Guntis Trekteris: “Producents pastāv mijiedarbībā”

Dokumentālā animācija “Mans mīļākais karš”, kas septembra nogalē iznāk uz Latvijas kinoekrāniem, ir viens no lielākajiem pēdējo gadu projektiem studijā “Ego Media”. Savukārt studijas vadītājs Guntis Trekteris ir viens no absolūti pieredzējušākajiem filmu producentiem Latvijā – kad viņš sāka producēt, titros vēl rakstīja “filmas direktors”…

Producents Guntis Trekteris. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne: - Izrādās, studijā Ego Media notiek tik intensīva filmu ražošana, ka tu esi šobrīd Latvijā varbūt visuzskatāmāk cietušais producents, kurš ir visvairāk vīrusa sists, turklāt pilnīgi visās filmu stadijās un ar lieliem, pilnmetrāžas projektiem. Pirmkārt, filmu Pilsēta pie upes jums nācās izņemt no kinoteātriem, lai gan skatītāji uz to noteikti vēl būtu gājuši, bet kinoteātrus 14. martā vienkārši slēdza. Otrkārt, filmai Tizlenes bijāt spiesti pārtraukt uzsākto filmēšanu, pārcelt visu procesu par vairākiem mēnešiem un filmēt epidemioloģisko ierobežojumu apstākļos – ar sejas aizsargiem un citādiem apgrūtinājumiem. Un tagad vēl Mans mīļākais karš, kam jūnijā piedalīšanās un uzvara Ansī festivālā bija jāpiedzīvo neklātienē un septembrī notiek pirmizrāde, uz kuru drīkst aicināt uz pusi mazāk viesu, turklāt mēs neviens nezinām, kas te rudenī vēl var notikt un kā tas ietekmēs kinoteātru apmeklējumu.

Vārdu sakot, tu esi dabūjis pa galvu visādos veidos. Kas no tā visa bija visnepatīkamāk un visgrūtāk?

Guntis: - Pēc sākotnējā plāna vispār filmai Pilsēta pie upes bija jāiznāk uz ekrāniem pagājušā gada novembrī, bet uz to laiku repertuārā iekārtojās cita, lielāka filma, un mēs nolēmām sākt izrādīšanu janvārī.

Tas arī nemaz nav slikti, būt pirmajai lielajai filmai gada sākumā.

Jā, protams. Martā, kad kinoteātri tika slēgti, mums jau bija gandrīz sešdesmit seši tūkstoši skatītāju, un es domāju, ka šī ir viena no tādām filmām, kas vēl būtu turējusies kinoteātros ilgāku laiku. Mēs izdarījām ļoti lielu darbu izplatīšanas kampaņā, ar filmas komandu, režisoru un aktieriem ļoti daudz braucām pie skatītājiem – bijām vairāk nekā divdesmit vietās visā Latvijā. Mums bija tāda kā aģitbrigāde, jau zinājām, ko kurš teiks...

…un kurās vietās publika smiesies, kad aplaudēs…

Jā, tieši tā, un tad labs izaicinājums bija tekstu pamainīt.

Tu pēkšņi sāc runāt Kairiša tekstu...

Jā, mēs tā mēģinājām. Bet, protams, tādā veidā, kā viņam pašam, tas nevienam nesanāk.
Rezultātā, es domāju, Pilsēta pie upes līdz šim ir skatītākā filma Latvijas kinoteātros no šogad iznākušajām, un visas pazīmes rāda, ka tā tāda arī paliks.

Filmas "Pilsēta pie upes" uzņemšana Ludzā, no kreisās - producents Guntis Trekteris, režisors Viesturs Kairišs, operators Gints Bērziņš. Foto: Agnese Zeltiņa

Bet, protams, marta vidū mēs bijām spiesti pieņemt lēmumu iet izplatīšanā tiešsaistē, un tā arī bija interesanta pieredze. Tā atklāja mums vienu lietu, ko laikam ne tikai mēs esam sapratuši šobrīd, – mums nav tādas Latvijas filmu komerciālās izplatīšanas platformas, kur šīs filmas visi skatītāji varētu atrast vienuviet un nopirkt iespēju tās noskatīties tiešsaistē. Katrai studijai, iespējams, ir savs Vimeo konts vai kādi citi varianti, bet nav vienas platformas. Tas nozīmē, ka potenciālie skatītāji nezina, kur tavu filmu meklēt, un tas nozīmē, ka ir katru dienu jāiegulda kaut kāda nauda, lielāka vai mazāka, lai cilvēkus pie šīs filmas aizvestu. Tā mums bija jauna pieredze, atšķirīga no sadarbības ar kinoteātri, kur tu nopērc, pieņemsim, reklāmu uz nedēļu, saliec plakātus, un tas tā darbojas. Bet tagad vajag ļoti konkrēti skatītāju atvest uz to vienu vietu internetā, kur to vienu filmu var redzēt...

Droši vien to nav iespējams sakārtot kādam no malas, jo tā ir tāda teritorija, kur jau sākas izplatīšanas tiesību jautājumi, kas katrai filmai var būt atšķirīgi… Es domāju, tā ir lieta, kas producentiem pašiem būtu jāorganizē, jo tāda centralizēta platforma noderētu visiem.

Tātad ar tiešsaistes izplatīšanu jūs tikai nomocījāties un neieguvāt to, ko būtu varējuši?

Es domāju, jā, finansiāli mēs, protams, mazliet zaudējām. Šādā situācijā bija vajadzīga vienota platforma, kur cilvēki maksā par katru filmas noskatīšanās reizi; tas būtu veiksmīgs izplatīšanas modelis tieši tajā laikā, kad kinoteātri ir ciet.

Labi, tā bija viena „vīrusa mācība”. Un kā ar Tizlenēm?

Šajā projektā mums, protams, bija daudz problēmu, ierobežojumu un tamlīdzīgi, bet kino jau vienmēr ir saistīts ar kādiem ierobežojumiem. Vienmēr tev kaut kas pietrūks – vai nu finanses, vai filmēšanas dienu skaits, vai nevarēs dabūt īstos cilvēkus... Kino veidotājiem ir nepārtraukti jādomā, kā iespējamo defektu padarīt par efektu. Un man liekas, ka Tizleņu grupa ar to visu tika galā ļoti labi.

Neskatoties uz to, ka režisore ir debitante?

Jā, neskatoties uz to. Jo Martai kopā ar operatoru Aigaru Sērmukšu tiešām viss bija līdz pēdējam izdomāts. Viņai bija konkrēts plāns, viņa zināja, ko grib sasniegt un nofilmēt, ko un kā darīt. Tāpēc – neraugoties uz to, ka mums bija arī diezgan liels temps un visi tie ierobežojumi, kad filmēšanā vajadzēja likt maskas un ierobežot cilvēku kustību, un tā tālāk – man tomēr bija tāda sajūta, ka ar filmas ražošanu iet viegli. Tas tiešām mēdz atšķirties – reizēm ar filmu iet grūti, un reizēm - viegli. Un šajā gadījumā, par spīti visam, bija viegli, brīžiem pat jautri. Jāatceras, ka mēs filmējām komēdiju. Lai gan, protams, tas, ka pašiem ir smieklīgi, neko vēl nenozīmē...

Režisore Marta Elīna Martinsone filmas "Tizlenes" uzņemšanā 2020. gada jūlijā. Foto: Aigars Sērmukšs

Filmēšanas sākums gan mazliet novirzījās , bet dažādu apstākļu dēļ, mēs arī gaidījām pieejamo finansējumu. Iesākām februārī, galvenais filmēšanas periods bija plānots maijā, bet reāli sākām jūlijā. Vasaru nedrīkstējām palaist garām, jo tad pat sanitāro ierobežojumu dēļ ir vieglāk filmēt – var vairāk uzturēties ārpus telpām, nav visiem jāsēž iekšā, bet telpas var biežāk vēdināt. Jūlijs bija pēdējais brīdis arī tāpēc, ka mūsu noskatīto skolu, tādu īstu deviņdesmito gadu interjeru, tieši vasaras beigās taisījās remontēt, un mums vienkārši bija jāpaspēj pirms tam uzfilmēt.

Vārdu sakot, es domāju, ka kino veidotāji kaut kādā ziņā vienmēr tiks galā ar jebkādiem ierobežojumiem, jo neviena filma netop perfektos apstākļos, producentam vienmēr, kā jau teicu, gribētos vairāk vai nu laika, vai naudas, vai cilvēku. Ierobežojumi vienmēr būs, un ar tiem ir jārēķinās. Protams, šo vīrusa ierobežojumu dēļ kaut kas kļuva arī dārgāks.

Es šo piefiksēju marta pirmajās dienās, kad visi pārcēlās uz Zoom un internetveikalā dažu dienu laikā pazuda stacionāro datoru kameras un mikrofoni par 17 eiro, palika tikai komplekti par tūkstoti…

Nu jā, pieprasījums nosaka piedāvājumu.

Un nākamais vīrusa trieciens tev bija, ka nedabūjāt pa Ansī sarkanajiem paklājiem pastaigāt…

Pat ne paklāji tas svarīgākais... Man ir stāstījuši, ka Ansī ir viens no jaukākajiem festivāliem pasaulē.

Animatoru sabiedrība jau vispār esot lieliska...

Jā, droši vien animatoru sabiedrība ir daudz draudzīgāka un iecietīgāka cits pret citu. Turklāt festivāls notiek brīnišķīgā vietā Francijā, kalnu kūrortā, atmosfēra ir laba, laiks ir labs, ēdiens ir garšīgs, vīns arī garšīgs... Pie tā visa mēs, protams, netikām.

Pēc tā, kā tu visu šo izglezno, tā izklausās tava lielākā vilšanās visā vīrusa laikā...

Kaut kādā ziņā jā. To vēsti, ka filma ir pieņemta festivālā, nosvinējām zoom ballītē, kad Ilze ar ģimeni bija savā Tonsbergas virtuvē, un es biju vienā Kurzemes mājiņā, un tad mēs iedzērām šampanieti. Nu jā, kā bija, tā bija.

Režisore Ilze Burkovska-Jakobsena svin filmas "Mans mīļākais karš" uzvaru Ansī festivālā - viena pati Rīgas centrā. Foto: Kristaps Kalns

Filmas izrādīšana festivālā šajos tiešsaistes apstākļos arī, cik saprotu, bija visai specifiska.

To mēs varējām izvēlēties – vai nu rādīt filmu visā garumā tiem, kas akreditējušies festivālā, vai arī rādīt tikai fragmentus visiem, dažādi varianti. Mēs izlēmām, ka tomēr filmu esam taisījuši tāpēc, lai cilvēki to skatītos kā filmu; arī tāpēc, ka mums nebija nekādu izplatīšanas ierobežojumu. Pieļauju, ka citai kādai filmai ir, nezinu, franču izplatītājs, kurš saka – nē, to mēs nedrīkstam darīt!

Nu jā, festivāls tiešsaistē jau nenotiek tik vienkārši, ka ieliek tikai filmu onlainā, lai visi skatās.

Jā, vienmēr jārēķinās, ka varbūt ir kādas ekskluzīvas tiesības atdotas citam. Bet mēs savējo parādījām pilnā garumā, un tad nāca šī neticamā balva. Es domāju, Ilze noteikti ir to pelnījusi, un cerēsim, ka nākamgad Ansī festivāls notiks fiziskā formā un klātienē.

Jā, jo festivāls ir apsolījis, ka šāgada laureāti varēs klātienē saņemt balvu, un tu tad varēsi uz tiem vīniem aizbraukt...

Nu, vismaz režisoriem ir apsolīts, ka viņus aicinās. Producents varbūt varēs pie režisora viesnīcā uz tepiķīša gulēt, es nezinu, kā būs. Jo mēs jau turklāt esam divi producenti, viens ir Ilzes vīrs, otrs – es. Tā ka man jau paliek vieta tikai uz grīdas.
Bet vispār šobrīd viss ir labi, filmu jau atlasījuši apmēram divdesmit festivāli, tā ka starptautiskā dzīve kļūst ļoti intensīva.

Un kāda tagad ir festivālu proporcija, cik notiek tiešsaistē, cik klātienē? Varbūt viss mainās ne pa dienām, bet pa stundām? Šī varētu būt visneprognozējamākā teritorija, jo katrā valstī epidemioloģiskā situācija atšķiras un mainās.

Ir dažādi. Festivāli mēģina taisīt tādu hibrīda versiju – ierobežots  cilvēku skaits zālē un vēl tiešsaiste. Tie nav publiski seansi, tikai tie, kam ir akreditācija, var filmu noskatīties internetā. Vai arī publiski, bet ar ierobežojumiem; pieņemsim, Šveices festivāls pasaka – skatītāju skaits tiešsaistē ir ierobežots, 500 skatītāji. Un tad vēl kāds simts kinozālē.
Tiešsaistei var būt arī ģeogrāfiski ierobežojumi, tikai konkrētās valsts teritorijā, piemēram. Bet tās ir sarunas starp festivālu un producentu – mēs arī diskutējām par to, cik skatītājiem ļaut skatīties, kurās teritorijās.

Filma Mans mīļākais karš ir pieejama arī portālā Festival Scope Pro, tur to var noskatīties abonenti, kas piereģistrējušies, – žurnālisti, kinokritiķi, festivālu pārstāvji, izplatītāji un tā tālāk. Tādā veidā filmu noskatās varbūt pat vairāk vajadzīgo cilvēku – jo klātienes festivālos, es pieļauju, visi šie profesionāļi ir, maigi izsakoties, ļoti aizņemti un uz visām filmām nemaz nepagūst izstaigāt. Es šeit nedomāju neviena pazīstama kinofestivāla pārstāvjus...

Iespēja ielikt filmu šajā tirgū, protams, nav bez maksas?

Mums šī platforma pati piedāvāja tādu iespēju – viņi redzēja, ka filma tikko vinnējusi balvu, ir ļoti populāra un pieprasīta. Tā ka par pirmajiem mēnešiem mums nav jāmaksā; tikai tad, ja gribēsim tur palikt ilgāk.

Visā pasaulē ik pa laikam parādās mēģinājumi izveidot kaut kādu universālu festivālu platformu, kurā producenti varētu pieteikt savas filmas un festivāli tās apskatīties; šobrīd, man liekas, ir kādi trīs lieli un vēl vismaz desmit mazi portāli, kas ar to nodarbojas. Vienota platforma vēl nav izveidota, bet gan jau ar laiku būs.

Nu, un tagad Mans mīļākais karš startē Latvijas kinoteātru repertuārā, ir rudens, par kuru mēs vispār neko nezinām, kā situācija var attīstīties. Vai tev kā producentam teorētiski būtu kaut kas jāprognozē par izplatīšanas rezultātiem, jārēķina iespējamie ieņēmumi, vai arī – kā būs, tā būs?

Protams, šajā brīdī tas ir pēdējais, ko gribas darīt – saukt kaut kādus iespējamos ciparus, vai nu skatītāju skaita, vai naudas ziņā, jo šobrīd, kā mēs zinām, viss mainās, un ir vienkārši jāpielāgojas. Es gan ļoti ceru, ka starptautiskie panākumi un arī publicitāte, kas filmai bijusi Latvijā, padarīs to pietiekami populāru kinoteātros. Un arī tas, kāpēc filma to balvu ieguva, tāda tematika – propaganda, meli, aukstais karš –, es domāju, tā ir pēkšņi kļuvusi atkal aktuāla mūsu trauksmainajos laikos. Un tas ir kaut kas tāds, ko mēs, filmu sākot, varbūt pat neiedomājāmies. To, ka Putins vēl būs, to mēs droši vien varējām iedomāties... lai gan arī jau - pirms desmit gadiem katru brīdi kāds prognozēja, ka viņš aizies. Bet to, ka būs tāds Tramps, ka būs Baltkrievija un kaut kas tamlīdzīgs, to taču neviens nevarēja zināt.

Vai tu kā producents filmas veidošanas procesā nesajuti kādus riskus tematikas pasniegšanas ziņā? Arī tāpēc, ka filmai ir iespējamas divas pilnīgi atšķirīgas auditorijas, ar pilnīgi citām priekšzināšanām. Es domāju – Ilze to filmu taisa, dzīvojot Norvēģijā, un pamatā domā par ārzemju auditoriju, jo viņai ir sava misijas apziņa, ka jāskaidro pasaulei mūsu vēsture. Bet tās lietas reizēm, kad mēģina stāstīt uz ārpusi, nākas vienkāršot, padarīt elementārākas. Un tad, kad tu šo produktu, starptautiski jau ļoti populāro filmu, atved šeit, kur cilvēki paši ir to visu piedzīvojuši... Vai tas nav risks, ka mums šī filma atgādinās 90. gadu modi uz sovjetiem, kad visi tirgoja padomju simboliku?

Es domāju, ir tieši otrādi. Pirmkārt, kad Ilze sāka šo stāstu veidot un strādāt pie filmas, viņa nedomāja, ka te ir kaut kas, ko viņa grib noteikti izstāstīt visai pasaulei. Es domāju, diezgan ātri viņa nonāca pie tā, ka ir jāizstāsta godīgs, personīgs, emocionāls stāsts par to,

kā padomju laikā jutās viens bērns, kurš kļūst par pusaudzi un tālāk par jaunieti, kā viņš jutās visā tajā propagandā, kas apkārt valdīja, ar visu to, ka nedrīkst atklāti runāt par to, ko pats uz ielas redz...

Un kaut kādā veidā, es domāju, tieši šī godīgā un personīgā attieksme noteikti strādā gan Latvijā, gan ārpus Latvijas. Te nav runa par to, ka mēs atrādītu kaut kādas padomju reālijas, par kurām neviens nebija neko iedomājies. Ir diezgan daudz laika pagājis, stāsti ir dažādi redzēti, bet te ir kaut kas, man liekas, tik personisks un emocionāls, ka tas vienkārši uzrunā cilvēkus. Un, es domāju, uzrunās arī Latvijā.

Jā, bet filma šobrīd nonāks pavisam dīvainā situācijā arī kinoteātros. Izplatītājiem vienmēr bijis pierasts mērīties ar pirmās nedēļas nogales rezultātiem, ar skatītāju skaitu un kases ieņēmumiem, bet tagad jau tie tīri fiziski nevar būt tādi paši, kā, teiksim, Pilsētai pie upes, lai cik šī jaunā filma būtu populāra. Jo kinozālēs fiziski neielaiž tik daudz cilvēku, tātad zāle var būt pilna, bet tas cipars ir trīsreiz mazāks.

Protams, tādi cipari, kādi bija iespējami pagājušajā gadā vai šāgada sākumā, droši vien nav šobrīd sasniedzami. Bet tajā pašā laikā – kādas ir alternatīvas? Gaidīt nākamo gadu?

Nē, es drīzāk velku uz to, ka varbūt šī situācija rāda – box-office vairs nav pats svarīgākais un salīdzināmais rādītājs filmai. Tomēr kā gan citādāk mērīt? Bet vai vispār vajag kaut ko mērīt kinoteātros? Varbūt likt filmu jau ātrāk kādā straumēšanas platformā?

Es domāju, skatīsimies, kā ies kinoteātros. Mēs plānojam tomēr diezgan plašu kampaņu un izplatīšanu gan Rīgā, gan ārpus Rīgas, gan kopā ar Kinopunktu tajās vietās laukos, kur nav kinoteātru. Tā ka faktiski mēs ejam pēc tāda normāla filmas plāna, centīsimies ar reklāmu sasniegt cilvēkus, tāpat kā iepriekš, un es domāju, ka tas ir vienīgais, ko tagad var darīt.

Kadrs no filmas "Mans mīļākais karš" (2020, Latvijā no 25. septembra)

Tad tev tomēr ir mazliet tāds kā aizspriedums, ka uzreiz laist filmu paralēli kinoteātros un straumēšanā nebūtu pareizi? Bet vai nevar būt, ka pasaule iet uz šādu hibrīdmodeli, īpaši jau Covid laikos?

Diemžēl tas tomēr ir finansiālas dabas jautājums. Filmu budžeti nav tik lieli, producentam vienmēr ir nepieciešamība atpelnīt kaut kādus savus personīgos vai citu cilvēku ieguldījumus, un to šobrīd faktiski var izdarīt tikai ar kinoteātru palīdzību. Tā nauda, kas ir pieejama no izplatīšanas internetā, vēl pagaidām ir diezgan maza.

„Pagaidām” tāpēc, ka konkrēti Latvijā straumēšanas platformas nav pietiekami bagātas, vai arī tas tā ir visā pasaulē?

Jā, Latvijā tirgus nav pārāk liels, bet tas ir arī visā Eiropā tāpat. Nu, nezinu, ja tavu filmu nopērk Netflix, varbūt ir citādāk. Bet tur jau arī tā sistēma ir cita, Netflix reti pērk gatavas filmas, viņi tomēr vairāk vai mazāk cenšas piedalīties filmu finansēšanā un ražošanā, lai kontrolētu, kāds saturs līdz viņiem nonāk, jo viņiem ir savas specifiskas prasības.

Tā ka būtībā – jā, lai varētu atpelnīt jebkādus ieguldījumus, kas filmā ir ielikti, faktiski joprojām kinoteātri ienes lauvas tiesu. Turklāt Latvijā, redzi, nav jau tāda pieraduma skatīties filmas internetā un par to vēl maksāt.

Kad mēs reklamējām Pilsētu pie upes, tad ik pa brīdim cilvēki nekautrējoties mūsu Facebook profilā uzdeva jautājumu – kur var filmu lejupielādēt par brīvu?

Jā, šī tēma īpaši uzliesmoja tieši krīzes laika sākumā, kad pēkšņi visi attapās mājās, un pirmā reakcija bija – tagad jādod visa kultūra tiešsaistē un par velti. Tāda prasība nozīmē vienkārši nepadomāt soli tālāk – žēlojamā puse jau nav tas cilvēks, kurš mājās attālināti strādā jebkurā savā profesijā, jāatbalsta patiesībā ir aktieri, kino cilvēki un visi tie kultūras darbinieki, kuriem ārkārtas apstākļos vienkārši tika aizliegts strādāt. Tātad šajā brīdī viņiem nav nekādu ieņēmumu, izņemot tos, ko var samaksāt viņu iepriekš radīto darbu skatītāji, klausītāji un lasītāji…

Tā ir elementāra matemātika. Lai uzņemtu tādu filmu kā Pilsēta pie upes, izmaksas nevar nosegt ar mums pieejamo publisko finansējumu, lai gan tur bija pat trīs valstis ieguldījušas naudu - Latvija, Lietuva un Čehija. Tātad mums ir arī privāti ieguldītāji, mums ir filmēšanas grupa un autori, kas ieguldījuši filmā daļu no saviem honorāriem. Kāpēc lai mēs dotu to par velti? Šiem cilvēkiem, gan ieguldītājiem, gan autoriem, arī ir jāsaņem kaut kas par savu darbu, vai ne? Tā ka – ja kāds skatās šādu filmu par brīvu, tad viņš vienkārši zog.

Jā, nu publikai laikam līdz tam vēl jāaug. Bet tu pats – kā skatītājs, nevis kā producents, – vai tu joprojām jūti lielu atšķirību, skatoties filmu kinoteātrī vai straumēšanas platformā?

Nu, paldies Dievam, tagad bija vasara, un tad es tā neizjūtu kinoteātru trūkumu, jo vasarā esmu pārsvarā ārpus Rīgas un tāpat skatos filmas datorā, ja vispār atrodu tam laiku. Tomēr es domāju, ka man noteikti pietrūktu kinoteātru, ja to nebūtu. Jo tā skatīšanās pieredze, protams, ir pilnīgi cita.

Tusiņš pirms un pēc seansa?

Nē, ja reizēm ir kāda laba filma kinoteātrī, tad var arī aiziet viens pats uz to, bez tusiņa, – vienkārši noskatīties labu kino. To jau arī pierāda tāda pētījumu statistika, ka mājās mēs skatāmies sliktākas filmas, nekā kinoteātros.

Jo laba filma stiprāk motivē iziet no mājas un aiziet līdz kinoteātrim?

Es nezinu. Ir bijuši pētījumi – ja blakus ir divi līdzvērtīgi televīzijas kanāli, vienā rāda kaut ko tādu, ko mēs, teiksim, Kino Rakstos saucam par augstvērtīgāku kino, un otrā rāda kādu vairāk vai mazāk komerciālu vai vieglāku filmu, tad lielākā daļa auditorijas pārslēgs uz to vieglāko kanālu. Jā, tie paši cilvēki, kas kinoteātrī varbūt aizietu uz labāku filmu.

Es zinu, kāpēc! Tas ir tāpat, kā urbināt degunu, kad neviens neskatās! Publiski cilvēks grib izrādīties labāks, kinoteātrī viņš iet tikai uz smalkām filmām, bet mājās atklājas cilvēka patiesā daba, tur viņš skatās to, ko patiešām grib skatīties…

Jā, es neiebilstu. Varbūt tev ir taisnība, jā.

Nu labi, atpakaļ pie vīrusa satricinājumiem. Poētiski izsakoties, iznāk, ka visas šī pusgada problēmas studiju un tevi kā producentu nevis iedragāja, bet norūdīja?

Kaut kā ir sagadījies, ka mums vasaras beigās bija ļoti daudz darba, pat vairāk, nekā bija pirms Covid krīzes, – gan Martas Martinsones filma, gan igauņu filma Kalev, kuru sešas dienas filmēja Rīgā, un mēs viņiem palīdzējām. Un skaidrs, ka jānodarbojas paralēli ar Mīļākā kara mārketingu, gan starptautiski, gan vietējā tirgū. Tā ka darba ir stipri vairāk, es nekādi nevarētu pieteikties uz dīkstāves pabalstu vai kaut ko tamlīdzīgu – man vienkārši nebūtu laika pieteikties...

Vai var teikt, ka tava pieredze liecina – lielai studijai ir vieglāk pārciest krīzi?

Noteikti ir savi plusi gan viena cilvēka studijai, gan lielākai studijai, kas nodarbojas ar vairākiem projektiem paralēli. Es pieļauju, ja cilvēks ir pats sev producents, režisors un reizēm arī operators vai vēl kas, tad noteikti viņš var vairāk laika veltīt tieši savai filmai. Savukārt tāda studija kā Ego Media vienkārši nevarētu pastāvēt un izdzīvot, ja nebūtu vairāk dažādu filmu un projektu. Lielākai studijai ir iespējams kaut ko vairāk ieguldīt arī nākotnes projektos, kas vienam pašam būtu grūti.

Tātad tas, ka Ego Media piedalās gan līdzfinansējuma projektos, tā sauktajos servisa darbos, gan minoritārajos kopražojumos, ir vienkārši tāpēc, lai vairotu studijas apgrozījumu? Vai arī ir vēl citi iemesli, kāpēc tas tev ir svarīgi?

Viens, protams, ir apgrozījums. Ja tev ir studija, tad tev ir telpas, ir cilvēki un visādi citi ikmēneša izdevumi, kas gribot negribot ir jāsedz. Bet otrkārt, producents jau nepastāv viens pats, viņš pastāv mijiedarbībā ne tikai ar kolēģiem Latvijā, bet arī ar kolēģiem visā Eiropā un reizēm pat vēl tālāk. Tas nozīmē arī to, ka reizēm ir arī jāpalīdz citiem – teiksim, ja tu gribi piesaistīt savai filmai naudu no kāda fonda, kas pieejams ārzemju partneriem, tad tev jārēķinās ar to, ka būs arī viņiem kādā brīdī jāpalīdz, piemēram, piesaistīt naudu no Latvijas.

Tā tev savulaik bija ar Tumšajiem briežiem (2006) un Jāņu nakti (2007)?

Ne tikai. Svaigākais piemērs ir ar mūsu lielisko čehu kopproducenti Džuljetu Sihelu, kura palīdzēja mums izveidot Pilsētu pie upes, savukārt Latvijā viņai piešķīra finansējumu minoritāro kopražojumu konkursā, čehu filmai Bars. Tā ka kustība ir divpusēja un, ja producents grib strādāt plašāk, ar lielākiem budžetiem, piesaistīt ārzemju partnerus, tad ir jārēķinās, ka arī viņi kādā brīdī no tevis kaut ko prasīs.

Bet tas, ka šīs minoritāro kopražojumu filmas Latvijā neviens neredz un, ja rāda, tad neskatās, vai tā nevienam nešķiet problēma?

Tas ir labs jautājums, protams. Varbūt arī nevar teikt, ka neviens neredz. Es pieļauju, ka šīs filmas nav pārāk veiksmīgas kinoteātros, bet tajā pašā laikā tās ir atrodamas gan televīzijā, gan straumēšanas portālos vai kaut kur citur.

Tikpat labi varētu jautāt - kāda jēga čehiem atbalstīt filmu Pilsēta pie upes?

Nu, un to Čehijā rādīja vai rādīs?

Vēl tikai rādīs. Bet, protams, tai nekad nebūs tādi panākumi kā vietējai vēsturiskai filmai. Un tā, no vienas puses, ir Eiropas...

… Eiropas kino vispārējā problēma.

Eiropas realitāte. Filmas maksā arvien dārgāk, viena valsts to nevar atļauties, jāmeklē partneri, bet ir jau iepriekš skaidrs, ka partnervalstī šo filmu skatīsies mazāk cilvēku. Jo Eiropas filmas vispār skatās salīdzinoši mazāk, nekā varbūt kaut kādu Holivudas produkciju vai kādu citu komercprodukciju. Tomēr tajā pašā laikā tas ir kaut kādā ziņā vienīgais veids, kā šīs Eiropas filmas var tapt. Un jāatceras, ka tas naudas daudzums, ko šajās filmās iegulda minoritārais partneris, varbūt kaut kādā ziņā ir salīdzināms ar atdevi. Nauda nav liela, līdz ar to arī atdeve mazāka.
Bet otra lieta, protams, – es domāju, ka noteikti var aktīvāk strādāt pie minoritāro kopražojumu popularizēšanas arī vietējā tirgū.

Tikai to droši vien nevar darīt paši producenti, kuriem vairs nav laika, viņi jau skrien un taisa nākamo filmu.

Nu, ne tikai. Protams, ja grib aktīvāk kaut ko popularizēt, ir jāiegulda lielāka nauda. Varbūt, piemēram, ja tā ir filma bērnu un jauniešu auditorijai, ir jāsāk domāt par dublāžu. To es gribu uzsvērt – lai šādas filmas veiksmīgāk pārdotu, ir jārēķinās, ka jāiegulda lielāks mārketinga budžets un vairāk jāpiestrādā pie reklāmas.

Es patiesībā šo tēmu nemaz neuztveru kā pārmetumu konkrētiem producentiem par konkrētām kopražojuma filmām, es te vispār redzu zināmu strupceļu. Jo vidējais kinoskatītājs jau tik un tā neiet ne uz lietuviešu un igauņu filmām, ne uz kaut kādām Eiropas perifērijas filmām, lai kādu mārketingu katra no tām attīstītu. Viņš ir kaut kā uzlikts uz sliedēm un iet pamatā uz Forum Cinemas klasisko repertuāru.

Droši vien varētu piesaukt daudz un dažādus iemeslus, un viens no tiem, protams, ir kinoteātru un ekrānu skaits, kas Latvijā arī tomēr ir salīdzinoši mazs.

Mazākais Baltijā.

Jā, tāpēc kinoteātri un izplatītāji ir atturīgi ņemt kaut kādu nezināmu produktu, kas nekad nespēs konkurēt ar lielajām filmām. Nē, nu principā jau viņi to filmu paņem un parāda, iespējams, vienu nedēļu. Ja mārketings filmai nav bijis pietiekams, ieguldītie līdzekļi nav bijuši pietiekami, tad viņa pēc nedēļas izkrīt no repertuāra, vienkārši izlido laukā, jo tai ir bijis vismazākais skatītāju skaits un jādod vieta jaunām filmām.
Un arī tādu nišas kinoteātru mums ir mazāk – teiksim, ir cilvēki, kurus interesētu citādas filmas, bet nav pārāk daudz vietu, kur viņi tās varētu redzēt.

Jā, tas, man liekas, arī ir svarīgi, lai Eiropas kino nevis pazūd un konkurē mārketingā ar visu to konveijeru un kosmosu, bet lai būtu viena koncentrēta vieta – kā tas, ko tu saki par Latvijas filmu maksas platformu. Ja cilvēks zina, ka ir tāda vieta, tad viņš apskatās, kas jauns tajā konkrētajā vietā, nevis mēģina orientēties starp daudziem nepazīstamiem nosaukumiem visās afišās.
Bet vēl par starptautiskajiem projektiem – vai tu vispār vari izvēlēties, kādos projektos būsi mazākuma partneris? Ja reiz sistēma ir tāda, ka tev jāatdara ar labu tam, kurš tev iepriekš labu darījis, tad jau tev jābūt gatavam līdzproducēt jebko, ar ko viņš pie tevis atnāk?

Nē, nē, tā arī gluži nav. Protams, var izvēlēties. Reizēm ir cilvēki, kuriem tev varbūt grūti atteikt, jo viņi palīdzējuši tavām filmām iepriekš. Tomēr mēs jau diezgan daudz atsakām – pat nevis ideju dēļ, kas nāk gan no mūsu vietējiem autoriem, gan no ārpuses; mēs vienkārši saprotam, ka visu nevaram padarīt.

Starp citu, par vietējiem autoriem, tas mani ļoti interesētu. Ego Media ir liela studija, vai tad tev nāk visu laiku kaut kādi entuziasti ar saviem scenārijiem un idejām? Vai arī tu pats uzrunā tikai profesionāļus? Kā notiek jaunas filmas idejas piedzimšana?

Nāk arī entuziasti, bet...

…īpaši pilnmēness laikā? Vai regulāri?

Ik pa brīdim parādās, protams. Bet tas taču ir forši, ka cilvēks savā brīvajā laikā, nezinu, neiet spēlēt azartspēles, bet raksta scenāriju – tas taču ir pat atbalstāmi!

Vispār ir visādi – nāk jauni autori ar idejām, nāk arī mūsu ilggadējie partneri. Un nav jau tas process tik vienpusējs, ka tikai autori nāk un nāk. Tā ir tāda divvirzienu kustība – ar tiem autoriem, ar kuriem tu strādā un gribi turpināt strādāt, tu jau ar viņiem runā arī par to, kādas idejas varētu attīstīt nākotnē, kādas filmas varētu veidot. Un tas jau ir tas foršākais, man liekas, ja jūs kaut kā kopīgi nonākat pie tā rezultāta, kas pēc tam tiek virzīts uz attīstīšanu, uz filmēšanu.
Bet ir forši, ka nāk arī jauni cilvēki, kas ir nesen beiguši kinoskolas.

Starp citu, tava filmogrāfija īpaši izceļas ar to, ka esi kā producents daudz strādājis ar jauniem režisoriem, kuri taisa savas pirmās filmas. Askolda Saulīša pirmā filma un Viestura Kairiša pirmās filmas, Anda Miziša pirmā spēlfilma un Staņislava Tokalova pirmās pilnmetrāžas, Alises Zariņas pirmā dokumentālā filma, tagad Martas Elīnas Martinsones debija un Lienes Lindes projekts… Vai tas ir tā nejauši sanācis, vai varbūt producentam ar jaunajiem ir vieglāk strādāt, viņus vieglāk regulēt?

Nav tā, ka es apzināti gribu strādāt tikai ar jauniem režisoriem vai ar pirmajām filmām. Situācijas var būt dažādas – teiksim, tie režisori, ar kuriem esi visu laiku strādājis, tajā brīdī dara kaut ko citu. Sagadās, ka tev ir brīva vieta gan galvā, gan projektu paketē. Protams, vienmēr jau ir arī cerība atrast vai atbalstīt kādu jaunu talantu no Latvijas, kas pēc tam varētu būt veiksmīgu filmu režisors gan Latvijā, gan...

Producents Guntis Trekteris un aktieris Rolands Zagorskis, filmējot režisora Anda Miziša pirmo spēlfilmu "Medības" (2009)

Labi, tu ceri atklāt jaunu zvaigzni Visumā, bet tā ir arī baigā uzdrīkstēšanās! Nu kā tu vari zināt, ka tas zaļais gurķis tiešām ir spējīgs uztaisīt un savākt filmu?

Es domāju, situācija ir mazliet mainījusies. Pēdējos gados es redzu, ka tie gurķi, kā tu saki, ir kaut kādā ziņā kļuvuši... nevar teikt, ka gudrāki, bet kaut kā varbūt vairāk sagatavoti tam, nezinu, tirgum, konkurencei...

Es varu iedomāties, ka Viesturs Kairišs savās pirmajās filmās pilnīgi nebija sagatavots tirgum, viņam tas droši vien pat prātā nenāca...

Nu labi, tas ir nosacīts tirgus. Galu galā, teiksim, projektu konkurss par to, kurš saņems finansējumu, arī kaut kādā ziņā ir tirgus. Noteikti ir arī kaut kāds Kultūras akadēmijas nopelns, ka jaunie režisori šobrīd nāk ar pamatīgāk izstrādātām idejām, labāk saprot, ko viņi grib, skolā ir vairāk iedotas kaut kādas prasmes.

Bet vai nav arī vairāk ilūziju par to, kāda būs tā lielā dzīve? Reizēm liekas – viņi nav sapratuši, ka populārais teiciens „pēc skolas tev būs visi ceļi vaļā!” ir tikai poētiska metafora, tā nav taisnība…

Es domāju, tādā ziņā nav runa tikai par jaunajiem. Runa ir, man liekas, par visu mūsu Latvijas kino vidi. No deviņdesmitajiem gadiem līdz pat divtūkstošo gadu vidum, es domāju, mēs vēl visi tā kā taustījāmies tumsā – kur ir mūsu vieta plašākā kino kontekstā, Eiropas, pasaules... Bet arī Latvijas kontekstā.

Nu, deviņdesmitajos jau pat vēl nebija skaidrs, kā mēs te to kino finansēsim.

Jā, tai skaitā ar finansējumu bija pavisam, pavisam slikti. Šobrīd tik daudz kas ir mainījies. Piemēram, cilvēki redz daudz vairāk latviešu filmu, nevis vienu trijos gados. Arī Kultūras akadēmija, pasniedzēju sastāvs, kaut kādā veidā visa vide ir mainījusies, tāpēc jaunie varbūt ir vairāk gatavi tādai ienākšanai.

Nu, un otrā galā šai pieredzes amplitūdai ir leģendārais meistars Hercs Franks, tu esi producējis četras pēdējās viņa filmas. Vai tur ir kāda radikāla atšķirība? Vai tu strādājot redzi to mūžības dvesmu, kas no Herca nāk?

Sākums bija ļoti interesants. Bija tāds Baltijas filmu un TV festivāls Bornholmā, un tam festivālam 90. gadu beigās bija desmit gadu jubileja. Mēs tur bijām uzaicināti, neliela Latvijas delegācija, un sagadījās tā, ka mēs ar Hercu dzīvojām viesnīcā blakus numuriņos. Bornholma ir sala, tur daudz izklaides vietu nebija, turklāt tā ir Dānija, padārga valsts, un mums jau vispār vēl tajā laikā bija pieņemts sēdēt numuriņos, tāda padomju tradīcija. Un tad kādā vakarā Andrejs Apsītis paaicināja no blakus numuriņa Hercu Franku pie mums ar Uldi Cekulu, un mēs sēdējām līdz kādiem pieciem rītā. Hercs ļoti interesanti prata stāstīt gan par savu dzīvi, gan vispār dažādus pamācošus stāstiņus, un pa vidu visam izskanēja arī ideja, ka viņš gribētu atgriezties pie tā puikas, kas redzams filmā Vecāks par desmit minūtēm (1978).
Nākamajā rītā man trāpās mūsu kopīgais draugs Tue Stēns Millers, dāņu dokumentālā kino redaktors, arī ļoti pieredzējis pasniedzējs, un es viņam saku – re, cik laba ideja Hercam ir, vajag kaut ko darīt! Bet Tue man saka – nu, tad tu arī dari!

Guntis Trekteris Herca Franka fotogrāfijā ar autogrāfu, 1999. gada jūlijs Prāgā

Man pat vēl nebija tajā brīdī ienācis prātā, ka es arī varētu producēt kādu Herca Franka filmu, bet tā, soli pa solim... iznāca, ka mēs ar Hercu kopā kādas četras filmas uztaisījām. Un, protams, žēl, ka viņam neizdevās pabeigt pašam savu pēdējo filmu Baiļu robeža.

Tomēr, ciniski sakot, filma tādējādi iegūst kaut kādas pilnīgi citas kvalitātes. Kad es uz ekrāna ieraugu tās Herca brillītes starp papīriem, tad man ir tā...

Protams, jā.
Skaidrs, ka no Herca es varēju vairāk mācīties, nekā viņam kaut ko dot, bet svarīga ir arī veiksmīga sadarbība. Piemēram, filma Flashback tika veidota kopā ar ZDF Arte, ar televīziju, tur bija ļoti, ļoti inteliģenta televīzijas redaktore, un es redzēju, kā tādā ļoti labā sadarbībā starp režisoru un redaktoru filma arī mazliet mainās un paliek labāka. Tā ka pat Hercam Frankam ar viņa pieredzi noderēja tāda palīdzība.

Vai tu arī to proti – sadarbībā ar režisoru uzlabot filmu?

Nezinu, tas jāprasa režisoriem.

Nē, režisori taču neteiks taisnību, viņi pat to nezinās!

Es diez vai protu un varu kaut ko uzlabot, turklāt gala lēmums jau tomēr būtu jāpieņem režisoram. Tas, ko producents varbūt var darīt – viņš var atgādināt par kaut kādu mērķi, kas ir bijis, šo filmu sākot. Varbūt var žanru atgādināt, arī tas reizēm noder. Varbūt var uz kļūdām norādīt, un tad jau režisora paša ziņā ir pieņemt to vai nepieņemt, mainīt kaut ko vai nemainīt. Tas ir process.

Bet, runājot par izvēli, ar ko strādāt, – vai var runāt par kaut ko tādu kā producenta rokraksts? Ka tev pa šiem gadiem būtu tāds izveidojies, ka tu producē kāda viena tipa vai vienotas tematikas filmas, līdzīga mēroga vai žanra, vai...

Ak nē, es ceru, ka man nav tāda rokraksta. Tas būtu baigi bēdīgi, ja man būtu rokraksts.

Garlaicīgi.

Jā, tas būtu garlaicīgi, man liekas. Ja mēs atgriežamies pie tiem pašiem deviņdesmitajiem un divtūkstošo sākuma, tad, protams, dominēja tāds uzstādījums, ka ir nošķiramas „filmas festivāliem” un „filmas skatītājiem”.

Jā, šis uzskats vienu laiku noveda Latvijas kino diezgan dziļā bedrē...

Jā, un tas tagad, man liekas, mainās. Mums tagad ir filmas, kurām ir laba mākslinieciskā kvalitāte, un tās arī skatās daudz cilvēku, tai skaitā Latvijā. Tas ir tāds pēdējo varbūt piecu vai desmit gadu ieguvums, un, es domāju, kaut kādā ziņā arī visi producenti mainās tam līdzi. Ne jau tikai es.

Tāpēc arī producenta rokraksts, ja tāds vispār ir, tad kaut kādā ziņā mainās, jo arī situācija nozarē mainās.

Un tagad Latvijā filmu nozare ir daudzmaz civilizētā līmenī? Kā mēs runājām, deviņdesmitajos gados vispār neviens nesaprata, kas notiek un kā jātaisa kino jaunajos apstākļos, bet vai tagad mēs strādājam normālas Eiropas valsts līmenī? Vai arī mums vēl kaut kas konkrēts trūkst?

Es domāju – ar mums pieejamiem resursiem mēs tiekam galā ļoti labā līmenī. Protams, vienmēr kaut ko var uzlabot. Banāli būtu teikt, ka mēs varam uzlabot scenāriju kvalitāti – kas, visticamāk, kaut kādā ziņā tā arī ir, to saka visi un vienmēr ir teikuši.
Tas, kā mums varbūt šobrīd pietrūkst... Man liekas, ir jāsaprot, ka skatītāju auditorija kaut kādā ziņā segmentējas. Nav tādas vienas bērnu auditorijas – ir bērni no sešiem līdz deviņiem gadiem, tad līdz trīspadsmit gadiem, pēc tam, es nezinu, līdz septiņpadsmit, un tad tikai ir jaunieši. Un ir vēl arī puiku un meiteņu auditorija. Un mums ir par to jādomā. Nu jā, ir jau bijušas tādas veiksmīgas filmas, pārsvarā vēsturiskas un ar patriotisku ievirzi, ar kurām mēs mēģinām trāpīt pa visiem, bet es domāju, ka tā ir mazliet bīstama tendence. Mums ir jāsāk domāt par šīm šaurākajām auditorijām, kuras tajā pašā laikā ir pietiekami plašas – teiksim, jauniešu šajā valstī ir noteikti vairāki simti tūkstošu. Man liekas, vairāk jāmēģina precīzi trāpīt šajās atšķirīgajās auditorijās.

Bet par Tizlenēm jūs relīzēs nesakāt, ka tā ir filma devītajai klasei. Jūs sakāt – devītajai klasei un viņu vecākiem, un vēl visādiem radiniekiem...

Par Tizlenēm es domāju – pamata auditorija mums tomēr ir meitenes, vecuma grupā droši vien no trīspadsmit līdz septiņpadsmit.

Tieši skolas vecuma grupā vai režisores vecuma grupā?

Skolas vecuma grupā. Lai gan es domāju, ka filma noteikti būs interesanta ne tikai meitenēm, bet arī mammām, jo tur ir par attiecībām starp meitenēm un mammām, un mammas arī ir kādreiz bijušas meitenes tajā vecumā un gājušas cauri šim pusaudžu periodam. Tā ka, es domāju, tā problemātika viņām arī ir atpazīstama.

Kadrs no filmas "Tizlenes"

Jā, un tas deviņdesmito gadu šarms, tas jau, es ticu, nostrādās tāpat kā nesen Jelgava ‘94 – gan pusaudžu drāma, gan prieciņš tiem, kas atceras to laiku.

Protams, jā. Bet tas ir jāsaprot – nevar vairs taisīt filmas visiem, visiem festivāliem vai visiem skatītājiem. Ir jāmēģina atrast kaut kādu šaurāku...

Bet vai to var uzreiz izrēķināt, pirmajā filmēšanas dienā vai pirmajā projekta rakstīšanas dienā, un pēc tam droši iet pa to sliedi? Vai nevar gadīties, ka "iesākām filmu jauniešiem, bet, johaidī, iznāca vecūkšņiem!"?

Tā arī ir bijis, jā.

Vai tas ir normāli, vai tomēr nozīmē neprofesionālu darbu?

Es teiktu, ka tas ir neprofesionāli. Šīm lietām ir tomēr jābūt skaidrām no tā brīža, kad tu ķeries pie idejas, pie pirmās lapiņas, pie pirmā sižeta izklāsta, – tev jāzina, tieši kam tu šo filmu taisīsi. Tev ir jāpārzina kaut kādi instrumenti, tev ir jāpārzina rezonatori, kas strādās uz auditoriju.

Tas ir tas, ar ko tu kā producents sāc, kad ķeries pie jauna projekta?

Nē, tas ir tas, ko es mēģinu projektos saskatīt. Ja šie elementi tur ir, tad es labprāt arī piedalos. Un tad, kad tu sāc strādāt pie jauna projekta, tad ir zināms entuziasms, zināma ticība projektam, kas pirmajos gados ir vēl tāda svaiga un nevainīga… Bez šī entuziasma, bez ticības jau nemaz veiksmīgu filmu nevar uztaisīt.

Sarunas foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi