Šausmu terapija. Ne tikai ar motorzāģi

Šausmu / horror filmas nav tikai par to, "kā meiča ar lieliem pupiem bēg no džeka ar motorzāģi" - patiesībā šajā žanrā ir daudz vietas intelektam un režisora prasmēm. 21. gadsimta Latvijā uzņemtas divas šausmu filmas – Aika Karapetjana “M.O.Ž.” (2014) un Kristiāna Riekstiņa “Eva” (2018), un Latvijas Kinematogrāfistu savienības organizētā diskusiju cikla “Kokons” ietvaros, Kaņepes Kultūras centra telpās abu šo filmu režisori sarunājas par žanra izaicinājumiem. Sarunu vada kinorežisore un pētniece Liene Linde.

Lai gan šausmu filmas kinomīlētāju publika ne vienmēr uztver ar lielu nopietnību, pēdējās desmitgadēs žanrs arvien vairāk pierāda, ka var piedāvāt izaicinošu, pašrefleksīvu un pat sociālkritisku veidu, kā stāstīt kinematogrāfiskus stāstus. Šī žanra specifiskās prasības var izrādīties režisoram īpaši nozīmīgas gadījumos, kad jāapgūst kino veidošanas iemaņas, jāstrādā ar mazu budžetu vai arī jāparaugās uz šķietami pazīstamu stāstu no neierastas perspektīvas.

Žanra interesentiem atgādināsim, ka 25. aprīlī kaimiņvalsts Igaunijas rietumos, ostas pilsētā Hāpsalu, sāksies Starptautiskais šausmu un fantāzijas žanra festivāls HÕFF (25.-28.04.), kurš parasti savu sākuma laiku saskaņo ar pilnmēness parādīšanos un šogad īpaši gaida viesus no Latvijas. Visu par festivālu un tā programmu lasiet ŠEIT.

Liene Linde: - Sākšu ar jautājumu, kas varbūt nav tieši saistīts ar šausmu filmām, un pajautāšu – kā jums klājas profesionālajā dzīvē? Kristiān, ko tu dari tagad, pēc Evas pabeigšanas? Pie filmas tu strādāji vairākus gadus, un filmu veidotājiem pēc tam mēdz iestāties tāda kā “pēc-radīšanas depresija”. Kā tu plāno tikt ar to galā?

Kristiāns Riekstiņš: - Jā, ir grūti tad, kad tu filmu taisi, ir daudz šaubu un šķēršļu, bet arī pēc filmas pabeigšanas ir jautājums – ko nu? Bet man tā tukšuma sajūta jau laikam sāk pāriet, es sāku domāt par nākamo filmu. Ja kino dievi būs labvēlīgi, es gribētu uztaisīt detektīvu. Nevaru apgalvot, ka es to jau rakstu, bet es domāju par rakstīšanu, un tā, manuprāt, īstenībā ir procesa lielākā daļa.

Liene Linde: - Pilnmetrāžas detektīvu?

Kristiāns Riekstiņš: - Cerams!

Liene Linde: - Un tu, Aik?

Aiks Karapetjans: - Paralēli iestudējumam Nacionālajā operā strādāju arī pie trim kino projektiem, pie scenārijiem. Mēģinu kaut ko bīdīt uz priekšu.

Liene Linde: - Par kuru no tiem pēdējā laikā esi domājis visvairāk? Varbūt vari ieskicēt žanru?

Aiks Karapetjans: - Par to, par ko esmu domājis un rakstījis veselu gadu. Uzrakstīju vienu draftu scenārijam, bet tad izlēmu, ka pats nerakstīšu. Atradu divus cilvēkus, kuri rakstīs to, ko esmu izdomājis, – tas viss ir manā galvā, bet viņi to uzrakstīs labāk. Par ko ir stāsts? Kāda starpība – tik un tā jūs visdrīzāk nevienu no tiem neredzēsiet… (Smiekli zālē). Labi ja viens no šiem projektiem vispār īstenosies. Patiesībā tieši tāpēc es strādāju uzreiz pie trim projektiem – lai vismaz viens ietu uz priekšu. Tad, ja vienam paveiksies, rezervē būs vēl divi citi. Es domāju nevis kā latviešu, bet kā armēņu režisors – mazliet uz priekšu.

Liene Linde: - Bet faniem jāzina, ko gaidīt!

Aiks Karapetjans: - Man fanu nav, neviena… (Smiekli zālē).

Kristiāns Riekstiņš un Aiks Karapetjans

Liene Linde: - Labi, pievēršamies šausmu žanram, kas ir šī vakara tēma. Vai jūs atceraties pirmo reizi, kad iepazināties ar šausmu kino? Es bērnībā noskatījos vairākas šausmu filmas, un kopš tā laika man ir ļoti nepatīkami būt mājās vienai.

Tāds ir motīvs arī jūsu abu filmās – ka mājās labāk nebūt vienam.

Kristiāns Riekstiņš: - Man laikam īsti nav tādu atmiņu, jo tīņa vecumā es šausmu filmas neskatījos vispār. Man šķita, ka tas ir mazliet jēli, katrā ziņā tās mani īsti neuzrunāja. Reiz gan televīzijā redzēju šausmu filmu Aplis – to es atceros. [Red. piezīme – informāciju par sarunā minētajām filmām skatiet sarunas beigās.]

Aiks Karapetjans: - Cik tev gadu?

Kristiāns Riekstiņš: - Man ir divdesmit pieci.

Aiks Karapetjans: - Tu redzēji japāņu versiju?

Kristiāns Riekstiņš: - Nē, amerikāņu versiju. Man liekas, japāņu filmu mums teļļukā nerādīja. To Apli es redzēju, vasarnīcā dzīvodams ar krustmāti, un pēc tam kādu laiku nevarēju gulēt, bija stipri neomulīgi. Tā ir viena atmiņa par šausmu filmu, kas atstāja pamatīgu iespaidu, – kad ir vienkārši nepatīkami. Skatīties televizorā, kā meitene izkāpj no televizora, ir ne visai… Liekas, ka man tad bija pat vairāk gadu, nekā būtu forši atzīt.

Kadrs no filmas "Aplis/The Ring" (2002)

Vēl pirms tam bija filma Face / Off – gan ne šausmu filma, bet ļoti laba filma ar Nikolasu Keidžu un Džonu Travoltu, kur vienam varonim pārstāda otra seju. Tas bija vēl agrākā vecumā, un tas bija kaut kas tāds, pēc kā tu naktī celies un meklē mammu un tēti: “Kāpēc jūs man ļāvāt šo skatīties?!”
Tāda pieredze man lika domāt, ka varbūt nevajag šādas filmas skatīties, varbūt esmu pārāk bailīgs. Nākamā interese man radās, tikai mācoties filmu skolā. Tad tik daudz ko centies noskatīties, tik daudz ko iepazīt un saprast, kamēr sāk likties – nu labi, varbūt tomēr tajā kaut kas ir… Tad tu sāc novērtēt aroda prasmi un sarežģītības līmeni, kas ir tajā žanrā.

Aiks Karapetjans: - Es esmu vecāks par Kristiānu un jau biju jauns un smuks cilvēks, kad rādīja Apli. Bet 1990. gadā man bija septiņi gadi, un tajos laikos bija tāds kanāls KS Video, kurā rādīja pirātiskās filmas. Kādu vakaru rādīja Omen, 70. gadu filmu, vecāki man aizliedza to skatīties, un tā nu mēs ar māsu sēdējām blakus istabā, no kurienes es visu dzirdēju.

Es vēl līdz šim neesmu to filmu redzējis, bet es esmu viņu dzirdējis, un tas bija ļoti baisi.

Tas slavenais ierunātājs – kā viņš tur runāja! Likās, ka tā ir ārprātīgi šausmīga filma.
Tā bija mana pirmā saskarsme ar šausmām. Nākamreiz es šim žanram pievērsos krietni vēlāk, patiesībā diezgan nesen – kad sapratu, ka visu laiku esmu to ignorējis. Tolaik, taisot savu filmu, es sāku pētīt šausmu žanru un noskatījos diezgan daudz ko.

Kristiāns Riekstiņš: - Kuru filmu taisot, M.O.Ž?

Aiks Karapetjans: - M.O.Ž., jā. Es jau no sākuma biju izdomājis, ka tā būs šausmene, un tā arī sāku interesēties par šausmenēm. Sāku skatīties un domāt, kas man tajās patīk, kas nepatīk.

Kadrs no Aika Karapetjana filmas "M.O.Ž." (2014)

Liene Linde: - Par bērnību es jautāju tāpēc, ka, manuprāt, vairumam skatītāju tas ir laiks, kad notiek pirmā saskare ar šausmu filmām. Tas tomēr ir mazliet atšķirīgs kino žanrs, jo ir ļoti juteklisks un spēj mūs ietekmēt pat instinktīvā līmenī. Man šķiet, viena no lietām, kas to raksturo, ir vienmēr klātesošs, vārdos īsti nenosaucams noslēpums. Filmas atrisinājums ir ne tik daudz sižetisks – tāds var būt, bet var arī nebūt –, drīzāk skatītājs pats atrisina šo nenosaukto noslēpumu, viņš saprot, kas tas bija.
Tā kā jūs abi esat profesionāļi, kas šausmu kino ir pētījuši no iekšpuses, vai varat pateikt savu definīciju par to, kas īsti ir šausmu žanrs?

Kristiāns Riekstiņš: - Es varbūt neesmu tik smalki definējis, bet tas, ko tu saki par noslēpumu, man ir baigi svarīgi. Man vispār patīk jebkura filma, kurā ir mistērija – kaut kas tāds, ko es gribu uzzināt. Mani tas bieži vien uzrunā pat vairāk nekā, teiksim, filmas konflikts. Ja ir divi cilvēki, kuri viens otru grib saraut gabalos, – nu, varbūt tas ir diezgan interesanti… Toties, ja ir kaut kas tāds, ko mēs nezinām, tad man jādomā – nu, kā tad tur īsti ir?
Man liekas, ja būtu filma ar spokošanos, bet tu beigās neuzzinātu, kādēļ tur spokojas… Tad tā varbūt būtu žanra apgriešana kājām gaisā.
Ir vajadzīga arī kaut kāda mistikas, noslēpuma līnija. Un ir dažādi stiķi, vietas un situācijas, kas tevī izraisa baiļu vai satraukuma sajūtu par to cilvēku, kuru tu redzi ekrānā.

Kristiāns Riekstiņš

Liene Linde: - Vai tu varētu teikt, ka šausmu kino ir tas, kurš tev kā skatītājam rada baiļu sajūtu?

Kristiāns Riekstiņš: - Baiļu sajūtas jau arī var būt dažādas. Vienas bailes ir tad, kad tu norausties, salecies, bet ir citas bailes, kuras… Ir filmas, kas mazāk biedē pirmajā veidā, bet ar savu ideju atstāj ārkārtīgi dziļu nospiedumu. Un tu par to domā – kā cilvēki var viens otram to nodarīt?

Aiks Karapetjans: - Man jebkurš žanrs ir tikai iesaiņojums. Mēs varam iedomāties piemēru – stāstu par vīrieti, kurš satiek sievieti, iemīlas, pēc tam viņi šķiras. Pieņemsim, ka stāsts ir par šķiršanos. Šo stāstu var izstāstīt ļoti dažādi – gan kā komēdiju, gan kā šausmeni. Mani vairāk fascinē tas, ka tu nevis sāc ar “es taisīšu šausmeni”, bet gan sākumā izdomā stāstu un tikai pēc tam sāc domāt par to, kā tu to stāstīsi. Tā ir labāk.
Pēdējo astoņu gadu laikā mani šajā žanrā vairāk pavelk tieši tās filmas, kas būtībā nav šausmenes. Savā būtībā tās ir komēdijas. Piemēram, viena no pēdējām, kas man labi aizgāja, bija filma Get Out, kura savā būtībā ir komēdija, bet uztaisīta ar šausmu elementiem.

Kadrs no filmas "Prom!/Get Out!" (2017)
Ņemot vērā, ka mēs joprojām dzīvojam postmodernā pasaulē, tas, ka filmā vari apvienot dažādus žanrus, joprojām ir aktuāli. It sevišķi šajā žanrā, kuru pirms gadiem 10-15 režisori un skatītāji uztvēra diezgan virspusēji. Šobrīd tas iegūst papildu dimensiju.

Izrādās, ka šis žanrs var būt interesants – ne tikai par meiteni ar lieliem pupiem, kura bēg no džeka ar motorzāģi...

Svarīgāka kļūst atmosfēra. Varētu uztaisīt, piemēram, šausmeni par meiteni un runājošu suni – tā varētu būt ļoti interesanta filma. Pielikt tam šo žanru – un uzreiz liktos, ka stāstam parādās jauna perspektīva. Tā ir iespēja izdarīt kaut ko jaunu, interesantu, svaigu. Jebkurš žanrs ir spēles noteikumi. Tu ļoti labi saproti, pēc kādiem noteikumiem tu spēlē, un tu vari tiem sekot, tos lauzt, uztaisīt kaut ko citu… Visdrīzāk tas būs liels feils, bet pamēģināt tu vari.

Liene Linde: - Vispār Latvijā šausmu kino ilgu laiku bija pamests novārtā. Šķiet, ka pēdējā filma pirms M.O.Ž. bija Vasilija Masa 1992. gada filma Zirneklis. Pēc tam īsti nekas nenotika vairāk nekā divdesmit gadus.

Aiks Karapetjans: - Kāpēc tu domā, ka tā ir šausmene? Mani vienkārši interesē, kā tu to definē.

Liene Linde: - Man liekas, Latvijas kino vēsturē tai tiek piedēvēti vairāki žanri, tai skaitā komēdija, melodrāma un arī šausmu filma. Šo filmu uzskata par tādu kā B-kategorijas vietējo klasiku.

Kadrs no filmas "Zirneklis"(1991)


Atgriežoties pie M.O.Ž. – kā tev radās šī ideja? Vai tev likās – neviens šito nedara, man beidzot jāuztaisa šausmu filma Latvijā?

Aiks Karapetjans: - Kaut kādā ziņā jā. Es uzvedos kā tīnis – izdarīšu kaut ko tādu, ko Latvijā neviens nedara. Pie mums tas ir ļoti viegli – tu vari paņemt jebkuru žanru, un izrādās, ka neviens neko nav taisījis. Bet galvenais bija tas, ka filmai nebija budžeta.

Es domāju – ja tu filmē mazbudžeta vai bezbudžeta filmu un vari atļauties tikai divas, trīs lokācijas, tad vai nu uztaisi tādu mazu drāmu ar trim varoņiem Bergmana stilā, kur cilvēki mēģina risināt savas attiecības, vai arī otrs variants – uztaisi šausmeni.


Liene Linde: - Vai arī abus. Divi vienā.

Aiks Karapetjans: - Vai arī abus vienā, kas vispār būtu ļoti labi. Un, jā, es izvēlējos šausmeni tieši tāpēc, ka es par šo žanru neko nezināju. Biju iedomājies – pat ja neuztaisīšu filmu, vismaz būs labs iemesls apgūt žanra zināšanas.
Sākumā ideja vispār bija cita – likās, ka tas būs stāsts par džeku, kurš baidās no cilvēka, kurš visu laiku staigā pa viņa pagalmu, un beigās izrādās, ka tas ir nevis kaut kāds maniaks, bet viņa jaunais kaimiņš. Mēs sākām attīstīt šo ideju, un tad es iedomājos, ka tas ir nevis par stāstu, bet tīri par žanru – ka filma varētu sākties kā slasher, tad kaut kādā veidā pārvērsties par spoku filmu un beigās - par exploitation. Tā bija tīrākā koķetēšana ar žanru.

Kristiāns Riekstiņš: - Tu saki - “mēs”. Tu pie filmas strādāji nevis viens, bet ar kādu kopā?

Aiks Karapetjans: - Pie scenārija?

Kristiāns Riekstiņš: - Tev bija slēptais co-writer vai sarunu partneris, kaut kas tamlīdzīgs?

Aiks Karapetjans: - Es sevi tā mīlu, ka saucu par “mēs” (Visi smejas). Nu labi, principā biju es ar producentu Robertu Vinovski. Vinovskis toreiz bija jauns un naivs, viņš piekrita taisīt tādu filmu. Tagad viņš diez vai parakstītos… Mēs kopā taisījām spēlfilmu Cilvēki tur, tai procesā bija liela pauze un man negribējās sēdēt bez darba, es biju psiholoģiski sagatavojies tam, ka man jāfilmē. Tāpēc sāku M.O.Ž., kuru pabeidzu tad, kad Cilvēki tur jau bija gatavi.

Kadrs no filmas "M.O.Ž." (2014)


Bet – jā, tā bija tīra sinefilā protestēšana, tas nebija par to, ka es gribētu izstāstīt kaut kādu stāstu. Pamazām sākām domāt, ka tur vajag kaut kādu jēgu, ielikām filmā sociālo tēmu. Patiesībā uz žanru festivāliem nostrādāja tieši tas aspekts, ka viņi filmu sauca par tādu sociālo, komunistisko šausmeni… Jocīgi, jo filma beidzas diezgan antikomunistiski, kad izrādās, ka tas proletārietis nav labs cilvēks.

Liene Linde: - Kristiān, kā bija ar Evu? Tavā gadījumā tas nebija žanriski pēkšņi citāds darbs, es filmā redzu tavas stilistikas attīstību – gan Lācars, gan Apakšstraume, ko tu filmēji skolā, bija spriedzes filmas ar noslēpumu klātbūtni. Vai sanāk, ka caur Evu tu gribēji vēl tālāk izmēģināt tos pašus līdzekļus, ko jau biji apguvis un iztaustījis?

Kristiāns Riekstiņš: - Es nezinu, vai ir gluži tā. Ja mani kaut kas interesē, es rīkojos pēc principa “kā māku, tā maunu”. Bet šajā gadījumā kaut kādā mērā man bija līdzīgi kā Aikam. Bija izsludināts mikrobudžeta filmu konkurss, un mēs, vairāki studenti manā režisoru kursā, domājām – pieteikties, nepieteikties? Man piezvanīja producente Madara Kalniņa, kas tolaik strādāja studijā Mistrus Media, un vaicāja – vai tev kaut kas ir, vai tu gribētu piedalīties? Man bija viena ideja, aizgāju to noprezentēt producentiem, un viņi pateica – nē, paldies. Tā ideja vienkārši bija par dārgu, tas bija detektīvs, spriedzes filma…
Bet tad man likās – laiks vēl ir, tik viegli nevar mest plinti krūmos. Izdomāju, ka lētākais žanrs, kurā, kā Aiks saka, vajag divas lokācijas un trīs aktierus, protams, ir šausmas. Man par to jau bija parādījusies kaut kāda interese, tikai nekad nebiju domājis, ka es taisīšu šausmu filmu. Tātad lielā mērā projekts radās no tā, ka vienkārši ārkārtīgi gribas kaut ko mēģināt un filmēt. Stāstu un ideju tu uzģenerē, šādu iemeslu vadīts. Un pēc tam tu sāc par to domāt.

Kadrs no Kristiāna Riekstiņa filmas "Eva" (2018)


Liene Linde: - Starp citu, Eva, tāpat kā M.O.Ž., ir dalīta nodaļās.

Kristiāns Riekstiņš: - Tas radās pēdējā brīdī, montāžā. Es baigi negribēju to darīt, jo M.O.Ž. ir nodaļās un te arī… baigi stulbi, tā nevajadzētu. Bet, nu, tas ir tāds diezgan truls, formāls paņēmiens, ar kuru filmai, kurai ir pamaz stāsta, var iedot kaut kādu virzību, var sižetam iedot atskaiti.

Dāvis Sīmanis Pelnu sanatorijā lieto nodaļu struktūru, Larss fon Trīrs to lieto, daudzi to lieto. Tāpēc es cerēju, ka neliksies – ā, viņš šito nošpikoja no Karapetjana!


Aiks Karapetjans: - Es domāju, tāds paņēmiens ir vairāk sev pašam. Atceros, kad izdomājām šo sadalījumu, tas palīdzēja sakārtot montāžu. Tu sāc saprast, par ko vispār ir katra epizode un kā vari sadalīt filmu, izveidot struktūru.

Liene Linde: - Kādi ir jūsu paņēmieni, ar kuriem jūs radāt atmosfēru uz ekrāna? Piemēram, M.O.Ž. tie bija dutch angles [red. piezīme – kadrējums, kurā attēls spēcīgi sagāzts uz vienu pusi, radot disorientācijas sajūtu skatītājam], arī straujās grieziena vietas montāžā. Kristiān, tavā filmā bija daudz sarkanās gaismas. Vai vari nosaukt kādus konkrētus paņēmienus, kurus lietoji šausmu efekta panākšanai?

Kristiāns Riekstiņš: - Jā, bija tāds žūksnītis, bet nezinu, cik daudz no tiem mums izdevās realizēt. Pirmkārt, tas ir 4:3 formāts, kas it kā ierobežo varoni. Šai gadījumā tas bija arī praktisks aspekts, jo lokācija bija tāda, kuru nevarēja filmēt un rādīt ārkārtīgi plaši. Tādēļ mēs izvēlējāmies mazāku, šaurāku ekrānu, lai aktrise būtu iesprostota ne tikai mājā, bet arī tajā kārbā, kurā mēs viņu turam. Otra lieta bija mazliet netradicionālas, nestabilas kompozīcijas, kur varonei virs galvas bija par daudz vietas vai arī viņa bija iespiesta kadra stūrī. Un trešā lieta, protams, ir tā sarkanā istaba – nezinu, cik daudz par to var stāstīt, bet tā simbolizē kaut kādu bīstamību viņai.

Kadrs no Kristiāna Riekstiņa filmas "Eva" (2018)


Rakstot šo filmu, es skatījos vairākas šausmenes, kas man ļoti patika. Togad iznāca tāda ārkārtīgi konvencionāla popkorna šausmene The Boy... Vispār jebkurā filmā, kas ir par lellēm vai kādu citu varoni, kas nekustas, ir foršas fiškas, ko tu ar viņu vari izdarīt – viņš mazliet pakustas, pārvietojas, izārda istabu… Šķiet, ka šis nedzīvais priekšmets kaut kādā mērā orķestrē to nepareizumu.

Liene Linde: - Un notvert to kustību tu nevari.

Kristiāns Riekstiņš: - Jā, tieši tā! Tādas lietas filmā varētu būt.

Liene Linde: - Vai skaņa šausmu filmās ir svarīgāka nekā citos žanros? Liekas, ka filmā M.O.Ž. skaņai ir pat sižetiska nozīme – brīžiem galvenais varonis kaut ko saklausa, un no tā rodas spriedze un atmosfēra.

Aiks Karapetjans: - Jā, tāpēc es uzskatu, ka filmas nopelni par 60% pienākas Ernestam Ansonam un Verneram Biteram – skaņu režisoriem, kuri pie filmas diezgan ilgi strādāja. Filma ir par 95% pārskaņota. Lai radītu tās mājas atmosfēru, viņi brauca uz filmēšanas vietu, uz Kandavu, un speciāli rakstīja visu tieši tajā telpā. Džeki bija reāli strādājuši un, manuprāt, filma no skaņas viedokļa ir brīnišķīga. Liela daļa no gandarījuma par filmu ir tieši par skaņu.

Kadrs no filmas "M.O.Ž."

Tas ir neapšaubāmi, ka skaņa šajā žanrā ir vissvarīgākā lieta. Bet vēl, kad tu taisi filmu – ne tikai šausmu filmu, jebkuru –, ir jāatrod pareizais skatpunkts, no kura skatītājs skatās filmu. Un otra lieta, ir jāatrod varonis. Nav svarīgi, vai kamera ir kā papildvaronis vai arī tās it kā nav, ir svarīgi atrast īsto skatpunktu. Mūsu filmā ir aina, kurā galvenā varone slēpjas zem klavierēm, kamēr maniaks staigā pa to istabu un viņu meklē. Sākumā mēs to samontējām no diviem skatpunktiem – vienā kamera ir kopā ar meiteni un mēs visu redzam viņas acu līmenī, otrā mēs visu redzam no maniaka skatpunkta. Montējām paralēli. Un es atceros, ka rādīju to montāžu Borisam Fruminam, un viņš man teica – atstāj tikai meitenes skatpunktu, maniaka skatpunktu vispār nerādi. Un tad es izgriezu ārā visus leņķus no maniaka skatpunkta, atstāju tikai meitenes skatpunktu. Visas ainas garumā mēs esam ar viņu, mēs pēc kārtas redzam visu to, ko redz viņa. Un uzreiz palika baisi.

Liene Linde: - Tu visu laiku esi kopā ar varoni.

Aiks Karapetjans: - Jā, un pēc tam jau skatpunkts mainās, filma aiziet no maniaka skatpunkta, un tā mēs redzam visu tālāko stāstu.
Un skaņa tur ir daudz svarīgāka par mūziku. Piemēram, viņa soļi, kas tuvojas, ir visbaisākie. Sākumā viņš iet pa grīdu, tad uzkāpj uz paklāja, kas ir pie klavierēm, un skatītājs uzreiz saprot, ka viņš ir ļoti tuvu. Skaņa tur ir pat svarīgāka par bildi.

Kadrs no filmas "M.O.Ž."


Bija tāda filma Paranormal Activity – vienkārši nofilmēta ar security kameru, ar vienu tuvplānu, viss balstīts tikai uz skaņu, ne uz mūziku. Filma bija par to, ka nav nekā, ir tikai skaņa – un tas uzreiz ir baisi.

Liene Linde: - Tāpat kā tava Omen klausīšanās pieredze.

Aiks Karapetjans: - Tieši tā.

Liene Linde: - Ja nemaldos, arī tavas filmas skaņu, Kristiān, veidoja Ernests Ansons?

Kristiāns Riekstiņš: - Jā, bet es Ernestu dabūju tādā light, vieglajā variantā – budžeta un laika apsvērumu dēļ. Ernests tur pielika pirkstu, radot atmosfēru un visu samiksējot tā, lai tas sēž. Viņš gan palika drusku neapmierināts, viņam šķita, ka vēl daudz jāstrādā. Bet objektīvu iemeslu dēļ mēs izdarījām tik daudz, cik varējām. Skaņas dizainu lielā mērā veidoju es un montāžas režisors Toms Krauklis.

Liene Linde: - Vai šos spriedzes radīšanas paņēmienus var pārņemt arī citos žanros? Aik, vai tu kaut ko no tā pārņem, iestudējot operas?

Aiks Karapetjans: - Es drīzāk esmu sācis darīt otrādi un aizņemos dažus paņēmienus no operām. Opera savā būtībā ir mēmais kino. Laba izrāde ir tāda, kurā tu bez mūzikas un bez zināšanām vari saprast, par ko ir runa.
Vai es kaut ko aizņemos no šausmu filmām? Faustā mēs mēģinājām uztaisīt efektus ar gaismām – lai bilde ir kontrastaināka, lai gaismēnu attiecības ir izteiktākas. Bet princips tur ir pilnīgi cits, nekā kino.

Filma tomēr imitē realitāti, bet operu es drīzāk salīdzinātu ar Holivudas blokbāsteru.

Es nekad neesmu taisījis kostīmfilmas, bet visas manas izrādes ir ar kostīmiem, ar parūkām. Nezinu, vai man kādreiz mūžā būs iespēja radīt tādu filmu... Tā ir pilnīgi cita pasaule, kur tu neko tādu nevari atļauties.
Vienīgais, kas operā ir ļoti labi – tu visu laiku strādā tikai ar dziedātājiem. Kino ļoti reti sanāk tā, ka tu strādā tikai ar aktieriem, – visi tevi visu laiku traucē ar kaut kādām problēmām… Es ļoti gribētu, lai 80% mana laika uz laukuma būtu darbs ar aktieriem, bet diemžēl tā nenotiek.

Liene Linde: - Ja raugāmies uz šausmu filmām mazliet filosofiskākā kontekstā, no kino teorijas viedokļa, tad vēsturiski tās diezgan bieži ir izmantotas, lai aktualizētu sociālas problēmas. Teiksim, Rozmarijas bērns vai Eksorcists ir par vardarbību ģimenē, ir arī filmas par reliģiju…

Aiks Karapetjans: - Vai slešeri – par izvarošanām vai vardarbību pret sievietēm.

Liene Linde: - Vispār arī filma Alien / Svešais esot dzimusi no tā, kāda ir sajūta par grūtniecību, kad tevī ir kaut kāds...

Aiks Karapetjans: - To izdomāja feministi.

Liene Linde: - Nē, to ir teikuši filmas autori. Bet arī Get Out, ko tu minēji, ir ļoti labs, spēcīgs darbs par rasisma tematu, kas ir saprotams plašai auditorijai. Vai mūsdienās mēs joprojām izmantojam šausmu filmas šādiem mērķiem?

Kristiāns Riekstiņš: - Domāju, ka noteikti. Man šķiet, mūsdienās tas varbūt tiek darīts pat biežāk – iespējams, tāpēc, ka par šīm lietām vairāk domājam un tās apzināmies. Teiksim, 80. gadu šausmu filmas nedaudz nolaidās līdz tādam… Protams, ir izņēmumi, Kārpenters ir okei. Man šķiet, mūsdienās skatītāji tomēr grib, lai filmu pēc tam varētu pārrunāt dziļākā līmenī.

Liene Linde: - Vai kaut ko tādu tu mēģināji ielikt arī Evā? Vai tomēr filma ir tikai par atmosfēru un spriedzi?

Kristiāns Riekstiņš: - Skaidrs, ka tur ir zināma priecāšanās par žanru, bet filma ir arī par to, kā sievietei ir būt situācijā, kad viņa gan finansiāli, gan pat psiholoģiski ir atkarīga no vīra un no viņa ģimenes. Par to, līdz kādai stadijai tas viņu noved. Bez šaubām, mazliet no tā tur ir.

Kadrs no filmas "Eva" (2018)


Liene Linde: - Aik, tu teici, ka arī savā M.O.Ž. mazliet ieliki sociālo tēmu.

Aiks Karapetjans: - Es nesen izlasīju vienu recenziju no Kanādas, kurā bija rakstīts, ka

filma esot alegorija par Padomju Savienību. Par to, ka atnāk proletariāts un nogalina mājas saimniekus, visu pārņem, bet ar bagātību neko nemāk izdarīt un beigās paši sevi iznīcina.

Turklāt filmas varonis runā krieviski, bet saimnieki runā latviski, vai ne? Latviešu nacionālisti to varētu interpretēt par sliktu krieviem.
Filmā ir vieta fantāzijai, var interpretēt, kā gribas. Tas ir atkarīgs no mērķa. Ja uztaisītu filmu par Rīgas Satiksmi, kur maniaks brauc trolejbusā, galvenais varonis divos naktī tajā nejauši iekāpj, bet trolejbuss ir pilns ar līķiem un no tā nevar tikt ārā – tur arī to visu varētu izdomāt.

Liene Linde: - Es bārā Chomsky trijos naktī esmu dzirdējusi, kā apmeklētājs sāk sacerēt šausmu filmu – nekad netikt ārā no Čomska...

Aiks Karapetjans: - Tā ir tāda alko-šausmene. Vēl varētu būt šausmu filma par publisku uzstāšanos. Nākot uz šejieni, es dzirdēju par pētījumu, kurā cilvēki atklāj, no kā viņiem visvairāk bail. Izrādās, ka otrajā vietā ir nāve, bet pirmajā – publiska uzstāšanās. Tā ka daudzi bērēs labprātāk būtu zārkā, nekā teiktu runu.

Liene Linde: - Brāļi Ābeles pirms desmit gadiem uzņēma studiju filmu Galapunkts. Tā bija ļoti ironiska, būtībā – parafrāze par šausmu filmām, un tas man lika domāt, kālab studenti, vismaz Latvijā, visai maz veido šausmu filmas kā mācību darbus. Pagājušajā gadā otrā kursa studenti taisīja nelielu šausmu filmiņu, bet viņiem bija ļoti maz kolēģu-studentu darbu, no kuriem atsperties. Esmu domājusi par to, ka šai žanrā ir tik precīzi noteikumi – tas būtu tik labs mācību darbs... Kāpēc, jūsuprāt, studenti neveido šausmu filmas?

Kristiāns Riekstiņš: - Mēs paši to darām, tāpēc nevaram īsti atbildēt, kāpēc citi nedara. Mans minējums ir, ka studenti, īpaši jauni cilvēki, vēlas, lai viņus uztvertu ļoti nopietni. Tāpēc sākumā viņi visi grib taisīt drāmas un tiešām nopietnas filmas.

Aiks Karapetjans: - Man šķiet, sākums visam ir tajā, ka latviešu literatūrā tāds žanrs vispār neeksistē. Vienīgais, kurš varbūt rakstīja tādas baisas lietas, bija Ezeriņš. Amerikāņiem ir būtiski 19. gadsimta šausmu rakstnieki, Lavkrafts un Po. Skandināviem ir milzīga folklora.

Mums nav tādas tradīcijas, mūsu vienīgā tradīcija ir tāda, ka saule reti spīd.

Tāpēc šis žanrs nevienu neinteresē – ja paskatās Forum Cinemas repertuāru, tur reti var atrast šausmenes, pārsvarā ir komēdijas un lielās komiksu filmas.
Lai uztaisītu labu žanra filmu, ir jābūt pamatīgām tradīcijām, tāpēc mums būtu jābalstās uz literāriem darbiem. Latvijas literatūrā vairāk eksistē citas lietas, līdz ar to publiku varbūt vairāk interesē stāsti, kuros ir puika, meitene, mīla.
Un otra lieta – uztaisīt šausmu filmu nozīmē aptvert kinovalodu kā tādu. Žanra filma parāda, cik labas ir tavas profesionālās iemaņas un kvalitātes. Horror žanrs pilnībā ir par to, kā kustas kamera un kādu atmosfēru tas rada. Tur jābūt ļoti lielām zināšanām. Ne velti visi lielie režisori – Skorsēze, Kopola – ir filmējuši šausmenes.

Kadrs no Mārtina Skorsēzes filmas "Slēgtā Sala/Shutter Island" (2010)

Savukārt mēs šo žanru liekam gandrīz vienā plauktiņā ar porno, mums liekas, ka tas ir kaut kas ļoti zems un slikts. Tikai pēdējo septiņu gadu laikā to sāk uztvert kā nopietnu žanru.
Es domāju, ka Latvijā studentam vienkārši vēl ir par agru taisīt šausmenes. Labāk sākt ar meitenēm un puikām pie galda, iemācīties nofilmēt astotniekus, uztaisīt kādu mizanscēnu. Pēc tam var taisīt par to, ka neviena nav, bet ir baisi – un interesanti skatīties. Tas ir kaut kas ļoti sarežģīts, un M.O.Ž. man bija milzīga skola, es nenormāli daudz iemācījos un uzzināju. Mēs ļoti ilgi viņu taisījām. Un es sāku taustīt kaut ko savu – nevis stilu vai rokrakstu, bet kaut kādas kļūdas, kuras vienā brīdī pārvēršas par tavu stilu. Tu saproti – es šeit esmu izdarījis ne tā, bet tas ir interesanti.

Tā ir baigā lieta, es visiem iesaku kaut ko tādu nofilmēt. Un nevienam nerādīt, ja ir iznācis slikti.

Ja godīgi, es nekad M.O.Ž nebūtu rādījis Latvijā. Ja filmu nebūtu paņēmuši lieli žanra festivāli, es domāju, ka būtu Robertu pierunājis uz vienu formālu seansu filmēšanas grupai, lai pateiktu paldies par darbu. Tā arī notika, bija pirmizrāde, uz kuru neviens neaizgāja. Bet pirms tam festivāli aizgāja ļoti labi.

Liene Linde: - Vai Evai ir plāni vai pieredze ārzemēs?

Kristiāns Riekstiņš: - Par to, vai filmu rādīs ārzemēs, mums būs sapulcīte ar producentu Gintu Grūbi. Mūsu nelaime ir tāda, ka filmas formāts ir ļoti nepateicīgs. Sanāca tā, ka filma ārkārtīgi mainījās filmēšanas procesā – sākumā tā bija iecerēta konvencionālāka. Tagad, piemēram, esam izņēmuši līniju ar policijas izmeklētāju, kas nāk pie viņas uz mājām un šķetina lietu. Mums visu laiku samazinājās metrāža.

Aiks Karapetjans: - Tev vajadzēja man toreiz piezvanīt, es tev varu no pieredzes izstāstīt vienu viltīgu gājienu, kā filmu uztaisīt mazliet garāku.

Kristiāns Riekstiņš: - Tu man izstāstīji, jā, ar 25 kadriem. Bet es dabūju klāt tikai kādas trīs minūtes.

Aiks Karapetjans: - Man bija 62 minūtes gara filma, bet pilnmetrāža skaitās no 65 minūtēm. Materiāls bija nofilmēts uz 25 freimiem, es konvertēju uz 24 un uzreiz ieguvu 3-4 minūtes. Filma uzreiz derēja pilnmetrāžas kategorijai.

Kristiāns Riekstiņš: - Un tas foršais lēnums uzreiz…

Aiks Karapetjans: - Nu ja!

Kristiāns Riekstiņš: - Jo latviešu aktieriem, kā esmu pamanījis, iekšējais ritms ir tāds nervozs un ātrs. Dažkārt man šķiet, ka viņus mierīgi varētu filmēt 30 kadros sekundē un tad palēnināt.

Aiks Karapetjans: - Baigi interesanti, man atkal liekas, ka visi ir tieši par lēnu…

Kristiāns Riekstiņš: - Man ir par ātru. Varbūt tāpēc, ka es viņos redzu pats savu nervozo enerģiju.

Liene Linde: - Varbūt jums aktierus jārežisē kopā – lai rodas līdzsvars. Vai varbūt ir kāds jautājums no skatītājiem?

No diskusijas. Foto: Ričards Zaļmežs

Jautājums no zāles: - Vai ir kāds ieteikums tiem zaļknābjiem, kas grasās uzņemt savu pirmo šausmu filmu?

Kristiāns Riekstiņš: - Pilnmetrāžu vai īsmetrāžu?

No zāles: - Kaut vai sākot ar īsfilmu.

Kristiāns Riekstiņš: - Ieteikums ir uzlikt sev kaut kādus ierobežojumus. Teiksim, lai filmas darbība notiek vienā istabā un tur ir viens varonis. Īsfilmai tev nevajag arī sižetu vai leģendu, 6-10 minūtes var noskatīties arī bez stāsta. Vienkārši vajag kaut kādu stiķi, prikolu, teiksim, kādu vizuālu gājienu.

Aiks Karapetjans: - Par ierobežojumiem es piekrītu, it sevišķi, ja tā ir īsfilma un nav naudas. Sākumā domāt par tiem, pēc tam rakstīt scenāriju. Lai nav tā, ka uzraksti scenāriju un pēc tam saproti – āāā, man vajag miljonu! Man vajag krānu, lai nofilmētu to kadru! Nē, tur krānu nevajag. Tev pašam jābūt normālam krānam, lai vispār izdomātu, kā tu kaut ko tādu vari uztaisīt un nofilmēt. Ja izdomāsi stāstu ar vienu istabu, kā Kristiāns saka, un ar vienu varoni – nu labi, ar diviem varoņiem, viens varonis jau ir pārāk radikāli –, tad vari sākt ar to kaut ko darīt.

Liene Linde: - Kā jums šķiet, kāpēc šausmu žanrs vispār pastāv? Arī literatūrā. Kāpēc mums patīk baidīties, kāpēc mums patīk skatīties uz kaut ko ļaunu? Ja kaut kas ļauns notiek pasaulē, kārtējais noziegums, tad labāk to nezināt, es to labāk nelasu. Bet uz šausmu filmām mēs ejam un skatāmies, taisām tās. Kāpēc mums tā patīk šī baidīšanās?

Aiks Karapetjans: - Man nepatīk tās skatīties, tāpēc es nevaru atbildēt uz tavu jautājumu. Nē, es skatos, bet vairāk informācijas, ne kaut kāda mazohisma dēļ.
Tu tikko pateici to, ko noteikti domā visa mūsu sabiedrība – visā pasaulē šausmas, ziņās šausmas, kāpēc man vēl jāiet uz šausmeni? Tā bija rakstīts Delfu komentāros zem manas filmas treilera (Smiekli zālē). Drīzāk jājautā skandināviem, angļiem, Ziemeļamerikas skatītājiem. Tur ir fanošana par tādām lietām, ko nevar vienkārši izskaidrot. Viņiem patīk monstri – es nezinu, varbūt viņiem ir tieksme pēc vardarbības vai viņi ir apslēpti nekrofili. Ir ļoti daudz žanru, kas ekspluatē kaut kādu vienu lietu, piemēram, izvarošanu, ķermeņa griešanu… Ir itāļu giallo, kur ļoti daudz tiek nogalinātas jaunas un smukas meitenes. Noteikti, ka Tinto Brasam iekšā ir kaut kāda perversija par to, kāpēc tuvplānā rādīt, kā ar nazi griež ārā acis. Ir cilvēki, kuri par to fano, bet kāpēc – labāk nezināt. Labāk runāt par mākslu, nevis slimībām.

Kristiāns Riekstiņš: - Man šķiet, tas ir kā karuselis vai amerikāņu kalniņi. Kāpēc lai tu kāptu kaut kādā bleķa kārbā, kur tev riktīgi izkrata iekšas un ir diezgan reāla iespēja, ka tu izkritīsi ārā un salauzīsi kaklu? Nezinu, varbūt tāpēc, ka mūsdienu dzīve ir tik sterila un droša, varbūt cilvēkam vajag sajust kaut kādas briesmas.

Ja tu esi mednieks-augu vācējs stepē, tad varbūt tev nav nepieciešama šausmu filma. Bet, ja tu dzīvo mūsdienās, tad ir.

Aiks Karapetjans: - Es arī domāju – tas ir saistīts ar to, ka skatītājs baidās, bet zina, ka ar viņu nekas slikts nenotiks. Viņš sēž kinozālē, skatās uz ekrānu – ārprāts, ārprāts, tūlīt kaut kas būs… Tu līdzpārdzīvo upuriem, cilvēki vienmēr pārdzīvo līdzi upurim. Piemēram, ļoti bieži šausmene sākas ar ainu, kurā meitene slēpjas, bet džeks viņu grib nogalināt. Upuris uzreiz ir meitene, viņa nevar sevi aizstāvēt. Tu skaties un viņai līdzpārdzīvo, bet zini, ka ar tevi pašu viss būs kārtībā. Nezinu, varbūt tas ir egoisms.

Liene Linde: - Ja grib pētīt, kas ir ļaunums cilvēkos, tad droši vien šausmu žanrs ir veids, kā par to runāt.

Kristiāns Riekstiņš: - Bez šaubām, man arī. Es vienkārši post-factum domāju par sevi un to, kāpēc man šīs lietas patīk, jo man it kā dzīvē nekas tāds ārkārtīgi slikts nav noticis. Man šķiet, ka tieši tādēļ mani tas interesē, tādēļ, ka es varbūt esmu tāds mazliet pareizs, tāds teicamnieks, un man ir interese par to, kā ir tajā otrā nometnē.

No zāles: - Man ienāca prātā – ja skatos notikumus pasaulē un skatos šausmu filmas, tad manī, iespējams, ir atšķirība līdzpārdzīvojumā. Ja šausmas notiek reālajā pasaulē, es, sevi sargājot, norobežojos, bet es jūtu līdzpārdzīvojumu, ir kaut kā žēl. Savukārt, noskatoties šausmu filmu – pēdējo reizi es skatījos pirms kādiem 30 gadiem – es it kā atslēdzos, es izlieku to, kas manī ir krājies. Nezinu, vai tā ir katarse, bet – es izšausminos, un viss. Izeju no zāles, un viss, līdzpārdzīvojuma man tajā nav.

Aiks Karapetjans: - Es nepiekritīšu. Kad ziņās lasāt, ka Donbasā ir karš, jūs uzreiz līdzpārdzīvojat nevis par Ukrainu, bet par sevi, par to, ka tas pats varētu notikt arī šeit. Un tad jūs gribat izslēgt tās ziņas un par to nedomāt, jo tas varētu jūs kaut kā aizskart.
Tajā pašā laikā tieši filmu skatīšanās ir kaut kādā ziņā terapija. Tā griešana, ko minēja Kristiāns, manuprāt, nav tik baisa, kā tas brīdis, kad tu gaidi, ka griezīs. Griezīs vai negriezīs – tā ir galvenā ideja par šausmām. Tad, kad tiešām griež, kad to vardarbību ekspluatē un rāda tuvplānā, paliek tā kā pretīgi.Ir dažas labas šausmenes, piemēram, Evil Dead, kur to dara ar humoru.

Kadrs no filmas "Ļaunie miroņi/The Evil Dead" (1981)

Bet tāda tipa šausmenes ir ļoti viegli taisīt. Visi tie jump-scare, kur kāds pieklauvē un tu pagriezies – to var nofilmēt jebkurš. Tas ir tā kā lēti, un tie triki ir ļoti daudz izmantoti. Ir svarīgi, kurš skaņu efekts tajā brīdī parādās. Ja pirms tam ir klusums un tad pēkšņi notiek kaut kas ļoti skaļš, tad tā skaņa nekādu funkciju nenes, viņa vienkārši tevi biedē. Bums! – un viss. Šobrīd žanra iekšienē par to notiek lielas diskusijas – ka jump-scares ir slikta gaume, un, ja tu to dari, tad par to vajag ironizēt.

Kristiāns Riekstiņš: - Man liekas, Stīvenam Kingam bija labs citāts par šo tematu. Viņš saka – šausmām ir trīs pakāpes. Pirmais ir gore – gaļa un preteklība, kur, piemēram, galva noripo pa kāpnēm. Otrais ir šausmas – kaut kas baiss un pretdabisks, zombiji, milzīgi zirnekļi un tā tālāk. Un trešais, viņaprāt, visinteresantākais, esot terror – tu aizej mājās, un izskatās, ka visas tavas krūzes ir samainītas vietām vai arī tava sieva īstenībā nav tava sieva, bet viņas dubultnieks. Izskatās tieši tāpat, bet…

Aiks Karapetjans: - Sievas vietā parādās ķengurs.

Jautājums no zāles: - Ko jūs domājat par tādām amorālām filmām bez nekādas īpašas domas, kā Larsa fon Trīra Māja, ko uzcēla Džeks vai Antikrists?

Aiks Karapetjans: - Ko nozīmē “amorālas”? Tā, ka bērnus skalda kameras priekšā?

No zāles: - Jā, skalda bērnus, moka dzīvniekus, cilvēki iet ārā no zāles tādās filmās...

Kadrs no Larsa fon Trīra filmas "Māja, ko uzcēla Džeks/The House That Jack Built" (2018)


Aiks Karapetjans: - Nu, tas parāda, cik mums ir neizglītoti skatītāji. Viņi vienkārši aiziet vakarā paskatīties filmu, par to vispār neko nezinot. Cilvēki visvairāk sāka iet prom tad, kad pīlītei ar šķērēm nogrieza kāju, nevis tad, kad galināja bērnus. Man tas ir amorāli. Bet Antikrists – manā skatījumā tā ir ģeniāla filma. Vienkārši – wow! Tur nav nekā amorāla. Antikrists ir brīnišķīga filma, bet tā pēdējā [Māja, ko uzcēla Džeks] – tāda komēdija, tieši par morāli.

No zāles: - Jā, bet vidējais skatītājs kam tādam nav gatavs.

Aiks Karapetjans: - Protams, nav gatavs, un arī tā ir izglītības problēma. Ja tu ej uz šo filmu, tad zini, kas ir fon Trīrs, un jau gaidi, kas tur būs. Bet, ja tu aizej un šausminies par to, cik viņš ir slikts un slims cilvēks, tad drīzāk tev ir kādas problēmas – tu vienkārši neorientējies, uz ko tu ej. Tas būtu tā, ka tu aizietu uz kafejnīcu, par kuru neko nezini, apēstu pasūtīto ēdienu un sāktu lamāt pavāru par to, ka viņš ir amorāls cilvēks, kas uztaisījis sūdu.

No zāles: - Bet varbūt tu aizej uz tādu filmu un izbaudi to, tev patīk tas, ko redzi. Kāda ir sajūta, kad tu domā – cik normāls tu esi, ja spēj kaut ko tādu izbaudīt?

Aiks Karapetjans: - Nu, beidz…

Perversijas nav lipīga slimība, nevajag par to uztraukties.

Man, piemēram, ļoti patika tā pēdējā fon Trīra filma – nevis bērnu nogalināšana, bet tas, cik talantīgi uztaisīts. Tā filma kaut kādā ziņā bija par talantīgu maniaku, bet sliktu arhitektu. Bet man tā filma ir par ģeniālu režisoru un sliktiem skatītājiem. Tas ir kā gribēt dzirdēt Vivaldi, bet aiziet uz blekmetāla koncertu – es gribu paklausīties mūziku, bet tas džeks mikrofonā bļauj – “DEATH, DEATH!” Ārprāts, cik tas ir šausmīgi…

Kadrs no Larsa fon Trīra filmas "Antikrists/Antichrist" (2009)


Liene Linde: - Un tāds noslēdzošais jautājums. Ja jūs abi esat pēdējos gados, tā teikt, atjaunojuši šausmu žanru Latvijā, kādai vajadzētu būt nākamajai...?

Aiks Karapetjans: - Tā nejoko. Atjaunojuši… Mēs tādā industrijā dzīvojam, ka esam atjaunojuši! Esam Latvijas horror žanra jaunais vilnis!

Kristiāns Riekstiņš: - Mēs esam divi vienīgie, kas ir pamēģinājuši.

Liene Linde: - Vai ir kaut kas, kā jums pietrūkst šausmu filmās Latvijā? Varbūt nākamā jātaisa šausmu komēdija?

Aiks Karapetjans: - Drīzāk runa ir par to, kā mums pietrūkst vispār. Mums daudz kā pietrūkst ārpus horror žanra. Tas, ko mums vajag, ir – iet tālāk. Šausmu žanrs nav lielākā problēma, tāpēc es domāju, ka speciāli turpināt ar horror žanru nevajag neko. Tu saproti?

Liene Linde: - Nē.

Aiks Karapetjans: - Kino vēsturē ir bijuši momenti, kad kāds režisors uztaisa pirmo filmu horror žanrā un pēc tam ļoti veiksmīgi taisa filmas tālāk, ne obligāti šausmu filmas. Vai otra variācija – kad režisoram pēdējās divas trīs filmas pēkšņi ir ļoti lielas neveiksmes, viņam neviens vairs nedod 20-30 miljonus, un viņš uztaisa mazbudžeta horror filmu, piemēram, kā Šjamalans tikko ar Split. Viņš atdzimst kā režisors, tad paņem jaunu filmu citā žanrā, un varbūt tā atkal ir neveiksme… Es to saku tāpēc, ka Latvijas kino industrijas kontekstā nav svarīgi, vai mēs te runājam par sevi kā egoistiskiem režisoriem, kuri domā – ar šausmeni es sāku un ar šausmeni es beigšu. Industrijai nav tik svarīgi, vai tajā ir attīstīts tieši šausmu filmu žanrs. Lai gan, teiksim, ja Varis Brasla tagad uztaisītu šausmeni, tas būtu interesanti.

Rakstā pieminētās filmas:

M.O.Ž.(2014) – Režisora Aika Karapetjana šausmu filma.

Eva (2018) – Režisora Kristiāna Riekstiņa šausmu filma.

Aplis / The Ring (2002) - amerikāņu režisora Gora Verbinski (Gore Verbinski) veidots šausmu rīmeiks.

Aplis / Ringu (1998) - japāņu režisora Hideo Nakatas šausmu filma. Balstīta tāda paša nosaukuma romānā, kuras autors ir rakstnieks Koji Suzuki.

Ar ienaidnieka seju / Face/Off (1997) – režisora Džona Vū (John Woo) zinātniskās fantastikas/spriedzes filma. Galvenajās lomās Džons Travolta un Nikolass Keidžs. ASV.

Zīme / The Omen (1976) – režisora Ričarda Donera (Richard Donner) šausmu filma ar pārdabiskā elementiem. ASV, Lielbritānija.

Prom! / Get Out (2017) – amerikāņu režisora Džordana Pīla (Jordan Peele) debija kino - satīriska šausmu filma, kas runā par rases jautājumiem. Filma 2017. gadā nominēta četrām Oskara balvām, uzvarējusi kategorijā “Labākais oriģinālais scenārijs".

Zirneklis (1992) - latviešu režisora Vasilija Masa erotiska šausmu filma. Galvenajā lomā Aurēlija Anužīte. Filma uzņemta pēc Vladimira Kaijaka stāsta "Zirneklis" motīviem.

Lācars (2015) - režisora Kristiāna Riekstiņa īsfilma - trilleris ar detektīva un mistikas elementiem. Galvenajās lomās: Ieva Segliņa, Mārcis Lācis. Latvija, 28 min.

Apakšstraume (2016) - Režisora Kristiāna Riekstiņa īsfilma. Galvenajās lomās: Kārlis Krūmiņš, Ieva Segliņa, Regnārs Vaivars, Dārta Daneviča. Latvija, 32 min.

Puika / The Boy (2016) - Režisora Viljama Brenta Bella (William Brent Bell) šausmu filma. Stāsta centrā - jauna auklīte, kurai tiek pieņemta darbā… pieskatīt reāla izmēra porcelāna lelli. ASV, Ķīna.

Paranormālā parādība / Paranormal Activity (2007)- Režisora Orena Peli šausmu filma. Filmas neparastā forma - found footage videomateriāla imitāciju izmantojums - piesaistīja tai necerēti milzīgu uzmanību. Kad šo mazbudžeta filmu pārpirka, pārveidoja un visā pasaulē izplatīja Mirimax Pictures, tā kļuva par vienu no visu laiku visvairāk reižu sevi atpelnījušakajām filmām, un tai sekoja pieci turpinājumi. ASV.

Rozmarijas bērns / Rosemary's Baby (1968) - Režisora Romāna Polaņska psiholoģiskā šausmu filma. ASV. Balstīta tāda paša nosaukuma rakstnieka Airas Levina grāmatā.

Eksorcists / Excorsist (1973)- Režisora Viljama Frīdkina (William Friedkin) šausmu filma. ASV. Balstīta rakstnieka Viljama Pītera Bletija scenārijā.

Svešais / Alien (1979) - režisora Ridlija Skota zinātniskās fantastikas šausmu filma, kas tikusi nominēta divām Oskara balvām. ASV Filmu Institūts nosaucis to par septīto visu laiku labāko zinātniskās fantastikas filmu.

Ļaunie miroņi / Evil Dead - režisora Sema Reimi (Sam Raimi) šausmu komēdiju frančīze, kas sastāv no četrām filmām: The Evil Dead (1981), Evil Dead II (1987), Army of Darkness (1992) un Evil Dead (2013), kā arī TV seriāla, videospēles un komiksu sērijas.

Māja, ko uzcēla Džeks / The House that Jack Built (2018) - režisora Larsa fon Trīra psiholoģiskā šausmu filma, kas seko kādam sērijveida slepkavam 12 gadu garumā. Brutalitātes dēļ filma saņēmusi krasi polarizētas atsauksmes kritiķu vidū. Dānijas, Francijas, Vācijas, Zviedrijas kopražojums.

Antikrists / Antichrist (2009)  - režisora Larsa fon Trīra eksperimentāla šausmu filma ar aktieriem Vilemu Defo un Šarloti Geinsbūru galvenajās lomās. Dānijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Polijas, Zviedrijas kopražojums.

Sašķeltais / Split (2016) - indiešu izcelsmes amerikāņu režisora Naita Šjamalana psiholoģiskais šausmu trilleris. Filmas centrā ir varonis, kurā mīt 23 dažādas personības. ASV.

"Kokona" diskusijas foto: Ričards Zaļmežs

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi