Labs klimats Latvijā. Diskusija par Simtgades filmām

Kino tēlu apdzīvotība Latvijā ir kļuvusi daudz blīvāka, mēs vairs neesam uz vientuļas salas ar vienu filmu un tās dažiem varoņiem – tas ir viens no pozitīvajiem rezultātiem, ko jau atnesusi programma „Latvijas filmas Latvijas simtgadei”, lai gan vēl nemaz nav beigusies – 2019. gadā redzēsim vēl divas filmas. Kādi šajā stadijā vēl ir rezultāti, pozitīvi un / vai negatīvi, kādi secinājumi, pieredze un mācības nākotnei – par to Kino Rakstu diskusijā spriež filmu nozares speciālisti, Simtgades filmu autori, izplatītāji, vērtētāji un skatītāji.

Foto: Agnese Zeltiņa

Kino Rakstu diskusijā piedalās režisors un pedagogs, Simtgades filmu programmas žūrijas eksperts Pēteris Krilovs, uzņēmuma Forum Cinemas filmu izplatīšanas daļas vadītāja Ilze Roķe, Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps žūrijas priekšsēdētāja Sonora Broka, studijas Mistrus Media vadītājs, divu Simtgades filmu producents un vienas Simtgades filmas režisors Gints Grūbe, kinokritiķe un režisore Alise Zariņa, Nacionālās Filmu skolas vadītājs Jānis Putniņš, sarunas gaitā pievienojas kinozinātniece Inga Pērkone. Diskusiju vada portāla Kino Raksti galvenā redaktore Kristīne Matīsa.

Diskusija notika Nacionālās Filmu skolas paviljonā 2018. gada decembrī. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Matīsa: – Ja sākam daudzmaz hronoloģiski, man ļoti interesants liekas Simtgades programmas izejas punkts, ja to salīdzina ar kādreiz bēdīgi slaveno “nacionālā pasūtījuma” ideju. Atcerēsimies – pēc Jura Poškus filmas Kolka Cool (2012) sākās skaļi politiķu protesti par to, ka Latviju tādu nedrīkst rādīt un par valsts naudu ir jāuzņem patriotiskas filmas, kas Latviju “ceļ, nevis gremdē”, un tamlīdzīgi. Savukārt kinocilvēki sāka skaļi protestēt, ka tā būšot cenzūra un autoru ierobežošana, politiķi nedrīkstot diktēt, kādas filmas jātaisa vai kādas dziesmas jādzied. Tā bija tāda viena izpratne par to, kas ir nacionālais pasūtījums, bet vai nav tā, ka Simtgades programma ir nonākusi pie tā paša vai līdzīga rezultāta, tikai pilnīgi nesāpīgi un bez kliegšanas? Vai varam teikt, ka Simtgades programma ir tas pats nacionālais pasūtījums, tikai pareizi organizēts?

Pēteris Krilovs: – Es uzskatu, ka noteikti nē. Tas, ko tolaik vieglprātīgi vai nevieglprātīgi kuluāru sarunās dēvēja par nacionālo pasūtījumu, manā uztverē ir pilnīgi kaut kas cits un pēc idejas slims, tāpēc paldies dievam, ka tas nenotika. Tur bija izteikta tendence uz politiķu virsroku un kontroli visu procesu pārzināšanā, apzināts politisks uzstādījums, kādai precei beigās jāiznāk. Nonācām pat līdz tam, ka man nācās aizrādīt – ja politiķi realizētu to tā, kā paši saprot, tad

tāda filma kā, teiksim, Ceplis, nekad neparādītos, jo pats Ceplis ir antivaronis, viņš ir nepatriotisks, zaglīgs, amorāls cilvēks, un tāds neietilpst nekādā pozitīvajā programmā, kādu paredzētu nacionālais pasūtījums.

Bet tas, kas izveidojās ar simtgades filmām, tas ir pilnīgi cits, tas ir no industrijas iekšpuses radies, no pašiem procesu darītājiem.

Kristīne Matīsa: – Bet tik un tā jau naudu speciāli ieplānoja politiķi savās budžeta sarunās...

Pēteris Krilovs: – Nu, paldies dievam, ka politiķiem bija tik daudz prāta, lai atsauktos uz šo impulsu no profesionāļu puses.

Gints Grūbe: – Es varu apliecināt, ka simtgades projekts nebija nekāda politiķu iniciatīva, tā bija filmu nozares kompetenti izstrādāta stratēģija desmit vai vairāk gadiem. Vismaz producenti šajā izstrādāšanā piedalījās praktiski visi, kas vien Latvijā ir, bet simtgades plāns bija tikai viens no elementiem. Latvijā kultūras ministre tolaik bija Žanete Jaunzeme-Grende, un mēs pierādījām – ja netiks iedoti 1,7 miljoni, kurus toreiz varēja piešķirt simtgades filmu projektu attīstīšanai, tad 2018. gadā nevienas filmas nebūs. Tas bija galvenais arguments, kas toreiz nostrādāja, turklāt laimīgā kārtā tas iekrita tādā laikā, kad Igaunijā šī programma jau bija palaista un gadu darbojās. Tā bija tā priekšvēsture. Visi Dvēseļu puteņi, Nameja gredzeni un tamlīdzīgas nacionālā pasūtījuma iniciatīvas notika paralēli, un tās tad arī jāvērtē tajos rāmjos.

Gints Grūbe. Foto: Agnese Zeltiņa

Pēteris Krilovs: – Jā, tas arī ir svarīgi, pareizi Gints saka, – šis simtgades plāns tika apspriests Filmu padomē.
Bet konkrēti šo asinsriti un šādu apjomīgas programmas formātu idejai deva fakts, ka... mūžīgi, cik es sevi atceros un cik esmu kādās ekspertu komisijās sēdējis, vienmēr ir ņemšanās ap to, cik filmas mēs varēsim atļauties tuvākajos gados uzņemt, un tas skaits, tas „vienu, divas vai trīs”, tas vienmēr ir tāds fatāli bezcerīgs... Un šoreiz likās – ja nu nāk tā simtgade un ja mēs vispār gribam kaut ko daudzmaz iezīmīgu un paliekošu izdarīt, tad būtu tomēr jāizspiež mazliet vairāk par tām parastajām trim, četrām. Aritmētika tur bija ļoti vienkārša.

Gints Grūbe: – Bet jāatceras, ka tas sākās pirms pieciem gadiem, tātad tas ir normāls plānošanas periods un šobrīd, sēžot 2018. gadā, mēs varam domāt par to, kas notiks 2023. gadā.

Pēteris Krilovs: – Protams, sākumā daudz kas nebija skaidrs, kā to visu finansēs... Vienu brīdi parādījās tās šausmas – ja nauda nāks tikai jubilejas gadā, tad jau neviens neko nepaspēs uzfilmēt, naudu vajag iepriekš, līdz ar to sākās rēķināšana un visas tās plānošanas.

Bet ideja tomēr nāk no nozares, tā ir profesionāļu ideja.

Kristīne Matīsa: – Tomēr, lai no politiķiem to naudu dabūtu, programmu taču vajadzēja atbilstoši noformēt, principā tādiem pašiem vārdiem, kā nacionālo pasūtījumu – filmas, kas veicinās patriotismu un nacionālo identitāti, un tā joprojām...

Gints Grūbe: – Tas ir jautājums par terminoloģisko formulējumu, galu galā arī sabiedriskie mediji realizē sabiedrisko pasūtījumu, kas ir simtprocentīgi valsts budžeta finansēts. Tālāk šī finansējuma plānošana ir uzticēta profesionāļiem, kuri paši katrā sabiedriskajā medijā plāno, ko un kā darīs. Tāpat arī šajā gadījumā šo nacionālo pasūtījumu realizē Kino centrs, piesaistot ekspertus, veidojot konkursu un tā komisiju. Tādā izpratnē tas tiešām ir tas pats nacionālais pasūtījums, tie visi ir valsts budžeta līdzekļi.

Kristīne Matīsa: – Es par to nacionālo pasūtījumu te ņemos tāpēc, ka man liekas – bija taču ļoti trausla tā robeža, ka visas tās filmas vai vismaz viena daļa varēja taču nobrukt arī kaut kādā briesmīgā konjunktūrā, kaut kādā politiķu izpratnē par to, kas ir labs un Latvijai noderīgs kino. Kā tas līmenis tomēr noturējās? Pēteri, piemēram, jūs – eksperti, jūs redzējāt vispirms trīsdesmit cik tur idejas, tos pirmos pieteikumus.

Vai tur bija arī tāds konjunktūras sviests, vai tomēr visi projekti uzreiz bija pietiekami kvalitatīvi?

Pēteris Krilovs: – Nē, nu, bija jau, protams, bet es tos sliktos kaut kā ātri aizmirstu.

Kristīne Matīsa: – Tev nav neviens jāsauc vārdā.

Pēteris Krilovs: – Nē, jo es tagad tikai ar mokām mēģinu atcerēties... Nu, bija scenāriji, pieņemsim, kas izteikti strādā uz tādu moderni politisko konjuktūru. Tie uzreiz atkrita. Vai, teiksim, tādi mazliet tā kā uz kasi orientēti, uz to, ko „cilvēki tagad grib skatīties”, lai gan neviens jau Latvijā nezina, ko cilvēki patiešām grib skatīties.

Mēs tomēr žūrijā gan īsi, bet konkrēti norunājām, kādi būs atlases kritēriji. Piemēram, viena nostādne bija tāda, ka šo programmu nedrīkst pārvērst par tādu vēsturisku filmu paketi, kurā visu Latvijas vēsturi aptversim un tad noliksim to skatītājiem priekšā. Mēs pieņēmām, ka tikpat labi tas var būt arī mūsdienu kino par mūsdienu problēmām un mūsdienu varoņiem. Tie visi ir tādi banāli vārdi, ko es tagad izteicu, bet, vārdu sakot, lēmums bija, ka vajag ļoti plaši uz to skatīties, un tad tā arī darījām. Nebija nekāda šausmīga saspringuma žūrijas darbā, mēs tikai mēģinājām, cik tas ir iespējams tādos projektos, atšķetināt mākslu no nemākslas, un paredzēt... Es varbūt vēlāk, ja man dos vārdu, mēģināšu noformulēt, kāpēc tas kļūst arvien grūtāk, bet mēs mēģinājām paredzēt un ieraudzīt iepriekš to, kas varētu katrā filmā būt labs un teicams.

Kristīne Matīsa: – Pasaki tagad, citādi vēlāk aizmirsīsi.

Pēteris Krilovs: – Nē, nē, tas ir garāks stāsts... Bet tā nu mēs strādājām, visādi centāmies. Vēl viens fenomens bija, ka likās – vajag tomēr visiem spēkiem, visām iespējamām gudrībām un viltībām palielināt filmu skaitu. Sākumā bija, es pat neatceros, cik, bet bija paredzēts mazāk filmu atļauties, tomēr kaut kā izlāpījāmies tā, ka tomēr varēja vairāk. Atceros, ka gan par dokumentālajām filmām, gan par animāciju situācija bija uz naža asmens. Animācija bija plānota viena, iznāca divas, dokumentālās filmas iznāca astoņas. Spēlfilmas gan tieši sešas bija paredzētas, bet bija ļoti liela konkurence.

Pēteris Krilovs. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Matīsa: – Tad jūs acīmredzot uz izjūtu strādājāt, tur jau neko nevar nomērīt?

Pēteris Krilovs: – Nu redzi, te mēs pieskaramies tam garajam stāstam, kurā es negribēju ielaisties... Es, piemēram, uzskatu, ka viena no asākajām mūsdienu kino problēmām ir, ka viss filmas projektu darināšanas process ir kļuvis par bezjēdzīgi literāru lietu apspriešanu – mēs runājam tikai par to, kas uz papīra ir uzrakstīts. Protams, arguments ir arī tas, ko pašas personas pičingos demonstrē, cik tēlaini izstāsta, cik izteiksmīgi vicinās ar rokām un cik to visu mēģina kaut kā vizualizēt, bet principā tas process ir ļoti literarizēts. Un kino līdz ar to arī kļūst nenormāli literārs. Tāpēc tajā Simtgades žūrijā, es atceros, mēs ar Streiču viens otram bukņījām sānos pie katra tāda gadījuma – ja ir jāizvēlas starp to, kas ir tikai veikli uzrakstīts kā literatūra, vai to, kur tev liekas, ka vari vizualizēt savā fantāzijā un ieraudzīt gara acīm kadrus, filmu, epizodes, vidi, pašu to filmas struktūru... tad izvēlēties tieši to otro. Vārdu sakot, literatūras cīņa ar vizualitāti.

Alise Zariņa: – Tev nav pēc tam ārkārtīga vilšanās? Ka tu esi vizualizējis tās filmas pa savam, un tad ieraugi pavisam ko citu?

Pēteris Krilovs: – Tu zini, es jau esmu sen pārcietis šo pusaudžu slimību. Man drīzāk patīk, ka es viļos. Nu labi, es iedomājos tā, autors ir izdomājis citādāk, bet man patīk, ja es esmu iepriekš pareizi uzminējis, ka tur būs tā vizualitāte, ka viņa kaut kādā veidā ir ietērpta tajā filmas struktūrā, kas tur ir.
Protams, arī tās neveiksmes, kas filmās redzamas, un to ir diezgan daudz, viņas ir tāpēc, ka kino tagad bez literatūras cenšas neiztikt. Daudzas arī no simtgades filmām ir tādas, kurās personāži dūšīgi izstāsta viens otram, ko viņi dara, izstāsta motivācijas un darbības iznākumus, bet pašas darbības un notikumus mēs praktiski neredzam. Mēs redzam tādu literāru naratīvu, atstāstījumus par to, kas bija, kas notiek un par ko tas, iespējams, izvērtīsies tālāk. Un tas, protams, velk ķinīti uz leju.

Tāpēc tas bija tas, ko mēs centāmies žūrēšanas procesā tomēr stimulēt – atlasīt tās filmas, kurās uzplauktu vizualitāte, kur viņa dīgtu zaļi, lekni un skaisti.

Kristīne Matīsa: – Vai tev bija daudz tādu lietu, par ko priecāties, ka tu esi iedomājies citādāk? Kad projektā izlasāms kaut kas viens, bet pirmizrādē tu ieraugi pavisam ko citu?

Pēteris Krilovs: – Mums jau Kino centrs atņēma to iespēju, šo pārsteiguma momentu. Ekspertiem bija jāskatās materiāli filmu tapšanas laikā, bieži vien ārkārtīgi pavirši un primitīvi samesti kaudzē, bet tik un tā tu jau sāc skatīties un jau pa ceļam kaut ko atšķirt, kas labs, kas slikts, kas vērtīgs, kas nevērtīgs... un, kad tu redzi gala iznākumu, tad tu vienkārši skaties – ā, viņi ir gājuši šo ceļu, un tas rezultāts ir šāds. Bet pārsteigumu man, piemēram, gandrīz nemaz nebija.

Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Matīsa: – Es vēl gribu atgriezties pie paša sākuma, tagad no autoru viedokļa. Kino Rakstos decembrī bija publicēts Kristīnes Želves raksts par Pāvelu Pavļikovski, un man iekrita prātā, viņš ir teicis – vienīgais ceļš, ko viņš atzīst par iespējamu, kā var uzņemt filmas, ir taisīt to, kas viņu patiešām pašu interesē. Diezgan banāls formulējums, bet tad iznāk, ka tos latvju režisorus un producentus tiešām būtu no sirds interesējis šis simtgades slots, kurā iekļauties?
Gint, tavai studijai Mistrus Media ir trīs filmas Simtgades programmā, kā tas jums gadījās? Nu, pieņemsim, Simtgades programmas noteikumi ir izsludināti, konkursam jātaisa projekti, esat arī paši piedalījušies simtgades koncepta būvēšanā... Kā piemeklēt projektus, ar ko iet uz šo konkursu? Vai izdomāt no jauna, vai paņemt kādus jau labu laiku briedušus un pielāgot konkursa noteikumiem?

Tādu pozitīvu noti es esmu dzirdējusi no dažiem režisoriem – „es te staigāju gadiem ar savu ideju, un pēkšņi it kā tieši man sarīko tādu simtgades konkursu, kur es varu nākt ar savu projektu”.

Gints Grūbe: – Piedaloties konkursos, es nekad nedomāju tādā nozīmē, ka nu mēs tagad rakstīsim simtgades projektu vai kādas citas kategorijas projektu. Ja es kā producents esmu nolēmis no savas dzīves veltīt četrus, piecus gadus kādam projektam, tad man ir svarīgi saprast, kas būs šie četri vai pieci gadi. Un es gribu darīt tikai to, kas mani interesē, – tā es varu atsaukties uz Pavļikovski.

Un vēl man ir, protams, būtiski – un tajā nozīmē tas varbūt arī ir nacionālais pasūtījums –, ka mani kā pilsoniski atbildīgu cilvēku interesē, ko kino izdara citos sabiedrības slāņos, ne tikai pašā kinematogrāfistu vidē; kas ir tie vēstījumi, ar ko filmas nāk, kāda veida komunikāciju tas izraisa un kādas pēdas atstāj. Man tas bija ļoti būtiski. Varbūt tie man ir ļoti merkantili apsvērumi attiecībā uz to, kā es redzu kino, kādā veidā es arī to Simtgades mērķprogrammu redzēju. Un, man liekas, spektrs bija ļoti interesants, skatoties kaut vai pēc sasniegtās auditorijas un reakcijas sabiedrībā.

Galu galā šai sarunai ir jāiziet arī no rezultātu pozīcijām – šādi rezultāti nav bijuši nekad Latvijas kino vēsturē, varbūt pat ieskaitot slavenos Rīgas kinostudijas laikus.

Kristīne Matīsa: – Jā, mēs tagad redzam, ka Simtgades programma palīdzēja Latvijas filmām sasniegt tos plašos sabiedrības slāņus, par kuriem tu runā.

Gints Grūbe: – Es varu runāt par vienu konkrētu gadījumu. Mēs veidojām filmu Tēvs Nakts, par latviešiem un Latvijas vēsturei pietiekami pretrunīgu tēmu, un es patiešām, ar visu savu iepriekšējo vēsturisko filmu veidošanas pieredzi [studijā Mistrus Media tapa arī Viestura Kairiša spēlfilma Melānijas hronika (2016). – Red. piezīme], es nebūt neparedzēju tādus auditorijas rādītājus šim stāstam, kādi tie ir šobrīd – četrdesmit tūkstoši skatītāju.

Kadrs no filmas "Tēvs Nakts"

Otrkārt, ņemot vērā dažādus (pamatā anonīmus) antisemītiskus strāvojumus Latvijā, man likās, ka mēs nonāksim šajā plūsmā, un arī tas nenotika. Un trešā lieta, par ko mēs pārliecinājāmies, lai gan no producēšanas viedokļa tā vispār bija iziešana uz visu banku, – mēs ieguldījām naudu mārketingā krievu valodā, un tas nostrādāja. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tā būs izmesta nauda, jo krievu auditorija vispār neapmeklē latviešu veidotās filmas. Bet šī auditorija tika sasniegta – par to es spriežu pēc reakcijām gan krievu mediju vidē, gan sociālo mediju vidē, gan tajās vietās, kur brauca grupa un kinozālē tiešām bija arī krievu auditorija. Ir kaut kādas lietas, ko tu vari plānot, vari prognozēt, bet citas... Es vienkārši domāju, ka vajag censties taisīt to, kas patīk, un labu kino, nevis kaut kam pielāgoties.

Kristīne Matīsa: – Ja nu mēs esam nonākuši līdz auditorijas sasniegšanai, tad varbūt Ilze var komentēt, kā tas viss izskatās no lielo izplatītāju viedokļa?

Piemēram, Forum Cinemas struktūrām šī ir pilnīgi radikāla pieredze un šis gads ir pilnīgi atšķirīgs, Kino Citadele nekad nav tā aizrāvies ar latviešu kino demonstrēšanu...

Ilze Roķe: – Te visi runā par vēsturi, es pastāstīšu arī par savu ieguldījumu šajā lietā. Es atceros to brīdi, kad [Nacionālā Kino centra vadītāja] Dita Rietuma man zvana un saka – Ilze, mums tūlīt būs sešpadsmit filmas, kā lai mēs viņas parādām? Es saku – Dita, klausies, traki ir! Sešpadsmit latviešu filmas, tas nav vienkārši! Mums jāsaliek viņas kaut kādos plānos un laika grafikā, tad vismaz producentiem būs skaidrs, uz kādu laiku orientēties. Dita atnāca, mēs abas divas sēdējām, domājām, un tad uztaisījām to pirmo grafiku. Trīs filmas iznāca 2017. gadā, un tad tās pārējās vajadzēja ielikt 2018. gadā, izņemot ārā vasaras periodu. Zinot to, ka pa vidu vēl bija plānotas citas latviešu filmas, nevarēja tā vienkārši ielikt, teiksim tā, vienu otrai virsū. Tā ka – es atvainojos producentiem, ka filmas repertuārā jums ir tad, kad ir! Tas ir kaut kādā ziņā ar mani saistīts. Tiesa, laika gaitā ir tā noticis, ka divas filmas tomēr vēl aizgājušas uz nākamo gadu, pēdējā simtgades filma iznāks marta vidū.

Ilze Roķe un Gints Grūbe. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Matīsa: – Tas jau tīri simboliski, 2017. gadā iesākām Simtgades programmu, 2019. gadā pabeigsim.

Ilze Roķe: – Un man ir cipari par market share / tirgus daļu sarēķināti, šobrīd vēl par novembra beigām – visas Latvijas filmas kopā, arī tās, kas nebija simtgades projektā, iegūst 18% no tirgus.

Kristīne Matīsa: – Mums līdz šim nemaz vairāk par 7% nav bijis!

Ilze Roķe: – Jā, tas ir, protams, milzīgs cipars. Vēl pienāks decembra dati klāt, bet es pieļauju, ka apmēram tāds tas procents arī paliks.
Šogad mēs redzam, ka kinoteātri un izplatītāji ir ļoti aktivizējušies, skolas iet masveidā uz kinoteātriem, skolotāji pērk biļetes gan Skolas somas projekta ietvaros, gan arī vienkārši piesaka visu klasi, un tas nav tikai vienā kinoteātrī, tas ir visur Latvijā – speciālie skolu seansi. Tas ir tāds absolūts jaunums un, manuprāt, ļoti labs; skolas šāda tipa filmām kā Tēvs Nakts iedod ļoti lielu skatītāju papildinājumu – skolotāji atved bērnus uz filmu un pēc tam viņiem vieglāk stundās runāt par mācību vielu. Un caur šīm Simtgades filmām vispār ir tāda izglītojoša platforma izveidojusies, manuprāt, – mēs te varam runāt, vai mums patīk tās filmas, vai nepatīk, bet svarīgi ir tieši tas, ka skolnieki iet un redz to, ka ir latviešu kino, ir pamats, kur audzēt tālāk latviešu kino muskuļus. Un viņi augs lielāki, un viņi gribēs redzēt to savu vietējo produktu.

Viena lieta gan, kas man liekas piebilstama par Simtgades projektu, – ir maz filmu par mūsdienām. Lai mani palabo, bet es redzu tikai divas.

Sonora Broka: – Nē, ir tiešām tikai divas, es arī to gribu uzsvērt. Trešā būs Edmunda Jansona animācija Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi, bet to mēs vēl neesam redzējuši.

Kadrs no filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi"

Simtgades bukleta ievadā Dita saka: „...šīs filmas izstāstīs Latviju, tās seno un neseno vēsturi, tās šodienu un arī rītdienu”. Bet principā, ja mēs tā ļoti nopietni skatāmies uz to sarakstu, par „šodienu un rītdienu” ir tikai Vectēvs, kas bīstamāks par datoru un Turpinājums, turklāt abas šīs filmas ir taisījuši latviešu vecmeistari... 

Tad sanāk, ka vecmeistariem vienīgajiem ir interese par Latvijas šodienu?

Sanāk, ka visa simtgade ir tāda viegli saldsērīga atskatīšanās uz to, kā Latvijai ir gājis šajos simts gados. Mans bezgala subjektīvais viedoklis ir, ka simtgades kino iekļāvās kopējā Latvijas simtgades virzienā – svinējām to, kas aiz muguras, dziesmu svētku noskaņās un tamlīdzīgi, bet nav skaidrs, kas mēs esam šobrīd. Saka jau – lai būtu aktuāls, jāiet soli pa priekšu laikam, bet to mēs, man šķiet, nedarām. Man trūka (izņemot Ivara Selecka filmu) stāstu par to, kāda ir Latvijas sabiedrība simtgadē, kas mums svarīgi, kādas ir mūsu vērtības, kādas vājības. Tāpēc Dāvja Sīmaņa Mūris man šķiet daudz vairāk Simtgades filma, nekā, piemēram, Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, kas it kā būtu par to šābrīža Latviju, bet patiesībā jau nav. 

Igauņiem savā simtgadē gan ir izdevies runāt par mūsdienu Igauniju, bet arī viņu stāsti par pagātni ir daudz laikmetīgāki – gan stilīgais un smieklīgais simtgades seriāls Banka par deviņdesmitajem, gan neticamā režisora debitanta filma The Riddle of Jan Niemand, kam pirmizrāde vēl tikai gaidāma; tur darbība notiek 18. gs sākumā, bet filma ir elpu aizraujošs, izcils darbs no mākslinieciskā viedokļa. Lietuviešiem simtgades programmā ir divas kolosālas dokumentālās filmas par mūsdienām – Rūta par to medaļām bagāto peldētāju, un arī Gentle Warriors par desmit meitenēm karadienestā. 

Sonora Broka un Alise Zariņa. Foto: Agnese Zeltiņa

Bet es arī saprotu, ka Latvijā šīs programmas ārkārtīgā nepieciešamība un pozitīvais, ko tā atnesa, varbūt atsver daudzus iespējamos mīnusus – tam es, protams, pievienojos, un gan jau šie bija labākie no pieteiktajiem projektiem, es jau arī nepelšu tagad ne žūrijas darbu, ne foršos režisorus, kas pat iekļāvušies laikā un latviešu skatītājam gājuši pie sirds...  Tas, par ko te runāju, ir vērtējums plašākā kontekstā – kā mēs izskatāmies blakus brāļiem Baltijas simtgadniekiem. Bet Latvijai pašai ir svarīgi tas, ka simtgades režīms nodrošināja ideālo situāciju, kurā kino var attīstīties pakāpienveidīgi –

no amatniecības (precīzāk – iespējas aktīvi strādāt) caur meistarību uz izcilību. Pie trešā pakāpiena bez pirmajiem diviem nemaz nav iespējams nonākt. 

Es gan teiktu, ka vēl būtiskāk būtu tagad šo uzsildīto kino nozares procesu temperatūru arī saglabāt un turpināt, bet tas jau diemžēl ne mūsu rokās. 

Kristīne Matīsa: – Sonora, tu varētu šajā sarunā pārstāvēt arī Lielā Kristapa žūriju – nevis tādā ziņā, ka tev būtu jāatskaitās par to, ko un kā jūs nolēmāt, bet tādā, ka tu esi dzirdējusi vairāku kolēģu viedokļus, jūs esat daudz par tām filmām runājuši. Līdz šim mēs te runājam par dažādām formālām pazīmēm un rezultātiem, par konkursa noteikumiem un izplatīšanu, bet vai Simtgades filmas var vērtēt arī kā kaut kādu māksliniecisku kopumu un viņas tomēr neviļus sastājas vienā veselumā, vai arī tas nemaz nav vajadzīgs?

Sonora Broka: – Interesanti, ka ārzemju žūrijas locekļiem ne jau tas mākslinieciskais bija tas, kas viņus šajās filmās visvairāk uzrunāja, bet tieši tas, ka viņi varēja kaut kā tematiski rezonēt – teiksim, Rutāniju Aldu aizkustināja Paradīze '89, Juri Civjanu aizkustināja Tēvs Nakts... Manuprāt, varbūt tas pat kaut kādā mērā atstāja iespaidu uz žūrijas darbu, ka šie cilvēki bija absolūti pārņemti ar kaut kādām savām emocijām saistībā tieši ar šo filmu tematisko līniju, un tad tas mākslinieciskais gandrīz vai paliek otrajā plānā.

Kadrs no filmas "Paradīze '89"

Nē, nu kopumā žūrijas darbs bija briesmīgs. (Smejas.) Briesmīgi sarežģīts, jo beidzot tas žūrijas darbs tiešām varēja notikt – īstas cīņas par katru filmu un katru balvas kategoriju. Bet tas noteikti ir ļoti apsveicami, ka mēs beidzot esam nonākuši pie tik intensīva procesa, un varam tikai vēlēties, lai tas turpinātos arī tālāk. Bet nē, māksliniecisko kopumu, manuprāt, ne es, ne pārējie kolēģi neredzējām. Ja nu vienīgi var teikt, ka Simtgades filmas ir veidotas kaut kā piesardzīgi, tā pati Dāvja Sīmaņa Tēvs Nakts – viņam gan iepriekšējā, gan topošā nākamā filma noteikti ir un būs galvas tiesu pārākas tieši no mākslinieciskā aspekta. Vai tas pats Homo novus – veidots no tik izcilām sastāvdaļām, bet rezultāts ir mazliet vecišķs.

Bet to gan arī mani žūrijas kolēģi pieminēja, ka ir patiesībā diezgan maz filmu par to, kādi mēs esam šobrīd.

Kristīne Matīsa: – Tā jau vispār tāda simtgades vispārējā problēma, man liekas, visās jomās.

Sonora Broka: – Ja mēs skatāmies, piemēram, uz filmām, kas tapušas ārpus simtgades programmas, Mūris, Inga dzird, Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala, Rīga. Dublis 1 tās gan ir filmas par to, kas notiek šobrīd.

Kristīne Matīsa: – Jā, bet ne divas publikā vispopulārākās – ne Nameja gredzens, ne Kriminālās ekselences fonds...

Foto: Agnese Zeltiņa

Sonora Broka: – Un kas vēl, manuprāt, ir ļoti būtiski, ka mēs Simtgades programmā neredzam nevienu filmu tieši jauniešiem. Viņi nāk ar savu klasi uz kino, bet viņi skatās Homo novus un Tēvs Nakts... Tas ir kaut kas, ko viņiem izvēlējušies skolotāji, un jaunieši droši vien tiešām ir apmierināti ar to, ko redzējuši. Bet kura ir tā filma, kas runās tieši ar viņiem?

Kristīne Matīsa: – Jā, viņiem varbūt paliek priekšstats, ka latviešu kino attiecas uz citām paaudzēm - jaunākām un vecākām...

Gints Grūbe: – Pēteris varbūt labāk var paskaidrot, bet man liekas, ka tā bija Kino centra politika – tādus mūsdienu tematikas projektus neiekļaut Simtgades programmā, jo tie var tikt atbalstīti pēc tam NKC parastajā konkursā.

Kristīne Matīsa: – Tā notika ar Jura Kursieša filmu Oļegs, kas arī bija iesniegta Simtgades konkursā, finālā neiekļuva, bet uzreiz pēc tam saņēma atbalstu Kino centra ražošanas konkursā un drīz jau būs gatava.

Es gan arī domāju – ja mūsu producenti un autori būtu nākuši ar lieliskām idejām par jauniešu filmām, Simtgades žūrija nebūtu tās tīšām ignorējusi...

Pēteris Krilovs: – Nē, es nevaru atcerēties nevienu pieklājīgu scenāriju, kas būtu noraidīts...
Bet tur vēl, es atceros, bija tāda fona situācija – tieši pirms simtgades filmu žūrēšanas bija ikgadējā finansēšanas konkursā atbalstīti divi visai līdzīgi projekti, Aika Karapetjana Pirmdzimtais un Jāņa Norda Ar putām uz lūpām, jaunu režisoru diezgan mūsdienīgas filmas. Un zināmā mērā mēs toreiz pēc šo filmu atbalstīšanas bijām paši tādā jocīgā psiholoģiskā stāvoklī – likās, ka tomēr kaut kas tur nav labi, šīs filmas ir ļoti līdzīgas, bet tādu īpašu alternatīvu tajā konkursā nebija... Tāpēc Simtgades konkursā likās, ka nevajadzētu vairs pieļaut tādas pārskatīšanās, turklāt tad jau bija saprotams, ka pie skatītājiem šīs filmas sāks nākt apmēram vienā laikā, tāpēc blakus Nordam un Karapetjanam jāliek kaut kas cits no šī Simtgades iespējamā spektra.

Gints Grūbe: – Bet es gribu arī aizstāvēt šīs vēsturiskās filmas – jo principā, ja tu taisi vēsturisku kino, tad tu viņu taisi šodien, un tur ir jābūt argumentācijai, kāpēc tu to dari tieši tagad. Man nav mērķa, teiksim, vienkārši rekonstruēt trīsdesmito gadu Ulmaņa Latviju – ja es vispār gribu šim periodam pievērsties, tad es to gribu darīt kā producents vai režisors, kurš dzīvo 2018. gadā, un tieši tas ir atskaites mehānisms, kāpēc es to daru.

No tāda viedokļa vēsturiskās filmas patiesībā var būt mūsdienīgākas par jebkuru mūsdienu drāmu.

Sonora Broka: – Viens būtisks komentārs ir, ka šī programma izdarīja lielisku lietu – atdeva latviešu skatītājam ticību Latvijas filmām, atrada kaut kādu ceļu uz pašmāju skatītāja sirdi, un būs ļoti labi, ja tas ceļš tur arī saglabāsies. Droši vien tāda arī bija tā programmas ideja, ka tas ir vairāk par mums un vairāk uz iekšpusi vērsts, jo, teiksim, starptautiskā kontekstā domājot, Simtgades filmas, kas atskatās uz dažādiem vēsturiskiem posmiem Latvijā,  noteikti nav interesantākās auditorijai ārpus Latvijas.

Gints Grūbe: – Manai studijai ir divas Simtgades filmas, kuras patiešām piedzīvo lielu starptautisku interesi.

Gints Grūbe. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Matīsa: Tēvs Nakts un Turpinājums?

Gints Grūbe: – Jā.

Sonora Broka: – Bet Turpinājums taču ir par to, kas notiek šobrīd. Tās ir lokāli ļoti būtiskas filmas, ārkārtīgi nepieciešamas, un ir ļoti labi, ka tādas ir. Bet teiksim, kad mani uzrunā ieteikt filmas festivāliem ārpus Latvijas, tad, protams, lielāka interese ir par to, kas kaut ko varētu arī izteikt starptautiskajam skatītājam. Jo bieži vien tas, kas mums ir ļoti būtisks, viņiem šķiet – nu jā, viens no simt stāstiem...

Kristīne Matīsa: – Tas jau nozīmē tikai mākslinieciskas problēmas, es domāju.

Sonora Broka: – Nē, ne tikai mākslinieciskas, arī stāsta kontekstā.

Pēteris Krilovs: – Es mazliet nepiekrītu Sonorai, jo beigu beigās, ja mēs paskatāmies Eiropas Kino akadēmijas balvu klāstu, tad Pavļikovskis ieguva galvenās balvas ar divām absolūti vēsturiskām filmām. Tas ir viens. Un otrs, es arī esmu pret to, ka, uzskaitot mūsdienu filmas, vai tās, kas notiek šajā aktuālajā piecgadē, mēs neiekļaujam, piemēram, Madaras Dišleres filmu Paradīze '89, jaunas režisores refleksijas par savu bērnību. Tā nav šodienas filma? Tā ir šodienas filma!

Kadrs no filmas "Paradīze '89"

Kristīne Matīsa: – Formāli viņa arī beidzas mūsdienās.

Pēteris Krilovs: – Nu labi, tie paņēmieni, kā filma aktualizē mūsdienas, ir mazliet primitīvi, bet to nevar apskatīt tikai tādā rakursā, ka tā ir filma par 1989. gadu un tā ir tikai pagātne... Mūsdienīgumu nevajag definēt tik tieši – tikai tas, kas notiek šodien, ar šodienas cilvēku mūsdienu drēbēs un mūsdienu mašīnās. Un arī, patiesību sakot, Turpinājums ir mūsdienīga filma ne jau tāpēc, ka stāsta par bērniem, kas tagad iet skolā, kā viņi tur nokļūst un ko viņiem tur māca... Nē, tā ir absolūti mitoloģiska konstrukcija par cilvēkiem, kurus jūs apskatāt no bērnības ar tādu kā mēģinājumu prognozēt, ar uztraukumu skatītājiem – ak dievs, kas no viņiem varētu izaugt, kā viņu dzīve izveidosies? Tā ir tāda pārlaicīga mītiska konstrukcija, kas vienmēr būs interesanta. Un viņa ir pareizi uzminēta.

Filma "Turpinājums", darba moments.

Sonora Broka: – Tas vienkārši ir universāls stāsts, tāpēc viņš arī ir interesants ārpus Latvijas. Savukārt, ja filmas pamatā ir kāds labi zināms literārais materiāls, tad, protams, latviešu skatītājam tas izteiks daudz vairāk.

Gints Grūbe: – Bet tas, ko Sonora saka par to starptautisko rezervētību, ir jāskatās arī plašākā kopīgā kontekstā. Pēc Pirmā pasaules kara radās n-tās jaunās valstis, kurām visām ap šo laiku ir simtgade, visās šajās valstīs uzņem kino, visas grib veidot kopprodukcijas, piedalīties festivālos un tamlīdzīgi. Tā ka šāda veida piedāvājums šobrīd ir diezgan abnormāls attiecībā uz to konkrēto vietu skaitu, kāds ir pieejams festivālu programmās vai kopprodukciju fondos. No šāda viedokļa tas bija samērā tāds saspringts periods, attiecībā uz šo starptautisko arēnu.

Kristīne Matīsa: – No Simtgades filmām plašākos un tālākos ceļus staigā Turpinājums un Laika tilti, vai ne?

Simtgades filmas "Laika tilti" pasaules pirmizrāde Karlovi Varu festivālā 2018. gada jūlijā. Foto: Agnese Zeltiņa

Gints Grūbe: – Bet Latvijas dokumentālais kino vienmēr staigā tādus ceļus, tas ir cits jautājums. Visas mūsu lielās dokumentālās filmas vienmēr nonāk visos lielākajos dokumentālā kino festivālos, un tas, starp citu, vēl aizvien nav adekvāti novērtēts.

Alise Zariņa: – Man liekas, Simtgades stāsts jau tieši ir par to, ka šie stāsti ir unikāli mums un tāpēc mums viņi ir vajadzīgi – kaut kas jauns, kaut kas unikāls līdzšinējā Latvijas kino piedāvājumā. Bet liela daļa no tiem, protams, nav nekas unikāls pasaules vai festivālu kontekstā.

Pasaulē tādi stāsti ir stāstīti, bet es domāju, ka mums ir svarīgi viņus pastāstīt pašiem sev, un varbūt tad tas arī nav nekas pārāk dramatisks, ja tur netiek izmantoti ārkārtīgi inovatīvi vai negaidīti risinājumi.

Ilze Roķe: – Un es vēl gribu uzsvērt – tas tieši ir labi, ka simtgades filmas ir taisītas latviešu publikai, nevis festivāliem. Es jau esmu te starp jums tāds diezgan atšķirīgs cilvēks, jo vienmēr atgādinu, ka mums tomēr ir jāskatās arī uz kinoteātriem, ko tie grib rādīt. Un kinoteātriem ir vajadzīgas filmas, ko rādīt daudziem skatītājiem, viņi nevar turēt tukšus seansus un rādīt filmas diviem cilvēkiem, jo tās lampas ir nenormāli dārgas, tehnika ir nenormāli dārga un cilvēku darbs ir nenormāli dārgs. Tā kā ir ļoti labi, ka ir izveidots kaut kas tāds, kas patīk cilvēkiem, un būs citas programmas, kur strādāsim uz festivāliem.

Kristīne Matīsa: – Tāpēc es gribētu pieķerties tai domai, ko Sonora iesāka, par ceļu, kas varbūt tagad ir iestaigāts uz skatītāju sirdīm. Ļoti labi atceros, ka 2007. gadā, kad Rīgas sargi nonāca kinoteātros, retorika bija tā pati – nu mums būs viena Latvijas filma, kas atvedīs atpakaļ skatītāju uz kinoteātriem, skatīties latviešu kino. Tas arī notika, Rīgas sargu mērogam tas bija lieliski, vairāk nekā simt tūkstoši skatītāju... Bet pēc tam uzreiz viss atkal apstājās, Rīgas sargu fenomens nekādi neietekmēja visu nākamo filmu likteni kinoteātros. Ar Simtgades filmām situācija ir mazliet cita, mums tagad tā pieredze ar iešanu uz kino ir izstiepusies laikā un nav tikai vienas filmas fenomens.

Varbūt pat gada laikā cilvēkiem ir iemācīts jauns ieradums – skatos Simtgades filmas, jāiet atkal uz jaunu Simtgades filmu... Un varbūt tas var pārvērsties ieradumā skatīties arī turpmāk katru jaunu Latvijas filmu?

Ilze, varbūt tev ir prognoze, kā tas notiks tālāk?

Ilze Roķe: – Mums kinoteātrī ir tāds jociņš, ka varbūt jau jāsāk lietot reklāmas sauklis "šī nav Simtgades filma", varbūt mēs jau esam noguruši no tām Simtgades filmām.

Kristīne Matīsa: – Jā, Andris Gauja savai topošajai spēlfilmai jau tādu haštagu sociālajos tīklos palaidis...

Ilze Roķe: – Bet tas tāds sīkums. Pozitīvi man liekas tas, ka visi producenti, un es te apzināti runāju par producentiem, ir priecīgi, ka viņu filmas skatās, un noteikti lielākā daļa producentu, kuri nestrādās tikai uz festivāliem, gribēs, lai cilvēki nāktu un skatītos arī viņu nākamās filmas. Protams, tas ir interesanti producentiem, jo viņi saņem par savu darbu naudu un var producēt tālāk nākamās filmas, un tās būs vairāk domātas vietējam skatītājam, bez starptautiskām ambīcijām. To jau mēs redzam, 2019. gada sākumā jau uz ekrāniem ir trīs filmas, kurām vispār nav nekāda valsts atbalsta – Vecā dārza noslēpums, Klases salidojums un Jaungada taksometrs. Producenti paši meklē savus atbalstītājus.

Kristīne Matīsa: – Viņi prasa naudu iepriekš kinoteātriem un izplatītājiem, un tie ir gatavi dot, jo tagad redz, ka skatītājs uz to latviešu kino tomēr nāks – tas ir tas pozitīvais iespaids, ko atstāj šāda skatītāju aktivitāte. Māris Martinsons jau ir paziņojis, ka otru Jaungada taksometru taisīšot.

Gints Grūbe: – Bet ar lētajām komercfilmām var nepietikt, lai šo fenomenu turpinātu un skatītāju interese neapsīktu. Tas, ko Kristīne jautāja, manuprāt, iezīmē pavisam konkrētus pierādījumus. Šajā Simtgades programmā bija konkrēts finansējums, laikam kādi septiņi miljoni, tas arī rezultējās filmu skaitā un skatītājos. Plus arī mārketinga izdevumiem bija ieplānots vairāk, tā paša finansējuma ietvaros. Tas viss šobrīd plānā nepastāv nākamajiem periodiem – ne trim, ne pieciem gadiem. Es zinu, ka jau darbojas iniciatīva par 1,5 miljoniem bērnu un ģimenes filmām, tomēr tas nozīmē, ka četras vai piecas reizes šis papildu finansējums nozarei samazināsies. Tāpēc pastāv risks, ka nav nekāda turpinājuma tam Simtgades fenomenam ar tā sasniegto auditoriju, tāpat kā Rīgas sargu gadījumā. Jo tās filmas, ko skatītāji apmeklēja lielā skaitā, ir pietiekami liela budžeta filmas – Homo novus vai Tēvs Nakts Latvijas mērogam ir vēsturiskas filmas ar lielām valsts investīcijām. Neviens privāts investors vai kinoteātris neieguldīs 700 tūkstošus eiro lielas vēsturiskas filmas uzņemšanā, cerēdams šo summu dabūt atpakaļ.

Kadrs no filmas "Homo novus"

Tāpēc tās filmas, ko minēja Ilze, un šos divus finansēšanas modeļus mēs nevaram skatīt šādā salīdzinājumā. Tā ir vienkārši plakne, kura pastāv, un, manuprāt, profitē tāpēc, ka mēs to saucam par "latviešu kino".

Alise Zariņa: – Viesturs Kairišs mums ir paredzējis "simtgades paģiras", man ļoti patīk šis termins.

Ilze Roķe: – Es neticu tādām paģirām. 2019. gadā ir plānotas vismaz septiņas latviešu filmas, kuras cīnīsies par vietu kinoteātros; februārī, martā ir piecas filmas, kuras cita citu iznīcinās, Septembrī, decembrī jau atkal būs kādas četras vai piecas.

Kristīne Matīsa: – Ko nozīmē "iznīcinās"?

Ilze Roķe: – Tāpēc, ka noēd cita citai skatītāju..

Kristīne Matīsa: – Nu pagaidi, manuprāt, šī domāšana mainījās jau 2014. gada rudenī, kad parādījās Izlaiduma gads un Modris. Jā, līdz tam iepriekš patiešām visu laiku latviešu producenti šausmīgi uztraucās un savu pirmizrādi kinoteātrī plānoja tā, lai trīs mēnešus uz vienu un uz otru pusi nebūtu neviena latviešu filma, jo likās, ka viņas viena otru noēd. Bet tad, kad Modris un Izlaiduma gads iznāca ar kāda pusotra mēneša atstarpi, tad mēs redzējām, ka tās, gluži otrādi, pievilka viena otrai skatītājus, jo publiskajā telpā runāja par abām un bija tikai loģiski noskatīties abas, nevis izvēlēties vienu.

Gints Grūbe: – Pusotrs mēnesis jau ir normāls atstatums.

Kristīne Matīsa: – Bet tagad jau vispār, manuprāt, latviešu producents nemaz nevar vairs cerēt, ka viņš savu filmu iegrozīs vienu pašu tādā klajā laukā, kur blakus nav nevienas citas Latvijas filmas. Tāpēc ir jāmaina domāšana, Simtgades filmas taču nenoēda cita citu?

Kristīne Matīsa. Foto: Agnese Zeltiņa

Ilze Roķe: – Skaidrs, ka noēda, ļoti noēda!

Kristīne Matīsa: – Bet kā, vai tad jūs domājat, ka vienai atsevišķi ņemtai Simtgades filmai būtu vairāk skatītāju?

Gints Grūbe: – Paanalizē maija rādītājus kinoteātros!

Kristīne Matīsa: – Un ko viņi tev saka, tie rādītāji?

Ilze Roķe: – Pirmkārt, sāksim ar to, ka mums ir ļoti maz kinoteātru Latvijā, maz ekrānu, kur tās filmas rādīt. Desmit gadus nav atvērts neviens jauns kinoteātris, ja neskaita mazos kultūras centrus – Latgales Goru, Vidzemes koncertzāli, vēl Jūrmalas kinoteātris atvērās pagājušogad, ļoti maziņa un ekskluzīva vieta. Mums jau nav multipleksu! Tagad martā, varbūt aprīlī atvērsies Apollo – topošajā tirdzniecības centrā Akropole būs kinoteātris, deviņas zāles, varbūt līdz ar to kaut kas ies uz priekšu.

Bet tagad – jūs paši redzat, kas notiek Splendid Palace, viņi atļaujas uzlikt divus seansus tai filmai, kuru viņi vairāk mīl, vai kur ir vairāk skatītāju. Varbūt ir vienai filmai pieci seansi pa visu nedēļu, jo vajag taču repertuāra spektru arī noturēt.

Kristīne Matīsa: – Splendidā, man liekas, ir visai haotiska tā repertuāra plānošana...

Ilze Roķe: – Nē, manuprāt, ir forša, jo viņi daudz ko izmēģina. Mēs kādreiz to Amoliņa laikos saucām par "poļu multipleksu". (Visi smejas.) Manuprāt, tas ir pareizi, viņiem jau tāpat nauda jānopelna, es darītu tieši tāpat.

Bet patiesībā mums ir tikai viens kinoteātris, kas var akumulēt visas šīs Simtgades filmas.

Un tas, ko mēs izdarījām ar Normundu [Labrenci, Forum Cinemas vadītāju], ka mēs vasarā pirmoreiz uztaisījām īpašu Latvijas filmu programmu, turējām uz ekrāna Turpinājumu un vēl trīs četras latviešu filmas, kaut vai par trim eiro, lai tikai cilvēki nāk skatīties, – manuprāt, tā bija ļoti pareiza lieta, un mēs esam par to ļoti priecīgi, bet neviens cits kinoteātris nevar to atļauties. Ja ir viens ekrāns Cēsīs, viens Valmierā, viens Smiltenē, cik tad ilgi var vienu filmu noturēt...

Kristīne Matīsa: – Tad tu gribi teikt... ja mēs tagad rēķinām, ka Simtgades programmai kopā būs varbūt 350 tūkstoši skatītāju, tad varētu būt 700 tūkstoši, ja tikai mums būtu vairāk kinoteātru? Tas arī izklausās mazliet neticami.

Pēteris Krilovs: – Zināmā mērā jā. Ne tik daudz, kā tu saki, bet vairāk būtu.

Ilze Roķe: – Ja mums būtu normāls kinoteātru tīkls, vismaz tāds kā Lietuvā vai Igaunijā, tad noteikti! Tāpēc es vienmēr visur saku, ka

mums ir ļoti svarīgi, lai kinoteātriem ir, ko rādīt – lai viņi attīstās visur Latvijā, lai citas pašvaldības kļūst greizsirdīgas, ka viņām nav, un lai tāpēc būvē vai iekārto kinoteātri arī savā pilsētā.

Kristīne Matīsa: – Jā, bet tādam optimismam es atkal īsti nevaru noticēt, jo mēs ļoti labi zinām, ka ir tādas filmas, kuras stāv repertuārā, bet skatītāju zālē ir desmit vai piecpadsmit. Piemēram, mēs ar Martu un trim viņas klasesbiedrenēm gājām uz Simtgades filmas seansu kinoteātrī un, kad ienācām zālē, uzreiz dubultojām seansa skatītāju skaitu. Nu labi, tas tiešām bija burtiski nākamajā rītā pēc pirmizrādes, dienas seanss, publika vēl varbūt nebija iešūpojusies. Tomēr uz šī fona man īsti nav saprotams tas optimisms par vairāk kinozālēm un vairāk skatītājiem – tad būtu divas tukšas zāles, kurās katrā pa pieciem sēdētu?

Sonora Broka: – Nē, bet tad kinoteātris var atļauties ilgāk turēt vienu zāli, kur rādīt to filmu nelielam skatītāju skaitam.

Ilze Roķe: – Jā, kaut vai četriem cilvēkiem zālē... Mums jau Forumā arī mēdz būt seansi, kur tikai viens cilvēks atnāk... nu, tik un tā mēs rādām.

Pēteris Krilovs: – Latvijā ir bezgala daudz tādu vietu, kur vispār nav, kur iet un skatīties filmas. Turklāt veseli reģioni, ne tikai kāds miestiņš.

Sonora Broka: – Un tepat Rīgā visi kinoteātri tomēr ir koncentrējušies tādos lielākos punktos, bet kur iet uz kino Bolderājā, Vecmīlgrāvī un Imantā, tas ir, protams, jautājums. Kādreiz taču visa Rīga bija nosēta ar maziem ekrāniņiem, tas bija pilnīgi normāli – vakarā aiziet uz vietējo kinoteātri.

Sonora Broka. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Matīsa: – Nu labi, bet diemžēl ir skaidrs, ka šogad vai nākamgad mums kinoteātru skaits nedubultosies. Tad kas notiks tagad, pēc Simtgades programmas, ar Latvijas filmu skatītājiem?

Gints Grūbe: – Aspekts, kam, manuprāt, būtu jāpievērš lielāka uzmanība, ir filmu izrādīšanas plānošana. Mēs, producenti, savā starpā daudzmaz vienojāmies, lai viens otra filmu neapēstu, jo tā tendence, kā skatītāji nāk, tā bija objektīva, tā pastāvēja visu gadu. Un varbūt tā nebija tā pozitīvākā lieta, ka visas Simtgades filmas lika parādīt vienā gadā. Igaunijā tā nenotika, tur, man liekas, pirmo Simtgades filmu parādīja jūnijā, lai gan viņu jubilejas datums ir februārī.
Un otra lieta, manuprāt, arī tīri objektīva, ir skatītāju pirktspēja. Ja tu ej ar ģimeni uz trim Latvijas filmām mēnesī, vai uz divām, kā nu piedāvājums liek, tad mēs varam parēķināt, cik maksā kino biļetes un kādu summu tas veido katras ģimenes budžetā. Tās nav mazas summas. Manuprāt, Holivudā arī pastāv iekšēja vienošanās, cik filmas gadā viņi izlaiž...

Ilze Roķe: – Nē, nav gan. Vienošanās par filmu izlaišanas datumiem ir aizliegta ar konkurences likumu.

Kristīne Matīsa: – Oho... Jā, bet redzi, te atkal ir tā trauslā robeža, ka Simtgades programmai bija tomēr jāstrādā kā vienotam organismam. Ja programma būtu izstiepta izplatīšanai trīs gados, tad nebūtu iespējama nekāda kopīga reklāmas kampaņa. Tā gan, protams, arī tika pielāgota reālajai situācijai, tas ir pat interesanti, kā laika gaitā radikāli mainījās rakurss, ko mums no šīs reklāmas kampaņas vajag.

Pirmais uztraukums bija tāds, ka uz visām filmām būs cilvēki jāpierunā un jāvelk kinozālēs, būs kaut kā pārmērīgi jāreklamējas un jātrako, bet pēc tam, jau kaut kad pavasarī, ap Turpinājuma un Paradīzes '89 pirmizrādēm sāka izskatīties, ka tās filmas jau tā kā pašas sevi nes.

Gints Grūbe: – Tu domā, pats no sevis kaut kas notika? Muļķības, tas bija ļoti nopietns darbs. Mums Splendid Palace pateica – ja nebūs Turpinājumam uz katru seansu vismaz divdesmit skatītāji zālē, mēs ņemsim šo filmu nost no repertuāra. Tas bija kinoteātra uzstādījums, tāpēc mēs strādājām pie katra seansa, lai katru reklamētu un dabūtu tos skatītājus. Tie bija mūsu papildu izdevumi.

Kristīne Matīsa: – Bet vai tad tas nav normāli, ka producenti vai izplatītāji strādā ar filmu?

Gints Grūbe: – Jā, tas savā ziņā ir normāli, bet tas nav nekāds tāds vilnis, kas pats no sevis kaut kā tur notiktu.

Sonora Broka: – Tas varbūt no malas tā labi un skaisti izskatījās, un tad jau tas ir forši.

Ilze Roķe: – Protams, ir vieglāk reklamēt nevis pirmās filmas, bet jau nākamās... Nu, kā industrija strādā – mēs reklamējam Latvijas filmu pie Latvijas filmām, kinoteātri pieliek pirms seansa reklāmas rullīti. Ja vienā brīdī populārs ir Nameja gredzens un tam pieliek klāt Turpinājuma reklāmas rulli, skaidrs, ka tie 80 000 Nameja skatītāju tad uzzina arī par Turpinājumu – mēs to saucam, ka nākamā filma „brauc uz iepriekšējās”. Tā ir gan, un tas ir par velti, mūsu valstī tas nevienam neko, paldies dievam, nemaksā. Lai gan citur tas arī maksā.

Gudri producenti tā arī darīja, taisīja reklāmas rullīšus, lai tiktu klāt kādai lielai filmai, kura tūlīt iznāks, kuru publika gaida, – un tad pašā filmas sākumā lai redz tavu reklāmas rulli.

Pēteris Krilovs: – Man tāds jautājums Ilzei – vai ir vērojams, ka filmas izrādīšanā atmaksājas tāda personīga iniciatīva, kā, piemēram, savulaik Andris Gauja darīja ar savu Izlaiduma gadu? Pats intensīvi braukāja pa provincēm kopā ar grupu, rādīja filmu... Vai tas dod kaut kādu skatītāju skaitu un peļņu?

Pēteris Krilovs. Foto: Agnese Zeltiņa

Ilze Roķe: – Es negribu tik tālu iet atpakaļ, uz 2014. gadu, un tā vairāk ir tāda producenta un režisora vēlme aptvert visus iespējamos skatītājus. Naudas ziņā, es domāju, neko nedeva. Bet tagad, ar Simtgades programmu, ļoti forša lieta bija tā, ka Kinopunktam piešķīra naudu, lai var ar šīm filmām strādāt reģionos ārpus kinoteātriem. Es kā lielo kinoteātru izplatītājs to neuzskatu par konkurenci, tikai man gribētos, lai tās filmas redz kvalitatīvi, bet kultūras namos nevar dabūt kvalitāti ar DVD un Blu-Ray formātiem. Īsts kino, labs vizuālais darbs ir jārāda ar profesionālu tehniku, ar profesionālu skaņu. Un tad uzpeld tā problēma, ka 28 kultūras namos ir ielikti dārgi projektori un no tiem tikai viens strādā, visi citi kultūras nami turpina rādīt DVD un Blue-Ray...

Kristīne Matīsa: – Tas ir tāds mazliet iestrēdzis KISC [Kultūras izglītības sistēmu centra] projekts. Bet tad, atgriežoties pie nākotnes prognozēm – vai tās jums liekas optimistiskas vai pesimistiskas? Vai Simtgades filmu programma būs kaut kā ietekmējusi latviešu skatītāja mīlestību pret latvju kino? Vai tomēr 2019. gadā atkal atslābs viss atpakaļ?

Ilze Roķe: – Nē, tā uzreiz nekas neatslābs.

Gints Grūbe: – No kino piedāvājuma viedokļa jau vēl simtgade turpinās, es domāju.

Kristīne Matīsa: – Protams, visas filmas jau vēl rullēsies dažādās platformās.

Televīzijām beidzot būs dažādas filmas, ko svētkos rādīt, nevis visu laiku viena, ko tīt uz riņķi katrā patriotiskā datumā.

Gints Grūbe: – Bet tā ir otra problēma, kā skatītāju dabūt filmas izrādīšanas laikā uz kinoteātri, nesakot viņam, ka drīz, jau pēc pusgada vai gada, tā pati filma būs televīzijā.

Sonora Broka: – Atceroties domu par taciņu uz skatītāja sirdi, ļoti būtiskas ir tieši skolas, jo tur ļoti lēnām ir sācies process, ka skolas savā kultūras programmā iemaina teātra apmeklējumu pret kino. Agrāk šīs lietas netika jauktas kopā, jo skolotāju izpratnē ļoti ilgu laiku bija tā, ka teātris ir kultūra, bet kino ir izklaide, tātad ne tik vērtīgs. Un, ja tagad skolēni ir sākuši iet uz kino, tad ir ļoti būtiski viņus noturēt un izstāstīt, kāpēc ne-simtgades filmas ir tikpat labas kā Simtgades filmas.

Sonora Broka. Foto: Agnese Zeltiņa

Pēteris Krilovs: – Es domāju, tas vilnis turēsies ilgāk. Protams, ir svarīgi, kā viņš tiks kvalitatīvi un arī visādi citādi uzturēts... Bet es analizēju no cita viedokļa. Vienmēr esmu studentiem teicis – lai kā viņi gribētu, mācoties kādā Latvijas filmu skolā, savā izteiksmē kļūt līdzīgāki svešzemju režisoriem, tas viņiem nesanāks, jo no savām biksēm nevar izlēkt. Viņi ir un būs Latvijas režisori, jo ir ļoti daudz dažādu arhetipu, kas mākslā strādā un vada autoru, un no tiem pat ar milzīgu gribasspēku nevar izlēkt.

Un šobrīd tieši šī bagātā telpa, kāda līdz ar tik daudzām filmām ir parādījusies – izteiksmes veidā, formā, dažādā saturā un tā tālāk, tas viss vienkārši rada labu klimatu.

Kino tēlu apdzīvotība Latvijā ir kļuvusi daudz blīvāka, un tas ļoti ietekmē arī skatītāju. Iedomājies, ja tev ir izvēle aiziet vienreiz gadā uz vienīgo latviešu filmu – pat ja tā filma ir samērā pieklājīga, tad tomēr visā tajā pasākumā ir tāda niecības piegarša. Tu ieraugi tur dažus tēlus, kas ņemas savā starpā, bet tas tev nerada klimatu, šie kino tēli nedzīvo kaut kādā piepildītā kontinentā. Bet ja ir tik daudz filmu, tad jau ir tāda apdzīvotības sajūta – tu vari izvēlēties, vari kaut kā reaģēt, reflektēt: tas man patīk, tas man nepatīk, tas ir vecmodīgi, tas varbūt kaut ko sola vai nesola... Un tas rada vēlmi varbūt noskatīties vēl kaut ko.

Kristīne Matīsa: – Tad ir uzreiz tas universs kaut kāds, jā.

Pēteris Krilovs: – Nuja, bet citādi, ja ir viena vai divas filmas, turklāt abas tādas vidēji kvalitatīvas... Tad viņas rada tādu nīgrumu – nu ko es tur iešu, tāpat tur nekas nebūs!

Gints Grūbe: – Tāpēc jau man ir bažas par to, ko Ilze saka – ka būs jau viss labi, jo nāks tās bez valsts atbalsta veidotās filmas. Tie būs pilnīgi mazbudžeti ar pilnīgi komerciāliem mērķiem, un tas gan var sabradāt šo Simtgades programmas izveidoto priekšstatu par Latvijas kino, to zīmolu...

Kristīne Matīsa: – Nu jā, tā iešana pretī skatītājam... tā gan jau ir veca tēma, tomēr tai iešanai ir jānovelk zināmas robežas.

Ilze Roķe: – Mīļie, mēs esam ļoti ilgi gājuši prom no skatītāja! (Visi smejas.) Tagad ir pienācis laiks paieties viņam pretī.

Kinoteātrim, kā jau es teicu, ir vajadzīgas tādas filmas, uz kurām skatītāji nāk.

Kristīne Matīsa: – Nu, tad tagad ir īstais laiks Ingai vai Putniņam kaut ko teikt...

Alise Zariņa: – Es saprotu, ka neesmu ne Putniņš, ne Inga, bet es gribu kaut ko pateikt, kamēr viņi domā. Man ļoti patīk, ka šīs Simtgades filmas ir kļuvušas par tādu kā jaunu žanru. Nav pat runa par to, vai viņas iet vai neiet vienā ietvarā, bet tas ir kaut kāds jēdziens, ar kuru cilvēki saprot kaut ko konkrētu, teikdami – šis ir simtgades kino, šis nav simtgades kino...   Mums jau ik pa laikam parādās kaut kādi žanri, kurus tad tālāk izmanto kā zīmolus; vienu no šiem žanriem, piemēram, sauc, es ļoti atvainojos, "Ēķis"... Un tagad mums ir jauns žanrs, mums ir Simtgades kino. Un cilvēki ne vienmēr interesējas, vai tas tiešām nāk no šīs te konkrētās programmas...

Kristīne Matīsa: – Nu, no vienas puses, īsti jau negribētos, lai šo Simtgades vārdu lieki valkā visādi konjunktūras izstrādājumi...
Jāni?

Jānis Putniņš. Foto: Agnese Zeltiņa

Jānis Putniņš: – Man nemaz īsti nav, ko teikt, es varētu varbūt tikai kaut ko līdzīgu, kā Alise nupat teica. Man liekas, lielākais ieguvums no tā visa ir, ka patiešām ir izveidojies tāds brends – Simtgades filmas.

Kristīne Matīsa: – Un ko mums tas dod, ko mēs ar to darīsim?

Jānis Putniņš: – Tas nozīmē tomēr kaut kādu kvalitātes latiņu. Lai nu kā te runāja, ka kino iet prom no skatītājiem, man liekas, liela problēma bija tā, ka šo gadu laikā ļoti daudzi dīvaini izstrādājumi ir gājuši pie skatītāja, bet viņam nav bijusi iespēja filtrēt, kas tad pie viņa te kinoteātrī ir nonācis. Savukārt šis brends, "Simtgades filma", tas deva kaut kādu tādu sajūtu...

Kristīne Matīsa: – Uzticības līmeni.

Jānis Putniņš: – Uzticību, jā. Tas nozīmē kaut kādu noteiktu kvalitāti, tas ir kaut kas salīdzinoši saprotams skatītājam, un vilšanās iespēja ir salīdzinoši maza, ja tu vispār apmēram zini, uz ko tu ej. Man liekas, ka līdzīgi būtu jāpopularizē arī tāds Kino centra brends – ka šī filma ir atbalstīta un finansēta NKC konkursā. Noteikti nāktu par labu filmu popularitātei.

Kristīne Matīsa: – Jā, bet tagad tas velk uz tādu jautājumu, kuru es arī noteikti gribu uzdot – vai turpmāk Latvijas kino procesi jābalsta uz šādām cikliskām un tematiskām kampaņām? Esmu dzirdējusi, ka producentiem visa šī Simtgades lieta ir tīri labi patikusi, viņi tagad labprāt gribētu, lai Kino centrs izdomā atkal jaunu programmu, nosauc to citādāk, dabū tai atkal naudu, atbalsta atkal mārketingu... vārdu sakot – ņemiet aiz rociņas un vediet. Starp citu, literatūras nozarē ir pilnīgi svaigs precedents – viņiem arī ļoti labi aizgāja tā vēsturisko romānu sērija Mēs. XX gadsimts, atnesa gan labu publicitāti nozarei, gan kvalitatīvu saturu, un rakstnieki (vai apgāds Dienas Grāmata) ir tagad izdomājuši jaunu kampaņu – atkal romānu sērija, ne vairs 13 romāni, bet 24, tagad par literatūras vēsturē nenovērtētiem rakstniekiem.

Tāpēc jautājums – vai pēc Simtgades programmas arī filmu nozarē vajadzētu izdomāt kādu konkrētu nākamo ciklu un aprūpēt to ar līdzīgām metodēm?

Vai tomēr paļauties uz to, ka nozare tagad ir uztrenējusi jaudu, spēku un pašapziņu, ka tagad vairs nav visi jāsasien striķītī kā bērnudārznieki pārgājienā, bet var ļaut pašam katram staigāt, kur grib un kā grib?

Ilze Roķe: – Es labprāt gribētu redzēt jaunu filmu programmu kinoteātros. It īpaši, ja šī programma tiek finansēta papildus jau esošajām kino atbalsta programmām un tiek realizēta ilgākā periodā nekā pusotrs gads.
Kino pamatauditorija ir skolēni, jaunieši un ģimenes ar bērniem, tāpēc, manuprāt, jaunā kinoprogramma varētu būt vērsta uz patriotisko audzināšanu, latviskās identitātes apzināšanos un sabiedrības integrāciju. Mums būtu kaut kas jāliek pretī krievu kino propagandai, lai gan tā ir cita tēma.

Inga Pērkone: – Man šķiet, ka valsts naudas dalītājiem, Kino centram un Kultūrkapitāla fondam, galvenais uzdevums būtu nerimstoši rūpēties par to, lai darbotos kas tāds, ko varētu apzīmēt kā simbolisku programmu Daudzveidīgs kino dažādiem cilvēkiem. Respektīvi, lai būtu līdzsvars tēmās un žanros, stilos un veidos, lai būtu filmas dažādām mērķauditorijām. Un tas nav pretrunā ar to, ka būtu īpaši jāturpina rūpēties par filmu aizvadīšanu līdz īstajam skatītājam un ilgstošu, regulāru pieejamību dažādās vietās un uz dažādām ierīcēm. Ar speciālām programmām ir iespēja nodrošināt līdzsvaru, ja kaut kā jūtami trūkst – atbalstīt debijas vai pirmās un otrās filmas; veicināt scenāriju tapšanu. Viss pārējais rada riskus – valsts varas tieša ideoloģiska diktāta risku no vienas puses un iztapīgas konjunktūras risku no otras puses.
Ar rakstniekiem ir citādi, jo tā ir iniciatīva, kurā nepiedalās politiku īstenojoša institūcija. Bet riskanti tas ir tik un tā, manuprāt, tīri mākslinieciskā ziņā. 

Inga Pērkone. Foto: Agnese Zeltiņa

Sonora Broka: – Topošo filmu grupēšana ir ļoti laba ideja, jo īpaši, domājot par skatītāju, kurš noteikti daudz ieinteresētāks būs apmeklēt, teiksim, piecas filmas no kaut kāda cikla/programmas; piecas filmas, kuras satur kāds ietvars. Turklāt šādu filmu kopu būtu daudz vieglāk izziņot medijos. Apšaubu, vai skatītāji citādi būtu gatavi paši sekot filmu uzņemšanas procesiem un tikpat aktīvi apmeklēt nesagrupētu piecu filmu izlasi, bet man varbūt ir pārāk skeptisks skatījums.

Ingas ideja šķiet ļoti simpātiska – tas, kas mums šobrīd pēc simtgades patiešām būtu nepieciešams, ir – līdzsvarot kino situāciju. Ilzes viedokli saprotu, bet

pēc pagājušā gada man gribētos sagaidīt kaut ko, kas būtu atbrīvots no patriotiskā virsuzdevuma. 

Alise Zariņa: – Es domāju, ka vienots lietussardziņš pats par sevi nav nekas slikts, un savā ziņā bērnu un jauniešu programma tagad ir tāds lietussargs, redzot, cik hroniski mums trūkst mūsdienīgu, vērtīgu ģimenes un jauniešu filmu. Man gan ir ļoti bail no tādiem uzstādījumiem, kas saistīti ar latviskuma audzināšanu, patriotismu un tā tālāk, jo tur jau ir viens solis līdz obligātai vajadzībai atrādīt valsti rožainā gaismā. Atceros gan Kaspara Gobas filmu @homo.lv, kuru deputāti ne pa jokam izbāra par tēmas izvēli, gan arī filmai Es esmu šeit veltīto kritiku par tēmu “kāda te Latvija parādīta, nesmuka un nabadzīga”.

Taisnība, ir būtiski arī kinomākslā just, ka Latvija ir daudzveidīga, ir svarīgi, lai maksimāli daudzas balsis kino runātu un taptu sadzirdētas. Tāpēc, ja būtu tādas programmas, kas meklē veidu, kā runāt par, piemēram, integrāciju, sociālām problēmām, minoritātēm, un ja vēl tām būtu lietussardziņš ar savu nosaukumu – brīnišķīgi! Kā jau nesen rakstīju – skatoties lietuviešu jauno kino, ir jūtams, ka viņi aizpilda nišas, kas mums pagaidām stāv tukšas. Iespējams, lai paātrinātu procesu, Kino centrs var vērst kinoveidotāju uzmanību uz šīm nišām, un sabiedrība būs ieguvēja. 

Bet, protams, šādas programmas var būt tikai papildu elements plašā kino klāstā, nevis “tagad būs divi gadi ar tādu kino, kam sekos četri gadi ar šitādu kino”.

Un, protams, jāatceras, ka mūsu ir maz – gan kā skatītāju, gan kā kino veidotāju, līdz ar to, izceļot kaut ko vienu, var pazust kaut kas cits. Katrā ziņā subjektīvi man liktos svarīgāk, lai mēs ražotu nevis tādu kino, pie kāda pieradis mūsu skatītājs, bet tādu, kas mūsu skatītāju pārsteigtu, attiecīgi arī filmas padarot konkurētspējīgākas lielākā kartē. Savā ziņā tas nozīmē arī iziešanu vispirms cauri visiem jau pastāvošiem žanriem un virzieniem, lai pēc tam redzētu, kāds varētu būt (šo es saku ironiskā un maigā tonī) latviešu jaunais vilnis. 

Alise Zariņa. Foto: Agnese Zeltiņa

Pēteris Krilovs: – Es tur redzu daudz problemātisku aspektu, un galvenais, visgrūtākais – precīzi formulēt to kopīgo Ideju – lai tā izaicina un pieļauj visvisādas interpretācijas, lai nav princips “pēc viena izmēra”. Simtgades programmai attaisnojums bija visvisādu sižetu un tēmu iespējamība, bet jebkurš cits tematisks sauklis, kā jau Alise saka, var draudēt ar tendenciozitāti. Piemēram, man jau ir kārtīgi noriebies politiķu un galveno personu nodrāztais teiciens “Es esmu Latvija!”, uzreiz gribas par to reflektēt tā riebīgi, riebīgi.

Un otrs aspekts – visi tādi mega-projekti pieprasa Kino centram arvien vairāk kļūt par kaut kādu Ģenerālproducēšanas institūciju,

un šādu problēmu es atceros vēl no 2000. gadu sākuma, kad arvien aktīvāk tika apspriests jautājums, vai Kino centram ir jākļūst par tādu atbildīgo virsproducentu visām Latvijas filmām. Vienu brīdi tika piekopts pretējais virziens, ka Kino centrs tikai sadala naudu un viss pārējais ir producenta paša ziņā – paši taisāt, paši pabeidzat, paši reklamējaties un paši laižat distribūcijā. Tas parasti beidzās diezgan bēdīgi, un tad Kino centrs bija spiests vairāk iesaistīties... Bet tās funkcijas, kas līdz ar to varētu uzgulties Kino centram, viņas jau nekur nav pat paredzētas. Tas ir liels papildu darbs, papildu atbildība un slodze, tur ir arī daudz juridisku pretrunu. Bet šī problēma ir ļoti veca, tā dīga un dīga, tikai visi izlikās, ka viņas nav.

Gints Grūbe: – Man likās, ka Jānis iezīmē vēl vienu tēmu. Proti, BBC ir tāds jēdziens "value for money" - respektīvi, kādu vērtību rada ieguldītā nauda. Ja kino veidošanā ieguldītā nauda nerada skatītāju skaitu, tad kas ir tā nākamā vērtība, kas rodas? Vai rodas labs festivālu kino, kas veido valsts atpazīstamību pasaulē? Ja arī tas nerodas, tad ir trešais jautājums, uz ko gan es gribu dzirdēt atbildi – kas tad ir tā vērtība, kas mums te rodas? Vai tas maina Latvijas kino veidošanas tradīcijas, vai valodu, un kādā veidā tas maina? Manuprāt, Latvijas kinovidē nav notikusi tieši šāda diskusija – par to, kādā veidā ieguldītie līdzekļi rada kādu paliekošu vērtību. Tomēr, ja Latvijas valsts iegulda, vienalga, 700 tūkstošus vai miljonu kinoveidošanā, tad man kā nodokļu maksātājam šis jautājums šķiet leģitīms.

Gints Grūbe. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Matīsa: – Nu, bet iznāk taču, ka Simtgades programma ir ļoti nomierinoši un pozitīvi  atbildējusi, skatītājiem nav ne par ko jāuztraucas – par mūsu, „nodokļu maksātāju naudu” taisa normālu kino!

Ilze Roķe: – Un no tiem, kam šī nauda ir iedota, tā lielākoties palikusi Latvijā un kaut kādā citādā veidā atgriezusies tautsaimniecībā.

Alise Zariņa: – Es nezinu, kā jūs, bet mani mazliet kaitina šie cilvēki, kas lec kājās, tiklīdz viņiem personiski nepatīk galvenās lomas atveidotājs filmā, un kliedz: "Par manu nodokļu maksātāja naudu!!!" Man vienmēr gribas viņiem palūgt nodokļu atskaiti...
Mēs taisām daudz filmu par mūsu „nodokļu maksātāju naudu”, un mēs tomēr zinām, ka vismaz dažas no tām ir visnotaļ labas. Un to cilvēku, kurš visu laiku sēž un sit pa galdu ar dūrīti, teikdams, ka „reizi divos gados par manu nodokļu maksātāja naudu kāds uztaisa filmu, kas man nepatika!” – principā mēs to pieņemam kā normālu, dabisku procesu.

Ir skaidrs, ka visu kino mēs nekomercializēsim, mēs vienkārši turpināsim par nodokļu naudu taisīt dažādu kino, un tagad tas ir kļuvis leģitīmāk.

Kristīne Matīsa: – Nu jā, mums tagad ir lieliski rezultāti, ko rādīt politiķiem, kuri beidzot saprot un pamana, kur ir tas latviešu kino, un tad viņi redz iemeslu atbalstīt vēl arī kaut ko nākotnē.

Inga Pērkone: – Man liekas, cilvēku interese ir pamodināta, nesalīdzināmi vieglāk tagad ir runāt par latviešu kino, un visi arī par to izsakās, ir redzējuši visu ko. Tas jau, man liekas, ir ļoti labi.

Bet, manuprāt, kur vēl ir tas labums – ne tikai filmu daudzumā, bet tajā, ka tomēr ir kaut kāds kvalitātes līmenis, zem kura šīs filmas nav noslīdējušas vai gandrīz nav noslīdējušas. Mēs ar Pēteri esam runājuši par to, ka zināmā mērā situācija atgādina padomju laiku Mākslas padomes, kurās katra topošā filma regulāri tika izskatīta dažādās stadijās, un arī tolaik, lai ko mēs domājam par oriģinalitāti un novatorismu, ko šīs padomes varbūt nokāva, bet bija kaut kāds līmenis, zem kura tomēr neatļāvās filmas izlaist. Un, cik es saprotu, arī šajā programmā tāds kontroles mehānisms bija, sākot jau ar ideju atlasi un scenārijiem, arī materiāla skatīšanās un apspriešana. Es saprotu, ka ikvienam no mums ir ļoti dažādi priekšstati par to, ko mēs gaidām no filmām, un varbūt var teikt, ka tas faktiski ir tāds cenzūras veids, šīs Mākslas padomes, bet nu kaut ko tas tomēr dod.

Arī Kultūrkapitāla fondā ir filmas, ko atbalsta, un ir arī pilnīgi skaidrs, ka ir tādas filmas, kuras filmu nozares ekspertu padome nekad neatbalstīs. Bet dīvainā kārtā dažas tādas filmas ir saņēmušas naudu no Kultūrkapitāla simtgades mērķprogrammas, un tur ir ļoti skaidri redzams, ka atlasei bijuši pilnīgi citi kritēriji, tur kaut kā tai konjunktūrai bijis vieglāk izsprukt cauri. Tāpēc šobrīd mēs redzam, ka tās filmas ir zem profesionāli pienācīga līmeņa, jo tur ticis vērtēts nevis filmas projekts kā kino, bet atbilstība kaut kādām simtgades vajadzībām.

Inga Pērkone. Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne Matīsa: – Tas ir tas, ar ko es sāku šo sarunu – mans patīkamais pārsteigums no Simtgades programmas ir, ka mēs taču varējām nobrukt, bet nenobrukām tajā līmenī, kāds ir Kultūrkapitāla mērķprogrammu rezultātos.

Pēteris Krilovs: – Jā, kā bija uz Raiņa un Aspazijas 150 gadiem – es biju spiests Kultūrkapitāla fonda komisijā teikt, ka ļoti labi saprotu, kas notiek, jo esmu piedzīvojis Ļeņinam 100, Ļeņinam 110, tieši tādā pašā garā...

Gints Grūbe: – Bet tas, ko Inga saka un Pēteris it kā ironizē par to Mākslas padomi – tas tomēr bija diezgan mobilizējošs un palīdzīgs faktors, jo tur bija pietiekami plašs ekspertu spektrs, ar kuru man bija samērā būtiskas un interesantas sarunas. Tur bija gan Krilovs, gan Streičs, gan [Gundega] Laiviņa, gan [Māra] Zālīte – eksperti, kuri ir gan iesaistīti, gan arī absolūti nesaistīti ar kinematogrāfu, bet viņiem ir pietiekami argumentēts viedoklis. Un tās reakcijas, kur kāds saka – nu, man tā montāža ne visai, vai kas... tas nostrādāja pēc tam tālākajā procesā. Un tā ir saruna zaļā stadijā, kur parasti normālā procesā nelaiž iekšā nevienu no malas, rādīt melno materiālu vai tamlīdzīgi. No šīs pieredzes gan var mācīties, man liekas, attiecībā uz nākotni. Mums ir tendence Latvijā, ka par filmu ekspertiem konkursos sēž citi producenti vai velns viņu zina kas, ko bieži saliek tajās komisijās, kad dala naudu. Un es taču neiešu pie konkurējošas studijas producenta rādīt savu melno materiālu, lai viņš iesaka, kā man taisīt filmu!

Kristīne Matīsa: – Jūs tik tieši uztverat to savstarpējo konkurenci?!

Gints Grūbe: – Bet, protams, ka ir konkurence tik mazā vidē!

Pēteris Krilovs: – Nu man jau vienmēr, kad es biju izsaukts vai skatīties materiālu, vai ko citu, tad vienmēr bija jākniebj sev kājā, lai atjēgtos – nu, paga, kuros gados tad es te atrodos, šī taču nav Rīgas kinostudijas Mākslas padome!

Kristīne Matīsa: – Bet tu redzi, Gints saka – ir bijusi jēga! Prieks dzirdēt.

Pēteris Krilovs: – Nevis patīkami, bet interesanti to dzirdēt, tur ir, ko padomāt... Kaut gan es, patiesību sakot, jau sen, tajās ikgadējo konkursu ekspertu komisijās strādādams, bieži vien šķendējos par to, ka es redzu – tieši producenti kaut kā jocīgi vada to savu producējamo filmu. Man vienmēr likās, ka viņi varētu no režisora un no grupas prasīt lielāku atdevi, lielāku izdomu, arī paši kaut kādā veidā stimulēt. Man vairākas latviešu filmas liekas tādas, kur producenti ir nogulējuši attīstību. Vai nu nebija vaļas, vai arī pašiem nebija ideju, kā to taisīt...

Tāpēc man liekas, ka tieši šis process, kas tagad ir noticis, ir arī ļoti attīstījis producentu kapacitāti un, ja varētu tā teikt, libido. Sajūtu, kā ir tad, kad ir vērts censties un ir vērts izaicināt.

Ilze Roķe: – Man liekas, caur to producenti ir kļuvuši vairāk par producentiem, nevis par režisoru draugiem un čomiem.

Pēteris Krilovs: – Jā, agrāk bija mazliet tā – kā mākam, tā maunam, un ir labi...

Gints Grūbe: – Tas ir tas, ko stāstījuši tie, kas veidoja to nekad neeksistējušo Rīgas dokumentālā kino skolu – viņiem bija ļoti svarīgas tieši savstarpējās sarunas par to, ko viņi katrs tajā brīdī dara. Mums šāda veida telpa īsti nepastāv tajā radīšanas brīdī, viņa varbūt pastāv kādā draugu lokā...

Ilze Roķe: – Tāda telpa pastāv, ja filmai ir izplatītājs jau no scenārija stadijas. Tas ir tas, kā es strādāju ar producentiem – mēs ejam cauri visam no idejas, no scenārija, un viss tālākais.

Kristīne Matīsa: – Tā jūs ar Blēžiem un Svingeriem strādājat?

Ilze Roķe: – Ne tikai ar viņiem, ar visiem mēs strādājam no paša sākuma. Arī ar Billi mēs ļoti daudz bijām iekšā visā procesā, kopš brīža, kad parādīja vēl galīgi nepabeigtu darbu. Ir vajadzīgs tas skats no malas, jo citādi, kā man liekas, producentam reizēm ir pat bail pateikt kaut ko sliktu režisoram, lai neaizskartu viņu attiecības. Un tad ir labi, ja cilvēks no malas var pateikt, ka tu kaut ko dari ne tā, kā vajag.

Kadrs no filmas "Bille". Foto: Jānis Deinats

Pēteris Krilovs: – Mani interesē, ko Alise domā par to. Vai tu kā jauns kinematogrāfists savā turpmākajā karjerā gribēsi patstāvīgi strādāt un taisīt filmu par saviem līdzekļiem, ne pārāk meklējot valsts atbalstu caur šādām komisijām un žūrijām, vai arī, gluži otrādi, tu tomēr paļaujies uz to, ka pie pareizi organizētas konkursu sistēmas tas ir normāls process? Jo varbūt vajag iet to Kriminālās ekselences fonda ceļu un taisīt pašiem?

Alise Zariņa: – Nu, pirmkārt, par Kriminālās ekselences fondu, no kā ļoti daudziem jauniem kinoveidotājiem bija bail, ka uztaisīs cilvēki ļoti ilgā laikā filmu par ļoti maziem līdzekļiem, un visi tad teiks - re, tā arī var! Jā, tā var, bet vai tā vajag?! Tad tā nav industrija, tādu filmu cilvēks dzīvē var uztaisīt vienu, jo, kad tu izej viņai cauri, neguli naktīm un neguli dienām, katru dienu zvani draugiem un saki – tikai šoreiz izpalīdzi man! – un pēc tam nākamos piecus gadus tu katram no viņiem esi parādā... Jā, forši, ka tā var, apbrīnojams entuziasms, bet tad visiem tā arī paliks pirmā un pēdējā filma.
Es tagad arī to zinu, jo man martā nāk ārā filma, kas ir taisīta par ļoti maziem līdzekļiem – gan ar valsts finansējumu, bet tas bija tas Kultūrkapitāla mikrobudžets, kur sanāca, ka mēs paši piemaksājām par šo savu hobiju. Un man, protams, gribētos uzņemt lielu filmu...
Man liekas, tāds valsts atbalsts iedod pietiekami lielu neatkarību, ja var ticēt arī tam, ko saka Pēteris, ka pat visādi ekspertu vērtējumi netiek kaut kādā veidā uzspiesti. Savukārt, ja tu mēģini radīt šo komerciālo produktu, protams, tas ir daudz grūtāk.

Kristīne Matīsa: – Bet jautājums bija – vai tev visa šī procedūra, kā notika Simtgades lietas, neliekas pārāk vecišķa un nenormāla mūsdienīgam kino procesam?

Alise Zariņa: – Es domāju, vismaz pagaidām nē. Pirmkārt, mums pagaidām vēl ir ļoti grūti atpelnīt un pat radīt komerciālu kino kā tādu, mēs vēl arī to mācāmies darīt.

Kristīne Matīsa: – Kā tad "pagaidām", neatkarīga valsts mums ir jau cik gadus, cik tad vēl "pagaidām"?

Alise Zariņa. Foto: Agnese Zeltiņa

Alise Zariņa: – Es taču esmu jauna, es izlikšos, ka viss tikai nupat sākās! Es domāju, mums arī skatītājs aug līdzi, un viņam interese par žanriem radīsies tad, kad šie žanri attīstīsies. Kad būs plašāks piedāvājums, viņš varētu arī plašāk skatīties, jo man liekas, ka pašlaik tie dalījumi ir diezgan bīstami. Es vispār esmu baigais vidusceļa piekritējs, kas varbūt nav pareizi daudziem citiem, bet man ļoti nepatīk šis ārkārtīgi izteiktais sadalījums – māksla tautai un māksla mākslai. Mauksim tagad komerciālo līdz galam vai mauksim tagad mākslu līdz galam – man liekas, tas ir ļoti biedējoši.
Valsts finansējumu var mēģināt izcīnīt, jo arī valsts finansējums taču grib uzrunāt skatītāju, bet ne tikai. Komerciālā kino mērķis, protams, ir uzrunāt skatītāju tādu, kāds viņš ir tagad, bet caur valsts atbalstu, man liekas, tas skatītājs varbūt var kaut kādā veidā augt, redzēt kaut ko citu, tur ir vairāk vietas eksperimentiem.

Pēteris Krilovs: – Nu jā, Alise lieto vārdu „komerciāls”, kas, patiesību sakot, ir Latvijā ļoti neizzināts termins, īpaši par kino produkciju runājot. Kas ir komerciāls kino, kas vispār ir komerciāla prece, kāpēc kaut ko pēkšņi pērk un kaut ko pēkšņi nepērk ne par kādu naudu... Tas, man liekas, ir ļoti plašs jēdziens.

Ilze Roķe: – Es gribu pateikt, kas man liekas no Simtgades filmām ļoti komerciāli veiksmīga, ko es uzskatu, godīgi sakot, par tīru komerciju – tas ir Homo novus.

Kristīne Matīsa: – Bet tas ir tas kvalitatīvais gals, mēs visi priecātos vairāk tādas filmas redzēt un taisīt.

Kadrs no filmas "Homo novus"

Ilze Roķe: – Un tas būtu tas, ko man ļoti gribētos redzēt nākotnē – ka tā ir komercija, bet vienlaikus arī māksla. Bet tādu filmu nevar uztaisīt par privātiem līdzekļiem, tāpēc ir vajadzīgs valsts atbalsts.

Pēteris Krilovs: – Par šo filmu man vispār gribētos kaut kādu dziļāku analīzi, es nezinu, kādu statistisku aptauju vai kā citādāk – kas tas ir šajā filmā, kas pievelk skatītājus. Vai tas ir par to labo, veco dzīvi, par greznām kleitām, par skaistiem cilvēkiem...

Kristīne Matīsa: – Man liekas, tur vienkārši ir ļoti gaiša un priecīga noskaņa. Divreiz, trīsreiz skatoties, es sevi visu laiku pieķēru, ka sēžu ar platu smaidu!

Pēteris Krilovs: – Jo tā nav interese par to, kādas mākslas problēmas bija trīsdesmitajos gados...

Kristīne Matīsa: – Nē, ne par Anšlavu Eglīti, ne par ko, tur vienkārši prieks pludo no ekrāna, un cilvēkiem patīk justies patīkami.

Pēteris Krilovs: – Un diezgan, jāsaka, tāds naratīvi sarežģīts humors, tos Anšlava Eglīša jokus nemaz tā uzreiz nevar saprast, tur vēl jāpaklausās, ko viņš īsti pateica. Jā, tā ir interesanta parādība, es, patiesību sakot, pat negaidīju, ka šī būs tik veiksmīga filma...

Ilze Roķe: – Un 1906 arī būs komerckino. Es nezinu, cik jūs esat jau kaut ko redzējuši, es esmu diezgan daudz skatījusies materiālu – tas arī ir komerckino.

Kadrs no filmas "1906". Foto: Jānis Spurdziņš

Pēteris Krilovs: – Es domāju, pie labāka, lielāka filmu klāsta tādi Svingeru un Blēžu gadījumi vienkārši pazudīs, bet nepazudīs komerckino kā tāds.

Ilze Roķe: – Bet cilvēki taču mācās, producenti arī mācās no tā, ko piedzīvo. Visi tie profesionāļi, cik nu viņu te Latvijā ir, – ja viņiem visu laiku ir darbs, viņu profesionalitāte aug no vienas filmas uz otru, viss iet uz augšu.

Kristīne Matīsa: – Honorāru prasības arī iet uz augšu...

Gints Grūbe: – Es teiktu, ka nozare sasniedza maksimumu, manuprāt – ar to filmu apjomu, kas pēdējos divos gados bija ražošanā, jau patiešām sāka pietrūkt profesionālu cilvēku tādās atslēgas profesijās kā montāžas režisori, skaņu režisori... Tāda tendence bija un tikai laimīgā kārtā neizvērtās par problēmu, jo visas filmas tika uztaisītas un iznāca laikā, bet ja būtu vēl kāda jātaisa...

Kristīne Matīsa: – Tas arī, starp citu, ir neraksturīgi latvju plānošanai, ka viss iznāk laikā, kā iecerēts... Un tās divas filmas uz 2019. gadu tika pārliktas ne jau tāpēc, ka nepaspēja pabeigt, bet tāpēc, ka mēs piedzīvojām Simtgades plānošanas fenomenu – jau pavasarī pēkšņi sāka izskatīties, ka ir pārāk cieši saliktas pa mēnešiem tās Simtgades filmas, rēķinoties ar to, ka parasti jau skatītāji diez ko neiet uz latviešu kino.

Likās – aizies pirmajās divās nedēļās tie piecpadsmit skatītāji pa dienu, un viss, un apstāsies. Bet katrai filmai bija ievērojami daudz vairāk skatītāju, nekā tika iepriekš prognozēts.

Gints Grūbe: – Es patiešām prasītu nākotnē no producentiem lielāku atbildību par to, lai uz viņu filmām skatītāji ietu. Jāuzsver, ka tā ir arī producentu atbildība – strādāt kopā ar kinoteātriem.
Un otrs aspekts ir – plānot mārketinga izdevumus jau filmas ražošanas procesā. Tai skaitā, arī veidot sistēmu, kā Kino centrs to publisko finansējumu piešķir. Jo Simtgades programmā tā bija būtiska investīcija, atšķirībā no parastā filmu ražošanas procesa, kur ieguldījums filmu mārketingā bija paša producenta risks, cik lielā mērā viņš ir gatavs riskēt ar savu paša naudu.

Kristīne Matīsa: – Vai simtgades kontekstā bija vieglāk strādāt ar šo filmu mārketingu? Tas simtgades zīmols kaut ko dod?

Gints Grūbe: – Protams, viennozīmīgi! Zīmols nē, bet tu vari lielākā apjomā plānot visādas vides reklāmas un visu...

Kristīne Matīsa: – Vienkārši bija vairāk naudas?

Gints Grūbe: – Tieši tā – naudas vairāk, stendu vairāk, un tas viss atsaucās uz rezultātu. Tu riskē ar daudzām lietām, tu nezini, vai tā krievu raidstacijā nopirktā reklāma tev atsauksies, vai tu tādā veidā dabūsi to skatītāju. Izrādījās, ka var dabūt. Tā ka nauda ļauj mazliet vairāk riskēt un pēc tam izdarīt secinājumus.

Ieguldījums ir ļoti svarīgs, to var redzēt arī rezultatīvajos rādītājos – noteikti varēs analizēt par atsevišķām filmām, kura cik daudz ieguldīja mārketinga izdevumos.

Kristīne Matīsa: – Vai mums finālā vēl būtu jāparunā par optimistisko tēmu, ka filmu nozare uz visas simtgades fona ļoti labi izskatās? Daudziem citiem pārmet bezjēdzīgus tēriņus, bet mums, paldies dievam, nepārmet...

Pēteris Krilovs: – Nu tiešām – paldies dievam!

Kristīne Matīsa: – Te pat laikam īsti nav, ko apspriest.

Pēteris Krilovs: – Simtgades programma apstiprināja vienu lietu, ar ko mēs saskaramies no Nacionālās filmu skolas viedokļa, jo pārstāvam mācību programmu, kas tieši apkalpo radošās industrijas. Tagad tas ir tik ļoti modīgs jēdziens, tā radošā industrija, viņa visiem ir uz mēles, un – lai nu kas, bet kino ir tieši tāda radošā industrija. Un Simtgades programma apstiprināja, ka Latvijā šo industriju var iedarbināt un tai tomēr ir potenciāls, lai gan bija aizdomas, ka viņa jau sen ir pamirusi un nomirusi. Tomēr kaut kādi spēki pamodās, un tas viss deva labus rezultātus. Bet jāatceras, ka nostrādāja visa sistēma kopumā, uz to tā arī nākotnē vajadzētu skatīties, ka vajadzīga sistēma.

Simtgades filmu autori un skatītāji kinoteātrī "Splendid Palace". Foto: Gatis Rozenfelds

Saistītie raksti



Komentāri:


Raivo
07.01.2019, plkst. 15:25

Interesanta diskusija. Būtiskākais bija jautājums, ko uzdeva G. Grūbe un uz kuru nav atbildes nedz diskusiju dalībniekiem. nedz NKC. BBC ir tāds jēdziens "value for money" - respektīvi, kādu vērtību rada ieguldītā nauda. Ja kino veidošanā ieguldītā nauda nerada skatītāju skaitu, tad kas ir tā nākamā vērtība, kas rodas? Vai rodas labs festivālu kino, kas veido valsts atpazīstamību pasaulē? Ja arī tas nerodas, tad ir trešais jautājums, uz ko gan es gribu dzirdēt atbildi – kas tad ir tā vērtība, kas mums te rodas?

Kristīne Matīsa
07.01.2019, plkst. 15:44

Raivo, bet kāpēc jums liekas, ka mums noteikti jānonāk līdz trešajai pakāpei, it kā pirmo divu nebūtu? - Simtgades filmām taču ir gan ievērojams skatītāju skaits (ne visām, protams), gan arī festivālu panākumi (atkal ne visām, bet tas tikai dabiski). Un, protams, vienmēr būs arī trešā pakāpe, tas pieder pie normāla kinodzīves procesa, bet nevajag sakoncentrēties tikai uz to!

Raivo
08.01.2019, plkst. 12:51

Mums nav jānonāk :) Trešā pakāpe ir nemainīgi pastāvējusi Latvijas kino kopš neatkarības atjaunošanas... Simtgades filmas to ir lielā mērā izjaukusi, protams bija daži precedenti pirms tam, bet lielais vairums valsts naudas atbalstīto filmu tā arī ir pazudušas nekuriezemē.....mūsu mākslinieku "lielo mākslu" nav sapratuši nedz latviešu skatītāji, nedz starptautisko kinofestivālu kuratori.. kaut vai nesenie piemēri... Ausma,, Pelnu sanatorija,

Elīna Reitere
12.01.2019, plkst. 00:12

Es gribētu iebilst tam, ka, kā Raivo to ir formulējis, "mūsu mākslinieku "lielo mākslu" nav sapratuši nedz latviešu skatītāji, nedz starptautisko kinofestivālu kuratori.. kaut vai nesenie piemēri... Ausma,, Pelnu sanatorija," Te ir pilns AUSMAS līdz šim saņemto balvu saraksts starptautiskajos festivālos (angliski): Best camera work at Tallinn Black Nights Film Festival (Estonia); Best feature (Art & Expierence) at Fajr International Film Festival (Iran); Special prize for visual concept at Andrey Tarkovsky International Film Festival ZERKALO (Russia); “Underground prize” for best film at KINOSHOCK film festival (Russia); Prize of Russian film press at KINOSHOCK film festival (Russia); Prize for best director at KINOSHOCK film festival (Russia); Prize for best film - Polish Guild of Cinematographers:

Elīna Reitere
12.01.2019, plkst. 00:35

Savukārt "Pelnu sanatorija" ir bijusi 4 "A" klases festivālu oficiālajās programmās: Šanhajā, Goa, Maskavā un Kairā. Iegūtās balvas: Labākā filma 38. Kairas Starptautiskā kino festivāla Kritiķu nedēļā, žūrijas speciālbalva GoEast festivālā Vīzbādenē un galvenā balva Rīgas Starptautiskajā kino festivālā. Ja tomēr runājam arī par Lielo Kristapu: abas filmas ir saņēmušas šo balvu vairākās kategorijās. Jāuzsver, ka tās abas uz Kristapiem konkurēja vienā gadā, kompānijā ar Renāra Vimbas "Es esmu šeit," kas togad tika apbalvota kā gada labākā pilnmetrāžas spēlfilma. Savukārt Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā "Es esmu šeit" ieguva Kristāla lāci. Un kur tad vēl Ivara Selecka "Turpinājums" un Kristīnes Briedes& Audriusa Stoņa "Laika tilti!" Nav tā, ka Latvijas filmas starptautiski neviens nepamana.

vilnis vejš
13.01.2019, plkst. 00:07

ELīnai Reiterei - Panākumi ir forša lieta, bet ir tendence uzdot jebko par Oskaru. Konkrēti, Pelnu Santorija bija nevis Maskavas festivāla konkursa programmā (ar ko visbiežāk asociējas "oficiālā"), bet progrmmā "spektrs", kasilustrē kino dažādību. GO East Visbādenē, kāliecina nosaukums, kas iepazīstina vācu publiku ar austrumeiropas kino,lielākoties nepazīstamiem vārdiem. Žūriju vadīja Laila Pakalniņa,kas arī liecina par festivāla līmeni, lai ko tas nozīmētu

vilnis vējš
13.01.2019, plkst. 00:31

Vēl mazliet: mazliet rūpīgāk skatoties foto no izslavētā "Balto kreklu" triumfa Kannās, nevarēja nepamanīt, ka publikā gandrīz tikai Latvijas delegācija - visuresošā A. U. un Karnevāla zēni, plus laikam diplomāti. Programma bija nevis visu pasaules šedevru, bet nesen restaurētu filmu izlase. Starp kurām bija arī šedevri, un, protams, protams, labi ka tā. Pasaulē cilvēki ir atsaucīgi mazu un nezināmu valstu mākslai, ne tikai izcilībām - tā ir maza atšķirība no Latvijas, bet arguments "mēs bijām festivālā" sen vairs neko neliecina. Ja kam pienākas Oskars, tad Kristīnei, kas sacer fantastiskas preses relīzes - neteiksim, ka pārspīlētas, bet, nu, iespaidīgas gan. Šaja sarunā uzkrītoša ir nevēlēšanās pieminēt KEF, kam tomēt bija lielāki kases ieņēmumi nekā vairākām simtgades filmām, kopā ņemtām. Kā saka, resoriskā pieeja dzīvo un uzvar

Kristīne Matīsa
17.01.2019, plkst. 12:14

Vilni, paldies par smalku ironiju:)))), un pilnīgi piekrītu, ka festivālu nozīmi mūsu dzīvē nevajag pārspīlēt:)). Bet par resorisko pieeju gan nav taisnība, mēs vienkārši nejaucam tēmas - ja Tu varbūt pamanīji:)), šī diskusija ir tieši par Simtgades filmām, bet "par KEF" būs nākamā - Kino Raksti patiešām jau nopietni plāno apmēram februārī sarunu par tādu kino, kas top alternatīvos finansējuma modeļos un reizēm (bet ne bieži) izpelnās lielāku publikas ievērību, nekā valsts finansētas filmas. Tāpēc no šīs sarunas viss par KEF tika īsināts, bet nākamreiz par to vien runāsim:))))))!



Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi