Ienaidnieki ir cilvēki

Pols Refsdāls, „Baltic Sea Docs” atklāšanas filmas “Dugma: Poga” režisors kļuva par musulmani laikā, kad “Taliban” viņu uz laiku bija paņēmis gūstā. Viņš man vēlāk stāsta, ka tā bijusi tāda laba sagadīšanās, jo viņš jau sen esot par to domājis, un re, kā viss sakritis. Neviens viņu nepiespieda, vienkārši bija prātīgāk būt gūsteknim un musulmanim, un tad nu viņš nolēmis, ka pienācis īstais laiks.
Katrā ziņā, ejot uz šo satikšanos, esmu redzējusi bildes ar būdīgu vīrieti, izbijušu armijnieku, esmu lasījusi, ka viņš ir konvertējies musulmanis, esmu redzējusi viņa ļoti cilvēciski iespaidīgo filmu, un es īsti nezinu, ko gaidīt.

“Jūs dzerat kolu,” viņš jau atvadoties norāda uz plastmasas pudeli. “Jā,” atbildu. “Bet vispār biju domājusi izmest. Jo… domāju, ka nav labi iet uz satikšanos ar vīrieti, kurš apšauba rietumu politiku, turklāt vēl ir musulmanis, ar tik uzkrītošu ASV simboliku rokās.” Viņš pasmīn un saka – esot mērens musulmanis, bet kola viņam tiešām nepatīk, jo bojājot zobus.

Par spīti viņa nogurumam, saruna izvēršas gara, un ne visu esmu atstājusi šeit. Jo burvīgajam stāstam par to, kā sievietes Sīrijā uz tirgu dodas ar pašnāvnieku jostām – nevis tāpēc, ka plānotu uzspridzināties, bet tāpēc, ka tā ir modes lieta un liecina par statusu un labu gaumi -, diemžēl nav nekāda sakara ar dokumentālo kino. Bet es sev biju spītīgi apsolījusi runāt tieši un tikai par Pola filmu. Vienkārši tāpēc, ka tā reiz ir filma, ko vērts redzēt un par ko vērts runāt.

Kā jums izdevās pārliecināt filmas varoņus, ka viņu stāsti ir stāstīšanas vērti, radīt viņos vēlmi stāstīt? Un vai viņi bija tik atvērti jau no paša sākuma?

Nē. Un pašā sākumā es nemaz nezināju, ka veidošu filmu par tieši šiem cilvēkiem, kad ierados. Es uzrakstīju pieteikumu organizācijai Al-Nusra, kas toreiz vēl bija Al-Qaeda atzars, lūdzu atļauju uzņemt dokumentālo filmu, teicu, ka gribu tur palikt, cik vien ilgi iespējams. Es gribēju uzņemt filmu par zema ranga kaujinieku ikdienas dzīvi, mani neinteresēja augsta līmeņa virsnieki jeb “lielie priekšnieki”.
Pirmajā apmeklējumā es iepazinos ar vīriešiem no Sauda Arābijas, Abu Kasvaru un Abu Basīru, bet es satiku un filmēju arī daudzus citus cilvēkus, lai atrastu interesantus raksturus.

Abu Kasvaru bija plānojis uzspridzināties uzreiz pēc manas aizbraukšanas, un es nebiju iecerējis taisīt filmu par tā saucamajiem svētajiem mocekļiem, tikai kādas piecpadsmit minūtes garu sižetu par Kasvaru, publicējot to pēc tam, kad viņš būs pabeidzis operāciju.

Šis izklausās ļoti ciniski, taču tas bija viņa paša lēmums. Bet, kad atgriezos pēc sešiem mēnešiem, viņš tur vēl aizvien bija, operācija viņam nebija izdevusies.
Ar britu kaujinieku jau biju ticies pirms tam, man viņš šķita mazliet garlaicīgs, ļoti korekts, ļoti britisks, runāja ļoti pareizas lietas, nelikās, ka viņš atbrīvosies kameras priekšā. Bet es zināju, ka viņš arī ir sarakstā, un tad iedomājos, ka varētu taisīt filmu tieši par cilvēkiem, kas ir šajā sarakstā. Tāpēc turpināju sekot šiem diviem vīriešiem un uzzināju par vēl vienu, kas arī ir sarakstā. Un tad sāku meklēt vēl citus.

Tad, protams, notikumi attīstījās, viens no nozīmīgākajiem momentiem filmas sižetam bija tas, ka Abu Basīrs, britu puisis, apprecējās. Kad viņa sieva palika stāvoklī, viņam parādījās šaubas par sava lēmuma pareizību. Un tas bija kaut kas tāds, par ko pat nebiju sapņojis.

Nebija tāda plāna, nebija scenārija, tā vienkārši bija laimīga sagadīšanās. Tāpat Abu Kasvaram bija iespēja vēlreiz veikt operāciju, kamēr biju tur, un tā atkal neizdevās.

Al Quaeda un Al Nusra atzina jūs par pieņemamu žurnālistu, jo jūs parādījāt viņu cilvēku cilvēcīgās puses. Tas mani pārsteidz - man vienmēr bijusi sajūta, ka, gluži otrādi, šīs teroristu organizācijas vēlas rietumu medijos parādīties kā draudīgas un bīstamas. Bet lasu, ka jūs viņiem patīkat, jo parādāt viņu cilvēkus kā ievainojamus, cilvēcīgus, naivus…

Kā jau teicu, man bija jāraksta oficiāls pieteikums. Es to dēvēju par “pieteikšanos darbā”. Minēju, ka veidoju filmu auditorijai, kas viņiem nesimpatizē, - gan tiem musulmaņiem, kas nejūt simpātijas, gan citiem. Un, šķiet, viņi vienkārši nolēma pamēģināt. Izmēģināt kaut ko jaunu. Tagad mazliet saprotu, kā strādā viņu mediju nodaļa, jo esmu pavadījis krietnu laiku ar viņiem.

Patiesībā viņi meklē veidus, kā nodot informāciju, - gan tāpēc, lai piesaistītu cilvēkus savām organizācijām, gan citu iemeslu dēļ -, līdz ar to viņi eksperimentē. Un savā ziņā tas bija Al-Nusras eksperiments – ļaut man ierasties un viņus filmēt.

Kā jūs zināt, pirms mēneša Al-Nusra paziņoja, ka vairs nav saistīti ar citām organizācijām, respektīvi, nav saistīti ar Al-Qaedu, un viņi cenšas kļūt atvērtāki medijiem, sniegt Skype intervijas, veidot mazliet maigāku, rietumiem pieņemamāku tēlu. Kaut vai tāpēc, lai nākotnē ASV viņus tik ļoti nebumbotu. Tāpēc laikam viņi piekrita pamēģināt.

Vai viņi ir redzējuši gala rezultātu?

Daži redzēja, jā. Atsauksmes, ko saņēmu, bija labas. Var jau būt, ka viņi ir vienkārši pieklājīgi, es nezinu.
Abu Kasvara, kad pirmoreiz aizsūtīju filmas treileri, man atbildēja ar balss ziņu: “Bet kadrs, kurā kāpju smagajā mašīnā, tas jāņem ārā.” Sākumā nevarēju saprast, kāpēc.

Tad noskatījos epizodi vēlreiz un ievēroju, ka viņa bikses tur ir ieplīsušas, ieskatoties varēja saredzēt apakšveļu. Un par to Kasvari ļoti kaunējās. Tad es ar viņu vienojos, ka digitāli pēcapstrādē salabosim viņa bikses.

Bija dažādas šādas lietas. Piemēram, kad viņš runāja ar savu māti pa telefonu, varējām dzirdēt, ko viņa saka. Pajautāju Abu Kasvari, vai viņam nav iebildumu, ja viņa mātes balsi var dzirdēt filmā. Viņš uzreiz teica: “Nē, nē, nē…” Tas ir kultūras jautājums.

Jums līdzi bija komanda? Tulks? Skaņu operators?

Pirmajās dienās man līdzi bija tulks. Bet vēlāk viņam uzradās citi darbi un es nolēmu, ka varu iztikt bez tulka. Cilvēki apkārt runāja angliski, varēja man palīdzēt. Savukārt sarunas ierakstīju, zinot, ka vēlāk tās kāds man palīdzēs iztulkot. Un skaņu operatora nebija, tikai es. Skaņa bija diezgan draņķīga, jo vienā no reizēm, kad mūs bombardēja ASV spēki, kāds nozaga manas austiņas un mikrofonu. Skaņu inženierim, kas vēlāk laboja skaņu, bija diezgan daudz darba. Turklāt es visu viņam padarīju vēl sarežģītāku -

piemēram, ainā blakus bunkuram pūta diezgan stiprs vējš un skaņu inženieris gribēja aizvietot šo troksni ar citu, labāku vēja ierakstu, bet es teicu, ka šajā filmā netiks mākslīgi pievienota neviena skaņa, kas nav ierakstīta filmēšanas laikā.

Kādēļ jūs iestājāties pret šādiem šķietami nesvarīgiem uzlabojumiem?

Man ir svarīgs autentiskums. Pastāv tik daudz inscenējumu, tik daudz izlikšanās dokumentālajās filmās un arī TV ziņās, un man tas tik ļoti nepatīk. It sevišķi, ja runāju par šādu tēmu, man ir jāfilmē, cik vien autentiski un reāli tas ir iespējams. Vismazāk gribu, lai kāds saka, ka esmu kaut ko viltojis, izdomājis. Negribētos, lai kāds pārmestu filmai patiesuma trūkumu. Tie ir ierobežojumi, ko pats sev uzlieku, lai radītu godīgu filmu. Dokumentālajā kino uzreiz var redzēt, ja kaut kas ir inscenēts vai neīsts. Un man tādi mirkļi liekas ļoti kaitinoši.

Vai jums liekas, ka izdevās saglabāt objektivitāti, uzņemot šo filmu?

Jā. Man šķiet, ka tas bija viegli, jo šī ir vērojoša dokumentālā filma. Es nestāstu cilvēkiem, ko domāt. Nesaku “šie ir labie, bet šie ir sliktie”. Neizmantoju aizkadra balsi, komentārus vai ko tādu. Vienkārši filmēju cilvēku dzīves ikdienas ainas un cenšos palikt maksimāli godīgs.

Varbūt kādam filma nepatīk, jo, lūk, šī ir Al-Qaeda. Ne tāpēc, ka ar filmu kaut kas nav kārtībā, bet tāpēc, ka viņi uzskata – Al-Qaeda nav jārāda tādā veidā, kā cilvēciskas būtnes.

Bet nu – tā ir viņu problēma. Man galvenais ir neteikt cilvēkiem priekšā, kā viņiem vajadzētu uztvert šo filmu.

Šī ir jūsu otrā dokumentālā filma, taču jūs esat arī žurnālists. Kāpēc, jūsuprāt, jāveido dokumentālais kino par šīm tēmām, kāpēc nepietiek ar reportāžām vai ziņu pārraidēm?

Dokumentālais kino ļauj piekļūt tuvu cilvēkiem; laika ierobežojumu dēļ ziņu reportāžā tas nekad nebūs iespējams. Kaut vai tāpēc, ka ir par maz laika. Pie šīs filmas es strādāju trīs gadus, ar ziņu reportāžu tā gluži nevarētu.

Reportieriem vajag jaunu stāstu katru dienu. Kino man ir tā ekskluzīvā iespēja tērēt tam laiku.

Turklāt dokumentālo filmu atcerēsies daudz ilgāk. Ziņu reportāžas tomēr ir salīdzinoši virspusējas šī laika trūkuma dēļ.

Kā jūs domājat, kāds ir šādas filmas uzdevums? Vai, teiksim, ko jūs uzskatāt par savu uzdevumu kā režisors?

Patlaban mans mērķis ir parādīt mūsu “ienaidniekus”. To, ka viņi ir cilvēki. Ka viņiem ir problēmas, dilemmas. Ka viņi mīl, precas, mazgā traukus – tādas lietas. Un pašlaik situācija pasaulē, kāda tā ir, ideāli piemērota tādam cilvēkam kā man. Es vienmēr esmu vērojis dumpiniekus, sistēmas pretiniekus. Patlaban esmu ticis tuvu islāmistu pretkustībām – grupām, kas ir manas valsts ienaidnieki, jūsu valsts ienaidnieki, ASV ienaidnieki…

Būšana ienaidnieka tuvumā, tas ir kaut kas tāds, ar ko esmu nodarbojies kopš 1984. gada.

Medijos šie cilvēki tiek atspoguļoti tā, kā tas ir izdevīgi, atbilstoši interesēm. Pirmoreiz, kad devos uz kara zonu, tas bija uz Afganistānu, kad tur notika pretošanās Padomju Savienībai. Un tolaik bija cilvēki, kas tika presē attēloti kā vienkārši un sirsnīgi brīvības cīnītāji, kaut gan patiesība bija ļoti tālu no tā. Nokļūstot notikumu epicentrā, un redzot cik viss ir citādāk, kā bija ziņojuši mediji, tas mani sāka nomākt. Tāpēc tas ir kaut kas, ko mēģinu mainīt.

Kāpēc cilvēkiem ir tik grūti pieņemt, ka viņu ienaidniekiem piemīt cilvēciskas īpašības?

Tas visu padara grūtāku. Cilvēces vēsturē vienmēr visi ienaidniekus attēlojuši kā kaut ko barbarisku, kā dzīvniekus. Vienkārši… mēs nevaram doties karā, ja mūsu premjerministrs, teiksim, sacītu: “Mēs karosim pret šiem cilvēkiem, kaut gan viņi ir labi cilvēki, bet man ir jāuzvar vēlēšanās” vai “Man vajag viņu naftu!”. Tas būtu kaut kas neiedomājams. Mēs vienmēr teiksim, ka viņi ir šausmīgi cilvēki. Un, ja mums gadās nogalināt civiliedzīvotājus, tad tikai tāpēc, ka „kaujinieki slēpjas aiz viņu mugurām”.
Tā vienmēr ir bijis, un ir bēdīgi, ka rietumu mediji nav attīstījušies šajā aspektā. Daudzos citos, jā. Slavenības, privātums, pētnieciskā žurnālistika – šajās jomās ir notikusi attīstība.

Bet, kad jāparāda pretinieku puse karā, mēs esam iesprūduši kaut kur laikā pirms simt gadiem. “Viņi ir barbari, viņi ir fanātiķi, viņi visi ir vienādi.”

Mana pirmā filma 2010. gadā bija par Taliban, un princips bija tāds pats: parādīt viņu ikdienas dzīvi. Komandieris, kas sēž ar bērniem, karavīri, kas rotaļājas ar akmeņiem, un tamlīdzīgi. Un cilvēki bija pārsteigti. Taliban biedriem ir bērni? Viņi sarunājas ar bērniem tāpat kā mēs? It kā vajadzētu būt pašsaprotamam, ka visi cilvēki ir cilvēcīgas būtnes, bet bija šis pārsteigums. Tātad - vēl ir daudz darba.

Un tomēr – kā jūs pierunājāt savus varoņus tik ļoti atklāties?

Piemēram, Abu Kasvari ir ārkārtīgi sabiedrisks, viņam ļoti patika uzmanība. Savukārt Abu Basīrs, brits, viņš sākumā piekrita, tad pārdomāja, tad atkal piekrita. Bet viņš bija pārdomājis, jo viņa sieva iebilda. Viņa baidījās no sekām. Nezinu, no kādām sekām, varbūt domāja, ka kāds tāpēc bombardēs viņas ciemu.
Bet, nē, vispār nebija grūti pārliecināt. Bija dažas lietas, ko man Al-Nusra neļāva filmēt, bet šādu ierobežojumu bija salīdzinoši maz, jutos brīvs savās iespējās.

Bet mediju cilvēks visu laiku bija klāt?

Jā. Bet viņš man neko nelika vai neaizliedza, patiesībā viņš bija ļoti izpalīdzīgs. Bez viņa man nebūtu iespējas tik brīvi pārvietoties apkārt, neapdraudētam.

Es pieņemu, ka jūs kā cilvēks, kas veidojis filmu par tik jutīgu tematu šādā gaismā, turklāt pēc tam, kad pats esat pieņēmis islamu, esat daudz dzirdējis pret sevi vērstu kritiku par subjektivitāti?

Jā, protams. Tu nevari radīt filmu, kas visiem patīk. Filma, kas apmierinātu visus, būtu ļoti garlaicīga filma. Cilvēki vienmēr kritizēs. Ja nevar kritizēt filmu, tad var kritizēt tās pamatdomu. Man vienalga. Esmu pieradis dzirdēt kritiku, tas ir pavisam normāli.

Lasīju, ka esat mēģinājis iespaidot savus varoņus – pārliecināt, ka varbūt nevajag uzspridzināties.

Ziniet, es esmu mazliet cinisks. Tas tomēr ir karš. Arī es dzīvoju tajās pašās briesmās, kurās dzīvo mani varoņi. Tomēr, kad iepazīsti cilvēkus, dzīvo kopā ar viņiem, runā ar viņiem... Tu viņiem pieķeries. Ļoti piesardzīgi mēģināju viņiem teikt – es neuzskatu, ka tā ir laba doma. Piemēram, Abu Kasvaru, viņš nekad nebija saticis savu mazo meitiņu.

Un, tā kā vairākkārt operācijas nebija izdevušās (viņš, ziniet, bija diezgan neveikls), teicu viņam - varbūt tas tāpēc, ka tāda nebija Allāha griba. Varbūt Allāhs grib, lai viņš vispirms satiek savu meitu. Es neticu, ka viņš bija īpaši ieinteresēts uzspridzināties.

Britu puisim vienkārši pajautāju, vai viņš gribētu dzirdēt manas domas. Kad viņš teica jā, sacīju – es zinu, izdevusies misija nozīmē, ka viņš iegūs vietu paradīzē saviem ģimenes locekļiem. Bet, ja reiz tu vēlies doties operācijā, kāpēc tu vispirms neizveido ģimeni?
Un es esmu priecīgs, ka neviens no viņiem vismaz pagaidām nav uzspridzinājies.

Vai jūs domājat, ka tā ir jūsu ietekme?

Nē, nē, nē. Nē. Abu Kasvaru mēģināja veikt operāciju vairākas reizes. Man nešķiet, ka tas… ir viņa aicinājums. Neticu, ka viņš to patiesībā vēlējās. Domāju, ka tas viņiem nāca par labu, dzirdēt citādāku viedokli, kad visapkārt cilvēki saka – jā, ejiet, dariet.

Tas nebija riskanti – sacīt viņiem, lai viņi to nedara?

Nē. Es domāju, organizācijai Al-Nusra ir vienalga, ka cilvēki izņem savu vārdu no saraksta. Pārāk daudz cilvēku vēlas piedalīties operācijā, tik daudz nemaz nav vajadzīgi. Pat ja kāds ir izvēlēts, lai dotos operācijā, vienmēr ir rezerves variants. Ja viens pasaka – nē, es nevaru -, tad kāds cits jau ir sagatavojies darīt to viņa vietā. Līdz ar to viņi drīkst pārdomāt.

Vai vispār iespējams pierast pie domas, ka cilvēki grib sev padarīt galu šādā veidā?

Tie jau nav tikai šādi politiski dumpinieki. Cilvēki diezgan bieži ir gatavi ziedot savas dzīvības lielāka mērķa vārdā. Pieņemsim, Latvijā, kad jūs bija okupējusi Padomju Savienība – ja kāds latvietis būtu paņēmis rokas granātu un uzlaidis sevi gaisā kopā ar padomju armiju, viņš taču būtu varonis! Tas notiek visos karos, vienkārši cilvēki ne vienmēr tic, ka tāpēc viņi nonāks paradīzē. Bet pašuzupurēšanās dzīvē, tā ir normāla parādība.

Kā jūs pats sevi redzat? Kā žurnālistu vai dokumentālistu?

Vispirms es esmu žurnālists. Kad satieku cilvēkus, kas veido dokumentālās filmas, man bieži šķiet, ka viņiem ir citādāka… ideoloģija. Viņiem dokumentālās filmas ir tāda kā mākslinieciska interpretācija par realitāti. Kas nozīmē, ka var uztaisīt jebko, un to nosaukt par dokumentālo filmu. Var izmantot aktierus, pat nesakot, ka tie ir aktieri. Var inscenēt, var montēt kopā lietas, kam nav nekā kopīga.
Mani vairāk interesē tā saucamā žurnālistiskā pieeja dokumentālajam kino. Bet es negribu veidot vienkārši garas reportāžas, tādas masu produkcijas dokumentālās filmas, ko rāda Discovery Channel vai History Channel.

Tas nozīmē, ka uzskatāt – dokumentālajam kino tomēr pirmkārt jābūt objektīvam?

Nē, runa ir par tā dēvēto līgumu ar skatītāju. Ja skatītāji zina, ka šī ir subjektīva filma, kas atspoguļo konkrēto skatpunktu, ja viņi saprot, ka kaut kas ir inscenējums, nevis īstenība, tad, man šķiet, viss ir kārtībā. Var izmantot visdažādākās metodes. Bet tas, kas man nepatīk, ir īstenības viltošana – kad cilvēki mēģina apzināti radīt nepatiesu iespaidu, izlikties, ka kaut kas ir autentisks. Šī ir izteikta problēma dokumentālajās filmās. Un arī ziņās. Mani nesen intervēja BBC Arabic, un reportieris lūdza, vai varu kameras priekšā ieiet kafejnīcā un pasūtīt kafiju.

Aizrādīju, ka ir ramadāna laiks, kurā es nekad neietu uz kafejnīcu, un vispār – ne pārāk eju uz kafejnīcām. Bet viņš turpināja uzstāt, lai to izdaru, jo tas vajadzīgs reportāžai. Šī skatītāju krāpšana ir tik izplatīta, tik vispārpieņemta…

Šī ir viena lieta, kas man ļoti nepatīk. Otra – ir vesela industrija, it sevišķi ASV, masu produkcijas dokumentālās filmas, kas visas ir vienādas un ne ar ko cita no citas neatšķiras, un īstenībā nesniedz skatītājam neko jaunu. Šādas filmas ir kā kinoindustrijas ātrās uzkodas.
Bet citādi – ja cilvēki veido animētu dokumentālo filmu, piemēram, tad tie, kam nepatīk animācija, tie, kam vajag tikai reālas lietas, to neskatīsies. Kamēr vien tu esi godīgs pret skatītāju, viss ir kārtībā.

Lai uzņemtu šādas filmas, jūs bez šaubām daudz riskējat. Kādēļ?

Ko jūs domājat ar risku? Došanos uz Sīriju?

Es domāju atrašanos kara zonās.

Nu, ziniet, es to daru tik sen, ka tas man vairs nešķiet nekas īpašs. Šī filma taču nav nekāda asa sižeta filma. Labi, es biju frontes pirmajās līnijās pāris reizītes, bet īpaši nemeklēju pieeju kaujām, cilvēkiem tranšejās, sprādzieniem, tāpēc neuzskatu, ka pārāk riskēju. Kaut kāds risks, protams, jāapzinās, tā ir daļa no šī darba. Bet ir svarīgi parādīt to, ko neviens cits neparāda.

Kas ir galvenais ieguvums, radot šādas filmas?

Vislielākais ieguvums ir manas mazās meitas lepnums, kad viņa saka – oho, tu dabūji balvu par savu filmu! Personīgi sīkumi.

Mana ģimene beidzot ir pieņēmusi, ka ar to nodarbojos. Pat mans tēvs teica, ka filma esot laba. Un viņš nekad neko tādu nesaka.
Bet ārpus ģimenes… es negribētu apgalvot, ka daru kaut ko pilnīgi pretēju kā visi citi, bet man šķiet, ka ir labi iet pret straumi, darīt ko citādāku, neatdarināt nevienu citu, darīt pašam savu lietu. Es vienmēr esmu darījis to, kas pašam licies pareizi, un man ir bijis vienalga, ko domā citi. Un tagad ar to esmu guvis tādus nelielus panākumus, un tas, protams, ir patīkami.

Runājot par dokumentālista ētiku, vai ir kaut kas tāds, ko jūs nerādītu vai nedarītu kā režisors?

Ja cilvēki, ko es filmētu, uzbruktu civiliedzīvotājiem, es nebūtu veidojis šo filmu. Ticu, ka daudziem arī tas liktos labs stāsts, bet man ir privilēģija piemērot savus morālos standartus tam, ko filmēju.
Otrkārt, esmu diezgan piesardzīgs par to, lai cilvēki neveiktu militārās operācijas tikai tāpēc, ka apzinās kameras klātbūtni. Kad sāku veidot reportāžas 1984. gadā Afganistānā, dažreiz operācijas tika veiktas tikai tāpēc, ka biju blakus. Ļoti labi atceros vienu reizi, kad virsnieks pienāca man klāt, – lūdzu, ņemiet vērā, ka toreiz man bija tikai divdesmit gadu, – un teica: “Tu neesi apmierināts! Es gribu, lai tu esi apmierināts, tāpēc mēs šovakar speciāli tev noorganizēsim uzbrukumu.” Tolaik tā bija normāla prakse, bet man tas palika atmiņā uz mūžu.

Vienmēr kara zonās pārliecinos, lai nekas netiktu darīts speciāli kamerai. Bet citi cilvēki ļauj tam notikt. Un skatītājs to nekad neuzzina.

Ir stāsts, ir materiāls, bet – tas ir kaut kas ļoti slikts.
Tāpat es nekad neapdraudētu to cilvēku drošību, ko filmēju. Tad vēl ir kulturālas lietas, kas jārespektē. Pieņemsim, ja kadrā nejauši ienāktu sieviete ar neaizsegtu seju un es ieliktu šo kadru filmā, tai sievietei vēlāk būtu problēmas, cilvēki runātu, ka viņa ir parādījusi par daudz. Nedrīkst cilvēkiem sagādāt nepatikšanas tikai tāpēc, ka tu viņus filmē.

Vai nākotnē plānojat uzņemt līdzīgas filmas?

Iespējams. Bet vispirms man ir jāuzraksta grāmata, jāizremontē virtuve, jāapciemo mazdēls, viņam ir gads tagad, un man viņš ir bieži jāapciemo. Redzēs. Varbūt nākamgad uztaisīšu kādu filmu.

Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi