“Zaglēni”. Vai ģimeni var izvēlēties?

Šobrīd, iespējams, pazīstamākā japāņu mūsdienu režisora Hirokazu Kore-edas filma “Zaglēni / Shoplifters” ātri tika iemīlēta ne vien pašu mājās Japānā, bet arī pasaulē. Tā režisoram atnesa prestižo “Zelta palmas zaru” Kannu kinofestivālā un nupat arī nomināciju “Oskaram” labākās ārzemju filmas kategorijā – un ne bez iemesla. “Zaglēni” tiek dēvēti par Kore-edas karjeras kulmināciju gan iegūtās balvas, gan inteliģentā viegluma dēļ, ar kādu režisors pievēršas ģimeniskuma nozīmes meklējumiem. Viņš ir pavadījis ilgus gadus, pētot attiecības – gan iekšējās, gan ārējās –, un nu radījis odu cilvēcībai, kurā pasaule ir gatava klausīties.

Zaglēnos aplūkotās tēmas pirmsākumi meklējami 2013. gada filmā par dzemdību namā apmainītiem zīdaiņiem Kāds tēvs, tāds dēls / Like Father, Like Son, savukārt attēlotā vide – 2004. gada filmā Neviens to nezina / Nobody Knows, kurā mātes pamesti bērni, slēpjoties no autoritātēm, cīnās par izdzīvošanu. Šie abi darbi ar Zaglēniem saistīti visciešāk, bet arī ārpus tiem Hirokazu Kore-edas (1962) filmogrāfija, kas sākās 20. gadsimta 80. gadu beigās, ir pazīstama ar ģimenes drāmu daudzumu. Režisors pats norāda – viena no būtiskākajām viņa dzīves atklāsmēm esot apziņa, ka bērna radīšana vien cilvēkus vēl nepadara par vecākiem. Līdz ar to viņa darbos vienmēr nojaušami patiesas cilvēciskās saiknes meklējumi, pievēršoties naudas trūkuma, zaudējuma sāpju, audzināšanas un asinssaišu pētījumiem.
Zaglēni ir šo meklējumu kopsavilkums. Ziņu sižeta un paša ilggadējo pārdomu iedvesmots, Kore-eda izveidojis dziļi cilvēcisku darbu, kurā apvienotas visas līdzšinējās viņa filmu iezīmes, radot odu ģimenei un izaicinot tradicionālo izpratni par to, ko nozīmē radniecība.

Mazmazītiņā mājiņā kaut kur Tokijā dzīvo Šibatas – nabadzībā slīgstoša ģimene, kas iztiek no vecmāmiņas pensijas, nestabiliem melnajiem darbiem un sīkām zādzībām. Kad viņi atrod nosalušu meitenīti un atved to mājās, varētu domāt, ka vēl viena izsalkusi mute grūtības tikai palielinās, taču ģimene bez ierunām bērnu pieņem kā savējo. Nonākusi siltumā – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē –, meitene lēnām ļaujas jaunatrastās ģimenes mīlestībai un uzplaukst mūsu acu priekšā. Tomēr pasaule atsakās likt viņus mierā. Neizbēgami pienāk brīdis, kurā pazudušo bērnu sāk meklēt, un Šibatu rūpīgi uzbūvētā izdzīvošanas sistēma sabrūk, ceļot dienasgaismā dziļi noraktus noslēpumus un sāpīgas patiesības.

Tradicionāli japāņu mājsaimniecībā kopā dzīvo trīs paaudzes, un rūpes citam par citu un kopīga atbildība par ikdienas dzīvi ir spilgtas iezīmes Japānas kultūrā – vai vismaz tādas tās bija, pirms valsti pārņēma ekonomikas lejupslīde un arī Eiropā aktuālā sabiedrības novecošanās.

Zaglēni šo tradicionālo struktūru apspēlē, izveidojot audžuģimenes hibrīdu, kurā par saistvielu kalpo nevis asinsradniecība, bet gan nepieciešamība izdzīvot. Un nauda. Tā filmā tiek pieminēta ļoti bieži – pensija, darba alga, cenas, no attāliem radiem izspiestie līdzekļi, katra banknote tiek rūpīgi pārskaitīta.

Stāsti par nabadzību kinomākslā nav nekāds retums, taču tie bieži tiek pārvērsti “nabadzības pornogrāfijā / povertyporn”, ar varu cenšoties izsaukt skatītājā žēlumu.

Zaglēni nevienu brīdi nespēlē uz jūtām, izvairoties rādīt dienas, kurās bērni paliek neēduši, vai mirkļus, kad ziemas sals caur plānajām koka sienām ielaužas niecīgajā guļamistabā. Gluži pretēji – filma ir pārpārēm piesātināta ar ēdienu. Šāda izvēle varētu šķist dīvaina, tomēr, tā kā varoņus vieno, vienkārši izsakoties, vajadzība nenomirt badā, ir loģiski, ka ģimeniskums visspēcīgāk izpaužas tad, kad vēders ir pilns. Ēdiens jau izsenis bijis vienojošs elements – tā pārpilnība raksturo laimīgu esamību. Un, pastiepjot kroketi ārā atrastajam meitēnam, cerība uz laimi tiek piedāvāta arī viņai.

Lai arī Kore-eda apgalvo, ka šī filma ir apliecinājums tam, cik ļoti viņš attālinājies no agrākajās spēlfilmās izmantotā dokumentālā filmēšanas stila, rodas sajūta, ka kamera iemūžina reālas ģimenes ikdienas ainiņas. Aktieri, sākot no speciāli šai filmai nolīgtajiem bērniem un beidzot ar slaveno japāņu aktrisi Kirinu Kiki, kurai vecmāmiņas loma Zaglēnos bija pēdējā viņas mūžā, savstarpēji mijiedarbojas tik ticami, ka šķiet – šī būs viena no tām sajūtu filmām, kurā mēs dzīvojam līdzi varoņu laimei, un nekas slikts tā arī nenotiek. Tieši tādēļ pusstundu pirms filmas beigām policijas starmeši apžilbina arī mūs. Sterilajā apgaismojumā realitāte īpaši kož acīs, uz tukšajiem nopratināšanas telpu galdiem tiek izlikti pagātnes noslēpumi un sāpīgās patiesības, kuras līdz šim ir tikai nojaustas kaut kur fonā sirsnīgajām ģimenes attiecībām.

Ārpasaules nelokāmie likumi nav redzējuši filmas pirmo pusotru stundu. Tiem ir vienaldzīgas emocionālās saiknes, eksistē tikai faktu skelets, kurš, kad nolasīti visi izgreznojumi, izrādās neglīts un kropls.

Sakuras Ando izcili atveidotā varone uzdod filmā visvairāk apspēlēto jautājumu – vai sievieti par māti padara tikai bērna dzemdēšana? Vai ģimeni var izvēlēties? Precētais pāris, kopienas izveidotāji, alkst kļūt par vecākiem un dzirdēt no pieņemtajiem bērniem vārdus “mamma” un “tētis”. Tikmēr bērni paši meklē savu identitāti pasaulē, kas viņus nogrūdusi realitātes perifērijā, dažādos veidos tiekot galā ar stāvokli savā atrastajā – vai izvēlētajā? – ģimenē. Šī stāvokļa noteikšanā galvenais definējošais elements ir zādzības. Tās vienojušas puisēnu Šotu ar viņa audžutēvu vairāku gadu garumā, tomēr meitenes pievienošanās līdzšinējo kārtību izjauc. Viņa nozog uzmanību, kas līdz šim bijusi Šotas galvenais virzītājspēks, tādējādi piespiežot puiku citādi palūkoties uz savu dzīvesveidu un novedot līdz sižeta lūzuma punktam.

Lai kā varoņi vērtētu savu un apkārtējo rīcību, filma pati vairās to nosodīt vai attaisnot – taču režisora radītajā saulainajā mikrokosmā ir grūti kritizēt pat apšaubāmākās no tām. Aiz koka namiņa sienām ritošā dzīve kļūst par filmas galveno ļaundari, bet Šota – par noklīdušo dēlu. Tikai paliek jautājums, kurš ļāva viņam noklīst – pasaule nama iekšpusē vai ārpus tā.

Zaglēni ir režisora Hirokazu Kore-edas piektais mēģinājums iegūt Kannu augstāko apbalvojumu. Iepriekš divas reizes viņa darbi tikuši aizbīdīti otrajā plānā – programmā Un Certain Regard, kas izceļ neparastus stāstu pasniegšanas veidus. Taču Kore-eda atguvās no abām reizēm, četrus gadus pēc pirmās atgriežoties konkursa skatē un iegūstot žūrijas balvu, un tad 2018. gadā saņemot ilgi gaidīto Zelta palmas zaru.

Šis pagodinājums ir uzsācis režisora karjerā jaunu posmu – šobrīd Francijā tiek uzņemta viņa pirmā ārzemju filma ar Ītenu Houku un Žiljetu Binošu galvenajās lomās.

Arī tā nekur tālu no līdzšinējās tēmas neatkāpsies, stāstot par precētu pāri un pēkšņi gaismā nākušiem ģimenes noslēpumiem. Lai arī darbs ārpus Japānas būs Kore-edam liels pārbaudījums ne vien kultūru atšķirības, bet arī valodas barjeras dēļ (saziņai ar cittautiešiem režisors izmanto tulka palīdzību), nav iedomājams, ka šie šķēršļi varētu nomākt cilvēcības izpratni, kas līdz šim caurvijusi ikvienu Kore-edas darbu.

Filma Zaglēni / Shoplifters kinoteātros - Splendid Palace, Kino Bize, K.Suns

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi