ar VIP personu piedalīšanos nosvinēta kārtējās Simtgades filmas pirmizrāde!”…

Andris Gauja: - Simtgade tādā īpatnējā veidā ir komercializējusi Latvijas kino, jo arī ražošanas budžeti bija apmēram pusotru reizi lielāki, un tas vispār visu industriju zināmā mērā izdemolēja, es gribētu teikt. Izlutināja, kaut kādu disbalansu radīja.

Dzintars Dreibergs: - Pārsvarā jau budžeti tāpat bija diezgan mazi, Baltijas mērogā mums vēl joprojām ir vismazākais filmu nozares budžets, Eiropas kontekstā vispār nožēlojams, un katrs knibinās, kā var. Tāpēc man liekas, ka vissāpīgākais, kas var būt – ja šim uzrāvienam nebūs turpinājuma.

Jo viens svarīgs simtgades rezultāts ir ne tikai tas, ka daudzi režisori ir uztaisījuši filmas, bet arī tas, ka tagad daudziem pienāksies uztaisīt arī nākamo, tas būtu tikai loģiski.

Andris Gauja: - Negribas politizēt šo sarunu, bet man liekas – ja nu šo tomēr kāds politiķis izlasa, mums būtu tāda kā misija un pienākums atgādināt, ka ir pilnīgi nepieciešams pēc šī simtgades viļņa runāt par pēctecību. Šobrīd ir ļoti daudz jauno režisoru, cilvēki ir noticējuši kino industrijai Latvijā, un konkurence nākamajos gados kļūs pārāk slimīga, ja tas viss netiks finansiāli atbalstīts. Politiķi ar savu atbalstu Simtgades programmai uzsildīja kino industriju, faktiski radīja cēloņus, ka tāda šobrīd eksistē. Piemēram, tie daudzie cilvēki, kuri agrāk vienu dienu bija kameras dolly asistenti un citā dienā pelnīja naudu ar apdares un remonta darbiem, ar flīzēšanu, šobrīd vēl joprojām var nodarboties tikai ar kino. Un tas ir diezgan liels cilvēku skaits, attiecīgi, ja finansējums būs, tad kino industrija turpināsies, ja nebūs, tad būs krīze.

Kristīne Matīsa: - Jā, bijusī kultūras ministre Dace Melbārde vēl pavasarī paspēja Saeimas budžeta komisijā teikt ļoti prātīgus vārdus – ka būtu tikai loģiski palielināt finansējumu nozarei, kura simtgades kontekstā ir parādījusi lielisku potenciālu un rezultātus. Precīzs citāts LETAs ziņā bija: „Ir nepareizi dot signālu nozarei, ka, ja jums ir labi rādītāji un peļņa, tad mēs to neredzam un mums nav nekādas attīstības stratēģijas”…

Dzintars Dreibergs: - Man liekas, to diez vai vispār kāds gaidīja, ka Latvijas filmas tik ātri iekļūs topos pie skatītākajām filmām – momentā, jau viņas visas tur ir augšā!

Kristīne Matīsa: - Jā, tas 2018. gada apmeklētāko filmu desmitnieks ir ļoti uzmundrinošs.

Juris Kursietis: - Bet tur arī, man liekas, sanāk ļoti daudz dažādas lietas kopā. Piemēram, daudzas Simtgades filmas bija par vēsturi, un tās ir tādas patriotiski komfortablas lietas. Tu aizej, skaties, un tu apmēram zini, kas tur būs; īsti nekādi pārsteigumi nevar būt, ja tu esi Homo novus vai Billi lasījis. Jautājums – kas notiks, ja stāsts pēkšņi ir par mūsdienām? Teiksim, kā Gaujam, kurš stāsta par kaut kādām tur kaislībām... Vai tas nerada diskomfortu skatītājam, kurš domā – „vai es zinu, kas tur būs...” Tādā situācijā skatītājs vairs nav tik drošs, lai nenobītos un aizietu uz kino.

Kristīne Matīsa: - Bet kā tu domā, tava Oļega fons ar Kannu konkursu un Eiropas Kino akadēmijas šortlisti, vai tas kaut ko dod Latvijas skatītāja drošības sajūtai?

Juris Kursietis: - Nu, cik aizgāja noskatīties Kvadrātu? Tas, es domāju, ir ļoti precīzs rādītājs. Man liekas, kādi divi tūkstoši… [Red. piezīme - Rūbena Estlunda filmu Kvadrāts / The Square (2017), Kannu laureāti, Latvijas kinoteātros apmeklēja 4090 skatītāji) Tas, ka tu esi bijis kādā lielā festivālā, automātiski nenozīmē, ka Latvijas skatītājs noteikti ies uz to filmu.

Režisors Juris Kursietis un filmas "Oļegs" komanda Kannu kinofestivālā

Kristīne Matīsa: - Producenti gan šo pieņēmumu cītīgi kultivē – pat ja filma ir gatava, nacionālo pirmizrādi nerīko, bet gadu gaida, ka filmu paņems programmā  kāds A-klases festivāls, jo tas tad būšot tas burvju punkts, kurš radikāli kāpinās filmas skatītāju skaitu Latvijā. Lieki teikt, ka lielākajai daļai nekādi A-klases festivāli tā arī neparādās…

Juris Kursietis: - Jā, bet nevar iedabūt filmu A-klases festivālā, ja tev jau ir bijusi nacionālā pirmizrāde. Oficiāli it kā festivāli to pieļauj, bet patiesībā visiem labāk patīk pirmizrādes. Tā ka, es domāju, producenti grib vispirms izmēģināt iespēju pārdot filmu citos tirgos un tikai tad virzīties uz nacionālo. Jo, ja filmu izrāda vispirms Latvijā, palaiž pusgadu un tad tikai iet uz Berlīni, tad Berlīne teiks "uz redzēšanos", pat īsti neiedziļinoties.

Jānis Ābele: - Es arī nepiekritīšu, man liekas – Latvijā producentiem nevar pārmest, ka viņi tup virsū pabeigtai filmai. Lielākoties, man liekas, sūta atlasei katru iespējamo draftu, kas ir kaut cik tuvu pabeigtībai...

Kristīne Matīsa: - Jā, sūta pa pasauli, bet šeit, Latvijā, publika gaida un nesaprot, kas par lietu. Kad vasarā sacēlās ažiotāža ar Ginta Zilbaloža filmas balvu Anesī un parādījās ziņa, ka Latvijas pirmizrāde būs oktobrī, es pati feisbukā gandrīz saplēsos ar Guntaru Raču, kurš pārmeta – pie mums mūzikā jaunas dziesmas uzreiz skan pa visu pasauli, bet jūsu jaunās un slavenās filmas mēs Latvijā redzēsim tikai pēc pusgada.

Andris Gauja: - Mūzikas producēšanā ir pavisam cita sistēma un cita naudas aprite, patiešām totāli pārkomercializējusies.

Kristīne Matīsa: - Protams, filmām ir citi izplatīšanas principi, tās nevar tā vienkārši izsviest bez maksas visiem visur, bet, lūk, skatītājs nesaprot, un no viņa arī nevar to prasīt. Viņš vienkārši grib redzēt to filmu, par kuru tagad visi runā.

Andris Gauja: - Tas vispār ir aktuāls jautājums – vai festivālu birkas var kalpot kā vēl viena garantija tam, ka filma sasniegs vairāk skatītāju. Diemžēl skatītājs ir kaut kādā mērā vīlies festivālu filmās, es esmu ļoti bieži dzirdējis, ka festivālu kino tieši sastop pretestību plašākā auditorijā.

Andris Gauja

Dzintars Dreibergs: - Nevar jau arī salikt visu vienā kaudzē tādā festivālu zupā, tur tiešām ir arī ļoti daudz drausmīgu gabalu, brīžiem absolūtu feinšmekeru vēlme vienkārši paštīksmināties, un skatītājs to nu nekādi negrib redzēt.
Tomēr joprojām es domāju, ka Oļega piemērs ir veiksmīgs kaut vai tāpēc, ka visu laiku nāk ziņas par filmu – tagad tu esi paņemts Kannās, tagad iekļūsti starp piecdesmit labākajām Eiropas filmām… Tas jau vismaz skan, un latviešu skatītājs uzzina, ka vispār eksistē tāda tava filma.

Juris Kursietis: - Vēl jau nevar zināt, vai tas viņu aizvedīs līdz kinozālei.

Dzintars Dreibergs: - Jā, bet vismaz zinās! Jo citādi – piemēram, Turpinājums man liekas viena no veiksmīgākajām Simtgades filmām, turklāt par mūsdienām, bet es nesen runāju ar cilvēku, kurš nebija pat dzirdējis par šīs filmas esamību! Tas liekas tik skumji, jo tā, man šķiet, ir filma, kas būtu jāredz visiem. Tāpēc – kaut kādu plusu šī publicitāte iedod, bet vai tas uztaisīs to pēdējo pārdošanas soli, nezinu.

Juris Kursietis: - Es gan domāju, tas ir tāds burbulis, kurā dzīvojam mēs un tie, kuri Satori izlasa par to, ka Oļegs ir starp Eiropas labākajām filmām, bet cik par to uzzina jaunieši Smiltenē, tas jau ir cits jautājums.

Dzintars Dreibergs: - Jā, bet re, kā Jelgavai forši gāja Labā dabā, tur krekliņus ar filmas simboliku, man liekas, pirka pilnīgi visi.

Jānis Ābele: - Nu jā, bet festivāls Laba daba ir cilvēki, kas brauc klausīties latviešu alternatīvo mūziku, tas taču nav pārāk liels sabiedrības procents.

Andris Gauja: - Tajā vīkendā tauta ļoti zīmīgi sadalījās – Laba daba un Beach Party… Ar kino ir mazliet līdzīgi.

Dzintars Dreibergs: - Ahā, un Beach Party bija tavi krekliņi? (Visi smejas.)

Andris Gauja: - Man liekas, šīs sarunas attīstība ir ļoti gruntīgi atbildējusi uz Kristīnes jautājumu par režisora dalību filmas mārketingā – mēs visu laiku runājam par to; tu redzi, cik ļoti mēs domājam arī par producēšanu.

Kristīne Matīsa: - Latvijā jau diezgan daudzos gadījumos režisors pats ir arī producents, un jūs te arī sanākuši tādi paši – piemēram, Juris producēja savu pirmo filmu Modris, tāpat kā Andris savu Izlaiduma gadu; Dzintars tagad ir pa pusei producents savam Dvēseļu putenim, Jānis droši vien savu debijas filmu arī pats producēja… Vai tas ir neizbēgami? Tāpēc, ka nevar atrast labu producentu, vai tāpēc, ka negribas izlaist procesus no rokām? Tomēr varbūt režisoram vajadzētu attālināties no producēšanas kaut vai tāpēc, lai neaizņemtu sev galvā vietu ar liekām klapatām?

Andris Gauja: - Juris ir pozitīvais piemērs. Izstāsti, kā tev tas izdevās?

Juris Kursietis: - Cik cilvēku, tik gadījumu. Filmai Oļegs es neesmu producents, bet ļoti iesaistos, jo tas ietekmē rezultātu – kā tā filma iznāks, kā tiks reprezentēta un pārdota. Es domāju, ja tiešām taisa autorkino, tad režisoram ir jābūt daļai no producēšanas. Ja tas ir tāds masu produkts, tad, iespējams, nē. Tas ir kontroles jautājums – es esmu tāds kontrolfrīks, ka man vajag saturēt to visu kopā, un tad es arī tur iesaistos.

Kristīne Matīsa: - Iespējams, tas atkarīgs arī no ražošanas apjoma.

Dzintars Dreibergs: - Nu, par to apjomu... man tāpat nav nekādu lielāku iespēju, mēs tāpat divatā cīnāmies par visu. Es savulaik apstaigāju dažus Latvijas lielos producentus, lai nāk iekšā komandā, bet viņi apzinās, ka tas nozīmē uz kādiem četriem gadiem pamest projektus, kam esi jau pieķēries pats. Man personīgi Dvēseļu putenis ir paņēmis principā piecus gadus, pilnu laiku, lai visu to izdarītu. Un uzņemties kādam citam producēt filmu, ja tev tajā pašā laikā ir savas idejas – nu, tur vajag baigo pamatojumu. Latvijā šis pamatojums diez vai būs finansiāls, līdz ar to bieži vien šī aizrautība ar ideju vienkārši rodas un paliek savējo cilvēku kopumā.
Ja es pats esmu gan režisors, gan producents, tad bieži man viena smadzeņu puslode ir sarēķinājusi, ka, teiksim, vajag desmit dienas, lai šo izdarītu, bet otra puse saka – nē, tev vajag nosist uz astoņām. Un viņas pašas tur iekšēji cīnās, kamēr izdomā, kā to izdarīt astoņās... Es būtu priecīgs, ja man blakus būtu viens ļaunais, kas saka – tu to nevari! Tad es uz viņu pukotos, un izdarītu to darbu. Tas kaut kādā ziņā liekas vieglāk.

Jānis Ābele: - Man liekas, nav tādas vienas pareizās receptes. Tāpat kā operatori saka – nav vienas „labākās kameras”. Katram stāstam tas noteikti arī atšķiras, no filmas uz filmu.

Jānis Ābele

Juris Kursietis: - Tev jau tik un tā tas producents teiks vienā brīdī, ka tev vajag nosist no desmit uz astoņām, viņš tev nekad neteiks – ņem divpadsmit!

Dzintars Dreibergs: - Bet tas ir forši, tu vari vainot viņu, saproti?

Juris Kursietis: - Es šito nekad neesmu sapratis. Protams, ir svarīgi, kā izveidojas sākotnējā komunikācija, bet man liekas – tu un producents, jūs taču tagad esat komanda, vai ne? Protams, jebkurā komandā ir atšķirīgi viedokļi, tas pieder pie lietas. Tomēr, ja pasaka – klausies, mēs divpadsmit dienas to nedrīkstam filmēt, jāsaspiež uz desmit! – tad tev taču arī ir jāapzinās situācija, īpaši mūsu apstākļos, kur tas finansējums ir tik ierobežots...
Mums bija tā, kad aizbraucām uz Beļģiju, kur bija vajadzīgas piecpadsmit filmēšanas dienas. Beigās – nē, būs desmit, mums vairs nav naudas, tur viss ir trīsreiz dārgāk. Un ko es teikšu tagad – nē, viss, es tagad nefilmēšu? Es vienkārši zinu, ka tad nebūs filmas, tāpēc jāsāk domāt. Mums, teiksim, kaut kāds lokācijas menedžeris nebija izdomājis sarunāt, lai mašīnu stāvvietā gaismas atstāj ieslēgtas, tās pēkšņi izslēdzas, un viss. Tas arī bija tā – nu, okei, vai mēs tagad pārtraucam filmēšanu, vai mēs vienkārši pagriežam kameru uz citu pusi un domājam to scēnu citādāk… Tā jau vienkārši ir tā mūžīgā cīņa par to, lai tu dabūtu to, ko vari dabūt, pēc iespējas labākā variantā. Bet tā tielēšanās – nē, man vajag vienu dienu vairāk, jo es tā gribu… Jautājums, vai jūs esat viena komanda, vai neesat! Teiksim, Bela Tārs var atļauties, viņš iedzen bankrotā producentu. Bet es ceru, ka tā nekad nedarīšu, jo manā pasaulē tas kaut kā nelīmējas kopā.

Andris Gauja: - Es būtībā producēju tikai tāpēc, lai režisētu. Tas producēšanas darbs ir apzināts, skaists interešu konflikts, lai apkalpotu to, kas ir kadrā. Administratīvā resursa apzināta samazināšana…

Kristīne Matīsa: - …uz radošā resursa rēķina! Tev nepaliek tad smadzenēs vietas režisora domām.

Andris Gauja: - Ā, tādā ziņā... Nē, nē, man liekas, tur limitu nav pārāk daudz, mēs taču it kā smadzeņu iespējas izmantojot tikai par cik tur procentiem.

Kristīne Matīsa: - Nu labi, tas bija par ražošanu, tagad par stāstiem. Jūsu četras filmas it kā ir žanriski ļoti atšķirīgas, bet tik un tā viņas katra, ja tā reducē, ir par viena džeka problēmu. (Visi smejas.) Vai tā ir tikai sagadīšanās?

Andris Gauja: - Paklau, Kristīn, man 75% no main cast ir sievietes! Man vispār ir tīri papīri, man divās iepriekšējās filmās protagoniste bija sieviete, turklāt no ļoti dažādiem sabiedrības slāņiem, un te man ir trīs sievietes un viens vīrietis. Tā kā man drīzāk ir otrādi, būtu jācenšas vairāk par vīriem taisīt…

Juris Kursietis: - Simtgades programmā bija daudzi meiteņu, sieviešu stāsti, tagad ir citi, jo Latvijā ir dažādība. Nav jau tā, ka mēs te tagad četri sēžam, jo tikai mēs tagad taisām filmas. Ja paskatās pasaules kontekstā, ar visu sieviešu kvotu kustību, man liekas, mēs Latvijā varam teikt, ka mums tās iespējas ir diezgan līdzīgas. Tikko bija, piemēram, Alises Zariņas Blakus, un es redzu, ka ir sievietes režisores, kuras spēj realizēties, mums nav tikai „veču stāsti”...
Vai, teiksim, ja paskatās komandā, man Oļega producentes ir sievietes, galvenā māksliniece ir sieviete, first AD un production manager bija sievietes… man bija tikai sievietes apkārt! Labi, operators vīrietis bija, un skaņinieks.
Vienkārši tā ir sagadījies, ka tagad ir tie veču stāsti. Pirms īsa mirkļa varēja skatīties citus stāstus. Es domāju, ka tā vairāk ir sakritība, nevis kaut kāda tendence.

Juris Kursietis 2017. gada janvārī sit "pirmā kadra šķīvi", sākot filmas "Oļegs" uzņemšanu

Andris Gauja: - Varbūt man te nebūtu pārāk kareivīgi jāizsakās, bet patiešām, līdzko es dzirdu vārdu "kvotas", man zosāda parādās. Dzimumu līdztiesību es uzskatu par vienkārši dabisku prāta stāvokli, vienlīdzīgu attieksmi pret abiem dzimumiem, un ja man, nedod dievs, kāds kādreiz uzspiedīs kaut kādas kvotas grupā, kur tāpat dominē sievietes...
Man liekas daudz svarīgāk, ka šīs četras filmas tiešām ir ļoti daudzveidīgas. Te ir liela mēroga vēsturiskā filma, te ir viena konkrēta nesenās vēstures laikmeta filma; vēl ir viena, es tā sagaidu, gana asa sociāla filma, un viens ir tīri raksturos balstīts stāsts. Starp citu, manā filmā neizskan nekādi vietvārdi, nekāda Latvija vai tamlīdzīgi, tas varētu notikt jebkur. Tā ka es redzu četras ļoti dažādas bildes.

Dzintars Dreibergs: - Vispār jau būtu ļoti forši, ja rastos kaut kāds tāds kopīgs vilnis, kur mēs visi sajustos, ka ļoti gribam taisīt kino par vīriešu problēmām, un tad visi Latvijas režisori var satikties un par to spriest, kādas tad ir šīs vīriešu problēmas, un katrs izdomā oriģinālu veidu, kā to parādīt… tas būtu tik skaisti! Bet, ja man godīgi jāatzīst, es esmu tādā burbulī bijis, ražojot savu filmu, ka tikai pa ausu galam kaut ko padzirdu – ā, Jelgava būs, okei, to es labprāt paskatītos... O, un Gaujam atkal filma! Es neko nezinu, es sēžu savā… Protams, tagad es noskatīšos visas un vispirms cerēšu, ka tur nav viss tieši tāpat kā man…

Kristīne Matīsa: - Tev taču nav Andris Keišs filmā? (Visi smejas.)

Dzintars Dreibergs: - Nē, Keišs diemžēl man nav, lai gan forši būtu ar viņu strādāt.

Jānis Ābele: - Man gan ir, jā.

Juris Kursietis: - Man arī ir. Bet viņš spēlē pats sevi, tieši Keišs, tas ir tāds mazs pārsteigums.

Dzintars Dreibergs: - Kas vēl mums ir... Gatis Gāga ir visiem?

Juris Kursietis: - Nē, man nav.

Kristīne Matīsa: - Dzintars pieminēja burbuli, kurā katrs režisors ražo savu filmu, bet kā vispār ir ar tādu kopīgu kinovidi? Šeit mēs mākslīgi savācām jūs kopā, iepriekš saskaņojot laiku sarunai, bet citā laikā – vai jūs, režisori, tusējat savā starpā, varbūt ir draugu pulciņi?

Andris Gauja: - Būtu jauki patusēt kādreiz! Tāpēc es ļoti priecājos vismaz par šo interviju, kas dod tādu iespēju.

Dzintars Dreibergs, Andris Gauja, Jānis Ābele, Juris Kursietis. Foto: Agnese Zeltiņa Kaņepes kultūras centrā

Dzintars Dreibergs: - Katru reizi tā nejauši satiekoties, vienmēr visi saka „būtu jauki!”, es pat esmu divreiz teicis – viss, es Biedrības namā uzrīkošu saietu, paprasīšu alu Cēsu alum, un vienkārši tiekamies! Bet tad sāku domāt – vai es pats tiktu, vai cits kāds tiktu... Protams, visi režisori vienmēr saka, ka būtu forši, un skaidrs, ka tas būtu forši, nekad neviena saruna nebūtu bezjēdzīga. Diemžēl, es neatceros, – Juri, mēs ar tevi laikam pēdējoreiz runājām, kad vēl Kasablanka bija dzīva...

Juris Kursietis: - Iespējams, jā. Vide patiešām ir ļoti atsvešināta. Nu labi, teiksim, ar Nordu mēs studējām kopā, tāpēc es viņu ļoti labi zinu. Aiku [Karapetjanu] es dažreiz satieku te, Kaņepē uz terases. Tas arī viss.

Kristīne Matīsa: - Un jums tādu sarunu pietrūkst? Varbūt bez tā mierīgi var iztikt? Mākslinieki taču patiesībā ir individuālisti…

Dzintars Dreibergs: - Man liekas, vajag gan. Man, piemēram, patīk parādīt filmas materiālu, paskatīties, kā kāds reaģē, – tā reizēm var identificēt kādu problēmu... Teiksim, man likās ļoti svarīgi Dvēseļu puteni parādīt Streičam – zini kā, tāds latviešu lielais, monumentālais darbs, un ko meistars teiks… Man tur daži tādi skarbāki joki – pieņems, nepieņems? Un pēc noskatīšanās saruna ar viņu bija tik vērtīga! Kaut vai elementārās, mazās, tehniskās lietiņās, ko viņš stāstīja no kinostudijas laikiem, kā viņi atrisinājuši to vai citu lietu, kas man ir filmā. Iedomājies, kad Streičs saka – jā, redzi, tev ir tā pati problēma, kas man bija tajā filmā... Un nosauc kādus trīs māsterpīsus, ar ko es esmu izaudzis... Mani tā saruna kopumā noteikti tikai bagātināja.

Andris Gauja: - Vajadzētu, vajadzētu gan biežāk tikties. Man liekas, tieši šī materiāla rādīšana – ja mēs nedzīvojam kaut kādās galējās ego ilūzijās, ka jāsargā sava dzeja...

Dzintars Dreibergs: - Problēma ir tajā, ka brīžiem nepatīk citam cita darbs. Ja būtu tāds savs vilnis, kur visi strādā vienā stilistikā un kaut kā jūt līdzīgi, – tā ir baigā veiksme, man liekas, tāda komūna. Bet, ja tu pamatā jūties tā, ka – nē, nu forši, ka viņš to dara, bet tas galīgi nav mans… Tāpēc, ja tādas tikšanās notiktu, droši vien varētu ātrāk tam tikt pāri un pāriet uz tādām profesionālākām sarunām.

Andris Gauja: - Tieši tā. Nebūtu jājūtas kā upuriem vai konkurentiem. Un, piemēram, lai cik atšķirīga būtu kaut kāda pieeja vai stilistika man un Dāvim Sīmanim, bet man Elza ieteica tieši viņu pieaicināt vienā brīdī, kad biju jau ļoti tuvu finišam un radās nepieciešamība pēc skata no malas. Un vislielākais, vissakarīgākais no visiem šāda veida inputiem man izrādījās tieši Dāvja Sīmaņa piezīmes! Turklāt tas tik ļoti mainīja arī manu priekšstatu par Dāvi, jo man bija licies, ka noteikti būs kaut kāda filozofiska saruna, bet nē – absolūti pragmatiska, konkrēti un specifiski.

Dzintars Dreibergs: - Līdz ar to tu tagad esi noskaidrojis, ka viņš tev patīk kā pasniedzējs, bet nepatīk kā režisors. (Visi smejas.)

Jānis Ābele: - Man liekas, reta ir tāda latviešu filma, kas tapšanas stadijā nebūtu parādīta Dāvim Sīmanim…

Juris Kursietis: - Nezinu, vai obligāti režisoriem jārāda – es vairāk izvēlos uz testa seansiem aicināt mūziķus, jo viņiem ir laba ritma izjūta, viņi kaut kā jūt, kurā brīdī kaut kas sāk buksēt.

Jānis Ābele: - Man personīgi ir interesanti parādīt filmu tādiem absolūtajiem domubiedriem, par kuriem tu zini, ka jums ir kopīga kino gaume. Un otrs variants ir tādi, kā tu, Andri, teici, kam ir varbūt pilnīgi pretēja gaume, bet tu vienkārši zini, ka tam cilvēkam ir konstruktīvs viedoklis. Tā jau tad ir runa nevis par čupošanos, bet par kaut kādu profesionālu filmas galarezultāta iegūšanu.

Juris Kursietis: - Nu, ja jau visus vienreiz gadā uzaicina uz Lielo Kristapu, tad jau ir tā iespēja satikties. Bet mani aicināja tikai tad, kad Modris bija nominēts, citus gadus mani neaicina.

Kristīne Matīsa: - Tātad jums ir svarīgi pirms pirmizrādes rādīt filmu citiem? Man ir bijusi darīšana ar divu pilnīgi pretēju tipu režisoriem. Viens, kas tiešām rāda dažādiem cilvēkiem un vēl blociņā pieraksta visu, ko skatītāji saka, un otrs ir tāds, kurš tikai ļoti negribīgi ielaiž citus savā procesā, un ja viņam ko saka, tad pilnīgi jūt, kā tas atlec pret viņa pārliecības akmens sienu – viņš zina, kā jātaisa, un viņš ir uztaisījis.

Juris Kursietis: - Varbūt vienkārši kāds tev negrib rādīt? (Visi smejas.) Viņš parāda citiem, tā jau arī var būt...

Dzintars Dreibergs: - Ir dažādas personības. Ir tādi, kas jūt, ka viņus pārāk daudz ietekmē citu viedoklis, tāpēc izvairās... lai gan man liekas, ka tas ir kaut kādā ziņā mazliet egocentriski, ja tu galīgi neņem vērā citu viedokli. Turklāt ir ļoti viegli neiedomāties kaut ko, nepamanīt kādu vienu lietu, kuru tu esi vienmēr redzējis citādāk. Un ja tev vairāki cilvēki to identificē, ir labi par to padomāt.

Jānis Ābele: - Jā, tas vienmēr ir tāds labs refresh – tu, piemēram, jau no scenārija fāzes zini, ka filmā kaut kāds moments nozīmē kaut ko vienu, bet pēkšņi vairāki cilvēki saka – ā, es visu laiku sapratu, ka tas ir pavisam citādāk!... Un tu to nekad dzīvē neesi iedomājies.

Režisors Jānis Ābele filmas "Jelgava '94" uzņemšanas laukumā. Foto: Agnese Zeltiņa

Andris Gauja: - Tādu galīgi pusgatavu būtu vērtīgi scenāristam parādīt, bet, redzi, nav jau to scenāristu tik daudz... Es pat teiktu, ka īpaši dokumentālās filmās tas būtu nežēlīgi svarīgi.

Kristīne Matīsa: - Un no tā, ka Latvijā nav scenāristu, jūs ciešat?

Andris Gauja: - Katru dienu! Tā patiešām ir traģēdija.

Juris Kursietis: - Tad, kad tu pabeidz filmu, tu esi pietiekami gatavs sākt atkal to sagatavošanās posmu, nobriedis ķerties kaut kam jaunam klāt. Bet tev ir pašam jāsāk rakstīt, jo scenāriju nav! Tātad paiet vēl gadi divi kā minimums, kamēr tu nonāc pie laba scenārija, un tas, man liekas, nenormāli bremzē profesionālo izaugsmi.

Kristīne Matīsa: - Tātad šie pieci gadi, kas pagājuši no tavas iepriekšējās filmas, no Modra, tā nav tava izvēle?

Juris Kursietis: - Protams, nē, jo man bija jāpavada divarpus gadi, rakstot scenāriju. Bet, teiksim, ja man iedotu pat ne pilnībā gatavu scenāriju, kaut vai kādu stāstu jau uzrakstītu, un man tur viens drafts būtu jāuztaisa priekš filmēšanas, varētu divu gadu laikā jau nākamo filmu taisīt.

Kristīne Matīsa: - Bet tas nebūtu tavs stāsts, tā nebūtu tava ideja. Vai tad tā nav grūti taisīt autorkino?

Juris Kursietis: - Autorkino jau nedefinē to, ka tev pašam jābūt scenārija autoram. Tāpēc es saku, ir jau arī filmēšanas drafts, kur režisors ieliek kaut kādas savas lietas, plus vēl tas, kas notiek uz laukuma.

Andris Gauja: - Neskaitāmi, neskaitāmi autorkino gadījumi tieši ir duets, režisors un scenārists, tieši divu cilvēku kopdarbs. Tā ka sveiciens Jānim Putniņam, Nacionālās Filmu skolas vadītājam, – es domāju, ka vajag vienkārši aicināt viespasniedzējus. Atjaunot vispār diskusiju par scenāriju, par scenārija kvalitāti. Kad Reinis Kalnaellis vienu brīdi vadīja Kinematogrāfistu savienību, tas bija ļoti jauki, ka viņš iesāka aicināt speciālistus uz meistardarbnīcām.

Dzintars Dreibergs: - Bet scenāristam rasties, iedomājies, cik tas ir traki! Mēs sev uzrakstām to scenāriju un zinām, ka mēs cīnīsimies un uzfilmēsim. Bet scenāristam rakstīt, rakstīt un ticēt, ka kādam režisoram tas iepatiksies...

Juris Kursietis: - Tā drīzāk ir producenta darīšana – producents pasūta scenāriju, scenārists uzraksta, un tad piesaista režisoru. Vai arī režisors strādā pie filmas un zina, ka viens scenārists jau raksta viņa nākamo filmu, varbūt režisors jau periodiski pieslēdzas procesam. Kamēr tika rakstīts Oļegs, mēs bijām meistardarbnīcā Vācijā, tur vienam vācu režisoram scenāristu grupa jau rakstīja nākamo scenāriju, bet viņš slīpēja šito, jo pēc mēneša sāks filmēt. Tā ir iestrādāta mehānika – producentu kompānijai vienkārši ir savi scenāristi, tiem ir stāsti, idejas, vienkārši ir. Katras profesijas pārstāvis var darīt savu darbu. Šeit tā nav. Tāpēc arī, par industriju runājot, – nu jā, Latvijā ir tehniskā industrija, bet tā industrija tikai tad varēs funkcionēt, ja būs kaut kas uzrakstīts.

Andris Gauja: - Bet šobrīd, mūsu laikmetā, pie mūsu iespējām, es neredzu citu variantu kā viespasniedzējus – tas nav ne kosmiski dārgi, ne organizatoriski sarežģīti, vienkārši viens, divi viespasniedzēji rotācijas kārtībā, lai iepūš dzīvību šajā pusmirušajā jomā...

Juris Kursietis: - Viss atduras pret finansējumu. Kurš ir gatavs maksāt scenāristiem, lai viņi strādā konstanti, un varbūt lai kaut kas arī tiktu nolikts plauktā un neuzfilmēts...

Andris Gauja: - Tie nav miljoni. Bet nepieciešamība ir galēji nopietna, tas viss, par ko mēs te runājam, tas ilgst nevis gadus divus, bet jau gandrīz gadu desmitus. Bija Laura Gundara kurss, man pašam bija gods tur studēt. Labs vai slikts, citiem nepatika pasniedzēja metodes, bet vismaz bija kaut kāda kustība. Un nav tā, ka nebūtu rezultāta.

Režisors Andris Gauja ar aktieriem Kristīni Nevarausku un Andri Keišu filmas "Nekas mūs neapturēs" uzņemšanas laukumā. Foto: Aija Melbārde

Kristīne Matīsa: - Bet kur tad ir visi tavi kursabiedri?

Andris Gauja: - Matīss Gricmanis jau arī ir Laura Gundara students – gandrīz vienīgais aktīvi strādājošais scenārists šobrīd Latvijā.

Kristīne Matīsa: - Tā nu mēs nonācām pie izglītības, kas man šajā nejaušajā kompānijā arī liekas interesants faktors – jums tās izglītības ir pilnīgi atšķirīgas. Jānis nāk no Kultūras akadēmijas, Jurim ir Londonas kinoskola, Dzintaram ir Baltijas Filmu un mediju skola Tallinā, un Andrim, varētu teikt, vispār nav skolas – tas ir, nav kino skolas, jo viņš nāk no žurnālistikas.

Andris Gauja: - Es esmu dramaturgs! Un esmu ļoti pateicīgs Gundaram, jo pasniedzēju sastāvā nebija tikai Gundars, mums bija tie paši vieslektori, bija domu apmaiņa, tas bija dramaturģijas laiks. Patika vai nepatika Gundara stingrā dūre, tas ir cits jautājums.

Kristīne Matīsa: - Tātad jautājums – vai mūsdienās režisoram kino izglītība ir svarīga?.

Jānis Ābele: - Skaidrs, ka zināšanas rodas praksē. Es, piemēram, principā visu, ko zinu par kino uzņemšanu, esmu iemācījies, taisot diplomdarbu – jau pēc studiju procesa akadēmijā, un vēl pēc tam uztaisot savas divas pilnmetrāžas filmas; lai gan, protams, nevaru apgalvot, ka tādā veidā jau esmu apguvis visu par kino. Tā kā mēs te šodien runājam galvenokārt par praktiskajiem apsvērumiem, tad – kinoizglītība ir svarīga kaut vai tā iemesla dēļ, lai kāds tevī ieklausītos, kad tu saki – re, man ir scenārijs, es gribu taisīt filmu!

Kristīne Matīsa: - Tātad diplomu tev vajag drošībai? Lai visi zinātu, ka tev ir tiesības taisīt kino?

Juris Kursietis: - Manuprāt, kinoskola ir vērtīga tad, ja tur var riskēt un feilot, – jā, kā izmēģinājumu poligons, kur tu vari būt drošībā, ka nekritīsi nežēlastībā, ja kaut kas neizdosies. Es atceros, pats pirmais, ko es uzfilmēju, bija kaut kāda sešu minūšu īsfilma – pilnīgs sūds, bet es no tā mācījos tādā ziņā, ka sapratu – tās lietas, uz kurām toreiz koncentrējos, īstenībā nebija svarīgas. Un tad jau nākamais, pie kā ķēros, bija pilnīgi cits piegājiens. Poligons ir vajadzīgs – tā var būt kinoskola vai vienkārši pašdarbība mājas apstākļos, nav svarīgi, bet ir jākļūdās, un smagi jākļūdās, lai pamazām definētu to, ko tu īsti gribi.

Andris Gauja: - Pastrādājot par ekspertu Kino centrā, esmu pieredzējis dažus gadījumus, kur tikai pabrīnīties var. Atnāk uz konkursu cilvēks ar klaji neprofesionālu projektu, kino izglītības tur ir nulle, pieredzes arī nulle, bet viņš vēl pēc tam nāk skaidroties – kādā sakarā jūs man neiedevāt naudu?! Ar šādu cilvēku pat īsti nevar runāt profesionālos terminos, nevar loģiski apstrīdēt, jo viņš saka – nu bet pagaidiet, mums taču dronu kadri tur ir! Tādos brīžos gan gribētos ieviest obligātu nosacījumu par kino izglītību vai praktisku pieredzi šajā lauciņā. Kaut kādiem pieredzes kritērijiem būtu jābūt.

Kristīne Matīsa: - Maskavas kinoinstitūtā savulaik neesot uzņēmuši jauniešus taisni no vidusskolas, uzskatot, ka režisoram jābūt vismaz kaut kādai dzīves pieredzei – tādai, kādu sakrāj ap gadiem trīsdesmit.

Andris Gauja: - Nu, ar tādiem nosacījumiem viens otrs režisors autorkino vēsturē tā arī nekad nebūtu iekļuvis.

Juris Kursietis: - Vispār man pirmā kinoizglītība arī bija Tallinā, pirms vēl tika izveidota Baltijas filmu skola, – tur bija tā Konkordijas skola ar mediju fakultāti, kur arī Jānis Nords studēja. Mēs tur četrus gadus vienkārši tā kā muļļājāmies – tur bija ļoti laba filmu bibliotēka, skatījāmies filmas, kaut ko tur filmējām, kaut ko rakstījām, kaut ko nē, visi izmēģināja visu ko. Četru gadu laikā tu apmēram saproti, kas tevi sāk interesēt, pat ja sāc kā es – astoņpadsmit gadus vecs, tā īsti nemaz nezinādams, kas īsti ir režisors, kas ir operators…

Kristīne Matīsa: - Man vēl ir tāda teorija, ka slavenais Rīgas poētiskais dokumentālais kino bija ļoti spēcīgs tāpēc, ka visiem šiem meistariem ir citas profesijas, cita pasaules pieredze, kas iepriekš apgūta – Hercs Franks bija jurists, Seleckim ir pārtikas tehnologa izglītība, Uldis Brauns ir zooveterināro tehnikumu pabeidzis, Aivars Freimanis no žurnālistiem nāk...

Andris Gauja: - Tam es piekrītu, jā. Žurnālistikā arī bieži vien labāks izrādās nevis tāds, kuram ir komunikāciju fakultātes izglītība, bet kāds gruntīgs pamats kādā jomā. Mums jau arī te viens otrs pirms tam ir apvārtījies ekonomikas vai biznesa jomā…

Kristīne Matīsa: - Dzintar, vai iepriekšējā pieredze tev palīdz šobrīd producēt filmu?

Dzintars Dreibergs: - Protams, tas palīdz producēt, bet vienlaikus ļoti traucē, ja tu redzi visādas šausmīgi neloģiskas, nepamatotas un neefektīvas darbības. Tomēr tas noteikti, noteikti palīdz visu laiku atcerēties, ka filmas uzņemšana ir milzīgs ražošanas process, palīdz uzturēt sistemātisku pieeju, un tas arī ir vajadzīgs.
Bet par to izglītību… Vai kinoizglītība būtu bijusi man vajadzīga, lai tagad taisītu Dvēseļu puteni? Es teiktu – noteikti ar kinoizglītību ir vieglāk, tad tu proti izteikties valodā, ko saprot eksperti. Tomēr mūsdienās ir pieejami interneta resursi, tā ka cilvēks, kurš ir maksimāli motivēts un zina, par ko grib stāstīt, var apgūt vielu ļoti ātri. Un nav arī vairs tā, kā mums bija Kultūras akadēmijā, kad sazin cik ilgi jāgaida uz to vienu kameru un kasetītēm… tas veids, kādā mēs filmējām, bija sliktāks, nekā ar telefonu tagad. Tas viss ir mainījies, šobrīd vari filmēt un filmēt, un mācīties arī no tā.

Jānis Ābele: - Manuprāt, vēl viena svarīga lieta ir vide – vienkārši tie cilvēki, kas tev ir apkārt četrus, trīs, divus, vienalga cik gadus, kamēr tu katru dienu malies ap kino. Katru dienu esi spiests apspriest kādu filmu, ko pasniedzējs licis noskatīties, tu vispirms viņu izrunā, vienam riebjas, viens ir sajūsmā, pasniedzējs iedod vēl citu prizmu, tad jūs visi kopā ejat un filmējat kaut kādos grāvjos un pažobelēs kaut kādas bezjēdzīgas filmas, kuras, kā Juris teica, ir vienkārši viena bezjēdzīga kļūdīšanās…

Juris Kursietis: - Nē, jēdzīga kļūdīšanās.

Jānis Ābele: - Nu, jā, nākotnei jēdzīga, bet tajā brīdī tam gala produktam...

Andris Gauja: - Es gribu pieminēt vēl motivācijas aspektu – kino izglītība atsijā cilvēkus, kuriem patiesībā, izrādās, nav pietiekami lielas motivācijas, lai šajā jomā darbotos. Uzņem vienu, otro, trešo īsfilmu un domā – oi, nu tāds čakars, nu šito nē, ko lai dara citu... Ir jau gana daudz piemēru, kur kāds režisors pēc pirmās filmas tā arī pārtrauc filmēt. Un tas jau arī tā drīkstētu notikt, tad tāpēc kinoskola var būt tāds siets, kas atsijā.

Kristīne Matīsa: - Ansis Epners esot testējis studentus uz kino gēnu – ir tāds gēns vai nav, apmēram kā muzikālā dzirde. Jūs ticat, ka tā kaut kas var būt?

Jānis Ābele: - Man liekas, kino gēns ir tāds pats banālais apgalvojums, kā tas par talantu, ko printē uz krekliņiem un dala feisbukā.

Kristīne Matīsa: - Par deviņdesmit procentiem darba?

Jānis Ābele: - Jā. Tas ir milzīgs risks pašapmānam. Ja kāds saka – manā kursā ir tikai cilvēki ar kino gēnu… tad varbūt kāds neies un nemocīsies un neuztaisīs piecas viduvējas filmas, lai pēc tam sesto uztaisītu ļoti labi, bet vienkārši marinēsies savās ilūzijās.

Kristīne Matīsa: - Vai tad tu tici, ka var tā būt? – pirmā filma cilvēkam neiznāk, otrā neiznāk, trešā filma neiznāk, bet piektā iznāks noteikti? Latvijā laikam tik tālu nenodzīvo neviens.

(Cits caur citu.) Nav iespējams.

Juris Kursietis: - Skorsēzem bija tāda īsfilma Life Lessons, kur Niks Nolte spēlē gleznotāju, un Rozanna Ārkete bija jauna gleznotāja, kas arī visu laiku kaut ko ķēpāja, viņa vienkārši bija mīļākā tam Noltes varonim. Un viņa visu laiku prasa Noltem – nu, vai es esmu laba, vai esmu laba? Un viņš saka – nu kā es varu zināt, vai tu esi laba?! Tev pašai ir jājūt, vai tu to gribi darīt, vai negribi, tev neviens nepateiks, vai tu esi labs. Ja tev liekas, ka ir, ko teikt, un ir iemesls, kāpēc tu to dari, tad dari to ar savu pārliecību un ignorē, ko varbūt saka kāds no malas – vienkārši mauc uz priekšu! Skatītājs jutīs to pārliecību, un noteikti atradīsies kāds, kas novērtēs.

Jānis Ābele: - Jā, un var jau atklāties kādi iedzimti talanti, un varbūt tu pats neesi vienmēr tas, kurš saprot, vai tev ir kino gēns, vai nav. Kaut vai nesen aizgājušās Anjēzes Vardas piemērs – viņa bija redzējusi piecas filmas, izdomāja uzrakstīt scenāriju un uzfilmēt kaut ko tādu… un tas vēl aizvien ir kaut kādā ziņā inovatīvs, pagrieziens kinovalodā.

Dzintars Dreibergs: - Uzdrīkstēšanās arī ir svarīga, pavisam noteikti. Mums kursā bija ļoti talantīgi cilvēki, kas tagad neko netaisa, jo vai nu nav, ko teikt, vai arī nav pārliecības par sevi, lai uzņemtos sākt.

Juris Kursietis: - Tev kā tādam spītīgam āzim ir jāiet cauri sienām, un viss. Ja tu tici savai idejai... Protams, tu visu laiku sev jautāsi, vai ideja ir pietiekami laba, vai tu kaut ko vari uzlabot, tādas domas visu laiku ir... Bet, ja tev tiešām liekas, ka to vajag, tad dari, un ja izlem darīt, tad noved līdz finišam.

Dzintars Dreibergs: - Uzaudzē ādu!

Juris Kursietis: - Jā, āda, tas jau ir viens no pirmajiem, kas jādara.

Dzintars Dreibergs: - Jā, par šito man ir labs stāsts! Melānijas hronikas pirmizrādē, atceros, Kairišs kaut ko stāstīja, cik gadus viņš ir cīnījies par šo filmu, cik ilgi taisījis, kā tas viss bijis... Es biju balkonā, un pēc seansa man aizmugurē divas dāmas iet, es dzirdu, ko viņas runā. Viena tā – nu, kā tev? – Nu, tīri neko. – Klausies, un ko tu domā rītā, tad mēs braucam uz to tirgu vai nebraucam?... Un viss!

Tātad tev jābūt gatavam, ka tu visus šos gadus ieguldīsi filmā, un skatītājs beigās teiks – nē, nu okei...

Jānis Ābele: - Vai kāds aizies tavā filmā pabučoties un uzēst popkornu...

Kristīne Matīsa: - Par popkornu. Kāpēc jūsu filmu stāsti tomēr neviens nav priecīgs un jautrs? Nu tā, lai skatītājs varētu izklaidēties, kā viņš to var ar Klases salidojumu vai Jaungada taksometru...

Dzintars Dreibergs: - Es gan ceru, ka arī izklaidēšu, manā filmā šī dzīvā un pat komiskā sadaļa ir ļoti būtiska. Sākās ar to, ka man bija vispār jāiepazīst, kas ir karš, jo es vienā brīdī sapratu, ka priekšstats par to man ir tikai no filmām, un tad ir ļoti viegli aiziet tādā stereotipiskā stāstījumā. Bet tad, kad par viņiem lasa un skatās, kādi tie puikas toreiz bija – tie ir jauni čaļi, kas aizgājuši prom no mājām, savā kompānijā… tuvākā lieta, ar ko es spēju to asociēt, ir sporta nometne. Un tas ir pilnīgi traki, jo tad izrādās – jo biežāk tu nonāc situācijās, kur sāc jau riskēt ar dzīvību, jo vairāk redzi traģiskus notikumus, jo vairāk tu nākamajā dienā atkal gribi plēst vēl trakākus jokus, lai sevi nošķirtu no tiem, kas tev bija blakus un vairs nav.

Režisors Dzintars Dreibergs (priekšplānā no labās) kopā ar filmas "Dvēseļu putenis" varoņiem. Foto: Maksis Kotovičs

Andris Gauja: - Runājot par izklaidi – Latvijas skatītājs jau arī ir tāds ļoti rūdīts mazohists. Manuprāt, to īpaši nosaka tieši teātra pieredze, teātra milzīgā loma latvieša dzīvē, tās neskaitāmās drāmas un klasiskā dramaturģija, ko skatījušies mūsu teātra mīļotāji, un tā taču ir milzīga auditorija. Viņi ir tieši pieraduši labā nozīmē ciest, spēt arī skatīties drāmas. Tā arī ir izklaides forma, es domāju, tur ir kaut kāds aristoteliskais iztukšojums. Nesen biju vienā ģimenes pasākumā, ar cilvēkiem, kas ir pilnīgi no citas jomas, bet tādi rūdīti teātra skatītāji. Un viņi saka: "Tikko biju izrādē. Tā smadzenes iznesa, tā iznesa! Uhh!" Tas ir labā nozīmē! Respektīvi, cilvēki pierod pie tā, ka katarse arī var strādāt kā tas entertainment.

Jānis Ābele: - Manā filmā, tāpat kā literārajā pirmavotā, stāsts principā ir par pusaudžiem, kas izklaidējas, vai vismaz tiecas izklaidēties, un bauda savu laiku. Tā ka materiāls izklaidei tur ir atrodams jau kā neizbēgams dotais, lai gan, protams, nevar apgalvot, ka mans pašmērķis būtu bijis visu filmu izveidot tādu, lai būtu maksimāli fun visiem.

Andris Gauja: - Man vispār ir tik šausmīga alerģija pret šo vārdu „izklaide”, man drīzāk gribas likt priekšplānā vārdu „baudījums”, jo tas apvieno gan to mazohistisko skatītāju, gan to paviršo popkorna ēdāju, kuram „lūdzu, tikai neko smagu!”. Manā filmā, piemēram, mākslinieks Jurģis Krāsons ir ļoti daudz strādājis pie tā, lai katrs kadrs būtu vizuāls baudījums, mūziķi ir strādājuši pie tā, lai filma būtu muzikāls baudījums, aktieri ir strādājuši...

Kristīne Matīsa: - Bet vai tas tomēr nav kaut kāds intelektuālais snobisms? Režisors ienāk dzīvē, sāk iecerēt savas filmas, bet viņam prātā nenāk iecerēt komēdiju, jo tā taču ir „masu produkcija”. Sak, lai Ēķis taisa savus Svingerus...

Andris Gauja: - Tikko taču parādījās jaunais trends – šogad Kino centra konkursā taču atklājās, ka visi grib taisīt tikai komēdijas!

Kristīne Matīsa: - Tas gan, jā, gandrīz visi projekti.

Dzintars Dreibergs: - Un visi tādi, kas izskatās pēc KEF?

Andris Gauja: - Es arī nācu un piedāvāju komēdiju, ko gan neatbalstīja, – par ģimeni, kas grib būt tik radikāli liberāla, ka dod bērniem līdzīgas pašnoteikšanās tiesības kā pieaugušajiem, un tad, izmantojot skaitlisko vairākumu, bērni pakļauj vecākus un tie nonāk bērnu verdzībā.
Nē, tūlīt tas sāksies, latviešu komēdiju vilnis, un man par to ir ļoti lielas bažas, vai komēdija veiks savu funkciju.

Dzintars Dreibergs: - Bet īstenībā taču, ja tev ir savs sakāmais, savs stāsts, kas pats pieprasa savu žanru, tad apsēsties un teikt „es tagad taisīšu komēdiju”, man liekas, būtu ļoti jocīgi...

Andris Gauja: - Tas ir no tavas premisas atkarīgs, kura doma tev iet pa priekšu. Ja tu tehniski, mehāniski piespied sevi izvēlēties žanru „komēdija”, tad, man liekas, ir diezgan liela varbūtība, ka tas būs sū...

Jānis Ābele: - Galvenais droši vien ir labs stāsts un ideja. Komēdija vai drāma – tas varbūt pat ir tikai tāds filtrs, ko tu uzliec lukturim.

Juris Kursietis: - Un gruzons jau nav no pašmērķības. Oļegs arī – tas ir stāsts par mūsdienu verdzību, bet es zinu piecas, sešas vietas filmā, kur skatītāji zviedz...
Vienkārši ir svarīgi, lai stāsts ir organisks, lai tur neredz tādu „oi, es arī gribu gruzīties...”.

Kristīne Matīsa: - Skaidrs, ka daudz kas ir atkarīgs no uzstādījuma leņķa, un ir gadījumi, kur acīmredzot pirmais nāk uzstādījums – „vajag uztaisīt kaut ko tādu, kur visi zviedz”, un tad sāk piemeklēt stāstu.

Dzintars Dreibergs: - Bet man ļoti nepatīk, ka Svingerus bieži izmanto par tādu nievājošu piemēru, lai gan savā ziņā tas ir izcils piemērs tam, ka var arī Latvijā uztaisīt tādu filmu, lai cilvēki nāk, skatās un smejas. Turklāt, kas ir pats galvenais, viens tāds Latvijas kino notikums, kas sāk atpelnīt izdevumus, un tas pirms tam likās kaut kas neiespējams.

Kristīne Matīsa: - Un tā franšīze, kas tagad notiek pasaulē, tas vispār ir unikāli. Es esmu gan ukraiņu Svingerus, gan igauņu Svingerus redzējusi, ļoti interesanti!

Dzintars Dreibergs: - Tas ir atvēris vēl vienu šķautni, kas vispār ļauj nosaukt šo visu par industriju.

Juris Kursietis: - Jā, ja tagad kāds, kurš vispār neiet uz latviešu filmām, saka – nu kāpēc jāiet, tur viss ir gruzīgs... Kāds „gruzīgs”?! Paskaties, visādi Salidojumi un kas tik vēl ne, tu vari iet un rēkt tikai...

Kristīne Matīsa: - Protams, tas patiesībā nāk par labu Latvijas filmu nozarei, ka ir visplašākais spektrs.

Dzintars Dreibergs: - Jā, ir baigi svarīgi, ka mēs attīstām tādu iespaidu par kino, ka Latvijā notiek visdažādākās lietas. Tu te vari atrast sev ļoti mūsdienīgu stāstu, ko pat Eiropas mērogā neviens nestāsta, var dabūt grāmatu adaptācijas vai psiholoģisku stāstu, un var dabūt arī „šodien es gribu tikai atpūsties”...

Juris Kursietis: - Jā, tas man liekas kruti, ka vispār kaut kas tāds notiek – Ēķis vienkārši taisa savas filmas un viņam nevajag to dotāciju, LMT taisa, jo viņiem ir savas biznesa intereses, gan jau vēl turpināsies līdzīga ņemšanās ar oriģinālsatura ražošanu VoD platformām... Man liekas, tas vienkārši padara vidi veselīgu. Var filmas taisīt gan tie, kam ir svarīgi nopelnīt, gan tie, kuriem liekas, ka jāstāsta tādi stāsti, ko masas nefinansēs.

Kristīne Matīsa: - Viens jautājums, ko es gribēju turēt kā pēdējo. Man būtu interesanti zināt, kādā stadijā jums katram ir nākamā filma – vai ir kabatā piecas dažādas idejas, no kurām jāsāk izvēlēties, vai varbūt tūlīt jau var sākt sagatavošanu vai pat ražošanu?

Andris Gauja: - Kad tu publicēsi šito sarunu? Es tagad iesniedzu Kino centrā projektu, uz to „patriotisko” konkursu...

Dzintars Dreibergs: - Un tu domā, vai nav jāsaka „mums tikko noraidīja...”? (Visi smejas.)

Andris Gauja: - Nē, man vienkārši sanāk traģikomiski vārda vistiešākajā nozīmē – dzīvojot šajā laimīgajā dotāciju pasaulē, kur māksla tiek atbalstīta, tieši Kino centra ziņā faktiski sanāk izlemt, vai mana nākamā filma būs traģēdija vai komēdija. Jo uz nacionālās identitātes konkursu es sniedzu nosacīti traģēdiju – par izlikšanos, par sadarbību, tas ir viens no mūsu pavisam lielajiem vēsturiskajiem jautājumiem, jau gadu simteņiem cauri, „sadarboties vai nesadarboties”. Tas ir traģisks stāsts jebkurā gadījumā.

Juris Kursietis: - Man ir uzrakstīts trītments, projekts saņēmis atbalstu no KKF kā radošo stipendiju, šogad dabūja attīstīšanas finansējumu Kino centra konkursā, pirmais drafts top. Galvenā līnija visa ir skaidra, vajag vienkārši sākt apaudzēt.

Kristīne Matīsa: - Dzintar, tu tagad divus gadus atpūtīsies pēc šitā visa?

Dzintars Dreibergs: - Man ir tā, ka... smadzenēs ir trīs domas, kuras es gribētu realizēt pēc iespējas ātrāk, trīs dažādi stāsti, kas mums Latvijā būtu ļoti noderīgi. Un, protams, profesionāli  vispareizāk būtu uz pirmizrādes laiku, kad par mani varbūt interesēsies mazliet vairāk, būt spējīgam runāt arī par nākamo projektu. Bet nē, šobrīd es tiešām labāk gribu koncentrēt visus savus spēkus uz šo darbu, izdarīt, cik labi varu, un tad ķerties klāt nākamajam. Lai cik skumīgi ir redzēt, kā tuvojas nākamais konkurss, un sazin kas būs tālāk...

Andris Gauja: - Racionāli ir attīstīt kādas divas idejas paralēli.

Jānis Ābele: - Nu, man te vienu nelielu brīdi nācās taisīt divas pilnmetrāžas filmas paralēli, man nepietika resursu – ne laika, ne radošās enerģijas kaut ko vienkārši spiest ārā no sevis nākamajiem projektiem. Bet tagad, jā, ir tāds ilgi muļļāts, bet beidzot skaidras aprises ieguvis trītments, kurš šķiet tā vērts. Un vēl pāris idejas, kas nebūtu pilnmetrāžas. Tātad viens lielās filmas trītments un daži tādi satelītdarbiņi.

Kristīne Matīsa: - Vārdu sakot, nākotne ir daudzmaz nodrošināta – ir, ko darīt.

Jānis Ābele: - Ar idejām vien jau nenodrošina...

Foto: Agnese Zeltiņa, kino "Augusts"

Sarunas foto Kaņepes kultūras centrā un kinoteātrī "Augusts" - Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:


Alla Borisovna
20.09.2019, plkst. 14:23

Zīmīgākais teksts šajā intervijā ir: "dzīvojot šajā laimīgajā dotāciju pasaulē, kur māksla tiek atbalstīta, tieši Kino centra ziņā faktiski sanāk izlemt, vai mana nākamā filma būs traģēdija vai komēdija." Proti - kino nav atkarīgs no skatītājiem, bet ierēdņiem.

Kristīne Matīsa
22.09.2019, plkst. 15:14

Ironisku piezīmju rakstītājiem derētu atcerēties, ka Kino centrā projektu māksliniecisko kvalitāti nevērtē neviens ierēdnis, bet gan ekspertu komisijas, kurās strādā filmu nozares izvirzīti un praktiskā kinoražošanā sevi pierādījuši profesionāļi. Var, protams, lepni iztikt arī bez dotācijām un bez Kino centra, tomēr nezin kāpēc NKC konkursos uz finansējumu regulāri pretendē arī tie producenti, kuriem it kā pietiktu ar skatītāju pieprasījumu vien...

Alla Borisovna
07.10.2019, plkst. 11:15

Piezīme nav ironiska, vet drīzāk rezignēta: tā ir visā Europā. Tas šķiet saistīts ar to, ka kaut kad, 70.- gados, eiropieši atdeva kino izplatīšanu amerikāņiem.



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi