Audrius Stonis. Pataustīt mūžību

„Veidot filmu „Laika tilti” bija unikāla izdevība,” saka pasaulslavenais lietuviešu dokumentālists Audrius Stonis, kuru nu jau gandrīz var uzskatīt arī par latviešu dokumentālistu, jo viņš kopā ar režisori Kristīni Briedi radījis vienu no festivālos pieprasītākajām Latvijas Simtgades filmām. Sarunā ar kinodramaturgu un režisoru Ivo Briedi Stonis atzīstas, ka viņa galvenais instruments ir kinovaloda, bet runātu vārdu savās filmās ielaidis tikai pirms pieciem gadiem.

No labās - Audrius Stonis un Ivo Briedis. Fotosesija: Agnese Zeltiņa

Ivo Briedis: - Audri, tu esi ne tikai režisors, bet arī pasniedzējs, vai ne?

Audris Stonis: - Jā, pasniedzu Lietuvā un vēl dažās valstīs. Pēc divām dienām lidošu pie studentiem uz Bangladešu, bet jau 19 gadus es strādāju Indijā, Kalkutā. Reizēm mācu arī Kubā,  San Antonio de los Baños – kinoskolā, ko dibinājuši Gabriels Garsija Markess, Fernando Rejs un Fidels Kastro. Tāda ļoti interesanta starptautiska skola.

Ko tu, pazīstams dokumentālists un balvu ieguvējs, saki studentiem – kā jātaisa labas filmas?

Parasti es viņiem saku, ka nevajag meklēt svešas receptes vai apgūt amatu, tas ir pārāk vienkārši, jo amats atnāk pats. Galvenais ir, lai šī pasaule, kurā tu dzīvo, būtu tev interesanta. Es viņiem saku – ja tev patīk sacerēt stāstus, tad jāiet uz spēlfilmām, bet, ja tevi pievelk pasaule apkārt, tu jau saredzi tajā stāstus un tev ir vēlēšanās tos izstāstīt, tad ar to pietiek. Ir tāds izteiciens – tas, kurš zina “kāpēc”, pārvarēs jebkurus “kā”. Tas nozīmē – tas, kurš zinās, kāpēc vēlas izstāstīt savu stāstu, atradīs veidu, kā to izstāstīt. Parasti, kaut ko stāstot, mēs taču radām šī verbālā stāstījuma formu, jo gribam, lai stāsts ietekmētu, intuitīvi sajūtam, kur vajag radīt sasprindzinājumu, un tā tālāk. Tieši tas pats notiek arī kino. Tas viss izriet no dedzīgas vēlēšanās dalīties ar to, ko redzi sev apkārt.

Tu aktīvi strādā, tātad pasaule tev joprojām ir interesanta.

Ja tā mani vairs neinteresētu, tad es vairs nebūtu dokumentālajā kino, tas ir skaidrs.

„Patīk” un „interesē”, protams, ir atšķirīgi jēdzieni, bet vai tev patīk arī cilvēki?

Ne visi cilvēki man patīk – īpaši lidostās piecos no rīta tas procents, kuri man patīk, samazinās līdz vienam vai diviem, bet pat tad man viņi ir interesanti.

Katrs cilvēks taču ir tik interesants stāsts! Man bija tāda iecere – iet cilvēku pūlī ar aizvērtu objektīvu kā ar aizvērtām acīm un kādā brīdī atvērt, ieraugot kādu, kas atrodas manā priekšā, un uztaisīt filmu par šo cilvēku. Es zinu, ka jebkuram cilvēkam pūlī ir ļoti interesants un ar visiem saistīts stāsts. Ja rūpīgi papēta, tad tur ir gan traģēdijas, gan komēdijas, gan vēsturiskās drāmas. Pietiek paskatīties savas ģimenes vēsturē, cik tur visa kā ir – izsūtījums, Sibīrija, nodevība, varonība, svētums, nelietība, tur ir viss. Tāpēc cilvēki man ir neizsmeļams avots dokumentālajam kino.

Tavas filmas parasti tiek iekļautas “poētiskā kino” žanrā. Kas ir “poētiskā dokumentalitāte”?

Man šķiet, tā ir tāda realitāte, kas parāda citu šīs realitātes slāni, un cauri ārējam apvalkam cenšas ieskatīties dziļāk. Kas atrodas aiz tā? Publicistiskais kino ir par šo apvalku, lūk – mūsu pasaule, notikumi, fakti, bet poētiskais meklē apslēpto – vai nu dievu, vai jēgu, vai patiesību. Atrod vai neatrod, nezinu, bet tāpat kā dzejā – it kā vienkāršu vārdu savienojumi, kuriem kaut kā izdodas runāt par cilvēciskās esības metafizisko līmeni. Tas pats ir filmās. Poēzija ietiecas kaut kur dziļumā.

Tu teici, ka jebkurš cilvēks ir stāsts. Varbūt to pašu var teikt par jebkuru ainavu, piemēram, to skatu, ko mēs redzam caur logu?

Absolūti. Katrai ainavai ir tik daudz stāstu! Teiksim, kā tā ir mainījusies – jo viss, ko mēs redzam, ir vēstures zīmes. Vispār ainavas mani interesē īpaši, es pat tagad rakstu doktora darbu ar nosaukumu Ainava Baltijas poētiskajā dokumentālajā kino. Tik daudz ko var izstāstīt ar ainavu. Turklāt mēs aizejam, bet ainava paliek, tajā ir kaut kāda netaisnība, un tas arī ir poētisms.

Tieši šis skats, ko mēs šobrīd redzam caur viesnīcas vestibila logu, – kas režisoru Stoni tur uzrunā? Kas tev saka, ka ir vērts parakties dziļāk?

Kas tie par cilvēkiem te staigā un kāpēc viņi ir šeit? Viņiem visiem ir kāda kopīga iezīme, jo gadījušies vienuviet, man tas ir interesanti un svarīgi. Un tie [Centrāltirgus] angāri, ko redzam, – cik paaudzes tos ir redzējušas un vēl redzēs, arī šie koki… Kaut vai vēsturiski – kas šeit ir dzīvojis, kas te atradās pirms simts gadiem. Ja cilvēku no tiem laikiem atvestu uz šo pašu vietu tagad, tad ko viņš domātu? Te ir daudz jautājumu, kuros var iedziļināties.

Tās ir izteikti vizuālas lietas?

Jā. Kādam šī vieta ir ļoti dārga, ļoti daudzi šo ainavu ir šķērsojuši; satikšanās, mīlestība, šķiršanās, tas viss šeit ir, kaut mums tas šķiet parasts skats, nekā īpaša.

Vai tu vari iedomāties, ka taisi filmu ne par redzamā dziļumu, bet par vārda vai frāzes dziļumu?

Tas man būtu grūtāk. Es tomēr atsperos no attēla, man tas ir galvenais. Mana attieksme pret vārdu ir ļoti problemātiska, neesmu iemācījies ar to draudzēties. Manās filmās runāts vārds parādījās tikai pirms pieciem gadiem, pirms tam teksta vispār nebija.

Vai filma Laika tilti tomēr nav tāds mēģinājums atšifrēt vārdus, proti, nosaukumu “Baltijas poētiskais dokumentālais kino”?

Nē, tas ir mēģinājums atšifrēt kinovalodu, iedziļināties ekrānā, kadrā. Tie, kas gaida, ka iegūs kaut kādu informāciju, uzzinās kaut ko, bagātināsies ar zināšanām par Baltijas poētisko kino, neko neiegūs. Patiesībā tā ir refleksija par laiku, nevis par Baltijas poētisko kino.

Simtgades filmas "Laika tilti" (2018) radošā komanda pasaules pirmizrādē - Karlovi Varu SKF dokumentālo filmu konkursā. Foto: Agnese Zeltiņa

Vai šajā filmā vairāk ir jūtams tā laika gars vai tomēr mūsdienu?

Man šķiet, tā ir mūslaiku perspektīva pagātnē, mēģinājums sajust saikni ar pagātni. Mēs bieži domājam, ka pagātne aiziet un izzūd, ka nav nedz pagātnes, nedz nākotnes, ir tikai šodiena, bet tā nav taisnība. Pagātne dzīvo un paliek ar mums, un filmas kadri ir gan mūsdienu, gan nākotnes daļa, tie dzīvo ar mums.
Šie režisori deva man iespēju pārcelties pasaulē, kuru es nepazinu, jo biju pārāk mazs, taču tagad es spēju paskatīties uz pasauli ar savu vecāku acīm. Man tas ir milzīgs brīnums. Tas it kā paildzina manu mūžu.

Mēģinājums pabūt par citu cilvēku?

Mēģinājums pataustīt mūžību.

Mēs jau tomēr esam ierobežoti. Es piedzimu 1966. gadā, nomiršu kaut kad, un tas būs viss, bet kino dod iespēju pārkāpt šīm laika robežām, un man tas ir ļoti svarīgi.

Ne tikai skatīšanās pieredze, kas ļauj sajust to pasauli ar visām savām šķiedrām, bet iespēja pat fiziski tam pieskarties, aiziet uz tām konkrētajām vietām, ko filmējuši vecie meistari, nostāties  tajā vietā, kur viņi likuši kameru, vai uzzināt, kas noticis ar puisīti, kurš kļuva par 10 minūtēm vecāks[1]. Jo kino taču nebeidzas, tas vienmēr dzīvo ar mums. Šīs filmas veidošana bija tāda unikāla izdevība.

Ieskatīties laikā.

Jā. Un pieskarties lietām, cilvēkiem, ainavām, atcerēties arī to, kā vairs nav. Daudz kā vairs nav. Tu redzi pilsētu – piemēram, Baltie zvani[2], tās Rīgas vairs nav. Taču kaut kas aizvien vēl ir, un tu brīnies – tik daudz paaudžu nomainījies, bet tā ēka kā bija, tā ir, tai nekas daudz nav noticis.

Mūsu saruna visu laiku ir par dziļumu, bet vai var taisīt labas dokumentālās filmas par plakanu, seklu realitāti?

Jā, protams! Esmu redzējis daudz tādu filmu, un ļoti labu filmu, tikai vienkārši tas nav mans. Būtu ļoti skumji, ja viss kino būtu vai nu poētiskais, vai tikai publicistiskais, vai vēsturiskais, vai tikai par dzīvniekiem.

Varbūt būtu interesanti un pat populāri, ja parādītos tāds žanrs – “Baltijas virspusējais (jeb seklais) kino”.

Jā, varbūt. Bez ironijas, es ārkārtīgi cienu autorus, kas to prot.

Vai poētika filmās nešķiet vecmodīga? Mūsdienās ne tikai spēlfilmas, arī dokumentālais kino kļūst aizvien runīgāks, ar darbību piesātināts, tuvāks žurnālistikai.

Jā, poētika aiziet. Man šķiet, ka ar manu paaudzi tas beigsies, būs cits kino.

Poētikai mūsdienu pasaulē ir aizvien mazāk vietas, telpa sašaurinās, tomēr tā vēl aizvien ir. Mūsdienās nepietiek laika, lai iedziļinātos kaut kādās metafiziskās telpās. Tā jau tam ir jābūt, tas ir dabiski. Man patīk Bahs un Mocarts, bet būtu smieklīgi, ja es raudātu, ka tagad vairs neraksta tādu mūziku. Protams, neraksta, jo raksta citu mūziku, un tā tam jābūt. Viss pastāv opozīcijā, un dokumentālajā kino ir jānāk izteikti publicistiskai pieejai.

Vai tavs kino ir dokuments? Ja ir, tad ko tas dokumentē? Ja nav, tad kas tas ir?

Man šķiet, tas ir manas pasaules uztveres dokuments. Režisoram Sokurovam reiz jautāja, vai viņš, uzņemot tik elitāras, sarežģītas filmas, nebaidās palikt vienīgais savu filmu skatītājs, un viņš atbildēja – nē, jo nedomā, ka ir tik unikāls. Visu, ko daru, man liekas, es daru godīgi, un tas, kas uztrauc mani, gan jau uztrauc vēl kādu.

Kam tev vajadzīgs operators, ja tā tomēr ir tava ideja un redzējums? Vai nebūtu vienkāršāk, pat godīgāk, darīt visu pašam? Viņš taču neredz to pašu, ko tu.

Viņš redz! Es nekad neesmu strādājis ar operatoriem, kuri kaut kā citādāk skatās uz lietām. Mēs vienmēr kopā pavadām daudz laika un, kad sākam runāt vienā valodā, tikai tad ķeramies pie filmēšanas. Es gandrīz nemainīju operatorus, 13 gadus nostrādāju ar Audri Kemeži, kurš šogad mūs atstāja, viņam bija tikai 44 gadi… Mums pat nebija vajadzības sarunāties, viņš bija manas acis un viņš redzēja manu dvēseli. Tas, ko es varu pateikt, ir viens, bet tas, ko nevaru, tikai gribu, to viņš izteica ar savu kameru.

Es biju ļoti pateicīgs, skatījos un domāju – jā, tieši to es gribēju, tikai nespēju paskaidrot, bet viņš sajuta.

Tas nozīmē, ka, strādājot ar tevi, operatoram ir daudz neatkarības.

Jā, ļoti daudz. Es nekad neesmu teicis – tas ir mans kino, es to izdarīju! Piemēram, filma Sieviete un ledājs[3] ir radusies pilnīgā operatora neatkarībā, tur pat apstākļi citādāk neļāva. Protams, mēs runājāmies, skatījāmies safilmēto, spriedām, bet – vai nu es nestrādāju ar operatoru, vai arī uzticos par 100%, un tad viņš man pasniedz vajadzīgo.

Kadrs no filmas "Sieviete un ledājs" (2016)

Cik svarīgs dokumentālajā kino ir scenārijs?

Tas ir ļoti svarīgs arī dokumentālajā kino. Tie cilvēki, kas saka – kāds gan scenārijs var būt realitātei? – vai nu ir sliņķi, vai nezina, par ko grib taisīt filmu. Kā Hercs Franks, neizejot no sava kabineta, uzrakstīja Ptolemaja karti[4], tāds, lūk, ir scenārijs dokumentālajam kino. Tu raksti šo karti un nezini, kā realitātē viss izvērtīsies. Taču, ja tev šīs kartes nav, tad tas ir kā iziet jūrā ar kuģi un tad sākt domāt, kurp gan doties – pa labi vai pa kreisi… Tad jau tas ir viss, beigas. Kolumbs tomēr atklāja Ameriku, nekuģojot uz dullo, viņš devās uz Indiju!

Tāpat arī dokumentālajā kino – vari meklēt Indiju, bet atrast Ameriku. Ceļojuma mērķim ir jābūt.

Kā man bija ar vienu filmu – es pat atteicos no naudas, ko piedāvāja somi, uzrakstīju, ka mana filma aizgājusi citā virzienā un tas vairs nav tas, ko es biju solījis. Viņi teica, lai atsūtu tik un tā, paskatīšoties. Un tad šie saka – viss ir tā, kā bija paredzēts, kur problēma? Es paņēmu savu pirmo scenāriju, lasu, un jā – izrādās, esmu novirzījies, bet nemanot apgājis apli un pa citu ceļu atgriezies pie pamatieceres.

Ja ir nosprausts mērķis, tad cik tālu tajā var iedziļināties? Vai tev pastāv robežas? Piemēram, morālās.

Tikai divi kritēriji – nedrīkst pazemot cilvēku un izraisīt sāpes. Neviens kino nav cilvēka asaras vērts vai sāpju vērts, pārējais ir atļauts.
Un nedrīkst tikai ņemt. Ja tu dod, tad tev dod pretī. Kad mēs ar jau minēto operatoru Audri, kuram bija tāda smalka jušana, kā vajag apieties ar cilvēkiem, filmējām Sievieti uz ledāja, mēs atnācām, sākām tur dzīvot, un viņa uzreiz sāk stāstīt tādas apbrīnojamas lietas, ka es saku – ātri filmē! Bet viņš atbild – nedrīkst jau pirmajā dienā ņemt no cilvēka, nedrīkst, un viss. Viņa jau jūt, ka stāsta interesantas lietas, viņa dod, bet tu dāsni neņem, tikai klausies. Un tad pamazām viņa iedziļinājās mūsu personās, tas jau bija cits līmenis.

Dzīve ir svarīgāka par kino?

Dzīve visādā ziņā ir svarīgāka par kino.

Kino nav dzīve?

Nē. Ir tomēr atšķirība.

Tu vienmēr saki, ka galvenais kino elements ir laiks. Ko tu dari ar laiku?

Neko oriģinālu. Es kā cilvēks, kurš iegājis mūža otrajā pusē, ļoti sāpīgi to uztveru, laiks pārāk ātri skrien.

Vai tu mēģini to palēnināt?

Kino to palīdz izdarīt, jā. Visas tās sekundes ir jāsaķer un jāapstādina.

Lai paliek uz visiem laikiem.

Jā. Mana operatora vairs nav ar mums, taču ir palikuši reti kadri ar viņu, un es skatos, kā viņš, nejauši iekļuvis otras kameras kadrā, staigā un filmē. Man tas ir ļoti svarīgi, man viņš tajā brīdī ir dzīvs. No aizmirstības rīkles izglābts brīdis. Es tagad visu gribu filmēt – savus vecākus, draugus, pilsētu, pat kokus, tas viss taču aizies.

Un sevi?

Es skatījos kadrus, kur esmu nofilmēts septiņu gadu vecumā, skatoties izrādi, un man ar to puiku nav nekā kopīga. Un tagad – nē, priekš kam. Es jau sevi tāpat labi zinu, negribu redzēt.

Atsauces:

1. Atsauce uz Herca Franka hrestomātisko filmu Vecāks par 10 minūtēm (1978, operators Juris Podnieks), kur desmit minūtes garā nepārtrauktā kadrā filmēta bērna seja. – Red. piezīme. [↩]
2. Baltie zvani (1961, 26’, scenārija autors Hercs Franks, režisors Ivars Kraulītis, operators Uldis Brauns) – viena no Rīgas poētiskā stila pirmajām un būtiskākajām filmām. – Red. piezīme. [↩]
3. Sieviete un ledājs / Moteris ir ledynas (2016, 56’) – meditatīvs stāsts par lietuviešu zinātnieci, kura jau 30 gadus dzīvo viena Tjanšana kalnos, pētot ledājus. – Red. piezīme. [↩]
4. Ptolemaja karte (1975), režisora Herca Franka grāmata – praktiķa un teorētiķa piezīmes par dokumentālā kino veidošanu, kuru autors salīdzina ar kuģošanu nezināmās jūrās, vadoties pēc aptuvenās nojausmās balstītas kartes. – Red. piezīme. [↩]
Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi